Anotācija (ex-ante)

1) Ievērojot, ka zaudējumi vienmēr ir mantiski, nepieciešams visā APL (piemēram, APL 92., 94. un 97. pantā) lietot terminu "zaudējumi". Atbilstošs termins jau tiek lietots arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā (2024. gada 28. novembra likums "Grozījumi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā").

Likumprojekts paredz aizstāt visā likumā vārdus "mantiskie zaudējumi" (attiecīgā locījumā) ar vārdu "zaudējumi" (attiecīgā locījumā).

2) APL 15. panta vienpadsmitā daļa noteic, ka, ja iestādei jāpiemēro tiesību norma, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai šī tiesību norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai, iestāde šo tiesību normu piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē augstāku iestādi un Tieslietu ministriju.
APL 104. panta trešā daļa noteic, ka, ja tiesa atzīst, ka pašvaldību saistošie noteikumi neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam vai Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, vai iekšējais normatīvais akts neatbilst ārējam normatīvajam aktam vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam, tā attiecīgo tiesību normu nepiemēro. Tiesa lēmumā vai spriedumā pamato savu viedokli par neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Ja attiecīgā normatīvā akta izdevējs nav administratīvā procesa dalībnieks, spriedumu vai lēmumu tiesa nosūta normatīvā akta izdevējam un Tieslietu ministrijai.
Praksē nav bijuši gadījumi, kad Tieslietu ministrija tiktu informēta atbilstoši APL 15. panta vienpadsmitajā daļā noteiktajam, savukārt atbilstoši APL 104. panta trešajai daļai Tieslietu ministrijā ir saņemti daži tiesu nolēmumi.
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmo daļu valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām, tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim. Tieslietu ministrijas funkcijas, uzdevumus un tiesības noteic Ministru kabineta 2017. gada 16. augusta noteikumi Nr. 474 "Tieslietu ministrijas nolikums", kas nosaka Tieslietu ministrijas pienākumu izstrādāt, organizēt un koordinēt politiku noteiktās jomās. Normatīvie akti nenoteic Tieslietu ministrijas tiesības dot norādījumus tiešās valsts pārvaldes iestādēm, kas nav tās padotībā, kā arī pašvaldībām. Katra ministrija ir atbildīga par tai noteikto politikas jomu.
Ievērojot minēto, būtu izslēdzams regulējums par Tieslietu ministrijas informēšanu par tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka normatīvajam aktam.

Likumprojekts paredz izslēgt APL 15. panta vienpadsmitajā daļā vārdus "un Tieslietu ministriju" un APL 104. panta trešajā daļā vārdus "un Tieslietu ministrijai".

3) Šobrīd APL 21. panta 2.¹ daļas otrais teikums noteic, ka, ja bāriņtiesa vai tiesa konstatē, ka sevišķais aizbildnis nepienācīgi pilda likumā noteiktos pienākumus, tiesa nepilngadīgajai personai ieceļ citu sevišķo aizbildni. Tādējādi APL (attiecībā uz cita sevišķā aizbildņa iecelšanu) noregulē tikai tos gadījumus, kad ir konstatēta nepienācīga pienākumu izpilde, tomēr secināts, ka nepieciešams nošķirt situācijas, kad sevišķais aizbildnis nepienācīgi pilda pienākumus, no situācijām, kad tas pilda pienākumus nepilnā apjomā objektīvu iemeslu dēļ. Ja sevišķais aizbildnis objektīvu iemeslu dēļ nevar turpināt pildīt sevišķā aizbildņa pienākumus, arī šādos gadījumos būtu jārisina jautājums par cita sevišķā aizbildņa iecelšanu, lai nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību.

Likumprojekts paredz precizēt APL 21. panta 2.¹ daļas otro teikumu, nosakot, ka, ja sevišķais aizbildnis atteicies veikt sevišķā aizbildņa pienākumus vai nevar tos turpināt pildīt objektīvu iemeslu dēļ vai ja bāriņtiesa vai tiesa konstatē, ka sevišķais aizbildnis nepienācīgi pilda likumā noteiktos pienākumus, tiesa nepilngadīgajai personai ieceļ citu sevišķo aizbildni.

4) APL 54. panta pirmajā daļā ir ietverta atsauce uz Fizisko personu datu aizsardzības likumu, kas ir zaudējis spēku. Līdz ar to nepieciešams grozījums APL 54. panta pirmajā daļā.

Likumprojekts paredz aizstāt 54. panta pirmajā daļā vārdus "Fizisko personu datu aizsardzības likumu" ar vārdiem "normatīvajiem aktiem fizisko personu datu aizsardzības jomā".

5) APL 67. panta otrās daļas 2. punktā un 251. panta sestajā daļā nav saskatāma nepieciešamība norādīt fiziskās personas dzīvesvietas adresi un juridiskās personas adresi administratīvajā aktā un tiesas sprieduma rezolutīvajā daļā. Līdz ar to šī informācija ir izslēdzama no APL 67. panta otrās daļas 2. punkta un 251. panta sestās daļas, tādējādi samazinot apstrādājamo personu datu apjomu.

