Anotācija (ex-ante)

Latvijas Republikai līdzvērtīgi kā citām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jāpārņem Direktīvas 2019/882 prasības nacionālajos tiesību aktos, lai novērstu šķēršļus un problēmas, kas rodas nepiekļūstamu preču un pakalpojumu dēļ un apgrūtina personu ar invaliditāti neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos sabiedrībā.

Vide, kurā preces un pakalpojumi ir piekļūstami, veido iekļaujošāku sabiedrību un personām ar  invaliditāti atvieglo iespējas dzīvot neatkarīgi. ANO Konvencijā ir noteikts, ka personas ar invaliditāti ir "personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem". Atbilstība šajā likumā noteiktajām piekļūstamības prasības nodrošina, ka preces un pakalpojumus varēs ērti lietot cilvēki ar dažāda veida funkcionēšanas ierobežojumiem (piemēram, ar redzes, dzirdes, kustību vai garīga rakstura traucējumiem). Vienlaikus piekļūstamības prasību ievērošana dos labumu ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti, bet daudz plašākam personu lokam, piemēram, veciem cilvēkiem, personām, kas ceļo ar bagāžu, cilvēkiem ar uztveres īpatnībām, lasīšanas grūtībām, autiskā spektra traucējumiem, kā arī cilvēkiem ar viegliem vai pārejošiem  funkcionēšanas ierobežojumiem (piemēram, lauzta kāja, nedaudz pasliktināta redze vai dzirde, vājums rokās, grūtības saredzēt vai sadzirdēt spožā saulē vai trokšņaina fona apstākļos u.c.). Cilvēkiem ar ilgstošiem un pastāvīgiem funkcionēšanas ierobežojumiem piekļūstamības prasību ievērošana ir izšķiroši nozīmīga to neatkarīgai dzīvei un funkcionēšanai, savukārt ikviens iedzīvotājs piekļūstamības uzlabojumus varēs izmantot to ērtības dēļ.

Latvijā ik gadu pieaug personu ar invaliditāti skaits. Saskaņā ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas datiem 2021.gada novembrī Latvijā invaliditātes statuss bija noteikts 201785 personām, t.i. personu ar invaliditāti īpatsvars bija aptuveni 10,66% no kopējā iedzīvotāju skaita. Salīdzinājumam 2008.gadā personu ar invaliditāti skaits bija 128 335 jeb 5,9% no iedzīvotāju kopējā skaita. Eiropas Savienības apsekojumā par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) tiek ziņots, ka 2018. gadā aptuveni 40,0% Latvijas iedzīvotāju novērtēja, ka viņi “pieredz ilgstošus ierobežojumus ikdienas aktivitātēs veselības problēmu dēļ”, kas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Invaliditātes smaguma pakāpe Latvijā izteikti korelē ar vecumu, un invaliditāte bieži tiek noteikta  gados vecākiem iedzīvotājiem.

Eiropas Savienībā kopumā ir ap 100 miljoni iedzīvotāju ar invaliditāti un dažāda veida funkcionēšanas ierobežojumiem, un šim skaitlim ik gadu ir tendence pieaugt, jo īpaši ņemot vērā sabiedrības novecošanās tendenci. Līdz ar to preču ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, lai sekmīgi varētu pārdot savas preces un pakalpojumus, ir svarīgi rēķināties ar šīs patērētāju grupas vajadzībām.

Likumprojekta 1.pants pārņem Direktīvas 2019/882 3.panta noteikumus un skaidro šajā likumā lietotos terminus, kas līdz šim Latvijas Republikas normatīvajos aktos nav definēti vai arī šā likuma kontekstā tiek lietoti specifiskā veidā un tvēruma'.

Likumprojekta 2.pantā definēts likuma mērķis - veicināt preču un pakalpojumu piekļūstamību personām ar invaliditāti un citām personām ar ilgstošiem vai pārejošiem funkcionēšanas ierobežojumiem. Tādējādi likumā noteiktās piekļūstamības prasības dos ieguvumu ne tikai personām ar oficiāli noteiktu invaliditātes statusu, bet plašākam personu lokam - t.i., jebkurai personai, kas saskaras ar ilgstošiem vai pārejošiem funkcionēšanas ierobežojumiem. ANO Konvencijā ir noteikts, ka personas ar invaliditāti ir "personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem". Vienlaikus likumprojekta mērķis ir labvēlīgi ietekmēt ne tikai personu ar invaliditāti iekļaušanās iespējas sabiedrībā, bet dod ieguvumu daudz plašākam personu lokam, piemēram, veciem cilvēkiem, personām, kas ceļo ar bagāžu, cilvēkiem ar uztveres īpatnībām, lasīšanas grūtībām, autiskā spektra traucējumiem, kā arī cilvēkiem ar viegliem vai pārejošiem  funkcionēšanas ierobežojumiem (piemēram, lūzumi, pasliktināta redze vai dzirde, vājums rokās u.c.).

