Anotācija (ex-ante)

Praksē veidojas situācijas, kad paredzētā darbībai iespējama ietekme, bet Latvijas nacionālajos normatīvos nav noteiktas robežvērtības, kuras pārsniedzot, ietekme būtu uzskatāma par būtisku. Paredzētās darbības, īpaši jauno, agrāk nebijušu tehnoloģiju jomā, var būt pārāk dažādas, inovatīvas, lai tiesību aktos vienmēr būtu nostiprinātas visas iespējamās būtiskās ietekmes un to robežlielumi. Arī vides jēdziens ir visaptverošs un daudzpusīgs. Vienlaikus IVN likumā nav atrunāta IVN ziņojuma izstrādātāju, vides institūciju un akcepta lēmuma pieņēmēju rīcība gadījumos, kad paredzētās darbības ietekmei Latvijas normatīvajos aktos nav noteiktas robežvērtības.

Rekomendācijas: "No Satversmes tiesas prakses ir secināms, ka šādos gadījumos ir pieļaujams izmantot starptautiskas vadlīnijas un citu valstu praksi negatīvās ietekmes novērtēšanā un pieļaujamo robežlielumu noteikšanā. Lai gan Satversmes tiesas atziņas ir izteiktas, vērtējot pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentu un tiem veikto stratēģisko novērtējumu atbilstību, nav pamata uzskatam, ka šīs atziņas nebūtu vienlīdz attiecināmas arī uz paredzēto darbību IVN procedūru. Taču šobrīd IVN likumā nav tiešā veidā paredzētas IVN procesa dalībnieku tiesības paļauties uz citu valstu regulējumu un praksi, ja Latvijā tomēr šāda prakse nav un nacionālais regulējums neparedz nekādas pieļaujamās ietekmes robežvērtības (Satversmes tiesas 2011. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-48-03 6.4. un 6.10. punkts)." Tāpat priekšlikums saskan arī ar IVN likuma 3. panta 5. punktā noteikto, ka: "5) vides problēmu risināšana uzsākama, pirms vēl saņemti pilnīgi zinātniski pierādījumi par paredzētās darbības negatīvo ietekmi uz vidi. Ja ir pamatotas aizdomas, ka paredzētā darbība negatīvi ietekmēs vidi, jāveic piesardzības pasākumi". Attiecīgi secināms, ka pat tad, ja Latvijai nav pieejami pašai savi zinātniski pamatojumi par paredzētās darbības negatīvo ietekmi, būtu veicināma citu valstu datu un informācijas bāzes izmantošana.

Vienlaikus, ņemot vērā, ka gadījumā, ja izmantojamo citu valstu vadlīniju un tiesību aktu prakses tvērums ir visas pasaules valstis, rodas iespēja izmantot nesalīdzināmu valstu pieredzi. Valstis var nebūt salīdzināmas daudzu faktoru dēļ, t.sk. ģeogrāfiskie apstākļi, klimatiskie apstākļi, attīstības līmenis utt. Tādēļ likumprojektā tiek piedāvāts sniegt iespēju izmantot Eiropas Savienības institūciju un citu Eiropas Savienības dalībvalstu pieredzi. Attiecīgi likumprojekts paredz precizēt IVN likuma 3. pantu, papildinot to ar 5.¹ punktu, kurā noteikts, ka gadījumā, ja Latvijas tiesību akti nenoteic paredzētās darbības ietekmju pieļaujamās robežvērtības, ietekmes novērtējums veicams, ņemot vērā Eiropas Savienības oficiālās vadlīnijas un Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību aktos un vadlīnijās noteiktās robežvērtības. Gadījumā, ja pieejama informācija par dažādiem mērķlielumiem, dažādām pieejām citu valstu praksē, IVN izstrādātājs izmanto Latvijai piemērotāko risinājumu, sniedzot detalizētu pamatojumu izvēlētajam risinājumam un tā priekšrocībām.

IVN direktīvā noteiktā procedūra noslēdzas ar paredzētās darbības attīstības piekrišanas lēmumu - paredzētās darbības akceptu. IVN direktīva nosaka, ka dalībvalstis, ievērojot direktīvas un nacionālajos normatīvajos aktos noteiktās prasības, paredz kārtību, kādā tiek pieņemts lēmums par paredzētās darbības attīstību (jeb akceptu). Saskaņā ar IVN direktīvu lēmums par paredzētās darbības akceptu ir nacionālajos normatīvajos aktos noteikta atļauja vai cits līdzvērtīgs lēmums, kurš atļauj ierosinātājam uzsākt konkrētā projekta īstenošanu no vides aizsardzības viedokļa.

Latvijā nostiprinātā vispārīgā prakse ir, ka akcepta lēmumu pieņem attiecīgā pašvaldība, kuras teritorijā ieplānota paredzētā darbība. Vienlaikus IVN likums pieļauj citus gadījumus, kad akcepta lēmumu pieņem cita likumā noteikta institūcija vai cita valsts institūcija (IVN likuma 22. panta otrā daļa), kā arī Ministru kabinets (IVN likuma 22. panta trešā, piektā daļa u.c. normas).

Vērtējot pieredzi kopš IVN likuma stāšanās spēkā secināms, ka akcepta lēmumu ir pieņēmušas pašvaldības vai Ministru kabinets. Ir bijušas citas ieceres, taču tās nav realizējušās (kur akceptu pieņemtu cita valsts institūcija, nevis VPVB). Pašlaik IVN tiek veikts ELWIND atkrastes vēja elektrostaciju parkam un šādam projektam saskaņā ar IVN likuma 22. panta piekto daļu akcepta lēmumu pieņems Ministru kabinets. Tāpat Ministru kabinets pieņem paredzētās darbības akcepta lēmumu, ja paredzētajai darbībai piešķirts nacionālo interešu objekta statuss saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likumu. Ministru kabinets pieņem paredzētās darbības akcepta lēmumu arī darbībām, kas atbilst Enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai nepieciešamās atvieglotās energoapgādes būvju būvniecības kārtības likumam.

Vairumā gadījumu paredzētās darbības akcepta lēmumu pieņem pašvaldības dome, t.i. politiskais līmenis. No informatīvā ziņojuma: "Pieredze ir parādījusi, ka gadījumā, ja pašvaldība pieņem lēmumu par paredzētās darbības akceptu, pastāv risks, ka lēmums ir balstīts nevis ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojuma secinājumos un kompetentās institūcijas
atzinumā, bet gan politiskos apsvērumos. IVN ziņojumu izskata arī valsts institūcijas,
dodot savu atzinumu ekspertu līmenī par IVN ziņojumu un tā atbilstību darba programmai. Šajā gadījumā politisks viedoklis nevar ietekmēt IVN procesa rezultātu, it īpaši ņemot vērā, ka IVN tiek veikts tikai, lai novērtētu teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā paredzētās atļautās izmantošanas īstenošanas nosacījumus un atrastu optimālus risinājumus. Proti, politiskais lēmums tiek pieņemts teritorijas plānošanas dokumentu izstrādes procesā, kad piedaloties sabiedrībai un, balstoties uz stratēģiskā IVN procesu, dome politiskajā līmenī apstiprina teritorijā pieļaujamo izmantošanu.

Neapšaubāmi pašvaldībai ir autonomās tiesības lemt par savas teritorijas attīstības jautājumiem, tāpat konceptuāli izšķirties par teritorijas izmantošanas aspektiem. Taču tas ir darāms teritorijas plānošanas procesā. Teritorijas plānošanas process ir komplicēts un laikietilpīgs un tā mērķis ir vienoties, lēmumā iesaistot pašvaldības iedzīvotājus un kompetentās institūcijas par pašvaldības attīstības jautājumiem, tai skaitā noteikt teritorijas izmantošanu. Teritorijas plānošanas dokumentiem – teritorijas plānojumiem un lokālplānojumiem – ir normatīvā akta spēks, tie tiek apstiprināti ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem un ir apstrīdami Satversmes tiesā. Spēkā esošais teritorijas plānojums vai lokālplānojums rada ikvienam tiesisko paļāvību. [..]

Ja teritorijas plānojums vai lokālplānojums kā normatīvais akts atļauj konkrētu izmantošanu, kā arī plānotā būvniecības iecere pilnībā atbilst normatīvajam regulējumam, tai skaitā pārējiem teritorijas plānojuma nosacījumiem, politiskais lēmums nesniegt akceptu paredzētajai darbībai, balstoties uz sabiedrības iebildumiem, neatbilst labas pārvaldības principam un tiesiskās paļāvības principam."

