Anotācija (ex-ante)

Ar Satversmes tiesas 2022. gada 23. februāra spriedumu lietā Nr. 2021-22-01 CPL 43.¹ panta otrās daļas otrais teikums, ciktāl šīs normas neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu, atzīta par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Savukārt ar Satversmes tiesas 2023. gada 17. februāra spriedumu lietā Nr. 2022-05-01 nolemts atzīt CPL 43. panta ceturto daļu, ciktāl tā neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2023. gada 1. oktobra.
Ņemot vērā minēto, Tieslietu ministrija izstrādāja priekšlikumus grozījumiem CPL 43., 43.¹, 478. pantā, kas paredz privāto tiesību juridiskai personai tiesības lūgt atbrīvojumu no tiesas izdevumu un drošības naudas samaksas, kā arī tiesas izdevumu samaksas atlikšanu un iesniedza Saeimas Juridiskajā komisijā kā priekšlikumus likumprojektam "Grozījumi Civilprocesa likumā" (Reģ. Nr.488/Lp14) pirms otrā lasījuma. Taču, strādājot pie minēto spriedumu izpildes, tajā skaitā uzklausot CPL darba grupas ekspertu viedokli, tika secināts, ka, lai sasniegtu Satversmes tiesas spriedumu mērķi pilnībā, nav pietiekami tikai ar tiesību piešķiršanu juridiskai personai lūgt atbrīvojumu no tiesas izdevumu un drošības naudas samaksas, bet ir nepieciešama plašāka CPL noteikto valsts nodevu reforma, tostarp nepieciešamas izmaiņas valsts nodevu apmēros, lai privātpersonām nodrošinātu taisnīgāku un samērīgāku pieejamību tiesai, tajā skaitā nepieciešams paredzēt maksimālo par prasību (kas novērtējama naudas summā) maksājamo valsts nodevas apmēru.

No minētā Satversmes tiesas 2023. gada 17. februāra spriedumu lietā Nr. 2022-05-01 konstatējošās daļas izriet, ka pieteikuma iesniedzējs bija vērsies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību atlīdzināt kaitējumu, kas tam nodarīts, Latvijas valstij pieļaujot Eiropas Savienības tiesību normu pārkāpumus. Vienlaikus pieteikuma iesniedzējs lūdzis to daļēji atbrīvot no valsts nodevas samaksas, nosakot valsts nodevu 30 euro apmērā vai citādā samērīgā apmērā. Pirmās instances tiesas tiesnesis piemērojis apstrīdēto normu un minēto lūgumu noraidījis, uzdodot pieteikuma iesniedzējam samaksāt valsts nodevu pilnā apmērā, proti, papildus jau samaksātajiem 30 euro samaksāt valsts nodevu 176 839,33 euro apmērā. Pieteikuma iesniedzējs, nespējot samaksāt valsts nodevu noteiktajā apmērā, samazinājis prasības apmēru un samaksājis valsts nodevu mazākā - samazinātajai prasībai atbilstošā - apmērā.
Ņemot vērā minēto, ir jāsaprot, vai no valsts puses ir pamatoti un samērīgi prasīt no privātpersonas maksājumu šādā apmērā, lai persona varētu celt prasību tiesā un aizsargāt savas aizskartās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, kā arī vai šāda maksājuma pieprasīšanai ir leģitīms mērķis.

Kopumā tiesas izdevumi un tajā skaitā valsts nodeva, tiek noteikti, lai: 1) daļēji kompensētu valstij izdevumus, kas nepieciešami tiesu darbības finansēšanai; 2) atlīdzinātu tiesas izdevumus tai pusei, kuras labā taisīts tiesas nolēmums; 3) mudinātu parādniekus labprātīgi izpildīt savas saistības; 4) atturētu personas no vēršanās tiesā ar nepamatotām prasībām vai prasībām par niecīgām summām.[1]
Šajā sakarā jānorāda, ka arī Ārvalstu investoru padome Latvijā (FICIL) savā 2021. gada ziņojumā norādījusi, ka Latvijā joprojām nav noteikti maksimālie valsts nodevas "griesti", kā arī valsts nodeva atsevišķās lietās nav samērīga ar tiesu patērētajiem administratīvajiem resursiem, it īpaši, ja lietā ir liela prasības summa. Šobrīd likums paredz atsevišķos gadījumos konkrētu ierobežotu vai procentuāli aprēķināmu valsts nodevu atkarībā no prasības summas, neierobežojot maksimālo nodevas apmēru. Lai nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu, tajā skaitā iespēju celt prasību tiesā, kas nedrīkst būt ierobežota ar materiālajām spējām pusei samaksāt valsts nodevu, nepieciešams noteikt saprātīgu ierobežojumu valsts nodevām.[2]
Tāpat arī 2018. gada CEPEJ ekspertu ziņojumā par Latvijas tiesu sistēmas novērtējumu ir norādīts, ka tiesas nodevas par prasījumiem, kuru vērtība ir 0,5 miljoni euro un vairāk, ir Latvijā daudz lielākas nekā citās valstīs, un pastāv risks, ka tiks pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punkts. Ir ieteicams ierobežot tiesas nodevas līdz aprēķinātām lietas vidējām izmaksām, kā tas nesen tika darīts citās Eiropas valstīs. [3]
Minētajā Satversmes tiesas spriedumā norādītā valsts nodeva 176 839,33 euro apmērā, kas pieteicējam bija jāmaksā, lai celtu prasību tiesā par zaudējumu piedziņu no valsts, nenoliedzami ietekmēja pieteicēja tiesības celt prasību tiesā, jo pieteicējam nācās samazināt prasības summu tāpēc, ka viņš nevarēja apmaksāt valsts nodevu šādā apmērā, kā arī valsts nodeva konkrētajā lietā nebija samērīga ar tiesas patērētajiem administratīvajiem resursiem, lai izskatītu konkrēto lietu. Pēc Tiesu administrācijas sniegtajiem datiem vienas civillietas izskatīšana pirmajā instancē valstij vidēji izmaksā 873,09 euro, savukārt apelācijas instancē 2329,68 euro. 
Igaunijā maksājamā valsts nodevas summa par prasības pieteikumu civillietā šobrīd nepārsniedz 3 500 euro.[4] Tas saistāms ar Igaunijas konstitucionālās tiesas 2015.gada 26.maija spriedumu lietā Nr. 3-4-1-59-14.[5]  Proti, agrāk Igaunijā Valsts nodevu likumā maksājamās valsts nodevas "griesti" tika paredzēti 10 500 euro apmērā, tomēr Igaunijas konstitucionālā tiesa atzina, ka šāda norma ir antikonstitucionāla un valsts nodevas griesti - 10 500 euro apmērā ievērojami pārsniedz reālās tiesvedības izmaksas, līdz ar to - tā ir nesamērīga un potenciāli var ierobežot personas tiesības uz vēršanos tiesā. Igaunijas konstitucionālās tiesas spriedumā kā salīdzinājums izmantotas administratīvajā procesā noteiktās valsts nodevas (kas ir ievērojami mazākās nekā civilprocesā – līdzīgi kā Latvijā), līdz ar to likumdevējs nevar aizbildināties ar procesuālās ekonomijas principu, nosakot ievērojami augstākas valsts nodevas civilprocesā nekā administratīvajā procesā. Procesuālā ekonomija nevar būt leģitīms mērķis cilvēku atturēšanai vērsties tiesā, izmantojot nepamatoti augstas nodevas. Tiesa arī vienlaicīgi norādīja, ka ir pamatoti tas, ka civilprocesā nodevas ir augstākas nekā administratīvajā procesā, tā iemesla dēļ, ka civillietām nav tik liela ietekme uz sabiedrību kā administratīvajām lietām, jo civillietās parasti tiek risināts divu personu civiltiesisks strīds. Līdz ar to tas ir samērīgi, ka tiesvedības izmaksas uz saviem pleciem uzņemas konkrētas privātpersonas, kas vērsušās tiesā, lai risinātu konkrēto civiltiesisko strīdu.
Papildus jānorāda, ka, piemēram, Lietuvā maksājamā maksimālā valsts nodeva par prasības pieteikumu civillietā nepārsniedz 15 000 euro (Lietuvas Civilprocesa kodeksa 80. pants),[6] kas ir krietni lielāka summa nekā Igaunijā, bet vienlaicīgi tā ir samērīgāka summa nekā Latvijā par naudas prasījumiem lielos apmēros, kur maksājamā valsts nodevas summa nekad nesasniedz maksimālo robežu.
Tāpat 2018.gada CEPEJ ekspertu ziņojumā par Latvijas tiesu sistēmas novērtējumu, paskatoties uz Latvijā esošo valsts nodevu apmēra problemātiku nedaudz citā rakursā, ir norādīts, ka tiesvedības dalībnieki, kuri vēlas iesniegt tiesā mazas vērtības prasību, var saskarties ar situāciju, kurā viņiem ir jāmaksā valsts nodeva, kas ir lielāka par viņu prasības vērtību vai veido būtisku prasības vērtības daļu. Tiesas nodevas pirmās instances tiesās šķiet samērā lielas gan absolūtos skaitļos, gan salīdzinājumā ar nodevām, kuras jāmaksā citās valstīs par līdzīgas vērtības prasībām. Ievērojamais tiesu nodevu pieaugums (gan absolūtos skaitļos, gan attiecībā uz tiesu sistēmas budžetu kopumā), pamatojoties uz Latvijas iestāžu skaidrojumu, veidojies galvenokārt tiesās iesniegto lietu skaita pieauguma dēļ. Šāda hipotēze prima facie rada zināmas šaubas attiecībā uz to, vai tiesības uz tiesas pieejamību šādos gadījumos tiktu pilnībā ievērotas, paturot prātā iepriekš minētos principus, kas izriet no ECT tiesu prakses.[7]
Paskatoties uz nodevu apmēriem citās valstīs, patiešām ir jāsecina, ka Latvija ierindojas starp valstīm, kurās ir noteikti vieni no augstākajiem nodevu apmēriem Eiropas Savienībā.
No CEPEJ ziņojuma izriet,[8] ka, piemēram, prasībās par 3000 euro piedziņu Latvija ierindojas starp līderiem aiz Nīderlandes (no visām ziņojumā aplūkotajām valstīm) ar otru lielāko nodevu, kas pārsniedz 350 euro. Piemēram, Lietuvā par šādu prasības pieteikumu maksājamā valsts nodeva nepārsniedz 100 euro, Igaunijā tā ir nedaudz virs 250 euro, Polijā – 150 euro, Austrijā – nedaudz virs 150 euro.
Savukārt no 2020.gada Eiropas Savienības rezultātu apkopojuma tiesiskuma jomā statistikas datiem redzams, ka tiesvedības uzsākšanai nepieciešamais tiesas nodevas apmērs civillietā par strīdu starp diviem uzņēmumiem pārrobežu civillietā par līguma izpildi, ja prasības vērtība ir 20 000 euro, Latvijā pārsniedz 900 euro, savukārt, piemēram, Igaunijā nodevas apmērs ir nedaudz virs 700 euro, Lietuvā -  ap 600 euro.[9]
No minētā jāsecina, ka Satversmes tiesas sprieduma izpildei ir nepieciešama kompleksa pieeja, proti, tikai izmaiņas CPL 43. pantā efektīvi nerisinās situāciju. Gluži pretēji, tas var radīt lielu pieplūdumu ar tiesā ienākošo pieteikumu skaitu par atbrīvošanu no valsts nodevas samaksas, tādējādi papildus noslogojot tiesu, ņemot vērā likumā noteikto nesamērīgi lielo valsts nodevu apmēru. Savukārt valsts nodevu apmēra samazināšana par neliela un vidēja apmēra prasībām, tāpat arī valsts nodevas maksimālā apmēra noteikšana - veicinās personu piekļuvi tiesai, kā arī, visticamāk, neradīs nevajadzīgu pieteikumu par juridisko personu atbrīvošanu no valsts nodevas pieplūdumu tiesā.

