Anotācija

I. Obligātās autoruzraudzības saturs
MK noteikumu Nr.500 2.1.apakšpunktā lietotais termins "autoruzraudzība".
Būvniecības likuma 16.panta trešā daļa nosaka, ka būvprojekta izstrādātājam ir tiesības veikt autoruzraudzību, par tās nosacījumiem puses vienojas, noslēdzot rakstveida līgumu, MK noteikumi Nr.500 paredz gadījumus, kad autoruzraudzība ir obligāta. Preventīvo un korektīvo uzraudzības un kontroles (atsauce uz Latvijas valsts standartu  LVS EN 16310:2020) darbību kopumu Projektā nosaka autoruzrauga pienākumi (MK noteikumu Nr.500 113.punkts) un autoruzrauga tiesības (MK noteikumu Nr.500 114.punkts). Autoruzraugu nozīmē būvprojekta izstrādātājs, līdz ar to MK noteikumos Nr.500 ir nepārprotami noteikts, kas veic autoruzrauga darbības, un kādas tās ir. Vārdkopa “darbību kopums” ir atzīta un plaši pielietota normatīvajos aktos, piemēram, tādos likumos kā Standartizācijas likums, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums, likums “Par mērījumu vienotību” u.c. Atsaucoties uz juridisko un tiesu praksi, kā arī standartu LVS 16310, autoruzraugs nodrošina “kontroles” darbības noteiktā laikā vai intervālā, saskaņā ar līgumu, nevis pastāvīgas uzraudzības funkcijas būvlaukumā vai kontroli pār personām, kas darbojas būvniecības laikā jebkādā statusā. Šis nošķīrums ir būtisks, jo autoruzraugs darbojas saskaņā ar noslēgto līgumu un pienākumiem un noteiktas atlīdzības ietvaros.

Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 2.1.apakšpunktu izteikt jaunā redakcijā, nosakot, ka autoruzraudzība ir –profesionālu un neatkarīgu kontroles darbību kopums, ko veic autoruzraugs no būvdarbu uzsākšanas līdz būves nodošanai ekspluatācijā.

MK noteikumu Nr.500 18.³ punkts par būvprojekta projektēšanas uzdevumu.
Ņemot vērā, ka MK noteikumu Nr.500 2025.gada 25.marta grozījumi saskaņā ar Latvijas valsts standartu ( LVS EN 16310:2020) pārdefinē būvprojekta stadijas, tajā skaitā nosaka būvprojekta izstrādi līdz būves nodošanai ekspluatācijā (MK noteikumu Nr.500 26.¹ punkts), un to, ka MK noteikumu Nr.500 18.³ punkts ir vienīgais tiesiskais regulējums, kas nosaka būvprojekta projektēšanas uzdevuma saturu (līdz attiecīga standarta vai vadlīniju izstrādei), lai izvairītos no strīdiem būvniecības dalībnieku starpā par paredzēto detalizāciju un tās izpildītāju, būvprojekta projektēšanas uzdevumā ir obligāti jānorāda visas piemērojamās un līgumslēdzējam saistošās (izpildāmās) būvprojekta stadijas, norādot izstrādājamās stadijas izmantojamību būvniecības ieceres īstenošanas procesā. Tas veidos visiem būvniecības dalībniekiem vienādu izpratni par veicamā darba apjomu un saturu.

MK noteikumos Nr.500 noteiktās būvprojekta stadijas veido secīgu projektēšanas stadiju kopumu, kas ir jāsaprot un jāapzinās visiem būvniecības dalībniekiem, jo MK noteikumu Nr.500 18.² punktā ir noteikts, ka līguma par projektēšanu neatņemama sastāvdaļa ir projektēšanas uzdevums, ievērojot Būvniecības likuma 19.¹ panta otro daļu. Papildus tam Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra noteikumu Nr.529 “Ēku būvnoteikumi” 14.punkts nosaka, ka līguma par būvniecības ieceres dokumentācijas izstrādāšanu neatņemama sastāvdaļa ir projektēšanas uzdevums, projektēšanas uzdevumu sagatavo un paraksta būvniecības ierosinātājs un būvprojekta izstrādātājs, būvkomersants vai būvspeciālists. Tas nozīmē, ka par projektēšanas uzdevumā ietvertās informācijas atbilstību ir vienlīdz atbildīgs gan būvniecības ierosinātājs, gan būvkomersants vai būvspeciālists. 

Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 18.³ punktu izteikt jaunā redakcijā, nosakot, ka projektēšanas uzdevumā norāda projektējamās būves vai tās daļas lietošanas veidu, paredzētās būvprojekta stadijas (atbilstoši MK noteikumu Nr.500 26.¹ punktam), norādot izstrādājamas stadijas izmantojamību būvniecības ieceres īstenošanas procesā (stadijas pielietojumu paredzētā būvniecības ieceres īstenošanas procesā, piemēram, norādot, ka uz būvprojekta skiču stadijas dokumentācijas pamata iestādē, kas pilda būvvaldes funkcijas, sagatavo lēmumu par būvatļaujas ar projektēšanas nosacījumiem izdošanu), lietošanas (ekspluatācijas) noteikumus (tai skaitā plānoto ražošanas procesu, ja tāds ir paredzēts) un sadalījumu kārtās (ja nepieciešams), kā arī prasības būvei, tās inženiertehniskajam un citam aprīkojumam, apdarei un energoefektivitātei. Projektēšanas uzdevumā var ietvert arī citu informāciju, kas attiecas uz būvniecības ieceri (piemēram, nepieciešamās atkāpes no būvnormatīvos noteiktajām prasībām vai alternatīvie risinājumi).

MK noteikumu Nr.500 102.punkts par būvprojekta autoruzraudzības mērķis
Autoruzraudzības mērķis nosaka atbildi uz jautājumu, kādēļ tiek veikta būvprojekta autoruzraudzība – konkrēta darbība vai process. MK noteikumu Nr.500 102.punkta svītrošana nav pieļaujama, tomēr nepieciešams uzlabot MK noteikumu Nr.500 102.punkta redakciju atbilstoši MK noteikumos Nr.500 noteiktajiem autoruzrauga pienākumiem un tiesībām. Autoruzrauga pienākumi (MK noteikumu Nr.500 113.punkts) un tiesības (MK noteikumu Nr.500 114.punkts) ietver autoruzraudzības preventīvās darbības (piemēram, apsekošana, izskatīšana), korektīvās darbības (piemēram, ziņošana, norādījumu sniegšana) un apliecinošās darbības, piemēram, dokumentu parakstīšanu par nodošanu ekspluatācijā. Šis darbību kopums nodrošina būvprojekta realizācijas atbilstību, projektēšanas laikā pieņemto lēmumu skaidrošanu citiem būvniecības dalībniekiem, tajā skaitā potenciālo neizpratnes vai ekonomisku iemeslu dēļ iecerēto izmaiņu risku vadību.

Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 102.punktu izteikt jaunā redakcijā kā 102.¹ punktu, nosakot, ka autoruzraudzības mērķis ir kontrolēt būvprojekta īstenošanas atbilstību tajā ietvertajiem arhitektoniskajiem, inženiertehniskajiem un funkcionālajiem risinājumiem. Projektā paredzētajā MK noteikumos Nr.500 ietvertajā 102.¹ punktā ar “risinājumiem ” saprotams projektēšanas procesā (saskaņā ar LVS EN 16310:2020 projekts (project) – unikāls, ar sākuma un beigu termiņiem noteikts, koordinētu un kontrolētu darbību kopums, kas tiek veikts noteiktām prasībām atbilstošu mērķu sasniegšanai, ievērojot laika, izmaksu un resursu ierobežojumu) arhitektu un inženieru radīto darbību kopums, kas nosaka būves arhitektonisko un/vai inženiertehnisko risinājumu sistēmu, kuru savukārt veido dokumentētie risinājumi (saskaņā ar  LVS 16310, projekta dokumentācija (project documentation) – dokumentu kopums, kas definē būves vai produktu apjomu un raksturu.) un to savstarpējās loģiskās kopsakarības. Tādēļ autoruzraudzības mērķis ir kontrolēt, lai būvniecības laikā, mainoties lēmumiem vai apstākļiem, risinājumi netiktu mainīti vai negatīvi ietekmēti.

MK noteikumu Nr.500 107.punkts par būvprojekta autoruzraugu.
Praksē un MK noteikumu Nr.500 un reglamentēto profesiju kontekstā “autoruzraugs” ir būvspeciālistu grupa, kas veic autoruzraudzību savas kompetences ietvaros, nevis tikai viena juridiska vai fiziska persona. No tā izriet būvprojekta izstrādātāja pienākums un tiesības nozīmēt autoruzraudzības grupu – speciālistus pēc vajadzības. MK noteikumu Nr.500 121.punktā ir pietiekami izsmeļoši norādīts, kā nozīmē būvuzraugu grupu. Savukārt MK noteikumos Nr.500 nav noteikts tiesiskais regulējums par autoruzraugu grupu un tās vadītāju, kā arī nav norādīta saikne starp būvprojekta vadītāju (MK noteikumu Nr.500 36.punkta pienākumu izpratnē) un tādu personu, kas var vadīt autoruzraudzību.

Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 107.punktu izteikt jaunā redakcijā, nosakot, ja autoruzraudzības līgumu slēdz ar juridisko personu, līgumā norāda būvspeciālistus, kas veiks autoruzraudzību, kā arī atbildīgo autoruzraugu un atbildīgais autoruzraugs vada un koordinē autoruzraugu grupas darbu.

Projektā paredzētajā MK noteikumu Nr.500 107.punktā ietvertajā redakcijā noteikts, ka būvprojekta vadītājs piesaista speciālistus pēc nepieciešamības, norīkojot attiecīgo daļu vadītājus, un autoruzraudzībā var būt pietiekami ar būvprojekta vadītāju, ja attiecīgās kompetences sfēras būvuzraugi tiek norīkoti MK noteikumu Nr.500 122.punktā noteiktajos gadījumos. Ja būvprojekta sastāvā ir ietverta arhitektūras risinājumu daļa, Projektā ietvertā MK noteikumu Nr.500 105.¹ punkta noteiktajos gadījumos obligāti jānorīko arhitektūras daļas autoruzraugs, jo arhitektūras būvspeciālista kompetence uzraudzībā (pēc izglītības un sertifikācijas satura) nepiemīt citu nozaru speciālistiem. Projektā paredzētās MK noteikumu Nr.500 107.punktā ietvertās redakcijas ietekme uz administratīvo slogu ir būtisks samazinājums, jo atkarībā no objekta specifikas var veidot autoruzraugu un būvuzraugu grupas, kas nodrošina gan autoruzraudzības mērķi, gan nedublē to (vai neveic formālas darbības) būvkonstrukciju un inženiertīklu daļās.

MK noteikumu Nr.500 113.punktā ir nepieciešami šādi precizējumi:
1) MK noteikumu Nr.500 113.2.apakšpunktā, kas nosaka, ka autoruzrauga pienākums ir izskatīt būvdarbu veicēja iesniegtos risinājumus un informāciju par lietotajām konstrukcijām, iekārtām, materiāliem un sniegt atzinumus par to atbilstību būvprojektam. Minētajā 113.2.apakšpunktā ir nepieciešams noteikt, ka alternatīvo risinājumu izskatīšanai jānotiek plānošanas stadijā, nevis jau pēc pielietošanas fakta. Attiecīgo atzinumu sniegšanas formu nosaka būvniecības kopējais organizācijas plāns, tas var būt gan vienkāršs ieraksts Būvniecības informācijas sistēmas būvdarbu žurnālā vai rakstisks atzinums teksta formā. Šie ir apmaksāti autoruzrauga pienākumi, un nepieciešamības gadījumā veiktie aprēķini jāiekļauj darbu apmaksā. MK noteikumu Nr.500 113.2.apakšpunktā būtu jānosaka, ka autoruzrauga pienākums ir izskatīt būvdarbu veicēja iesniegtos ekvivalentos vai aizvietojošos risinājumus par konstrukcijām, iekārtām, materiāliem un sniegt atzinumus par to atbilstību būvprojektam. Minētajā tiesību normā termins “ekvivalents" jālieto attiecībā uz tādiem būtiskiem būvizstrādājuma rādītājiem, kas nav izmaināmi attiecībā pret būvprojektā norādītiem (piemēram, būvkonstrukciju, ugunsdrošības, akustikas, vides pieejamības, energoefektivitātes jomā), savukārt termins “aizvietojošs” jālieto attiecībā uz būvizstrādājumiem un risinājumiem, kas ir savstarpēji aizvietojami bez projekta izmaiņu veikšanas, piemēram, nenesošas konstrukcijas, apdares materiāli);

2) MK noteikumu Nr.500 113.3.apakšpunktā, kas nosaka, ka autoruzrauga pienākums ir, ja nepieciešams, dot norādījumus būvdarbu vadītājam būvprojektā paredzēto risinājumu īstenošanai. Būvdarbu vadītājs vai citas personas nevar pieprasīt papildu norādījumus tādu risinājumu izveidei, kas ir paša būvdarbu veicēja pamata kompetence, t.i. plaši pielietoti risinājumi ar brīvi pieejamām ražotāja instrukcijām un apmācību rokasgrāmatām (piemēram, mūrēšanas darbi, vieglās konstrukcijas starpsienu montāža, grīdas konstrukcijas un segumi, utt.). Tādēļ MK noteikumu Nr.500 113.3.apakšpunktā būtu jānosaka, ka autoruzraugam ir pienākums dot būvdarbu vadītājam norādījumus būvprojektā paredzēto risinājumu īstenošanai, ja tie nav ietverti ražotāja rokasgrāmatās un instrukcijās;

