Anotācija

Valsts kanceleja ir secinājusi, ka praksē pastāv atšķirīga izpratne par noslēguma jautājumos ietveramo normu rakstības secību. Tāpēc, ņemot vērā, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 95. pants paredz, ka Ministru kabinets nosaka svarīgākās juridiskās tehnikas prasības, kuras tiešās pārvaldes iestādes, atvasinātas publiskas personas un pastarpinātās pārvaldes iestādes ievēro, sagatavojot normatīvo aktu projektus, - Valsts kancelejas ieskatā būtu lietderīgi noteikt vienveidīgu noslēguma jautājumu rakstības secību.
Valsts iestāžu juridisko dienestu vadītāju sanāksmē 2023. gada 16. februārī un 20. aprīlī tika diskutēts jautājums par Ministru kabineta noteikumu noslēguma jautājumu un spēkā stāšanās punktu secību atbilstoši biežāk lietotai praksei. Rezultātā 2023. gada 20. aprīļa protokolā nr.2 2. § "Par juridiskās tehnikas un prakses jautājumiem" ir noteikts, ka Valsts kanceleja sadarbībā ar Tieslietu ministriju sagatavos grozījumus Noteikumos Nr. 108, lai nostiprinātu vienu praksi noslēguma jautājumu secībai tiesību aktos.
Jaunā noslēguma jautājumu secība ir veidota ievērojot hronoloģisku un sistēmisku pieeju, kas atspoguļo normatīvā akta dzīves ciklu. Šī secība ne tikai nodrošina skaidrību, bet arī atvieglo normu interpretāciju un piemērošanu, samazinot riskus nepilnīgam vai pretrunīgam regulējumam:
1) pārejas mehānismi (116.¹1.–116.¹3. apakšpunkts) - vispirms norāda, kā tiks nodrošināta nepārtrauktība starp veco un jauno regulējumu (116.¹1. – atbildīgā iestāde; 116.¹2. – nepārtrauktības nosacījumi; 116.¹3. – piemērošanas kārtība), jo pirms jaunie noteikumi spēkā stājas, ir jānosaka, kas un kā tos īstenos, lai izvairītos no tiesiskā vakuuma;
2) īpašie piemērošanas noteikumi (116.¹4. apakšpunkts) - gadījumā, ja dažas normas stājas spēkā citā laikā nekā pamatnoteikumi, tas jānorāda pirms vispārējā spēkā stāšanās, lai neveidojas pretrunas;
3) spēkā stāšanās (116.¹5. apakšpunkts) - tikai pēc visu īpašo nosacījumu noteikšanas norādāms galvenais spēkā stāšanās datums;
4) piemērošanas termiņš (116.¹6. apakšpunkts) - gadījumā, ja noteikumi ir spēkā uz noteiktu laiku, tas jānorāda pēc spēkā stāšanās, jo tas attiecas uz jau esošu normu - jo jānosaka, kad norma stājas spēkā, un tad tiek noteikts, kad tā zaudē spēku;
5) norāde uz spēku zaudējušo tiesību aktu (116.¹7. apakšpunkts) - pēdējā norma nosaka, kuri noteikumi tiek atzīti par spēku zaudējušiem, jo tas ir pēdējais solis tiesiskās sistēmas atjaunošanā - no sākuma ir jāievieš jaunais regulējums un tikai tad var skaidri noteikt, kas vairs nav spēkā.