Likumprojekta 3.pants nosaka likuma darbības jomu, proti, preču un pakalpojumu veidus, uz kuriem attiecināmas likumprojektā noteiktās piekļūstamības prasības. 3.panta pirmā daļa nosaka preču veidus, savukārt 3.panta otrā daļa nosaka pakalpojumu veidus. 3.panta trešā daļa nosaka izņēmumus, uz kuriem likuma prasības nav attiecināmas. Savukārt 3.panta ceturtā daļa nosaka, ka likums neskar tiesiskās attiecības, kas izriet no Autortiesību likuma un Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 13. septembra Regulas (ES) 2017/1563, jo minētie normatīvie akti jau paredz specifisku un atvieglotu kārtību, kādā personas ar redzes traucējumiem vai lasīšanas grūtībām nekomerciālos nolūkos bez samaksas un autora atļaujas drīkst sagatavot ar autortiesībām aizsargātu darbu alternatīvus formātus, kas nepieciešami personu ar redzes traucējumiem vai lasīšanas grūtībām vajadzībām.

Likumprojekta 4.pants nosaka piekļūstamības prasības likumprojektā minētajām precēm un pakalpojumiem un definē brīvas aprites principu, nosakot, ka Latvijas Republikas tirgū ir atļauts piedāvāt tikai tādas preces un sniegt tādus pakalpojumus, kas atbilst šā likuma 1.pielikumā noteiktajām piekļūstamības prasībām. Tā kā likumprojekta 1.pielikums ir tieši pārņemts no Direktīvas 2019/882, saimnieciskās darbības veicēji var rēķināties ar vienotām piekļūstamības prasībām gan Latvijā, gan citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tiek prognozēts, ka Eiropas Komisija izdos harmonizācijas mandātu Eiropas standartizācijas organizācijām, lai tuvāko gadu laiku tiktu izstrādāts harmonizētais standarts, kas sīkāk un precīzāk aprakstīs 1.pielikuma noteiktās piekļūstamības prasības, tādējādi nākotnē atvieglojot saimnieciskās darbības veicēju (preču ražotāju un pakalpojumu sniedzēju) darbu. Likumprojekta 4.panta otrajā daļā noteikts, ka prasības, kas attiecas uz visām likumprojektā minētajām precēm, ir izklāstītas 1. pielikuma I nodaļā, savukārt 1.pielikuma II nodaļas prasības par iepakojumu un pievienotajām instrukcijām attiecas uz gandrīz visām precēm, izņemot pašapkalpošanās termināļus, jo pašapkalpošanās termināļi pie patērētāja nenonāk iepakojumā. Likumprojekta 4.panta trešā daļa nosaka, ka visi pakalpojumi, izņemot pilsētas un reģionālos pārvadājumu pakalpojumus, atbilst 1. pielikuma III nodaļā noteiktajām piekļūstamības prasībām. Izņēmums attiecībā uz pilsētas un reģionālajiem pārvadājumu pakalpojumiem noteikts tādēļ, ka saskaņā ar Direktīvas 2019/882 prasībām un likumprojekta 3.panta otrās daļas 3) punktu, pilsētu un reģionālo pārvadājumu pakalpojumiem noteiktas vieglākas prasības, piekļūstamības prasības attiecinot tikai uz pilsētu un reģionālo pārvadājumu pakalpojumu interaktīvajiem pašapkalpošanās termināļiem (piemēram, uz biļešu automātiem). Savukārt 1. pielikuma IV nodaļa nosaka papildus prasības konkrētiem pakalpojumu veidiem, līdz ar to šo pakalpojumu sniegšanā jāievēro gan 1.pielikuma III nodaļas vispārīgās prasības, gan IV nodaļā noteiktās specifiskās prasības. Likumprojekta 4.panta ceturtā daļa nosaka, ka mikrouzņēmumi, kas sniedz pakalpojumus, ir atbrīvoti no šā panta trešajā daļā minētajām piekļūstamības prasībām. Tas nozīmē, ka mikrouzņēmumiem, kas sniedz likumprojektā minētos pakalpojumus, nav pienākuma pakalpojumu sniegšanā ievērot piekļūstamības prasības. Savukārt 4.panta ceturtā daļa nosaka, ka Ekonomikas ministrija, konsultējoties ar personas ar invaliditāti pārstāvošajām nevalstiskajām organizācijām, nodrošina mikrouzņēmumiem vadlīnijas šajā likumā noteikto pienākumu īstenošanai. Tādējādi, lai gan mikrouzņēmumiem nav jānodrošina piekļūstamības prasības pakalpojumu jomā, tomēr ir jānodrošina prasību ievērošana attiecībā uz precēm. Līdz ar to, ja mikrouzņēmums ražo, importē vai izplata kādu no likumprojektā minētajām precēm, tam ir jāievēro likumprojektā noteiktās piekļūstamības prasības. Mikrouzņēmumu izpratnes veicināšanai Ekonomikas ministrija līdz likumprojekta spēkā stāšanās termiņam sagatavos mikrouzņēmumiem vadlīnijas, kas tiem ļaus labāk izprast savus likumprojektā noteiktos pienākumus.

