Anotācija (ex-ante)

Projektā paredzēts transponēt Direktīvas normas, kas līdz šim nav bijušas pilnībā nostiprinātas Latvijas normatīvajā regulējumā, tostarp nacionālā koordinatora funkcijas un nacionālo novirzīšanas mehānismu.
Pašlaik Latvijā ir noteikta kārtība, kādā personu atzīst par cilvēku tirdzniecības upuri. Viens no veidiem ir personas atzīšana par cietušo kriminālprocesā par cilvēku tirdzniecību. Otrs veids ir tā dēvētā sociālā pieeja, kad persona tiek atzīta par cilvēku tirdzniecības upuri nevalstisko organizāciju komisijā saskaņā ar Ministru kabineta 2019. gada 22. jūlija noteikumiem Nr. 344 “Noteikumi par kārtību, kādā cilvēku tirdzniecības upuri saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, un kritērijiem personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri”.
Vienlaikus līdz šim nav bijusi noteikta vienota kārtība, kādā rīkoties pirmās saskarsmes institūcijām, kurām nav pilnvaru personu atzīt par cilvēku tirdzniecības upuri, bet kurām ir radušās aizdomas par iespējamu cilvēku tirdzniecību. Līdz ar to ir būtiski nodrošināt, ka šīs institūcijas savlaicīgi rīkojas, nodod informāciju un novirza personu kompetentajām institūcijām.

Projekts paplašina spēkā esošā likuma “Par cilvēku tirdzniecības upura uzturēšanos Latvijas Republikā” tvērumu un mērķi, vienlaikus transponējot nepieciešamās Direktīvas normas un precizējot nogaidīšanas perioda piemērošanas nosacījumus, tādējādi ieviešot arī GRETA rekomendācijas.
Kopumā ar likumprojektu tiek risināti šādi būtiski jautājumi: noteikts nacionālais koordinators un tā funkcijas; definēts iespējamo cilvēku tirdzniecības upuru novirzīšanas mehānisms un tā darbības kārtība; paplašināts nogaidīšanas perioda subjektu loks un precizēts tā iespējamais piemērošanas ilgums.

Detalizētāks skaidrojums par katru no minētajiem aspektiem sniegts turpmāk.

1. pants. Termini
Likumprojektā tiek ieviesti vairāki jauni termini: cilvēku tirdzniecības upuris, iespējamais cilvēku tirdzniecības upuris, pirmās saskarsmes institūcija, nacionālais novirzīšanas mehānisms. Visi likumprojektā izmantotie termini ir formulēti, balstoties uz Eiropas Migrācijas tīkla Patvēruma un migrācijas glosāriju (EMN Asylum and Migration Glossary). Terminu ieviešanas mērķis ir nodrošināt vienotu izpratni par cilvēku tirdzniecības agrīnu atpazīšanu un institucionālo sadarbību, kā arī veicināt terminoloģijas saskaņotību ar Direktīvu un citu Eiropas Savienības dalībvalstu praksi.

2. pants. Likuma mērķis
Paplašinot likuma “Par cilvēku tirdzniecības upura uzturēšanos Latvijas Republikā” tvērumu, ir pārskatīts un precizēts arī likuma mērķis, ietverot agrīnu atpazīšanu, vienlaikus saglabājot nogaidīšanas perioda regulējumu.

3. pants. Nacionālais koordinators
Saskaņā ar Direktīvas prasībām likumprojektā ir noteiktas nacionālā cilvēku tirdzniecības novēršanas koordinatora funkcijas un uzdevumi. Nacionālā koordinatora funkcijas nodrošina Iekšlietu ministrija, kas jau pašlaik īsteno koordinācijas pasākumus, apkopo statistikas datus un nodrošina informācijas sniegšanu starptautiskajām organizācijām, kā arī izstrādā politikas plānošanas dokumentus. Papildus nacionālā koordinatora funkcijām likumprojektā noteikti divi jauni uzdevumi: 1) nacionālā novirzīšanas mehānisma metodiskā vadība; un 2) starpvalstu novirzīšanas kontaktpunkta funkcijas nodrošināšana.