Lai risinātu minēto problēmu, likumprojekts paredz, ka pēc grozījumu stāšanās spēkā akcepta lēmumu pildīs kompetentā institūcija, t.i. VPVB - sk. likumprojektā ietverto IVN likuma 6.¹ panta ceturto, sesto daļu, 21. pantu un 22. pantu. Nacionāli svarīgu, stratēģisku projektu gadījumā kompetentajai institūcijai ir tiesības pieprasīt nozares ministrijai informēt Ministru kabinetu par konkrēto paredzēto darbību un kompetentās institūcijas atzinumu par IVN ziņojumu.

Grozījumi paredz, ka akcepta lēmums, kuru pieņems kompetentā institūcija, tiks integrēts tās atzinumā par IVN ziņojumu. Šobrīd IVN jomas tiesību normās nostiprinātā prakse, ir, ka vispirms kompetentā institūcija sniedz atzinumu par IVN ziņojumu, bet pēc tam pašvaldība vai cita institūcija vai Ministru kabinets, ņemot vērā atzinumā ietverto kompetentās institūcijas viedokli, pieņem lēmumu akceptēt vai neakceptēt paredzēto darbību. Atbilstoši šī brīža normām kompetentās institūcijas, t.i. VPVB, atzinums ir starplēmums, kuru nevar pārsūdzēt. Pārsūdz akcepta lēmumu. Vienlaikus, ņemot vērā, ka akcepta lēmums ir balstīts atzinumā, t.i. vides prasībās, pārsūdzības gadījumā pašvaldības iesaista procesā arī kompetento institūciju, t.sk. kompetentā institūcija piedalās tiesā. Atbilstoši likumprojektā ietvertajiem grozījumiem, turpmāk kompetentās institūcijas atzinums, kurā tiks integrēts akcepta lēmums, būs gala administratīvais akts, kuru būs iespēja pārsūdzēt.

Ņemot vērā, ka kompetentā institūcija ir IVN procesa neatkarīgā puse atšķirībā no pašvaldības, sagaidāms, ka tiks stiprināta akcepta lēmumu objektivitāte, tādējādi stiprinot arī investoru un paredzētās darbības ierosinātāju tiesisko paļāvību, kā arī veicinās Latvijas investīciju vides stabilitāti un noteiktību projektiem, kas pakļaujas IVN likumam un IVN procesam.

Vienlaikus tiek izslēgta IVN likuma 21. panta otrā daļa, kura noteic, ka gadījumā, ja paredzētās darbības ietekmes teritorija ir lielāka par akcepta lēmumu pieņēmušās pašvaldības teritoriju, galīgo akcepta lēmumu pieņem Ministru kabinets. Šāda vairākpakāpju akcepta lēmuma pieņemšana nav lietderīga un rada nepamatotu slogu akcepta lēmuma pieņēmējam. Norādāms, ka šāds nosacījums tika paredzēts, lai nodrošinātu akcepta lēmuma pieņemšanas objektivitāti, t.i., lai par darbību, kura ietekmēs vairāku pašvaldību teritoriju iedzīvotājus un vidi, akceptu nepieņemtu tikai viena pašvaldība, bet gan augstāks līmenis, trešā puse - Ministru kabinets. Likumprojekts paredz, ka akcepta lēmumu turpmāk vienmēr pieņems objektīva institūcija, kura nepārstāv nevienas atsevišķas pašvaldības intereses, tādējādi KEM ieskatā objektivitāte akcepta lēmuma pieņemšanā tiks nodrošināta bez Ministru kabineta iesaistīšanas.

Vienlaikus ar iepriekš minēto, likumprojekts paredz nostiprināt, ka ietekmes sākotnējā izvērtējuma rezultātā pieņemtais VVD lēmums par IVN nepiemērošanu, ir spēkā astoņus gadus. Ietekmes sākotnējā izvērtējuma rezultātā pieņemtajam lēmumam darbības termiņš jānosaka vienīgi tajos gadījumos, kad darbībai netiek piemērota IVN procedūra un darbībai ir saņemami VVD tehniskie noteikumi, piesārņojošās darbības atļauja vai cita attiecīga licence, vai ir konstatēts, ka darbībai nav nepieciešams izvirzīt vides aizsardzības prasības. Ja ietekmes sākotnējā izvērtējuma rezultātā tiek pieņemts lēmums par IVN procedūras piemērošanu, šādam lēmumam darbības termiņš nebūtu jānosaka, jo IVN procedūra tiks pabeigta vienīgi pēc tam, kad kompetentā institūcija sniegs savu akceptu. Astoņu gadu termiņš salāgots ar būvniecības jomas regulējumā noteikto būvniecības ieceres termiņu. Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumu Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi" 80. punkts noteic, ka maksimālais būvdarbu veikšanas ilgums līdz būves nodošanai ekspluatācijā būvēm, kurām tika veikts paredzētās darbības ietekmes uz vidi novērtējums, – pieci gadi, pārējām būvēm – astoņi gadi.

Tāpat paredzēts noteikt, ka kompetentās institūcijas atzinums, kurā integrēts paredzētās darbības akcepta lēmums, ir spēkā piecus gadus, kas atbilst būvniecības regulējumam par to, ka lēmums par būvniecības ieceres akceptēšanu ir spēkā piecus gadus. Šobrīd IVN likuma 20. panta 11. daļa noteic, ka atzinums ir spēkā trīs gadus. Attiecīgi, to atzinumu spēkā esamības termiņš, kuri tiks izsniegti līdz likumprojektā paredzēto grozījumu stāšanās spēkā, būs trīs gadi, kā to paredz pašlaik (uz atzinuma izdošanas brīdi) spēkā esošais regulējums. Sagaidāms, ka atzinuma spēkā esamības termiņa pagarinājums mazinās administratīvo un finansiālo slogu paredzēto darbību veicējiem.

Tiek izslēgts IVN likuma 3. panta 8. punkts, kas spēkā esošajā IVN likuma redakcijā nosaka, ka paredzētās darbības ierosinātājs, lai tiktu novērsts interešu konflikts, nedrīkst pieņemt paredzētās darbības akcepta lēmumu. Turpmāk akcepta lēmumu pieņems kompetentā institūcija, kurai nav paredzēta funkcija rosināt darbības, kurām var tikt piemērota IVN procedūra. Tāpat grozījums tiek veikts IVN likuma 14.² pantā, kurš spēkā esošajā redakcijā noteic, ka viens no IVN procesa posmiem ir paredzētās darbības akcepta lēmums, kurā integrēts kompetentās institūcijas atzinums. Likumprojekts paredz, ka turpmāk paredzētās darbības akcepta lēmumu pieņems kompetentā institūcija, kura integrēs akcepta lēmumu savā atzinumā par IVN ziņojumu. Attiecīgi IVN likuma 14.² pants precizēts atbilstoši minētajam.

Noslēgumā - likumprojekts paredz precizēt IVN likuma 22. pantu atbilstoši tam, ka akcepta lēmumu pieņem tikai kompetentā institūcija. Pašlaik atbilstoši IVN likuma 22. panta sestajā daļā dotajam deleģējumam par to, ka Ministru kabinets nosaka paredzētās darbības akceptēšanas kārtību ir spēkā Ministru kabineta 2015. gada 13. janvāra noteikumi Nr. 18 "Kārtība, kādā novērtē paredzētās darbības ietekmi uz vidi un akceptē paredzēto darbību" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 18). Ministru kabineta noteikumus Nr. 18 būs nepieciešams grozīt atbilstoši likumprojektā ietvertajām izmaiņām, lai izmaiņas MK noteikumos Nr. 18 stātos spēkā vienlaikus ar IVN likuma grozījumu stāšanos spēkā.

Saskaņā ar spēkā esošo regulējumu, ja pēc sākotnējā izvērtējuma veikšanas Valsts vides dienests (turpmāk - VVD) saskaņā ar IVN likuma 11. pantā minētajiem kritērijiem konstatē, ka paredzētajai darbībai novērtēta būtiska ietekme uz vidi, VVD pieņem lēmumu par IVN piemērošanu un paredzētajai darbībai attiecīgi nepieciešams veikt IVN procedūru.

Savukārt saskaņā ar IVN likuma 13. panta otro daļu, ja VVD konstatē, ka būtiska ietekme uz vidi nav paredzama, VVD pieņem lēmumu nepiemērot paredzētās darbības IVN, vienlaikus VVD izdod tehniskos noteikumus saskaņā ar Ministru kabineta 2015. gada 27. janvāra noteikumiem Nr. 30 "Kārtība, kādā Valsts vides dienests izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 30).

