Anotācija (ex-ante)

Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2024-21-0103 nolēmumu daļas 1. punktā par neatbilstošu Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam atzīta Civillikuma spēkā stāšanās likuma tiesību norma, ar kuru noteikts likumiskās lietošanas maksas apmērs (četri procenti no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāks par 50 euro gadā), kā arī norma, kurā dzīvojamo māju gadījumā paredzēts pārejas periods pakāpeniskam likumiskās lietošanas maksas pieaugumam.
Satversmes tiesa bija vērtējusi to, ka apstrīdētās Civillikuma spēkā stāšanās likuma normas un Kadastra likuma normas tika pieņemtas, lai izpildītu Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija spriedumu lietā Nr. 2022-02-01, un secināja, ka normas pieņemtas pienācīgā kārtībā, tām ir leģitīms mērķis un tās ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.[2] Tāpat Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs, ievērojot 2023. gada 2. maija spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 ietvertās atziņas, ir vērtējis dažādas alternatīvas, kas nodrošinātu to, lai ar tiesisko regulējumu šis spriedums tiktu izpildīts.[3]

Neskatoties uz augstāk minēto, Satversmes tiesa secināja, ka vēl joprojām līdzsvars  zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās nav panākts. Pieņemot apstrīdētās normas, būvju un zemes īpašnieku tiesības, kā arī sabiedrības labklājības aizsardzība nav samērota tādā veidā, lai zemes likumiskās lietošanas maksa visos gadījumos pildītu atlīdzības funkciju.[4] Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2024-21-0103 Satversmes tiesa norādījusi, ka nedz būvju īpašnieku tiesības, nedz sabiedrības labklājība nedrīkst tikt aizsargāta uz zemes īpašnieku rēķina. Tāds tiesiskais regulējums, kas kādu no tiesisko attiecību dalībniekiem nostāda acīmredzami sliktākā situācijā, nevar nodrošināt arī sociālo mieru un sabiedrības labklājības aizsardzību.[5]
Tāpat arī Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2024-21-0103 vērsta uzmanība uz to, ka regulējums ir ticis balstīts nevis pētījumos, kas pamatotu zemes likumiskās lietošanas maksas sociālekonomisko ietekmi uz dažādiem ēku īpašniekiem, bet gan pieņēmumā, ka visi dzīvojamo ēku īpašnieki ir sociāli mazāk aizsargāti nekā zemes īpašnieki, tomēr visi dzīvojamo ēku īpašnieki nav uzskatāmi par tādu sabiedrības grupu, kas būtu jāaizsargā vairāk nekā zemes īpašnieki. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka dzīvokļu īpašnieku mantiskais stāvoklis daudzos gadījumos var būt pat labāks nekā zemes īpašniekiem.[6]

Jāuzsver, ka Tieslietu ministrija, lai novērstu atsevišķos izņēmuma gadījumus, kad zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par lietošanā esošo zemi, bija jau vērsusies Saeimas Juridiskajā komisijā ar konkrētiem likumu grozījumu priekšlikumiem (abi likumprojekti pievienoti pielikumā). Tieslietu ministrija ar 2025. gada 13. janvāra vēstuli nosūtīja piedāvājumu likumprojektam "Grozījumi likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"", kas tika izskatīts Juridiskās komisijas 2025. gada 14. janvāra sēdē. Savukārt ar  2025. gada 29. jūlija vēstuli, lai nodrošinātu zemes īpašniekiem taisnīgu atlīdzību par viņu zemes lietošanu zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību ietvaros, Tieslietu ministrija nosūtīja likumprojektu "Grozījumi Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā", kas tika izskatīts Juridiskās komisijas 2025. gada 3. septembra slēgtajā sēdē. Tieslietu ministrijas priekšlikumi grozījumiem minētajos likumos tomēr neguva Juridiskās komisijas vairākuma atbalstu.

2026. gada 28. aprīļa Saeimas Juridiskās komisijas sēdē pirms iesniegšanas Saeimā tika izskatīti Tieslietu ministrijas sagatavotie likumprojekti Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 izpildei - likumprojekts "Zemes likumiskās lietošanas maksas kompensācijas likums", kā arī likumprojekts ar iespējamiem grozījumiem likumā "Par atjaunotā  Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku  un  piemērošanas  kārtību". Komisijas deputāti sēdē lēma neatbalstīt likumprojektu virzīšanu izskatīšanai Saeimā, norādot, ka likumprojekti vispirms būtu jāizskata Ministru kabinetā.
 