Likumprojekta 5. pants nosaka tiesību aktu piemērošanas principus pasažieru pārvadājumu jomā, ņemot vērā, ka piekļūstamības prasības noteiktas ne tikai Direktīvā 2019/882, bet arī virknē citu Eiropas Savienības tiesību aktu pasažieru pārvadājumu jomā. Likumprojekta 5.pants nosaka, ka šā likumprojekta prasības nekādā ziņā neatceļ kādu no citiem Eiropas Savienības tiesību aktiem pasažieru pārvadājumu jomā un ir uzskatāms, ka, ja pasažieru pārvadājumu pakalpojums atbilst piekļūstamības prasībām, kas noteiktas kādā no citiem Eiropas Savienības tiesību aktiem, tad var prezumēt, ka pakalpojums atbilst arī šā likuma prasībām. Vienlaikus, ja šajā likumā ir paredzētas prasības papildus tām prasībām, kas paredzētas citās regulās un normatīvajos aktos, tad šajā likumprojektā minētās papildu prasības piemēro pilnībā.

Likumprojekta 6.-10.pantā noteikti saimnieciskās darbības veicēju (t.sk. ražotāju, pilnvaroto pārstāvju, importētāju, izplatītāju) pienākumi attiecībā uz precēm, kā arī saimnieciskās darbības veicēju pienākumi sadarboties un sniegt informāciju tirgus uzraudzības iestādei - Patērētāju tiesību aizsardzības centram, kas kontrolēs preču atbilstību likumā noteiktajām piekļūstamības prasībām. Likumprojektā noteiktās prasības preču jomā korelē ar jau ierastu praksi preču ražošanā, importēšanā, izplatīšanā un tirgus uzraudzībā, kas noteikta jau citos Latvijas tiesību aktos. Lai nodrošinātu, ka saimnieciskās darbības veicējs nodrošina preču atbilstību šajā likumā noteiktajām piekļūstamības prasībām, tam, līdzīgi kā īstenojot citos tiesību aktos noteiktās preču atbilstības prasības (piemēram, elektropreču drošuma jomā), ir jāveic šādas darbības - tehniskās dokumentācijas sagatavošana, atbilstības novērtēšanas procedūra saskaņā ar šā likuma 2. pielikumu un 4.pielikumu, preces marķēšana ar CE atbilstības marķējumu, ja ar atbilstības novērtēšanas procedūru ir pierādīts, ka prece atbilst piemērojamajām piekļūstamības prasībām. Uz CE atbilstības marķējumu attiecas vispārīgie principi, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 9.jūlija regulas (EK) Nr.765/2008, ar ko nosaka prasības akreditācijai un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93 30.pantā. Vienlaikus saimnieciskās darbības veicējam (ražotājam, pilnvarotajam pārstāvim, importētājam, izplatītājam) 6.-10.pantā noteikti pienākumi sadarboties ar tirgus uzraudzības iestādi (t.i. Patērētāju tiesību aizsardzības centru) un pēc tirgus uzraudzības iestādes pieprasījuma sniegt visu nepieciešamo informāciju un dokumentāciju, lai pierādītu preces atbilstību šā likuma prasībām, un sadarboties ar tirgus uzraudzības iestādi, lai novērstu tirgū laisto preču neatbilstību piemērojamām piekļūstamības prasībām.