Vienlaikus Latvijas Republikas Augstākā Tiesa ir analizējusi to, cik detalizēti sākotnējā izvērtējuma ietvaros ir nepieciešams noteikt un novērtēt katru iespējamo ietekmi: "[..] sākotnējā izvērtējuma mērķis ir tikai noteikt iespējamās ietekmes un to, vai tās varētu būt būtiskas, nevis precīzi dokumentēt ietekmju apjomu un definēt projekta īstenošanas noteikumus" (Senāta 2012. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-139 (A42991709) 23. punkts.). "Sākotnējā izvērtējuma mērķis ir noskaidrot, vai būtu auglīga tik detalizēta informācijas iegūšana un analīze un tik plaša sabiedrības iesaistīšana, kāda tā ir ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā. Sākotnējā izvērtējuma iegūtajai informācijai ir jābūt pietiekami plašai, lai varētu pilnvērtīgi izlemt, vai darbības ietekme uz vidi ir pietiekami skaidra. Ja sākotnējais izvērtējums neuzrāda tādus izzināmos ietekmes jautājumus, kuru izpētei nozīmīga būtu pilnā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras veikšana, prasības paredzētajai darbībai ir nosakāmas reģionālās vides pārvaldes izdotajos tehniskajos noteikumos. Tātad vides institūcijas nezaudē iespēju atbilstoši veiktajam izvērtējumam uzstādīt prasības, lai nelabvēlīgā ietekme uz vidi būtu pēc iespējas mazāka un iekļautos normatīvo aktu noteiktajās robežās" (Senāta 2010. gada 23. decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1064/2010 (A42991709) 11. un 13. punkts).

Tātad, tiesu praksē ir uzsvērts, ka IVN veikšana nav samērīga, ja paredzētās darbības ietekme ir apzināma un novēršama / samazināma citu, mazāk laikietilpīgu un ne tik dārgu procedūru ietvaros (sk. rekomendāciju 3.1.3.1. sadaļu).

Likumprojektā ietvertais risinājums paredz papildināt IVN likumu ar 13. panta 2.¹ daļu, nosakot, ka gadījumā, ja pēc sākotnējā izvērtējuma VVD pieņem lēmumu par to, ka IVN ir nepieciešams, pēc kā paredzētās darbības ierosinātājs iesniedz VVD informāciju par pasākumiem, kas paredzēti konstatētās negatīvās ietekmes samazināšanai vai novēršanai, VVD veic atkārtotu sākotnējo izvērtējumu un, ja būtiska ietekme uz vidi nav prognozējama, pieņem lēmumu par IVN nepiemērošanu, kā arī izdod tehniskos noteikumus atbilstoši MK noteikumiem Nr. 30.

Informācija, kas būtu nepieciešama VVD, lai to izvērtētu un gūtu pārliecību, ka, ievērojot norādītos nosacījumus, būtiska ietekme uz vidi nav paredzama, var ietvert dažāda veida informāciju atkarībā no katra individuālā projekta un paredzētās darbības specifiskās ietekmes, t.sk. tie var būt papildu paredzēto tehnoloģiju apraksti, modelēšanas dati, aprēķini par piesārņojošo vielu emisijām utt.

Vienlaikus ierosinātājs ievēro IVN likuma 3. panta 7. punktā minēto, ka: "paredzēto darbību, kurai ir vai var būt būtiska ietekme uz vidi, aizliegts sadalīt vairākās darbībās, jo tādējādi netiek pienācīgi novērtēta paredzētās darbības kopīgā ietekme". Priekšlikums neattiecas uz paredzētās darbības sadalīšanu, bet gan tikai un vienīgi uz paredzētās darbības, t.sk. izmantoto tehnoloģiju pārveidošanu, samazināšanu utt., kā rezultātā samazinās ietekme uz vidi.

Likumprojekts paredz precizējumus attiecībā uz sabiedrības informēšanas pasākumiem saistībā ar paziņojuma publicēšanu par paredzēto darbību un sabiedrības iespējām sniegt rakstveida priekšlikumus par šīs darbības iespējamo ietekmi uz vidi, ņemot vērā praksē konstatētos sarežģījumus efektīvi sasniegt sabiedrības pārstāvjus.

Šobrīd IVN likuma 15. panta pirmā daļa paredz individuālu to nekustamo īpašumu īpašnieku (valdītāju), kuru nekustamie īpašumi robežojas ar paredzētās darbības teritoriju, informēšanu. Saskaņā ar rekomendācijās ietverto aptaujāto ierosinātāju un IVN izstrādātāju viedokli, šīs prasības īstenošana ir saistīta ar sarežģījumiem tās izpildei, ņemot vērā personas datu aizsardzības nosacījumus. Saistībā ar Fizisko personu datu apstrādes likumu, to nevar darīt komersants, jo netiek piešķirta piekļuve personas datu reģistram, bet adreses var noskaidrot, un tas ir maksas pakalpojums. Rekomendācijās (sk. 27., 28. lpp.) secināts: "Lielākā daļa respondentu informāciju par robežojošos nekustamo īpašumu īpašniekiem (valdītājiem) pasūta Valsts vienotā datorizētā Zemesgrāmatā, bet daļa respondentu izmanto arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk - PMLP) pakalpojumus. Pakalpojumi paliek dārgāki un to saņemšana laikietilpīga. Šis ir grūtākais jautājums visā procesā – to ietekmēt nav iespējams un pastāv risks nepagūt apziņot īpašniekus noteiktajos termiņos. Pašvaldības palīdzību izmanto 1 respondents, balstoties uz personīgiem kontaktiem. 3 respondentiem nav viedokļa šajā jautājumā. 8 gadījumos no 9, respondenti norāda, ka datu iegūšana ir sarežģīta sakarā ar datu aizsardzības ierobežojumiem. [..] Atbilstoši pašreizējai kārtībai par nekustamo īpašnieku (valdītāju) individuālu informēšanu ir atbildīgs ierosinātājs. Ierasti, lai varētu pierādīt individuālās informēšanas faktu, ierosinātājs vai IVN izstrādātājs (ierosinātāja uzdevumā) to nodrošina, izsūtot ierakstītas vēstules. Praksē ierosinātāji un IVN izstrādātāji sastopas ar problēmu, ka, pamatojoties uz personu datu aizsardzības prasībām, komersantam nav pieejama informācija par konkrēta nekustamā īpašuma īpašnieka (valdītāja) deklarēto adresi. Līdz ar to pakalpojums tiek pasūtīts PMLP, kura, savukārt, nevar paredzēt konkrētus informēšanas termiņus, lai nodrošinātu atbilstību IVN likuma prasībām un paziņojuma izsūtīšanu konkrētajā dienā."

Tāpat kā esošā regulējuma nepilnība ir konstatēta prasība, kas ietverta IVN likuma 15. panta pirmajā daļā un kas paredz, ka informētas tiek tās personas, kuru īpašumā vai valdījumā esošie nekustamie īpašumi robežojas ar paredzētās darbības teritoriju. Praksē vides aizsardzības kontrolējošās institūcijas konstatējušas, ka atsevišķos gadījumos ierosinātāji vai IVN izstrādātāji pieiet prasībai formāli, t.i. nodrošinot pieguļošā ceļa īpašnieku informēšanu, bet ne to nekustamo īpašumu īpašnieku (valdītāju) informēšanu, kas atrodas aiz ceļa un kurus paredzētās darbības īstenošana pēc būtības skartu vairāk nekā ceļa īpašnieku (valdītāju), sk. rekomendāciju 28.lpp.

Papildus iepriekš minētajam, secināts, ka esošās IVN likuma normas neparedz tādu ēku vai dzīvokļu īpašnieku un valdītāju informēšanu, kas atrodas uz tiem nekustamajiem īpašumiem, kas robežojas ar paredzētās darbības teritoriju, jo informēts tiek tikai robežojošās teritorijas īpašnieks.

Tāpat IVN jomā iesaistītās institūcijas un paredzēto darbību ierosinātāji atzīst, ka nepieciešams stiprināt pašvaldību centrālo lomu iedzīvotājiem pašvaldības teritorijas attīstībā, t.sk. nepieciešams stiprināt pašvaldības lomu kā galvenajam informācijas iegūšanas avotam par aktualitātēm un visu iedzīvotājam svarīgo pašvaldībā, t.sk. IVN jomā.

