Anotācija (ex-ante)

Pašlaik spēkā esošā likuma mērķis ir nodrošināt Šengenas informācijas sistēmas (turpmāk – Sistēma) izmantošanu sabiedriskās kārtības un drošības stiprināšanai Eiropas Savienības dalībvalstīs (turpmāk – dalībvalsts), kā arī valstīs, kuras nav pievienojušās Šengenas konvencijai, bet kuras piemēro Šengenas acquis noteikumus. Sistēma ir viens no galvenajiem papildu pasākumiem, kas palīdz uzturēt augstu drošības līmeni dalībvalstu brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, atbalstot valsts kompetento iestāžu, jo īpaši robežsardzes, policijas, muitas dienestu, imigrācijas iestāžu un iestāžu, kas atbildīgas par noziedzīgu nodarījumu novēršanu, atklāšanu, izmeklēšanu vai saukšanu pie atbildības par tiem, vai kriminālsodu izpildi.
Sistēma ir vispiemērotākais līdzeklis efektīvai sadarbībai starp imigrācijas, policijas, muitas un tiesu iestādēm dalībvalstīs un Šengenas asociētajās valstīs. Dalībvalstu kompetentajām iestādēm, piemēram, policijai, robežsardzei un muitas amatpersonām, ir jābūt piekļuvei informācijai par personām vai priekšmetiem, kurus tie pārbauda, jābūt skaidrām norādēm par to, kas jādara katrā atsevišķā gadījumā. Šī informācijas sistēma ir Šengenas sadarbības pamatā un tai ir būtiska loma sabiedriskās kārtības un drošības stiprināšanā, cilvēku brīvas pārvietošanās atvieglošanā Šengenas zonā. Tā ļauj kompetentajām iestādēm ievadīt un iegūt datus par meklētām personām, personām, kurām, iespējams, nav tiesību ieceļot vai uzturēties dalībvalstīs, pazudušām personām, jo īpaši bērniem, kā arī par priekšmetiem, kas ir nozagti, pazaudēti vai nelikumīgi piesavināti. Sistēma ne tikai satur informāciju par noteiktu personu vai priekšmetu, bet arī skaidras norādes kompetentajām iestādēm par to, kā rīkoties, kad attiecīgā persona vai priekšmets ir atrasts.
Ņemot vērā minēto, 2018. gada 28. novembrī tika pieņemta regula 2018/1862. Minētā regula paredz noteikumus par sistēmas izmantošanu policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un nosaka pasākumus, kas attiecas uz sistēmas izmantošanu, lai nodrošinātu ziņojumu pieejamību dalībvalstu kompetentajām iestādēm, sistēmas darbības nepārtrauktību, kā arī paredz biometrijas datu izmantošanu.
Regulas 2018/1862 32. panta 1. punktā noteikts, ka pēc izdevējas dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma Sistēmā ievada ziņojumus par šādu personu kategorijām:
a) pazudušas personas, kas jāaizsargā viņu pašu aizsardzībai vai, lai novērstu sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības apdraudējumu
b) pazudušas personas, kas nav jāaizsargā;
c) viena no vecākiem, ģimenes locekļa vai aizbildņa veiktas nolaupīšanas riskam pakļauti bērni, kuriem jāliedz ceļot;
d) bērni, kuriem jāliedz ceļot un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tos var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņi var to atstāt:
i) un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā, saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem;
ii) un kļūt par cietušajiem vai tikt iesaistīti teroristu nodarījumos;
iii) un tikt iesaukti vai iesaistīti bruņotās grupās vai, kuriem var likt aktīvi piedalīties karadarbībā;
e) pilngadīgas neaizsargātas personas, kurām jāliedz ceļot viņu pašu aizsardzības dēļ un attiecībā uz kurām pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tās var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņas to var atstāt un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā.
Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu un ANO 1989. gada 20. novembra Konvencijas par bērna tiesībām 3. pantu visām procedūrām attiecībā uz bērniem būtu jākalpo bērna interesēm. Tādējādi kompetento iestāžu, tostarp tiesu iestāžu, darbības un lēmumi pēc lēmuma pieņemšanas par ziņojuma iekļaušanu Sistēmā par bērnu, jāveic un jāpieņem sadarbībā ar bērnu tiesību aizsardzības iestādēm.
Regulas 2018/1862 Preambulas 32. un 34. apsvērumā, attiecīgi arī regulas 32. panta 3. punktā, citastarp norādīts, ka ziņojumi par bērniem, kuri ir pakļauti riskam, ka vecāki tos var nolaupīt, būtu jāiekļauj Sistēmā  pēc kompetento iestāžu – tostarp tiesu iestāžu, kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir jurisdikcija lietās par vecāku atbildību, – lūguma. Minētie ziņojumi Sistēmā būtu jāiekļauj tikai tad, ja pastāv konkrēts un acīmredzams risks, un ierobežotos apstākļos. Tādēļ ir jāparedz stingri un piemēroti aizsardzības pasākumi un kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā bērna personīgie apstākļi un vide, kurā bērns atrodas, kad tā novērtē, vai pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka bērns var tikt nenovēršami un nelikumīgi izvests no dalībvalsts. Šādi ziņojumi Sistēmā būtu jāiekļauj, ja ceļojums tiem radītu risku kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citādu ar dzimumu saistītu vardarbību.
Šengenas informācijas sistēmas darbības likuma (turpmāk – likums) 7. pants noteic, ka Sistēmā var iekļaut lēmumu par regulā 2018/1862 norādītajiem ziņojumiem tikai šajā likumā noteiktās  institūcijas un iestādes, lai atbilstoši Sistēmas darbības principiem izplatītu un saņemtu savu funkciju veikšanai nepieciešamo informāciju.
Tādējādi, lai nodrošinātu regulas 2018/1862 32. panta 1. c), d) un e) apakšpunktā, 3., 4. punktā noteikto prasību īstenošanu, likumā ir nepieciešams izstrādāt attiecīgus grozījumus.

