Anotācija (ex-ante)

Likuma “Par valsts noslēpumu” 6. panta trešajā daļā ir noteikts, ka valsts noslēpuma objekts var būt kādas personas valdījumā vai lietošanā tādos gadījumos un tādā kārtībā, kāda noteikta likumā vai Ministru kabineta noteikumos. Savukārt šā likuma 9. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pieeja valsts noslēpumam ir atļauta personai, kurai saskaņā ar amata (dienesta) pienākumiem vai konkrētu darba (dienesta) uzdevumu ir nepieciešams veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību, un kura saskaņā ar šo likumu ir saņēmusi speciālo atļauju, ja tai nepieciešama pieeja konfidenciālai, slepenai vai sevišķi slepenai informācijai.
Ņemot vērā iepriekš minēto, ir secināms, ka valsts noslēpuma objekta atrašanās kādas personas valdījumā vai lietošanā ir tieši saistīta ar nepieciešamību personai saņemt speciālo atļauju, ja tai jāiegūst pieeja konfidenciālai un augstākas slepenības pakāpes klasificētai informācijai. Speciālo atļauju saņemšana un uzskaite neietver tikai šo darbību procesuālo un organizatorisko kārtību.
Likuma “Par valsts noslēpumu” 11. panta ceturtā daļa nosaka deleģējumu Ministru kabinetam izdot noteikumus saistībā ar speciālo atļauju uzskaites, izsniegšanas, anulēšanas un kategoriju nomaiņas kārtību.

Noteikumu projektā ir noteikta ne tikai kārtība, t.i., norises īstenošanas veids vai darbības organizācija, kādā tiek izsniegtas speciālās atļaujas un sertifikāti darbam ar Ziemeļatlantijas  līguma organizācijas (turpmāk – NATO), Eiropas Savienības (turpmāk – ES) un ārvalstu institūciju klasificēto informāciju, bet arī šo speciālo atļauju un sertifikātu saņemšanai iesniedzamās informācijas apjoms, speciālo atļauju un sertifikātu spēkā esamības termiņš un šo dokumentu paraugi u.tml. Jāņem vērā, ka, izstrādājot uz deleģējošās likuma normas pamata noteikumu projektu, noskaidrojams deleģējuma apjoms un mērķis, skatot deleģējošo normu kopsakarā ar pārējām likuma normām. Tā, piemēram, likuma “Par valsts noslēpuma” 7.panta otrā daļa noteic, ka valsts noslēpuma aizsardzību organizē Ministru kabinets, kas norāda uz Ministru kabineta plašo pilnvarojumu valsts noslēpuma aizsardzības regulējuma izstrādē, kurā vienlaikus ievērojami likumdevēja noteiktie principi.
Noteikumu projektā noteiktā procesuālā un organizatoriskā kārtība nevar funkcionēt bez materiālām tiesību normām, kas, cita starpā nosaka, piemēram, personas sniedzamās informācijas apjomu speciālās atļaujas saņemšanai, tādējādi definējot par personu pārbaudāmo informāciju procesuālās kārtības ietvaros, kas ir priekšnosacījums likuma “Par valsts noslēpumu” 9. pantā identificēto risku un personas atbilstības izvērtēšanai.
Papildus tam, likuma “Par valsts noslēpumu” 2. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka valsts noslēpuma statuss pilnībā attiecināms uz NATO, ES, ārvalstu un starptautisko organizāciju un to institūciju klasificēto informāciju, tādējādi likuma 6. panta trešajā daļā ietvertais Ministru kabineta deleģējums ir attiecināms arī uz personas valdījumā vai lietošanā esošo NATO, ES, ārvalstu un starptautisko organizāciju un to institūciju klasificēto informāciju.
Likuma “Par valsts noslēpumu” 13. pantā ir noteikts speciālās atļaujas anulēšanas regulējums, t.sk., anulēšanas pamats, pieņemtā lēmuma apstrīdēšana, rīcība speciālās atļaujas anulēšanas gadījumā, līdz ar to Noteikumu projektā nav nepieciešams ietvert paplašinātu regulējumu speciālās atļaujas anulēšanai.
Pieņemot likuma “Par valsts noslēpumu” 13. panta trešajā daļā noteikto lēmumu par speciālās atļaujas kategorijas pazemināšanu, pieņemtā lēmuma izpilde un kategorijas nomaiņas procesuālā kārtība atbilst kārtībai kādā tiek anulēta un izsniegta jauna speciālā atļauja. Šāda procesuāla kārtība tiek piemērota arī gadījumā, ja nepieciešams paaugstināt speciālās atļaujas kategoriju. Līdz ar to Noteikumu projektā netiek ietverts atsevišķs regulējums procesuālai kārtībai tieši attiecībā uz speciālās kategorijas nomaiņu.

Atbilstoši Noteikumu projekta 8. punktam institūcija nosūta kompetentajai valsts drošības iestādei pieprasījumu par speciālās atļaujas un/vai sertifikāta piešķiršanu personai. Speciālā atļauju tiek izsniegta konkrētai personai, tādējādi, mainot darba vietu starp institūcijām, persona saglabā speciālo atļauju tās derīguma termiņa laikā ar nosacījumu, ka dienesta vai darba pienākumu izpildei ir nepieciešama piekļuve klasificētai informācijai, kā arī speciālās atļaujas kategoriju nav nepieciešams mainīt. Tomēr, arī šādā gadījumā Noteikumu projekts paredz institūcijai pienākumu nosūtīt kompetentajai valsts drošības iestādei pieprasījumu speciālās atļaujas izsniegšanai personai.
 

Pieprasījuma nosūtīšana kompetentajai valsts drošības iestādei arī tādā gadījumā, ja personai ir izsniegta speciālā atļauju, ir saistīta ar valsts drošības iestāžu organizatorisko un informācijas aktualizācijas kārtību. Šādā veidā kompetentā drošības iestāde aktualizē informāciju par to personu darba vietām, kurām ir izsniegta speciālā atļauja. Papildus tam, arī institūcija var pārliecināties par personai izsniegtās speciālās atļaujas spēkā esamību, ievērojot to, ka speciālā atļauja, kas izsniegta personai fiziskā formā, var nesniegt aktuālo informāciju par tās spēkā esamību. Ja personai, jau ir izsniegta derīga speciālā atļauja, kompetentajai drošības iestādei nav jāveic personas atkārtota pārbaude.
 

Lai nodrošinātu valsts noslēpumu saturošas informācijas, kā arī NATO un ES klasificētās informācijas apriti un aizsardzību, Noteikumu projekta regulējumā ir noteikta nepieciešamība  valsts drošības iestādēm, kā arī institūcijām, kurās tiek apstrādāta valsts noslēpumu saturoša informācija un NATO un ES klasificētā informācija, dažādu tām noteikto pienākumu izpildes ietvaros iegūt un uzglabāt fizisku personu datus. Šajos pienākumos ietilpst nepieciešamība  valsts drošības iestādēm apstrādāt fizisku personu datus  speciālo atļauju piešķiršanas procesa un šo atļauju uzskaites procesa ietvaros, kā arī apstrādāt datus par personām, kuras ir atbildīgas par valsts noslēpumu saturošas informācijas un NATO un ES klasificētās informācijas aizsardzības pasākumu nodrošināšanu. Fizisku personu datu apstrāde ir nepieciešama, lai nodrošinātu valsts noslēpumu saturošas informācijas un NATO un ES klasificētās informācijas aizsardzību transportēšanas laikā, kā arī šādas informācijas pazušanas vai iznīcināšanas gadījumā. Institūcijām, īstenojot fiziskās drošības prasības, ir noteikts pienākums veikt videonovērošanu, kas potenciāli nozīmē fizisku personu datu apstrādi. Papildus tam fizisku personu datu apstrāde tiks veikta arī dienesta izmeklēšanas komisijas darba ietvaros.
Kompetentajām valsts drošības iestādēm un institūcijām veicot fizisku personu datu apstrādi, tiek ierobežotas personas tiesības uz datu aizsardzību, līdz ar to ierobežotas vienas no personas pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Lai gan 2016. gada 27. aprīļa Eiropas Parlamenta un Padomes Vispārīgā datu aizsardzības regula Nr. 2016/679, kā arī nacionālie tiesību akti par fizisku personu datu aizsardzību, netiek piemēroti attiecībā uz personas datu apstrādi valsts drošības nolūkos, ir būtiski nodrošināt personas pamattiesību ierobežošanu tikai tādā apjomā, kas ir atbilstošs fiziskas personas datu apstrādes mērķim, pēc iespējas ievērojot datu apstrādes principus, t.i., nodrošināt personas datu likumīgu apstrādi leģitīmos nolūkos, datus saglabāt ne ilgāk kā nepieciešams apstrādes nolūkiem un nodrošināt datu drošību.

