Anotācija (ex-ante)

Mazinot šķēršļus administratīvo procedūru ietvaros, bet neieviešot regulējumu par darba devēju atbildību, pastāv iespēja, ka pieaugs negodprātīgo vīzu un uzturēšanās atļauju pieprasītāju skaits, taču darbaspēka pieprasījums nemazināsies, jo Latvija kļūs par tranzītvalsti nelegālo migrantu plūsmai uz citām Šengenas līguma dalībvalstīm.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, kā arī Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecībās ārvalstīs saskaras gan ar godprātīgiem, gan ar negodprātīgiem darba devējiem. Ar īpašu bezatbildību tās saskaras situācijās, kad dokumentus iesniedz starpnieku uzņēmumu atlasīti darba ņēmēji. Atbildīgajām iestādēm sadarbībā ar citām Šengenas līguma dalībvalstīm un Latvijas tiesībsargājošām institūcijām ir izdevies apzināt ne tikai darba ņēmējus, kas nu jau kļuvuši par nelegālajiem migrantiem, bet arī starpnieku uzņēmumus, kas iesaistījušies nelegālās migrācijas plūsmas veicināšanā uz Šengenas līguma dalībvalstīm. Šādos gadījumos komercsabiedrība (darba devējs) uzaicina savu darbinieku, kuru tai nav nodoma nodarbināt Latvijā, bet kurš tūlīt pēc tiesību uz nodarbinātību saņemšanas dodas uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti, lai tur tiktu nodarbināts, iespējams, neievērojot Šengenas līguma nosacījumus un pārkāpjot attiecīgās valsts migrāciju regulējošo normatīvo aktu prasības. Pašreiz Imigrācijas likumā paredzētais regulējums ir nepietiekams, lai šo negatīvo tendenci varētu izskaust. Komercsabiedrību valdes locekļi un/vai pilnvarotās personas, kuru darbība izraisījusi šaubas par tās likumīgumu un kurām Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes amatpersonas lūdz iesniegt papildu dokumentus un veic dažādas pārbaudes, iesaistot arī Valsts robežsardzes darbiniekus, tādējādi apgrūtinot ārzemnieku uzaicināšanu, operatīvi nodibina citu komercsabiedrību un turpina iesāktās aktivitātes. Minētās darbības rada kaitējumu Latvijas tēlam citu Šengenas līguma dalībvalstu starpā, un to novēršana prasa ievērojamu valsts pārvaldes iestāžu administratīvo resursu ieguldījumu.

Tāpat šobrīd spēkā esošais regulējums neparedz atbildīgajām iestādēm tiesības ierobežot arī tos uzaicinātājus, kas neievēro citas ar ārzemnieku nodarbināšanu saistīto normatīvo aktu prasības, kā piemēram, sniedz nepatiesas ziņas, nenodrošina uzaicinātajam ārzemniekam darba samaksu atbilstoši vīzas vai uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai iesniegtajos dokumentos norādītajā apjomā vai kārtībā u.c. Tāpat atbildīgajām iestādēm nav iespēju ierobežot tos uzaicinātājus (darba devējus), kuru uzaicinātie ārzemnieki pārkāpj ar ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos saistīto normatīvo aktu prasības vai kuru uzturēšanās Latvijā neatbilst ielūgumā vai izsaukumā norādītajam vīzas vai uzturēšanās atļaujas saņemšanas iemeslam.