3) MK noteikumu Nr.500 113.4.apakšpunktā, kas nosaka, ka autoruzrauga pienākums ir atbilstoši kompetencei kontrolēt būvdarbu žurnālā ierakstīto norādījumu izpildi. Tomēr autoruzraugs nevar kontrolēt citu personu ierakstus un tam nav pienākums sekot citiem ierakstiem. Tādēļ MK noteikumu Nr.500 113.4.apakšpunktā būtu jānosaka, ka autoruzraugam ir pienākums atbilstoši kompetencei kontrolēt būvdarbu žurnālā ierakstīto autoruzraudzības norādījumu izpildi;

4) MK noteikumu Nr.500 113.7.apakšpunktā, kas nosaka, ka autoruzrauga pienākums ir ierasties būvlaukumā pēc būvniecības ierosinātāja, būvdarbu veicēja, būvuzrauga, būvinspektora vai citu būvvaldes amatpersonu uzaicinājuma. Praksē ir secināts, ka līgumā jādefinē ierašanās laiks (ātrums), un personas, kas veic šādu pieprasījumu. Tādēļ MK noteikumu Nr.500 113.7.apakšpunktā būtu jānosaka, ka autoruzraugam ir pienākums atbilstoši noslēgtajam līgumam ierasties būvlaukumā pēc būvniecības ierosinātāja, būvdarbu veicēja, būvuzrauga, būvinspektora vai būvvaldes amatpersonu uzaicinājuma.

Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 113.punktā veikt šādus precizējumus:
1) Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 113.2.apakšpunktu izteikt jaunā redakcijā, nosakot, ka autoruzraugam ir pienākums izskatīt būvdarbu veicēja iesniegtos ekvivalentos vai aizvietojošos risinājumus par konstrukcijām, iekārtām, materiāliem un sniegt atzinumus par to atbilstību būvprojektam;

2) Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 113.3.apakšpunktu izteikt jaunā redakcijā, nosakot, ka autoruzraugam ir pienākums dot būvdarbu vadītājam norādījumus būvprojektā paredzēto risinājumu īstenošanai, ja tie nav ietverti ražotāja rokasgrāmatās un instrukcijās;

3) Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 113.4.apakšpunktu izteikt jaunā redakcijā, nosakot, ka autoruzraugam ir pienākums atbilstoši kompetencei kontrolēt būvdarbu žurnālā ierakstīto autoruzraudzības norādījumu izpildi;

4) Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 113.7.apakšpunktu jaunā redakcijā, nosakot, ka autoruzraugam ir pienākums atbilstoši noslēgtajam līgumam ierasties būvlaukumā pēc būvniecības ierosinātāja, būvdarbu veicēja, būvuzrauga, būvinspektora vai būvvaldes amatpersonu uzaicinājuma.

MK noteikumu Nr.500 114.punktā ir nepieciešami šādi precizējumi:

1) MK noteikumu Nr.500 114.2.apakšpunktā, kas nosaka, ka autoruzraugam ir tiesības pieprasīt iesniegt izvērtēšanai būvdarbu veicēja izstrādātos risinājumus un informāciju par lietotajām konstrukcijām, iekārtām, materiāliem. MK noteikumu Nr.500 114.2.apakšpunktā būtu jānosaka, ka autoruzraugam ir tiesības pieprasīt savlaicīgi iesniegt izvērtēšanai informāciju par būvdarbu veicēja plānotiem risinājumiem un par konstrukcijām, iekārtām, materiāliem. Savlaicīgums ir būtisks, gan termiņu ievērošanā, gan gadījumos, kad būvdarba veicēja piedāvātie risinājumi var būt neatbilstoši un jāmeklē citas alternatīvas. Savlaicīgu informācijas sniegšanas termiņu un formu nosaka būvniecības kopējais organizācijas plāns, tas var būt gan vienkāršs ziņojums sapulcē, vai rakstisks/ grafiks dokuments.

2) MK noteikumu Nr.500 114.5.apakšpunkts, kas nosaka, ka autoruzraugam ir tiesības piedalīties būvkonstrukciju un izpildīto būvdarbu pieņemšanā. MK noteikumu Nr.500 114.5.apakšpunktā nebūtu īpaši jāizceļ būvkonstrukcijas, tikpat svarīgi ir ugunsdrošības risinājumi, vides pieejamība u.tt., bet būtu jānosaka, ka autoruzraugam ir tiesības piedalīties izpildīto būvdarbu pieņemšanā.

1) Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 114.2.apakšpunktu izteikt jaunā redakcijā, nosakot, ka autoruzraugam ir tiesības pieprasīt savlaicīgi iesniegt izvērtēšanai informāciju par būvdarbu veicēja plānotiem risinājumiem un par konstrukcijām, iekārtām, materiāliem;

2) Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 114.5.apakšpunktu izteikt jaunā redakcijā, nosakot, ka autoruzraugam ir tiesības piedalīties izpildīto būvdarbu pieņemšanā.

II. Gadījumi, kad ir obligāti veicama projekta autoruzraudzība

1) 2025.gada 25.aprīlī pieņemtie grozījumi MK noteikumu Nr.500 105.punktā paredz, ka būvprojekta autoruzraudzība ir veicama, ja būvniecības ierosinātājs ar būvprojekta izstrādātāju ir vienojušies par autoruzraudzības veikšanu un MK noteikumu Nr.500 105.1.apakšpunkts nosaka, ka obligāta autoruzraudzība ir jāveic vienīgi valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem. Arhitektūras un kultūras mantojums veido unikālu vidi tagadējām un nākamajām paaudzēm, un kultūras pieminekļu aizsardzības zonas sargā šī mantojuma komplekso un neatkārtojamo raksturu gan iekštelpā, gan ārtelpā. Autoruzraudzības procesā valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem un apbūvei pilsētbūvniecības pieminekļa teritorijā un tā aizsardzības zonā tiek realizētas sabiedrības intereses kultūras mantojuma saglabāšanā un atjaunošanā nākamajām paaudzēm. Profesionālas autoruzraudzības trūkums radīs būtiskus riskus neatgriezeniskiem ēku oriģinālās substances zudumiem vai tādiem pārveidojumiem, kas devalvē vēsturiskās ēkas, detaļas un publisko ārtelpu. Latvijai kopš 2006.gada ir saistoša Eiropas Padomes 2005.gada 27.oktobra Vispārējā konvencija par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai, kuras 2.pantā ir noteikts, ka kultūras mantojums sastāv no uzkrātu resursu kopuma, kas saņemti mantojumā no pagātnes un kas, neatkarīgi no piederības, indivīdu un sabiedrības uztverē tiek uzskatīti par vērtību, pārliecības, zināšanu, tradīciju atspoguļotājiem un paudējiem, tas ietver arī vidi, kas izveidojusies cilvēku un vietu mijiedarbībā, laikam ejot un kas profesionālajā vidē un sabiedrībā ir pazīstama ar jēdzienu “vietas izjūta” (sense of place). Minētās konvencijas 8.pants nosaka prasību veicināt kvalitātes mērķus vides mūsdienu papildinājumiem, neradot apdraudējumu tās kultūras vērtībām. Minētie aspekti ir jāņem vērā, piemērojot Projektā ietverto MK noteikumu Nr.500 105.¹ punktu, kas nosaka, ka autoruzraudzība obligāti jāveic arhitektūras un būvkonstrukciju daļām šādos gadījumos – 1) valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem (Projektā ietvertais MK noteikumu Nr.500 105.¹ 1.punkts) un 2) pilsētbūvniecības pieminekļa teritorijā otrās un trešās grupas ēku jaunai būvniecībai vai pārbūvei, ja pārbūve skar fasādes risinājumus, izņemot viena vai divu dzīvokļu dzīvojamo ēku un palīgēku būvniecību (Projektā ietvertais MK noteikumu Nr.500 105.¹ 2.punkts).

Pilsētbūvniecības pieminekļa teritorija un tās aizsardzības zona veido vienotu kultūrvēsturisku un arhitektonisku ansambli. Attiecībā uz visiem būvdarbu veidiem būvniecības procesā tiek skartas vai nu iekštelpu konstrukcijas, kas iepriekš nav pieejamas apsekošanai, vai norobežojošās konstrukcijas, kas redzamas publiskā ārtelpā. Iekštelpās darbi skar gan būtiskas ēkas konstrukcijas, gan potenciāli vērtīgas apdares detaļas, bet ārtelpā darbi skar sabiedrības interesēs saglabājumu publisko ārtelpu, tajā skaitā fasādes un jumta materiālus, detaļas, u.c. Piemēram, jumta atjaunošanai ir būtiska ietekme uz pilsētvides vizuālo identitāti un integritāti, pamatu siltināšanai vai remontam ir būtiska ietekme uz inženiertīkliem, blakus ēkām, iekštelpām, caurbrauktuves pārbūve skar gan ēkas iekštelpas, gan fasādi, daudzos gadījumos arī cita īpašnieka ēkas fasādi. Tieši apbūves aizsardzības teritorijai ir raksturīgi sarežģīti un iepriekš neparedzami apstākļi, kas var atklāties tikai būvdarbu veikšanas laikā, un lēmumu pieņemšanā ir būtiski svarīga autoruzrauga dalība.