Noteikumu projekta 9. punktā ir noteikts, ka personai pārbaudes procesa ietvaros, lai tā varētu saņemt speciālo atļauju darbam ar valsts noslēpumu saturošu informāciju, kā arī sertifikātu darbam ar ES un NATO klasificēto informāciju, ir jāaizpilda Noteikumu projekta 2. pielikumā pievienotās aptaujas visas ailes, ar parakstu apliecinot tajā norādītu ziņu patiesumu, kā arī piekrītot pēc valsts drošības iestādes pieprasījuma iesniegt bankas un citu kredītiestāžu vai maksājumu platformu informāciju par saviem naudas uzkrājumiem un finanšu darījumiem, kā arī citu nepieciešamo informāciju, kurai pēc valsts drošības iestādes ieskatiem var būt būtiska nozīme vērtējot personas atbilstību pieejai valsts noslēpumu saturošai informācijai un ES un NATO klasificētai informācijai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apjomā.
Anketā norādāmās informācijas apjoms ir nepieciešams, lai kompetentā valsts drošības iestāde veiktu personas pārbaudi un iegūtu pārliecību, ka persona atbilst likuma “Par valsts noslēpumu” 9. pantā noteiktajiem kritērijiem, t.sk.,  pārbaudītu vai nav pamats apšaubīt personas uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu, kā arī noteikt vai speciālās atļaujas izsniegšana atbilst nacionālās drošības interesēm. Informācija par personas ģimenes locekļiem un dzīvesbiedriem, juridiskajām saistībām, piederošajiem īpašumiem, darba vietām un ienākumu avotiem, darījumu apriti, kā arī cita anketā norādāmā informācija ir nepieciešama, lai identificētu iespējamos drošības riskus speciālās atļaujas un sertifikāta izsniegšanas gadījumā. Papildus tam, kompetentās drošības iestādes var pieprasīt papildus informāciju no personas, t.sk., personas viedokli, papildus dokumentus, par apstākļiem un faktiem, kas ir kļuvuši zināmi personas pārbaudes laikā, lai izvērtētu vai iegūtā informācija nav par pamatu atteikt speciālās atļaujas un sertifikāta izsniegšanu. Lai gan aptaujas lapas ietvaros sniedzamā informācija ir noteikta, lai to izvērtētu attiecībā pret iepriekš identificētiem drošības riskiem, izvērtējot personas sniegto informāciju, kā arī ņemot vērā praksē sastopamo reālo situāciju dažādību, kompetentajai drošības iestādei ir jābūt tiesīgai pieprasīt papildus informāciju, kas sekmē ne tikai jau sniegtās informācijas patiesuma pārbaudi, bet var būr par pamatu atklāt jaunus apstākļus, kas norāda uz ar konkrēto personu saistītiem drošības riskiem.
Piešķirot personai speciālo atļauju un sertifikātu, tai tiek dota piekļuve informācijai, kuras izpaušana var būtiski ietekmēt valsts un sabiedrības drošību, t.sk., atkarībā no informācijas klasifikācijas pakāpes, izraisīt iekšpolitiskās situācijas destabilizāciju, bruņotu agresiju pret Latvijas Republiku vai tās sabiedrotajiem, svarīgu operatīvās darbības pasākumu plānu vai šajā darbībā iesaistīto personu identitātes atklāšanu, apdraudēt valsts intereses un valsts institūcijas, un radīt citas būtiski negatīvas sekas Latvijas Republikai un tās sabiedrībai. Tādējādi anketā norādāmās informācijas apjomam un līdz ar to arī personas tiesību uz datu aizsardzību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.
Personas pārbaudes termiņš atbilstoši likuma “Par valsts noslēpumu” 10. panta otrajai daļai ir noteikts trīs mēneši. Ja objektīvu iemeslu dēļ triju mēnešu termiņu nav iespējams ievērot, valsts drošības iestādes vadītājs to var pagarināt vēl līdz trim mēnešiem, par to paziņojot personai. Lai personām, kuras vēlas atkārtoti saņemt speciālo atļauju vai sertifikātu uz jaunu termiņu, nodrošinātu darba ar klasificētu informāciju nepārtrauktību, Noteikumu projekta 14. punktā ir noteikts, ka atkārtotai speciālās atļaujas izsniegšanai uz jaunu termiņu, šo noteikumu 8. punktā minētos dokumentus kompetentajā valsts drošības iestādē iesniedz vismaz septiņus mēnešus pirms spēkā esošās speciālās atļaujas derīguma termiņa beigām. Šāds termiņš ir noteikts, lai nodrošinātu, ka, pirmkārt, persona savlaicīgi iesniedz un pēc kompetentās drošības iestādes norādījuma papildina nepieciešamo dokumentāciju pārbaudes veikšanai, otrkārt, kompetentā valsts drošības iestāde, izmantojot maksimālo pārbaudes termiņu, lēmumu par speciālās atļaujas un sertifikāta izsniegšanu pieņemtu līdz esošās speciālās atļaujas beigu termiņam. Pretējā gadījumā, ja persona dokumentus iesniegtu vēlāk nekā Noteikumu projekta 14. punktā norādītajā termiņā, pastāvētu risks, ka personai uz laiku būtu jāpārtrauc tiešo darba pienākumu veikšana, kas saistīta ar klasificētas informācijas izmantošanu, tādējādi negatīvi ietekmējot institūcijas darbu.
Papildus tam, atbilstoši Noteikumu projekta 18. punktam, Satversmes aizsardzības birojs uztur vienotu speciālo atļauju un sertifikātu uzskaites sistēmu, nodrošinot pieeju šiem datiem valsts drošības iestādēm, ar mērķi kontrolēt informāciju par tām personām, kurām ir piešķirta piekļuve valsts noslēpumu saturošai informācijai un ES un NATO klasificētai informācijai. Šāda kontrole un informācijas uzrādīšana citām valsts drošības iestādēm ir nepieciešama, lai sekmētu valsts noslēpumu saturošas informācijas un ES un NATO klasificētas informācijas aizsardzību un nepieļautu piekļuvi šādai informācijai personām, kuras nav saņēmušas speciālo atļauju un sertifikātu. Uzskaites sistēmā tiek norādīta personas identificējoša informācija, t.sk., vārds, uzvārds, personas kods, deklarētā adrese, kontaktinformācija, amats institūcijā, kā arī speciālās atļaujas un sertifikāta kategorija.

Noteikumu projekta 33. punktā institūcijas vadītājam ir ietverts pienākums noteikt atbildīgās amatpersonas, darbiniekus vai struktūrvienību, kas nodrošina dienesta vajadzībām klasificētās informācijas lietvedību un fiziskās drošības pasākumu ieviešanu un ievērošanu. Šajā sakarā atbilstoši 33.4. apakšpunktam par noteikto atbildīgo amatpersonu, darbinieku ir jāinformē kompetentā drošības iestāde, norādot personas identificējošu informāciju, t.sk., vārdu, uzvārdu, personas kodu, deklarēto adresi, kontaktinformāciju, amatu institūcijā. Informācija kompetentajai drošības iestādei ir nepieciešama, lai būtu iespējams institūcijā identificēt personas, kuras ir atbildīgas par dienesta vajadzībām klasificētās informācijas lietvedību un fiziskās drošības pasākumu ieviešanu un ievērošanu, t.sk., atbildīgās personas drošības pārkāpumu gadījumā.  Kompetentajai drošības iestādei nododamie personas dati ir noteikti tādā apjomā, lai būtu iespējams identificēt konkrētu atbildīgo personu.

Saskaņā ar Noteikumu projekta 62. punktu noteikumu 55. – 58. punktos minēto telpu durvis, 1. un 2. drošības zonas piekļuves durvis kontrolē ar videonovērošanas sistēmu, un atbilstoši 62.1. apakšpunktam katrai videokamerai jānodrošina vismaz 720 stundas video signāla ieraksts.
Noteikumu projekta 62.1. apakšpunktā ir noteikts minimālais iespējamais video signāla saglabāšanas termiņš, lai drošības incidenta gadījumā nodrošinātu incidenta apstākļu noskaidrošanas un vainīgo personu atbildības noteikšanas iespējamību, ievērojot arī drošības incidenta atklāšanas termiņu.

Noteikumu projekta 106.2. apakšpunktā ir noteikts, ka par dienesta vajadzībām klasificēto informāciju saturošu dokumentu norāda autoru, datumu, nosaukumu un reģistrācijas numuru. Būtiski norādīt, ka dienesta vajadzībām klasificētās informācijas saturoša dokumenta autors ir iestāde, līdz ar to, autoru identificējošā informācija ir iestādes nosaukums.

Atbilstoši Noteikumu projekta 132. punktam kurjera instruktāžas apliecinājums, kas pievienots 14. pielikumā, ir jāglabā vismaz piecus gadus un tas ir pieejams sevišķās lietvedības, centrālā reģistra biroja, apakšreģistra vai kontrolpunkta sertifikācijas procesā. Klasificētas informācijas transportēšanas noteikumu ievērošana un dokumentācijas uzturēšana ir sevišķās lietvedības kompetencē, līdz ar to minimālais kurjera instruktāžas apliecinājuma saglabāšanas termiņš ir noteikts atbilstoši sevišķās lietvedības sertifikācijas 5 gadu ciklam. Atbilstoši transportēšanas laikā pārvadātās informācijas klasifikācijas pakāpei, kā arī ievērojot institūciju dokumentu glabāšanas sistemātiku, kurjera instruktāžas apliecinājuma saglabāšanas termiņš var tikt palielināts.

Noteikumu projekta 174. punktā ir noteikts, ka pēc konfidenciālas un augstākas slepenības pakāpes klasificētās informācijas iznīcināšanas, informāciju par piekļuves faktu, iekļaujot informāciju par personām, kurām ir bijusi piekļuve, konfidenciālai un slepenai klasificētai informācijai glabā piecus gadus, informāciju par piekļuves faktu sevišķi slepenai un ATOMAL informācijai – desmit gadus. Savukārt atbilstoši 175. punktam konfidenciālas un slepenas klasificētās informācijas iznīcināšanas aktu glabā piecus gadus, sevišķi slepenas klasificētās informācijas un ATOMAL informācijas iznīcināšanas aktu –  desmit gadus.
Ņemot vērā, ka informāciju par piekļuves faktu konfidenciālai un slepenai klasificētai informācijai glabā sevišķās lietvedības ietvaros, tās saglabāšanas termiņš ir noteikts atbilstoši sevišķās lietvedības sertifikācijas 5 gadu ciklam, kā arī NATO klasificētās informācijas glabāšanas termiņi ir noteikti atbilstoši NATO direktīvām  Nr. C-M(68)41 par dalībvalstu sadarbību saistībā ar ATOMAL informāciju  un Nr. AC/35-D/2002-REV5 par NATO klasificētas informācijas aizsardzības nosacījumiem.
Slepenas klasificētās informācijas un ATOMAL informācijas iznīcināšanas aktam ir noteikts ilgāks glabāšanas termiņš, ievērojot informācijas klasifikācijas pakāpi un šādu informāciju saturošu dokumentu aizsardzības termiņu.
Ņemot vērā to, ka informācijas uzskaites glabāšanas periodu nosaka NATO prasības, kas noteiktas ar iepriekš norādītajām NATO direktīvām Nr. C-M(68)41 un Nr. AC/35-D/2002-REV5 nav tiesiska pamata noteikt citu glabāšanas kārtību un termiņus.