1) Likumprojekta "Grozījumi likuma "Par policiju"" 12.² pantā paredzēts noteikt, ka Valsts policijas priekšnieka pilnvarotajam darbiniekam, pieņemot attiecīgu lēmumu, ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā liegt regulas 2018/1862 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā minētajai personai, (turpmāk – neaizsargāta persona), ja pastarpināti netiek apdraudēta valsts drošība, izceļot no Latvijas Republikas, lai draudu novēršanas nolūkā uz laiku to aizsargātu.
Situācijās, kad notiek bērnu nolaupīšana vai izvešana no valsts un ir aizdomas, ka tie var kļūt par upuriem, ir svarīgi ātri pieņemt lēmumu, tāpēc aizlieguma noteikšana personas izvešanai no valsts ir izskatāma nekavējoties un Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā darbinieka lēmumu nekavējoties nepieciešams iekļaut Sistēmā. Tādējādi operatīvi tiks informētas iestādes un institūcijas, lai nodrošinātu pieņemtā lēmuma īstenošanu.
Vienlaikus izstrādāti grozījumi Nacionālās drošības likumā, paredzot, ka iekšlietu ministram ir tiesības pieņemt lēmumu par liegumu izceļot no Latvijas Republikas pilsonim, nepilsonim, personai, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēglim, ja valsts drošības iestāde ir sniegusi informāciju, ka minētā persona ārpus Latvijas Republikas plāno iesaistīties vai pastāv konkrēts un acīmredzams risks savas neaizsargātības dēļ neapzinoties tai tikt iesaistītai bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību. Tādējādi tiks nodrošināta Regulas 2018/1862 32. panta 1. d) ii) un iii) apakšpunktā noteiktā īstenošana gadījumos, kad pastarpināti tiks konstatēts arī valsts drošības apdraudējums.
Tādējādi likumprojekts paredz likuma 7. pantu papildināt ar devīto, desmito un vienpadsmito daļu, nosakot, ka lēmumu par ziņojuma iekļaušanu sistēmā par Regulas 2018/1862 32. panta 1. d) vai e) apakšpunktā minēto personu (Latvijas pilsonis, nepilsonis, persona, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēglis) attiecībā uz liegumu tai izceļot no Latvijas Republikas, pieņem attiecīgi iekšlietu ministrs vai Valsts policijas priekšnieka pilnvarotais darbinieks.
Attiecīgi likumprojektā paredzēts, ka par regulas 2018/1862 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā minēto personu Sistēmā varēs iekļaut divus atšķirīgus lēmumus, proti, iekšlietu ministra (Nacionālās drošības likums) – par regulas 2018/1862 32. panta 1. d) ii) un iii) apakšpunktā minēto personu un Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā darbinieka lēmumu (likums "Par policiju") – par regulas 2018/1862 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā minēto personu, jo minētie lēmumi pēc būtības ir atšķirīgi.
Regulas 2018/1862 32. panta 1. c) apakšpunktā noteikts, ka pēc izdevējas dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma Sistēmā ievada ziņojumus par viena no vecākiem, ģimenes locekļa vai aizbildņa veiktas nolaupīšanas riskam pakļautu bērnu, kuram jāliedz ceļot.