2) 2025.gada 25.aprīlī pieņemtie grozījumi MK noteikumu Nr.500 105.punktā paredz, ka no 2025.gada 1.oktobra ir svītrots 105.2.apakšpunkts, kas nosaka autoruzraudzības veikšanu trešās grupas jaunbūvējamām, restaurējamām un pārbūvējamām būvēm, ja būvniecībai nepieciešama būvatļauja. Trešās grupas būvju tiesiskais regulējums no 2014.gada Latvijas būvniecības jomā radīja skaidru, riska analīzē bāzētu pieeju, uzliekot augstākas prasības nozīmīgākajām, drošības un vides ziņā jūtīgākajām būvēm. Šāda stratēģija stiprināja būvniecības procesa caurspīdīgumu, drošību un atbildību, atbilstību visiem Būvniecības likumā minētiem būvniecības principiem. Trešās grupas būvju nozīmība kopš 2014.gada nav mainījusies. Vienlaikus būvniecības regulējums uzliek pienākumus, ilgtspējas, aprites – būves dzīves cikla, vides piekļūstamības jomā, kas būtiski pārsniedz tādu būvprojekta uzraudzības apjomu, kas izglītības un sertifikācijas ietvarā ir deleģēts būvdarbu vadītājam un būvuzraugam. Tāpēc, nav pieļaujams atcelt obligāto autoruzraudzību trešās grupas jaunbūvējamām, restaurējamām un pārbūvējamām būvēm, kam nepieciešama būvatļauja. Autoruzraudzības procesā trešās grupas ēkām un inženierbūvēm ar publisku funkciju tiek realizētas sabiedrības intereses tādu risku mazināšanā, ko būvniecības laikā var radīt ārpus autoruzrauga preventīvo un korektīvo kontroles darbību kopuma pieņemti lēmumi, kuros nav ņemta vērā vai pat ignorēta kopējā būvprojekta iecere. Projektā paredzētajā MK noteikumos Nr.500 ietvertajā 102.¹ punktā ar “risinājumiem” saprotams projektēšanas procesā (saskaņā ar LVS EN 16310:2020 projekts (project) – unikāls, ar sākuma un beigu termiņiem noteikts, koordinētu un kontrolētu darbību kopums, kas tiek veikts noteiktām prasībām atbilstošu mērķu sasniegšanai, ievērojot laika, izmaksu un resursu ierobežojumu) arhitektu un inženieru radīto darbību kopums, kas nosaka būves arhitektonisko un/vai inženiertehnisko risinājumu sistēmu.

Trešās grupas ēkas ir ar augstu tehniskās sarežģītības pakāpi. Būvprojekta teksta dokumentu sastāvs šobrīd nenosaka, kādā pakāpē skaidrojošā daļā jāpamato projektēšanas laikā pieņemtie lēmumi un veiktās izvēles, t.i., šāds detalizēts pamatojums netiek iekļauts būvprojekta dokumentācijā, un nav pieejams būvdarbu vadītājam un būvuzraugam. Līdz ar to bez autoruzrauga dalības var tikt pieņemti lēmumi par tādu risinājumu un materiālu nomaiņu, kas var būtiski ietekmēt būvniecības principu (arhitektoniskās kvalitāte, inženiertehniskās kvalitāte, ilgtspējīgas būvniecība, vides pieejamība) realizāciju un radīt riskus būtiskām prasībām būvei – ugunsdrošībai, vides aizsardzībai un higiēnai, tai skaitā nekaitīgumam; lietošanas drošībai un vides pieejamībai; akustikai un energoefektivitātei.