Tāpat minētajā 2018. gada CEPEJ ekspertu ziņojumā par Latvijas tiesu sistēmas novērtējumu norādīts, ka pašreizējā tiesu nodevu sistēma attiecībā uz civillietām ir nepamatoti sarežģīta. Lai aprēķinātu tiesas nodevas, ir jāveic aprēķini ar vairākiem mainīgiem lielumiem (ar decimālzīmēm), un tāpēc iedzīvotājiem nav viegli saprast faktiskās izmaksas. Tiesas nodevu aprēķinam vajadzētu būt samērā vienkāršam, viegli saprotamam un paredzamam. Jāizvairās no aprēķiniem ar vairākiem mainīgiem lielumiem un decimālzīmēm. Ieteicams tiesas maksājumus noteikt kā fiksētas summas dažādām prasījumu kategorijām tabulas veidā. 
Turklāt valsts nodevu regulējumā novērojamas arī citas nepilnības, piemēram, valsts nodevas CPL 34. pantā nav strukturētas pēc procesuālā dokumenta veida, bet gan izkārtotas pamīšus, kas padara regulējumu grūti uztveramu, kā arī pantā konstatētas citas nepilnības, piemēram, nav skaidri pausta likumdevēja griba attiecībā uz to, vai valsts nodeva nosakāma par prasības pieteikumu vai prasījumu. Tāpat minētajā CPL 34. pantā ir ietverti ļoti daudz dažādi valsts nodevu lielumi, kas arī ir viens no faktoriem, kas pasliktina orientēšanos valsts nodevu apmēros.
Turklāt CPL darba grupā tika norādīts, ka ir atsevišķas lietu kategorijas, kur valsts nodeva aprēķināma saskaņā ar CPL 34. panta pirmās daļas 4. punktu, kas paredz, ka par citām prasībām, kam nav mantiska rakstura vai kas nav jānovērtē maksājama valsts nodeva 70 euro apmērā - šāda summa nereti nav samērīga ar tiesas patērētājiem resursiem un administratīvajām izmaksām, kas nepieciešamas, lai izskatītu šādas lietas (piemēram, lietas par servitūta nodibināšanu un kopīpašuma dalīšanu nereti prasa ievērojamu tiesas resursu patēriņu). Līdz ar to būtu nepieciešams paaugstināt valsts nodevu apmēru šādām lietu kategorijām.


[1] sk.: Davidovičs G., Rozenbergs J., Torgāns K. Civilprocesa likuma 33. panta komentārs. Grām.: Torgāns K. (zin. red.) Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 124. lpp.).

[2] Ārvalstu investoru padomes Latvijā 2021. gada nostāja attiecībā uz tiesu efektivitātes un investīciju aizsardzības jautājumiem. 10.lpp. Pieejams: https://www.ficil.lv/high-council/ficil-high-council-meeting-2021/

[3] Latvijas tiesu sistēmas novērtējums, pamatojoties uz CEPEJ izstrādāto metodiku un instrumentiem. CEPEJ ekspertu ziņojums. 155.-156.lpp. Pieejams: https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/9_Tieslietu_padome/Dokumenti/CEPEJ%20Evaluation%20Report_Latvia_Final_LV.docx

[4] Sk. Estonian State Fees Act. Pieejams: https://www.riigiteataja.ee/en/eli/511022015002/consolide

[5]Sk. Estonain Constitutional judgment 3-4-1-59-14. Pieejams: https://www.riigikohus.ee/en/constitutional-judgment-3-4-1-59-14

[6] Lietuvas Civilprocesa kodekss. Pieejams: https://e-seimas.lrs.lt/portal/legalAct/lt/TAD/TAIS.162435

[7] Latvijas tiesu sistēmas novērtējums, pamatojoties uz CEPEJ izstrādāto metodiku un instrumentiem. CEPEJ ekspertu ziņojums. 155.-156.lpp. Pieejams: https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/9_Tieslietu_padome/Dokumenti/CEPEJ%20Evaluation%20Report_Latvia_Final_LV.docx

[8] European judicial systems CEPEJ Evaluation Report. Pieejams: https://rm.coe.int/evaluation-report-part-1-english/16809fc058

[9] The 2020 EU Justice Scoreboard. Pieejams: https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/9_Tieslietu_padome/EU%20Justice%20Scoreboard_LV_2020_latviski.pdf
 

Ar Likumprojektu CPL tiek papildināts ar jaunu 3.pielikumu, kā arī tiek veikti citi saistītie grozījumi, kas paredz:
- valsts nodevas apmēra samazinājumu prasībās līdz 7 500 euro, nepalielinot valsts nodevas apmēru prasībās līdz 40 000 euro;
- valsts nodevas apmēra palielināšana prasībās no 40 001 euro, lai mazinātu fiskālo ietekmi uz budžetu;
- valsts nodevas "griestu" noteikšana, paredzot, ka maksimālais valsts nodevas apmērs ir 25 000 euro;
- fiksētu valsts nodevu noteikšana dažādu vērtību kategoriju prasījumiem, tabulas veidā, atvieglojot valsts nodevu aprēķināšanas kārtību, pilnībā atsakoties no valsts nodevas apmēra procentuālā izteiksmē;
- valsts nodevas strukturētas pēc procesuālā dokumenta veida, lai izkārtojums nebūtu pamīšus (no sākuma prasības, tad sevišķās tiesāšanās kārtības pieteikumi, tad pieteikumi, kur valsts nodeva ir virs 80 euro, un visbeidzot pārējie pieteikumi, par kuriem maksājama valsts nodeva 80 euro apmērā);
- pēc iespējas samazināti dažādi valsts nodevu lielumi, kā arī samazināti izņēmumu gadījumi. Proti, minimālā nodeva noteikta 80 euro (arī drošības naudas apmērs pacelts uz 80 euro). Par prasībām, kam nav mantiska rakstura nodeva pacelta no 70 euro uz 300 euro. Šajā kategorijā iekļautas arī iepriekš atsevišķi izdalītās prasības par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un aizsardzību, pieteikumi lietās par komercnoslēpuma aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu kā arī pieteikumi lietās, par kurām strīds izskatīts Rūpnieciskā īpašuma Apelācijas padomē, un prasības lietās par kapitālsabiedrību dalībnieku (akcionāru) sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem (30.⁴ nodaļa), kā arī prasība par šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā neesošu. Atsevišķi no prasībām, kam nav mantiska rakstura izdalītas šādas lietu kategorijas ar samazinātu valsts nodevu, kas uzskatāmas par lietu kategorijām, kur nebūtu vēlams paaugstināt valsts nodevu, lai neierobežotu personu pieeju tiesai, nosakot, ka valsts nodeva maksājama nevis par prasību, bet prasījumu – prasījums par laulības šķiršanu; prasījums, kas izriet no dzīvojamo telpu īres tiesiskām attiecībām; prasījums, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām; prasījums lietās par bērna izcelšanās noteikšanu;
- par kredītiestāžu maksātnespējas vai likvidācijas pieteikumu iepriekšējo 355 euro vietā noteikta valsts nodeva 1 000 euro apmērā, jo arī šī lietu kategorija ir pietiekami sarežģīta un šobrīd noteiktais valsts nodevas apmērs nav samērīgs ar tiesas patērētājiem resursiem un administratīvajām izmaksām;
- ņemot vērā, ka Eiropas Parlamenta un Padomes regulas Nr. 655/2014 42. pants noteic, ka tiesas nodevas procedūrā par apķīlāšanas rīkojuma iegūšanu vai par tiesiskās aizsardzības līdzekli attiecībā pret rīkojumu nav augstākas par nodevām, lai iegūtu līdzvērtīgu valsts rīkojumu vai tiesiskās aizsardzības līdzekli attiecībā pret tādu valsts rīkojumu, tad attiecīgi valsts nodevas apmērs par šo pieteikumu pielīdzināts valsts nodevas apmēram par prasības nodrošinājuma pieteikumu vai pagaidu aizsardzības pieteikumu, līdz ar to likumprojekts paredz valsts nodevu 80 euro par pieteikumu Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojumam;
- dzēsta pozīcija, kas paredzēja, ka par prasības pieteikumu par kopīgas mantas dalīšanu maksājama valsts nodeva tādā pašā apmērā kā par prasības pieteikumu vispārējā kārtībā (Tieslietu ministrijas ieskatā to likumā nav nepieciešams atsevišķi uzsvērt, jo uzsverami būtu tikai izņēmuma gadījumi. Visticamāk šāda pozīcija likumā tika saglabāta, jo agrāk regulējums paredzēja, ka nodeva maksājama 50 % apmērā no likmes, kas būtu maksājama par prasības pieteikumu vispārējā kārtībā, taču pēc tam tas tika grozīts uz šobrīd spēkā esošo regulējumu).
- sūdzības par Maksātnespējas kontroles dienesta lēmumiem, kas paredzēja valsts nodevu 25 euro apmērā un bija iekļauta CPL 34. panta pirmās daļas 13. punktā, izdalīta atsevišķi un pārcelta uz CPL 43.¹ pantu, paredzot, ka par šādu sūdzību turpmāk maksājama drošības nauda 80 euro apmērā, kas ļaus personai pamatotas sūdzības gadījumā par iestādes lēmumu atgūt samaksāto drošības naudu. Tāpat arī drošības nauda būs maksājama par sūdzību par Rūpnieciskā īpašuma Apelācijas padomes lēmumu, par ko vienošanās tika panākta intelektuālā īpašuma darba grupā;
- CPL 43.¹ pantā iekļautas divas jaunas pozīcijas (sk. iepriekšējo punktu) un pantā drošības naudas sagrupētas pēc drošības naudas apmēra. Attiecīgi grozījumi veikti arī 43.² panta pirmajā daļā, padarot to vispārīgāku, jo to nepieciešams attiecināt ne tikai uz šobrīd pantā uzskaitītajām sūdzībām, bet visām sūdzībām un pieteikumiem, par kuriem ir jāmaksā drošības nauda saskaņā ar CPL 43.¹ pantu, lai nebūtu individuāli jāiekļauj jaunās pozīcijas, kas padarītu normu grūti uztveramu.
- papildus veikti redakcionāli precizējumi arī CPL 36.¹,100., 458., 478., 540. pantā.
 