Piedāvātais risinājums nemazinās "prim" punktu skaitu, kas rodas grozot un papildinot Ministru kabineta noteikumu noslēguma jautājumus, tomēr tas sniegs lietotājiem (īpaši normatīvo aktu autoriem un citiem valsts pārvaldē strādājošiem) skaidrus un loģiskus priekšrakstus par jautājumu rakstības secību, tādējādi atvieglojot darbu un ieviešot vienveidīgu izpratni un praksi par noslēguma jautājumu rakstību, kā arī nodrošinās juridiski korektu normatīvā akta noslēguma jautājumu struktūru.
Vienlaikus, tiek norādīts, ka "jaunā" noslēguma jautājumu rakstības secība obligāti ir piemērojama jauniem normatīvo aktu projektiem. Savukārt, attiecībā uz spēkā esošiem normatīvajiem aktiem, tiks piemērota elastīga pieeja. Tas nozīmē, ka vērtējot katru normatīvo aktu atsevišķi, jaunā secība tiks piemērota tiktāl, cik tas būs praktiski iespējami un lietderīgi, un neradīs nepamatotas grūtības, jo spēkā esošo noteikumu struktūra var atšķirties, un to pārveidošana tikai formālai secības ievērošanai var radīt neskaidrības. Nav nepieciešams pārrakstīt jau spēkā esošu noteikumu noslēguma jautājumus, ja tie nerada neskaidrības un pilnvērtīgi darbojas (lai arī ir sakārtoti citādā secība).

Noteikumu projekts paredz papildināt Noteikumus Nr. 108 ar jaunu 116.¹ punktu, kas noteiktu vienotu noslēguma jautājumu rakstības secību:
"116.¹Noslēguma jautājumus raksta, ievērojot šādu secību:
116.¹1. norādi uz iestādi (institūciju), kas nodrošinās noteikumos noteikto funkciju izpildi līdz to nodošanu citai iestādei (institūcijai) vai noteikumu izpildei paredzētās jaunas iestādes (institūcijas) izveidošanai;
116.¹2. nosacījumus, kas nepieciešami tiesiskā regulējuma nepārtrauktības nodrošināšanai un jaunā regulējuma ieviešanai;
116.¹3. noteikumu vai to atsevišķu punktu piemērošanas kārtību;
116.¹4. atsevišķu punktu spēkā stāšanās laiku, ja tas atšķiras no visu noteikumu spēkā stāšanās laika, ievērojot 157. punkta nosacījumus;
116.¹5. noteikumu spēkā stāšanās laiku, ja tā atšķiras no vispārējās kārtības, ievērojot 156. punkta nosacījumus;
116.¹6. laiku, līdz kuram noteikumi vai atsevišķas tā normas ir spēkā, ja noteikumi vai atsevišķas normas ir pieņemtas uz noteiktu laiku;
116.¹7. norādi, kuri Ministru kabineta noteikumi tiek atzīti par spēku zaudējušiem, ievērojot 159. punkta nosacījumus."

Vienlaikus tiek grozīts Noteikumu Nr.108 156. punkts, lai precizētu norādi par noteikumu spēkā stāšanās laiku. Noteikumu projekts paredz, ka šī norāde vairs nav rakstāma tieši pēdējā punktā, bet gan pēdējos punktos (atbilstoši 116.¹ punktā norādītajai secībai vai atbilstoši attiecīgā normatīvā aktā paredzētajam regulējumam (pēc vajadzības)): 
"156. Ja nepieciešams, norādi uz noteikumu spēkā stāšanās laiku raksta noteikumu projekta pēdējos punktos, bet, ja notei­kumu projekts iedalīts nodaļās, nodaļā ar nosaukumu “Noslēguma jautājumi” (“Noslēguma jautājums”). Norādē secīgi raksta:
156.1. vārdus “noteikumi stājas spēkā”;
156.2. noteikumu spēkā stāšanās datumu attiecīgā locījumā."

Noteikumu Nr.108 3.9. apakšnodaļas nosaukums tiek izteikts jaunā redakcijā, lai vienveidotu to ar 2.10. apakšnodaļas nosaukumu - "Normas par likuma spēkā esību".