Noteikumu projekta 8. nodaļā ir noteiktas nepieciešamās darbības, kā arī kompetence gadījumā, ja ir pamats uzskatīt, ka notikusi klasificētās informācijas izpaušana, nozaudēšana vai normatīvajos aktos, kas regulē klasificētās informācijas drošības prasību jomu, noteikto drošības prasību pārkāpums. Pārkāpuma izmeklēšanas ietvaros institūcijas vadītājs atbilstoši Noteikumu projekta 198.3. apakšpunktam izveido sev tieši pakļautu dienesta izmeklēšanas komisiju vismaz trīs cilvēku sastāvā, to rakstveidā saskaņojot ar kompetento valsts drošības iestādi vai Nacionālo drošības iestādi, ja iesaistīta NATO, ES vai ārvalstu klasificētā informācija. Kompetentā valsts drošības iestāde vai Nacionālā drošības iestāde ir tiesīga iekļaut pārstāvi dienesta izmeklēšanas komisijā.
Izveidotajai komisijai saskaņā ar 201.2. un 202.3. apakšpunktu ir pienākums noskaidrot iesaistītās personas un to lomu pārkāpumā, kā arī pieprasīt paskaidrojumus no ar pārkāpumu saistītajām amatpersonām un darbiniekiem. Līdz ar to pārkāpuma izmeklēšanas laikā tiek apstrādāti fizisku personu dati tādā apjomā, lai spētu identificēt konkrēto personu, t.i., personas vārds, uzvārds, personas kods un ieņemamais amats institūcijā. Datu apstrāde ir nepieciešama, lai komisija varētu noteikt pārkāpumā iesaistītās personas, kas ir viens no dienesta izmeklēšanas komisijas Noteikumu projekta 201. punktā noteiktiem izveidošanas mērķiem.

Noteikumu projektā tiek paralēli lietoti termini “valsts noslēpuma objekta saturoši dokumenti” un “klasificēto informāciju saturoši dokumenti”.

Noteikumu projektā ietverto terminu atšķirība ir skaidrojama ar terminos iekļauto informāciju dažādo saturu. Valsts noslēpuma objektu saturoši dokumenti neietver NATO un ES klasificēto informāciju, līdz ar to šāda veida dokumenti ir attiecināmi tikai uz Latvijas Republikā radītajiem valsts noslēpuma objektu saturošiem dokumentiem. Savukārt klasificēto informāciju saturoši dokumenti ietver gan valsts noslēpuma objektu saturošu dokumentus, gan NATO un ES klasificēto informāciju saturošus dokumentus.

Likuma “Par valsts noslēpumu” 12. panta otrajā daļā ir noteikts, ka ar valsts noslēpuma izmantošanu un aizsardzību saistīto amatu sarakstu katrā institūcijā nosaka attiecīgās institūcijas vadītājs. Savukārt saskaņā ar Noteikumu projekta 5. punktu institūcijas vadītājam papildus ir jāpamato amatu saraksta pozīcijas ar konkrētiem pienākumiem, kas paredz nepieciešamību saņemt speciālo atļauju vai sertifikātu darbam ar konfidenciālu un augstākas slepenības pakāpes klasificēto informāciju. Kompetentajai valsts drošības iestādei ir tiesības pieprasīt pamatojumu amatu sarakstā iekļautā amata saistībai ar konfidenciālas vai augstākas slepenības pakāpes klasificēto informāciju.
 

Institūcijas vadītājam apstiprinot ar klasificēto informāciju saistīto amatu sarakstu, faktiski ir jāveic izvērtējums par nepieciešamību saņemt speciālo atļauju vai sertifikātu konkrēta amata pienākumu veikšanai. Šī tiesību norma neuzliek pienākumu institūcijas vadītājam sniegt rakstisku pamatojumu amatu saraksta ietveros, kas varētu radīt lielāku administratīvo slogu. Tieši pretēji, Noteikumu projekta 5. punktā paredzētā kārtība nodrošinās ne tikai ātrāku kompetento valsts drošības iestāžu pārbaužu veikšanu, bet arī nodrošinās institūcijās pamatotu amatu sarakstu izveidošanu.
 

Likuma “Par valsts noslēpumu” 9. panta pirmā daļa ietver nosacījumus, kuru izpilde ir priekšnosacījums, lai personai atļautu pieeju valsts noslēpumam, t.i., persona saskaņā ar likumu “Par valsts noslēpumu” ir saņēmusi speciālo atļauju, ja tai nepieciešama pieeja konfidenciālai, slepenai vai sevišķi slepenai informācija, vai ir parakstījusi un iestādes vadītājam iesniegusi saistībrakstu, ka tā apņemas saglabāt un nelikumīgi neizpaust informāciju, ja tai nepieciešama pieeja informācijai dienesta vajadzībām. Līdz ar to likums “Par valsts noslēpumu” diferencē izpildāmos priekšnosacījumus saistībā ar personas nepieciešamību piekļūt konfidenciālai un augstākas slepenības pakāpes valsts noslēpumu saturošai informācijai un nepieciešamību piekļūt informācijai dienesta vajadzībām.

Likuma “Par valsts noslēpumu” 9. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā noteiktās prasības nav kumulatīvas. Ja persona ir saņēmusi speciālo atļauju pieejai konfidenciālai, slepenai vai sevišķi slepenai informācijai, tai ir dota pieeja arī zemākās slepenības pakāpes informācijai, t.i., informācijai dienesta vajadzībām. Taču, ņemot vērā informācijas dienesta vajadzībām saturisko būtību, lai atvieglotu institūciju darbinieku un amatpersonu darbu ar šāda satura informāciju un tās apstrādi, Noteikumu projekta 4. punktā atbilstoši likuma “Par valsts noslēpumu” pirmās daļas 2. punkta regulējumam ir noteikts, ka personai nav nepieciešama speciālā atļauja un sertifikāts darbam, kas saistīts ar dienesta vajadzībām klasificētās informācijas izmantošanu vai tās aizsardzību. Persona, kurai nav izsniegta speciālā atļauja, uzsākot pildīt amata vai dienesta pienākumus, institūcijas vadītājam rakstveidā apliecina, ka ir iepazinusies ar dienesta vajadzībām klasificētās informācijas aizsardzības kārtību un noteikto atbildību par tās pārkāpšanu, kā arī apņemas ievērot minēto kārtību.
Noteikumu projekta 4. punkts paredz, ka personas rakstveida apliecinājums institūcijas vadītājam jeb saistībraksts, ir nepieciešams tikai gadījumā, ja personai nav izsniegta speciālā atļauja, tādējādi norādītais punkts ir atbilstošs likuma “Par valsts noslēpuma” 9. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā ietvertajiem priekšnosacījumiem, diferencējot izpildāmos priekšnosacījumus saistībā ar personas nepieciešamību piekļūt konfidenciālai un augstākas slepenības pakāpes valsts noslēpumu saturošai informācijai un nepieciešamību piekļūt informācijai dienesta vajadzībām.

Lai izvērtētu par personu pārbaudes laikā iegūto informāciju speciālās atļaujas piešķiršanai, atbilstoši likuma “Par valsts noslēpumu” 10. panta piektajai daļai, ja jāizvērtē pārbaudes laikā iegūtā informācija, kas var būt par pamatu tam, lai personai tiktu liegta pieeja konfidenciālam, slepenam un sevišķi slepenam valsts noslēpumam, valsts drošības iestāde nodrošina tās personas uzklausīšanu, kura pretendē uz pieeju konfidenciālam, slepenam un sevišķi slepenam valsts noslēpumam vai kurai ir izsniegta speciālā atļauja darbam ar valsts noslēpumu. Savukārt Noteikumu projekta 11. punktā ir noteikts, ka personas pārbaudes ietvaros kompetentā valsts drošības iestāde veic pārrunas, to norisi dokumentējot rakstveidā, audioierakstā vai videoierakstā, kas nav uzskatāmas par personas uzklausīšanu atbilstoši likuma “Par valsts noslēpumu” 10. panta piektajai daļai.

Noteikumu projekta 11. punktā noteiktajām pārrunām ir atšķirīgs mērķis no likuma “Par valsts noslēpumu” 10. panta piektajā daļā noteiktās uzklausīšanas. Uzklausīšana tiek veikta, lai personai nodrošinātu Administratīvā procesa likumā 62. pantā  noteiktās tiesības, lai lemjot par tāda administratīvā akta izdošanu, kurš varētu būt nelabvēlīgs personai, institūcijā jeb šajā gadījumā kompetentā valsts drošības iestāde noskaidrotu un izvērtētu personas viedokli un argumentus par pārbaudes laikā iegūtu personai negatīvu informāciju.
Savukārt Noteikumu projekta 11. punktā ietverto pārrunu mērķis nav vērsts tikai uz personai negatīvas informācijas izvērtēšanu, bet gan arī uz pārrunu laikā personas sniegtās informācijas atbilstību pārbaudes laikā personas iesniegtajai informācijai, kā arī uz citu faktu un apstākļu noskaidrošanu. Noteikumu projekta 11. punktā ir precīzs uzskaitījums par veidiem kādā var tikt dokumentētas pārrunas. Tas, kurš no pārrunu dokumentācijas veidiem tiks izmantots konkrētā situācijā ir attiecīgo pārrunu taktikas jautājums, ko nav iespējams paredzēt iepriekš ar Noteikumu projektā ietvertiem priekšrakstiem. Tas ir vērtējuma jautājums, līdz ar to, šāda pārrunu dokumentācijas veida precīza identificēšana katrā konkrētajā gadījumā ir neiespējama Noteikumu projekta ietvaros.