Saskaņā ar CPL 33. panta otro daļu tiesas izdevumi ir valsts nodeva un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi. Saskaņā ar CPL 40. panta pirmo daļu summas, kas nepieciešamas izdevumu samaksai par tiesas pavēstu[1] un citu tiesas dokumentu atvasinājumu izgatavošanu,[2] piegādāšanu, izsniegšanu un rakstveida pierādījumu atgriešanu (CPL 39. panta pirmās daļas 5. punkts.), iemaksā valsts. Minētais, protams, neatbrīvo puses no izdevumu atlīdzināšanas. Attiecīgi valsts sākotnēji iemaksātie vai segtie izdevumi par tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu atvasinājumu izgatavošanu, piegādāšanu, izsniegšanu un rakstveida pierādījumu atgriešanu CPL noteiktajā kārtībā tiek piespriesti no pusēm ar gala nolēmumu lietā. Taču šāds regulējums rada virkni problēmu, ko varētu risināt daļēja ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu iekļaušana valsts nodevā.
Problēmas, ko rada esošais regulējums:
- Apgrūtina tiesas darbu, jo tiesai jārēķina šos izdevumus katrā lietā pirms tiesas nolēmuma sagatavošanas. Ja gadā prasības tiesvedības kārtībā tiek izskatītas ap 2 000 lietu, tad tiesām gandrīz visās lietās ir jāsarēķina un spriedumā jāpiedzen ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi.
- Nevajadzīgi palielina izpildu lietu skaitu. Šobrīd daudzās lietās pēc sprieduma pieņemšanas, ja parādnieks nesamaksā valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus, nepieciešams uzsākt piespiedu izpildi, lai šos izdevumus varētu atgūt. Taču, ja daļa šo izdevumu tiktu iekļauti valsts nodevās, vairumā gadījumu pēc sprieduma spēkā stāšanās, valstij nebūtu nepieciešams organizēt piespiedu izpildi, jo šie izdevumi jau būtu samaksāti avansā kopā ar valsts nodevu, un pēc sprieduma spēkā stāšanās piedzenami par labu prasītājam.
- Rada valstij zaudējumus. Nereti, ja lietā ir nelieli ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi (piemēram, atbildētājam, kurš civillietā nav aktīvs, pa pastu tiek nosūtīts viens paziņojums par lietas ierosināšanu un viena pavēste – izdevumu apmērs šādā gadījumā ir 4 euro), valstij nav ekonomiski izdevīgi ierosināt izpildu lietu, un šādi izdevumi tāpat netiek atgūti, tādējādi radot zaudējumus. Piemēram, 2023. gadā tika ievestas izpildu lietas par šādu ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu piedziņu: 1) līdz 5 euro - 5511;  2) no 5 līdz 10 euro – 8588;  3) no 10-20 euro – 154; 4) no 20-30 euro – 103; 5) no 30-50 euro – 579; 6) 50 euro un vairāk – 620.
- Problēmas ar izdevumu piedziņu valsts labā, ja parādnieks atrodas ārvalstīs. Šobrīd Eiropas Savienības valstu starpā nav vienotas nostājas par to, vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādāta redakcija) aptver arī tiesas izdevumu piedziņu valsts labā – daudzas valstis šādu izdevumu piedziņu atsaka. Līdz ar to šobrīd šos izdevumus praktiski nav iespējams piedzīt. Turklāt arī piedziņa citās valstīs var izmaksāt krietni vien dārgāk nekā Latvijā.


[1]Ministru kabineta 2022. gada 11. janvāra noteikumi Nr. 20 "Ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu aprēķināšanas kārtība" 14. pkt. Tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanas un izsniegšanas izdevumi, kā arī rakstveida pierādījumu atgriešanas izdevumi vienam pasta sūtījumam ir 2 euro.

[2] Turpat. 15. pkt. - ar tiesas dokumentu atvasinājumu izgatavošanu saistītos izdevumus aprēķina, nosakot drukāto, kopēto un skenēto tiesas dokumentu apjomu lietā. Lietā, kurā drukāto, kopēto un skenēto tiesas dokumentu apjoms ir līdz 250 lapām (viens sējums), tiesas dokumentu atvasinājumu izgatavošanas izdevumi ir 5 euro. Par katru nākamo drukāto, kopēto un skenēto tiesas dokumentu apjomu līdz 250 lapām tiek pieskaitīti 5 euro.
 

Likumprojektā ietverti grozījumi, kas paredz CPL 39. panta pirmās daļas 5. punktā iekļauto ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu – izdevumi, kas saistīti ar tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu atvasinājumu izgatavošanu, piegādāšanu un rakstveida pierādījumu atgriešanu – iekļaušanu valsts nodevā, turpmāk vairs tos neizdalot atsevišķi kā pozīciju, par kuru būtu veicama atsevišķa samaksa. Tātad tiek plānots palielināt valsts nodevu par 10 euro, kas ir vidējais ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu apmērs vienā civillietā. Papildus jānorāda, ka izdevumus, kas saistīti ar dokumentu tulkošanu un sūtīšanu uz ārvalstīm, nav paredzēts iekļaut valsts nodevā. Attiecīgi grozījumi izdarīti arī minētā panta otrajā daļā, kur ietverta atsauce uz Ministru kabineta noteikumiem, kas radīs nepieciešamību izdot šo Ministru kabineta noteikumus no jauna vai attiecīgi grozīt, jo daļa ar lietas izskatīšanu saistītajiem izdevumiem, kuru apmēri ir norādīti Ministru kabineta noteikumos ar šo likumprojektu tiks iekļauti valsts nodevā.
Tāpat jānorāda, ka likumprojekts paredz valsts nodevas apmērā iekļaut arī ar brīdinājuma izsniegšanu (4 euro) saistītos izdevumus. Līdz ar to attiecīgi grozījumi izdarīti arī 406.³ panta otrās daļas 9. punktā, trešajā un piektajā daļā, jo turpmāk vienīgais maksājums, kas personai būs jāveic, iesniedzot tiesā pieteikumu par saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā - būs valsts nodeva. 

Ekonomikas ministrijas informatīvajā ziņojumā "Par īstenojamiem pasākumiem, lai veicinātu aktīvāku publisko pasūtītāju iesaisti zaudējumu atgūšanā, kas tiem radušies organizētajos iepirkumos tirgus dalībnieku īstenoto konkurences tiesību pārkāpumu dēļ" norādīts, ka Ģenerālprokuratūras ieskatā, lai atvieglotu finansiālo slogu prasību celšanā, būtu izvērtējama grozījumu izdarīšana CPL, paredzot, ka lietās par zaudējumu piedziņu, kas izriet no konkurences tiesību pārkāpumiem, prasītājs būtu atbrīvojams no valsts nodevas samaksas, kā tas ir attiecībā, piemēram, uz prokuratūras sniegtajām prasībām (CPL 43. panta pirmās daļas 5. punkts). Tāpat minētajā ziņojumā norādīts, ka, ņemot vērā to, ka karteļa vienošanās pārkāpuma gadījumā tiek nodarīts kaitējums likumā noteikto valsts vai pašvaldības tiesību un interešu aizsardzībai, jo publisko iepirkumu līgumu finansēšanai tiek novirzīta būtiska valsts, pašvaldību vai pat Eiropas Savienības budžeta daļa – publiskā sektora līdzekļi, kas ir visas sabiedrības nodokļu maksātāju nauda, un pārkāpuma rezultātā pārmaksāto naudas līdzekļu atgūšana ir visas sabiedrības interesēs, izvērtējama ir nepieciešamība CPL 43. panta pirmajā noteikt, ka prasītājs – publiskais pasūtītājs (vai persona, kura ceļ prasību publiska pasūtītāja vietā) – kurš ir cietis konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas (valsts nodevas samaksas). Šāds izņēmums būtu pamatojams ar valsts un sabiedrības interesēm un minētā iemesla dēļ būtu pieļaujama atšķirīga attieksme pret publiskajām personām, salīdzinot tās ar privātpersonām, kurām konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā ir radies zaudējums. Atbrīvojums no tiesas izdevumu samaksas mazinātu finanšu slogu publiskajam pasūtītājam vai atbildīgai iestādei, kurai būtu piešķirta kompetence īstenot centralizētu zaudējumu atgūšanu publisko personu vārdā par īstenotajiem konkurences tiesību pārkāpumiem, kā arī veicinātu tās vēršanos tiesā.