Likumprojekts paredz precizēt APL 67. panta otrās daļas 2. punktu, nosakot, ka administratīvajā aktā norāda adresātu (proti, fiziskajai personai – vārdu, uzvārdu, kā arī citas ziņas, kas palīdz identificēt personu, bet juridiskajai personai – nosaukumu un reģistrācijas numuru). Likumprojekts paredz līdzīgus grozījumus arī APL 251. panta sestajā daļā attiecībā uz tiesas sprieduma rezolutīvajā daļā norādāmo informāciju.

6) Ierakstīto vēstuļu sūtīšana ir iestādes, nevis iedzīvotāja interese, proti, lai nodrošinātu iespēju iestādei pierādīt, ka vēstule tika nosūtīta noteiktos termiņos. Iedzīvotājam tas ir administratīvais slogs, dodoties pēc ierakstītas vēstules uz pasta nodaļu. Līdz ar to vajadzētu būt iespējai iestādei, ņemot vērā lietderības apsvērumus, tur, kur nekas cits kā pasts neatliek, sūtīt vēstules arī parastā sūtījumā. Juridisko personu gadījumā šobrīd e-adresi ir aktivizējušas tikai 1/3 juridisko personu, līdz ar to runāt par drīzām pārmaiņām nav iespējams. Vienlaikus izdevumi iestādēm ļoti būtiski pieauguši jau šobrīd. Papildus tam jāņem vērā, ka absolūtais vairums ierakstīto vēstuļu nekad nemaz netiek izņemtas no pasta nodaļām. Šo problēmu minējušas vairākas iestādes.
Līdz ar to vajadzētu atteikties no nosacījuma, ka, ja administratīvais akts ir nelabvēlīgs, tas obligāti nosūtāms pa pastu kā ierakstīts sūtījums (piemēram, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā tādu gadījumu gadā ir 5000, izmaksas nosūtīšanai ap 12 000 euro). Prasība primāri ir pašai iestādei izdevīga, jo vieglāk pierādīt paziņošanas pienākuma izpildi. Iedzīvotājiem tas ir papildu slogs – dodoties uz pasta nodaļām, kuras šobrīd atrodas arvien tālāk no dzīvesvietas. Tam vajadzētu būt nosacījumam, ko iestāde izvēlas izpildīt, ja nepieciešams. Šogad ierakstīto vēstuļu sūtīšanas izmaksas ir pieaugušas – iekšzemes ierakstītās vēstules svarā līdz 20 gramiem nosūtīšanas cena tagad ir 4,15 euro līdzšinējā 3,1 euro vietā, kas ir par 33,9 % vairāk. Attiecīgi, piemēram, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā vien iespējams ietaupīt vismaz 10 000 euro gada ietvaros, nelabvēlīgus administratīvos aktus sūtot vienkāršā pasta sūtījumā. Līdz ar to būtu nepieciešami grozījumi APL.

Likumprojekts paredz izslēgt APL 70. panta otrās daļas otro teikumu, kas noteic, ka, ja iestāde izvēlas sūtīt nelabvēlīgu administratīvo aktu pa pastu, to noformē kā ierakstītu pasta sūtījumu.

7) Latvijas pievienošanās Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 16. protokolam (turpmāk – Protokols) radīs jaunu mehānismu cilvēktiesību proaktīvai aizsardzībai nacionālo tiesvedību ietvaros, proti, ļaus noteiktām tiesām lūgt konsultatīvo atzinumu Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk – Tiesa) par Konvencijas un tās protokolos garantēto tiesību interpretāciju vai piemērošanu, tādējādi veicinot dialogu ar Tiesu un ļaujot Latvijas augstākajām tiesu institūcijām nodrošināt efektīvāku būtisku cilvēktiesību jautājumu kvalitatīvu izlemšanu.
Saeimā ir iesniegts likumprojekts "Par Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokolu" (Saeimas reģistrācijas Nr. 1001/Lp14)), kurā paredzēts kā institūcijas ar tiesībām lūgt Tiesas konsultatīvo atzinumu noteikt Satversmes tiesu un Augstāko tiesu (Senātu). Satversmes tiesa un Augstākā tiesa pilda konstitucionāli būtiskas funkcijas, un to mērķis ir nodrošināt publiskās intereses, sniedzot skaidrojumu par tiesību jautājumiem (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12.2. apakšpunktu attiecībā uz kasācijas instances tiesas lomu). Arī Protokola paskaidrojošajā rakstā uzsvērts, ka dialogu no dalībvalsts puses veido tās augstākā līmeņa tiesa ar parasto kompetenci un/vai konstitucionālā tiesa (Paskaidrojošais ziņojums par Protokolu, 1. un 8. rindkopa). Turklāt līdz šim valstis, kuras pievienojušās Protokolam, visbiežāk kompetenci lūgt konsultatīvo atzinumu piešķīrušas konstitucionālajām tiesām un augstākajām tiesām (visu Protokola dalībvalstu iesniegtās deklarācijas angļu valodā iespējams apskatīt Eiropas Padomes tīmekļa vietnē: https://www.coe.int/en/web/conventions/full-list?module=declarations-by-treaty&numSte=214&codeNature=0). Satversmes tiesa un Augstākā tiesa kā institūcijas, kuru judikatūra ieņem īpašu vietu Latvijas tiesību avotu sistēmā, ir vispiemērotākās, lai izklāstītu Tiesai Latvijas konstitucionālas iekārtas un principu savstarpējo mijiedarbību ar Konvencijas garantijām. Ievērojot minēto, APL nepieciešams papildināt ar attiecīgu regulējumu.