Līdz ar grozījumiem Informācijas atklātības likumā un likumā “Par valsts noslēpumu”, informācija dienesta vajadzībām ir noteikta kā ceturtā valsts noslēpuma pakāpe. Ar šiem grozījumiem netika paredzētas stingrākas prasības personām darbam un piekļuvei šādas kategorijas informācijai. Šobrīd informācijas dienesta vajadzībām aizsardzības prasības tiek regulētas ar atsevišķiem 2005. gada 26. aprīļa Ministru kabineta noteikumiem Nr. 280 "Kārtība, kādā aizsargājama informācija dienesta vajadzībām", bet līdz ar informācijas dienesta vajadzībām atzīšanu par valsts noslēpumu, ir nepieciešams noteikt vienotu un visaptverošu normatīvo regulējumu valsts noslēpumu saturošas informācijas aizsardzībai Ministru kabineta noteikumu līmenī.

Noteikumu projektā ir definētas prasības dienesta vajadzībām klasificētās informācijas aizsardzībai, pēc iespējas, nosakot tās līdzvērtīgas līdz šim 2005. gada 26. aprīļa Ministru kabineta noteikumos Nr. 280 "Kārtība, kādā aizsargājama informācija dienesta vajadzībām" ietvertajām prasībām. Ar izstrādāto Noteikumu projektu visai valsts noslēpumu saturošai informācijai ir noteikti aizsardzības nosacījumi, tādējādi izveidojot vienotu aizsardzības normatīvo regulējumu.
Ir būtiski norādīt, ka dienesta vajadzībām klasificēta informācija ir atzīta par valsts noslēpumu un identificēts risks, ka šādas informācijas prettiesiskas atklāšanas gadījumā pastāv nopietns apdraudējums ne tikai attiecīgās institūcijas interesēm, bet arī valsts drošībai kopumā, līdz ar to Noteikumu projektā ir izstrādātas atbilstošas aizsardzības prasības. Iepazīšanos ar šīm prasībām, kā arī atbildību par to pārkāpšanu, persona, kurai nav izsniegta speciālā atļauja, uzsākot pildīt amata vai dienesta pienākumus, rakstveidā apliecina institūcijas vadītājam.
Lai nesamērīgi neapgrūtinātu institūciju darbu, kas saistīts ar dienesta vajadzībām klasificētās informācijas izmantošanu, un ņemot vērā minētās informācijas saturisko tvērumu un aprites apjomu, kas nepieciešams institūciju uzdevumu vai funkciju izpildei, personai nav nepieciešams saņemt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam, kā arī nebūs nepieciešams sertifikāts darbam ar starptautisko organizāciju un ārvalstu klasificēto informāciju. 

Noteikumu projekta 83. punktā ir noteikts, ka institūcija izstrādā un ar kompetento valsts drošības iestādi vai Nacionālo drošības iestādi, ja tas saistīts ar NATO, ES vai ārvalstu dienesta vajadzībām klasificētās informācijas apstrādi, saskaņo procedūras, kā amata vai dienesta pienākumu izpildei dienesta vajadzībām klasificētā informācija var tikt apstrādāta ārpus administratīvai drošības zonai noteiktām drošības prasībām atbilstošām telpām, piemēram, mājās vai viesnīcā. Savukārt 83.1. apakšpunktā noteikts, ka dienesta vajadzībām klasificēto informāciju pastāvīgi apstrādā, izmantojot akreditētu informācijas sistēmu. Līdz ar to ir nepieciešams sniegt skaidrojumu Noteikumu projekta 83.1. apakšpunktā ietvertajai prasībai izmantot akreditētu informācijas sistēmu, pastāvīgi apstrādājot dienesta vajadzībām klasificētu informāciju.

Noteikumu projekta 83. punktā ir ietverti nosacījumi, kas jāpiemēro, apstrādājot dienesta vajadzībām klasificētu informāciju ārpus administratīvai drošības zonai noteiktām drošības prasība. Dienesta vajadzībām klasificētas informācijas pastāvīga apstrāde nozīmē, ka amatpersona vai darbinieks savu amata pienākumu izpildes ietvaros dienesta vajadzībām klasificētu informāciju pamatā, t.i., ilglaicīgi, regulāri, apstrādā uz tādas informācijas sistēmas, kas atrodas ārpus administratīvai drošības zonai noteiktām drošības prasībām. Šāda pastāvīga apstrāde var notikt, piemēram, gadījumā, ja darbiniekam vai amatpersonai ir noteikts amata pienākumus veikt attālināti. Ja dienesta vajadzībām klasificētas informācijas apstrāde tiek veikta ārpus administratīvai drošības zonai noteiktām drošības prasībām, taču nav uztverama kā pastāvīga apstrāde, tad informācijas sistēma, kurā tiek veikta dienesta vajadzībām klasificētas informācijas pastāvīga apstrāde, nedrīkst būt savienota ar ārēju tīklu, t.sk., internetu.

Likuma “Par valsts noslēpumu” 12. panta otrā daļa noteic, ka ar valsts noslēpuma izmantošanu un aizsardzību saistīto amatu sarakstu katrā institūcijā nosaka tās vadītājs. Nepieciešams papildināt regulējumu par institūcijas vadītāja pienākumiem attiecībā uz darbinieku piekļuvi nacionālajai klasificētajai informācijai, kā arī NATO, ES un ārvalstu klasificētajai informācijai, kas šobrīd nav pietiekami regulēts.

Noteikumu projekts paredz, ka institūcijas vadītājs apstiprina institūcijas amatu sarakstu, kurā norāda, ar kādas slepenības pakāpes klasificēto informāciju, sākot no dienesta vajadzībām klasificētās informācijas līdz sevišķi slepeni, NATO, ES vai ārvalstu klasificētajai informācijai, amatpersona/ darbinieks strādās. Amatu sarakstā jānorāda personas amata pienākumi, kas pamato nepieciešamību saņemt klasificētu informāciju, ja būs paredzēts darbs ar konfidenciālu un augstākas pakāpes informāciju, kā arī, ja nepieciešams saņemt sertifikātu. Šāds pamatojums nepieciešams ne tikai, lai mazinātu valsts drošības iestāžu administratīvo slogu, veicot personu pārbaudes un izsniedzot speciālo atļauju vai sertifikātu personām, kurām darba pienākumu veikšanai praksē nav nepieciešams strādāt ar konfidenciālu un augstākas kategorijas klasificētu informāciju, vai arī tik augstas slepenības pakāpes dokumentiem, kā ir pieprasīta speciālā atļauja. Jāņem vērā, ka tas ir arī institūciju atbildības jautājums un paškontroles instruments. Institūcijas, veidojot sarakstu, vienlaikus veiks izvērtējumu un sniegs precīzāku informāciju, tādējādi arī valsts drošības iestāžu pārbaudes tiks veiktas operatīvāk.

Personai izsniedz speciālo atļauju darbam ar valsts noslēpumu uz noteiktu termiņu, bet ne ilgāku par pieciem gadiem. Savukārt sertifikāta derīguma termiņš praksē var atšķirties no speciālās atļaujas derīguma termiņa. Lai atvieglotu speciālo atļauju un sertifikātu derīguma termiņa izsekojamību un administrēšanu, nepieciešams salāgot atļauju derīguma termiņa laikus.

Noteikumu projekts paredz, ka personai sertifikāts tiks izsniegts uz tādu termiņu, kas nav garāks par personai izsniegtās speciālās atļaujas termiņu, ja par personu būs veikta papildu pārbaude Nacionālajā drošības iestādē.

Šobrīd nav nostiprināta normatīvajā regulējumā vienota kārtībā kādā Latvijas Republikas institūcijas var pārliecināties par citas valsts pilsonim izsniegtas speciālās atļaujas un sertifikāta derīgumu, kā arī nav nostiprināta kārtība kā institūcijas pārstāvis var pieteikt vizīti ārvalstīs, kas ir saistīta ar piekļuvi klasificētai informācijai, kur jāapliecina personai izsniegtas speciālās atļaujas vai sertifikāta derīgums.

Noteikumu projekts ietver visiem pieejamu skaidru kārtību par apliecinājumu un vizītes pieprasījumu. Nacionālā drošības iestāde nosaka kārtību kādā aizpildāma un iesniedzama starptautiski atzīta vizītes pieprasījuma anketa.

Latvijā nepieciešamības zināt princips ir ietverts likuma “Par valsts noslēpumu” 9. panta pirmajā daļā, taču normatīvajā regulējumā nav ieviests šāds termina lietojums.

Starptautiskajā praksē, tostarp NATO un ES klasificētās informācijas aizsardzības nosacījumos nepieciešamība zināt termins jeb starptautiski angļu valodā lietots kā “need to know”, ir viens no svarīgākajiem klasificētās informācijas aizsardzības principiem. Tas, ka personai ir izsniegta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, nenozīmē to, ka tai ir tiesības iepazīties ar neierobežotu klasificētās informācijas daudzumu un veidu, bet gan tikai tādu informāciju, bez kuras personas darba vai dienesta pienākumu veikšana nav īstenojama.

