Anotācija

Likumprojekts paredz dzīvojamās mājas pārvaldnieka tiesības veikt ieguldījumus dzīvojamā mājā bez īpaša kopības pilnvarojuma, ar mērķi, lai tiktu ievērotas dzīvojamai ēkai izvirzītās prasības attiecībā uz tās mehānisko stiprību un stabilitāti, kā arī energoefektivitāti.
Mehāniskās stiprības un stabilitātes prasības izriet no Būvniecības likuma regulējuma. Savukārt atbildība un attiecīgi prasījumi par likumā noteikto pienākumu neizpildi noteikti Civillikuma 1084. pantā: "Katram būves īpašniekam, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, jātur sava būve tādā stāvoklī, ka no tās nevar rasties kaitējums ne kaimiņiem, ne garāmgājējiem, ne arī tās lietotājiem."
Attiecībā uz ēkas energoefektivitātes prasībām, Ministru kabineta 2020. gada 10. decembra noteikumi Nr. 720 "Ekspluatējamu ēku energoefektivitātes minimālās prasības" nosaka nepieciešamo energoefektivitātes līmeni ar kuru ēka uzskatāma par atbilstošu enerģijas patēriņa līmeņa un primārās enerģijas patēriņa līmeņa minimālajām prasībām.
Izpildoties noteiktiem priekšnoteikumiem, Likumprojekts dod pārvaldniekam tiesības bez īpaša kopības pilnvarojuma veikt nepieciešamos ieguldījumus dzīvojamā mājā, lai nodrošinātu ēkas atbilstību mehāniskās stiprības un stabilitātes, kā arī energoefektivitātes prasībām.
Šādas tiesības pārvaldniekam tiek dotas, jo daļa no veicamajiem darbiem ēkā, kas ir nepieciešami, dēļ sava apmēra un būtības normatīvajos aktos tiek klasificēti kā būvdarbi, tādējādi šāds darbu process pakrīt noteiktam būvniecības regulējumam. Tādēļ Likumprojekts paredz pārvaldnieka tiesību būt arī par būvniecības ierosinātāju. Turklāt, ar esošajiem instrumentiem (t.sk., līdz šim realizētajām iniciatīvām normatīvā regulējuma pilnveidē) nevar panākt pietiekoši efektīvu un dinamisku risinājumu dzīvojamā ēku sektora tehniskā stāvokļa un energoefektivitātes uzlabošanai.

Ņemot vērā, ka Likumprojekts dod tiesības pārvaldniekam noteiktos gadījumos ierosināt būvniecību, t.i., veikt ieguldījumus dzīvojamā ēkā bez kopības apstiprinoša lēmuma, ir nepieciešams izvērtēt šādas rīcības tiesiskumu, ņemot vērā, ka Likumprojektā piedāvātais risinājums ir uzskatāms par speciālu regulējumu attiecībā uz lēmumu pieņemšanas kārtību pretstatā spēkā esošajai lēmumu pieņemšanas kārtībai, ko nosaka Dzīvokļa īpašuma likums, kas paredz, ka lēmums tiek pieņemts tikai tad, ja tiek saņemts noteikts balsu skaits "par" (Skatīt anotācijas sadaļu "Risinājuma apraksts" Kvoruma neesamības aspekti pārvaldnieka tiesību izlietošanai).



 

