MK vēstules projekts

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija (turpmāk – komisija) 2024. gada 20. martā ir nosūtījusi Ministru kabinetam vēstuli Nr. 142.1.9/5-15-14/24, ar kuru izvērtēšanai un turpmākam darbam ir nodots kolektīvais iesniegums “Valsts valodas statusa nodrošināšana” (turpmāk – kolektīvais iesniegums). Komisija aicina Ministru kabinetu tā pārraudzībā nodrošināt, ka nozaru ministrijas un citas iesaistītās puses sadarbībā izvērtē ne tikai jauna likumprojekta iniciatīvu, bet arī situācijas problemātiku kopumā, tai skaitā kontekstā ar jau spēkā esošo normatīvo regulējumu. Tiek aicināts izstrādāt visaptverošu pasākumu kopumu valsts valodas lietojuma stiprināšanai, identificējot normatīvajā regulējumā mērķa sasniegšanai nepieciešamās izmaiņas un attiecīgi sagatavojot un virzot normatīvo aktu projektus.

1. Kolektīvajam iesniegumam pievienotās likumprojekta iniciatīvas “Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa nodrošināšanas likums” (turpmāk – likumprojekts) mērķis ir izskaust nostiprinājušos praksi saziņā darba vidē un pakalpojumu sniegšanā līdztekus izmantot krievu un latviešu valodu, kā arī nodrošināt iespēju visiem Latvijas iedzīvotājiem ikdienā lietot vai apgūt latviešu valodu.

Ministru kabinets atbalsta valsts valodas lomas stiprināšanu, ņemot vērā arī Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) un Valsts valodas likumā noteikto attiecībā uz valsts valodas aizsardzību un stiprināšanu. Likumprojektā ietvertais regulējums jau šobrīd izriet no Satversmes ievada, 4. panta un Valsts valodas likuma 3. panta, kas noteic, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latviešu valodai kā valsts valodai Satversmes 4. pantā ir noteikts konstitucionāls rangs. Tās konstitucionālais rangs nozīmē, ka tā obligāti lietojama valsts institūcijās, pārvaldē, tiesvedībā, oficiālajā saziņā un tai jābūt visas Latvijas sabiedrības savstarpējās saziņas valodai neatkarīgi no indivīdu tautības un dzimtās valodas. No Satversmes 4. panta izriet, ka valsts politikai ir jābūt vērstai uz to, lai nodrošinātu, ka latviešu valoda pilnvērtīgi pilda šo savu Satversmē noteikto konstitucionālo valsts valodas funkciju. Arī Valsts valodas likuma mērķis jau šobrīd ir nodrošināt: 1) latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību; 2) latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu; 3) tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā; 4) mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas; 5) latviešu valodas ietekmes palielināšanu Latvijas kultūrvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju.

Izvērtējot likumprojektā ietverto normatīvo regulējumu, norādāms, ka:

1) likumprojekta nosaukums ir pretrunā ar tajā ietverto saturu, kas regulē svešvalodu lietojumu, nevis valsts valodas stiprināšanu;

2) Valsts valodas likums jau šobrīd paredz obligātu pienākumu lietot valsts valodu privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem, kā arī pašnodarbinātajām personām, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību), kā arī personām, kuras, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvo aktu, veic noteiktas publiskas funkcijas, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams attiecīgo funkciju veikšanai. Savukārt valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu, kā arī to uzņēmējsabiedrību darbiniekiem, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai;

3) attiecībā uz publiska reģistra izveidi par darba vietām, kurās tiek lietota valoda, kas nav Eiropas Savienības (turpmāk – ES) oficiālā valoda (likumprojekta 5. pants), norādām, ka pienākums darba devējam iesniegt informāciju Valsts darba inspekcijai radītu jaunu administratīvo slogu uzņēmumiem. Vienlaikus arī nav skaidrs, kā šāda noteikuma izpilde tiktu kontrolēta un vai šāds regulējums būtu uzskatāms par samērīgu.

Visbeidzot, atsevišķi aspekti, kas ietverti likumprojektā un skar darba tiesisko attiecību jomu un pacientu tiesību aizsardzību, kā arī saziņu ar klientu gan vispārīgi, gan konkrētās sfērās, jau šobrīd tiek risināti ar normatīvo aktu grozījumiem.