3) 2025.gada 25.aprīlī pieņemtie grozījumi MK noteikumu Nr.500 105.punktā paredz, ka no 2025.gada 1.oktobra ir svītrots 105.3.apakšpunkts, kas nosaka, ka autoruzraudzību veic otrās grupas būvēm, ja būvniecībai nepieciešama būvatļauja – publiskām jaunbūvējamām, restaurējamām un pārbūvējamām ēkām un jaunbūvējamām dzīvojamām ēkām (izņemot viena vai divu dzīvokļu dzīvojamās ēkas). Tomēr būvprojektu autoruzraudzība ir jānodrošina sabiedrības interešu īstenošanai un visu būvniecības kvalitātes principu ievērošanai (atbilstoši Būvniecības likuma 4.pantam) tādām ēkām, kas tiek īstenotas par publiskiem līdzekļiem. Savukārt MK noteikumu Nr.500 122.punkts nosaka, ka to otrās grupas būvju būvuzraudzību, kuru būvniecība pilnībā vai daļēji tiek finansēta no publisko personu līdzekļiem, Eiropas Savienības politiku instrumentu vai citas ārvalstu finanšu palīdzības līdzekļiem, kā arī trešās grupas būvju būvuzraudzību uz līguma pamata var veikt tikai būvkomersants, kurš reģistrēts būvkomersantu reģistrā un kuram ir tiesības piedāvāt pakalpojumus būvuzraudzības jomā, un kurš nodarbina atbilstošus būvspeciālistus, ja speciālajos būvnoteikumos nav noteikts citādi. Attiecīgi, ja netiek paredzēta autoruzraudzība, būvuzraudzība nodrošina tikai un vienīgi Būvniecības likuma 4.panta 2.punkta izpildi – inženiertehniskās kvalitātes principa ievērošanas uzraudzību.

Autoruzraudzības procesā otrās grupas publiskām ēkām un inženierbūvēm ar publisku funkciju, kas tiek īstenotas par publiskiem līdzekļiem, tiek realizētas sabiedrības intereses tādu risku mazināšanā, ko būvniecības laikā var radīt ārpus autoruzrauga preventīvo un korektīvo kontroles darbību kopuma pieņemti lēmumi, kuros nav ņemti vērā vai pat ignorēti kopējie būvprojekta risinājumi. Līdzās tādiem pašiem riskiem, kas aprakstīti pie trešās grupas ēkām,  pastāv papildu riski, ka publisko līdzekļu izmantojums var nesasniegt plānoto mērķi, it īpaši vides pieejamības, akustikas un energoefektivitātes jomā, kas ir īpaši svarīgi, ja būvniecība pilnībā tiek finansēta no publisko personu līdzekļiem, Eiropas Savienības politiku instrumentu vai citas ārvalstu finanšu palīdzības līdzekļiem.

Projekts paredz MK noteikumu Nr.500 105.punktu izteikt jaunā redakcijā, nosakot, ka autoruzraudzību veic, ja tās nepieciešamību nosaka būvniecības ierosinātājs, izņemot Projektā ietvertā MK noteikumu Nr.500 105.¹ punktā noteiktajos gadījumos, un autoruzraudzības apjomu un tās veikšanas kārtību puses nosaka rakstiski noslēgtajā līgumā.

Projekts paredz MK noteikumus Nr.500 papildināt ar 105.¹ punktu, nosakot, ka autoruzraudzību obligāti veic arhitektūras un būvkonstrukciju daļām šādos gadījumos:
1) valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem;
2) pilsētbūvniecības pieminekļa teritorijā otrās un trešās grupas ēku jaunai būvniecībai vai pārbūvei, ja pārbūve skar fasādes risinājumus, izņemot viena vai divu dzīvokļu dzīvojamo ēku un palīgēku būvniecību.

Minētajam tiesiskajam regulējumam nav ietekme uz administratīvo slogu, jo tas samazina tvērumu līdz 2025.gada 1.oktobrim spēkā esošajam MK noteikumu Nr.500 105.punkta tiesiskajam regulējumam.

3) publiskai personai piederošai trešās grupas būvei, ja būvniecībai nepiecieciešama būvatļauja šādos gadījumos – jaunas ēkas būvniecībai, ēkas pārbūvei un restaurācijai, kā arī inženierbūves ar publisku funkciju jaunai būvniecībai un pārbūvei (Projektā ietvertais MK noteikumu Nr.500 105.¹ 3.apakšpunkts).

Ar publisku funkciju saprotot Ministru kabineta 2021.gada 19.oktobra noteikumu Nr.693 “Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs
LBN 200-21” 3.28.apakšpunktā ietverto tiesisko regulējumu.

Minētais tiesiskais regulējums samazinās ietekmi uz administratīvo slogu – no privātiem līdzekļiem finansētiem objektiem. No publisko personu līdzekļiem finansētiem objektiem administratīvais slogs paliks bez izmaiņām. Projektā paredzētie grozījumi MK noteikumu Nr.500 105., 105.¹, 105.² punktā stāsies spēkā 2026.gada 1.jūnijā, jo ir nepieciešams pārejas laiks jauna tiesiskā regulējuma ieviešanai un ir nepieciešams pielāgot arī Būvniecības informācijas sistēmas funkcionalitāti.