Likumprojekta 11.pantā noteikti to saimnieciskās darbības veicēju pienākumi, kas sniedz likumprojektā minētos pakalpojumus. Pakalpojumu sniedzējam ir pienākums nodrošināt, ka pakalpojumi atbilst likumprojekta 4.pantā un I pielikumā noteiktajām atbilstošajām piekļūstamības prasībām. Neatbilstības gadījumā pakalpojuma sniedzējs veic korektīvos pasākumus, lai panāktu pakalpojuma atbilstību piemērojamām piekļūstamības prasībām. Ja pakalpojums neatbilst piemērojamām piekļūstamības prasībām, pakalpojuma sniedzējs par to nekavējoties informē kompetentās iestādes tajās dalībvalstīs, kurās pakalpojums tiek sniegts, norādot sīku informāciju, jo īpaši par neatbilstību un veiktajiem korektīvajiem pasākumiem. Pakalpojumu sniedzējam ir arī pienākums pēc kompetentās iestādes pieprasījuma iesniegt tai visu informāciju, kas nepieciešama, lai apliecinātu pakalpojuma atbilstību piemērojamām piekļūstamības prasībām, kā arī sadarboties ar kompetento iestādi, lai panāktu pakalpojuma atbilstību piekļūstamības prasībām.

Likumprojekta 12.pantā ir noteikti divi izņēmuma gadījumi, kad saimnieciskās darbības veicējam ir tiesības neizpildīt likumprojektā noteiktās piekļūstamības prasības, proti, ja saimnieciskās darbības veicējs var pierādīt, ka piekļūstamības prasību ievērošana radītu preces vai pakalpojuma "būtiskas izmaiņas" vai saimnieciskās darbības veicējam radītu "nesamērīgu slogu". Likumprojekta 12.panta pirmā daļa nosaka, ka 4. pantā noteiktās piekļūstamības prasības piemēro tikai tādā mērā, kādā atbilstība piekļūstamības prasībām neparedz nozīmīgus preces vai pakalpojuma pārveidojumus, kuru rezultātā būtiski mainās tā pamatraksturs ("būtiskas izmaiņas") vai nerada saimnieciskās darbības veicējam nesamērīgu slogu ("nesamērīgs slogs"). Būtiskas izmaiņas ir tādas izmaiņas, kuras liktu precē vai pakalpojuma veikt tik būtiskus pārveidojumus, ka tas nelabvēlīgi ietekmētu pašas preces vai pakalpojuma būtību un pamatraksturu. Savukārt nesamērīga sloga gadījumā saimnieciskās darbības veicējam rakstveida novērtējumā ir jāapraksta kritēriji, kas noteikti likumprojekta 3.pielikumā (piemēram, piekļūstamības prasību izpildes neto izmaksu samērs attiecībā pret vispārējām izmaksām, aplēstās izmaksas un ieguvumi, ieskaitot ražošanas procesus un ieguldījumus, attiecībā pret aplēstajiem ieguvumiem personām ar invaliditāti, piekļūstamības prasību izpildes neto izmaksu samērs attiecībā pret saimnieciskās darbības veicēja neto apgrozījumu). Likumprojekta 12.panta otrā un trešā definē prasības novērtējumam, kas saimnieciskās darbības veicējam ir jāveic gadījumā, ja tas uzskata, ka atbilstība šā likuma 4.pantā minētajām piekļūstamības prasībām radītu preces vai pakalpojuma būtiskas izmaiņas vai, pamatojoties uz 3. pielikumā norādītajiem kritērijiem, radītu nesamērīgu slogu. Likumprojekta 12.panta otrās daļas otrais teikums nosaka saimnieciskās darbības veicējam pienākumu atjaunot novērtējumu reizi piecos gados vai biežāk, ja piedāvātais pakalpojums tiek mainīts vai ja to prasa kompetentā iestāde. Saskaņā ar 12.panta trešo daļu novērtējums ir jādokumentē (t.i. jāsagatavo rakstveidā) un jāglabā piecus gadus, ko aprēķina no dienas, kad attiecīgā prece pēdējo reizi piedāvāta tirgū vai kad pakalpojums ticis pēdējo reizi sniegts. Novērtējuma, kas sagatavots rakstveidā, kopija ir jāiesniedz tirgus uzraudzības iestādei (preču jomā) vai kompetentajai iestādei (pakalpojumu jomā) pēc šo iestāžu pieprasījuma. Vienlaikus mikrouzņēmumiem ir noteiktas vieglākas prasības attiecībā uz novērtējuma veikšanu, proti, mikrouzņēmumi, kas piedāvā preces, ir atbrīvoti no pienākuma novērtējumu dokumentēt rakstveidā un tikai pēc tirgus uzraudzības iestādes pieprasījuma tiem ir pienākums sniegt faktus, kas ir būtiski saskaņā ar minēto novērtējumu. Likumprojekta 12.panta ceturtā daļa nosaka, ka, ja saimnieciskās darbības veicējs no citiem publiskiem vai privātiem avotiem, kas nav saimnieciskās darbības veicēja paša resursi, saņem finansējumu, kas tiek sniegts ar nolūku uzlabot piekļūstamību, tas nav tiesīgs balstīties uz šā panta pirmās daļas 2) punktu par nesamērīga sloga izņēmumu. Proti, saimnieciskās darbības veicējs vairs nav tiesīgs definēt nesamērīgu slogu, ja ir saņemts papildu finansējums, kas paredzēts tieši piekļūstamības prasību uzlabošanai. Likumprojekta 12.panta piektā daļa nosaka saimnieciskās darbības veicējam pienākumu gadījumos, kad tas ir definējis būtiskas izmaiņas vai nesamērīgu slogu, par to paziņot un rakstiski informē tirgus uzraudzības iestādi vai kompetento iestādi tajā dalībvalstī, kurā viņš laiž tirgū konkrēto preci vai sniedz konkrēto pakalpojumu, taču šis pienākums neattiecas uz mikrouzņēmumiem.

