Anotācija (ex-ante)

Veicot Valsts robežsardzes personāla apmierinātības aptauju par dienesta pārtraukšanas iemesliem, tiek minēts:
1) attālums no Valsts robežsardzes teritoriālās pārvaldes vai dzīves vietas līdz dienesta pienākumu izpildes vietai uz valsts robežas vai tās tuvumā, piemēram, Daugavpilī, kur dzīvo ~90% no Daugavpils pārvaldes robežsargiem, minimālais attālums līdz dienesta vietai ir 30 km, maksimālais – 125 km. Bieži vien nokļūšanai dienesta vietā nav iespējams izmantot sabiedrisko transportu, jo tāds nekursē vai dienesta vietā jāierodas atbilstoši dienesta grafikam, kā arī sakarā ar dienesta nepieciešamību citā laikā, kas nesakrīt ar sabiedriskā transporta kursēšanas grafiku. Robežsargi ir spiesti izmantot privāto transportu, turklāt maksimāli apvienojot braucienus, tādejādi mēģinot samazināt izmaksas un nodrošināt nokļūšanu dienesta vietā. Papildus jāņem vērā privātā transportlīdzekļa amortizācijas izmaksas, ievērojot lauku ceļu seguma kvalitāti un caurbraucamību, kas pamatā ir neapmierinošā uzturēšanas stāvoklī, kā arī uzturēšanas izmaksas. Turklāt Valsts robežsardzes dienesta organizācija jāsalāgo gan ar robežšķērsošanas vietas plūsmas intensitāti, gan ar nokļūšanas iespējām uz dienesta vietu, tā, piemēram, Starptautiskās lidostas “Rīga” I kategorijas robežkontroles punkta dienesta organizācija jāpielāgo lidojumu organizācijai un jāplāno norīkojumi, kas beidzas vēlu naktī un sākas agri no rīta (naktī), kad nokļūšana lidostā bez privātā transporta nav iespējama. Ņemot vērā attālumus līdz dienesta pienākumu izpildes vietai, nokļūšana dienesta vietā prasa laiku, kas ir līdz pat 2-2,5 stundām (laiks ir atkarīgs no dzīvesvietas, meteoroloģiskajiem apstākļiem, transportlīdzekļa īpatnībām, autovadītāja stāža un pieredzes), kas robežsargam rada papildu slodzi un spriedzi vēl pirms nokļūšanas dienesta vietā un dienesta pienākumu uzsākšanas. Vienlaikus laiks, kuru pavada, braucot uz/no dienesta vietas, atsevišķos gadījumos vairākas stundas vienas diennakts ietvaros, nozīmīgi samazina to laiku, kuru varētu veltīt ģimenei, personīgajai attīstībai vai vaļaspriekam;
2) apgrūtinātas ēdināšanas iespējas struktūrvienībās, jo nav pietiekoši laika, lai sagatavotu ēdienu vai uz dienesta vietu jāved jau sagatavots ēdiens, vai jāved produkti. Dienesta vietas tuvumā nav sabiedriskās ēdināšanas vietas (veikala), kuras varētu apmeklēt pārtraukuma laikā. Atsevišķos gadījumos patrulēšanas laiks pa „zaļo” robežu var pārklāties ar pārtraukuma laiku, liedzot savlaicīgi uzņemt uzturu un veltīt laiku atpūtai pārtraukumā, ja tiek konstatēta nelikumīga robežšķērsošana un nepieciešams veikt pārkāpēju vajāšanu un aizturēšanu;
3) ņemot vērā dienesta organizācijas specifiku, robežšķērsošanas intensitātes mainību un robežpārkāpumu analīzi, ir minimālas iespējas elastīgi pielāgot robežsarga vēlmes dienesta interesēm. Valsts robežsardzes pamatfunkciju sekmīgai izpildei viens no svarīgākajiem rādītājiem ir faktiski pieejamais personāla resurss, kuru var iesaistīt dienesta pienākumu izpildē konkrētā nepieciešamajā laikā. Tas nozīmē, ka robežsargam operatīvi jābūt gatavam iesaistīties dienesta pienākumu izpildē;
4) gandrīz visu norīkojuma laiku (līdz 12 stundām) robežsargi robežuzraudzības nodaļās un robežkontroles punktos pavada kājās, dienesta pienākumus pildot ārpus telpām, neatkarīgi no laika apstākļiem, gaisa temperatūras, apkārtējās vides īpatnībām un ietekmes (purvainas vietas, odi, knišļi un citi insekti). Šādi apstākļi un vide veicina negatīvu ietekmi uz veselību, kas īstermiņā izpaužas kā biežas darbnespējas, bet ilgtermiņā rada dažādas veselības stāvokļa komplikācijas. Robežšķērsošanas vietās nepārtraukti pieaug robežšķērsojošo personu skaits, pieaug dienesta pienākumu veikšanas intensitāte, prasības kvalitātei un atbildība, kas amatpersonām rada nozīmīgu psiholoģisko slodzi;
5) neērtības, ar kurām, ievērojot dienesta specifiku, saskaras kuģošanas līdzekļu personāls: nav iespējas pamest kuģošanas līdzekli un izmantot pārtraukuma laiku pēc saviem ieskatiem, un, ja patrulēšanas laiks ir ilgāks par 12 stundām, arī atpūtas laiks ir jāpavada uz kuģošanas līdzekļa;  kuģošanas līdzekļi nav pilnībā piemēroti kuģošanai nelabvēlīgos laika apstākļos un kuģošana sliktos laika apstākļos rada diskomfortu personālam; uz kuteriem nav iespējams nodrošināt atbilstošus sanitārhigiēnas apstākļus, kā arī apstākļus uztura uzņemšanai.