4. pants. Nacionālā novirzīšanas mehānisma institucionālais ietvars
Likumprojektā  izvēlēta pieeja, nosakot konkrētas pirmās saskarsmes institūcijas. Šāda pieeja nodrošina skaidru un nepārprotamu pienākumu šīm institūcijām nodot informāciju Valsts policijai, sadarboties ar sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējiem un novirzīt personas sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanai.
Konkrētu pirmās saskarsmes institūciju noteikšana veicina lielāku skaidrību un atbildību pašām institūcijām, sekmējot aktīvāku iesaisti iespējamo cilvēku tirdzniecības upuru agrīnā atpazīšanā, kā arī iekšējo atpazīšanas un ziņošanas kārtību pilnveidē. Vienlaikus šāda pieeja ļauj nacionālajam koordinatoram efektīvāk koordinēt un vadīt institucionālo sadarbības tīklu, apzināt institūciju vajadzības, kā arī nodrošināt mērķtiecīgu metodisko vadību un apmācības.
Pirmās saskarsmes institūciju lokā ir iekļautas tās institūcijas, kuras praksē visbiežāk var nonākt saskarē ar iespējamiem cilvēku tirdzniecības upuriem, tādējādi veidojot funkcionējošu un efektīvu sadarbības tīklu. Gadījumā, ja pirmās saskarsmes institūcija nav iekļauta, joprojām saglabājas iespēja ziņot jebkurai novirzīšana mehānismā iekļautai iestādei, kas attiecīgo gadījumu risina atbilstoši likumam. Piemēram, ja persona pati vēršas sociālajā dienestā, sociālā dienesta darbiniekam persona ir jānovirza saskaņā ar likumprojektā noteikto kārtību. 

5. pants. Iespējamā cilvēku tirdzniecības upuru agrīna atpazīšana
Ņemot vērā, ka cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanas nereti ir iespējama tikai pēc ilgstošāka darba ar personu, pirmās saskarsmes institūciju galvenais uzdevums ir reaģēt aizdomu gadījumā un sniegt informāciju Valsts policijai, kā arī novirzīt personu atbalsta saņemšanai pie sociālā rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēja pēc iespējas ātrāk. Iespējamā cilvēku tirdzniecības upura agrīnai atpazīšanai izmanto gan normatīvajā regulējumā noteiktās pazīmes, gan dažādas vadlīnijas. 

Krimināllikuma 154.² pantā cilvēku tirdzniecība ir definēta, ietverot trīs pamatelementus – rīcību, līdzekļus un nolūku:
"154.2 pants. Cilvēku tirdzniecības jēdziens
(1) Cilvēku tirdzniecība ir ekspluatācijas nolūkā izdarīta personu savervēšana, pārvadāšana, nodošana, slēpšana, izmitināšana vai saņemšana, lietojot vardarbību vai draudus, vai aizvešanu ar viltu vai izmantojot personas atkarību no vainīgā vai tās ievainojamības vai bezpalīdzības stāvokli, vai arī dodot vai saņemot materiāla vai citāda rakstura labumus, lai panāktu tās personas piekrišanu tirdzniecībai, no kuras ir atkarīgs cietušais.
(2) Nepilngadīgā vervēšana, pārvadāšana, nodošana, slēpšana, izmitināšana vai saņemšana ekspluatācijas nolūkā atzīstama par cilvēku tirdzniecību arī tādā gadījumā, ja tā nav saistīta ar jebkuru šā panta pirmajā daļā minēto līdzekļu izmantošanu.
(3) Ekspluatācija šā panta izpratnē ir personas iesaistīšana prostitūcijā vai cita veida seksuālā izmantošanā, piespiešana veikt darbu, sniegt pakalpojumus vai izdarīt noziedzīgus nodarījumus, turēšana verdzībā vai citās tai līdzīgās formās (parādu verdzība, dzimtbūšana vai personas cita veida piespiedu nodošana citas personas atkarībā), turēšana kalpībā vai arī personas audu vai orgānu nelikumīga izņemšana.
(4) Ievainojamības stāvoklis šā panta izpratnē nozīmē, ka tiek izmantoti apstākļi, kad personai nav citas reālas vai pieņemamas izvēles, kā vien pakļauties ekspluatācijai."