Ņemot vērā tiesu praksi un judikatūrā izteiktās atziņas, secināms, ka daudzos gadījumos pārvaldnieks ir tiesīgs veikt ieguldījumus, pēcāk esot tiesīgs prasīt atlīdzināt kopībai taisītos izdevumus par tādiem darbiem, kuru izpildē ieguldītie līdzekļi uzskatāmi par nepieciešamiem izdevumiem ņemot vērā dzīvojamās mājas īpašnieka bezdarbību situācijās kurās ieguldījumi dzīvojamās mājas turpmākai atbilstošai ekspluatācijai ir bijuši nepieciešami.
Likumprojektā ietvertais risinājums paredz, ka dzīvojamās mājas pārvaldnieks būtu tiesīgs savā vārdā ierosināt būvniecību par labu kopībai attiecībā uz nepieciešamajiem darbiem dzīvojamā ēkā. Līdz ar to, lai arī šā Likumprojekta primārais mērķis ir veicināt tieši energoefektivitātes uzlabošanu ēkās, grozījumi paredz iespēju pārvaldniekam ierosināt darbus dzīvojamā mājā attiecībā uz būvniecības procesu plašākā izpratnē.
Lai nodrošinātu šādu pārvaldnieka darbību tiesiskumu, Likumprojekts paredz dzīvokļu īpašniekiem zināmus aizsardzības mehānismus.
Vienlaikus uzsverams, ka Likumprojektā minētais nav saistāms ar pārvaldnieka tiesībām kopības vārdā uzņemties finansiālas saistības (ņemt aizdevumus kopības vārdā un labā), jo Dzīvokļa īpašuma likuma 15.¹ pants nosaka, ka šādos gadījumos pārvaldniekam ir nepieciešams īpašs pilnvarojums.

Kumulatīvi izpildāmie priekšnoteikumi pārvaldnieka tiesību izlietošanai
Lai pārvaldnieks varētu realizēt tam ar Likumprojektu dotās tiesības saistībā ar būvniecības procesa ierosināšanu, ir kumulatīvi jāizpildās noteiktiem priekšnoteikumiem, kas ir noteikti arī pašā Likumprojektā:
1) izdevumi dzīvojamās mājas uzturēšanai atzīstami par nepieciešamajiem izdevumiem;
2) būvdarbu nepieciešamība izriet no būves tehniskās apsekošanas atzinumā norādītajiem ieteikumiem, vai arī ēkas energoefektivitātes klase neatbilst ēku energoefektivitātes minimālajam prasībām;
3) par būvniecības ierosināšanu pārvaldnieks Dzīvokļa īpašuma likuma noteiktajā kārtībā ir sasaucis kopsapulci un kopsapulce nav bijusi lemttiesīga, kā arī sasaucis Dzīvokļa īpašuma likuma 19.¹ pantā norādīto atkārtotu kopsapulci un atkārtotā kopsapulce nav bijusi lemttiesīga.
4) par šā panta pirmajā daļā minētajiem jautājumiem kopsapulci un atkārtotu kopsapulci sasauc tikai izmantojot Būvniecības informācijas sistēmas funkcionalitāti.

Atkārtoti sasauktās kopsapulces
Likumprojektā minētā otrreizēji sasauktā kopsapulce aplūkojuma pēc noteikumiem, ko nosaka Dzīvokļa īpašuma likuma regulējums attiecībā uz atkārtotajām kopsapulcēm.
Ņemot vērā, ka atbilstoši Dzīvokļa īpašuma likuma regulējumam atkārtotas kopsapulces ir izveidojamas gan Būvniecības informācijas sistēmā, kā arī tās ir iespējams veidot neizmantojot Būvniecības informācijas sistēmu, Likumprojektā paredzēts speciāls regulējums, kas nosaka pienākumu par Likumprojektā izlemjamajiem jautājumiem kopsapulci veidot tikai izmantojot Būvniecības informācijas sistēmu. Tas pamatā saistāms ar jau anotācijā iepriekš minēto mērķi – nodrošināt pieņemto lēmumu izsekojamību.
Turklāt, attiecībā uz Likumprojektā izlemjamajiem jautājumiem, pārvaldnieks ir tiesīgs sasaukt tikai kopsapulci un atkārtotu kopsapulci pretstatā Dzīvokļa īpašuma likumā vispārējai kārtībai, kurā paredzēta arī aptauju un atkārtotu aptauju organizēšana.