Papildus iepriekš minētajam likumprojekts paredz izslēgt IVN likuma 15. panta otrās daļas nosacījumu par to, ka sākotnējās sabiedrības līdzdalības procesā ir tiesīga piedalīties un izteikt savus priekšlikumus jebkura persona. Minētā norma uzskatāma par deklaratīvu, jo tā dublē IVN likuma 3. panta 4. punktu, kas noteic, ka: "4) sabiedrībai — fiziskajām un juridiskajām personām, kā arī to apvienībām, organizācijām un grupām (turpmāk — sabiedrība) ir tiesības iegūt informāciju par paredzētajām darbībām un piedalīties ietekmes novērtēšanā;".

Lai risinātu minētās problēmas, likumprojekts paredz vairākus grozījumus IVN likumā.

Vispirms likumprojekts paredz papildināt IVN likuma 15. pantu ar 1.¹ un 1.² daļām, kas noteic, kas noteic, ka turpmāk paziņojumus par paredzēto darbību nosūta  ierosinātājs, vai pašvaldība pēc ierosinātāja pieprasījuma, mainot kārtību, kad tos sūtīja tikai ierosinātājs, ņemot vērā, ka pašvaldībai ir pieejama informācija par tās teritorijā esošo nekustamo īpašumu īpašniekiem un to kontaktinformāciju. Grozījumi paredz, ka paziņojums par paredzēto darbību tiek nosūtīts ne tikai robežojošos nekustamo īpašumu īpašniekiem, bet arī to nekustamo īpašumu īpašniekiem, kurus no paredzētās darbības atdala ceļš vai ūdenstece, kā arī uz šiem nekustamajiem īpašumiem izvietoto ēku un dzīvokļu īpašniekiem. Tāpat, lai veicinātu elektronisku informācijas apriti, pašvaldībai tiek paredzēts prioritārs iepriekš minēto nekustamo īpašumu īpašnieku informēšanas veids, kas ietver: personas oficiālo elektronisko adresi, saziņai ar pašvaldību norādīto elektroniskā pasta adresi, deklarēto dzīvesvietas adresi vai norādīto adresi saziņai ar pašvaldību. Jānorāda, ka, saskaņā ar spēkā esošo IVN likuma 14.² panta redakciju, IVN process sastāv no šādiem posmiem: paredzētās darbības sākotnējā sabiedriskā apspriešana, programmas izstrādāšana, ietekmes novērtējuma ziņojuma sagatavošana un sabiedriskā apspriešana, kompetentās institūcijas atzinums par minēto ziņojumu un paredzētās darbības akcepta lēmums. Saskaņā ar IVN likuma 5. pantu IVN un ietekmes sākotnējo izvērtējumu finansē paredzētās darbības ierosinātājs. Attiecīgi izmaksas, ja pašvaldībai tādas rodas saistībā ar fizisko paziņojumu nosūtīšanu, neskatoties uz to, ka izsūtīšanu veic pašvaldība, sedz ierosinātājs.

Ņemot vērā pašvaldības būtisko un pat centrālo lomu vietējās teritorijas attīstībā un sabiedrības interešu pārstāvībā, likumprojekts paredz, ka turpmāk paziņojums par sabiedrības līdzdalības iespējām tiks publicēts pašvaldības tīmekļvietnē un sabiedrības līdzdalības termiņš sāksies no paziņojuma publicēšanas pašvaldības tīmekļvietnē, nevis no publicēšanas vietējā laikrakstā. Likumprojekts piedāvā kā galveno informācijas publicēšanas platformu noteikt pašvaldības tīmekļa vietni, papildus paredzot, ka paziņojums par sabiedrības līdzdalības iespējām tiks publicēts arī vismaz vienā vietējā laikrakstā un pašvaldības izdotā informatīvajā izdevumā (ja pašvaldība tādu izdod). KEM ieskatā ir jāstiprina pašvaldības loma kā pieejamam aktuālākās informācijas avotam iedzīvotājiem par visiem pašvaldībai un iedzīvotājiem aktuālajiem jautājumiem attiecīgajā pašvaldībā. Tādējādi arī tiks samazināta informācijas sadrumstalotība, jo vienā pašvaldībā var būt pieejams liels skaits dažādu laikrakstu un izdevumu un vienā no tiem publicētu paziņojumu neredzēs citu izdevumu lasītāji. Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz precizēt 15. panta pirmo daļu, 17. panta otro daļu un 20. panta devīto daļu. Vienlaikus, lai nodrošinātu paziņojuma publicēšanas izsekojamību, likumprojekts noteic, ka tās pašas dienas laikā pašvaldība nosūta informāciju par publicēto paziņojumu kompetentajai institūcijai. Pašvaldībai jānodrošina iespēja kompetentajai institūcijai pārbaudīt informācijas ievietošana pašvaldības tīmekļvietnē, t.i. pašvaldībai jānodrošina, ka tās norādītā saite uz publikāciju tīmekļvietnē darbojas visu IVN procesa laiku.

Papildus iepriekš minētajam likumprojekts paredz atteikties no papīra dokumentu aprites, lai mazinātu gan finanšu, gan drukas resursu patēriņu. Vienīgais posms, kad IVN likumā tiek paredzēts atstāt papīra dokumentu apriti, ir solis, kurā ierosinātājs iesniedz pašvaldībai sabiedrības līdzdalībai nepieciešamos dokumentus - informāciju par paredzēto darbību un IVN ziņojumu. Savukārt pašvaldībai IVN ziņojums jādara pieejams iedzīvotājiem. Šāda norma tiek atstāta, lai IVN dokumentus darītu pieejamus iespējami plašākai sabiedrības daļai, arī tiem iedzīvotājiem, kuriem, iespējams, nav personīgas pieejas datoram un internetam, lai varētu ērti izskatīt, piemēram, IVN ziņojumu. Vienlaikus nepieciešams neuzlikt papildu slogu uz pašvaldību, kurai nebūtu jānodrošina resursi un jādrukā IVN ziņojums, tādēļ norma paredz, ka dokumentus pašvaldībai iesniedz ierosinātājs.

Savukārt likumprojektā ietvertie grozījumi IVN likuma 20. panta ceturtajā daļā paredz, ka gadījumā, ja IVN ziņojums tiek nosūtīts ierosinātājam pārstrādāšanai (IVN likuma 20. panta ceturtā daļa nosaka gadījumus, kad IVN ziņojums ir jāpārstrādā), ir obligāti jāorganizē atkārtota sabiedriskā apspriešana. Pašreizējā IVN likuma 20. panta ceturtās daļas redakcija paredz, ka kompetentā institūcija uzdod veikt atkārtotu sabiedrisko apspriešanu "ja nepieciešams", taču jānorāda, ka IVN ziņojuma pārstrāde nozīmē būtisku precizējumu nepieciešamību ziņojumā. Tādējādi KEM ieskatā IVN ziņojuma pārstrādes gadījumā būtu nepieciešams vienmēr atkārtoti informēt sabiedrību, nodrošinot sabiedrībai pieeju informācijai par aktuālajiem risinājumiem un sagaidāmo ietekmes līmeni.

Papildus iepriekš norādītajam, likumprojekts paredz papildināt IVN likuma 14.¹ pantu ar jaunu 1.³ daļu, kura ietver pienākumu ierosinātājam izvietot paredzētās darbības plānotajā teritorijā informatīvu tāfeli (pēc līdzības ar būvtāfeli būvniecības procesa ietvaros). Šāds ierosinājums un uzdevums izriet no informatīvā ziņojuma, jo darba grupās izskanēja viedoklis, ka sabiedrība vēlas tikt uzskatāmāk iepazīstināta ar uzsākto IVN. 3.1.1.2. uzdevums informatīvajā ziņojumā noteic KEM: "Veicinot apkaimes iedzīvotāju iesaisti,
normatīvajā regulējumā paredzēt izvietot zemes vienībā informatīvo tāfeli par IVN procesa uzsākšanu, izņemot lineāro būvju gadījumā". Nepieciešamā norma iekļauta likumprojektā ietvertajā IVN likuma 14.¹ panta 1.³ daļā, kas noteic, ka pēc IVN programmas izsniegšanas ierosinātājs izvieto informatīvu tāfeli par uzsākto IVN procesu teritorijā, kurā plānota paredzētā darbība. Ja paredzētās darbības plānotā teritorija sastāv no vairākiem zemesgabaliem, informatīvo tāfeli izvieto pēc platības lielākajā zemesgabalā. Par Latvijas Republikas iekšējos jūras ūdeņos, teritoriālajā jūrā vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā paredzētajām darbībām informatīvu tāfeli neizvieto. Tāpat informatīvu tāfeli neizvieto par paredzētajām darbībām, kuras saistītas ar transporta un elektronisko sakaru tīklu un enerģijas pārvades būvju būvniecību. Prasības informatīvās tāfeles saturam tiks noteiktas MK noteikumos Nr. 18. Vienlaikus tiek paredzēts, ka tāfele nav jāizvieto darbībām, kas saistītas ar transporta un elektronisko sakaru tīklu un enerģijas pārvades būvju būvniecību, jo šādām darbībām ir specifiska teritorija, t.i. tā var varbūt ļoti gara, taču šaura josla, kura var atrasties vairāku pašvaldību teritorijās.