Lai izpildītu Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2024-21-0103 daļā par zemes likumiskās lietošanas maksas apmēru, ņemot vērā šajā spriedumā izteiktās atziņas, kā arī, lai novērstu situācijas, kad saistībā ar atšķirīgām kadastrālajām vērtībām nekustamā īpašuma nodokļa maksājums par zemi var būt pat lielāks nekā zemes likumiskās lietošanas maksa, ko saņem zemes īpašnieks, ar likumprojektu mainīta pieeja zemes likumiskās lietošanas maksas apmēra aprēķinā. Proti, likumprojektā noteikts, ka būves īpašniekam uz likuma pamata ir pienākums maksāt lietošanas maksu zemes īpašniekam par zemes lietošanas tiesībām un papildus vēl kompensēt nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu faktiskajā apmērā par likumiskajā lietošanā esošo zemi.

Ar likumprojektu tiek noteikts minimālais likumiskās lietošanas maksas apmērs –  četri procenti no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā. Būves īpašnieks un zemes īpašnieks var rakstveidā vienoties par citu lietošanas maksas apmēru. Tas attiecīgi nozīmē, ka, ja zemes īpašnieka ieskatā minimālā likumiskās lietošanas maksa četru procentu apmērā no kadastrālās vērtības konkrētajos apstākļos nav pietiekama atlīdzība par viņam piederošas zemes likumisko lietošanu, viņam ir tiesības ierosināt būves īpašniekam vienoties par augstāku maksu. Ja puses par maksu tomēr vienoties nevar, zemes īpašnieks ir tiesīgs vērsties tiesā un prasīt, lai augstāku maksu, nekā noteikta likumā, nosaka tiesa. Attiecīgi zemes īpašniekam tiesā būs jāpierāda, kādēļ konkrētajā gadījumā atlīdzības funkciju pilda lielāka likumiskās lietošanas maksa nekā likumprojektā noteiktā. Šāds regulējums nodrošina pakāpenisku pāreju uz periodu pēc pieciem gadiem, kad vairs nepastāvēs valsts regulēta likumiskās lietošanas maksa.

Attiecībā uz likumiskās lietošanas maksas apmēra aprēķināšanu jānorāda, ka, tā kā Satversmes tiesa nolēma, ka Kadastra likuma pārejas noteikumu 43.1, 43.2 un 43.3 punkts un Ministru kabineta 2020. gada 18. februāra noteikumu Nr. 103 "Kadastrālās vērtēšanas noteikumi" 40. un 42. punkts attiecībā uz zemes likumiskās lietošanas tiesiskajām attiecībām ir spēkā neesoši no 2027. gada 1. janvāra, no šī datuma attiecīgi nav spēkā tiesību norma, kas nosaka, ka zemes likumiskās lietošanas maksu aprēķina no universālās kadastrālās vērtības. Tāpēc likumprojektā ir noteikts pārejas regulējums periodam, kurā saskaņā ar Kadastra likumu pastāvēs divas kadastrālās vērtības. Proti, šajā periodā zemes likumiskās lietošanas maksas aprēķinam kā līdz šim jāizmanto universālā kadastrālā vērtība.

Atšķirībā no šobrīd spēkā esošā regulējuma, ar likumprojektu noteikts, ka papildus likumiskās lietošanas maksai būves īpašniekam ir jākompensē zemes īpašniekam nekustamā īpašuma nodoklis par viņam piederošo zemi, kas atrodas likumiskajā lietošanā, ja zemes īpašnieks attiecībā uz konkrēto zemi saskaņā ar likumu "Par nekustamā īpašuma nodokli" ir nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs. Šāds regulējums novērsīs situācijas, kad zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus par būves īpašnieka likumiskajā lietošanā esošo zemi. Šī regulējuma sakarā jāņem vērā, ka, ja likumiskajā lietošanā ir nevis visa zemes vienība, bet gan tikai kāda daļa, kompensējamo nekustamā īpašuma nodokļa apmēru aprēķina, ņemot vērā šīs daļas platību. Lai būves īpašnieks varētu pārliecināties par zemes nekustamā īpašuma nodokļa apmēru, zemes īpašniekam ir elektroniski vai citādā veidā jānosūta būves īpašniekam nekustamā īpašuma nodokļa maksājuma paziņojums.