III. Gadījumi, kad autoruzraudzību var neveikt

1) Saskaņā ar MK noteikumu Nr.500 26.¹ punktu būvprojekta izstrāde noslēdzas līdz ar būves nodošanu ekspluatācijā. Ņemot vērā minētās tiesību normas praktisko ietvaru, būvprojekta izstrādātājs, ar kuru ir noslēgts projektēšanas līgums (piemēram, par otrās būvniecības kārtas būvprojekta darba stadijas izstrādi, kas jāveic  paralēli pirmās kārtas notiekošiem būvdarbiem), tiek informēts par būvniecības gaitu.

2) MK noteikumos Nr.500 autoruzrauga un būvuzrauga pienākumu dublēšanās nav konstatējama, jo MK noteikumu Nr.500 113.punktā, kas apraksta autoruzrauga pienākumus, un MK noteikumu Nr.500 125.punktā, kas apraksta būvuzrauga pienākumus (ar detalizētu skaidrojumu Būvniecības valsts kontroles biroja vadlīnijās būvekspertīzes veikšanai https://www.bvkb.gov.lv/lv/media/2813/download?attachment), šie pienākumi ir atšķirīgi pēc to satura; kā arī būvuzrauga pienākumu uzskaitījums ir apjomīgāks. Būvspeciālists var veikt autoruzraudzību vai būvuzraudzību tikai savas kompetences sfērā, balstoties uz iegūto izglītību un sertifikāciju, izņēmums ir pirmās grupas būves un otrās grupas būves par privāto personu līdzekļiem, kur būvuzraugs var veikt uzraudzību visiem darbu veidiem (MK noteikumu Nr.500 122.punkts).

Vienīgā kompetences pārklāšanās, kur autoruzraugam un būvuzraugam sakrīt kompetence izglītības un sertifikācijas kritērijos, ir MK noteikumu 122.punktā (trešās grupas būves un otrās grupas būves par publiskiem līdzekļiem), kur visu speciālo daļu (izņemot arhitektūru!) uzraudzībai tiek pieprasīts norīkot atbilstošas specialitātes būvuzraugu. Detalizēti visi šie darbu veidi uzskaitīti Būvniecības valsts kontroles biroja vadlīnijās (pieejamas: https://www.bvkb.gov.lv/lv/media/2437/download?attachment, 4.-5.lpp.). Tādēļ, izvērtējot MK noteikumu Nr.500 122.punkta saturu un nozares profesionālajās diskusijās vairākkārt izskanējušos viedokļus, būvkonstrukciju un inženiertīklu daļām autoruzrauga nepieciešamība būtu nosakāma kā izvēles iespēja tādām būvēm, kur MK noteikumu Nr.500 122.punktā noteiktajos gadījumos piedalās specializētie būvuzraugi (biedrība “Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienība”, biedrība “Latvijas būvkonstrukciju projektētāju asociācija” un citi diskusijas dalībnieki), atkarībā no objekta specifikas.

Projekts paredz MK noteikumus Nr.500 papildināt ar 105.² punktu, kas nosaka gadījumus kad autoruzraudzību var neveikt. Attiecīgi autoruzraudzību var neveikt Projektā ietvertā MK noteikumu Nr.500 105.¹ 3.apakšpunktā norādītajām ēkām un būvēm, ja būvprojekta izstrādātājs veic būvprojekta izstrādi līdz būves nodošanai ekspluatācijā saskaņā ar MK noteikumu Nr.500 26.¹ punktu, būvniecības ierosinātājs būvniecības informācijas sistēmā deklarē atbilstību Projektā ietvertā MK noteikumu Nr.500 105.² 1.punktā ietvertajai prasībai, kā arī autoruzraudzību var neveikt būvkonstrukciju daļai, ja būvuzraudzību šīs daļas būvdarbiem veic MK noteikumu Nr.500 121., 123. un 123.¹ punktā noteiktajā kārtībā norīkots vai iecelts atbilstošās sfēras būvspeciālists (būvuzraugs).

Projektā paredzētie grozījumi MK noteikumu Nr.500 attiecībā uz šo noteikumu 105.¹ un 105.² punkta ieviešanu, kas maina obligātās autoruzraudzības nepieciešamību, stāsies spēkā 2026.gada 1.jūnijā, jo ir nepieciešams pārejas laiks šāda jauna tiesiskā regulējuma ieviešanai un ir nepieciešams pielāgot arī Būvniecības informācijas sistēmas funkcionalitāti.