Likumprojekts paredz papildināt APL ar 104.² pantu, nosakot regulējumu par lūgumu sniegt konsultatīvu atzinumu Tiesai.
Attiecīgi grozījumi tiek paredzēti arī APL 273. un 275. pantā, nosakot tiesas rīcību, ja lūgts sniegt konsultatīvu atzinumu Tiesai. Turklāt, ievērojot, ka APL 273. pantā tiek mainītas vienības, attiecīgi tehniski tiek grozīts arī 275. pants un 276. panta trešā daļa.

8) Ar 2021.gada APL grozījumiem administratīvajā procesā tiesā tika ieviesta e-lieta – līdzīgi, kā citos procesos. Kopš 2021.gada APL 136.¹ pants noteic:
"(1) Tiesas sēdes gaitu pilnā apjomā fiksē, izmantojot skaņu ierakstu vai citus tehniskos līdzekļus, par ko izdara atzīmi tiesas sēdes protokolā.
(3) Pēc tiesas sēdes gaitas fiksēšanas, izmantojot skaņu ierakstu, personām, kurām ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, attiecīgais skaņu ieraksts pieejams nākamajā darba dienā pēc tiesas sēdes dienas."
Tādējādi attiecībā uz procesa dalībniekiem tiesvedības procesa vajadzībām valsts jau nodrošina, ka visas sēdes tiek ierakstītas un attiecīgie ieraksti procesa dalībniekiem ir pieejami e-lietas portālā.
Attiecībā uz citām personām, kas piedalās tiesas sēdēs, ir konstatēts, ka personas ļaunprātīgi izmanto attēla ieraksta veikšanu tiesas sēdes laikā, tādā veidā ierobežojot citu personu tiesības uz netraucētu tiesas procesa norisi un pienācīgu tiesas darbību. Lai ierobežotu ļaunprātīgu šī institūta izmantošanu, nepieciešami grozījumi APL.

Likumprojekts paredz precizēt APL 108. panta septīto daļu, nosakot, ka persona, kas nav administratīvā procesa dalībnieks, sabiedriski nozīmīgā lietā vai žurnālists (normatīvo aktu par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem izpratnē) ar tiesas atļauju tiesas sēdes laikā var veikt ierakstu. Pirms šā jautājuma izlemšanas tiesa uzklausa administratīvā procesa dalībnieku un citu procesā iesaistīto personu viedokļus. Motivētu lūgumu fiksēt tiesas sēdes gaitu, izmantojot ierakstu, iesniedz tiesā savlaicīgi pirms tiesas sēdes.

9) No Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu neizriet valsts pienākums ikvienai personai jebkurā tiesvedības procesā nodrošināt bezmaksas tulku. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 3.e punkts nosaka, ka ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz uz bezmaksas tukla pakalpojumu, ja viņš nesaprot tiesā lietoto valodu vai nerunā tajā.
Salīdzinājumam, piemēram, Igaunijā, ja tiesa nevar nekavējoties iesaistīt tulku, tā izdod rīkojumu, kas nosaka, ka pusei, kurai nepieciešams tulks, pašai tas jāatrod vai tiesas noteiktajā termiņā jāatrod pārstāvis, kurš runā igauņu valodā. Ja pieteikuma iesniedzējs nepilda tiesas rīkojumu, tiesa sūdzību var noraidīt. Tiesa nodrošina tulku, ja pusei pašai tādu atrast ir neiespējami vai tas ir nepamatoti grūti. Tādā gadījumā tulkošanas izmaksas sedz puse.
Latvijā saskaņā ar Tiesu administrācijas sniegto informāciju par valsts budžeta līdzekļiem 95-98 % tulkojumu Administratīvajā rajona tiesā tiek nodrošināti krievu valodā; Administratīvajā apgabaltiesā tie ir 100 procenti tulkojumu, kas ir krievu valodā. Kopš 2022. gada 24. februārī uzsāktās Krievijas Federācijas pilna mēroga militārās karadarbības pret Ukrainu, Latvijas valsts īsteno mērķtiecīgu politiku Latvijas valsts nacionālās drošības aizsardzībai. Ievērojot faktisko situāciju ar tulkošanu administratīvajās tiesās, APL būtu nepieciešams atteikties no valsts finansētas tulkošanas administratīvajā procesā tiesā. Ja procesa dalībniekam nepieciešams tulkojums, to varēs nodrošināt procesa dalībnieks par saviem līdzekļiem. Vienlaikus tulka pienākumi būtu saglabājami attiecībā uz lieciniekiem, jo tiesa ir ieinteresēta saņemt adekvātas un precīzas liecinieku liecības. Tāpat arī var būt gadījumi, kad tiesa lemj par tulka nodrošināšanu par valsts budžeta līdzekļiem, piemēram, ja persona, ievērojot tās mantisko stāvokli, ir atbrīvota no valsts nodevas samaksas vai sodoša rakstura sankciju lietās, kur tulka nodrošināšanas pienākums pastāv šo lietu sodošā rakstura dēļ.
Ievērojot minēto, secināts, ka nepieciešami grozījumi APL attiecībā uz tulkiem.