Likumprojektā noteikts, ka būves īpašnieks un zemes īpašnieks var vienoties par citādāku lietošanas maksas samaksas, maksāšanas paziņojuma izmaksu segšanas, kā arī nekustamā īpašuma nodokļa kompensēšanas kārtību. Ņemot vērā, ka zemes likumiskās lietošanas tiesiskās attiecības ir privāttiesiskas attiecības, šāda norma ietverta likumprojektā, lai skaidri norādītu, ka par šiem jautājumiem likumiskās lietošanas tiesisko attiecību puses var vienoties, lai minēto izmaksu segšanas kārtību varētu pielāgot katrām konkrētām zemes likumiskās lietošanas tiesiskajām attiecībām.

Saskaņā ar likumprojektu vairs nav noteikts kavētu maksājumu atgūšanas izdevumu segšanas pienākums (30 euro). Jāņem vērā, ka  likumprojektā noteiktais maksas apmērs kā minimālais apmērs pēc būtības ir audzis. Tāpat, kā jau anotācijā iepriekš minēts, zemes īpašnieks var tiesā panākt augstākas maksas noteikšanu.

Likumprojektā ietverts arī pārejas regulējums, kas nosaka, ka regulējums par minimālo likumiskās lietošanas maksu četru procentu apmērā ir spēkā līdz 2031. gada 31. decembrim. Pēc šī termiņa likumiskās lietošanas maksa pat minimālā apmērā vairs netiks regulēta ar likumu, attiecīgi ar likumu regulētu likumiskās lietošanas maksu aizstās maksa, kas noteikta pusēm vienojoties vai, ja puses vienošanos panākt nevar, ar tiesas spriedumu noteikta maksa. Tādējādi  zemes īpašniekam ar būves īpašnieku līdz pārejas regulējumā noteiktā termiņa beigām, t. i., līdz 2031. gada 31. decembrim, būtu jāvienojas par likumiskās lietošanas maksu. Vienošanās par zemes likumiskās lietošanas maksu var notikt dažādos veidos, piemēram, pusēm vienojoties par nekustamo īpašumu vērtētāja piesaistīšanu. Vienlaikus, ja līdz pārejas perioda beigām vienošanās par likumiskās lietošanas maksu kaut kādu iemelsu dēļ nav notikusi vai lieta tiesā vēl nav izskatīta, likumprojektā paredzēts, ka šajā laikā būves īpašnieks turpina maksāt likumā noteikto minimālo lietošanas maksu. Šāda atruna likumprojektā ietverta, lai gadījumos, kad tomēr līdz pārejas perioda beigām jaunā likumiskās lietošanas maksa nav noteikta, zemes īpašnieks saņemtu vismaz Civillikuma spēkā stāšanās likumā noteikto minimālo maksu, kamēr notiek maksas jautājuma atrisināšana. 

Šajā sakarā atzīmējams, ka arī Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka piespiedu dalītā īpašuma tiesisko attiecību regulējums tika izstrādāts zemes reformas un privatizācijas gaitā, ņemot vērā ekonomisko situāciju, lai atjaunotu sociālo taisnīgumu un aizsargātu to personu intereses, kuru būves atrodas uz citai personai piederošas zemes. Vairāk nekā 30 gadu laikā, kopš valsts sāka regulēt zemes un būvju īpašnieku tiesiskās attiecības, ir mainījušies gan faktiskie un tiesiskie apstākļi, gan arī ekonomiskā situācija, tomēr likumdevējs joprojām regulē šīs tiesiskās attiecības, piemēram, nosakot likumiskās lietošanas maksu.[7] 
Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2024-21-0103 norādīts, ka likumdevējam ir rīcības brīvība izvēlēties, kādā veidā tiks noregulētas zemes likumiskās lietošanas tiesiskās attiecības. Proti, valsts pienākumi tiesību uz īpašumu nodrošināšanas aspektā ir pamatā negatīvi, nevis pozitīvi. Tomēr ja valsts regulē zemes likumiskās lietošanas tiesiskās attiecības, tad tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, kas samērotu abu tiesisko attiecību dalībnieku tiesības un atbilstu vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām.[8] Ievērojot Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2024-21-0103 ietvertās atziņas, likumprojektā paredzēts atteikties no valsts regulētas zemes likumiskās lietošanas maksas, vienlaikus nosakot atbilstošu pārejas periodu – pieci gadi – lai tiesiskajās attiecībās iesaistītās personas varētu nepieciešamības gadījumā pārkārtot savas saistības.