Likumprojekts paredz papildināt CPL 43. panta pirmo daļu ar jaunu punktu, kas nosaka, ka valsts un pašvaldību iestādes ir atbrīvojamas no tiesas izdevumu samaksas lietās par zaudējumu atlīdzināšanu par konkurences tiesību pārkāpumiem. Šādas izmaiņas CPL 43. pantā nepieciešamas, lai veicinātu valsts un pašvaldības iestāžu vēršanos tiesā, lai atgūtu tām konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītos zaudējumus.

Latvijā kopš 2002. gada darbojas vienkāršota tiesvedības iespēja parādu piedziņas lietās – saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā (CPL 50.¹ nodaļa). Kārtības pamatā ir kreditora veidlapā izklāstīts un caur tiesu izsniegts brīdinājums parādniekam par parādu. Tiesa brīdinājumu nosūta un izsniedz parādniekam pret parakstu. Ja parādnieks neiebilst brīdinājumam, tiesa, saņemot parādniekam izsniegtu atbildes veidlapu, 7 dienu laikā pieņem  lēmumu par saistības nodošanu izpildei. No visiem civillietu veidiem brīdinājuma kārtība ir vispopulārākais tiesvedības veids parādu piedziņai. Ja prasības kārtībā 2022. gada laikā ir izskatītas kopā 19 439 lietas par parādu un zaudējumu piedziņu, tad brīdinājumā kārtībā -  83 130 lietas; savukārt 2023. gadā prasības kārtībā izskatītas 19 760 lietas par zaudējumu un parāda piedziņām, bet brīdinājuma kārtībā izskatītas 84 252 lietas.[1]
Tomēr atbilstoši Tiesu administrācijas sniegtajiem statistikas datiem par saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā (izsniegti pēc Tieslietu ministrijas pieprasījuma) jāsecina, ka šī tiesvedības procedūra nav pietiekami efektīva. Piemēram, 2022. gadā no 83 103 pieteikumiem -   65 % (54 075) pieteikumu tika atstāti bez izskatīšanas un  tiesvedība tik izbeigta 4,4 % gadījumos. Līdzīgi rezultāti ir arī par 2023. gadu, kur no 84 252 pieteikumiem – 65,67 % (55 332) pieteikumu tika atstāti bez izskatīšanas un tiesvedība tika izbeigta 3,39 % gadījumos. Tātad teju 70% gadījumos kreditoru centieniem atgūt parādu brīdinājuma kārtībā nav pievienotās vērtības, jo neizdodas nonākt līdz lēmumam par saistības nodošanu izpildei. Tam par iemeslu ir likumā noteiktā prasība, ka brīdinājums jāizsniedz parādniekam pret parakstu (CPL 406.⁶ panta pirmā daļa). Parādnieki to nereti izmanto ļaunprātīgi, lai novilcinātu parāda saistību izpildi un bieži vien arī apzināti izvēlas nepieņemt viņam pienākošos brīdinājuma sūtījumus no tiesas, kā rezultātā izsniegšana pret parakstu nav notikusi un tiesnesim šādā gadījumā ir jāpieņem lēmums par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas (CPL 406.⁶ panta otrā daļa). Pieteikuma atstāšana bez izskatīšanas nav šķērslis atkārtotai pieteikuma iesniegšanai par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā vai prasības celšanai prasības tiesvedības kārtībā (CPL 406.⁶ panta trešā daļa).
Jānorāda, ka CPL darba grupā jau vairākkārt Tieslietu ministrijas uzmanība tika vērsta uz to, ka tiesu sistēmai kopumā būtu ļoti svarīgi panākt brīdinājuma kārtībai augstāku lietderīguma procentu, jo tādējādi tiesām nebūtu nelietderīgi jāizmanto savi resursi tādām parādu piedziņas lietām, kas jāskata prasības tiesvedības kārtībā un par kurām nav strīdu, kur dalībnieki pat nereti neierodas uz tiesas sēdēm. Tāpat kreditoriem brīdinājuma kārtība ir ātrāka un lētāka iespēja atgūt savus parādus, kā arī brīdinājuma kārtība samazina izmaksas arī pašiem parādniekiem, jo, izskatot lietu prasības tiesvedības kārtībā – parāda apmērs tikai pieaug, proti, parādam klāt nāk arī lielāki tiesāšanās izdevumi, kas spriedumā tiek piedzīt no parādnieka.


[1] Statistikas dati pieejami šeit: https://dati.ta.gov.lv/MicroStrategy/asp/Main.aspx?src=Main.aspx.2048001&evt=2048001&share=1&documentID=BF8E206E48039A9F66E436BB511763C6&currentViewMedia=1&visMode=0&Server=TA-MSTR2-NEW&Port=0&Project=TA+Dati+New&
 

Likumprojekts paredz izmaiņas 406.⁶ panta pirmajā daļā, nosakot, ka turpmāk brīdinājumu un atbildes veidlapu, kas noformēta atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajam paraugam, nosūta parādniekam uz oficiālo elektronisko adresi. Ja brīdinājumu un atbildes veidlapu nosūtīt uz oficiālo elektronisko adresi nav iespējams, tad parādniekam – juridiskai personai – nosūta ierakstītā pasta sūtījumā uz  juridisko adresi, bet parādniekam – fiziskai personai – nosūta ierakstītā pasta sūtījumā šā likuma  56. panta 2.¹ daļas noteiktajā kārtībā. Šajā sakarā jānorāda, ka brīdinājums pa pastu fiziskajai personai vienmēr primāri būs sūtāms uz tās deklarēto dzīvesvietas adresi, jo personai saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 6. pantu ir pienākums deklarēt savu dzīvesvietu. Taču, ja persona nebūs izpildījusi savu pienākumu deklarēt dzīvesvietu, tad brīdinājums tiks sūtīts uz prasītāja pieteikumā norādīto parādnieka dzīvesvietas adresi. Svarīgi arī uzsvērt, ka brīdinājums tiks sūtīts ierakstītā pasta sūtījumā - tāpat kā tas paredzēts CPL 148. panta pirmajā daļa, proti, ka atbildētājam pirmo sūtījumu (prasības pieteikumu) vienmēr nosūta ierakstītā pasta sūtījumā. 
Papildus ar grozījumiem plānots atteikties no brīdinājuma izsniegšanas ar tiesu izpildītāja starpniecību, jo, paredzot likumā jaunu brīdinājuma izsniegšanas veidu, kas neprasa brīdinājuma izsniegšanu pret parakstu - brīdinājuma izsniegšana ar tiesu izpildītāja starpniecību zaudē savu jēgu. Līdz ar to attiecīgi grozījumi izdarīti 406.³ pantā, izslēdzot 2.¹ daļu un 406.⁶ pantā, izslēdzot 1.¹ daļu. Turklāt ar likumprojektu izslēgta arī 406.⁶ panta otrā un trešā daļa, kas regulē jautājumu par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas gadījumā, kad brīdinājuma izsniegšana parādniekam pret parakstu nav izdevusies. 
Šādas izmaiņas brīdinājuma izsniegšanas kārtībā tika atbalstītas arī CPL darba grupā.
Tāpat jānorāda, ka, piemēram, arī Vācijā[1] ir līdzīga procedūra Latvijas saistību piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā un Vācijā brīdinājums parādniekam tiek nosūtīts pa pastu tāpat kā citi tiesas dokumenti. Vācijā visi tiesas dokumenti tiek sūtīti saskaņā ar vienu regulējumu, proti, Vācijā nav paredzēts speciāls regulējums, kas atšķirtos no vispārējā regulējuma (kā tas šobrīd ir Latvijā – proti, ka tiesas dokumenti tiek sūtīti pēc viena regulējuma, savukārt brīdinājums tiek izsniegts pēc speciālā regulējuma) brīdinājuma izsniegšanai. Papildus tam darbojas arī kampaņas, kas informē patērētājus, kādas ir sekas ignorējot tiesas sūtījumus.

Vienlaicīgi arī norādāms, ka saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtība paredz efektīvus aizsardzības mehānismus parādniekam:
- aizpildot pieteikumu par saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā, pieteicējam ar parakstu ir jāapliecina, ka pieteikumā sniegtās ziņas ir patiesas un sniegtas pēc labākās sirdsapziņas, kā arī tas, ka pieteicējam ir zināms, ka Krimināllikums paredz atbildību par nepatiesa pieteikuma sniegšanu;
- termiņā iesniegtie parādnieka iebildumi pret maksājuma saistības pamatotību vai parāda samaksa ir pamats tiesvedības izbeigšanai saistības piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā (CPL 406.⁷ panta otro daļu);
- saziņa ar parādnieku ir vismaz trīs reizes un katrā no tām parādniekam būtu iespēja reaģēt. Pirmā reize – tiesas paziņojums par iesniegto brīdinājumu, tiesas paziņojums par lēmumu par saistību nodošanu izpildei un tiesu izpildītāja paziņojums par izpildi;
- ja parādnieks nav iebildis un tiesnesis ir pieņēmis lēmumu par pieteikumā norādītās maksājumu saistības piespiedu izpildi un tiesas izdevumu piedziņu, bet parādnieks uzskata, ka pieteicēja prasījums nav bijis pamatots, tad parādnieks trīs mēnešu laikā var apstrīdēt šo tiesas lēmumu saskaņā ar CPL 406.¹⁰ pantu. Proti, saskaņā ar minētā panta pirmo daļu, ja parādnieks uzskata, ka pieteicēja prasījums nav pamatots pēc būtības, viņš triju mēnešu laikā no lēmuma nosūtīšanas dienas var celt prasību pret kreditoru, lai apstrīdētu prasījumu. Prasība ceļama tiesā šajā likumā noteiktajā prasības celšanas vispārējā kārtībā. Savukārt minētā panta otrā daļa noteic, ka ceļot prasību, parādnieks var lūgt apturēt saistības piespiedu izpildīšanu, bet, ja kreditors šādā kārtībā jau saņēmis apmierinājumu, lūgt nodrošināt prasību.