Šā brīža ģeopolitiskajā situācijā un Krievijas Federācijas uzsāktā kara pret Ukrainu ietekmē ir strauji aktualizējusies nepieciešamība izstrādāt normatīvo regulējumu valsts noslēpumu saturošas informācijas izmantošanai ārkārtējās situācijas,  kara vai izņēmuma stāvokļa laikā, paredzot konkrētus nosacījumus, lai valsts drošībai kritisku uzdevumu izpildē iesaistītu personas, par kurām nav veikta pilna apjoma pārbaude vai par tām vispār nav uzsākta pārbaude atbilstoši likuma "Par valsts noslēpumu" prasībām. Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki vairākkārt ir identificējuši nepieciešamību specifiskos apstākļos, noteiktu funkciju paveikšanai, kas ir kritiska kādas noteiktas misijas vai operācijas  izpildei, iesaistīt personālu, kas nav atbilstošā līmenī pārbaudīts (saņēmis noteikta līmeņa speciālo atļauju vai NATO, ES sertifikātu), vai nav pārbaudīts vispār. Likuma “Par valsts noslēpumu” 9.panta pirmā daļa nosaka prasību personai, kurai veicams darbs saistībā ar valsts noslēpumu, saņemt speciālo atļauju. Likumā “Par valsts noslēpumu” 9. panta astotā daļa, kas stāsies spēkā 2024. gada 1. janvārī noteiks izņēmumu, pie kādiem apstākļiem noteiktos procesos ir pieļaujama nepārbaudītas personas iesaiste krīzes pārvarēšanā, savukārt Ministru kabinetam ir jānosaka nosacījumi, termiņi un kārtība, kādā institūcijas vadītājs piešķir minētās atļaujas un informē kompetento valsts drošības iestādi. Papildus norādāms, ka arī NATO 2022. gada 25. novembra drošības direktīva “Security Committee Directive on personnel security” AC/35-D/2000-Rev8 nosaka analogus principus pieejai NATO klasificētajai informācijai ar mērķi nodrošināt dažādu krīžu pārvarēšanu vai kritisku misiju un operāciju izpildi.

Noteikumu projektā ir iekļauta 2.2. nodaļa par piekļuvi konfidenciālai un augstākas slepenības pakāpes klasificētajai informācijai ārkārtējās situācijas,  kara vai izņēmuma stāvokļa laikā.
Institūcijas vadītājam tiek paredzētas tiesības rakstveidā izsniegt atļauju personai, kurai ir izsniegta speciālā atļauja vai sertifikāts, iepazīties ar augstākas slepenības pakāpes klasificēto informāciju, kā arī iepazīties ar klasificēto informāciju personai, kurai nav izsniegta speciālā atļauja vai sertifikāts. Izsniedzot minēto atļauju, personai tiek dota piekļuve tikai tādai klasificētai informācijai, kas nepieciešama šīs personas amata vai dienesta pienākumu veikšanai ārkārtējās situācijas,  kara vai izņēmuma stāvokļa laikā. Institūcijas vadītājam par izsniegto atļauju ir nepieciešams rakstveidā informēt kompetento valsts drošības iestādi.
Izsniedzot atļauju personai iepazīties ar augstākas slepenības pakāpes klasificēto informāciju, iestādes vadītājam atļaujā ir jānorāda pamatojums, ka noteiktā jautājuma risināšanā vai krīzes pārvarēšanā konkrētā persona ir neaizvietojama, kā arī informācija par institūcijā veikto pārbaudi, ka savu līdzšinējo amata vai dienesta pienākumu ietvaros konkrētā persona nav veikusi būtiskus vai atkārtotus ierobežotas pieejamības vai klasificētās informācijas aizsardzības noteikumu pārkāpumus. Papildus tam, atļaujā tiek iekļauta informācija par institūcijas sagatavoto klasificētās informācijas uzskaiti, kurai personai ir nodrošināta piekļuve. Personas piekļuves termiņš klasificētai informācijai nedrīkst pārsniegt trīs mēnešus. Ja nepieciešams ilgāks piekļuves termiņš klasificētai informācijai, tad institūcija informē kompetento valsts drošības iestādi par vajadzību personai izsniegt augstākas kategorijas speciālo atļauju vai sertifikātu.
Gadījumā, ja personai, kurai nav izsniegta speciālā atļauja vai sertifikāts, tiek dota pieeja klasificētai informācijai, institūcijas vadītājs izsniegtajā atļaujā norāda pamatojumus, ka noteiktā jautājuma risināšanai vai krīzes pārvarēšanā konkrētā persona ir neizvietojama, kā arī atzinumu, ka attiecīgajā situācijā nav pieejams cits risinājums. Atļaujā tiek iekļauts izvērtējums, ka institūcijai pret konkrēto personu nav pieejama būtiska negatīva informācija, kas apšaubītu personas lojalitāti un uzticamību. Papildus tam, atļaujā tiek iekļauta informācija par institūcijas sagatavoto klasificētās informācijas uzskaiti, kurai personai ir nodrošināta piekļuve. Personai, kurai nav izsniegta speciālā atļauja vai sertifikāts, ar institūcijas vadītāja atļauju iepazīties ar konfidenciālu vai augstākas slepenības pakāpes klasificēto informāciju pieļaujams tikai tādā gadījumā, ja speciālās atļaujas vai sertifikāta saņemšana nav iespējama ārkārtējās situācijas,  kara vai izņēmuma stāvokļa dēļ. Personai ir jāiesniedz institūcijas vadītājam saistību raksts, ar kuru tā apliecina, ka ir informēta par klasificētās informācijas aizsardzības prasībām, par aizliegumu klasificēto informāciju izpaust vai jebkādā veidā tālāk apstrādāt, kā arī ir brīdināta par Krimināllikumā noteikto atbildību. Personas piekļuves termiņš klasificētai informācijai nedrīkst pārsniegt trīs mēnešus. Ja nepieciešams ilgāks piekļuves termiņš klasificētai informācijai, tad institūcija informē kompetento valsts drošības iestādi par vajadzību personai izsniegt speciālo atļauju vai sertifikātu.

Saskaņā ar Noteikumu projekta 27.2. apakšpunktu institūcijas vadītājam atļaujā personai, kurai nav izsniegta speciālā atļauja vai sertifikāts, iepazīties ar konfidenciālu un augstākas slepenības pakāpes klasificēto informāciju, ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā, ir jāsniedz informācija par izvērtējumu, ka institūcijai par konkrēto personu nav pieejama būtiska negatīva informācija, kas būtu par pamatu apšaubīt personas lojalitāti un uzticamību. Noteikumu projektā nav sniegts saturiskais tvērums jēdzienam “būtiski negatīva informācija”.
 

Jēdziens “būtiska negatīva informācija” tiesību normā būtu vērtējams kā nenoteiktais tiesību jēdziens.
Nenoteikto tiesību jēdzienu izmantošana ir viens no normatīvo aktu rakstīšanas tehnikas paņēmieniem, kura mērķis ir līdzsvarot tiesiskās noteiktības un taisnīguma prasības, palīdzot tiesību normu padarīt elastīgāku, zināmā konkrētās piemērošanas gadījumu daļā samazinot normatīvās regulēšanas negatīvos blakusefektus. Ar šo jēdzienu palīdzību tiesību normu padara elastīgāku, spējīgāku pielāgoties tādām izmaiņām kā sociālētiski uzvedības noteikumi, ieradumi, sabiedrībā valdošā tiesiskā pārliecība u.c.
Līdz ar to, izvērtējot jēdziena “būtiska negatīva informācija” saturu, tiesību piemērotājam ir jābūt saprātīgam un jāvadās pēc konkrētiem faktiskajiem apstākļiem.
 

Noteikumu projektā atjauninātas un paredzētas virkne jaunas fiziskās drošības prasības attiecībā uz klasificētās informācijas aizsardzību. To kopumu var iedalīt tādās, kas nav saistītas ar vides fiziskiem uzlabojumiem un tādās, kuru īstenošanai ir nepieciešams veikt vides fiziskus uzlabojumus. Ņemot vērā to, ka Ministru kabineta noteikumi Nr.280 "Kārtība, kādā aizsargājama informācija dienesta vajadzībām" ar 2024. gada 1. janvāri zaudēs spēku, Noteikumu projektā jāiekļauj dienesta vajadzībām informācijas fiziskās drošības prasības. Saprotot, ka prasību īstenošanai, kuru ietvaros nepieciešams veikt fiziskus vides uzlabojumus, ir pakļauts plašs institūciju loks un, ka šādu uzlabojumu veikšanai iestādēm ir jāparedz un jāplāno nepieciešamo finanšu līdzekļu pieejamība no institūcijām paredzētajiem budžeta līdzekļiem, Noteikumu projekta pārejas noteikumos ir jāparedz saprātīgs termiņš klasificētās informācijas fiziskās drošības prasību pārskatīšanai un ieviešanai.

Noteikumu projekts fiziskās drošības videi, kurā var apstrādāt klasificētu informāciju, paredz trīs zonu dalījumu – 1., 2. un administratīvo drošības zonu. Ir paredzēts nošķirt konfidenciālas un augstākas slepenības pakāpes klasificētas informācijas fiziskās drošības prasības un dienesta vajadzībām klasificētās informācijas fiziskās drošības prasības. Kompetentā valsts drošības iestāde pārbauda fiziskās drošības vides iedalījumu zonās un zonas un telpu atbilstību konfidenciālu un augstākas slepenības pakāpes valsts noslēpuma apstrādei un glabāšanai, un sniedz rakstveida atzinumu. Ja institūcijā ir paredzēts apstrādāt vai glabāt konfidenciālu un augstākas slepenības pakāpes NATO un ES klasificēto informāciju, pārbaudi veic un atzinumu sniedz Nacionālā drošības iestāde. Veicot Noteikumu projekta 71. punktā minētās darbības vienlaicīgi var veikt arī sevišķās lietvedības, centrālā reģistra biroja, apakšreģistra vai kontrolpunkta atbilstības pārbaudes, tādā gadījumā sagatavojot vienu atzinumu par visām veiktajām darbībām.
Noteikumu projekta 211. punkts nosaka, ka Noteikumu projektā noteiktās fiziskās drošības procedūras, kas nav saistītas ar drošības vides fiziskiem uzlabojumiem institūcijas ievieš līdz 2025. gada 1. janvārim, bet visu pārējo - piecu gadu laikā no šo noteikumu spēkā stāšanās brīža. Tādā veidā tiek nodrošināts pietiekams laika posms, lai attiecīgās institūcijas spētu izvērtēt nepieciešamos drošības vides uzlabojumus un pēc vajadzības veikt to uzlabojumus no tām paredzētajiem budžeta līdzekļiem.