Vienlaikus jāuzsver, ka piespiedu dalītā īpašuma attiecības nav veidojušās vienīgi vēsturisku apstākļu rezultātā, kad zemes reformas un valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas gaitā tika atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi tās bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Zeme zem ēkām ir civiltiesiskās apgrozības objekts, ko atsevišķi komersanti vairāku gadu laikā, piesaistot investorus, ir apzināti iegādājušies ar mērķi saņemt no ēku īpašniekiem likumā noteikto zemes lietošanas maksu un tādējādi gūt pelņu no piespiedu dalītā īpašuma tiesiskajām attiecībām. Saskaņā ar Valsts zemes dienesta datiem gada laikā aptuveni 500 piespiedu dalītā īpašuma zemes nonāk tirgū. Atsevišķiem komersantiem, kas darbojas kā saistītu uzņēmumu grupa, pieder vairāki desmiti šādu zemes vienību. Šāda apzināta iesaistīšanās piespiedu dalītā īpašuma attiecībās ir komerciāla izvēle, kurai raksturīgi vispārējie komercdarbības riski. Privātpersonai, kas mērķtiecīgi iegādājas zemi dalītajā īpašumā ar nolūku gūt peļņu no likumā noteiktās maksas par zemes lietošanu, nav bijis tiesiska pamata paļauties uz to, ka valsts šīs privāttiesiskās attiecības regulēs bezgalīgi vai ka tiks garantēta nemainīga peļņa. Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā, ka valsts iesaiste šajās attiecībās pati par sevi vienmēr bijusi izņēmuma rakstura. Kā to atzinusi Satversmes tiesa, likumdevējs zemes un ēkas īpašnieku savstarpējo attiecību normatīvo regulējumu ieviesa izņēmuma kārtā, lai vienlaikus nodrošinātu bijušo zemes īpašnieku tiesību atjaunošanu un ēku īpašnieku tiesību aizsardzību, un tieši tāpēc, ievērojot konkrēto tiesisko attiecību īpatnības, nolēma maksu par zemes lietošanu šajās attiecībās kontrolēt normatīvi, atšķirībā no brīvā tirgus attiecībām.[9] Tādējādi valsts regulējums nav bijis komerciālās peļņas garantija, bet gan pagaidu mehānisms īpašu vēsturisku apstākļu pārvarēšanai.

Vienlaikus attiecībā uz publiskām personām piederošām zemēm, kas atrodas piespiedu dalītajā īpašumā, norādāms, ka būves īpašniekiem ir tiesības iegūt īpašumā zem sev piederošajām būvēm esošo zemi, bet dažādu iemeslu dēļ šo zemju izpirkšana nav notikusi. Šādos gadījumos, kad būves īpašnieki nevēlas izpirkt zemi zem savas būves piespiedu dalītā īpašuma gadījumā, valstij ir jāturpina administrēt zemes likumiskās lietošanas tiesiskās attiecības.