Paredzams, ka likumprojektā ietvertās izmaiņas attiecībā uz brīdinājuma nosūtīšanu parādniekam dos virkni praktisku ieguvumu - mazināsies prasības kārtībā izskatāmo lietu skaits, kur uz tiesas sēdēm neierodas lietas dalībnieki, jo efektīvi izsniedzot parādniekam brīdinājumu saistību piespiedu izpildīšanas brīdinājuma kārtībā ietvaros, kreditoram nebūs jāceļ prasība tiesā vispārējā kārtībā un tiesām būs iespēja novirzīt savus resursus strīdīgu civillietu izskatīšanai; kreditoriem tiks nodrošināta ātrāka, vienkāršāka un arī lētāka iespēja piedzīt parādus, par kuriem nav strīdu, tāpat arī parādniekam mazināsies negatīvās sekas, jo nepieaugs parāda apmērs, kas ir neizbēgami, ja tiesā tiek celta prasība pēc tam, kad parādu nav izdevies atgūt brīdinājuma kārtībā.


[1] Vācijas Civilprocesa likuma kodekss. Sk., piemēram, 688. pantu un turpmākos pantus, kas attiecas uz maksājuma rīkojuma procedūru. Pieejams: https://www.gesetze-im-internet.de/englisch_zpo/englisch_zpo.html
 

Lai gan RIIPL 98.panta pirmā daļa paredz lietas dalībniekam, kas nepiekrīt Apelācijas padomes lēmumam, tiesības vērsties tiesā par Apelācijas padomes lēmumiem, RIIPL 98. pants paredzēja tikai četrus izņēmumus, kad lietas dalībnieks varēja vērsties CPL noteiktajā kārtībā ar prasības pieteikumu tiesā:
1) apelācijas iesnieguma iesniedzējs, ja apelācijas iesniegums pilnībā vai daļēji noraidīts, — ar prasību par savu aizskarto tiesisko interešu aizsardzību un lūgumu uzlikt Patentu valdei pienākumu nodibināt tiesiskās attiecības atbilstoši rūpnieciskā īpašuma objekta reģistrācijas pieteikumam (veikt rūpnieciskā īpašuma objekta reģistrāciju);
2) Patentu valde, ja apelācijas iesniegums pilnībā vai daļēji apmierināts, — ar prasību atzīt rūpnieciskā īpašuma objekta reģistrācijas pieteikumu par rūpnieciskā īpašuma normatīvā akta nosacījumiem neatbilstošu un attiecīgo Patentu valdes lēmumu — par tiesisku;
3) iebilduma iesnieguma iesniedzējs, ja iebilduma iesniegums pilnībā vai daļēji noraidīts, — ar prasību par savu aizskarto tiesību un tiesisko interešu aizsardzību un lūgumu grozīt ierakstu reģistrā (pilnībā vai daļēji atzīt par spēkā neesošu citai personai piederošu reģistrāciju);
4) apstrīdētās reģistrācijas īpašnieks, ja iebilduma iesniegums pilnībā vai daļēji apmierināts, — ar prasību par apstrīdēto tiesību aizsardzību (pilnībā vai daļēji atzīt reģistrāciju par spēkā esošu).
Tātad RIIPL 98. panta pirmās daļas 1. un 2. punkts, kuri regulē vēršanos tiesā saistībā ar Apelācijas padomes lēmumiem apelāciju lietās, šādu vēršanos tiesā paredzēja tikai tajos gadījumos, kad apelācijas iesniegums tika iesniegts par Patentu valdes lēmumu atzīt rūpnieciskā īpašuma objekta reģistrācijas pieteikumu par rūpnieciskā īpašuma normatīvā akta nosacījumiem neatbilstošu. Gadījumos, kad apelācijas iesniegums bijis iesniegts par kādu citu Patentu valdes lēmumu, kas pieņemts rūpnieciskā īpašuma objekta reģistrācijas vai pēcreģistrācijas procedūrā, RIIPL neparedzēja tiesības lietas dalībniekam vērsties tiesā, lai panāktu Apelācijas padomes lēmuma nestāšanos spēkā. Tādi lēmumi, ir, piemēram, par pieteikuma datumu (ir vai nav visas obligātās sastāvdaļas, kad tas saņemtas, vai pieteikuma maksa samaksāta termiņā); par preču un pakalpojumu sarakstu – vai preces un pakalpojumi pieteikumā ir identificēti pietiekami skaidri un precīzi; atteikums ierakstīt reģistrā (reģistrēt) ziņas par īpašnieka vai pieteicēja maiņu.
Šāda norma nebija samērīga, un nebija pamatota iemesla tam, kādēļ saistībā ar Apelācijas padomes lēmumiem atsevišķās apelāciju lietās lietas dalībnieki var vērsties tiesā, bet atsevišķās – nē. Tādēļ, lai labotu tiesiskās sistēmas nepilnību, tika izstrādāti grozījumi RIIPL, kas turpmāk paredz personai tiesības vērsties tiesā arī par šiem Apelācijas padomes lēmumiem (ar kuriem strīds apelācijas lietā izšķirts pēc būtības, izņemot strīdus par rūpnieciskā īpašuma objekta reģistrāciju), par kuriem līdz šim civilprocesuālajā kārtībā nebija iespējams vērsties tiesā. Proti, ja apelācijas iesniegums pilnībā vai daļēji noraidīts, apelācijas iesnieguma iesniedzējs sūdzību par Apelācijas padomes lēmumu, izņemot RIIPL 98. panta pirmās daļas 1. punktā minētajā gadījumā, var iesniegt mēneša laikā no lēmuma paziņošanas dienas Rīgas pilsētas tiesā CPL noteiktajā kārtībā. Savukārt, ja apelācijas iesniegums pilnībā vai daļēji apmierināts, Patentu valde sūdzību par Apelācijas padomes lēmumu, izņemot RIIPL 98. panta pirmās daļas 2. punktā minētajā gadījumā, var iesniegt mēneša laikā no lēmuma paziņošanas dienas Rīgas pilsētas tiesā CPL noteiktajā kārtībā (RIIPL 98.¹ pants).
Ņemot vērā, ka šie strīdi faktiski nav par tiesībām uz rūpniecisko īpašumu, bet pēc rakstura atbilst procesuāliem jautājumiem, Preču zīmju direktīvas ieviešanas darba grupā tika nolemts veidot jaunu Apelācijas padomes lēmumu pārskatīšanas kārtību šo lietu kategoriju strīdiem. Proti, lietas dalībnieks, kurš nepiekrīt Apelācijas padomes lēmumam, var to pārsūdzēt CPL kārtībā, iesniedzot tiesā sūdzību par Apelācijas padomes lēmumu. Tātad šīs lietas pēc rakstura atbildīs blakus sūdzībām, un tiesa vērtēs Apelācijas padomes pieņemtā lēmuma nepareizību, līdz ar to tiesa lēmumā arī paudīs savu attieksmi par Apelācijas padomes lēmumu un analizēs tajā norādīto pamatojumu, atšķirībā no RIIPL 98.panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktā izskatāmajiem strīdiem.
Šāda atšķirīga kārtība ir pamatota ar to, ka faktiski šie strīdi ir procesuālu jautājumu strīdi, kuriem nav civiltiesisks raksturs, un lietas dalībnieki šajās lietās būs apelācijas iesnieguma iesniedzējs un Patentu valde, kuri vērsīsies tiesā sūdzības veidā par Apelācijas padomes lēmumu, to pārsūdzot. Veicot attiecīgos grozījumus CPL, tiks nodrošināts, ka par visiem rūpnieciskā īpašuma strīdiem varēs vērsties tiesā un tie tiks izskatīti vienā specializētā tiesā - Rīgas pilsētas tiesā.

Likumprojekts paredz papildināt CPL ar jaunu 28.² nodaļu "Apelācijas padomes lēmuma pārsūdzēšana", kas paredz kārtību, kādā tiek izskatītas sūdzības, sūdzībai pievienojamos dokumentus, kāds būs pamats sūdzības nepieņemšanai vai atstāšanai bez virzības, par sūdzību par Apelācijas padomes lēmumu pieņemamo tiesas lēmumu, lēmuma pārsūdzēšanas kārtību.
Tādējādi lietas dalībnieki RIIPL 98.¹ pantā minētajos gadījumos varēs pārsūdzēt Apelācijas padomes lēmumu civilprocesuālajā kārtībā.

Atbilstoši CPL 250.²⁰ pantam, kas nosaka prasības pieteikuma saturam, noteikts, ka prasības pieteikumā lietās, par kurām strīds izskatīts Apelācijas padomē, norāda, kā izpaužas Apelācijas padomes lēmuma nepareizība. Attiecīgi atbilstoši CPL 250.²⁰ panta ceturtajai daļai prasības pieteikumam var pievienot Apelācijas padomes attiecīgo lēmumu. Prasības pieteikumam var nepievienot pierādījumus, kuri iesniegti Apelācijas padomei.
Turklāt, izskatot lietu par tiesībām, par kurām strīds izskatīts Apelācijas padomē, atbilstoši RIIPL 98.panta un CPL 250.¹⁸ panta nosacījumiem, tiesa nepārskata Apelācijas padomes pieņemto lēmumu un nepārbauda tā pamatotību, bet izskata strīdu pēc būtības, un atbilstoši CPL 74.pantam prasītājam ir tiesības grozīt prasības pamatu vai priekšmetu vai palielināt prasījumu apmēru, iekams nav uzsākta lietas izskatīšana pēc būtības. Līdz ar to tiesa spriedumā nepauž savu attieksmi pret Apelācijas padomes lēmumu un neanalizē tajā norādīto pamatojumu.
Ņemot vērā minēto, secināms, ka atbilstoši šā brīža regulējumam, persona prasības pieteikumā, vēršoties ar prasību tiesā par Apelācijas padomes lēmumu, var grozīt prasības pamatu vai priekšmetu, kāds bijis ietverts prasījumā Apelācijas padomē. Līdz ar to faktiski persona var vērsties tiesā ar jaunu prasījumu, nevis to, kas bijis ietverts Apelācijas padomē, lai gan persona vēršas tiesā par Apelācijas padomes lēmuma nepareizību.
Taču jānorāda, ja persona ir vērsusies Apelācijas padomē kā ārpustiesas institūcijā par strīdu, kurš izriet no reģistrācijas un pēcreģistrācijas procedūrām, tai nav liegta iespēja pēc tam arī vērsties civilprocesuālā kārtībā vispārējās jurisdikcijas tiesā ar jaunu prasījumu. Tā, piemēram, atbilstoši RIIPL 60. pantā noteiktajam pret rūpnieciskā īpašuma objekta reģistrāciju iesniegts iebilduma iesniegums neliedz šo reģistrāciju apstrīdēt tiesā civilprocesuālajā kārtībā. Līdz ar to personai nav liegtas tiesības vērsties ar jaunu prasījumu tiesā, tātad, ierobežojot personas tiesības grozīt prasījuma pamatu, tai nebūs ierobežotas tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības.
 