Saskaņā ar Hāgas 1980. gada 25. oktobra Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem bērna aizvešana vai aizturēšana, pārkāpjot otra vecāka aizgādības tiesības, ir nelikumīga. Minētās konvencijas pamatmērķis ir bērna, kurš ir nelikumīgi pārvietots vai aizturēts kādā no šīs konvencijas dalībvalstīm, ātru atgriešanos viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī pēc iespējas ātrāku bērna iepriekšējās situācijas atjaunošanu.
Lietās par bērna prettiesisku pārvietošanu pāri robežai uz Latviju vai aizturēšanu Latvijā, regulējums paredz tiesas kompetenci pieņemt pagaidu lēmumu, ar kuru uz laiku nosaka aizliegumu bērna izvešanai no valsts. Proti, CPL 644.^18A pants noteic,  ka tiesa pēc puses lūguma vai savas iniciatīvas pieņem pagaidu lēmumu, nosakot aizliegumu bērna izvešanai no valsts līdz galīgā lēmuma taisīšanai lietā. Izskatot jautājumu par aizliegumu bērna izvešanai no valsts, tiesa izvērtē, vai pastāv bērna nolaupīšanas risks. Tātad, ja tiesa ir noteikusi aizliegumu bērna izvešanai no valsts, secināms, ka tiesa ir saskatījusi risku, ka bērnu var nelikumīgi un nenovēršami aizvest, kā tas noteikts Regulas 2018/1862 32. panta 3.punktā. Tāpēc tiesas lēmums par aizliegumu bērna izvešanai no valsts pēc būtības atbilst Regulas 2018/1862 32. panta 1. c) apakšpunkta minētajam lūgumam un attiecīgi kalpo par pamatu attiecīga ziņojuma iekļaušanai sistēmā. Izpildes kontrolei šo lēmumu tiesa nosūtīs Valsts policijai un Valsts robežsardzei. Saņemot minēto tiesas lēmumu, Valsts robežsardzes un Valsts policijas darbinieki būs informēti par šo risku un cita starpā attiecīgi iekļaus Sistēmā attiecīgu ziņojumu, lai novērstu nelikumīgu bērna izvešanu no valsts. Lai nodrošinātu to, ka, saņemot minēto tiesas lēmumu, Valsts policijas darbinieks iekļauj sistēmā attiecīgu ziņojumu, likumprojekts paredz papildināt likuma 7. pantu ar vienpadsmito daļu, nosakot, ka tiesas lēmums par aizliegumu bērna izvešanai no valsts ir uzskatāms par lūgumu Regulas 2018/1862 32. panta 1. c) apakšpunkta izpratnē un ir pamats attiecīga ziņojuma iekļaušanai sistēmā.
Pagaidu lēmumu par aizliegumu bērna izvešanai no valsts tiesa var pieņemt arī, izskatot lietu par laulības šķiršanu vai laulības neesamību (CPL 238.¹ pants), izskatot lietu, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām (CPL 244.¹⁰ pants) un izskatot lietu par bērna izcelšanās noteikšanu (CPL 249.³ pants). Šajos gadījumos CPL šobrīd neparedz lēmuma par aizliegumu bērna izvešanai no valsts nosūtīšanu Valsts policijai un Valsts robežsardzei. Ja lēmums nenonāk minēto amatpersonu rīcībā, lēmuma izpildes kontrole nevar tikt nodrošināta, tāpēc paredzēts, ka Tieslietu ministrija izstrādās grozījumus CPL, lai noteiktu, ka arī iepriekš minētajos gadījumos lēmums par aizliegumu bērna izvešanai no valsts tiek nosūtīts Valsts policijai un Valsts robežsardzei. Tādējādi, lai atrisinātu šo duālo situāciju, kad atsevišķas CPL normas paredz tiesas pienākumu paziņot Valsts policijai un Valsts robežsardzei pieņemto lēmumu, bet citas pašreiz to neparedz, paredzēts, ka Tieslietu ministrija izstrādās grozījumus CPL, lai noteiktu, ka arī iepriekš minētajos gadījumos lēmums par aizliegumu bērna izvešanai no valsts tiek nosūtīts Valsts policijai un Valsts robežsardzei. Šobrīd CPL neparedz tiesai šādu paziņošanas pienākumu. Pašlaik informēt un pierādīt, ka aizliegums vairs nav spēkā, ir personas, kuru skar attiecīgais ierobežojums, ziņā.
Lēmuma par aizliegumu bērna izvešanai no valsts pārsūdzības un atcelšanas jautājumus regulē CPL.
Likuma skaidrības un paredzamības nolūkos likumprojekts paredz, ka ziņojumu Sistēmā attiecīgajos gadījumos iekļaus Valsts policija.