Latvijas tiesību aktos IVN jomā ir nostiprinātas plašas iespējas sabiedrībai piedalīties IVN procesā un iesniegt priekšlikumus saistībā ar paredzētās darbības iespējamo ietekmi uz vidi gan paredzētās darbības ietekmes novērtējuma sākotnējā sabiedriskajā apspriešanā, gan pēc IVN ziņojuma sagatavošanas (IVN likuma 15. un 17. pants). Paredzētās darbības ierosinātājam ir pienākums sabiedriskās apspriešanas ietvaros sniegtos viedokļus un priekšlikumus izvērtēt un ņemt vērā visā turpmākajā IVN procesa laikā.

Vienlaikus rekomendāciju izstrādes laikā organizēto fokusa grupu ietvaros ieinteresētās puses (institūciju un NVO pārstāvji, kā arī IVN izstrādātāji) atzina, ka uz sākotnējās sabiedriskās apspriešanas laiku paredzētās darbības ierosinātāji un IVN izstrādātāji nespēj sniegt pilnvērtīgu informāciju un atbildes uz lielāko daļu iedzīvotāju komentāru, jo projekts ir pašā sākotnējā stadijā un tehniskie parametri lielākajā daļā gadījumu vēl nav skaidri, līdz ar to atgriezeniskās saites process nav efektīvs. Šāda situācija bieži vien rada nelabvēlīgu sabiedrības attieksmi pret ieceri, jo sākotnējā “apspriešana” pēc būtības nepilda savu funkciju (sk. rekomendāciju 24.lpp).

Lai gan sākotnējā posmā sabiedrību var tikai iepazīstināt ar paredzēto darbību, šī procesa posma nosaukums "sabiedriskā apspriešana" maldīgi norāda uz apspriešanu kā procesa iespējamo norisi. Pirmajā posmā sabiedrība faktiski tiek iepazīstināta ar ierosināto procesu, kā arī sabiedrībai ir tiesības izteikt viedokli, kā arī identificēt apkaimes sabiedrībai svarīgus aspektus. Savukārt pēc IVN ziņojuma izstrādes sabiedrībai tiek nodrošināta iespēja apspriest procesa ietvaros izdarītos secinājumus par plānotās darbības ietekmi uz vidi un piedāvātos pasākumus ietekmes novēršanai vai mazināšanai.

Minētā problēma aktualizēta arī informatīvajā ziņojumā, kurā noteikts uzdevums 3.1.2.2.: normatīvajā regulējumā noteikt:
a) sabiedrības tiesības tikt iepazīstinātai ar plānoto procesu – iepazīstināšanas sanāksme.
b) precizēt esošās prasības apkārt esošo teritoriju un nekustamo īpašumu īpašnieku informēšanai, tai skaitā veicinot elektronisko rīku izmantošanu.

Lai risinātu minēto situāciju, likumprojektā tiek piedāvāts terminu "sākotnējā sabiedriskā apspriešana" aizstāt ar terminu "sākotnējā sabiedrības līdzdalība", kas precīzi atspoguļo to, ka sabiedrības tiesības iesaistīties un līdzdarboties tiek nodrošinātas, vienlaikus neradot maldīgu priekšstatu par to, ka paredzētās darbības tehniskie un citi aspekti šajā posmā tiks apspriesti. Savukārt jēdziens "sākotnējās sabiedriskās apspriešanas sanāksme" visā likumprojektā tiek aizstāts ar jēdzienu "sākotnējā informēšanas sanāksme" - šāds formulējums rada skaidrību par sagaidāmo procesu.

Vienlaikus tiek saglabātas visas pašlaik IVN likumā paredzētās tiesības sabiedrībai paust viedokli sākotnējā posmā un tikt uzklausītai, tās viedoklim vispusīgi izvērtētam.
Attiecīgie precizējumi veikti IVN likuma 14.¹, 14.², 15. un 16. pantā.

Esošais regulējums neliedz veikt IVN procesu gadījumā, ja paredzētā darbība neatbilst vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam. Šāda pieeja var būt noderīga gadījumā, kad pašvaldības teritorijas plānošanas dokumentos ir nepieciešams veikt grozījumus, lai nodrošinātu paredzētās darbības atbilstību, jo darbību nevar īstenot, ja tā neatbilst teritorijas plānojumam. Vienlaikus IVN likums nenosaka regulējumu par to, kurā IVN procesa posmā tomēr noteikta skaidrība par darbības atbilstību plānojumam ir nepieciešama, lai ierosinātājs, cerībā, ka pašvaldība plānos veikt grozījumus plānošanas dokumentos, iegulda resursus IVN procesā, bet nepieciešamie grozījumi tā arī netiek uzsākti. Pašreizējais regulējums nesabalansē ierosinātāju un pašvaldības intereses, sniedzot iespēju rasties tiesiskai nenoteiktībai un riskiem, ka IVN ieguldītie līdzekļi tiek izlietoti nelietderīgi. Vienlaikus ar iepriekš minēto, jāpievērš uzmanība, ka gadījumā, ja ierosinātāja paredzētā darbība neatbilst teritorijas plānojumam un pašvaldība pieņem lēmumu par nepieciešamo grozījumu veikšanu teritorijas plānojumā vai lokālplānojuma izstrādi, nav pieļaujams, ka teritorijas plānošanas dokuments tiek grozīts neizsvērti, neievērojot tiesību aktus par IVN. Attiecīgi, ja ierosinātājs pieņem lēmumu sākt IVN procesu un ieguldīt resursus nepieciešamajās IVN izpētes darbībās, pamatojoties uz pašvaldības lēmumu par to, ka teritorijas plānojumā paredzēts veikt grozījumus, ierosinātājs uzņemas atbildību par riskiem. Tas nozīmē, ka ierosinātājs pats ir atbildīgs par to, ka gadījumā, ja paredzētās darbības IVN procesa laikā tiek konstatēts, ka sabiedrība neatbalsta plānošanas dokumenta grozījumu, paredzētā darbība nevarēs tikt īstenota un IVN procesā ieguldītie resursi nav sasnieguši mērķi.

Tāpat IVN likuma regulējums neierobežo kompetento institūciju (VPVB) sniegt atzinumu par paredzētās darbības īstenošanas nosacījumiem, neskatoties uz to, ka paredzētā darbība neatbilst teritorijas plānojumam un nevar tikt realizēta, kamēr atbilstība netiks nodrošināta. Tādējādi, iespējams, kompetentās institūcijas resursi tiek iztērēti nelietderīgā darbā, sniedzot programmu, vērtējot IVN ziņojumu utt., ja faktiski nav garantijas, ka paredzētā prognožu, vai vispār atbildīs teritorijas plānojumam.

Lai risinātu iepriekš minēto situāciju, likumprojektā tiek piedāvāts veikt grozījumus IVN likuma 13. panta pirmajā daļā un 14.¹ panta 1.¹ daļā, nosakot, ka attiecīgā valsts institūcija - VVD vai VPVB, pieņem lēmumu par ietekmes uz vidi novērtējuma piemērošanu tikai tad, ja paredzētā darbība atbilst attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumam vai attiecīgā pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu par nepieciešamo teritorijas plānojuma grozījumu vai lokālplānojuma izstrādes uzsākšanu.

Tāpat tiek piedāvāts grozīt IVN likuma 20. panta pirmo daļu, paredzot, ka kompetentā institūcija (VPVB) sniedz atzinumu par ziņojumu tikai tad, ja paredzētā darbība atbilst attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumam.

Vienlaikus tiek paredzēts grozīt IVN likuma 14. panta otro daļu, nosakot, ka pašvaldība nevis sniedz viedokli par paredzētās darbības atbilstību šīs pašvaldības teritorijas plānojumam, bet gan vienu no trīs veidu informācijām atbilstoši konkrētajai situācijai:

- apliecinājumu par paredzētās darbības atbilstību pašvaldības teritorijas plānojumam;
- apliecinājumu par paredzētās darbības neatbilstību pašvaldības teritorijas plānojumam;
- apliecinājumu par paredzētās darbības neatbilstību pašvaldības teritorijas plānojumam, bet ar pašvaldības nodomu veikt nepieciešamos teritorijas plānojuma grozījumus vai izstrādāt lokālplānojumu.