Likumprojekts paredz grozījumus APL 110. panta ceturtajā daļā, nosakot, ka administratīvā procesa dalībniekam, kurš neprot tiesvedības valodu, ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un piedalīties procesuālajās darbībās ar tulka palīdzību, ko nodrošina pats procesa dalībnieks, izņemot, ja tiesa lēmusi par tulka nodrošināšanu. Turklāt likumprojekts paredz izslēgt APL 110. panta piekto daļu, kas noteic, ka tiesa pēc sava ieskata var nodrošināt tulku arī administratīvā procesa dalībnieka pārstāvim, jo tā ir lieka, proti, administratīvā procesa dalībniekam jāizvēlas tāds pārstāvis, kas prot tiesvedības valodu vai pats var nodrošināt tulku.

10) Administratīvās tiesas norādījušas, ka no statistikas rādītājiem redzams, ka starp tiesu namiem ir atšķirīga noslodze. Apstākļos, kad lietu izskatīšanā plaši tiek izmantota videokonference, noslodzes izlīdzināšanai starp tiesu namiem un lietu efektīvai izskatīšanai (Rīgas tiesu namā, salīdzinot ar citiem tiesu namiem, ir lielāka noslodze, un līdz ar to ir garāki lietu izskatīšanas termiņi), nepieciešams paredzēt tiesas priekšsēdētāja tiesības pārdalīt lietas uz tiesu namiem. Tas neietekmēs procesa dalībnieku pieeju tiesai. Ar lietas materiāliem procesa dalībniekiem ir iespējams iepazīties Tiesu informatīvajā sistēmā, kā arī nepieciešamības gadījumā tie var tikt nosūtīti starp tiesu namiem.
Turklāt, ievērojot, ka pārejas noteikumos neietver normas, kas darbojas pastāvīgi, APL pārejas noteikumu 6. punkts ir izslēdzams, bet attiecīgais regulējums ietverams APL 123. pantā.

Likumprojekts paredz papildināt APL 123. pantu ar septīto daļu, nosakot, ka, lai izlīdzinātu tiesu namu noslodzi un nodrošinātu lietu efektīvu izskatīšanu, Administratīvās rajona tiesas priekšsēdētājs var pārdalīt lietas starp tiesu namiem. Savukārt APL pārejas noteikumu 6. punkts tiek izslēgts.

11) APL paredz tiesības lūgt atbrīvot no valsts nodevas un drošības naudas vienīgi fiziskajām personām. Privāto tiesību juridiskajām personām šādas tiesības likumā nav paredzētas.
Satversmes tiesa 2022. gada 23. februāra spriedumā lietā Nr.  2021-22-01 norādījusi: tas, ka personai nav tiesību lūgt tiesu pilnībā vai daļēji to atbrīvot no noteikto maksājumu veikšanas, ietekmē personas iespējas īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu (10. punkts). Liegums kādai personai vai personu grupai lūgt atbrīvojumu no pienākuma veikt maksājumus saistībā ar tiesvedības procesu pats par sevi var būt nesavietojams ar Konvencijas 6. pantu. No Konvencijas 6. pantā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu valstij izriet pozitīvs pienākums noteikt regulējumu, lai nodrošinātu personai tiesības uz pieeju tiesai. Tātad, nosakot pienākumu veikt maksājumus saistībā ar tiesvedības procesu, jāņem vērā ikvienas personas, arī privāto tiesību juridiskās personas spēja veikt konkrēto maksājumu (10.1. apakšpunkts un tajā norādītā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra). Tiesību uz taisnīgu tiesu būtība prasa, lai šīs tiesības varētu īstenot ne vien fiziskā persona, bet arī privāto tiesību juridiskā persona (10.3. apakšpunkts).
Satversmes tiesa atzina par Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam neatbilstošām Civilprocesa likuma normas tiktāl, ciktāl tās neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu (2022. gada 23. februāra spriedums lietā Nr. 2021-22-01), kā arī par atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu (2023. gada 17. februāra spriedums lietā Nr. 2022-05-01).
Senāta Administratīvo lietu departaments jau agrāk ir norādījis, ka arī juridiskas personas var tikt atbrīvotas no drošības naudas (2021. gada 22. marta lēmums lietā Nr. SKA-806/2021).

Likumprojekts paredz izslēgt APL 128. panta trešajā daļā un 129.² panta ceturtajā daļā vārdu "fiziskās".