Likumprojektā ietverti grozījumi, paredzot CPL 250.⁹⁶ pantā par prasības pieteikuma saturu un tam pievienojamiem dokumentiem, ka prasības pieteikumā lietās, par kurām strīds izskatīts Apelācijas padomē, nedrīkst grozīt prasības priekšmetu un pamatu un ietvert jaunus prasījumus, kas nebija ietverti iesniegumā Apelācijas padomē.

Izvērtējot Apelācijas padomes apkopoto statistiku par Apelācijas padomes lēmumiem lietās, par kurām personas vērsušās tiesā, aptuveni pusei no visām lietām tiesas izskatīšanas rezultāts sakrita ar Apelācijas padomē nolemto.[1]
Lai gan Apelācijas padome tiek uzskatīta tikai par kvazi tiesu, tomēr, izvērtējot procesuālo ekonomiju un Apelācijas padomes augstas profesionalitātes sagatavotos lēmumus, kā arī, ņemot vērā, ka pirmās instances tiesa faktiski kā apelācijas instance izskata jau Apelācijas padomē izskatītu lietu, Preču zīmju direktīvas ieviešanas darba grupa ierosināja veikt grozījumus CPL, paredzot tiesnesim, izskatot lietu, tiesības pievienoties Apelācijas padomes lēmuma argumentācijai, atļaujot neatkārtot tos argumentus, kurus jau iepriekš ir bijusi norādījusi Apelācijas padome un kuri tiesneša ieskatā ir pareizi un pietiekami, tādējādi pievienojoties Apelācijas padomes lēmumā ietvertajai argumentācijai.
Skaidrojot normu par pievienošanos zemākas instances argumentiem piemērošanu, Augstākās tiesas Senāts atzinis, ka tas, ka apelācijas instances tiesa pievienojas pirmās instances tiesas nolēmuma motivācijai, nenozīmē, ka apelācijas instances tiesa nav patstāvīgi izskatījusi lietu pēc būtības. Proti, ja apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, ir nonākusi pie tiem pašiem secinājumiem, kurus jau iepriekš izdarījusi un uzrakstījusi pirmās instances tiesa, apelācijas instances tiesai nav atkārtoti jāraksta tie paši argumenti. Tā vietā var dot atsauci uz pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļu. Šāda nostādne atbilst procesuālās ekonomijas principam – ir lieki vēlreiz rakstīt to, kas jau ir uzrakstīts. Neatkarīgi no tā, kā apelācijas instances tiesa izvēlas strukturēt sprieduma motīvu daļu – visus argumentus rakstīt patstāvīgi vai daļēji vai pilnīgi atsaukties uz pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļu –, tā izskata lietu pēc būtības. Tādējādi sprieduma motīvu daļas struktūra nevar būt pamats secinājumam, ka apelācijas instances tiesa nav izskatījusi lietu pēc būtības un nav pārbaudījusi pierādījumus (sk. Senāta 2008.gada 19.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-695/2008 13.2.punktu).


[1]Apelācijas padomes apkopotā informācija par lietām, kas izskatītas tiesā:
2019. gadā personas ir vērsušās tiesā saistībā ar 5 Apelācijas padomes lēmumiem preču zīmju iebildumu lietās. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2019. gadā pēc būtības izskatīja 7 iebildumu lietas un 1 apelācijas lietu. Divās iebildumu lietās, kā arī apelācijas lietā izskatīšanas rezultāts sakrita ar Apelācijas padomē nolemto, bet trīs iebildumu lietās spriedums bija pretējs tam, kā izlēma Apelācijas padome (vienā no tām gan vēlāk Rīgas apgabaltiesa lēma tāpat kā Apelācijas padome). Divās iebildumu lietās strīds tiesā beidzās ar pušu izlīgumu.
Otrajā tiesu instancē – Rīgas apgabaltiesā – 2019. gadā tika izskatīta viena iebilduma lieta, un rezultāts tajā sakrita ar Apelācijas padomē nolemto.
2020. gadā personas ir vērsušās tiesā saistībā ar 3 Apelācijas padomes lēmumiem preču zīmju apelācijas lietās un 4 lēmumiem iebilduma lietās. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2020.gadā pēc būtības izskatīja 7 iebilduma lietas. Trijās izskatīšanas rezultāts sakrita ar Apelācijas padomē nolemto, vienā spriedums bija pretējs tam, kā izlēma Apelācijas padome (vēlāk gan Rīgas apgabaltiesa lēma tāpat kā Apelācijas padome), bet vēl trijās Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa negodprātīgu preču zīmes pieteicēja nolūku, atšķirībā no Apelācijas padomes, atzina arī attiecībā uz nelīdzīgām precēm un pakalpojumiem. Otrajā tiesu instancē – Rīgas apgabaltiesā – 2020. gadā tika izskatīta viena iebilduma lieta, un rezultāts tajā sakrita ar Apelācijas padomē nolemto.

 

Likumprojekts paredz veikt grozījumus, paredzot 250.⁹⁷ pantā par sprieduma satura īpatnībām un spēkā stāšanos lietās par tiesībām, par kurām strīds izskatīts Apelācijas padomē, ka, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka Apelācijas padomes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas Apelācijas padomes lēmuma argumentācijai.
Tāda pati analoģija turpmāks tiks noteikta arī sūdzībās par Apelācijas padomes lēmumu, ļaujot tiesai pievienoties Apelācijas padomes lēmumam, ja tā atzīst ietverto pamatojumu par pareizu un pietiekamu.

Ņemot vērā lietu specifisko izskatīšanas kārtību, šobrīd tiesību normas, kas attiecas uz lietām par strīdiem, kas ir izskatīti Apelācijas padomē, CPL atrodas vienā nodaļā ar vienkāršotās procedūras lietām, lai gan, vērtējot šo specifisko lietu raksturu, tās nebūt nav vienkāršotas lietas. Turklāt normas, kas attiecas uz šīs kategorijas lietu strīdiem, nav vienkopus, bet gan izkaisītas visā 30.³ nodaļā, kas lietotājam, kuram nav juridiskās izglītības, ir sarežģīta.

Likumprojekts paredz izveidot atsevišķu nodaļu lietām, par kurām strīds izskatīts Apelācijas padomē, izslēdzot no 30.³ nodaļas "Atsevišķu kategoriju lietu izskatīšana rakstveida procesā" normas, kas attiecas uz lietu izskatīšanu par strīdiem, kas ir izskatīti Apelācijas padomē, vienkopus apkopojot vienā nodaļā visas tiesību normas šo kategoriju strīdu izskatīšanai.
Līdz ar to ikvienam tiesību aktu lietotājam būs ērtāk pieejama informācija par speciālām tiesību normām attiecībā par strīdiem, kas ir izskatīti Apelācijas padomē.

Šobrīd CPL 30.⁶ nodaļa nosaka kārtību, kādā izskata lietas par zaudējumu atlīdzināšanu par konkurences pārkāpumiem. Ņemot vērā veiktos un spēkā stājušos grozījumus Konkurences likumā, ir nepieciešams veikt grozījumus arī attiecīgajos CPL pantos, kas skar Ekonomisko lietu tiesas kompetenci, kā arī paplašināt CPL 30.⁶ nodaļas tvērumu, attiecinot to arī uz Digitālo tirgu aktu.
 