Tādējādi tiek plānots stiprināt ierosinātāja un investora paļāvību pašvaldības nostājai par paredzētās darbības īstenošanas iespējām attiecīgās pašvaldības teritorijā. Lai pašvaldībai būtu samērīgs laiks izvērtēt situāciju un nepieciešamības gadījumā lemt par teritorijas plānojuma grozījumiem vai lokālplānojuma izstrādi, pašvaldības atbildes (apliecinājuma) sniegšanas termiņš pagarināts no 15 uz 30 dienām. Minētais pašvaldības apliecinājums zaudē spēku, ja kompetentā institūcija pieņem lēmumu par atteikumu veikt ietekmes novērtējumu vai lēmumu par ietekmes novērtējuma pārtraukšanu, kā arī gadījumā, ja lēmums neakceptēt paredzēto darbību ir kļuvis nepārsūdzams.

Citas konstatētās problēmas:
1. IVN likuma 6.¹ panta pirmā daļa noteic, ka VVD mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas veic ietekmes sākotnējo izvērtējumu un pieņem lēmumu par paredzētās darbības IVN piemērošanu vai nepiemērošanu. VVD, lai pieņemtu lēmumu par IVN procedūras nepieciešamību paredzētai darbībai, bieži vien nepieciešams pieprasīt papildus precizējošu informāciju, dokumentus, ekspertu atzinumus. Tāpat VVD nereti ir jālūdz precizējoša informācija pašvaldībām, Dabas aizsardzības pārvaldes, citām institūcijām. Papildu informācijas sagatavošana ierosinātājam prasa laiku, tāpat papildu laiks ir nepieciešams citām ietekmes sākotnējā izvērtējuma procesā iesaistītajām institūcijām. Tādējādi praksē bieži vien nav iespējams pabeigt ietekmes sākotnējā izvērtējuma procedūru mēneša laikā pēc ierosinātāja iesnieguma saņemšanas. Vienlaikus 

2. IVN likuma 8. panta pirmā daļa noteic, ka  ierosinātājs piesaka paredzēto darbību VVD, iesniedzot rakstveida iesniegumu, taču šobrīd ir pieejamas izstrādātās informācijas sistēmas (gan VVD informācijas sistēma TULPE, gan būvniecības informācijas sistēma), lai nodrošinātu atvieglotu iesnieguma iesniegšanu ērtā, vienotā, strukturētā veidā elektroniski.

3. Nepieciešams veikt precizējumus saistībā ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas) un KEM reorganizāciju. Saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 7. jūnija rīkojuma Nr. 446 “Par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Klimata un enerģētikas ministrijas reorganizāciju” 1. un 2. punktu ar 2024. gada 1. jūliju ir reorganizēta KEM un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija. Jautājumi par dabas aizsardzības politikas plānošanu, t.sk. jautājumi par kompensējošiem pasākumiem aizsargājamo sugu saglabāšanai, ir Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas kompetence.

4. No informatīvā ziņojuma KEM izriet uzdevums Nr. 5.2.2. "Normatīvajā regulējuma IVN jomā noteikt kvalifikācijas kritērijus IVN izstrādē iesaistītiem vides ekspertiem, kā arī IVN procesa veicējam". Uzdevuma nepieciešamība informatīvajā ziņojumā tiek pamatota sekojoši: "Kompetentas institūcijas no savas puses norāda uz IVN procesa un sagatavotā ziņojuma zemo kvalitāti, kas ir iemesls ziņojumu noraidīšanai un papildu informācijas pieprasīšanai. Jāatzīmē, ka normatīvais regulējums nenosaka kvalifikācijas prasības IVN izstrādātājam, profesiju reglamentācija attiecas tikai uz dabas aizsardzības ekspertiem un neattiecas uz vides aizsardzības ekspertiem". 

5. No informatīvā ziņojuma KEM izriet uzdevums Nr. 5.3.1. "Pārskatīt likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 2. pielikuma 10. punkta 1. un 2. apakšpunktā noteiktas kritērija piemērošanas robežvērtības. IVN likuma 2. pielikums nosaka darbības, kurām nepieciešams veikt sākotnējo ietekmes izvērtējumu. 2. pielikuma 10.1. apakšpunkts noteic šādas darbības: "rūpniecisko teritoriju ierīkošana, ja to platība ir 2,5 hektāri un vairāk", savukārt 10.2. apakšpunkts noteic vairāk nekā 300 automašīnām paredzētu autostāvvietu izveidi.

1. Lai risinātu minēto situāciju, tiek piedāvāts precizēt IVN likuma 6.¹ panta pirmo daļu, papildinot to ar šādu nosacījumu: "Ja Valsts vides dienests pieprasa no ierosinātāja, valsts vai pašvaldības institūcijām vai citām personām sākotnējā izvērtējuma veikšanai papildus nepieciešamo informāciju, Valsts vides dienests veic ietekmes sākotnējo izvērtējumu mēneša laikā no visas nepieciešamās informācijas saņemšanas". Citas personas, kas minētas šajā grozījumu priekšlikumā var būt, piemēram, kādas attiecīgās jomas eksperti, laboratorijas utt. Tāpat citas personas var būt nekustamo īpašumu īpašnieki, pie kuriem VVD var vērsties, lai noskaidrotu iestādi interesējošos jautājumus, jo nereti zemes dzīļu izmantošanas jomā zemes dzīļu ieguvēji nav nekustamā īpašuma īpašnieki, bet īpašumu nomnieki. Tāpat VVD, saņemot iesniegumus ietekmes sākotnējiem izvērtējumiem, nosūta informatīvos paziņojumus pašvaldībām, biedrībai “Vides aizsardzības klubs” (šī biedrība ir izmantojusi MK noteikumu Nr.18 10.3.apakšpunktā dotās tiesības un ir izteikusi vēlmi saņemt informāciju par paredzētajām darbībām), kā arī informatīvo paziņojumu publicē VVD tīmekļvietnē. Sabiedrībai ir tiesības izteikties par paredzēto darbību, tādēļ var būt situācijas, kad ietekmes sākotnējā izvērtējuma procedūrā būs iesaistīta arī tāda "cita persona" kā vides nevalstiskā organizācija, citas fiziskas vai juridiskas personas, piemēram, paredzētās darbības vietai kaimiņos atrodošās īpašuma īpašnieks u.c.). Vienlaikus MK noteikumu Nr. 18 12. punkts noteic termiņu, kādā VVD ir jāpieprasa papildu informācija sākotnējā izvērtējuma veikšanai, t.i. septiņu darbdienu laikā.

2. Likumprojektā ietvertajā IVN likuma 8. pantā tiek precizēts iesnieguma iesniegšanas veids VVD, nosakot, ka iesniegumu ietekmes sākotnējā izvērtējuma veikšanai piesaka VVD informācijas sistēmā TULPE vai būvniecības informācijas sistēmā.

3. Veikti nepieciešamie precizējumi IVN likuma 20., 20.¹ un 23.⁵ pantā. Papildus likumprojekts piedāvā izslēgt no IVN likuma 20.¹ panta otrās daļas pienākumu VPVB saskaņot pārrobežu ietekmes paziņojumu ar IVN jomas atbildīgo ministriju, atstājot tikai saskaņošanu ar Ārlietu ministriju. KEM ieskatā pārrobežu ietekmes paziņojuma saturs ir tehniska rakstura informācija (noteikta IVN likuma 20.¹ panta trešajā daļā), kuru sagatavo kompetentā institūcija un tā nebūtu jāskaņo ar ministriju. Vienlaikus, lai IVN jomas atbildīgā ministrija būtu informēta par darbībām, kurām konstatēta iespējama pārrobežu ietekme, tiek atstāts negrozīts IVN likuma 20.¹ panta pirmās daļas pienākums kompetentajai institūcijai informēt IVN jomas atbildīgo ministriju par šādām darbībām.