12) APL nav noregulēts jautājums par to, vai ir pārsūdzams lēmums, ar kuru atteikts samazināt drošības naudas apmēru vai atbrīvot no drošības naudas samaksas, proti, regulējums, kāds ir attiecībā uz valsts nodevām APL 129. pantā. Šobrīd ir dažāda prakse, proti, ir gadījumi, kad tiek piemērota analoģija, bet ir arī gadījumi, kad tiek uzskatīts, ka šāds lēmums nav pārsūdzams. Līdz ar to nepieciešams attiecīgs regulējums APL.

Likumprojekts paredz grozījumus APL 129.² pantā, paredzot regulējumu attiecībā uz drošības naudu, kas ir līdzīgs APL 129. panta regulējumam par valsts nodevām.

13) Līdz 2020. gada 1. jūlijam, kad spēku zaudēja Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, bija paredzēta administratīvā atbildība par necieņu pret tiesu ar naudas sodu līdz 350 euro vai administratīvo arestu līdz 15 diennaktīm. Šobrīd Civilprocesa likumā ir ietverts regulējums par negodprātīgu tiesību un pienākumu izmantošanu vai necieņu pret tiesu, atbilstoši kuram par necieņu pret tiesu ir paredzēts naudas sods līdz 1000 euro. No likumdevēja paredzētajām sankcijām konstatējams, ka likumdevējs necieņu pret tiesu vērtē kā būtisku nodarījumu.
Administratīvajā procesā tiesā nav paredzēts regulējums par necieņu pret tiesu. Administratīvās tiesas ir norādījušas, ka ir nepieciešama detalizētāka regulējuma noteikšana gan attiecībā uz atbildību par negodprātīgu tiesību un pienākumu izmantošanu, gan necieņu pret tiesu (proti, līdzīgi kā Civilprocesa likuma 73.¹ pantā). Tiesas konstatējušas, ka procesa dalībnieki dažkārt negodprātīgi izmanto savas tiesības vai negodprātīgi pilda savus pienākumus, vai apzināti ar darbību vai bezdarbību novilcina lietas vai jautājuma izskatīšanu (piemēram, savlaicīgi nepilda tiesas norādījumus, novilcina kāda jautājuma izskatīšanu v.tml.). Turklāt ir bijuši gadījumi, kad procesa dalībnieki izturas ar necieņu pret tiesu, piemēram, klaji ignorē tiesas norādījumus, nepieklājīgi uzvedas v.tml. Lai veicinātu godprātīgu tiesību izmantošanu un pienākumu pildīšanu, disciplinētu administratīvā procesa dalībniekus un citas personas, kā arī nodrošinātu pienācīgu tiesas darbību, APL būtu papildināms ar jaunu regulējumu.
Savukārt APL 209. pantā ir paredzēts regulējums par kārtības nodrošināšanu tiesas sēdē. Šā panta regulējums attiecas gan uz personām, kas ir procesa dalībnieki, gan uz personām, kas nav procesa dalībnieki. Līdz ar to nepieciešams salāgot jauno APL regulējumu un APL 209. panta regulējumu.

APL 148.¹ pants paredz, ka, ja procesa dalībnieks negodprātīgi izmanto savas tiesības vai negodprātīgi pilda savus pienākumus, vai apzināti ar darbību vai bezdarbību novilcina lietas vai jautājuma izskatīšanu, tiesnesis izsaka procesa dalībniekam brīdinājumu vai uzliek piespiedu naudu līdz 300 euro. Par necieņu pret tiesu – jebkuru rīcību, kas liecina par tiesas sēdē vai tiesā pastāvošo noteikumu klaju ignorēšanu – tiesa var uzlikt procesa dalībniekam piespiedu naudu līdz 500 euro. Par necieņu pret tiesu piespiedu naudas apmērs paredzēts lielāks, nekā šobrīd APL paredzēts piespiedu naudas apmērs administratīvajā procesā tiesā (maksimālais piespiedu naudas apmērs APL C daļā ir 300 euro), ievērojot likumdevēja izšķiršanos Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa spēkā esības laikā noteikt administratīvo arestu par šādu nodarījumu (tātad brīvības ierobežošanas sodu) un Civilprocesa likumā paredzēto maksimālo naudas soda apmēru (1000 euro).
APL 209. panta otrā daļa tiek izteikta jaunā redakcijā, nosakot, ka, ja administratīvā procesa dalībnieks, liecinieks, eksperts, tulks vai cita persona atkārtoti traucē kārtību, tiesa to var izraidīt no sēžu zāles. Par necieņu pret tiesu personai, kura nav procesa dalībnieks, tiesa var uzlikt piespiedu naudu līdz 500 euro. Savukārt APL 209. panta trešā daļa (kas noteic, ka, ja administratīvā procesa dalībnieks, liecinieks, eksperts vai tulks atkārtoti traucē kārtību, tiesa var šīm personām uzlikt piespiedu naudu līdz 300 euro vai izraidīt no sēžu zāles) tiek izslēgta, jo atkārtota tiesas sēdes kārtības traucēšana arī ir necieņa pret tiesu, tādēļ to atsevišķi likumā nav nepieciešams uzsvērt.