Papildus pašlaik spēkā esošajiem uzaicināšanas lieguma noteikšanas pamatiem likumprojekts paredz tiesības Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei pieņemt lēmumu par aizliegumu uz laiku līdz vienam gadam ierobežot uzaicinātāja tiesības uzaicināt ārzemniekus, ja:
1) uzaicinātājs sniedzis nepatiesas ziņas, piemēram, norādot nepatiesu informāciju par ārzemnieka uzaicināšanas mērķi, paredzamo darba izpildes vietu, savu komercdarbību. Šis regulējums nenozīmē, ka liegums uzaicināt ārzemnieku tiktu piemērots, ja uzaicinātājs būtu kļūdījies, norādot ārzemnieka datus vai sniedzot citu nekorektu informāciju, kuras izcelsmes avots ir pats ārzemnieks. Šādā gadījumā uzaicinātāja tiesības uzaicināt ārzemniekus varētu tikt ierobežotas tikai tad, ja tiktu konstatēti sistemātiski pārkāpumi šajā jomā, bet pamatā saistībā ar šo regulējumu tiktu vērtēta tā informācija, ko uzaicinātājs iesniedz par sevi, savu darbību un paredzamo uzaicināmo ārzemnieku nodarbinātību;
2) uzaicinātājs nav izpildījis pienākumu, kas saistīts ar informācijas sniegšanu par izmaiņām saistībā ar uzaicināto ārzemnieku vai nav sedzis izdevumus, kas saistīti ar ārzemnieka izraidīšanu vai veselības aprūpi. Pienākums informēt par izmaiņām, kā arī pienākums nepieciešamības gadījumā segt izraidīšanas vai veselības aprūpes izmaksas jau pastāv šobrīd spēkā esošajā regulējumā, tomēr nav noteikta nekāda atbildība par šo pienākumu neizpildi, kā rezultātā valsts pārvaldes iestādēm un/vai ārstniecības iestādēm var rasties finansiāli zaudējumi. Projektā paredzēts, ka ierobežojums uzaicināt ārzemniekus saistību neizpildes gadījumā varētu tikt noteikts nevis uz vienu gadu, bet līdz izdevumu segšanas brīdim;
3) uzaicinātājs nav nodrošinājis uzaicināto ārzemnieku darba samaksu vīzas vai uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai iesniegtajos dokumentos norādītajā apjomā vai kārtībā, neievērojot ielūguma vai izsaukuma pieteikumam pievienotajos dokumentos (darba vai uzņēmuma līgumā) iekļauto informāciju, vai pēdējā gada laikā uzaicinājis ārzemniekus, kuri pārkāpuši ar ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos saistīto normatīvo aktu prasības, vai kuru uzturēšanās Latvijā neatbilst ielūgumā vai izsaukumā norādītajam vīzas vai uzturēšanās atļaujas saņemšanas iemeslam. Šāds ierobežojums nepieciešams, lai novērstu situācijas, kad darba devēji neveic ārzemniekiem nolīgtās darba samaksas izmaksu pilnā apmērā, atstājot uzaicināto personu bez iztikas līdzekļiem vai nodrošinot darba samaksu neatbilstoši tam, kāda tā noteikta darba līgumā. Aizliegums varētu tikt noteikts gadījumos, ja uzaicinātājs ignorē to, ka ārzemnieks pārkāpj normatīvos aktus migrācijas jomā, piemēram, konstatē, ka ārzemnieks ir nodarbināts pie cita darba devēja bez attiecīgas atļaujas saņemšanas. Aizliegums uzaicināt ārzemniekus varētu tikt piemērots tiem darba devējiem, kuru uzaicinātie ārzemnieki sistemātiski pārkāpj likuma normas un gadījumos, ja darba devējam vajadzēja zināt par ārzemnieka pārkāpumu, jo ārzemnieks, piemēram, vairs pilnvērtīgi neveica darba pienākumus pie sava uzaicinātāja. Aizliegums uzaicināt ārzemniekus nevarētu tikt noteikts par ārzemnieka individuāli veiktu pārkāpumu, par ko darba devējam nevarēja būt informācijas (piemēram, tika nelikumīgi nodarbināts pie cita darba devēja, bet paralēli tam sekmīgi veica darba pienākumus arī pie uzaicinātāja);
4) ārzemnieka uzaicinātājs ir augstākās izglītības institūcija, kuras iepriekšējā kalendārajā gadā uzaicinātie ārzemnieki saņēmuši ilgtermiņa vīzas atteikumu 50% vai vairāk gadījumos. Līdzīgs nosacījums šobrīd paredzēts  arī starp Izglītības un zinātnes ministriju, Ārlietu ministriju, Iekšlietu ministriju un augstskolām noslēgtajā Vienošanās par labu praksi ārvalstu studējošo piesaistē un studiju nodrošināšanā, kur noteikts, ka viens no kritērijiem augstskolas dalībai minētajā vienošanās ir vīzu atteikuma procents ne augstāks par 20% (ja vīzu pieteikumu skaits ir lielāks vai vienāds ar 50) vai 30%, ja pieteikumu skaits ir mazāks par 50.