4. Saistībā ar no informatīvā ziņojuma izrietošo uzdevumu attiecībā uz kvalifikācijas prasību noteikšanu IVN izstrādē iesaistītiem vides ekspertiem, KEM norāda sekojošo. IVN likuma 17. panta 1.¹ daļa noteic: "Šā panta pirmajā daļā paredzēto ziņojumu izstrādā speciālisti ar atbilstošu izglītību. Kompetentā institūcija, izsniedzot programmu, norāda minimālās prasības attiecībā uz akadēmisko vai profesionālo augstāko izglītību, kāda nepieciešama ziņojumā iekļaujamo paredzētās darbības ietekmju vērtējumu sagatavošanai. Ziņojumā ietver to speciālistu sarakstu (norādot izglītību), kuri sagatavojuši paredzētās darbības ietekmju vērtējumus". KEM vērš uzmanību, ka paredzētās darbības atbilst visplašākajam spektram dažādu tehnoloģiju, jomu, mērogu, ietekmju utt. Tai skaitā iespējamas tādas darbības, kas atbilst jaunākajām tehnoloģijām un līdz šim nav ne definētas likumdošanā, ne veiktas Latvijā. Norādīt vienotas specifiskas kvalifikācijas prasības ir ne tikai nelietderīgi, bet var būt pat ierobežojoši. Šobrīd spēkā esošais regulējums noteic vērtēt nepieciešamās izglītības prasības case-by-case, t.i. individuāli katrai paredzētai darbībai.

Pie tam, nav pieejamu datu par to, kas ir IVN ziņojumu kvalitātes galvenais pamats, attiecīgi nav iespējams viennozīmīgi apgalvot, ka iesaistītā personāla kvalifikācija ir par pamatu IVN ziņojumu zemajai kvalitātei šādos gadījumos. Ar tādu pašu varbūtību iespējams secināt, ka attieksme pret IVN ziņojumu, izpratnes trūkums par kvalitatīva ziņojuma būtisko lomu, IVN izstrādātāju uzraudzība varētu būt iemesls IVN ziņojuma kvalitātes nepietiekamībai.

Lai stiprinātu ierosinātāju iespējas izvēlēties kvalificētus IVN izstrādātājus, veicinātu caurspīdīgumu konkurencē un motivētu IVN izstrādātājus celt IVN izstrādes kvalitāti, KEM piedāvā grozīt IVN likuma 6. pantu, nosakot, ka turpmāk kompetentā institūcija uzturēs savā tīmekļvietnē statistiku par IVN izstrādātājiem, nepārkāpjot konfidencialitāti. Paredzēts Ministru kabineta noteikumos noteikt, ka kompetentās institūcijas tīmekļvietnē tiks publicēta un uzturēta vismaz šāda informācija par IVN izstrādātājiem: IVN izstrādātāja nosaukums, izstrādāto IVN skaits, IVN ziņojuma precizēšanas skaits (cik reizes kompetentā institūcija pieprasījusi veikt precizējumus IVN ziņojumā pēc tā iesniegšanas kompetentajai institūcijai), vai ziņojumu pieprasīts pārstrādāt un kopējais laiks no IVN ziņojuma iesniegšanas kompetentajai institūcijai līdz akcepta lēmuma pieņemšanai un cita atbilstoša informācija saistībā ar ietekmes novērtējumu. Papildus iepriekš minētajam, likumprojekts paredz, ka kompetentā institūcija uztur savā tīmekļvietnē informāciju par pieteiktajām darbībām, to IVN statusu un IVN ziņojumu. KEM ieskatā IVN ziņojumam jābūt pieejamam sabiedrībai, kamēr ir spēkā attiecīgās darbības atzinums. Tāpat, lai darītu pieejamu sabiedrībai aktuālo informāciju par sākotnējiem izvērtējumiem, likumprojekts paredz VVD pienākumu uzturēt tā tīmekļvietnē informāciju par sākotnējiem izvērtējumiem. Šādu informāciju jau šobrīd daļēji VVD uztur savā tīmekļvietnē. Likumprojekts paredz papildināt 6. pantu ar jaunu trešo daļu, kas ietver deleģējumu Ministru kabinetam noteikt tīmekļvietnēs publicējamās informācijas saturu. 

5. Sadarbībā ar VVD, izvērtējot līdzšinējo pieredzi un iespējamās vides ietekmes, KEM likumprojektā piedāvā precizēt IVN likuma 2. pielikuma 10.1. apakšpunktu, izsakot to jaunā, precīzāk definētā redakcijā: "teritorijas inženiertehniskā sagatavošana, lai teritorijā varētu izveidot rūpnieciska rakstura apbūvi 10 hektāru un lielākā platībā, kas ietver tādus darbus kā transporta infrastruktūras risinājumu izbūvi, inženiertehniskās apgādes tīklu izbūvi, teritorijas zemes līmeņa izmaiņas un citus teritorijas inženiertehniskās sagatavošanas darbus". Minētā redakcija sniedz lielāku skaidrību par to, kāda veida darbības ietilpst attiecīgajā kategorijā pie rūpniecisku teritoriju izveides. Precizējumi 10.1. apakšpunktā ietvertās paredzētās darbības skaidrojumā ir saistīti ar Eiropas Komisijas vadlīnijās "IVN direktīvas I un II pielikuma projektu kategoriju definīciju interpretācija" ietvertajā skaidrojumā (Interpretation of definitions of project categories of annex I and II of the EIA Directive (https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/5b397b1b-de12-11e6-ad7c-01aa75ed71a1/language-en), 49.lpp.) "Apkopojot dažu dalībvalstu sniegto informāciju, atklājas dažas kopīgas iezīmes, un tās varētu izmantot, lai raksturotu šo projektu kategoriju. Ar rūpnieciskā īpašuma attīstības projektu varētu saprast konkrētu teritoriju (zemi), kas ir zonēta (apbūvēta) rūpnieciskiem vai kopīgām rūpniecības un uzņēmējdarbības vajadzībām un kurā ir nodrošināta nepieciešamā infrastruktūra. Jēdziens “infrastruktūra” tiek plaši interpretēts un ietver, piemēram, ceļus, elektroenerģiju un citus komunālos pakalpojumus, kas tiek sniegti, lai veicinātu nozaru izaugsmi. Ir ierasta prakse, ka industriālo īpašumu attīstības projekti ir paredzēti vienlaicīgai lietošanai vairākiem uzņēmumiem, kas atrodas tiešā tuvumā. Šiem uzņēmumiem var tikt nodrošināta infrastruktūra kopīgai rūpnieciskai vai biznesa izmantošanai."

10 hektāru lielas platības ietekmēšana, mainot tās esošo izmantošanu, fiziskos apstākļus, skar pietiekami plašu teritoriju, tādējādi ietekme var būt izjūtama no vides viedokļa, tādēļ tā būtu izvērtējama sākotnējā izvērtējuma ietvaros. VVD izvērtēja darbības, kurām ir piemērojis IVN procedūras, un secināja, ka kopš VVD Atļauju pārvaldes izveides 01.04.2022. VVD ir veicis 12 ietekmes sākotnējos izvērtējumus 2. pielikuma 10.1. apakšpunktā norādītajai rūpniecisko teritoriju ierīkošanai, kuru rezultātā IVN procedūra netika piemērota nevienā no gadījumiem.

