Anotācija

[1] Mobilizācijas likums konceptuāli balstās uz Nacionālās drošības likuma 22. panta piekto daļu, kas nosaka, ka ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa gadījumā var izsludināt mobilizāciju, lai risinātu ar nacionālo drošību un valsts aizsardzību saistītos uzdevumus, kā arī likvidētu ārkārtējās situācijas un to sekas.

Savukārt Nacionālās drošības likuma 22. panta pirmajā daļā ir sniegta valsts apdraudējuma izpratne, kas nosaka, ka atkarībā no valsts apdraudējuma veida, tā intensitātes un rakstura, kā arī apdraudētās teritorijas lieluma nosaka atbilstošu terorisma draudu līmeni, kā arī likumā noteiktajā kārtībā var izsludināt pastiprinātu robežapsardzības sistēmas darbības režīmu, ārkārtējo situāciju vai izņēmuma stāvokli.

Vienlaikus atbilstoši Mobilizācijas likuma 9. panta 6.¹ punktam iedzīvotāju nodrošināšana ar pirmās nepieciešamības precēm tiek plānota valsts apdraudējuma gadījumam.

Tādējādi valsts apdraudējuma iestāšanās konstatācija un attiecīgi Mobilizācijas likuma ietvaros iegādāto pirmās nepieciešamības preču izmantošana ir saistīta ar noteiktu apstākļu iestāšanos un attiecīga režīma, situācijas vai stāvokļa izsludināšanu.

Ievērojot minēto, Mobilizācijas likuma normas šobrīd neparedz tiesisko regulējumu pirmās nepieciešamības preču izmantošanai citos gadījumos kā vien Mobilizācijas likumā noteiktās tiesiskās situācijas iestāšanās gadījumā. 

[2] Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, publiskajā telpā aizvien tiek piedzīvota aktuāla retorika par nepieciešamību valstij rūpīgi pārdomāt visus ar kopējās sabiedrības aizsardzību saistītos aspektus un tās gatavību spēt operatīvi reaģēt jebkādas negatīvas eskalācijas gadījumā (piemēram, bēgļu uzņemšanā), vai arī humānas palīdzības sniegšanā ārvalstīm. Tāpat jebkādi citi iekšēji notikumi (piemēram, plūdi vai nogruvumi) var radīt situāciju, kad neatliekami liela Latvijas vai ārvalstu sabiedrības daļa ir nodrošināma ar pirmās nepieciešamības precēm. 

Reizē šāda veida ģeopolitiski vai iekšēji notikumi, kad neatliekami liela sabiedrības daļa ir nodrošināma ar pirmās nepieciešamības precēm, var būt arī tāda veida situācijas, kas neatbilst valsts apdraudējuma raksturam. 

Tomēr šādos gadījumos liela apjoma iedzīvotāju nodrošināšana ar pirmās nepieciešamības precēm  ir cieši saistīta ar finansiālo līdzekļu piesaistes pasākumu īstenošanu, faktisku iepirkumu plānošanu un organizēšanu, pirmās nepieciešamības preču uzglabāšanas vietu izveidi. Vienlaikus ar lielu ticamību piegādātāju rīcībā var nebūt tik ievērojama skaita preces, kuru nodrošināšanai būtu vēl nepieciešami papildu laika resursi izejvielu sagādāšanai un preču saražošanai. Tāpat steidzamības kārtībā organizējot liela apjoma preču iegādi ar lielu ticamību ar preču nodrošināšanu saistītās izmaksas būtu ievērojami augstākas salīdzinājumā pie situācijas, kad pirmās nepieciešamības preču iegāde tiek organizēta plānveidīgi.

Šādā situācijā nepieciešamības gadījumā operatīva iedzīvotāju nodrošināšana ar pirmās nepieciešamības precēm ir faktiski neiespējama un veidotu ievērojami augstākas nepieciešamās finansiālās investīcijas.

[3] Tāpat Noteikumu Nr. 185 1. pielikumā "Pirmās nepieciešamības preču saraksts" ir iekļauts pirmās nepieciešamības preču saraksts, no kurām tiek veidotas pirmās nepieciešamības preču rezerves iedzīvotāju nodrošināšanai valsts apdraudējuma gadījumā.

Pirmās nepieciešamības preču sarakstā lielākoties ir ietvertas preces, kurām ir noteikti derīgumu termiņi. Attiecīgi pēc derīgumu termiņa beigām attiecīgās preces kļūst par lietošanai nederīgām un tās ir izņemamas no pirmās nepieciešamības preču rezervju sastāva, kā arī atbilstoši Noteikumu Nr. 185 3.8. apakšpunktam tiek veikta pirmās nepieciešamības preču krājumu atjaunošana.