Fiziskās drošības prasības, kas noteiktas atbilstoši Noteikumu projekta 3.2. nodaļai ir attiecināmas uz konfidenciālas un augstākas pakāpes klasificētas informācijas aizsardzību. Drošības prasības, kas ietver infrastruktūras fizisku uzlabojumus, ir nepieciešams ieviest gan tām institūcijām, kuras apstrādā un uzglabā ievērojamu klasificētas informācijas apjomu, gan tādām, kurām šīs informācijas apjoms ir relatīvi mazāks.

Konfidenciālas un augstākas slepenības pakāpes klasificētās informācijas saturs un drošības risks, kā arī sabiedrības un valsts apdraudējums, ko var radīt šādas informācijas nepamatota izmantošana vai izpaušana, t.sk., bruņotu agresiju pret Latvijas Republiku vai tās sabiedrotajiem vai šādas agresijas draudus, valstiskās suverenitātes reālu apdraudējumu, iekšpolitiskās situācijas destabilizāciju, kas noved pie masu nekārtībām, grautiņiem, terora aktiem, diversijām, kaitniecības vai rada nepieciešamību izsludināt izņēmuma stāvokli vai civilās aizsardzības sistēmas ārkārtējo gatavību, starpvalstu attiecību saasināšanos, kuras rezultātā tiek pārtraukti ekonomiskie sakari vai tiek piemērotas ekonomiskās sankcijas pret Latvijas Republiku, svarīgu operatīvās darbības pasākumu plānu vai šajā darbībā iesaistīto personu identitātes atklāšanu, u.c., ir pamats nepieciešamībai ievērot stingras fiziskās drošības prasības, kuru ieviešana nav atkarīga no attiecīgās klasificētās informācijas aprites un uzglabāšanas apjoma.
Papildus jānorāda, ka jau šobrīd institūcijas strādā ar konfidenciālas un augstākas slepenības pakāpes klasificēto informāciju un institūciju fiziskās drošības prasības tiek uzlabotas nepārtrauktā sadarbības procesā ar kompetento valsts drošības iestādi, tajā skaitā, izejot institūcijas akreditācijas procesu par valsts noslēpuma saglabāšanas prasību ievērošanu. Noteikumu projekta 3.2. apakšnodaļā noteiktās fiziskās drošības prasības, kas attiecas uz institūciju infrastruktūru attīstīšanu, pieprasa jau ieviesto fiziskās drošības prasību uzlabošanu atbilstoši jaunākajiem drošības standartiem, piešķirot institūcijām saprātīgu termiņu plānot turpmāko gadu budžeta pozīcijas uzlabojumu ieviešanai.

Noteikumu projekta 3.2. apakšnodaļā ietvertās konfidenciālas un augstākās slepenības pakāpes klasificētās informācijas fiziskās drošības prasības ir noteiktas saistībā ar konkrēto telpu, kurā tiek veikta iepriekš minētās klasificētās informācijas apstrāde, infrastruktūras, t.sk., durvju, sienu, logu, ventilācijas, u.c., būvkonstrukciju, atbilstību Noteikumu projektā ietvertajām prasībām. Vērtējot noteiktās fiziskās drošības prasības, ir secināms, ka attiecībā uz jaunu telpu izbūvi nav ietvertas konkrētas prasības saistībā ar komunikācijas, t.sk., kanalizācijas, apkures, ventilācijas, u.c., sistēmu izvietojumu telpā, kas varētu ietekmēt klasificētas informācijas saglabāšanu, piemēram, avārijas situācijas gadījumā. Papildus tam, nav ietverti nosacījumi konkrētās telpas atrašanās vietai institūcijā.
 

Noteikumu projekta ietvaros 3.2. apakšnodaļā noteiktās fiziskās drošības prasības ir izstrādātas, lai novērstu prettiesisku piekļuvi konfidenciālai un augstākas slepenības pakāpes klasificētai informācijai, kā arī aizsargātu pret šādas informācijas prettiesisku iegūšanu un izpaušanu, ko nodrošina attiecīgo telpu infrastruktūras atbilstība Noteikumu projekta 3.2. apakšnodaļā noteiktajām prasībām. Noteikumu projekta ietvaros nav iespējams paredzēt, kā arī nav racionāli ietvert tādas telpas infrastruktūras, t.sk., komunikāciju vai pašas telpas novietojuma, prasības, kas aizsargātu konfidenciālu un augstākas slepenības pakāpes klasificēto informāciju pret iespējamo avārijas un citu ārkārtas situāciju ietekmi.
Jaunu telpu izbūve, kurās paredzēts apstrādāt konfidenciālu un augstākas pakāpes klasificētu informāciju, un tajās ieviešamo drošības prasību apmērs un piemērojamie nosacījumi jebkurā gadījumā tiek izstrādāti, sadarbojoties ar kompetento valsts drošības iestādi, ņemot vērā katras konkrētās situācijas faktiskos apstākļus. Papildus tam, izbūvējot telpas konfidenciālas un augstākas pakāpes klasificētas informācijas apstrādei, ir jāievēro racionalitāte, t.sk., komunikāciju izbūvē un telpu novietojumā institūcijā, lai maksimāli nodrošinātu klasificētas informācijas aizsardzību arī avāriju un citu ārkārtas situāciju gadījumā.   
 

Noteikumu projekta 59.1. apakšpunktā ir norādīts, ka telpai, kurā apstrādā konfidenciālu un augstākas slepenības pakāpes klasificēto informāciju elektroniski, papildus Noteikumu projektā noteiktajām fiziskās drošības prasībām, Nacionālā drošības iestāde nosaka telpas elektromagnētiskā starojuma vājinājuma līmeni, kas ietekmē drošības prasības šajās telpās uzstādāmajām informācijas sistēmas iekārtām. Elektromagnētiskā starojuma vājinājuma līmeņa noteikšanas mērījumu veikšanai institūcija Nacionālai drošības iestādei iesniedz telpu plānus trijās dimensijās, identificējot telpas, kurām nepieciešams veikt mērījumus un institūcijas telpu ārējās robežas. Šādas prasības nodrošināšana un trīs dimensiju plānu iesniegšana varētu ietekmēt institūciju finanšu resursus.
 

Noteikumu projekta 59.1. punktā noteikto telpu trīsdimensiju plānu mērķis ir noteikt elektromagnētiskā starojuma izplatības virzienā ietvertos objektus un telpas, kuru izmantošana var radīt potenciālus draudus elektromagnētiskā starojuma pārtveršanai. Šajā sakarā “trīs dimensiju” plānu, kas institūcijai ir jāiesniedz 59.1. apakšpunkta ietvaros, mērķis ir nevis izveidot jaunu telpas trīsdimensiju modeli, bet gan sniegt informāciju par attiecīgajai telpai apkārt esošajiem objektiem un telpām. Līdz ar to, institūcijām pēc būtības ir jānodrošina Nacionālajai drošības iestādei piekļuvei jau institūcijas rīcībā esošajiem plāniem, kas neietekmē to finanšu resursus.
 

Noteikumu projekta 81. punktā ir paredzēts, ka telpai, kurā veic darbu vai glabā dienesta vajadzībām klasificēto informāciju, ir jābūt aprīkotai ar signalizāciju, kas ir papildus prasība, salīdzinājumā ar šī brīža regulējumu informācijas dienesta vajadzībām aizsardzībai.

Lai gan informācija dienesta vajadzībām ir zemākā valsts noslēpuma slepenības pakāpe, tomēr arī šādas informācijas nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var apdraudēt valsts intereses, nodarot kaitējumu konkrētai valsts institūcijai. Līdz ar to, signalizācijas esamība telpā, kurā tiek veikts darbs vai glabāta dienesta vajadzībām klasificēta informācija, ir būtisks nosacījums, lai nodrošinātu šādas informācijas aizsardzību un pēc iespējas novērstu šīs informācijas neatļautu iegūšanu un izpaušanu. Signalizācijas prasība ir attiecināma uz visām telpām, kurās notiek darbs vai tiek glabāta dienesta vajadzībām klasificēta informācija, neatkarīgi no tā vai apstrādātā un glabātā informācija ir oriģināls vai tās atvasinājums, kā arī neņemot vērā apstrādātās informācijas apjomu.
Papildus tam, ir būtiski norādīt, ka saskaņā ar Noteikumu projekta 49. punktu kompetentā valsts drošības iestāde vai Nacionālā drošības iestāde, ja iesaistīta NATO, ES vai ārvalstu dienesta vajadzībām klasificētā informācija, var pieļaut atkāpes no šajos noteikumos minētajām fiziskās drošības prasībām vai noteikt papildus fiziskās drošības prasības, pamatojoties  uz institūcijas veikto un ar kompetento valsts drošības iestādi vai Nacionālo drošības iestādi saskaņoto risku novērtējumu. Līdz ar to institūcijās ieviešamais fiziskās drošības prasību apjoms tiek izvērtēts sadarbībā ar kompetento valsts drošības iestādi vai Nacionālo drošības iestādi.
Kopumā signalizācijas prasības ieviešana ir attiecināma uz institūciju fiziskās drošības uzlabojumiem, kuri atbilstoši Noteikumu projekta pārejas noteikumiem ir jāievieš piecu gadu laikā no Noteikumu projekta spēkā stāšanās brīža. Tādējādi tiek dots samērīgs termiņš iestādēm sadarbībā ar kompetento valsts drošības iestādi vai Nacionālo drošības iestādi izvērtēt nepieciešamo fizisko drošības prasību, t.sk., signalizācijas prasību, ieviešanas apjomu, kā arī saprātīgā termiņā plānot identificēto fiziskās drošības prasību ieviešanai nepieciešamos budžeta resursus.