Likumprojekta 13.panta pirmā daļa nosaka, ka preces un pakalpojumi, kas atbilst piemērojamo saskaņoto standartu vai to daļu prasībām, uz kuriem atsauces ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, uzskatāmi par atbilstošiem tām šajā likumā noteiktajām piekļūstamības prasībām, kuras aptver šie standarti vai to daļas. Eiropas Komisija plāno izdot harmonizācijas mandātu Eiropas standartizācijas organizācijām, lai precizētu un konkretizētu likumprojekta I pielikumā noteiktās preču un pakalpojumu piekļūstamības prasības, tādējādi atvieglojot saimnieciskās darbības veicēju pienākumus piekļūstamības prasību īstenošanā. Līdz ar to likumprojekta 13.panta pirmā daļa nosaka, ka gadījumā, ja šāds harmonizētais standarts tiks sagatavots un pieņemts un tā apstiprināšanai būs veiktas visas nepieciešamās tiesiskās procedūras (t.sk. atsauce uz standartu publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī), tad uz šādām precēm un pakalpojumiem attieksies atbilstības prezumpcija - proti, ja prece vai pakalpojums atbilst harmonizētajam standartam, tad atbilst arī šā likuma prasībām. Savukārt likumprojekta 13.panta otrā daļa tiek piemērota gadījumā, ja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī nav publicēta atsauce uz saskaņotajiem standartiem saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012; un vai nu a) Komisija ir pieprasījusi vienai vai vairākām Eiropas standartizācijas organizācijām izstrādāt saskaņotu standartu un standartizācijas procedūrā ir nepamatoti kavējumi vai neviena Eiropas standartizācijas organizācija nav akceptējusi pieprasījumu; vai arī b) Komisija var apliecināt, ka tehniskās specifikācijas atbilst Regulas (ES) Nr. 1025/2012 II pielikumā noteiktajām prasībām, izņemot prasību, ka tehniskās specifikācijas būtu bijis jāizstrādā bezpeļņas organizācijai.

Likumprojekta 14.panta pirmā daļa nosaka, ka atbilstības deklarācijā norāda, ka ir pierādīta preces atbilstība šā likuma 1.pielikumā minētajām piemērojamām piekļūstamības prasībām. Ja izņēmuma kārtā saimnieciskās darbības veicējs izmanto 12. pantu, t.i. "būtisku izmaiņu" vai "nesamērīga sloga" atrunu, tad atbilstības deklarācijā norāda, kurām piekļūstamības prasībām piemēro izņēmumu. 14.panta otrā daļa nosaka, ka atbilstības deklarāciju sagatavo atbilstoši šā likuma 4. pielikumā norādītajam paraugam, papildinot ar nepieciešamo informāciju, kas izriet no 2.pielikumā norādītajiem kritērijiem. Tādējādi atbilstības deklarācijas sagatavošanā ņem vērā gan šā likuma 2.pielikumā, gan 4.pielikumā norādītos kritērijus. Likuma 14.panta trešā daļa nosaka, ka, ja uz preci attiecas vairāki normatīvie akti, kas nosaka atbilstības deklarācijas nepieciešamību, sagatavo vienu atbilstības deklarāciju attiecībā uz visiem piemērojamajiem normatīvajiem aktiem (tādējādi saimnieciskās darbības veicējs vienā un tajā pašā atbilstības deklarācijā apraksta gan preces atbilstību šajā likumā noteiktajām prasībām, gan atbilstību citām prasībām, kas attiecināmas uz preci saskaņā ar citiem normatīvajiem aktiem (piemēram, attiecībā uz preču drošumu). Saskaņā ar likumprojekta 14.panta ceturto daļu, sagatavojot atbilstības deklarāciju, ražotājs uzņemas atbildību par preces atbilstību šā likuma prasībām.