Lēmumu pieņemšanas process, izmantojot Būvniecības informācijas sistēmu
Attiecībā uz imperatīvi noteikto pienākumu, ka par Likumprojektā izlemjamajiem jautājumiem kopsapulce sasaucama tikai izmantojot Būvniecības informācijas sistēmu norādāms, ka Dzīvokļa īpašuma likuma grozījumi ar kuriem tika ieviesta iespēja balsot, tostarp izmantojot Būvniecības informācijas sistēmā, nevienā brīdī neparedzēja un arī šobrīd neparedz tādu situāciju, ka tajā nevarētu piedalīties tie dzīvokļu īpašnieki, kas Būvniecības informācijas sistēmu neizmanto.
Risinājums kurā kopsapulce, izveidota izmantojot Būvniecības informācijas sistēmu nozīmē, ka attiecīgais lēmumprojekts tiek izveidots šajā sistēmā un sistēma attiecīgi kontrolē termiņus, piedāvā iespēju nobalsot priekšbalsojumā. Kopsapulces izveidošana Būvniecības informācijas sistēmā nenozīmē, ka tajā var piedalīties tikai tie dzīvokļa īpašnieki, kas to izmanto, attiecīgi liedzot balsot sabiedrības grupai, kas neizmanto elektroniskās saziņas līdzekļus. Lēmumprojekta izveidošana Būvniecības informācijas sistēmā nozīmē to, ka kopsapulcēs organizatoram ir pienākums paziņot par kopsapulci ikvienam dzīvokļa īpašniekam, kas tostarp sistēmu neizmanto. Būvniecības informācijas sistēmas funkcionalitāte nav patstāvīgs rīks kā balsot kopsapulcē un tas ir uzskatāms par palīglīdzekli, kas nodrošina lielāku dzīvokļu īpašnieku iesaisti (piemēram, tādi īpašnieki, kas savu īpašumu izīrē u.tml.), kā arī nodrošina veikto darbību izsekojamību. Organizatoram ir no likuma esošs pienākums nodrošināt, ka kopsapulces uzaicinājumu ir saņēmis ikviens dzīvokļa īpašnieks un attiecīgi organizēt kopsapulci tā, ka tajā dalību var ņemt gan tie dzīvokļa īpašnieki, kas izmanto elektroniskās saziņas līdzekļus, gan tādi, kas ierodas fiziski klātienē.

Kvoruma neesamības aspekti pārvaldnieka tiesību izlietošanai
No Likumprojekta izriet, ka priekšnoteikums būvniecības ierosināšanai un ieguldījumu veikšanai dzīvojamā mājā ir Dzīvokļa īpašuma likuma noteiktajā kārtībā gan sākotnēji, gan atkārtoti sasaukta kopsapulce, kas nav bijusi lemttiesīga un ir uzskatāms par speciālu regulējumu attiecībā uz lēmumu pieņemšanas kartību, kas noteikta Dzīvokļa īpašuma likumā par to, kā pieņemami dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumi. Ņemot vērā, ka Likumprojekts paredz veikt noteiktus darbus bez attiecīga kopības lēmuma, ir nepieciešams izvērtēt šādas tiesības paredzēšanu pārvaldniekam.
Kā iespējami riski šādām pārvaldniekam tiesībām bez kopības lēmuma veikt ieguldījumus par labu kopībai saistāmi ar, iespējams, pieaugošiem tiesvedību riskiem no dzīvokļu īpašnieku puses, apstrīdot nepieciešamo ieguldījumu pamatojumu. Šajā sakarā aplūkojams turpmāk anotācijā minētais par priekšnoteikumiem attiecībā uz nepieciešamo izdevumu definēšanu, kas ietver atsauces uz Augstākās tiesas nolēmumiem, ņemot vērā, ka katrā konkrētā gadījumā nepieciešamie izdevumi ir vērtējami individuāli.
Turpmāk aprakstīti trīs punkti, kuru iestāšanās sekas ir uzskatāmas par pamatotu iemeslu pārvaldniekam izlietot Likumprojektā dotās tiesības, nesaņemot kopības lēmumu.

1) Priekšnoteikums nepieciešamo izdevumu definēšanai
Likumprojekts paredz, ka viens no priekšnoteikumiem pārvaldniekam izlietot ar likumu dotās tiesības attiecībā uz būvniecības procesa ierosināšanu ir ēkā veiktā tehniskā apsekošana vai energosertifikācija. Minētie dokumenti kalpo kā leģitīms pamats ieguldījumu nepieciešamībai ēkā, ja no tiem izriet neatbilstība attiecībā uz normatīvo aktu prasībām, kas nosaka ievērot ēkas mehāniskās stiprības un stabilitātes vai arī energoefektivitātes prasības.