Arī IVN likuma 2. pielikuma 10.2. apakšpunktu paredzēts izteikt jaunā redakcijā, precizējot un skaidrojot pašreizējo redakciju. Pilsētvides projektiem nereti viens no redzamākajiem aspektiem ir tas, ka pilsētu teritorijās nozīmīga attīstība mēdz norisināties kvartāla robežās, kad iepriekš neapbūvēta teritorija tiek attīstīta par dzīvojamo, tirdzniecības vai plaša izmantošanas klāsta apbūves teritoriju. Kvartālu teritorijas platība mēdz atšķirties. Piemēram, Rīgas pilsētā vēl neapbūvēto kvartālu platības sasniedz 10 ha un vairāk platību (piemēram, kvartāls starp Ulbrokas un Biķernieku ielu ~10 ha, starp Ēvalda Valtera, Aronas un Kaivas ielu ~10 ha, starp Ēvalda Valtera, Dzelzavas un Kaivas ielu ~12 ha, starp Ēvalda Valtera, Augusta Deglava un Kaivas ielu ~16 ha). Dienests pieņem, ka tās aktivitātes, kuru skartā platība pārsniedz 10 ha lielu teritoriju, no vides viedokļa būs jūtamākas un ir pakļaujamas ietekmes izvērtējumam. Attiecībā uz individuāliem tirdzniecības centriem ir minams tas, ka tie savā starpā atšķiras gan pēc aizņemtās platības, gan stāvu platības, gan tirdzniecības un pakalpojumu vietu skaita. Tirdzniecības centra, kurā atrodas viens galvenais nomnieks un daži sīkāki pakalpojumu sniedzēji, aizņemtā platība būs daudz mazāka nekā tirdzniecības centra, kurā koncentrējas daudzi nomnieki, platība. Apmeklētāju mainība un tiem nepieciešamo autostāvvietu skaits arī būs atšķirīgs. Analizējot datus par esošiem tirdzniecības centriem Rīgā un Pierīgā, secināms, ka tirdzniecības centru aizņemtās platības svārstās, piemēram, ~2 hektāri TC Olimpia, TC Maxima XX Vienības gatvē, >2,5 hektāri TC Damme, >5 hektāri TC SPICE, Via Jurmala Outlet Village, ~6,5 hektāri TC DOMINA SHOPING, >6,5 hektāri TC RIGA PLAZA, >7 hektāri TC ALFA AKROPOLE, ~10 hektāri TC IKEA un TC SĀGA, >10 hektāri TC AKROPOLE Rīga. Ja salīdzina vides ietekmes, ko radīs kvartāla apbūve dzīvojamai apbūvei ar tāda tirdzniecības centra izbūvi, kuram sagaidāma plaša apmeklētība, sākotnējam ietekmes izvērtējumam būtu pakļaujami tirdzniecības centri ar aizņemto platību 5 hektāri un vairāk. VVD izvērtēja darbības, kurām ir piemērojis IVN procedūras un secināja, ka kopš VVD Atļauju pārvaldes izveides 01.04.2022. ir veikti 32 ietekmes sākotnējie izvērtējumi IVN likuma 2. pielikuma 10.2. apakšpunktā minētajai darbībai un IVN procedūru ietekmes sākotnējā izvērtējuma rezultātā nav piemērojis nevienā no gadījumiem. Jāņem vērā, ka “tirdzniecības centra” platību nosaka summējot:
- ēku (piemēram, tirdzniecības centra, noliktavas ēkas, nojumes topa noliktavas, daudzstāvu autostāvvietas, konteinera tipa taromāta, ratiņu nojumes) apbūves laukumus;
- virszemes inženierbūvju (piemēram, piebraucamo ceļu, autostāvvietas un ar to saistīto ietvju, transformatoru) aizņemto platību;
- ārtelpas labiekārtojuma elementu (pieejas celiņu, reklāmas stendu, vaļējas (nesegtas) terases, velosipēdu statīvu un to laukumiņu) aizņemto platību;
- autostāvvietas laukuma kontūras iekšpusē esošas “zaļās zonas” aizņemto platību, piemēram, atsevišķam kokam, apstādījumam vai to rindai, zālāja “saliņai” utml.

Vienlaikus, lai nodrošinātu vides aizsardzību, vienlaikus ar IVN likuma grozījumu stāšanos spēkā paredzēts grozīt MK noteikumus Nr. 30, nosakot, ka darbībām līdz grozījumos paredzēto sliekšņu sasniegšanas tiks izdoti VVD tehniskie noteikumi.

Papildus minētajiem grozījumiem IVN likuma 2. pielikumā, kas izriet no informatīvā ziņojuma, tiek rosināts veikt šādus precizējumus:

- tiek paredzēts izslēgt 8.3. apakšpunkta c) punktu, kas pašreiz noteic, ka sākotnējais izvērtējums veicams vēja elektrostaciju būvniecībai, ja tā paredzēta tuvāk nekā 500 metru attālumā no dzīvojamām mājām, izņemot gadījumus, kad vēja elektrostacija paredzēta dzīvojamās mājas elektroapgādei un tās jauda ir 20 kilovatu un vairāk. Vēja elektrostaciju būvniecību reglamentē dažādi normatīvie akti, tai skaitā Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumi Nr. 240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 240). MK noteikumu Nr. 240 163. punkts nosaka, ka vēja elektrostacijas, kuru jauda sasniedz 20 kilovati un vairāk, nav pieļaujams izbūvēt tuvāk par 500 m no dzīvojamām un publiskām ēkām. MK noteikumu Nr. 240 163.punktā ierobežojumi attiecībā uz vēja elektrostaciju būvniecību ar jaudu mazāku par 20 kilovati nav noteikti. MK noteikumi Nr. 240 aizliedz tuvāk par 500 m no dzīvojamām mājām būvēt vēja elektrostacijas ar jaudu 20 kilovati un lielāku, vēja elektrostaciju ar jaudu mazāku par 20 kilovati būvniecībai netiek izdalīts atsevišķs regulējums, jo šādas jaudas iekārtām nav paredzama nozīmīga ietekme, tās tiek būvētas konkrētas mājsaimniecības elektroapgādes nodrošināšanai, nevis komerciālai elektroenerģijas ražošanai. No vides viedokļa nav jēgpilni veikt ietekmes sākotnējā izvērtējuma procedūru, kuras mērķis pēc būtības ir noteikt, vai nepieciešams veikt pilno IVN procesu, mājsaimniecību alternatīvajām elektroapgādes iekārtām – vēja elektrostacijām ar jaudu mazāku par 20 kilovati, jo tās nav saistītas ar nozīmīgām vides ietekmēm.

- tiek rosināts noteikt, ka 11.2¹ apakšpunkts attiecas tikai uz jaunām atkritumu pārstrādes un apstrādes iekārtām. 

Praksē nereti VVD ir veicis ietekmes sākotnējos izvērtējumus atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu darbības paplašināšanai, t.i. palielinoties atkritumu apstrādes iekārtu jaudai. Piemēram, saskaņā ar pašreizējo IVN likuma redakciju, ja esošam atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumam palielinās iekārtas jauda par 1,25 t / dnn, šīm izmaiņām jāveic ietekmes sākotnējais izvērtējums. Nevienā no gadījumiem VVD kopš Atļauju pārvaldes izveides 01.04.2022. nevienam atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumam minētajā gadījumā nav piemērota IVN procedūra. Ietekmes sākotnējā izvērtējuma procedūrai jēgpilni ir pakļaut vienīgi jaunas atkritumu pārstrādes un apstrādes iekārtas, nevis esošos atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumus, kas atbilst noteiktajam jaudas kritērijam;

- tiek rosināts precizēt 12. punkta b) apakšpunkta prasību ar norādi, ka runa ir par ciemiem un teritorijām ārpus ciemiem un pilsētām, kā arī tiek rosināts papildināt 12. punktu ar diviem jauniem apakšpunktiem, b¹) un f), kuri nosaka, ka sākotnējais izvērtējums nav attiecināms uz esošo ēku vai būvju pārbūvi pilsētā pie attiecīgiem nosacījumiem, kā arī uz inženierkomunikāciju būvniecību ielu sarkanajās līnijās un ārpus tām līdz esošai apbūvei pilsētu teritorijās.

Būvniecība Baltijas jūras un Rīgas līča krasta kāpu aizsargjoslā vispārēji ir aizliegta, bet ir pieļauti noteikti izņēmuma gadījumi, kas ir noteikti Aizsargjoslu likuma 36. pantā. VVD praksē ir konstatējis, ka virknei atļauto izņēmuma gadījumu jau šobrīd blīvas apbūves teritorijās pilsētās un ciemos no vides aizsardzības viedokļa nav jēgpilni veikt ietekmes sākotnējo izvērtējumu, jo aizsargājamas dabas vērtības konkrētajās teritorijās neatrodas, darbība nereti tiek paredzēta esošu pagalmu teritorijās (piemēram, palīgēku vai labiekārtojuma elementu izbūve, esošu ēku pārbūve ar apjoma palielinājumu, kuram nav nepieciešama meža zemes atmežošana) vai ielu sarkanajās līnijās (piemēram, inženierkomunikāciju tīklu izbūve), nav nepieciešama meža zemes atmežošana. VVD izvērtēja darbības, kurām ir piemērojis IVN procedūras un secināja, ka kopš VVD Atļauju pārvaldes izveides 01.04.2022. ir veikti 160 ietekmes sākotnējie izvērtējumi darbībām Baltijas jūras un Rīgas līča krasta kāpu aizsargjoslā un IVN procedūra ietekmes sākotnējā izvērtējuma rezultātā nav piemērota nevienā no gadījumiem. Šādos gadījumos vides aizsardzības prasības nosaka ārējie normatīvie akti, piemēram, pašvaldību saistošie noteikumi, būvniecību un atkritumu apsaimniekošanu  regulējošie normatīvie akti. Būtu jāatsakās no ietekmes sākotnējā izvērtējuma veikšanas darbībām pilsētās, kuras krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē no Aizsargjoslu likuma 36. panta viedokļa ir pieļaujamas, ja tās nerada apdraudējumu ne aizsargājamām dabas vērtībām, ne paredz meža zemes atmežošanu, kā arī notiek jau ietekmētās teritorijās, piemēram, ielu sarkanajās līnijās vai esošu mājsaimniecību pagalmu teritorijā.