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 95. pants nosaka, ka Ministru kabinets nosaka svarīgākās juridiskās tehnikas prasības, kuras tiešās pārvaldes iestādes, atvasinātas publiskas personas un pastarpinātās pārvaldes iestādes ievēro, sagatavojot normatīvo aktu projektus. Tādējādi likuma deleģējums neizdala kādu konkrētu atvasinātu publisku personu. 
Šobrīd Noteikumi Nr. 108 īpaši izdala tikai trīs atvasinātas publiskas personas. Noteikumu Nr. 108 2.5. apakšnodaļā tiek noteiktas prasības pilnvarojuma formulēšanai Latvijas Bankai, Finanšu un kapitāla tirgus komisijai un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (turpmāk - SPKR). Ņemot vērā, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija ir pievienota Latvijas Bankai un šīs institūcija ir beigusi pastāvēt, nosacījumi, kas  attiecināmi uz pilnvarojumu izstrādi atvasinātai publiskai personai izdot ārējos normatīvos aktu būtu saglabājami attiecībā tikai uz divām institūcijām. 
Valsts kancelejas ieskatā, esošais Noteikumu Nr. 108  ir šaurāks nekā to paredz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 95. pants, jo no visu esošo un iespējamo atvasināto publisko personu loka tiek izdalītas tikai divas no tām. Lai novērstu vēsturiski izveidojušos situāciju, ka Noteikumi Nr. 108 regulē tikai pilnvarojuma izstrādi attiecībā uz Latvijas Banku un SPRK, nepieciešams izteikt Noteikumu Nr. 108 normas vispārīgi un atbilstoši likuma deleģējumam. 
Grozījums neskars Latvijas Bankas vai SPKR tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, jo atbilstoši Satversmes 57. pantam speciālā pilnvarojuma piešķiršana ir likumdošanas ceļā izlemjams jautājums. Autonoma publisko tiesību subjekta tiesības izdot ārējos normatīvos aktus ir akceptētas Satversmes 64. panta sistēmā, proti, tā pieļaujot likumdevēja rīcības brīvību, pilnvarot ne tikai Ministru kabinetu, bet arī citu valsts institūciju izdot ārējos normatīvos aktus. Saeima ir tiesīga pilnvarot autonomu valsts pārvaldes iestādi izdot likuma īstenošanai nepieciešamus ārējos normatīvos aktus kādā ar likumu piešķirtas kompetences jomā, kuras pārraudzībai ir nepieciešama īpaša kompetence un autonomija (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 secinājumu daļas 21. un 22. punktu).
Saskaņā ar Latvijas Bankas likuma 3. panta pirmo daļu - Latvijas Banka ir atvasināta publiska persona. Savukārt atbilstoši likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 7.panta sestajai daļai - regulators ir atvasināta publisko tiesību juridiskā persona.
Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. panta otrajam punktam - atvasināta publiska persona ir pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tātad tie ir visi subjekti, kam valsts ir piešķīrusi publiskās pārvaldes funkcijas. SPRK juridiskais statuss atšķiras, jo tā nav atvasināta publiska persona šī termina klasiskajā izpratnē, bet gan juridiska persona, kurai valsts piešķīrusi tiesības un kompetences darboties publisko tiesību jomā konkrēta jautājuma ietvaros.
Tādējādi likums "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" paredz, ka SPRK ir neatkarīgs publisko tiesību subjekts, kas darbojas publisko tiesību jomā, pieņemot lēmumus un nosakot vienotas prasības sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas jomā. To apstiprina arī Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta otrā daļa, kas nosaka, ka ārējie normatīvie akti, kurus savas kompetences ietvaros izdevusi atvasināta publisko tiesību juridiska persona, juridiskā spēka hierarhijā ir pielīdzināmi Ministru kabineta noteikumiem, ja likums nenosaka citādi. Tas apliecina, ka SPRK izdotie normatīvie akti ir saistoši, taču to izdošanas pilnvaras ir specifiskas un atšķiras no atvasinātu publisko personu pilnvarām. Neskatoties uz juridiskā statusa atšķirībām, SPRK tiktāl, ciktāl tā darbojas publisko tiesību jomā - ir pielīdzināma atvasinātai publiskai personai un uz to ir attiecināmas prasības normatīvo aktu izstrādei. Tādējādi veicamie grozījumi nemainīs normatīvā akta prasības, kas attiecināmas uz Latvijas Banku un SPKR.