2) Nepieciešamo izdevumu definēšana
Senāta 2019.gada 13.jūnija spriedumā lietā SKC-22/2019, ar kuru notika judikatūras maiņa, atkāpjoties no Senāta 2016.gada 10.marta sprieduma lietā Nr.46/2016 tika izteikta atziņa, ka Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta otrajā daļā minētās obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības var netieši kalpot kā orientieris tam, kādi izdevumi dzīvojamai mājai ir nepieciešami, lai aizpildītu Civillikuma 865., 866. un 1071.pantā minētā jēdziena „nepieciešamie izdevumi” („lietas uzturēšanai vajadzīgie izdevumi”) saturu. Izdevumu nepieciešamība izvērtējama katrā gadījumā individuāli, ņemot vērā konkrētā nekustamā īpašuma raksturu un vajadzības, kuras nevar izsmeļoši ietvert tiesību normās. Tādēļ tas, ka kādi izdevumi veikti ārpus Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta otrajā daļā uzskaitītajām obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām, pats par sevi nav pamats atzīt, ka izdevumi nav nepieciešami (sk. Senāta 2019.gada 13.jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-22/2019, C28151308.1.S) 15.4.1.punktu).
No iepriekšminētā izriet, ka nepieciešamie izdevumi ne vienmēr būs tikai tādi izdevumi, kas izriet no obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām. Turklāt, tie vienmēr būs vērtējami individuāli. Līdz ar to, ir nepieciešams definēt (noskaidrot), kas ir dzīvojamai mājai nepieciešamie izdevumi katrā konkrētajā gadījumā, kas kalpotu par pamatu ieguldījumu veikšanai dzīvojamā mājā. To pārvaldnieks pamato ar veikto tehnisko apsekošanu vai energosertifikāciju.

Attiecībā uz Likumprojektā iekļauto pārvaldnieka tiesību ierosināt būvniecību un pēcāk atprasīt ieguldītos līdzekļus no dzīvokļu īpašniekiem, norādāms, ka Augstākā tiesa ir taisījusi spriedumus attiecībā uz jautājumu par pārvaldnieka atbildību pret kopību par tam uzdoto pienākumu nepildīšanu, norādot, kādos gadījumos uzskatāms, ka pārvaldnieks būtu atbrīvojams no atbildības pret kopību - no savas puses rīkojoties ar pienācīgu rūpību savu pielīgto pienākumu izpildē, veicot visas nepieciešamās darbības.  Piemēram, lietā, kurā tiesa skatījusi dzīvojamās mājas pārvaldnieka atbildību par neattaisnojamu bezdarbību un konkrētāk, vērtējot atbildību par kopības lēmuma pieņemšanas pienācīgu iniciēšanu norādīts, ka pārvaldnieks atbrīvots no atbildības tad, ja pārvaldnieks no savas puses veicis visas nepieciešamās darbības, atbilstoši informējis kopību, kas balsojusi – "pret" [2]. Ņemot vērā iepriekš minēto, pārvaldnieka atbildība, šī Likumprojekta izpratnē apzīmējama ar jau Civillikumā lietoto klauzulu attiecībā uz uzdoto pienākumu izpildi, tos pildot ar tādu rūpību un čaklību, kādu var sagaidīt no krietna un rūpīga saimnieka [3]. Minētā ģenerālklauzula, gadījumos, kad pārvaldnieks šā Likumprojekta kārtībā sasauc kopsapulci ar mērķi veikt noteiktus būvniecības darbus paredz pārvaldnieka pienākumu, ne tikai sasaukt kopsapulci, bet arī piedāvāt dzīvokļu īpašniekiem atbilstošākos risinājumus attiecīgo darbu veikšanā, turklāt, izvērtējot piedāvāto risinājumu finansiālo ietekmi un apmēru, kā arī kvalitāti u.tml. Tas nepieciešams, lai nepieļautu formālu kopsapulču sasaukšanu.