Ministru kabineta noteikumi Nr.280 "Kārtība, kādā aizsargājama informācija dienesta vajadzībām" nosaka minimālas dienesta vajadzībām klasificētās informācijas fiziskās drošības prasības. Nepieciešams noteikt telpu, kurās apstrādās dienesta vajadzībām klasificēto informāciju, minimālās prasības atbilstoši mūsdienu situācijai un tehnoloģiskajai attīstībai.

Saskaņā ar Noteikumu projektu, dienesta vajadzībām klasificēto informāciju ir atļauts apstrādāt un uzglabāt paaugstinātas drošības zonā vai administratīvās zonas ietvaros, kura var būt arī atsevišķa telpa. Nepiederoša persona, saimnieciska rakstura darbu vai uzkopšanas darbu veicējs telpā, kurā apstrādā un uzglabā dienesta vajadzībām klasificēto informāciju, var uzturēties tikai institūcijas darbinieka vai amatpersonas klātbūtnē.
Noteikumu projekts paredz, ka institūcijai jāizstrādā un ar kompetento valsts drošības iestādi vai Nacionālo drošības iestādi, ja iesaistīta NATO, ES vai ārvalstu dienesta vajadzībām klasificētā informācija, jāsaskaņo procedūras, kā amata vai dienesta pienākumu izpildei dienesta vajadzībām klasificētā informācija var tikt apstrādāta ārpus administratīvai drošības zonai noteiktajām drošības prasībām atbilstošām telpām, piemēram, mājās vai viesnīcā.
Kompetentā valsts drošības iestāde vai Nacionālā drošības iestāde, ja iesaistīta NATO, ES vai ārvalstu dienesta vajadzībām klasificētā informācija, ne retāk kā reizi piecos gados pārliecinās par institūcijā ieviesto dienesta vajadzībām klasificētās informācijas fiziskās drošības prasību un aprites procedūru atbilstību Noteikumu projektā ietvertajām prasībām, par to sagatavojot rakstveida atzinumu. Konstatējot būtiskas atkāpes no noteiktajām drošības prasībām, kompetentā valsts drošības iestāde vai Nacionālā drošības iestāde var ierosināt dienesta izmeklēšanu atbilstoši Noteikumu projektam.

Noteikumi projekts paredz, ka valsts noslēpuma objektus, NATO un Eiropas Savienības klasificēto informāciju Latvijas Republikas teritorijā var pārvadāt un nogādāt adresātam institūcijas kurjers, institūcijas vadītāja norīkots darbinieks vai valsts akciju sabiedrības “Latvijas pasts” kurjerpasts. Līdz ar to, saskaņā ar Noteikumu projekta redakciju, līdzās institūcijas kurjeram vai īpaši norīkotam darbiniekam, kā vienīgā privāto tiesību juridiskā persona, kas ir bijusi tiesīga Latvijas Republikā pārvadāt klasificēto informāciju, ir valsts akciju sabiedrība “Latvijas pasts”. Šīs individuālās tiesības akciju sabiedrībai “Latvijas pasts” ir tikušas piešķirtas, ņemot vērā šajā sabiedrībā ieviestās klasificētas informācijas aizsardzības un drošības procedūras, kas ir bijis viens no priekšnosacījumiem klasificētas informācijas transportēšanā.
Lai nodrošinātu komersantu brīvu konkurenci un valsts līdzekļu efektīvu izmantošanu, ir nepieciešams noteikt klasificētās informācijas drošības prasības, kuru īstenošana ļautu ikvienam komersantam, kas nodarbojas ar kurjera pakalpojuma sniegšanu, nodrošināt klasificētās informācijas transportēšanu, izpildot nepieciešamās drošības prasības.

Ņemot vērā, ka tieši klasificētās informācijas drošības un aizsardzības prasību ieviešana ir priekšnosacījums, lai komersantam piešķirtu tiesības transportēt klasificēto informāciju, Noteikumu projektā ir paredzēts, ka jebkurš komersants, kas nodrošina pasta pakalpojumus, ir tiesīgs transportēt klasificētu informāciju Latvijas Republikas teritorijā, ar nosacījumu, ka tiek nodrošinātas šīs informācijas drošības un aizsardzības prasības, komersants ir saņēmis 3. pakāpes industriālās drošības sertifikātu un kurjeram, kas veic transportēšanu, ir izsniegta 3. kategorijas speciālā atļauja pieejai valsts noslēpuma objektiem. Nacionālā drošības iestāde ir kompetentā iestāde, kas pārbauda komersanta ieviesto drošības un aizsardzības procedūru atbilstību klasificētas informācijas transportēšanas nosacījumiem un izsniedz iepriekš minētos sertifikātus un speciālās atļaujas. Šāda pārbaudes mehānisma ieviešana ne tikai nodrošina klasificētas informācijas aizsardzību tās transportēšanas laikā, bet arī sekmē komersantu brīvu konkurenci un valsts līdzekļu efektīvu izmantošanu.

Noteikuma projekta 131.3. apakšpunktā ir noteikts, ka ir aizliegts atstāt konfidenciālu un augstākas slepenības pakāpes klasificētu informāciju bez uzraudzības, nogādājot to tieši līdz galamērķim bez pārtraukumiem, bet dienesta vajadzībām klasificēto informāciju var īslaicīgi uzglabāt personas rīcībā nodotā glabātavā, kas ir aizsargāta pret nepiederošu personu piekļūšanu, piemēram, viesnīcas seifs. Šajā situācijā nav noteikts īslaicīgas uzglabāšanas maksimālais laiks, kā arī šī situācija ir identificējama ārpus Noteikumu projekta 81.3. apakšpunktā noteiktās prasības pēc darba laika beigām ieslēgt telpā signalizāciju, kurā veic darbu vai glabā dienesta vajadzībām klasificētu informāciju.
 

Noteikumu projekta 131.3. apakšpunkta norma nosaka rīcību izņēmuma situācijās, kas ir atšķirīgas no standarta situācijām ikdienā. Transportēšanas laikā Militārā kurjerdienesta vai diplomātiskajam kurjeram, institūcijas vadītāja norīkotam kurjeram, institūcijas darbiniekam vai amatpersonai (Noteikumu projekta 129.1.-129.3.apakšpunktā minētajām personām) var rasties nepieciešamība uzkavēties kādā vietā, izmantot atpūtu, vai arī atrasties dienu vai pāris dienas valstī, uz kuru darbinieks vai amatpersona ir komandēts, tāpēc ir jāparedz iespēja dienesta vajadzībām klasificēto informāciju uz laiku glabāt vietā, kas ir aizsargāta pret nepiederošu personu piekļūšanu. Līdzīga norma pastāv šobrīd spēkā esošajā regulējumā.
Īslaicīga uzglabāšana ir definējama kā periods, kamēr persona veic kādus konkrētus pienākumus, kas izskaidro to, kāpēc šāda veida dokumenti pie šīs personas atrodas.

Noteikumu projekts vairs neparedz sertifikāta nepieciešamību kurjeram, pārvadājot ES un NATO klasificēto informāciju.
 

Lai uzlabotu klasificētas, t.sk., ES un NATO, informācijas aizsardzību tās transportēšanas laikā, Valsts drošības iestādes ir secinājušas, ka ir būtiski nodrošināt kurjeru regulāru apmācību un zināšanu atjaunošanu par klasificētas informācijas aizsardzību. Iepriekš minētos pienākumus veic institūcija, par ko pārliecinās kompetentā valsts drošības iestāde, pārbaudot attiecīgos institūcijas reģistrus. Noteikumu projekts ietver nosacījumus kurjera iecelšanai amatā, tādējādi nodrošinot autorizētu kurjeru uzskaiti un kompetentās valsts drošības iestādes piekļuvi uzskaites sarakstam. Iepriekš minēto darbību kopums sekmē un paaugstina klasificētas, t.sk.,  ES un NATO, informācijas aizsardzību tās transportēšanas laikā un šāda klasificētas informācijas aizsardzība transportēšanas laikā, kā Noteikumu projekta viens no mērķiem, nav saistīts ar kurjera sertifikāta esamību.

Noteikumu projekts nosaka klasificētās informācijas tulkojuma noformējumu, taču nenosaka noteikumus, kurš un uz kādām informācijas sistēmām šādu darbu var veikt.

Noteikumu projektā ir paredzēts noteikt nosacījumus, kas var veikt klasificētās informācijas tulkošanu, kādā informācijas vidē tulkošanu var veikt, kā arī klasificēta dokumenta tulkojuma noformēšanas prasības.

Likuma “Par valsts noslēpumu” 8. panta trešajā daļā ir noteikts, ka, ja izbeidzies likumā noteiktais slepenības termiņš vai ja attiecīgā informācija kā valsts noslēpums zaudējusi nozīmīgumu pirms noteiktā termiņa, šai informācijai tiek atcelta slepenība un tā kļūst pieejama sabiedrībai. Taču, ievērojot citu normatīvo aktu regulējumu, piemēram Arhīvu likuma 13. pantu vai Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 26. pantu, attiecīgajām institūcijām paredz tiesības noteikt 30 gadu ierobežotas pieejamības termiņu to radītajai vai saņemtajai informācijai.
 