Likumprojekts paredz papildināt CPL 24. panta 1.¹ daļas 10. punktu, nosakot, ka Ekonomisko lietu tiesa kā pirmās instances tiesa izskata prasības par Digitālo tirgu akta pārkāpumiem. Šis papildinājums ir nepieciešams, ņemot vērā 24. panta visaptverošo raksturu, nosakot tiesu kompetences. Tas ir veidots pēc analoģijas ar normām konkurences tiesībās, ņemot vērā, ka speciālā jurisdikcija saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumiem tiek atrunāta gan Konkurences likumā, gan CPL.
Likumprojekts paredz papildināt CPL 214. pantu ar 9. punktu, paredzot, ka tiesa aptur tiesvedību, ja konkrētajā lietā par Digitālo tirgu akta pārkāpumu notiek Konkurences padomes vai Eiropas Komisijas (turpmāk – EK) izmeklēšana (dalībvalstij piešķirot nacionālajai konkurences iestādei Digitālo tirgu akta 38. panta 7. punktā paredzētās pilnvaras, attiecīgu izmeklēšanu var uzsākt ne tikai Eiropas Komisija, bet arī Konkurences padome, savukārt lēmumus par Digitālo tirgu akta pārkāpumu var pieņemt tikai Eiropas Komisija). Tas ir nepieciešams, lai izvairītos no situācijām, kad Latvijas nacionālās tiesas spriedums varētu būt pretējs EK  iecerētajam lēmumam saistībā ar Digitālo tirgu akta pārkāpumu, kas līdz ar to būtu Digitālo tirgu akta 39. panta 5. punkta pārkāpums no Latvijas puses. Šīs normas mērķis ir paredzēt tiesas pienākumu apturēt tiesvedību neatkarīgi no tā, vai prasītājs ir iesniedzis prasību 1) pārtraukt un aizliegt darbības, ar kurām tiek pārkāpts Digitālo tirgu akts, 2) veikt darbības, kas novērš Digitālo tirgu akta pārkāpumu, 3) sniegt atbilstošu atlīdzinājumu par Digitālo tirgu akta pārkāpumu vai arī 4) tā aptver vairākus no minētajiem prasījumiem (skat. arī Konkurences likuma 20. panta otro daļu).  
Likumprojekts paredz papildināt CPL 216. pantu ar 11. punktu, paredzot tiesvedības apturēšanas termiņus, tas ir, tiesvedība tiek apturēta līdz Eiropas Komisija ir pieņēmusi lēmumu vai Eiropas Komisija vai Konkurences padome citā veidā izbeigusi lietu izpēti. Tas ir nepieciešams, jo paredzot lietas izskatīšanas apturēšanu, ir jāparedz arī, kad lietas izskatīšana nacionālajā tiesā atsāktos. Ņemot vērā Digitālo tirgu akta 39. panta 5. punkta prasības, lietas izskatīšanu atsākt nebūtu lietderīgi pirms EK ir pieņēmusi lēmumu par Digitālo tirgu akta pārkāpumu vai ir tikusi citā veidā izbeigta lietas izpēte.
Likumprojekts paredz grozījumus CPL 30.⁶ nodaļā (250.⁶⁵- 250.⁷⁰ pantos), kas šobrīd nosaka kārtību, kādā tiek izskatītas lietas par zaudējumu atlīdzināšanu par konkurences tiesību pārkāpumiem un šādu prasību vešanas atvieglošanu tiesā par konkurences tiesību pārkāpumiem, attiecinot šo regulējumu arī uz Digitālo tirgu akta pārkāpumiem. Tādējādi šo papildinājumu mērķis ir ne tikai veicināt tiesisko noteiktību šajos gadījumos, bet arī stiprināt vispārējo prevenciju un nodrošināt Digitālo tirgu akta pilnu efektivitāti, paredzot efektīvas iespējas un rīkus privātā sektora dalībai Digitālo tirgu akta pārkāpumu finansiālā sodīšanā, kas spētu ne tikai nodrošināt atlīdzinājumu par tieši nodarītajiem zaudējumiem cietušajām personām, bet arī atlīdzināt netiešo kaitējumu, kas nodarīts digitālo tirgu struktūrai un to darbībai kopumā, liedzot tirgum sasniegt pilnu ekonomisko efektivitāti, it īpaši attiecībā uz ieguvumiem patērētājiem (sk. Arī Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietās C-312/21, Tráficos Manuel Ferrer, 41.–42. punktus, C-163/21, PACCAR, 55.–56. punktus).
Minēto mērķu nodrošināšanai CPL 30.⁶ nodaļu paredzēts piemērot, izskatot šādas ar Digitālo tirgu akta pārkāpumiem saistītas prasības – 1) pārtraukt un aizliegt darbības, ar kurām tiek pārkāpts Digitālo tirgu akts, 2) veikt darbības, kas novērš Digitālo tirgu akta pārkāpumu, 3) sniegt atbilstošu atlīdzinājumu par Digitālo tirgu akta pārkāpumu, 4) kā arī prasības, kas aptver vairākus no iepriekš uzskaitītajiem prasījumiem (sk. arī Konkurences likuma 20. panta otro daļu).
Grozījumi 250.⁶⁵ pantā paredzēti, ņemot vērā, ka lietu izskatīšanas kārtību nepieciešams arī skaidri identificēt attiecībā uz Digitālo tirgu akta pārkāpumiem, kas ir arī vispārēja CPL piektās sadaļas nodaļu tendence.
Grozījumi 250.⁶⁶ pantā paredzēti, jo līdzīgi kā zaudējumu atlīdzināšanas prasības par konkurences tiesību pārkāpumiem, arī zaudējumu atlīdzināšanas prasībās par Digitālo tirgu akta pārkāpumiem raksturo informācijas asimetrija, kur pierādījumi zaudējumu aprēķināšanai primāri var būt tieši pārkāpēja vai trešo personu rīcībā. Kā tas atzīts Eiropas Savienības Tiesas spriedumā C-312/21, Tráficos Manuel Ferrer, 44. punktā, viens no primārajiem rīkiem, ar kura palīdzību ir iespējams labot šādu informācijas asimetriju, ir tiesību noteikšana prasītājiem lūgt nacionālajām tiesām, pastāvot zināmiem nosacījumiem, izprasīt atbildētāja vai trešās personas rīcībā esošos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā. Tādējādi CPL 250.⁶⁶ panta pirmo daļu būtu lietderīgi attiecināt arī uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas izriet no Digitālo tirgu akta pārkāpumiem, līdz ar to arī stiprinot Digitālo tirgu akta pilnīgu efektivitāti.
CPL 250.⁶⁶ panta septīto daļu, gluži kā minētā panta sesto daļu, būtu lietderīgi attiecināt arī uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par Digitālo tirgu akta pārkāpuma. Proti, var eksistēt tādas situācijas, kur prasītājs lūdz izprasīt tiesai pierādījumus, kas atrodas konkurences iestādes lietas materiālos, kurus tā savākusi lietas par iespējamu neatbilstību Digitālo tirgu akta 5., 6. un 7. pantam ietvaros (izmantojot Digitālo tirgu akta 38. panta 7. punktā noteiktās pilnvaras). Tajos gadījumos tiesai būtu pamatoti prasīt no konkurences iestādes atzinumu, lai izvairītos no jebkurām potenciālajām situācijām, kad šāda pierādījuma izprasīšana varētu vēlāk traucēt iespējamās neatbilstības Digitālo tirgu akta 5., 6. un 7. pantam pierādīšanai, pilnīgai atklāšanai vai izmeklēšanai citā veidā.
CPL 250.⁶⁷ pants pamatā neattieksies uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām pēc Digitālo tirgu akta pārkāpuma. Proti, minētā panta pirmā daļa šo pārkāpumu kontekstā nebūs aktuāla (iecietības programma Digitālo tirgu akta ietvaros nav paredzēta, savukārt par izlīguma iesniegumiem jebkurā gadījumā lems EK kā vienīgais izpildes nodrošinātājs (sole enforcer), tāpat arī minētā panta trešā, ceturtā un piektā daļa faktiski atsaucas uz pirmo daļu. Tomēr CPL 250.⁶⁷ panta otrās daļas attiecināšana uz pierādījumu izprasīšanu zaudējumu atlīdzināšanas prasību par Digitālo tirgu akta pārkāpuma kontekstā un tādējādi pierādījumu no Konkurences padomes materiāliem izprasīšanas ierobežošana ir būtiska, lai sasniegtu tos pašus mērķus, kas tika paredzēti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Direktīvu Nr. 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (turpmāk – Direktīva Nr. 2014/104/ES). Tas ir, lai nodrošinātu konkurences iestāžu neapgrūtināšanu, izprasot pierādījumus, kur šos pierādījumus var iegūt citā veidā (sk. Direktīva Nr. 2014/104/ES preambulas 29. un 32. apsvērumu).
Lai gan CPL 250.⁶⁸ panta pirmā daļa nevar tikt attiecināta uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par Digitālo tirgu akta pārkāpumu, tomēr minētā panta otrā daļa ir būtiska kontekstā ar pierādījumu nekļūšanu par apmaiņas objektu (object of trade), līdzīgi kā to attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību pārkāpumu attiecina Direktīva Nr. 2014/104/ES. No minētā līdz ar to izriet arī nepieciešamība ierobežot tādu pierādījumu izmantošanu, kurus persona ieguvusi, izmantojot piekļuvi konkurences iestādes lietas materiāliem, nosakot, ka tādus pierādījumus var izmantot tikai tās personas, kurām šāda piekļuve tika oriģināli (sākotnēji) piešķirta (sk. Direktīvas Nr. 2014/104/ES preambulas 32. apsvērumu).
CPL 250.⁶⁹ panta pirmo daļu ir nepieciešams attiecināt uz Digitālo tirgu akta pārkāpumiem vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ņemot vērā Digitālo tirgu akta 39. panta 5. punktu noteikumus, nacionālo tiesu nolēmumi nedrīkst nonākt pretrunā ar EK lēmumiem. Tādējādi, ja EK lēmums ir kļuvis nepārsūdzams attiecībā uz konkrētu Digitālo tirgu akta pārkāpumu, tad nacionālās tiesas arī izskatot prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, principā nedrīkstētu nonākt pie pretējiem secinājumiem. Līdz ar to šāds papildinājums stiprinātu Digitālo tirgu akta vienotu interpretāciju, kā arī palielinātu tiesisko noteiktību. Otrkārt, šāda norma pēc būtības padara zaudējumu atlīdzināšanas prasību pierādīšanu ievērojami vienkāršāku (atvieglotāku), tādējādi arī stiprinot Digitālo tirgu akta pilnīgu efektivitāti. Tāpat pantā ir uzsverams, ka EK lēmumi, kas kļuvuši nepārsūdzami, no jauna izskatot prasību par zaudējumu atlīdzināšanu pēc Digitālo tirgu akta pārkāpuma nav jāpierāda, ņemot vērā, ka lēmumus par Digitālo tirgu akta pārkāpumiem pieņems tikai un vienīgi EK kā vienīgais izpildes nodrošinātājs (sole enforcer). Šādā redakcijā minētā norma faktiski arī pamatoti konkretizē, ka konkurences tiesību pārkāpums, kas konstatēts ar EK lēmumu, kas kļuvis nepārsūdzams, nav tiesvedībā par zaudējumu atlīdzināšanu atkārtoti jāpierāda, kas saskan ar Direktīvas Nr 2014/104/ES mērķiem (sk. preambulas 34. apsvērumu) un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, noteikumiem (sk. 16. panta 1. punktu). 
CPL 250.⁷⁰ pantu ir nepieciešams attiecināt arī uz gadījumiem, kad kāda no pusēm atsakās iesniegt pierādījumus prasībās par zaudējumu atlīdzību pēc Digitālo tirgu akta pārkāpumiem, jo tādējādi tiek pēc iespējas novērsta iespēja, ka trešās personas vai pretējā puse apzināti iznīcinātu šādus pierādījumus (piemēram, kā rezultātā cietušie nespētu efektīvi pierādīt savas prasības). Minētais likumsakarīgi būtu attiecināms arī uz gadījumiem, kad nepastāv objektīvi iemesli pierādījumu neiesniegšanai un kad pārkāpti pierādījumu pieļaujamības ierobežojumi, lai pēc iespējas mazinātu pretējās puses un trešo personu izvairīšanos no pierādījumu iesniegšanas un lai pilnībā novērstu jebkādu potenciālu konkurences iestādes materiālu kļūšanu par apmaiņas objektu (object of trade).