Ar noteikumu projektu tiek precizēts  Noteikumu Nr.108. 5. punkts, 2.5. apakšnodaļas nosaukums, 49. un 50. punkts - attiecīgi aizstājot Latvijas Banku, Finanšu un kapitāla tirgus komisiju un SPRK ar vienotu terminu - "atvasināta publiska persona". Vienlaikus tiek norādīts, ka šo noteikumu ietvaros pašvaldība, kā atvasināta publiska persona, tiek izdalīta atsevišķi.

Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. panta 2. punktam arī pašvaldība ir atvasināta publiska persona, tomēr pastāv būtiskas atšķirības starp pašvaldībām un citām atvasinātām publiskām personām (Latvijas Banku vai SPRK).
Aizstājot Noteikumu Nr.108 5. punktā Latvijas Banku, Finanšu un kapitāla tirgus komisiju un SPRK ar vienotu terminu - "atvasināta publiska persona" - var rasties juridiska rakstura neskaidrības, kādas prasības attiecas uz konkrētiem atvasinātās publiskās personas veidiem.
Noteikumu Nr.108 6. nodaļa jau šobrīd paredz īpašus nosacījumus normatīvo aktu izstrādei pašvaldībām, tāpēc, lai nodrošinātu regulējuma precizitāti un skaidrību nepieciešams nodalīt vispārīgās un speciālās prasības, kas attiecināmas tikai uz pašvaldībām no prasībām, kas attiecināmas uz citām atvasinātajām publiskajām personām.

Noteikumu projekts paredz atsevišķos punktos nodalīt prasības, kas attiecināmas uz atvasinātajām publiskajām personām (5. punkts), no prasībām, kas attiecināmas uz pašvaldībām kā atvasinātām publiskām personām (5.¹ punkts).

Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma pārejas noteikumu 7. punkts noteic, ka līdz 2013. gada 1. janvārim līdztekus oficiālajam izdevumam tika izdots oficiālais laikraksts “Latvijas Vēstnesis” un gadījumā, ja starp oficiālo publikāciju oficiālajā izdevumā un oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” rodas pretrunas, priekšroka dodama publikācijai oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. 
Ņemot vērā, ka no 2013. gada 1. janvāra oficiālais laikraksts "Latvijas vēstnesis" netiek izdots (papīra formātā), tad rakstot atsauci uz oficiālo publikāciju ir jānorāda oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" publikācijas. 

Visā Noteikumu Nr.108 tekstā (68.3., 86.3., 87.3., 141.8., 159.7. apakšpunktā) tiek aizstāts vārds "laikrakstā" (attiecīgā locījumā)  ar vārdiem "oficiālajā izdevumā" (attiecīgā locījumā).

Līdz ar Administratīvās atbildības likuma spēkā stāšanos spēku zaudēja Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (01.07.2020.).

Nepieciešams precizēt Noteikumu Nr.108 70. punktu, svītrojot no tā teksta norādi uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu.

Noteikumu projekts paredz, ka abreviatūru izmantošana saīsinājumos un vārdkopās ir pieļaujama, ja tas veicina normatīvā akta uztveramību, efektivitāti un atbilst juridiskajai praksei. Noteikumu projekts  paredz svītrot aizliegumu izmantot abreviatūras saīsinājumos (44. punkts), jo šāds aizliegums neatbilst esošajai juridiskajai praksei. Vienlaikus jāņem vērā, ka, lai novērstu iespējamas neskaidrības, sākotnēji abreviatūra vai saīsināmā vārdkopa jādefinē normatīvā akta projekta sākumā vai attiecīgajā likumprojekta vienībā, kā to pieļauj labas likumdošanas prakse. Vienlaikus tiesību akta izstrādātājam jāizvērtē abreviatūras izmantošanas lietderīgums, pārliecinoties, ka tās izmantošana atvieglos teksta uztveramību un būs lietotājam saprotama.

Noteikumu projets 44. punktā paredz svītrot aizliegumu izmantot abriviatūras saīsinājumos. Turpmāk tiek noteikts, ka saīsinājumā pieļaujams izmantot vispārzināmas abreviatūras, ja tas uzlabo likumprojekta uztveramību un skaidrību.