2. Sniedzam šādu informāciju saistībā ar esošo situāciju valsts valodas stiprināšanas jomā, kā arī attiecībā uz normatīvo aktu grozījumiem, kas šobrīd tiek virzīti Tiesību aktu projektu portālā vai Saeimā:

1) Tieslietu ministrija ir sagatavojusi Ministru kabineta noteikumu projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 15. februāra noteikumos Nr. 130 “Noteikumi par valodu lietošanu informācijā”” (https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/788b9a12-b2fe-434e-8745-f0c73040f726), kura mērķis ir nodrošināt iespēju sabiedriskajā transportā līdztekus informācijai latviešu valodā nodrošināt informāciju arī svešvalodā, kas ir ES oficiālā valoda (noteikumu projekts ir ievietots Tiesību aktu projektu portālā un tas ir saskaņošanas procesā).

2) Saeimā tiek skatīts likumprojekts “Grozījumi Darba likumā” (Nr. 354/Lp14), kas izstrādāts, lai stiprinātu valsts valodas lietojumu darba tirgū, kā arī aizstāvētu darbinieku tiesības darba pienākumu veikšanās laikā izmantot valsts valodu un netikt diskriminētiem ar nepamatotām krievu valodas prasībām. Labklājības ministrija ir sagatavojusi un iesniegusi Saeimā priekšlikumus likumprojektam uz otro lasījumu, kuri paredz saglabāt šobrīd esošo aizliegumu darba sludinājumā norādīt konkrētas svešvalodas prasmi, izņemot gadījumu, kad tā pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai. Priekšlikums paredz papildināt Darba likumu ar noteikumu, ka svešvalodas prasme nav uzskatāma par pamatoti nepieciešamu darba pienākumu veikšanai, ja darbs saistīts ar preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu vai citām darbībām Latvijas tirgū.

3) Saeimā pirmajā lasījumā ir pieņemts likumprojekts “Grozījumi Pacientu tiesību likumā” (Nr.346/Lp14). Ņemot vērā sabiedrībā notiekošās diskusijas par valsts valodas lietošanas stiprināšanu, tostarp par valsts valodas lietošanas regulējumu starp ārstniecības personu un pacientu, Veselības ministrija ir sagatavojusi un iesniegusi Saeimā priekšlikumus uz otro lasījumu. Priekšlikumi paredz stiprināt valsts valodas lietošanu starp pacientu un ārstniecības personu. Gadījumos, ja pacients nepārvalda valsts valodu, viņam ir pienākums nodrošināt tulkošanu, kuru var sniegt jebkura pacientam pietuvināta persona, kura saprot ārstniecības personas sniegto informāciju un spēj to iztulkot un pasniegt pacientam saprotamā veidā, kā arī šo pakalpojumu var sniegt tulks, kura pakalpojumus apmaksās pacients.

4) Izglītības un zinātnes ministrija ir izstrādājusi Valsts valodas politikas pamatnostādņu 2021.-2027. īstenošanas plānu 2024.-2027. gadam (https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/c53ceeeb-2e02-4102-bb7d-965c9a186bc8), kura virsmērķis ir nodrošināt latviešu valodas kā vienīgās konstitucionāli noteiktās valsts valodas ilgtspēju, tās lietojumu visās sabiedrības darbības jomās, sekmējot valodas izpēti un valodas resursu attīstību un digitalizāciju, stiprinot sabiedrības līdzdalību un individuālo atbildību valsts valodas politikas īstenošanā.

Izglītības un zinātnes ministrija izstrādā arī likumprojektu „Grozījumi Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā”, kura mērķis ir noteikt, ka obligātās izglītības vecumu sasniegušam nepilngadīgam Ukrainas civiliedzīvotājam, kuram ir tiesības saņemt pagaidu aizsardzības statusu, ir pienākums uzsākt pirmsskolas izglītības programmas vai vispārējās pamatizglītības programmas apguvi Latvijā reģistrētā izglītības iestādē klātienē. Vienlaikus tiek gatavots Ministru kabineta noteikumu projekts “Grozījumi Ministru kabineta 2016. gada 26. jūlija noteikumos Nr. 488 “Kārtība, kādā nepilngadīgam patvēruma meklētājam nodrošina izglītības ieguves iespējas””, paredzot, ka Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri ierodas Latvijā un ir reģistrēti Valsts izglītības informācijas sistēmā, obligāti ir jāapgūst programma pamatizglītības ieguvei nepilngadīgam patvēruma meklētājam, bēglim vai personai ar alternatīvo statusu. Pamatizglītības programma nepilngadīgam patvēruma meklētājam, bēglim vai personai ar alternatīvo statusu paredz intensīvu latviešu valodas apguvi viena mācību gada laikā, izvēloties katram skolēnam piemērotu individuālu modeli.