Likumā “Par valsts noslēpumu” minētais nenonāk pretrunā ar citos normatīvajos aktos minēto attiecībā uz slepenības un ierobežotas pieejamības termiņiem, ja tiek izmantotas kolīziju normas, proti, šajā gadījumā, vispārējās tiesību normas kolīzijas gadījumā ar speciālu tiesību normu jāpiemēro vispārējā tiesību norma ciktāl to neierobežo speciāla tiesību norma.
Līdz ar to, katrā likuma “Par valsts noslēpumu” 8. panta trešajā daļā iekļautās tiesību normas piemērošanas gadījumā, ir jāizvērtē vai uz konkrēto gadījumu nepastāv speciāla tiesību norma un jārīkojas atbilstoši kolīziju normām.
 

Aizvien pieaug valsts sadarbības apjoms ar privāto tiesību juridiskām personām dažādu pakalpojumu, t.sk., būvniecības, apsardzes u.c., saņemšanā, kā arī projektu un programmu īstenošanā, kuru ietvaros ir nepieciešams izmantot vai radīt klasificēto informāciju. Sadarbībai starp publisko un privāto tiesību subjektiem ir nepieciešams izveidot jaunu un vienotu normatīvo regulējumu, kas noteiktu klasificētās informācijas drošības prasības, lai ne tikai nodrošinātu klasificētās informācijas aizsardzību, bet arī padarītu efektīvāku publisko un privāto tiesību subjektu sadarbību, kā arī veicinātu tās izaugsmi.
Noteikumi Nr.21 neparedz kārtību kādā ir īstenojami iepirkumi, projekti un programmas sadarbībā ar privāto tiesību juridiskām personām, kuros ir nepieciešams izmantot vai radīt klasificēto informāciju.

Noteikumu projektā ir ietverts regulējums klasificētās informācijas aizsardzībai iepirkumu, kā arī projektu un programmu, ietvaros.
Ņemot vērā klasificētās informācijas iespējamos iesaistes veidus iepirkumu ietvaros, par Noteikumu projekta 5. apakšnodaļā regulēto iepirkumu ir jāuztver tāds iepirkums, kura procedūras ietvaros vai līguma izpildes procesā, tiek izmantota klasificēta informācija, vai sasniedzot konkrētā iepirkuma mērķi, tiek sasniegts rezultāts, kas ir klasificējama informācija.
Iepirkumā, kas saistīts ar konfidenciālas un augstākas slepenības pakāpes klasificētās informācijas izmantošanu, ir tiesīgs piedalīties komersants, kuram ir derīgs atbilstošas kategorijas industriālās drošības sertifikāts. Papildus tam, arī komersanta darbiniekam, kurš tiek iesaistīts iepirkumā, ir nepieciešama atbilstošas kategorijas speciālā atļauja. Industriālā drošības sertifikāta un speciālās atļaujas prasība netiek piemērota, ja iepirkums saistīts ar dienesta vajadzībām klasificētas informācijas izmantošanu.
Šādos iepirkumos var piedalīties tikai Latvijas Republikā vai ārvalstī, ar kuru Latvijas Republikai noslēgts divpusējs līgums par savstarpēju klasificētās informācijas aizsardzību, reģistrēts komersants vai saimnieciskās darbības veicējs, savukārt, ja iepirkums ir saistīts ar NATO vai ES klasificētās informācijas izmantošanu, tajā ir tiesīgs piedalīties NATO, ES vai valstī ar kuru NATO vai ES ir noslēdzis divpusēju līgumu par savstarpēju klasificētās informācijas aizsardzību, reģistrēts komersants vai saimnieciskās darbības veicējs. Ārvalstīs reģistrēta komersanta industriālās drošības sertifikāta un ārvalstī reģistrēta komersanta darbinieka speciālās atļaujas vai sertifikāta derīguma pārbaudi veic Nacionālā drošības iestāde.
Lai nodrošinātu klasificētas informācijas aizsardzību, iepirkuma norises posmam un iepirkuma līguma izpildes posmam ir jānosaka minimālās drošības prasības klasificētas informācijas aizsardzībai, un šo prasību neievērošana var būt par pamatu, lai pārtrauktu jebkuru no šiem posmiem. Iepirkuma pārtraukšana vai iepirkuma līguma pārtraukšana tiek izmantots kā gala līdzeklis posma pārtraukšanai un turpmāku zaudējumu novēršanai. Noteikto drošības prasību neievērošana iepirkuma līguma izpildes posmā var būt par pamatu, lai noteiktu pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kas tā dēļ ir radušies.
Papildus tam, pirms iepirkuma uzsākšanas tiek noteikta iepirkuma priekšmeta vai gala rezultāta valsts noslēpuma objekta, NATO vai ES klasificētās informācijas slepenības pakāpe un pretendentam izvirzāmās klasificētās informācijas aizsardzības prasības.
Gadījumā, ja komersantam vai citam saimnieciskās darbības veicējam iepirkuma piedāvājuma sagatavošanai izsniedz klasificēto informāciju, iepirkuma dokumentācijā tiek noteikta prasība iepirkumā neuzvarējušajam pretendentam nodot atpakaļ no pasūtītāja saņemto un pretendenta radīto klasificēto informāciju, vai šo informāciju iznīcināt. Ja informācijas aprite notiks drošā klasificētā elektroniskā vidē, kurā dokumenti tiks apstiprināti ar elektronisko parakstu, tad uz dokumentu apriti tiks attiecināts atsevišķi izstrādāts normatīvais regulējums.

Noteikumu projekta 53. punktā ir noteikts, ka 52.3. apakšpunktā noteiktais saimniecisko darbu veicējam, kurš var piekļūt 2. drošības zonai tikai autorizētas personas fiziskā uzraudzībā, ir nepieciešama vismaz trešās kategorijas speciālā atļauja, taču gadījumos, kad attiecīgo saimnieciskā rakstura darbu veikšanai nav pieejamas personas, kurām ir izsniegta vismaz trešās kategorijas speciālā atļauja, saskaņojot ar kompetento valsts drošības iestādi, var piesaistīt personas bez attiecīgās atļaujas. Praksē ir vērojamas situācijas, kurās attiecīgo saimniecisko darbu veikšanai nav pieejams komersants ar Industriālo drošības sertifikātu (IDS), vai ir tikai viens šāda veida komersants, kas savukārt var nepamatoti sadārdzināt konkrētā iepirkuma pakalpojuma summu.
 

Noteikumu projekta 52.3. apakšpunktā noteiktā trešās kategorijas speciālā atļauja ir attiecināma tieši uz saimniecisko darbu veikšanā iesaistīto fizisko personu. Gadījumā, ja konkrēto saimniecisko darbu veikšanai nav pieejams komersants ar IDS vai to izpildītāju loks ir ierobežot, vai nav pieejamas personas ar atbilstošas kategorijas speciālo atļauju, saimniecisko darbu veicējs tiek piesaistīts, informējot un izvērtējot attiecīgo privātpersonu sadarbībā ar kompetento valsts drošības iestādi.
 

Noteikumu projekta 196. punktā ir noteikta nepieciešamība Ministru kabinetam izdot instrukciju par šifrēšanas atļauju izsniegšanu, šifrēšanas iekārtu un šifrēšanas materiālu uzskaiti, izplatīšanu, glabāšanu un iznīcināšanu.

Likuma “Par valsts noslēpumu” 7. panta otrajā daļā ir noteikts, ka Ministru kabinets organizē valsts noslēpuma aizsardzību, t.sk., izdod noteikumus par šifru (kodu) lietošanu, savukārt atbilstoši likuma “Par valsts noslēpumu” 7.panta septītajai daļai, Satversmes aizsardzības birojs kā drošības akreditācijas institūcija kontrolē valsts noslēpuma kriptogrāfisko (šifrēšanas) sistēmu un izstrādā kriptogrāfiskās atslēgas.
Ņemot vērā, ka šifru lietošanas kārtība ir klasificēta informācija, Ministru kabineta instrukcija ir augstākais normatīvais akts, kas var tikt klasificēts, tādējādi nodrošinot instrukcijā ietvertās informācijas aizsardzību. Klasifikācijas prasības nevar tikt attiecinātas uz Ministru kabineta noteikumiem.

Noteikumu projekta 148. punktā ir noteikts, ka bez autora atļaujas aizliegts pārsūtīt citai institūcijai sevišķi slepenu klasificēto informāciju saturoša dokumenta kopiju, neattiecinot aizliegumu uz zemākas slepenības pakāpes klasificēto informāciju.

Autora atļaujas saņemšanas pienākums pirms klasificētas informācijas pārsūtīšanas citai institūcijai ir attiecināms tikai uz slepenības pakāpi - sevišķi slepens, taču 148. punkta regulējums neierobežo klasificētās informācijas turētāja rīcību lūgt jebkāda veida slepenības pakāpes klasificētās informācijas autora atļauju pirms informācijas pārsūtīšanas citai institūcijai.

Noteikumu projekta 170.5. un 170.6. apakšpunktos ir noteikti liecinieka pienākumi klasificētu dokumentu iznīcināšanas procesā, savukārt 171. punktā ir noteikta liecinieka speciālās kategorijas vai sertifikāta atbilstība iznīcināmās informācijas slepenības pakāpei. Noteikumu projektā nav aprakstīti līdzvērtīgi noteikumi lieciniekam klasificēta dokumenta digitalizācijas procesā. 

Saskaņā ar noteikumu projekta 2.6. apakšpunktu dokumenta digitalizācija ir pārvēršana elektroniskā formā glabāšanai elektroniskā datu nesējā un attiecīgā papīra dokumenta iznīcināšana šajos noteikumos noteiktajā kārtībā. Līdz ar to dokumentu digitalizācija ir nesaraujami saistīta ar papīra formas dokumenta iznīcināšanu. Līdz ar to prasības un pienākumi digitalizācijas procesa lieciniekam ir analogi dokumenta iznīcināšanas procesam.