Šie elementi ir ietverti arī Ministru kabineta 2019. gada 16. jūlija noteikumu Nr. 344 “Noteikumi par kārtību, kādā cilvēku tirdzniecības upuri saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, un kritērijiem personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri” 1. pielikumā. Konstatējot iespējamu cilvēku tirdzniecību, ir jāizmanto tās pašas pazīmes un elementi, kas tiek izmantoti atzīšanas procedūrās. 
Vienlaikus jānorāda, ka papildus normatīvajā regulējumā iekļautās definīcijas elementiem cilvēku tirdzniecība praksē tiek atpazīta arī pēc faktiskiem indikatoriem, piemēram, personu apliecinošu dokumentu atņemšanas, personas atrašanās slēgtā vai kontrolētā vidē, pārvietošanās brīvības ierobežošanas, kā arī citiem līdzīgiem apstākļiem, kas parāda, kā tiek ierobežota personas brīvība un persona padarīta atkarīga no vainīgā. 
Likumprojektā nav iekļauts izsmeļošs atpazīšanas indikatoru saraksts, jo šādi indikatori var mainīties atkarībā no cilvēku tirdzniecības veidiem, modus operandi un aktuālajām tendencēm. Šādu indikatoru stingra nostiprināšana normatīvajā aktā varētu ierobežot elastīgu un profesionālu izvērtējumu praksē. Vienlaikus ir paredzēts, ka Iekšlietu ministrija kā metodiskā atbalsta sniedzēja nodrošinās vadlīnijas, kurās būs iekļauti arī aktuāli indikatoru saraksti dažādām ekspluatācijas formām un vidēm. 

6. pants. Informācijas apmaiņa un  rīcība nacionālā novirzīšanas mehānisma ietvaros
Pants nosaka ziņošanas un personas novirzīšanas kārtību, ņemot vērā gan institūciju, kas saskaras ar iespējamu cilvēku tirdzniecības upuri, gan to, vai persona piekrīt sadarboties ar Valsts policiju un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēju.
Jānorāda, ka, ņemot vērā cilvēku tirdzniecības kā smaga nozieguma raksturu, projektā paredzēts pilnvarojums ziņot Valsts policijai arī gadījumos, kad rodas aizdomas par iespējamu cilvēku tirdzniecību. Piemēram, ja iespējamais cilvēku tirdzniecības upuris atsakās no jebkādas sadarbības ar Valsts policiju vai sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēju, pirmās saskarsmes institūcijai ir pienākums ziņot par šādu gadījumu, sniedzot pēc iespējas plašāku pieejamo informāciju, vienlaikus ievērojot Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasības. Tas nozīmē, ka sniegtā informācija drīkst tikt izmantota tikai konkrētajam mērķim un to nedrīkst izpaust trešajām personām. Šāda informācijas nodošana var būt būtiska, lai savlaicīgi identificētu cilvēku tirdzniecības gadījumus, novērstu noziedzīgu nodarījumu turpināšanos un pasargātu gan konkrēto personu, gan citas iespējamās ekspluatācijas upurus.
Otrs aspekts, kas jāņem vērā šī panta praktiskajā piemērošanā, ir tas, ka atkarībā no situācijas un izvērtējot personas stāvokli, pirmās saskarsmes institūcijai, ja cilvēku tirdzniecības upuris piekrīt, ir jāsazinās ar sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēju, informējot par situāciju un, ja nepieciešams, organizējot turpmāko atbalsta procesu. Atsevišķos gadījumos pirmā tikšanās var tikt organizēta pirmās saskarsmes institūcijas telpās (piemēram, patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, krīzes centrā, ārstniecības iestādē u.tml.). Savukārt citos gadījumos var būt pietiekami nodot cietušā kontaktinformāciju sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējam, kas pats sazinās ar iespējamo cilvēku tirdzniecības upuri.
Katrs gadījums vērtējams individuāli, vienlaikus ņemot vērā, ka upuri nereti paši neuzņemas iniciatīvu vērsties pēc palīdzības, tādēļ būtiski, lai pirmās saskarsmes institūcija nodrošinātu vismaz sākotnēju atbalstu un sazinātos ar sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēju.
Tāpat jānorāda, ka procesa praktiskai īstenošanai nacionālais koordinators kā metodiskais vadītājs izstrādās vadlīnijas, kurās detalizēti tiks aprakstīts piemērojamais process un norādīta iesaistīto institūciju kontaktinformācija. Tai skaitā, vadlīnijās tiks iekļauta informācija arī par starptautiskās aizsardzības iespējām un nogaidīšanas perioda piešķiršanu. 
 