3) Īpašnieka pienākums veikt ieguldījumus (nepieciešamos izdevumus), taču viņš to nav darījis
Ņemot vērā, ka normatīvie akti nosaka zināmu pienākumu ēku uzturēt atbilstošā tehniskā stāvoklī un ievērot energoefektivitātes prasības vismaz minimālā apjomā, ja minēto pienākumu neizpilda dzīvojamās mājas īpašnieks, Likumprojekts paredz, ka to ir tiesīgs darīt dzīvojamās mājas pārvaldnieks. Neskatoties uz to, ka dzīvokļu īpašnieku kopība nespēj pieņemt lēmumus attiecībā uz sava kopīpašuma uzturēšanu un fizisku saglabāšanu, uz dzīvojamo māju kā objektu jebkurā gadījumā attiecas noteiktas normatīvo aktu prasības, kuras ir jāizpilda.
Atbilstoši tiesu praksē aplūkotajam jautājumam par lietai taisītajiem izdevumiem (Skatīt Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 20.februāra spriedums lietā Nr. SKC-195/2020, C28346016) Civillikuma 866.pants kopsakarā ar Civillikuma 865.pantu noteic lietas īpašnieka pienākumu atlīdzināt jebkurai personai (izņemot personu, kas lietu dabūjusi noziedzīgā ceļā) tās taisītos lietai vajadzīgos jeb nepieciešamos izdevumus. Senāts piekrīt tiesību doktrīnā izteiktajām atziņām, ka nepieciešamo izdevumu atlīdzināšanas noteikuma pamatā ir princips, ka lietas īpašniekam pašam ir pienākums izdarīt šos izdevumus, taču viņš to nav laikus darījis. Atbilstoši tam tiesības prasīt nepieciešamo izdevumu atlīdzību rodas, tiklīdz svešas lietas labā šādi izdevumi ir izdarīti un neatkarīgi no tā, vai starp pusēm pastāv līgums vai ne (sk. Višņakova G., Balodis K. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Lietas; Valdījums; Tiesības uz svešu lietu. Rīga: Mans Īpašums, 1998, 26.lpp.).
Civillikuma 865.pants paredz, ka kādai lietai taisītie izdevumi ir vai nu nepieciešami, ar kuriem pašu tās būtību uztur vai aizsargā no pilnīgas bojā ejas, sabrukuma vai izpostījuma, vai derīgi, kas uzlabo lietu, un proti, pavairo ienākumu no tās, vai, beidzot, greznuma izdevumi, kas padara to tikai ērtāku, patīkamāku vai daiļāku.
Līdz ar to, šī Likumprojekta izpratnē par atlīdzināmiem atzīstami tādi izdevumi, kas dzīvojamo ēku uztur vai aizsargā no bojāejas.
Piemēram, aplūkojot izdevumu sasaisti ar dzīvojamās mājas energoefektivitāti, norādāms uz jau iepriekš minētajiem Ministru kabineta 2020. gada 10. decembra noteikumiem Nr. 720 "Ekspluatējamu ēku energoefektivitātes minimālās prasības" ar kuriem noteikts, ka ēka uzskatāma par atbilstošu enerģijas patēriņa līmeņa un primārās enerģijas patēriņa līmeņa minimālajām prasībām, ja tā atbilst vismaz "E" klasei. Kā secināms no judikatūrā izteiktajām atziņām, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta otrajā daļā minētās obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības var netieši kalpot kā orientieris tam, kādi izdevumi dzīvojamai mājai ir nepieciešami. Kā viena no obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6. panta otrās daļas 1. punkta f) apakšpunktā ir dzīvojamās mājas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu nodrošināšana. Tātad, kā nepieciešamie izdevumi var tikt atzīti, piemēram,  tādi ieguldījumi dzīvojamā mājā, ar kuriem tiek sasniegtas minimālās energoefektivitātes prasības, ja ēka tādām neatbilst.