Projektā paredzēts, ka aizliegumu uzaicināt ārzemniekus iespējams attiecināt uz visiem komersantiem, kuros kā valdes locekļi darbojas personas, kurām jau noteikts uzaicināšanas liegums saistībā ar pārkāpumiem viena komersanta darbībā. Paredzētā aizlieguma leģitīmais mērķis ir novērst ārzemnieku uzaicināšanas sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, nodrošināt ārzemnieku ieceļošanas un uzturēšanās likumību un kārtību Latvijā, kā arī aizsargāt valsts drošību. Tādējādi aizliegums ir vērsts uz demokrātiskās valsts iekārtas saglabāšanu un atbilst Latvijas Republikas Satversmes 116. pantam. Izvēlētais risinājums ir uzskatāms par efektīvāko līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo atšķirībā no naudas soda, kas var tikt pārsūdzēts un neattur no atkārtota pārkāpuma izdarīšanas, tiks piemērots tūlītēji pēc lēmuma pieņemšanas, izvērtējot katras uzņēmuma amatpersonas iesaisti pārkāpumā un nepieļaujot automātisku aizlieguma attiecināšanu uz visām komercsabiedrības amatpersonām. Līdzīgu principu paredzēts ievērot arī gadījumos, ja viena amatpersona darbojas vairākos uzņēmumos – šādā gadījumā tiks vērtēts samērīgums un nepieciešamība aizliegumu uzaicināt ārzemniekus noteikt visām komercsabiedrībām, kurās darbojas minētā amatpersona, vērtējot, vai pārkāpumi ārzemnieku uzaicināšanā konstatēti vairākās komercsabiedrībās, vai tikai vienā. Tādējādi plānots, ka izvēlētais risinājums ļaus novērst negodprātīgas prakses atkārtošanos, jo patlaban nav paredzētas attiecīgas normas, kas attur no šādu pārkāpumu veikšanas, tostarp, caur citām komercsabiedrībām. Šāds pamattiesību ierobežojums nav lielāks par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā, jo pārkāpjot ar ārzemnieku nodarbināšanu saistītos noteikumus bieži vien tiek apieta arī nodokļu nomaksa. Tas var negatīvi ietekmēt valsts budžetu, no kura tiek nodrošinātas sociālās garantijas visiem Latvijas iedzīvotājiem, tostarp izglītība, veselības aprūpe, sociālā palīdzība. Aizliegumu paredzēts neattiecināt uz gadījumiem, kad amatpersonas, kurām šāds aizliegums noteikts, vēlēsies uzaicināt savus ģimenes locekļus, lai nepārkāptu personu tiesības uz ģimenes apvienošanu. Vērtējot samērīgumu, būtiski minēt arī, ka aizliegums ir ierobežots laika ziņā un var tikt noteikts tikai uz vienu gadu. Tas nozīmē, ka uzaicinātāja pamattiesības tiek ierobežotas tikai uz īsu laika periodu, kas ir samērīgi ar mērķi, ko ar aizliegumu vēlas sasniegt.

Tāpat projektā paredzēta noteiktā aizlieguma apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība, nosakot personu tiesības vērsties arī tiesā, bet paredzot pārsūdzēšanas iespēju tikai vienā instancē – Administratīvajā rajona tiesā. Šāda kārtība veicinās administratīvo resursu ekonomiju, turklāt, ievērojot to, ka aizliegums var tikt noteikts tikai uz vienu gadu, lēmuma pārsūdzība trīs instancēs nebūtu lietderīga. Par šādu kārtību jau panākta vienošanās Ministru kabinetā, sagatavojot likumprojektu "Imigrācijas likums" (56/Lp14), kas šobrīd izskatīts 14.Saeimā, pirmajā lasījumā. Lai iespējami operatīvi novērstu turpmākās uzaicinātāja potenciāli nelikumīgās darbības, kas saistītas ar ārzemnieku uzaicināšanu, projektā paredzēts, ka lēmumu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur to darbību. Analoga pieeja Imigrācijas likumā paredzēta gan saistībā ar vīzas, gan uzturēšanās atļaujas anulēšanu, nosakot personas tiesības lēmumu apstrīdēt un pārsūdzēt, bet veicot nekavējošu vīzas vai uzturēšanās atļaujas anulēšanu. Ievērojot to, ka minētais lēmums nepārtrauc komercdarbību kā tādu, nav pamata uzskatīt, ka tas nesamērīgi ierobežo fiziskās vai juridiskās personas tiesības.