7. pants. Starpvalstu novirzīšanas kontaktpunkts
Pants nosaka starpvalstu novirzīšanas kontaktpunkta funkcijas un kompetenci, nodrošinot informācijas apmaiņu ar citu Eiropas Savienības dalībvalstu kontaktpunktiem cilvēku tirdzniecības gadījumos ar pārrobežu elementu. Kontaktpunkta uzdevums ir koordinēt informācijas nodošanu starp dalībvalstīm un kompetentajām institūcijām Latvijā, neiesaistoties iespējamā cilvēku tirdzniecības upura atpazīšanā vai citos nacionālā novirzīšanas mehānisma pasākumos. Galvenais starpvalstu kontaktpunkta mērķis ir nodrošināt efektīvu informācijas apriti. Attiecībā uz informācijas nodošanu par Latvijā identificētiem ārzemniekiem jānorāda, ka šāda informācijas nodošana ir iespējama tikai gadījumos, kad persona tam ir devusi piekrišanu. Tāpat jāuzsver, ka starpvalstu novirzīšanas kontaktpunkti pašlaik ir noteikti tikai Eiropas Savienības dalībvalstīs, līdz ar to kontaktpunkts praktiski darbosies informācijas apmaiņā starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.

8.–11. pants. Nogaidīšanas periods un terminuzturēšanās atļaujas
Likumprojektā pamatā saglabāts spēkā esošā likuma 3.–6. panta regulējums, izņemot divus būtiskus aspektus, kas pārveidoti saskaņā ar Eiropas Padomes GRETA vadlīnijām "Guidance Note, the recovery and reflection period".
Pirmkārt, personu loks ir paplašināts, paredzot nogaidīšanas perioda piemērošanu visiem ārzemniekiem, kuriem  nav tiesiska pamata uzturēties Latvijā.
Otrkārt, paredzēta iespēja noteikt ilgāku nogaidīšanas periodu – no 30 līdz 180 dienām. Periods līdz 180 dienām noteikts tik pat ilgs kā pieejamais cilvēku tirdzniecības upuriem pieejamais sociālas rehabilitācijas pakalpojums. 
Papildus jānorāda, ka likumprojektā no spēkā esošā likuma nav pārņemts7. pants par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma nodrošināšanu, jo šis regulējums jau ir iekļauts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 3. panta ceturtajā daļā un Ministru kabineta 2019. gada 16. jūlija noteikumos Nr. 344 “Noteikumi par kārtību, kādā cilvēku tirdzniecības upuri saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, un kritērijiem personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri”.