Pārvaldnieka veikto izdevumu saturs, kas jāatlīdzina dzīvokļu īpašniekiem
Tā kā likumprojekts paredz pārvaldnieka tiesības ierosināt būvniecību dzīvojamā mājā, noteiktos gadījumos veicot ieguldījumus dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā, ir nepieciešams identificēt, kādi izdevumi no šādām darbībām var rasties pārvaldniekam un ar kādiem izdevumiem – kā atlīdzināšanas pienākumu, jārēķinās dzīvokļu īpašniekiem.
Pārvaldīšanas izdevumus veido:
1) aizdevuma pamatsumma, ko aizņēmies pārvaldnieks savā vārdā darbiem, kas veikti par labu kopībai;
2) aizdevuma procentu maksājumi, kuru apmēru ierobežo Likumprojekts;
3) administrēšanas izdevumi, kas iekļaujami pārvaldnieka sniegtā pakalpojuma – pārvaldīšanas izdevumos.
Attiecībā uz pārvaldnieka pakalpojuma veidojošām izmaksām, kurās ietilpst arī administrēšanas izdevumi, norādāms, ka tie sastāv no:
- tiešajām izmaksām, kuras var precīzi attiecināt uz konkrēto pakalpojumu vai pakalpojuma saņēmēju (piemēram, akorda alga un izdevumi par darba veikšanai nepieciešamajiem materiāliem);
- netiešajām izmaksām, kas ir ar pakalpojuma sniegšanu saistītās izmaksas un nav tieši attiecināmas uz konkrētu darbu, taču nepieciešamas šī darba veikšanai, piemēram, uzņēmuma izmaksas, kuras tieši nav saistītas ar pakalpojuma sniegšanu (grāmatvedības izmaksas, vadības izmaksas, biroja uzturēšana, informācijas tehnoloģijas u.c.).

Attiecībā uz minēto izdevumu pozīciju ietekmēšanu un apstrīdēšanu norādāms, ka dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga jebkurā brīdī pieņemt lēmumu par pārvaldnieka veikto darbu pārtraukšanu jebkurā to izpildes stadijā, vienlaikus, kopībai ir jārēķinās ar to, ka pārvaldnieks nezaudē savas kā kreditora prasījuma tiesības attiecībā uz jau paveiktajiem darbiem un ieguldītajiem resursiem.

Īpašnieka vai kopīpašnieka tiesības prasīt pārvaldniekam pagarināt izdevumu atmaksas termiņu
Gadījumos, kad īpašnieks vai kopīpašnieks prasījis pagarināt izdevumu atmaksas termiņu, minētie izdevumi no kreditora puses nav apliekami ar kādām papildus izmaksām, piemēram, nokavējuma procentiem u.tml.

Aizdevuma procentu maksājumu, kuru apmēru ierobežo Likumprojekts, piemērošana
Likumprojekta pantā, ar kuru Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums papildināms ar jaunu 14.¹ pantu, tā otrās daļas 2. teikumā noteikts - "Izdevumos ietilpst arī atlīdzība kreditoram par pārvaldnieka piesaistītajiem finanšu līdzekļiem, kas nedrīkst pārsniegt iepriekšējā ceturkšņa vidējo svērto aizdevuma procentu tirgus likmi." Šajā gadījumā, kā izejas dati par iepriekšējo periodu procentu likmju apmēru ir uzskatāmi Latvijas Bankas statistikas datubāzē esošā informācija par Monetāro finanšu iestāžu izsniegto kredītu vidējām svērtajām procentu likmēm.[4]

Konstitucionalitātes tests

Satversmes 105.pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."
Satversmes tiesas praksē tiesību uz īpašumu ierobežojums ticis konstatēts arī gadījumos, kuros personai ir kāds maksāšanas pienākums.
Paredzams, ka ar likumprojektā ietvertajiem grozījumiem dzīvokļu īpašniekiem kā dzīvojamās mājas īpašniekam būs ierobežota iespēja pilnībā rīkoties ar savu īpašumu, ņemot vērā pārvaldnieka tiesību veikt ieguldījumus dzīvojamā ēkā, pēcāk ieguldītos līdzekļus atprasot no dzīvokļu īpašniekiem, tādējādi jāizvērtē nepieciešamība veikt ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtējumu.

1. Pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu.
Ņemot vērā, ka konstitucionalitātes tests tiek veikts Likumprojektam, netiek vērtēts vai likums pieņemts un, vai likums ir izsludināts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.
Atbildot uz jautājumu, vai likums ir pietiekoši skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu apjomu, norādāms uz turpmāk minēto.
No Likumprojekta ir nolasāmas dzīvokļu īpašnieku tiesības – dzīvokļu īpašniekiem ir tiesības izlemt ar dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu, vai tie atbalsta pārvaldnieka ieceri attiecībā uz dzīvojamā ēkā veicamajiem darbiem. Likumprojekts tostarp skaidri iezīmē sekas tam, ja dzīvokļu īpašnieki neizmanto savu tiesību lemt par pārvaldnieka piedāvāto ieceri attiecībā uz darbu veikšanu dzīvojamā ēkā, kas rezultējas ar pārvaldnieka tiesību ierosināt būvniecību bez īpaša kopības pilnvarojuma, kā arī dzīvokļu īpašnieku pienākumu veikt pārvaldnieka ieguldījumu atmaksu. Pretstatā dzīvokļu īpašnieku pienākumam atmaksāt minētos līdzekļus, ir noteikta arī tiesība – prasīt pārvaldniekam pagarināt izdevumu atmaksas termiņu.

2. Šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis.
Pamattiesību ierobežojumu var noteikt tikai tad, ja ar to tiek sasniegts kāds no Satversmes 116. pantā minētajiem leģitīmajiem mērķiem. Proti, pamattiesības var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Turklāt, par Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežošanas leģitīmiem mērķiem ir atzīti gan jau minētie Satversmes 116. pantā minētie pamati, gan arī citas konstitucionāli aizsargājamas intereses.[5]
Savlaicīga ēku uzturēšana ir visas sabiedrības interesēs, aizsargājot sabiedrības drošību. Līdz ar to, pārvaldnieka tiesības bez īpaša kopības pilnvarojuma ierosināt būvniecību, lai nodrošināt ēkas atbilstību mehāniskās stiprības un stabilitātes prasībām ir uzskatāms par leģitīmu mērķi.
Tāpat viens no Satversmes 116. pantā minētajiem pamatiem, atbilstoši kuriem var tikt ierobežotas personai Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības, ir arī citu personu tiesību aizsardzība.  Ņemot vērā, ka daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā lēmumu pieņemšanai dzīvokļu īpašnieku starpā nepieciešams noteikts balsojums ar vienkāršu vai kvalificētu balsu vairākumu, praksē bieži netiek pieņemti dzīvojamai mājai nepieciešamie lēmumi attiecībā uz tās turpmāku atbilstošu ekspluatāciju, jo trūkst dzīvokļu īpašnieku iniciatīvas. Līdz ar to, šī Likumprojekta leģitīmais mērķis ir ne tikai sabiedrības drošība, bet arī citu personu – dzīvokļu īpašnieku aizsardzība, kuri vēlas dzīvot drošā vidē un uzturēt ieguldīt savā īpašumā, vienlaikus negūst vairākuma atbalstu.

Attiecībā uz energoefektivitāti, Satversmes 115. pants nosaka valsts pienākumu izpildi vides uzlabošanas jomā. Latvijai jau šobrīd izriet pienākumi, kas saistoši, ņemot vērā Eiropas Savienības regulējumu attiecībā uz energoefektivitātes uzlabošanu tai skaitā dzīvojamo ēku sektorā, līdz ar to, īpašumtiesību aprobežojums, veicot ieguldījumus energoefektivitātes uzlabošanai, panākot vismaz minimālo energoefektivitātes līmeni, ko nosaka normatīvie akti, ir uzskatāms par leģitīmu mērķi, ņemot vērā, ka Satversmes 105. panta tiesības uz īpašumu var tikt ierobežotas, ja tam ir leģitīms mērķis, kura pamats var būt arī citas konstitucionāli aizsargājamas intereses – šajā gadījumā tiesības dzīvot labvēlīgā vidē un valsts pienākuma izpilde vides uzlabošanas jomā, kas izriet no minētā Satversmes 115. panta.