Likumprojekta 15.pants nosaka CE atbilstības marķējuma uzlikšanas noteikumus. Proti, uzliekot precei CE atbilstības marķējumu, saimnieciskās darbības veicējs garantē preces atbilstību visām tiesību aktos noteiktajām piemērojamām prasībām, t.sk. šajā likumā noteiktajām preču piekļūstamības prasībām.

Likumprojekta 16.panta pirmā daļa nosaka, ka šajā likumā noteiktos tirgus uzraudzības iestādes pienākumus īsteno Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Tādējādi Patērētāju tiesību aizsardzības centrs kontrolē visu likumprojekta 2.panta pirmajā daļā uzskaitīto preču atbilstību likumā noteiktajām piekļūstamības prasībām (savukārt 2.panta otrajā daļā uzskaitīto pakalpojumu atbilstības uzraudzību veiks 21.pantā minētās kompetentās iestādes). Likumprojekta 16.panta otrā daļa nosaka, ka tirgus uzraudzības iestāde preču uzraudzību veic saskaņā ar  normatīvajiem aktiem par tirgus uzraudzību un atbilstības novērtēšanu, tādējādi piemērojot šajā likumā noteiktās speciālās normas kontekstā ar citiem tiesību aktiem preču uzraudzības un atbilstības novērtēšanas jomā. Likumprojekta 16.panta trešā daļa apraksta tirgus uzraudzības iestādes pienākumus gadījumos, kad saimnieciskās darbības veicējs ir balstījies uz 12.pantā minēto "būtisko izmaiņu" vai "nesamērīga sloga" atrunu. Likumprojekta 16.panta ceturtā daļa nosaka, ka tirgus uzraudzības iestāde nodrošina, ka tās rīcībā esošā informācija par to, ka saimnieciskās darbības veicējs nodrošina atbilstību piemērojamām šā likuma piekļūstamības prasībām, kā arī 12. pantā paredzētais novērtējums pēc pieprasījuma un piekļūstamā formātā tiek darīts pieejams patērētājiem, izņemot gadījumus, kad minēto informāciju nevar sniegt konfidencialitātes apsvērumu dēļ. Tādējādi tirgus uzraudzības iestādei, piemērojot šajā likumā noteiktos principus par informācijas sniegšanu piekļūstamos formātos, ir jānodrošina iedzīvotājiem pieejama tā informācija, kas ir pašas iestādes rīcībā. Likuma 16.panta piektā un sestā daļa nosaka tirgus uzraudzības iestādes rīcības scenārijus gadījumos, kad tā konstatē, ka prece piekļūstamības prasībām. Proti Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir tiesīgs pieprasīt saimnieciskās darbības veicējam noteiktā termiņā veikt nepieciešamās korektīvās darbības. Savukārt, ka saimnieciskās darbības veicējs noteiktajā termiņā neveic atbilstošas korektīvās darbības labprātīgi, tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga pieņemt lēmumu saskaņā ar likumu “Par atbilstības novērtēšanu”.

Likumprojekta 17.pants un 18.pants nosaka sankciju mehānismu, kā tirgus uzraudzības iestāde var rīkoties gadījumos, kad saimnieciskās darbības veicējs iestādes noteiktajā termiņā neveic korektīvās darbības labprātīgi - proti, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs var piemērot jautājuma izšķiršanai vispiemērotāko procesa veidu, līdzīgi, kā tas paredzēts likumā "Par atbilstības novērtēšanu".

Likumprojekta 19. pantā aprakstīts rīcības scenārijs gadījumiem, kad  tirgus uzraudzības iestāde konstatē formālu neatbilstību, proti, ir nevis konstatēta preces neatbilstība piekļūstamības prasībām pēc būtības, bet gan konstatēts kādu formālu prasību izpildes trūkums, piemēram, attiecībā uz CE marķējumu, atbilstības deklarāciju vai tehnisko dokumentāciju.