14) Administratīvās tiesas norādījušas, ka nereti lietas dalībnieki bez objektīva pamata atstāj lūgumu izteikšanu un pierādījumu iesniegšanu uz tiesas sēdi, un tas kavē efektīvi izskatīt lietu un tādā veidā ierobežo citu procesa dalībnieku tiesības uz efektīvu tiesas procesa norisi. Lai disciplinētu procesa dalībniekus un efektīvāk izskatītu lietas, kā arī iedzīvinātu šobrīd spēkā esošo APL 150. panta piektās daļas regulējumu, būtu nepieciešams precizēt APL 148. pantu.

Likumprojekts paredz papildināt APL 148. panta pirmo daļu ar 2.¹ punktu, nosakot, ka administratīvā procesa dalībniekam ir pienākums savlaicīgi iepazīties ar lietas materiāliem pirms lietas izskatīšanas un iesniegt lūgumus un pierādījumus ne vēlāk kā 14 dienas pirms tiesas sēdes, ja tiesnesis nav noteicis citu termiņu pierādījumu iesniegšanai. Attiecīgi tiek izslēgta APL 150. panta piektā daļa, jo attiecīgā tiesību norma tiek ietverta APL 148. panta pirmās daļas 2.¹ punktā.

15) Mūsdienās nav objektīvas nepieciešamības dalīt piekritību pirms un pēc lietas ierosināšanas atkarībā no pierādījuma atrašanās avota. Turklāt būtu tikai loģiski, ka nodrošināmais pierādījums atrodas tajā tiesā, kurā tiks iesniegts pats pieteikums.

Likumprojekts paredz izslēgt 155. panta trešo daļu, kas noteic, ka pierādījumus līdz lietas ierosināšanai tiesā nodrošina tas tiesu nams, kura darbības teritorijā atrodas nodrošināmā pierādījuma avots, un pierādījumus pēc lietas ierosināšanas tiesā nodrošina tiesa, kuras izskatīšanā atrodas lieta.

16) Nav objektīvas nepieciešamības katrā gadījumā rīkot tiesas sēdi, tāpēc jautājums par procesa veidu atstājams tiesneša ziņā, ievērojot katra konkrētā gadījuma apstākļus. Turklāt, ievērojot, ka netiek nodalīta lūgumu par pierādījumu nodrošināšanu pirms un pēc lietas ierosināšanas tiesā izskatīšana, APL 158. pants pēc būtības neparedz neko jaunu, salīdzinot ar APL 157. pantu. Līdz ar to būtu izslēdzams APL 158. pants, grozot APL 157. panta nosaukumu.

Likumprojekts paredz precizēt APL 157. pantu, paredzot tajā regulējumu par kārtību, kādā izskatāms lūgums par pierādījumu nodrošināšanu, kā arī izslēgt APL 158. pantu.

17) 2023. gada 9. novembra likums "Grozījumi Notariāta likumā" ieviesa jaunu tiesību institūtu – partnerību. Minētais likums stājās spēkā 2024. gada 1. jūlijā. Lai nodrošinātu šo attiecību juridisku, ekonomisku un sociālu aizsardzību, partnerības regulējums ir ietverts arī citos likumos: Fizisko personu reģistra likumā, likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli", Pacientu tiesību likumā, likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā", Maksātnespējas likumā, likumā "Par valsts pensijām" un likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"
Saskaņā ar Notariāta likuma 107.¹² pantu zvērināts notārs taisa notariālo aktu par partnerību, ja divas pilngadīgas fiziskās personas kopā personīgi ierodas pie zvērināta notāra un apliecina, ka tām ir tuvas personiskas attiecības, kopīga saimniecība un nolūks rūpēties par to, kā arī gādāt un atbalstīt vienai otru. Partnerība nav pielīdzināma laulībai.
APL 164. pantā ir noteiktas persona, kuras var atteikties no pienākuma liecināt, proti, administratīvā procesa dalībnieka radinieks taisnā līnijā un sānu līniju pirmajā vai otrajā pakāpē, laulātais un pirmās pakāpes svainis, kā arī administratīvā procesa dalībnieka ģimenes loceklis, administratīvā procesa dalībnieka aizbildnis vai aizgādnis, kā arī persona, kas atrodas attiecīgā administratīvā procesa dalībnieka aizbildnībā vai aizgādnībā, persona, kura citā lietā tiesājas ar vienu no administratīvā procesa dalībniekiem, kā arī persona, kuras liecības var vērsties pret pašu šo personu. Līdz ar to nepieciešams attiecīgs grozījums APL 164. pantā.

Likumprojekts paredz precizēt APL 164. panta 1. punktu, nosakot, ka cita starpā no pienākuma liecināt var atteikties arī partneris.

18) Ievērojot, ka APL 191. panta ceturtajā daļā, 192. panta pirmās daļas 2. punktā un 278. panta otrajā daļā ir pārrakstīšanās kļūdas, nepieciešami APL grozījumi.

Likumprojekts paredz attiecīgus tehniska rakstura grozījumus APL 191. panta ceturtajā daļā, 192. panta pirmās daļas 2. punktā un 278. panta otrajā daļā.