Tādējādi, izveidojot pirmās nepieciešamības preču rezervi, par pastāvīgu procesu kļūst pirmās nepieciešamības preču nomaiņa, lai nodrošinātu, ka pirmās nepieciešamības preču rezervēs ir tikai lietošanai derīgas preces.

Ievērojot minēto, pirmās nepieciešamības preču rezervēs ietverto preču lietderīga izmantošana citos gadījumos pirms to derīgumu termiņa beigām, dotu iespēju racionāli izmantot ieguldītos finansiālos resursus. Tādējādi, gadījumā, ja valstī jau ir izveidotas pirmās nepieciešamības preču rezerves, ir lietderīgi tās izmantot tāda veida situācijās, kad neatliekami valsts vai pašvaldību iestādēm sabiedrība vai tās daļa ir nodrošināma ar pirmās nepieciešamības precēm, vai kādu notikumu rezultātā (piemēram, zemestrīces vai plūdi) ir nepieciešams sniegt humāno palīdzību uz citām valstīm.

Tāpat, lai lietderīgi un racionāli izlietotu par valsts budžeta līdzekļiem iegādātās pirmās nepieciešamības preces, kurām tuvojas to derīguma termiņa beigas un  kas praktiski izmantojamas visā sabiedrībā, ir pamatoti nodrošināt to praktisku izmantošanu vēl pirms to derīgumu termiņa beigām.
 

[1] Likumprojekts paredz papildināt Mobilizācijas likumu ar jaunu pantu, kas nosaka, ka pirmās nepieciešamības preces, kas iegādātas iedzīvotāju nodrošināšanai valsts apdraudējuma gadījumā, citu uzdevumu izpildei var nodot ar Ministru kabineta lēmumu. Tāpat tiek paredzēts, ka Ministru kabineta lēmumā nosaka kārtību, kādā tiek kompensēti izdevumi pirmās nepieciešamības preču rezervju atjaunošanai.

Situācijas vai apstākļi, kurās varētu rasties nepieciešamība izmantot pirmās nepieciešamības preču rezerves, kas iegādātas valsts apdraudējuma gadījumam, ir iepriekš neparedzama konteksta. Tāpat nav iepriekš prognozējamas iestādes, kuru kompetencē ietilps sabiedrības nodrošināšana ar pirmās nepieciešamības precēm vai humānās palīdzības organizēšana uz ārvalstīm.

Tādējādi pie šāda veida nenoteiktiem apstākļiem visi ar preču nodošanu saistītie jautājumi, tostarp ar izdevumu kompensēšanu pirmās nepieciešamības preču rezervju atjaunošanai saistītie jautājumi,  būtu nosakāmi individuāli katrā konkrētajā gadījumā.

Ievērojot minēto, lai nodrošinātu korektu un konkrētai tiesiskajai situācijai atbilstošu risinājumu, Mobilizācijas likumā tiek paredzēts, ka par pirmās nepieciešamības preču, kas iegādātas iedzīvotāju nodrošināšanai valsts apdraudējuma gadījumā, izmantošanas gadījumiem (piemēram, plūdu vai nogruvumu gadījumā, ārvalstu bēgļu uzņemšanā, humānās palīdzības sniegšanā uz ārvalstīm, u.c.), lēmumus katrā konkrētā gadījumā pieņem Ministru kabinets.

Ministru kabineta lēmuma projektu izskatīšanai Ministru kabinetā būtu javirza attiecīgajai publiskai personai, kuras noteikto uzdevumu izpildes ietvaros ir nepieciešamība pēc pirmās nepieciešamības precēm.


[2] Likumprojekts vienlaikus paredz, ka pirmās nepieciešamības preces vienu gadu pirms to derīguma termiņa beigām kā nevajadzīga valsts kustamā manta tiek nodota bez atlīdzības  ievērojot kārtību, kādā atsavināma publiskas personas manta, noteiktajā kārtībā.

Pirmās nepieciešamības preces, kuras ir iegādātas iedzīvotāju nodrošināšanai valsts apdraudējuma gadījumā, ir uzskatāmas par valsts kustamo mantu Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma izpratnē (turpmāk - Atsavināšanas likums). Vienlaikus Atsavināšanas likums un uz Atsavināšanas likuma pamata izdotie Ministru kabineta 2011. gada 1. februāra noteikumi Nr. 109 “Kārtība, kādā atsavināma publiskas personas manta” (turpmāk - Noteikumi Nr. 109) nosaka kārtību, kādā ir atsavināma publiskas personas kustamā manta.

Lai nodrošinātu Noteikumu Nr. 185 1. pielikumā iekļauto pirmās nepieciešamības preču praktisku izmantošanu, ar likumprojektu tiek paredzēts, ka vienu gadu pirms pirmās nepieciešamības preču derīguma termiņa beigām preces tiek bez atlīdzības nodotas ievērojot Atsavināšanas likumā un Noteikumos Nr. 109 noteikto kārtību.