Lai vienādotu juridiskās tehnikas prasības pilnvarojumu formulēšanai gan Ministru kabineta, gan atvasinātas publiskas personas, gan pašvaldību izdotajiem ārējiem normatīvajiem aktiem, noteikumi tiek papildināti ar 51.3. apakšpunktu.

Noteikumu projekta paredz izteikt Noteikumu Nr. 108 51. punktu jaunā redakcijā:
51. Pilnvarojumu izdot ārēju normatīvo aktu veido, izmantojot vienu no šādiem paņēmieniem:
51.1. iestādes nosaukums attiecīgā locījumā, vārds “nosaka” un normatīvā akta satura galveno virzienu apraksts;
51.2. normatīvā akta satura galveno virzienu apraksts, vārds “nosaka” un iestādes nosaukums attiecīgā locījumā;
51.3. frāze, kas ietver iestādes nosaukumu attiecīgā locījumā un vārdus “izdod noteikumus, kuros” un normatīvā akta satura galveno virzienu apraksts.

Praksē ir konstatētas situācijas, kad Eiropas Savienības direktīvas tiek grozītas ar Eiropas Savienības regulām.
Ievērojot, ka regula ir Eiropas Savienības tiesību akts ar vispārpiemērojamu raksturu un tā ir saistoša kopumā un tieši piemērojama visās dalībvalstīs, nav nepieciešama tās ieviešana nacionālajos tiesību aktos (atšķirībā no direktīvām). Regula automātiski kļūst par daļu no dalībvalsts tiesību sistēmas pēc tās stāšanās spēkā.
Savukārt direktīva ir saistoša attiecībā uz rezultātu, kas jāsasniedz katrai dalībvalstij, kurai tā adresēta, bet atstāj dalībvalstīm brīvību izvēlēties formu un līdzekļus. Ņemot vērā, ka direktīva nav tieši piemērojama, tad dalībvalstīm tā jātransponē nacionālajos tiesību aktos līdz noteiktam termiņam, tomēr dalībvalstis var izvēlēties, kā sasniegt direktīvā noteikto mērķi.
Regula var grozīt vai aizstāt direktīvu tikai tad, ja attiecīgais jomas regulējums ir tik detalizēts, ka dalībvalstu rīcības brīvība vairs nav nepieciešama vai politiskais mērķis ir nodrošināt vienotu piemērošanu visā Eiropas Savienībā, nevis dažādas transpozīcijas versijas. Tā kā regula un direktīva būtiski atšķiras pēc tiesiskās iedarbības, regula var grozīt direktīvu tikai tad, ja grozījumu aktā tas skaidri norādīts (piemēram, “ar šo regulu groza Direktīvu 2010/13/ES…”). Minētais formulējums ir atrodams, piemēram:
- Eiropas Parlamenta un Padomes 2022. gada 19. oktobra regulas (ES) 2022/2036, ar ko groza regulu (ES) Nr. 575/2013 un direktīvu 2014/59/ES attiecībā uz prudenciālo režīmu globālām sistēmiski nozīmīgām iestādēm ar noregulējuma stratēģiju ar vairākām noregulējuma iestādēm un metodēm attiecībā uz netiešu parakstīšanos uz instrumentiem, kas ir atbilstīgi, lai izpildītu minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, 3. pantā;
- Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 13. marta regulas (ES) Nr. 2024/886, ar ko groza regulas (ES) Nr. 260/2012 un (ES) 2021/1230 un direktīvas 98/26/EK un (ES) 2015/2366 attiecībā uz tūlītējiem kredīta pārvedumiem euro, 5. pantā.

Šādās regulās tiek ietverts pienākums dalībvalstīm transponēt regulas daļas, kas groza direktīvas, savos nacionālajos tiesību aktos un norādīt atsauci uz attiecīgo regulu, piemēram, finanšu nozari regulējošās regulās, kurās paredzēts, ka dalībvalstis, transponējot regulas noteikumus, kas groza direktīvas, iekļauj informatīvu atsauci uz attiecīgo regulu. Līdz šim šādas atsauces tika norādītas likumos pēc analoģijas ar informatīvajām atsaucēm uz direktīvām, tomēr šī prakse nav normatīvi nostiprināta, piemēram:
1) Kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību darbības atjaunošanas un noregulējuma likuma informatīvas atsauces uz Eiropas Savienības direktīvām 5. punkts;
2) Likuma “Par norēķinu galīgumu maksājumu un finanšu instrumentu norēķinu sistēmās” informatīvas atsauces uz Eiropas Savienības direktīvām 5. punkts;
3) Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma informatīvas atsauces uz Eiropas Savienības direktīvām 7. punkts.