3. Šis ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi.
Vai ar šo Likumprojektu var sasniegt leģitīmo mērķi
Ar Likumprojektu tiek risināts problēmjautājums, kas saistīts ar dzīvokļu īpašnieku pasivitāti attiecībā uz lēmumu pieņemšanu dzīvojamās mājas uzturēšanā. Likumprojekts pēc būtības nemaina jau esošo sistēmu attiecībā uz kārtību, kā dzīvojamā mājā tiek pieņemti lēmumi par noteiktu darbu veikšanu, t.i., dzīvokļa īpašuma likums nosaka, ka iniciators kopsapulcei var būt arī pārvaldnieks. Vienlaikus, Likumprojekts, atšķirībā no spēkā esošā regulējuma dod tiesības pārvaldniekam rīkoties kopības labā arī tādā gadījumā, ja kopība nav pieņēmusi pozitīvu lēmumu (uz kopsapulci nav ieradušies nepieciešamais skaits dzīvokļu īpašnieku, lai kopsapulce būtu uzskatāma par lemttiesīgu).

Vai mērķi var sasniegt ar citiem līdzekļiem
Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, Satversmes tiesa uzsver to, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet gan tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā kvalitātē.
Dzīvokļa īpašuma likumā jau līdz šim ir veikti vairāki grozījumi, kas paredz dzīvokļu īpašnieku aktīvāku iesaisti lēmumu pieņemšanā, piemēram, mazākuma tiesības lemt vairākuma vietā. Tomēr neviens no šiem risinājumiem nespēj sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā apmērā un kvalitātē, kā gadījumā, ja šāda tiesība tiktu dota pārvaldniekam. Tas saistāms ar to, ka jebkurā citā risinājumā vienojošais elements ir dzīvokļu īpašnieku kopības balsojums (pozitīvs lēmums) par attiecīgu darbu veikšanu, tomēr prakse rāda, ka iedzīvotāji nespēj pieņemt lēmumus nepietiekošas aktivitātes dēļ. Grozījumu, ar kuriem tika noteiktas mazākuma tiesības lemt, ja vairākums ir pasīvs, izstrādes gaitā tika saņemti viedokļi, ka pat šāds risinājums, kurā lēmuma pieņemšanai pietiktu, ja lēmumu pieņemtu vairāk kā viena trešdaļa jebkurā gadījumā nesekmētu lēmumu pieņemšanu dzīvojamās mājās ar lielu dzīvokļu īpašumu skaitu.

Vai labums ko iegūst sabiedrība ir lielāks par personas tiesībām nodarīto kaitējumu
Noskaidrojot vai tiesību normu izdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa savā izvērtējumā ņem vērā arī attiecīgās tiesību jomas specifiku.
Atbildot uz šo jautājumu, vērtējams kāds ir personai nodarītais kaitējums, ņemot vērā jau minēto attiecīgās tiesību jomas specifiku dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā - no veiktajiem darbiem persona (dzīvokļa īpašnieks) jebkurā gadījumā gūst labumu tādā izpratnē, ka uzlabojumi tiek veikti viņam piederošajam īpašumam (kā dzīvojamās mājas kopīpašniekam).
Līdz ar to uzskatāms, ka sabiedrības ieguvums ir lielāks, nekā indivīda tiesību ierobežojums. Kā anotācijā jau tika secināts, šī Likumprojekta leģitīmais mērķis ir ne tikai sabiedrības drošība, bet arī citu personu – dzīvokļu īpašnieku aizsardzība, kuri vēlas dzīvot drošā vidē un uzturēt ieguldīt savā īpašumā, vienlaikus negūst vairākuma atbalstu. Tādējādi personas, kuras tiesību ierobežojumi tiek vērtēti pretstatā sabiedrības iegūtajam labumam nav vērtējami viennozīmīgi.

[1] Augstākās tiesas Senāta 2020.gada 5.maija spriedumu lietā Nr.SKC-172/2020.
[2] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta  2019.gada 16.oktobra spriedums SKC-248/2019, 7.punkts.
[3] Skatīt piemēram, Civillikuma 1646. un 2250. pantu.
[4] Latvijas Bankas statistikas datubāze. Dati par nefinanšu sabiedrībām izsniegto kredītu procentu likmēm jaunajiem darījumiem, aplūkojot nefinanšu sabiedrību kopējo procentu likmi. Pieejams:https://statdb.bank.lv/lb/Data/176.
[5] Latvijas Republikas Satversmes 105. pants: tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesas judikatūra. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2023, 59.lp.