Likumprojekta 20.pants nosaka patērētāju un pasažieru sūdzību izskatīšanas kārtību primāri pie pakalpojuma sniedzēja (t.sk. pie elektronisko sakaru pakalpojumu, elektronisko plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu, pasažieru pārvadājumu pakalpojumu, finanšu pakalpojumu, elektronisko grāmatu vai elektroniskās komercijas pakalpojumu sniedzēja). Proti, lai uzlabotu piekļūstamības prasību īstenošanu, likumprojektā tiek paredzēts tiešs sūdzību iesniegšanas mehānisms, pirmām kārtām vēršoties pie pakalpojumu sniedzēja. Likumprojekta 20.panta pirmā daļa nosaka, ka pakalpojumu sniedzēja pienākums ir izskatīt patērētāju un pasažieru sūdzības un sagatavot rakstveida atbildi viena mēneša laikā no sūdzības saņemšanas dienas, informējot par iespējamu risinājumu, pasākumiem neatbilstības novēršanai vai pamatotu atteikumu. Izņēmuma kārtā, ja objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams atbildi sniegt viena mēneša laikā, pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs pagarināt atbildes sniegšanu uz diviem mēnešiem no sūdzības saņemšanas dienas. Likumprojekta 20.panta otrā daļa nosaka, ka, ja patērētāja vai pasažiera sūdzība nav atrisināta vai pakalpojuma sniedzējs nav sniedzis atbildi noteiktajā termiņā, patērētājam ir tiesības vērsties 21.pantā norādītajās kompetentajās iestādēs. Likumprojekta 20.panta trešā daļa papildus nosaka, ka publisko tiesību subjektam vai privāto tiesību juridiskajai personai, kurai ir leģitīma interese aizsargāt personas ar invaliditāti un personas ar ilgstošiem vai pārejošiem funkcionēšanas ierobežojumiem (piemēram, personu ar invaliditāti organizācijām), identiski kā pašam patērētājam vai pasažierim, ir tiesības ar sūdzību vērsties pie pakalpojumu sniedzēja, kā arī 21.pantā norādītajās kompetentajās iestādēs.

Likumprojekta 21.pants uzskaita kompetentās iestādes, kuras, atbilstoši savas kompetences jomai, veiks pakalpojumu atbilstības uzraudzību.

Likumprojekta 22.panta pirmā daļa nosaka, ka kompetentā iestāde uzrauga pakalpojumu atbilstību šā likuma prasībām, tai skaitā izvērtējot saņemtās sūdzības un iespējamā pārkāpuma būtiskumu. Tas nozīmē, ka kompetentā iestāde pēc savas iniciatīvas var uzsākt administratīvo procesu, ja tiek konstatēta iespējami būtiska pakalpojuma neatbilstība šā likuma prasībām un pieņemt administratīvo aktu, nosakot pakalpojuma sniedzējam termiņu, kurā novērst neatbilstību piekļūstamības prasībām. Vienlaikus kompetentajai iestādei ir pienākums, atbilstoši Iesniegumu likumam, sniegt rakstisku atbildi patērētājam vai pasažierim, informējot par veiktajiem vai plānotajiem pasākumiem attiecībā uz iesniegumā minētajiem apstākļiem. Likumprojekta 22.panta otrā daļa nosaka, ka kompetentā iestāde ir tiesīga pieprasīt un izvērtēt šā likuma 12.pantā noteikto novērtējumu par pakalpojuma būtiskām izmaiņām vai nesamērīgu slogu. Ja pakalpojuma sniedzējs ir izmantojis šā likuma 12.pantā noteiktās tiesības nepiemērot piekļūstamības prasības, kompetentā iestāde, veicot pakalpojumu uzraudzību, pārbauda, vai pakalpojuma sniedzējs ir sagatavojis šā likuma 12. pantā minēto novērtējumu, pārbauda tā rezultātus, tostarp, vai ir pareizi piemēroti 3.pielikumā izklāstītie kritēriji, kā arī pārbauda pakalpojuma atbilstību piekļūstamības prasībām. Tāpat kompetentā iestāde var pieprasīt pakalpojuma sniedzējam veikt nepieciešamās korektīvās darbības kompetentās iestādes noteiktajā termiņā un pārliecināties, ka pakalpojuma sniedzējs ir veicis nepieciešamās korektīvās darbības. Ja pakalpojuma sniedzējs labprātīgi nesadarbojas un neveic korektīvās darbības, kompetentajai iestādei, atbilstoši likumprojekta 22.panta trešajai daļai, ir tiesības izdot administratīvo aktu. Atbilstoši 23.panta ceturtajai daļai, kompetentās iestādes lēmumu pakalpojumu sniedzējs var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, t.sk. ievērojot Administratīvā procesa likuma 76.panta noteikumus. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