Šobrīd pastāv valsts noregulēts risinājums piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanai privatizētās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās, kas balstās daudzdzīvokļu dzīvojamo māju īpašnieku iniciatīvā, ja viņi vairs nevēlas būt zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās ar zemes īpašnieku un iegūt pilnīgu (īpašnieka) varu par lietošanā esošo zemi zem dzīvojamās mājas. Šāds regulējums ietverts Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likumā (turpmāk – Izbeigšanas likums), kurš stājās spēkā 2023. gada 1. janvārī. Saskaņā ar šo likumu privatizēto daudzdzīvokļu dzīvojamo māju īpašniekiem iespējams atsavināt zemi zem sev piederošās ēkas vienkāršotā, valsts atbalstītā procesā.
Pirms Izbeigšanas likuma spēkā stāšanās tika prognozēts, ka piespiedu dalītais īpašums tiks izbeigts 2023. gadā – 0,5 % gadījumu (18 mājās); 2024. gadā – 3 % gadījumu (109 mājās) un 2025. gadā – 5 % gadījumu (177 mājās). Šobrīd zināms, ka piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanas process 2025. gadā tika pilnībā pabeigts 54 mājām, bet 325 mājām jau tika noteikta un reģistrēta atsavināmā zeme, aprēķināta cena un nosūtīts paziņojums par atsavināšanas cenu. Katru gadu prognozes izpilde pieaug (5,6 % → 18,3 % → 30,5 %). Kopumā jau 75 daudzdzīvokļu mājās (kas ir 1789 dzīvokļa īpašumi) ir izbeigtas piespiedu dalītā īpašuma attiecības.
Piespiedu dalītā īpašuma tiesisko attiecību kontekstā prioritātei jābūt tieši īpašumu apvienošanai un šo pārejas laika tiesisko attiecību izbeigšanai. Attiecīgi līdzīgi, kā šobrīd attiecībā uz privatizētām daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām, ir paredzēts noteikt risinājumus arī attiecībā uz piespiedu dalītajā īpašumā esošu zemi un visa veida būvēm, ne tikai daudzdzīvokļu ēkām.

Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 nolēmumu daļas 1. punktā par spēkā neesošu no 2027. gada 1. janvāra atzīta arī Civillikuma spēkā stāšanās likuma 42. panta septītā daļa, kurā ietverts pārejas regulējums attiecībā uz zemes likumiskās lietošanas maksas pakāpenisku pieaugumu (zemes kadastrālās vērtības pieauguma gadījumā no 2025. gada 1. janvāra), ja piespiedu dalītajā īpašumā atrodas dzīvojamā ēka. Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevējs, pieņemot Civillikuma spēkā stāšanās likuma 42. panta septīto daļu, ne visos gadījumos ir samērojis dzīvojamo ēku īpašnieku un zemes īpašnieku tiesības. Ja starp dzīvojamo ēku īpašniekiem ir arī tādas fiziskās personas, kurām var būt grūti samaksāt zemes likumiskās lietošanas maksu, šādas situācijas ir iespējams risināt arī citādi, piemēram, izmantojot valstī izveidoto sociālās palīdzības sistēmu.[10] Ņemot vērā minēto, ar likumprojektu konkrētā tiesību norma netiek grozīta, un, normai zaudējot spēku, no 2027. gada 1. janvāra jauns pārejas posms vairs netiek noteikts.

Tā kā likumprojektā paredzēts, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksājums zemes īpašniekam tiek kompensēts papildus zemes likumiskās lietošanas maksai, zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās vairs nevar tikt piemērots likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 1. panta otrās daļas 1.2 punkts, attiecīgi likumprojektā paredzēts papildināt Civillikuma spēkā stāšanās likuma 42. pantu ar desmito daļu, nosakot, ka likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 1. panta otrās daļas 1.2 punkts nav piemērojams līdz brīdim, kad tiek izdarīti grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma nodokli", izslēdzot minētā likuma 1. panta otrās daļas 1.2 punktu.

Vēl likumprojektā paredzēts papildināt Civillikuma spēkā stāšanās likumu ar vienpadsmito daļu, kā pastāvīgu regulējumu nosakot to, ka publiskas personas likumiskās lietošanas maksas apmēru, ja zemes īpašnieks ir valsts vai pašvaldība, aprēķina no likumiskajā lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības pēc stāvokļa uz attiecīgā gada 1. janvāri. Šāds regulējums jau ir iekļauts likuma "Par valsts budžetu 2026. gadam un budžeta ietvaru 2026., 2027. un 2028. gadam" 58. pantā attiecībā uz 2026. gadu, attiecīgi ir bijusi likumdevēja izšķiršanās, ka ir jāievieš šāda likumiskās lietošanas maksas aprēķināšanas kārtība attiecībā uz valsts vai pašvaldības zemēm.

[1] Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2024-21-0103 pieejams šeit: https://www.satv.tiesa.gov.lv/cases/?search[number]=2024-21-0103
[2] Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 18.1., 19.1., 19.2., 20.1., 20.2. punkts.
[3] Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 21. punkts.
[4] Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 22.4. punkts.
[5] Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 22.2. punkts.
[6] Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 22.3. punkts.
[7] Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 19.1. punkts.
[8] Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 22.4. punkts.
[9] Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 19.1. punkts.
[10] Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2024-21-0103 22.3. punkts.