Tādējādi pēc Finanšu ministrijas ierosinājuma un ar Saeimas Juridiskā biroja atbalstu, lai veicinātu vienotu pieeju informatīvo atsauču sagatavošanā, nodrošinātu atbilstību Eiropas Savienības tiesību aktu transponēšanas prasībām un nostiprinātu līdzšinējo tiesību piemērošanas praksi normatīvā līmenī, noteikumi tiek papildināti ar:
1) ar jaunu 162.3. apakšpunktu, kas nosaka, ka likumprojektā vai noteikumu projektā var būt informatīvas atsauces arī uz Eiropas Savienības regulām, ar kurām groza direktīvas, ja projektā ir iekļautas normas, kas pārņem šādu regulu prasības;
2) 169.¹ punktā tiek noteikts, ka veidojot atsauci uz regulu uz to ir attiecināmas tādas pašas prasības kā direktīvām (aizstājot vārdu “direktīva” ar “regula” atbilstošajā locījumā);
3) precizēt atsevišķas normas (28., 30., 116. un 165. punktu), lai nodrošinātu tekstuālu saskaņotību ar ieviesto jauno regulējumu.

Ja normatīvajā aktā ir iekļautas tiesību normas, kas pārņemtas no direktīvām, tad informatīvo atsauci raksta atsevišķā nenumurētā rindkopā - "Informaīvā atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām". Ja normatīvajā aktā ir iekļautas tiesību normas, kas pārņemtas no regulām, ar ko groza direktīvas, tad informatīvo atsauci rakstā  - "Informaīvā atsauce uz Eiropas Savienības regulām, ar ko groza direktīvas". Savukārt, ja ietver norma, kas izriet gan no direktīvām, gan no regulām, ar ko groza direktīvas, rindkopas nosakumu veido attiecīgi - "Informaīvā atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām un regulām, ar ko groza direktīvas" (164. punkts). Veidojot rindkopas nosaukumu ņem vērā latviešu valodas gramatikas prasības par vārdu rakstību atiecīgā skaitlī.

Informatīvās atsauces tektu uz Eiropas Savienības regulu, ar ko groza direktīvu, veido, ievērojot tādas pašas prsības, kas attiecināmas uz tekstu veidošanu par direktīvām, aizstājot vārdu “direktīva” (attiecīgā locījumā) ar vārdu “regula” (attiecīgā locījumā) (169.¹ punktts).

Veicamie grozījumi nemaina līdzšinējo praksi attiecībā uz Eiropas Savienības regulām, kas ir tieši piemērojamas, proti – arī turpmāk nav paredzēts veidot informatīvas atsauces uz regulām, kuru normas tiek piemērotas tieši un kuras nav jāpārņem nacionālajā tiesību sistēmā.
Grozījumi attiecas tikai uz īpašām situācijām, kad ar Eiropas Savienības regulu tiek grozīta direktīva, un šīs regulas tekstā ir ietverts pienākums dalībvalstīm transponēt regulas noteikumus, kas groza direktīvu, nacionālajos tiesību aktos, kā arī paredzēta atsauce uz attiecīgo regulu. Šādos gadījumos regula daļēji iegūst “netiešas transponēšanas” raksturu, jo skar direktīvas normas.

Pamatojoties uz saskaņošanas procesā saņemtajiem Tieslietu ministrija priekšlikumiem, konstatēta nepieciešamība veikt tehniska rakstura precizējumus, lai nodrošinātu noteikumu lielāku skaidrību un labāku uztveramību.

Precizēts 191.1 un 193.1. apakšpunkts.