Likumprojekta 23. pants nosaka izņēmumu attiecībā uz iepirkumiem un iepirkuma procedūrām. Likumprojektā “Grozījumi Publisko iepirkumu likumā” un likumprojektā “Grozījumi Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā” noteikta prasība, ka, iepērkot preces un pakalpojumus, kas ietilpst šā likuma 2.panta tvērumā, tiem ir jāatbilst šajā likumā noteiktajām piekļūstamības prasībām (attiecīgi transponējot Direktīvas 2019/882 24.panta 1.punktu). Savukārt gadījumos, kad konstatēta preču un pakalpojumu neatbilstība šā likuma prasībām, uzraudzība un kontrole tiek nodrošināta saskaņā ar vispārējo iepirkumu uzraudzības kārtību, kas noteikta Publisko iepirkumu likumā un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā , nevis saskaņā ar šā likuma VIII un IX nodaļas normām.

Likumprojekta 24. pants nosaka, ka jebkuru preci vai pakalpojumu, kura iezīmes, elementi vai funkcijas atbilst šā likuma 1. pielikumā norādītajām piekļūstamības prasībām, saskaņā ar 1.pielikuma V nodaļu uzskata par atbilstošu citiem Eiropas Savienības tiesību aktiem piekļūstamības jomā attiecībā uz minētajām piekļūstamības iezīmēm, elementiem vai funkcijām, ja vien citos Eiropas Savienības tiesību aktos nav paredzētas atšķirīgas prasības. Līdz ar to gadījumos, kad prece atbildīs šā likuma I pielikumam, varēs uzskatīt, ka tā atbilst arī citiem Eiropas Savienības tiesību aktiem par piekļūstamību. Piemēram, ja prece atbilst šā likuma I pielikumam, var uzskatīt, ka tā vienlaicīgi atbilst arī piekļūstamības prasībām, kas ietvertas citos Eiropas Savienības līmeņa tiesību aktos, piemēram, Eiropas Savienības fondu regulās vai  publisko iepirkumu jomas tiesību aktos. Līdzīgs princips kā 24.pantā ietverts arī likumprojekta 25.pantā, taču tas attiecināms uz saskaņotajiem standartiem un tehniskajām specifikācijām, proti, atbilstība saskaņotajiem standartiem un tehniskajām specifikācijām vai to daļām, kas ir izdoti atbilstoši šā likuma 13. pantam, rada atbilstības prezumpciju ar 24.pantu, ciktāl minētie standarti un tehniskās specifikācijas vai to daļas atbilst šā likuma piekļūstamības prasībām.

Pārejas noteikumu 1.punkts nosaka papildus piecu gadu pārejas periodu attiecībā uz likumprojektā minētajiem pakalpojumiem, proti, pakalpojumu sniedzēji līdz 2030.gada 28.jūnijam var turpināt sniegt savus pakalpojumus, izmantojot preces, kuras tie izmantoja, lai pirms minētā datuma sniegtu līdzīgus pakalpojumus.

Pārejas noteikumu 2.punkts nosaka, ka pakalpojumu līgumi, kas noslēgti līdz 2025. gada 28. jūnijam, var turpināties bez izmaiņām līdz savam beigu termiņam, bet ne ilgāk kā piecus gadus no minētā datuma, kas ir vēlākais piekļūstamības prasību piemērošanas termiņš.

Pārejas noteikumu 3.punkts nosaka, ka pašapkalpošanās termināļus, kurus pakalpojumu sniedzēji lietoja pakalpojumu sniegšanai līdz 2025. gada 28. jūnijam, var turpināt lietot līdzīgu pakalpojumu sniegšanai līdz to saimnieciski lietderīgās izmantošanas laika beigām, bet ne ilgāk kā 20 gadus pēc tam, kad ir sākta to lietošana. Tādējādi bankomātus, biļešu automātus, reģistrācijas automātus, interaktīvus pašapkalpošanās termināļus informācijas sniegšanai, kas izmantoti līdz 2025. gada 28. jūnijam, var turpināt lietot līdz to saimnieciski lietderīgās izmantošanas laika beigām, bet ne ilgāk kā 20 gadus pēc tam, kad ir sākta to lietošana.

Pārejas noteikumu 4.punkts nosaka,ka gan elektroniskām grāmatām (kas ir viens no likumprojekta 2.panta otrajā daļā minētajiem pakalpojumu veidiem), gan precēm, kas laistas tirgū pirms 2025. gada 28. jūnija, nepiemēro šajā likumā noteiktās prasības.