2) Ņemot vērā, ka likumprojekts paredz likuma 7. pantu papildināt ar jaunām regulas 2018/1862 32. panta 1. panta c), d) vai e) apakšpunktā minētajām personu kategorijām, nepieciešams papildināt likuma 9. panta pirmo daļu, nosakot iestādei – Valsts policijai un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei – tiesības, savas kompetences ietvaros, iekļaut, labot un dzēst Sistēmā ziņojumus arī par minēto personu kategorijām.

Regulas 2018/1862 46. panta 1. punkts, citastarp noteic, ka dalībvalstu dienestiem, kas ir atbildīgi par laivu, tostarp laivu dzinēju, reģistrācijas apliecību izdošanu vai satiksmes pārvaldības nodrošināšanu, ir piekļuve datiem, kas ievadīti Sistēmā saskaņā ar minētās regulas 38. panta 2. punktu, vienīgi nolūkā pārbaudīt, vai tām reģistrācijai pieteikta vai satiksmes pārvaldībai pakļauta laiva, tostarp laivas dzinējs, nav zagts, nelikumīgi piesavināts, pazaudēts vai netiek meklēts kā pierādījums kriminālprocesā.
Minēto dienestu piekļuvi datiem reglamentē valsts tiesību akti, un to ierobežo attiecīgo dienestu īpašā kompetence.
Jūras kodeksa 8. panta otrās daļas 2. punkts noteic, ka Latvijā kuģus reģistrē Ceļu satiksmes drošības direkcijas reģistrā kuģošanas līdzekļus, kuru maksimālais garums ir mazāks par 12 metriem un, kuri nav jāreģistrē Kuģu reģistrā (mazgabarīta laivas):
a) valsts dienestu funkciju veikšanai paredzētus kuģošanas līdzekļus,
b) kuģošanas līdzekļus, kas paredzēti noteiktu darbu veikšanai uz ūdens (niedru pļāvēji u. tml.),
c) motorizētus atpūtas kuģus, kuru maksimālais garums ir lielāks par 2,5 metriem, kā arī ūdens motociklus,
d) airu laivas. Airu laivas reģistrē brīvprātīgi, izņemot gadījumus, kad normatīvajos aktos ir noteikts, ka konkrētajā ūdenstilpē vai ūdenstecē izmantojamām airu laivām jābūt reģistrētām.
Savukārt atbilstoši Jūras kodeksa 8.panta trešajai daļai izdoti Ministru kabineta 2008. gada 25. marta noteikumi Nr. 213 "Ceļu satiksmes drošības direkcijai reģistrējamo kuģošanas līdzekļu reģistrācijas kārtība", noteikta reģistrējamo kuģošanas līdzekļu reģistrācijas kārtība un uzskaitīti konkrēti mazgabarīta kuģošanas līdzekļi.

Ceļu satiksmes drošības direkcijai pašlaik ir noteiktas tiesības piekļūt Sistēmai vienīgi, lai pārlūkotu ziņojumus saskaņā ar regulas 2018/1862 45. panta 1. punktu.
Ņemot vērā regulas 2018/1862 46. panta 1. a) un b) apakšpunktā noteikto, Ceļu satiksmes drošības direkcijai ir lietderīgi piešķirt piekļuvi Sistēmai, lai tā varētu pārbaudīt, vai attiecīgo laivu vai laivas dzinēju dalībvalstīs meklē, lai nodrošinātu tā izņemšanu.
Tādējādi ir paredzēti attiecīgi grozījumi, lai piešķirtu piekļuvi Ceļu satiksmes drošības direkcijai arī Regulas 2018/1862 46. panta 1. a) un b) apakšpunktā noteiktajos gadījumos.

Regulas 2018/1862 79. panta 2. un 5. punkts paredz attiecīga Eiropas Komisijas lēmuma pieņemšanu, kad tā ir pārbaudījusi, vai ir izpildīti regulā 2018/1862 uzskaitītie nosacījumi, kurā nosaka dienu, kad Šengenas informācijas sistēma sāk darbību. Ievērojot minēto, likumprojekta spēkā stāšanās paredzēta datumā, ar kuru Eiropas Komisija par piemērojamu noteiks regulu 2018/1862.