19) Attīstoties personu prasmēm rīkoties ar digitāliem rīkiem, kā arī tiesu digitalizācijai, videokonferenču izmantošana tiesās būtu veicināma, nenosakot tām papildu nosacījumus, kā šobrīd paredzēts APL 204. panta septītajā daļā. Jau šobrīd nedz esība citā vietā, nedz arī nevarēšana ierasties uz tiesu nav priekšnoteikums videokonferences izmantošanai. Piemēram, praksē videokonferences tiek īstenotas arī gadījumos, kad procesa dalībnieki ir uz vietas tiesā, taču tiesnesis, piemēram, izolācijas dēļ nevar atrasties ar dalībniekiem vienā telpā. Videokonferences izmantošana nebūtu ierobežojama arī ar procesa dalībnieka nevarēšanu ierasties uz tiesas sēdi, bet būtu izmantojama arī tajos gadījumos, kad procesa dalībniekiem tā ir ērtāk. Videokonferences izmantošana atstājama tiesneša ziņā, ievērojot visus apstākļus, tostarp lietas dalībnieku viedokli.

Likumprojekts paredz izslēgt 204. panta septītajā daļā vārdus "ja procesa dalībnieks, liecinieks vai eksperts tiesas sēdes laikā atrodas citā vietā un nevar ierasties tiesas sēdes norises vietā".

20) Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – ES Tiesa) judikatūrai valsts tiesa, kas ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, drīkst turpināt tiesvedību pamatlietā, ja šīs darbības neattiecas uz aspektiem, kas saistīti ar uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem. Šāda pieeja ir saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, ievērojot arī efektivitātes un līdzvērtības principus (ES Tiesas  spriedums lietā C‑176/22,  https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=273789&pageIndex=0&doclang=LV&mode=req&dir=&occ=first&part=1&cid=6463548). Tādējādi tiesvedības apturēšana pēc prejudiciālā lūguma nav obligāta visos aspektos – to var ierobežot tikai uz tiem aspektiem, kurus var ietekmēt ES Tiesas atbilde. Vienlaikus ES Tiesa ir uzsvērusi, ka tiesvedības turpināšana pēc prejudiciālā lūguma iesniegšanas, ja tā skar jautājumus, kas ir tieši saistīti ar uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, var apdraudēt sadarbības mehānisma efektivitāti saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu. Tādēļ šādos gadījumos ES Tiesa var atteikties sniegt atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, ja valsts tiesa nav ievērojusi nepieciešamo apturēšanu (ES Tiesas spriedums apvienotajās lietās C‑255/23 un C‑285/23, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=286846&pageIndex=0&doclang=LV&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=10371078).
Ievērojot iepriekš minēto, harmonizējot Eiropas Savienības un nacionālo regulējumu, nepieciešams papildināt APL ar jaunu regulējumu, paredzot, ka tiesa apturētajā tiesvedībā var veikt atsevišķas procesuālas darbības, kas neattiecas uz tiesvedības apturēšanas pamatu.

Likumprojekts paredz papildināt APL 274.¹ pantu ar regulējumu par tiesas tiesībām veikt atsevišķas procesuālas darbības apturētajā tiesvedībā procesuālās ekonomijas nolūkā.

21) Formāli katrā lietā, kurā tiesa saskaras ar jautājumu par Eiropas Savienības tiesību normas interpretāciju, tai būtu tiesības vērsties ar prejudiciālu jautājumu ES Tiesā patstāvīgi, bet tas nav lietderīgi. Savukārt APL 274. pants neparedz iespēju, ka tiesvedība tiek apturēta, ja ar prejudiciālu jautājumu par konkrētās normas interpretāciju ES Tiesā jau ir vērsusies tiesa citā lietā.

Likumprojekts paredz papildināt APL 274. panta pirmo daļu ar 4. punktu, nosakot, ka tiesa var apturēt tiesvedību, ja par Eiropas Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību citā lietā ir pieņemts lēmums uzdot ES Tiesai jautājumu. Attiecīgs grozījums ir paredzēts arī APL 275. pantā, kur noteikti tiesvedības apturēšanas termiņi.

22) APL ir ietverts princips, ka procesuālo lēmumu pārsūdzamība ir pakārtota sprieduma pārsūdzēšanas kārtībai konkrētajā lietā. Tādējādi, ja nav pārsūdzams spriedums lietā, nav pārsūdzami arī tiesas pieņemtie lēmumi. Ja augstākas instances tiesai nav kompetences pārbaudīt sprieduma pareizību, tad vēl jo mazāk tai ir kompetence pārbaudīt procesuālu lēmumu pareizību. Līdz ar to APL ir nepieciešams noregulēt jautājumu par to, ka tiesneša lēmums atteikties pieņemt apelācijas sūdzību par nepārsūdzamu spriedumu nav pārsūdzams (līdzīgi, kā tas ir attiecībā uz blakus sūdzību APL 324. panta ceturtajā daļā).

Likumprojekts paredz izslēgt APL 297. panta pirmās daļas 1. punktu, kas noteic, ka tiesnesis atsakās pieņemt apelācijas sūdzību un atdod to iesniedzējam, ja apelācijas sūdzība iesniegta par spriedumu, kas saskaņā ar likumu nav pārsūdzams, kā arī papildināt APL 297. pantu ar trešo daļu, nosakot, ka, ja apelācijas sūdzība iesniegta par spriedumu, kas saskaņā ar likumu nav pārsūdzams, šo apelācijas sūdzību uzskata par neiesniegtu un atdod atpakaļ iesniedzējam.