Salīdzinājumam: Igaunijas Policijas un robežsardzes pārvaldes atlīdzības modelis paredz papildu mēnešalgai maksāt “reģionālo piemaksu”, kuras mērķis ir  piesaistīt darbiniekus reģioniem, kompensēt noslodzi struktūrvienībās, kur tā ir vislielākā, vienlaikus rūpējoties par valsts iekšējo drošību un sekmējot prioritāro valsts attīstības virzienu īstenošanu. Piemēram, robežsargiem Austrumu prefektūrā reģionālā samaksa ir 300 euro.
Speciālās piemaksas noteikšana būs būtisks motivators piesaistīt un noturēt amatpersonas dienestam Valsts robežsardzē, ievērojot arī turpmāk minēto.
Valsts robežsardze ik dienu saskaras ar pieaugošiem riskiem valsts robežas drošībai. Nelegālā migrācija, cilvēku tirdzniecība un akcīzes preču nelegāla pārvietošana, kā arī citu pretlikumīgu aktivitāšu daudzveidība nodrošina milzīgu peļņu tās organizatoriem. Nelegāli iegūtie finanšu līdzekļi ļauj noziedzīgiem grupējumiem iegūt savas darbības nodrošināšanai nepieciešamo informāciju, izmantot dažāda veida tehniskos risinājumus, kā arī piesaistīt aizvien vairāk jaunu noziedzīgās grupas locekļus. Pēdējo gadu tendences liecina, ka noziegumi vērsti pret valsts robežas drošību ir ļoti labi organizētu, bieži vien starptautisku grupējumu formējumu darbības rezultāts. Pastāvošā situācija un veiktā riska analīze liecina, ka pret valsts robežas drošību vērstās darbības ir iespējamas praktiski visā Latvijas Republikas valsts robežas/Eiropas Savienības ārējās robežas garumā. Lai nodrošinātu savlaicīgu un efektīvu noziedzīgās darbības apkarošanu uz valsts robežas Valsts robežsardzei pastāvīgi jānodrošina risku izvērtēšana, atbilstošu un samērīgu cilvēkresursu un tehnisko līdzekļu pieejamība, plānošana un izvietošana uz valsts robežas un tās tuvumā. Ja tas netiek nodrošināts, tad Latvijas neaizsargātības novērtējums un spēju pilnveides plānošana (reaģēšanas spējas un ietekme uz Eiropas Savienības robežām) var tikt apdraudēti. Lai to nepieļautu, nepieciešams rast risinājumu VRS personāla robežkontroles mobilitātei un stiprināšanai.
Aizpildīto amata vietu skaits nepārtraukti samazinās, kopējam amatu vietu skaitam nemainoties. Piemēram, 2019. gadā, salīdzinot ar 2018. gadu, aizpildīto amata vietu skaits samazinājās par 3 procentpunktiem, sastādot 90,4%, 2020. gadā - samazinājās vēl par 0,6 procentpunktiem, sastādot 89,8%.

Iekšlietu ministrija ir sagatavojusi noteikumu projektu, kas paredz noteikt Valsts robežsardzes amatpersonām speciālo piemaksu par robežkontroles mobilitāti un stiprināšanu līdz 300 euro apmērā.
Piemaksa atbilst Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 15.pantā “Speciālās piemaksas” nosacījumiem:
“(1) Amatpersona (darbinieks) saņem speciālās piemaksas par darbu (dienestu), kas saistīts ar īpašu risku, par nosacījumiem, kas saistīti ar amata (dienesta, darba) specifiku, par diplomātisko rangu, izdienu un speciālo dienesta pakāpi. Speciālās piemaksas, to apmērus un piešķiršanas un izmaksas kārtību reglamentē Ministru kabinets.”
Saskaņā ar Ministru kabineta 2016. gada 13. decembra noteikumu Nr. 806 "Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm mēnešalgu un speciālo piemaksu noteikšanas kārtību un to apmēru" 10. punktu kritērijus piemaksu par nosacījumiem, kas saistīti ar amata (dienesta) specifiku, apmēra noteikšanai nosaka iestādes vadītājs. Pamatā kritēriji tiks saistīti ar attālumu līdz dienesta vietai, kura pārsvarā atrodas ārpus lielām apdzīvotām vietām, un dienesta specifiku. Aprēķinot piemaksas apmēru, tika ņemtas vērā arī iespējamās faktiskās izmaksas, kas amatpersonai var rasties nokļūstot līdz dienesta vietai. Iekšējā normatīvā akta projektu Valsts robežsardze saskaņos ar Iekšlietu ministriju.
Ar amatpersonu dienesta pienākumu izpildi saistīto neērtību un papildu izdevumu apmaksa ir daļa no kopējās amatpersonu  atlīdzības sistēmas un veido būtisku motivējošu rīku, kas veicina amatpersonas lojalitāti iestādei un motivē uzsākt un turpināt dienestu, un tādējādi sekmē nozares stratēģiskā mērķa sasniegšanu. Tāpēc amatpersonu iespējai  saņemt ar dienesta pienākumu izpildi saistīto neērtību un papildu izdevumu apmaksu, šīs sistēmas pastāvīgas pilnveidošanas pasākumiem ir nozīmīga loma profesionālu, motivētu, uz attīstību orientētu, amatpersonu piesaistē.