Savukārt Valsts izglītības satura centrs saskaņā ar Ministru kabineta 2022. gada 8. marta noteikumiem Nr. 157 “Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu, valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi” (turpmāk – noteikumi Nr. 157) nodrošina valsts valodas prasmes pārbaudi (turpmāk – pārbaude). Pārbaudes kārtotāju pamatmērķis ir iegūt valsts valodas prasmi apliecinošo dokumentu kādā no valodas prasmes sešiem līmeņiem un pakāpēm, lai to izmantotu profesionālo un amata pienākumu veikšanai (turpmāk – darba vajadzībām), pastāvīgās uzturēšanās atļaujas (turpmāk – PUA) saņemšanai vai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa (turpmāk – ES iedzīvotāja statuss) iegūšanai. Laikā no 1992. gada līdz šim brīdim izsniegtie valsts valodas prasmi apliecinošie dokumenti ir beztermiņa. Darba vajadzībām ir derīgi visi valsts valodu apliecinošie dokumenti, sākot ar 1992. gadu, savukārt PUA un ES iedzīvotāja statusa iegūšanai derīgi dokumenti, kas izdoti, sākot ar 2001. gada 1. februāri.

2022. gadā centrā tika izveidota valsts valodas prasmes pārbaudes rezultātu vienota datubāze, pievienojot centra datubāzei Valsts valodas centrā glabātos datus (tika digitalizēti 1992. – 2000. gadu valsts valodas atestācijas protokolu dati). Kopš 2010. gada Valsts izglītības satura centram ir sadarbības līgums ar Nodarbinātības valsts aģentūru (turpmāk – NVA), kas paredz, ka NVA īstenoto valsts valodas apguves programmu izglītojamie (bezdarbnieki, darba meklētāji, bezdarba riskam pakļautās personas) pēc konkrēta valsts valodas prasmes līmeņa programmas apguves kārto pārbaudi. Pēdējos piecos gados NVA klienti ir aptuveni 40% no pārbaudes kārtotājiem.

5) Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam (turpmāk – Pamatnostādnes) latviešu valoda ir noteikta kā viena no caurviju prioritātēm Pamatnostādņu mērķa sasniegšanai. Turklāt viens no Pamatnostādnēs definētajiem uzdevumiem ir veicināt latviešu valodas kā sabiedrību vienojoša pamata nostiprināšanos ikdienas saziņā. Lai īstenotu šo uzdevumu, Kultūras ministrija nodrošina pasākuma „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” īstenošanu, tādējādi papildinot arī Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam iekļautos pasākumus.

Tāpat Kultūras ministrija kā Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda 2021.‑2027. gada plānošanas perioda deleģētā iestāde nodrošina gan latviešu valodas mācības, gan integrācijas kursus trešo valstu pilsoņiem un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem.

Kopš 2022. gada Kultūras ministrija sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu nodrošina latviešu valodas mācības Ukrainas civiliedzīvotājiem, bet kopš 2023. gada arī kultūrorientācijas kursus Ukrainas civiliedzīvotājiem.

Mediju atbalsta fonda ietvaros valsts valodas statuss tiek stiprināts piešķirot finansējumu sabiedriski nozīmīgas žurnālistikas veidošanai valsts valodā. Finansējums tiek novirzīts arī medijiem, kas ikdienā saturu veido svešvalodās, tādējādi palielinot valsts valodas klātbūtni medijos, kur tas ikdienā nenotiek.

3. Latviešu valodas aģentūras veiktā valodas situācijas pētījuma dati 2023. gadā liecina, ka formālās saziņas situācijās latviešu valodas lietojums ir palielinājies, salīdzinot ar situāciju pirms pieciem gadiem. Neformālās saziņas situācijās latviešu valodu visbiežāk lieto saziņā uz ielas, veikalā u. tml. Diemžēl daļa respondentu publiskajā saziņā latviešu valodu joprojām nelieto vai nelieto pietiekamā apjomā (piem., jauniebraucēji, nepilsoņi u.c.). Tas norāda uz turpmāku latviešu valodas apguves un pilnveides nepieciešamību, kā arī normatīvā regulējuma pilnveides un praktiskā, t. sk. valodas vides, nodrošinājuma (īpaši konkrētos valsts reģionos, lielākajās pilsētas, Rīgā, publiskās saziņas jomās u. c.) nepieciešamību. Jānorāda gan, ka, piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs praksē nav konstatējis problēmas attiecībā uz valsts valodas lietošanu pārdevēju un pakalpojumu sniedzēju saziņā ar patērētāju, taču tas, iespējams, skaidrojams ar šīs iestādes ierobežoto kompetenci valsts valodas lietošanas pārbaudes jomā.