23) Lai samazinātu lietu skaitu apelācijas un kasācijas instances tiesās, kā arī ļautu apelācijas instances tiesām koncentrēties uz būtiskiem tiesību jautājumiem, nepieciešams paplašināt apelācijas instances tiesas pilnvaras neturpināt tiesvedības, kurās ir acīmredzami noraidošs rezultāts vai kurās apelācijas sūdzībā nav norādīti jauni būtiski un izšķiroši argumenti, kas norādītu uz pirmās instances tiesas sprieduma nepareizību. Attiecīgi precizējams APL 301.¹ panta pirmās daļas regulējums.

Likumprojekts paredz precizēt APL 301.¹ panta pirmo daļu, nosakot, ka apelācijas tiesvedību var atteikties ierosināt: 1) ja jautājumā par apelācijas sūdzībā norādīto konkrēto materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumiem attiecībā uz šo tiesību normu piemērošanu un interpretāciju citās līdzīgās lietās ir izveidojusies judikatūra un pārsūdzētais spriedums tai atbilst; 2) ja apelācijas sūdzība ir acīmredzami nepamatota vai objektīvi nesaprotama; 3) ja apelācijas sūdzība ir klaji aizskaroša un izaicinoša.

24) Nododot lemšanu par blakus sūdzības pieļaujamību tiesai, kura pieņēmusi pārsūdzēto lēmumu, nav paredzēts, ka šīs tiesas tiesneša lēmumu par atteikumu pieņemt blakus sūdzību (APL 316. panta otrā daļa) vai uzskatīt blakus sūdzību par neiesniegtu (APL 320. panta otrā daļa) var pārsūdzēt. Līdz ar to nepieciešams APL paredzēt attiecīgu regulējumu.

Likumprojekts paredz papildināt 316. panta otro daļu, nosakot, ka par tiesneša lēmumu atteikties pieņemt blakus sūdzību var iesniegt blakus sūdzību. Savukārt APL 320. panta otro daļa papildināta, nosakot, ka par tiesneša lēmumu uzskatīt blakus sūdzību par neiesniegtu var iesniegt blakus sūdzību.

25) APL 297. pantā ir noteikta tiesneša rīcība par atteikumu pieņemt apelācijas sūdzību, bet APL neparedz līdzīgu regulējumu attiecībā uz kasācijas sūdzību. Turklāt šim regulējumam vajadzētu būt salāgotam.

Likumprojekts paredz papildināt APL ar jaunu 333.¹ pantu, kurā ietverts regulējums par atteikumu pieņemt kasācijas sūdzību. Proti, tiesnesis atsakās pieņemt kasācijas sūdzību un atdod to iesniedzējam, ja: 1) pārkāpts kasācijas sūdzības iesniegšanai noteiktais termiņš; 2) kasācijas sūdzību iesniegusi persona, kura nav tam pilnvarota. Par tiesneša lēmumu atteikties pieņemt kasācijas sūdzību var iesniegt blakus sūdzību.
Ja kasācijas sūdzība iesniegta par spriedumu, kas saskaņā ar likumu nav pārsūdzams, šo kasācijas sūdzību uzskata par neiesniegtu un atdod atpakaļ iesniedzējam. Šis regulējums ir salāgots ar regulējumu par atteikumu pieņemt apelācijas sūdzību.

26) Ņemot vērā, ka praksē ir tādi gadījumi, kad Senāts atsaka ierosināt kasācijas tiesvedību, tostarp, arī tādi gadījumi, kad Senāts atsaka ierosināt kasācijas tiesvedību pirms beidzies paskaidrojumu sniegšanas termiņš, būtu nepieciešami grozījumi APL 334. panta pirmajā daļā, kas paredz, ka tiesa nosūta administratīvā procesa dalībniekam kasācijas sūdzību un informē viņu par tiesībām viena mēneša laikā no šīs sūdzības nosūtīšanas dienas iesniegt paskaidrojumus saistībā ar kasācijas sūdzību. Proti, nosakot, ka paskaidrojumus par kasācijas sūdzību sniedz pēc tam, kad ir ierosināta kasācijas tiesvedība. Tādējādi personas (vai iestādes) paskaidrojumi netiktu sagatavoti nevajadzīgi, jo Senāts nemaz neskata kasācijas sūdzību pēc būtības.

Likumprojekts paredz izslēgt APL 334. panta pirmajā daļā vārdus "un informē viņu par tiesībām viena mēneša laikā no šīs sūdzības nosūtīšanas dienas iesniegt paskaidrojumus saistībā ar kasācijas sūdzību", kā arī papildināt APL 338. pantu ar 1.¹ daļu, nosakot, ka pēc kasācijas tiesvedības ierosināšanas tiesa informē administratīvā procesa dalībnieku par tiesībām viena mēneša laikā iesniegt paskaidrojumus saistībā ar kasācijas sūdzību.