Lai arī valodas prasmes rādītāji un lingvistiskā vide Latvijas reģionos joprojām norāda uz vēsturisko notikumu ietekmi valodas situācijas attīstībā un ir aktuāla valodas politikas īstenošanā, reāla vajadzība pēc informācijas citās valodās nav liela. Latviešu valoda dažādu iestāžu vizuālajā informācijā tiek izmantota vienlīdz bieži gandrīz visās situācijās, saņemot dažāda veida pakalpojumus valsts un pašvaldību iestādēs, veselības aprūpes iestādēs, pastā, bankā, telefonsakaru operatoru birojos, pārtikas un citu preču veikalos, tirdzniecības centros, sabiedriskajā transportā un ēdināšanas iestādēs – vairāk nekā 90 % respondentu  visās aptaujā minētajās iestādēs un uzņēmumos ir saskārušies ar materiāliem latviešu valodā, savukārt ar informatīviem materiāliem citās valodās respondenti ir saskārušies nedaudz, resp., tie vai nu netiek veidoti, vai arī ikdienas darbībās un norisēs cilvēkiem nav vajadzīgi, kaut arī tiek piedāvāti.

Papildus norādāms, ka, piemēram, publiskas personas aģentūras un kapitālsabiedrības, kuru darbības pamatā ir kultūras popularizēšana vai sadarbība ar ES institūcijām un to pārstāvniecībām Latvijā, kā arī sadarbība ar citu valstu aģentūrām, nereti sniedz publisku informāciju līdztekus valsts valodai arī svešvalodā un šī informācija nav saistīta ar Ministru kabineta 2005. gada 15. februāra noteikumu Nr. 130 “Noteikumi par valodu lietošanu informācijā” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 130) 2. punktā noteiktajiem izņēmuma gadījumiem. Tādējādi faktiski netiek ievērotas Valsts valodas likuma prasības. Turklāt norādāms, ka spēkā esošais normatīvais regulējums neparedz gadījumus, kad valsts iestādes sociālo tīklu vietnēs un saziņas platformās dalās ar citu institūciju, tostarp starptautisku organizāciju, radītu informāciju svešvalodā.

Tāpat norādāms, ja valsts sektorā saziņa gan ar sabiedrību kopumā, gan ar ikvienu indivīdu ir reglamentēta[1], privātajā sektorā saziņa ar klientiem (pakalpojumu saņēmējiem) ir reglamentēta tikai daļēji. Šobrīd iestāžu vidū pastāv viedoklis, ka spēkā esošie normatīvie akti privātpersonām neaizliedz līdztekus valsts valodai lietot svešvalodas, tostarp krievu valodu, un ka Valsts valodas likums neregulē privātās elektroniskās saziņas valodu. Privātpersonu elektroniskā saziņa (īsziņas, e-pasts, mobilo lietotņu vai sociālo mediju ziņapmaiņa), nosūtot informāciju konkrētam adresātam, nav uzskatāma par sabiedrības informēšanai paredzētu publisku informāciju Valsts valodas likuma izpratnē. Šāda informācija ir adresēta konkrētam saņēmējam, un tai ir ierobežota piekļuve, proti, tikai no konkrēta adresāta puses. Līdz ar to uzņēmumi, informējot savus klientus par piedāvājumiem, akcijām un sniedzot citu klientiem būtisku informāciju (piemēram, rēķinus par sniegtajiem pakalpojumiem), var pēc savas izvēles informāciju sniegt valsts valodā, līdztekus valsts valodai arī svešvalodā vai tikai svešvalodā bez personas pieprasījuma. Tādējādi samērā liela daļa sabiedrības nepamatoti saņem pakalpojumus sev nevēlamā svešvalodā.

4. Pirms izmaiņu ieviešanas valsts valodas regulējumā jāveic potenciālās ietekmes novērtējums un jāizvērtē visi trešo valstu valodu (valodas, kas nav ES oficiālās valodas) lietošanas ierobežošanas riski attiecībā uz uzņēmējdarbību un ekonomisko aktivitāti valstī, tai skaitā, ar šo ierobežojumu ieviešanu saistītā finansiālā ietekme uz nozaru darbību un attīstību. Šāda regulējuma pieņemšanas gadījumā būtu jāsaglabā izņēmumi valodas lietošanai eksportējošās nozarēs, kā piemēram, tūrisma un ar to saistītu pakalpojumu sniegšanai ārvalstu tūristiem. Norādāms, ka Latvijas starptautiskā tūrisma prioritārie mērķa tirgi ir arī valstis, kurās netiek lietotas ES oficiālās valodas, piemēram, Norvēģija. Tāpat arī pēc Krievijas militārā iebrukuma Ukrainā tika pārskatītas Latvijas eksporta, tostarp – tūrisma tirgus prioritātes, iekļaujot Āzijas valstis, kā piemēram, Japānu, Korejas Republiku u.c. Vienlaikus šajā novērtējumā arī jāņem vērā angļu valodas kā vienas no ES oficiālajām valodām dominējošo lietojumu starptautiskajā biznesa un tūrisma vidē.

Ministru kabineta ieskatā ir būtiski nesamērīgi neierobežot darba devēju tiesības noteikt sava uzņēmuma darbiniekiem nepieciešamās prasmes, iemaņas un zināšanas (tai skaitā valodu prasmes), lai būtu iespējams efektīvi veikt darba pienākumus. Īpaši jāuzsver eksportējošie uzņēmumi, kā arī jau pieminētā tūrisma un viesmīlības nozare (piemēram, viesnīcas, ēdināšanas uzņēmumi u.c.), kas apkalpo ārvalstu viesus, un attiecīgi svešvalodu prasmes var būt nepieciešamas ārvalstu klientu apkalpošanā un komunikācijas nodrošināšanā. Tomēr, ņemot vērā ES oficiālo valodu, piemēram, angļu valodas, pietiekami augsto izplatību starptautiskajā biznesā un tūrismā, jāvērtē, cik lielā mērā un vai vispār nepieciešama trešo valstu valodu lietošana.

Tāpat būtu nepieciešams saglabāt un uzturēt efektīvu un pieejamu saziņu/sadarbību ar Eiropas komersantiem uzņēmējdarbības attīstībai. Proti, uzņēmējdarbības izveidei (tostarp licencēšanai) nepieciešamās sadarbības uzsākšanā, tai skaitā sarakstes/dokumentu izstrāde/nodrošināšana, ar tādām uzraudzības iestādēm kā Latvijas Banka un Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, ir būtiski saglabāt iespēju starptautiskas finanšu valodas (piemēram, angļu valoda) lietojumam. Plānotajam regulējumam nevajadzētu radīt papildu administratīvo slogu komersantiem.

Ņemot vērā, ka daudzos gadījumos personas aktuālā valsts valodas prasme ir nepietiekama darba pienākumu veikšanai, papildus būtu vērtējamas iespējas normatīvajos aktos veikt grozījumus/papildinājumus, kas veicinātu darbinieku (pakalpojumu sniedzēju u.c.) valsts valodas pilnveidi un nodrošinātu aktuālā valodas lietojuma kontroli, piemēram:

1) paredzot atkārtotu valsts valodas prasmes pārbaudi, ja persona nelieto valodu nepieciešamajā līmenī, neraugoties uz to, ka personai ir atbilstoša līmeņa un pakāpes apliecība/lēmums;

2) ja Valsts valodas centrs konstatē, ka valsts valoda netiek lietota atbilstošā līmenī darba vajadzībām, iespējams, būtu jāparedz ne tikai naudas sods, bet arī valsts valodas pilnveides termiņš, kura laikā persona kārto valodas prasmes pārbaudi tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai, neraugoties, ka personai jau ir valsts valodas prasmi apliecinošs dokuments;

3) izvērtēt iespēju veikt grozījumus Ministru kabineta 2022. gada 8. marta noteikumos Nr. 157, nosakot darba vajadzībām par derīgām tikai tās valsts valodas prasmes apliecības, kas izdotas pēc 2001. gada 1. februāra (pēc analoģijas prasībām pastāvīgās uzturēšanās atļaujas un ES iedzīvotāja statusa iegūšanai);

4) veikt grozījumus Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, lai izvirzītu prasības valodas apguvē profesionālo un amata pienākumu veikšanai saskaņā ar noteikumiem Nr. 157. Būtu nosakāms samērīgs (katram valsts valodas prasmes līmenim un pakāpei atšķirīgs) pārejas periods prasību piemērošanā. Pārejas periods prasību piemērošanā Ukrainas civiliedzīvotājiem būtu nosakāms, sākot ar brīdi, kad personai piešķirta pagaidu aizsardzība Latvijas Republikā.

[1] Valsts un pašvaldību iestāžu sabiedrības informēšanai paredzētā informācija sniedzama tikai valsts valodā, izņemot MK noteikumu Nr. 130 2. un 3. punktā noteiktos gadījumus.