Šobrīd CPL nav tāda izsoles veida kā izsole kopīpašnieku starpā jeb slēgtā izsole. CPL ir 49.nodaļa "Nekustamā īpašuma labprātīga pārdošana izsolē tiesas ceļā", kur veic tiesu izpildītājs kārtībā, kāda CPL noteikta tiesas spriedumu izpildei, ievērojot likumā noteiktos nosacījumus. Nekustamā īpašuma labprātīga pārdošana izsolē tiesas ceļā izriet no Civillikuma 1321. pantā noteiktajām ķīlas ņēmēja tiesībām pārdot ķīlu par brīvu cenu. Arī pats īpašnieks var vērsties tiesā un lūgt sava īpašuma pārdošanu izsolē, tomēr arī šajā gadījumā priekšnosacījums 49.nodaļas piemērošanai ir esoša ķīlas tiesība uz nekustamo īpašumu, kā arī jau radušās problēmas ar saistības izpildījumu, kuras nodrošināšanai ķīla tika ņemta. Ņemot vērā minēto, šāds regulējums nav piemērots kopīpašuma dalīšanas lietās, jo ķīlas esamība nevar būt par priekšnosacījumu kopīpašuma dalīšanai.
CPL ir arī 73. nodaļa "Piedziņas vēršana uz nekustamo īpašumu", kura pēc savas būtības vairāk atbilst mērķim nodrošināt un aizsargāt visu kopīpašnieku intereses, ja kopīpašumā esošais īpašums vai tā daļa tiek pārdota izsoles ceļā. Vienlaikus ir nepieciešami grozījumi, lai šobrīd likumā noteikto. t.s. atklāto izsoli un ar to saistītās nianses attiecinātu konkrēti uz kopīpašuma dalīšanas lietām, padarot iespējamu arī izsoli tikai kopīpašnieku starpā jeb slēgto izsoli. Tāpat ir nepieciešams papildināt citas izpildes stadijas normas attiecībā uz piedziņas izdevumu sadalījumu kopīpašnieku starpā.

Likumprojekts paredz grozījumus 568. pantā, nosakot izņēmumu no vispārējās kārtības sprieduma izpildes izdevumu piedziņā. Proti, saskaņā ar vispārējo kārtību sprieduma izpilde notiek uz parādnieka rēķina. Jebkurā strīdā prasības tiesvedības kārtībā tā persona, kas vēršas tiesā, tiesu informatīvajā sistēmā (turpmāk – TIS) tiek reģistrēta kā prasītājs, savukārt persona, pret kuru vēršas, tiek reģistrēta kā atbildētājs. Ņemot vērā, ka visu lietu veidos tiek izmantotas universālās izpildu rakstu formas, šāda pat informācija – prasītājs/atbildētājs – vēlāk, pēc tiesvedības beigām tiek nodota izpildu lietu reģistram un izpildes stadijā prasītājs kļūst par piedzinēju, savukārt atbildētājs – par parādnieku. Kopīpašuma dalīšanas lietās pēc savas būtības nav piedzinēja un parādnieka, jo visi kopīpašnieki ir līdzvērtīgi savās tiesībās (ja vien likumā konkrēti nav noteikts citādi), tomēr, ņemot vērā, ka šobrīd nav iespējams TIS izstrādāt jaunu izpildu rakstu veidu un pielāgot tajā lietotos apzīmējumus, minētā kārtība attiecas arī uz kopīpašuma dalīšanas lietām. Tādējādi, arī kopīpašuma dalīšanas lietās kopīpašnieks, kurš cēlis prasību tiesā par kopīpašuma dalīšanu, tiek saukts par prasītāju/piedzinēju, savukārt pārējie kopīpašnieki, pret kuriem ceļ prasību – par atbildētājiem/parādniekiem. Kā jau minēts iepriekš, kopīpašnieki vairumā gadījumu ir līdzvērtīgi savās tiesībās un pienākumos, tādēļ ir būtiski likumā nostiprināt, ka arī izpildes izdevumu segšanas nastu kopīpašnieki uzņemas vienādās daļās, neatkarīgi no tā, kurš izpildu rakstā tiek norādīts par piedzinēju un kurš – par parādnieku. Minētais tiek nostiprināts, papildinot CPL 568. pantu ar jaunu 1.⁴ daļu. Gadījums, kad kopīpašnieki savās tiesībās un pienākumos nav uzskatāmi par līdzvērtīgiem, ir Civillikuma 1074.¹ pantā minētais gadījums, kad tiek atsavinātas tāda kopīpašnieka daļas, kurš kopīpašumā, ļaunprātīgi izlietojot savas tiesības vai nepildot pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam, rada pārējiem kopīpašniekiem vai trešām personām būtisku kaitējumu. Uz šādu gadījumu attiecas vispārējā kārtība sprieduma izpildes izdevumu piedziņā, proti, šāda sprieduma izpilde notiks uz parādnieka jeb minētā kopīpašnieka rēķina.

Ņemot par pamatu kopīpašnieku līdzvērtīgās tiesības un pienākumus, ir veikti arī grozījumi normās, kas attiecas uz kopīpašnieku tiesībām piedalīties izsolē. Lai gan grozījumi Civillikumā pamatā bija vērsti uz kopīpašumā esoša nekustamā īpašuma sadali, tomēr Civillikuma normas attiecībā uz kopīpašuma dalīšanu formulējuma ziņā vietām ir neitrālas un vienlīdz var attiekties kā uz kustamas, tā uz nekustamas mantas sadali. Līdz ar to ir veikti līdzīga satura grozījumi CPL 586. pantā, papildinot to ar jaunu otro daļu, un 607. pantā, papildinot to ar jaunu 3.¹ daļu. Proti, ja šobrīd CPL ir noteikts aizliegums parādniekam piedalīties izsolē, tad attiecībā uz kopīpašniekiem šādam aizliegumam nav pamata, jo visiem kopīpašniekiem būtu jābūt līdzvērtīgām tiesībām piedalīties izsolē. Gadījums, kad ir saglabājams aizliegums kopīpašniekam piedalīties izsolē ir Civillikuma 1074.¹ pantā minētais gadījums, kad tiek atsavinātas tāda kopīpašnieka daļas, kurš kopīpašumā, ļaunprātīgi izlietojot savas tiesības vai nepildot pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam, rada pārējiem kopīpašniekiem vai trešām personām būtisku kaitējumu. Lai gan šobrīd CPL neparedz aizliegumu piedalīties izsolē piedzinējam, tomēr kopīpašuma dalīšanas lietās šāds aizliegums ir nepieciešams gadījumā, kad tiek atsavinātas tam kopīpašniekam piederošās daļas, kas pats ir cēlis prasību par kopīpašuma dalīšanu, tātad vēlas izstāties no kopīpašuma. Bez šāda aizlieguma varētu veidoties situācija, kad kopīpašnieks, kurš vēlas izstāties no kopīpašuma un kura daļa tiek atsavināta izsolē, varētu iegādāties pats sev piederošo daļu, tādējādi saglabājot esošo status quo un paliekot kopīpašumā. Lai gan praksē šādu gadījumu nevarētu būt daudz, jo labticīgam kopīpašniekam visdrīzāk nebūs vēlme piedalīties izsolē, ja viņš grib izstāties no kopīpašuma. Tomēr nevar izslēgt arī negodprātīgus kopīpašniekus, kuriem varētu rasties vēlme piedalīties izsolē nevis, lai iegādātos atpakaļ sev piederošo daļu, bet tikai, lai, balsojot, mākslīgi paaugstinātu sev piederošās daļas vērtību. Ņemot vērā minēto, ir veikti attiecīgi grozījumi CPL 586. pantā, papildinot to ar jaunu trešo daļu, un 607. pantā, papildinot to ar jaunu 3.² daļu.

Ar grozījumiem likumā tiek iekļauts jauns pants “Sprieduma par kopīpašuma dalīšanu izpildes kārtība”, kura pirmajā daļā tiek noteikts, ka nekustamo īpašumu vai tā daļu tiesu izpildītājs pārdod izsolē šajā nodaļā noteiktajā kārtībā, ievērojot šajā pantā noteiktās īpatnības. Proti, jaunais pants atrodas CPL 73. nodaļā “Piedziņas vēršana uz nekustamo īpašumu” un visi šajā nodaļā paredzētie noteikumi attiecas arī uz kopīpašuma dalīšanas lietām, ja jaunajā pantā nav noteikts citādi. Tātad, līdzīgi kā vēršot piedziņu uz nekustamo īpašumu, arī kopīpašuma dalīšanas lietās tiesu izpildītājam, pārdodot kopīpašumā esošu nekustamo īpašumu izsolē, būs pienākums iesniegt tiesai nostiprinājuma lūgumu par piedziņas atzīmes ierakstīšanu (CPL 600. panta otrā daļa), būs jāinformē hipotekārie kreditori un citi likumā noteiktie subjekti (CPL 600. panta trešā daļa), jāveic nekustamā īpašuma novērtēšana (CPL 604. pants), bet ar tālāk aprakstītajiem izņēmumiem, kā arī jāpiemēro visas pārējās CPL 73. nodaļā minētās normas, ja vien jaunajā 617.¹ pantā nav noteikts citādi. Vienlaikus jaunajā 617.¹ pantā ir normas, kas skar arī citas izpildes stadijas, piemēram, ar ķīlu apgrūtināta nekustamā īpašuma pārdošanā saņemtās naudas sadalīšana (CPL 617.¹ panta astotā daļa atsaucas uz CPL 628. pantu).

Šobrīd CPL 555. pants nosaka, ka, stājoties pie izpildes, tiesu izpildītājs paziņo parādniekam par pienākumu izpildīt nolēmumu. Ņemot vērā, ka kopīpašnieki paši nemaz nevar izpildīt nolēmumu, piemēram, rīkot izsoli, ir nepieciešams likumā attiecībā uz kopīpašuma dalīšanas lietām paredzēt citādu kārtību, pirmkārt, gan attiecībā uz to, kādu informāciju tiesu izpildītājs nosūta kopīpašniekiem, otrkārt, šādu informāciju nosūtot visiem kopīpašniekiem, nevis tikai parādniekam jeb tam kopīpašniekam, pret kuru ir celta prasība. Līdz ar to ar grozījumiem CPL 617.¹ panta otrajā daļā noteikts, ka, stājoties pie izpildes, tiesu izpildītājs nosūta paziņojumu visiem kopīpašniekiem par izpildu lietas ievešanu, kā arī citus dokumentus sūta visiem kopīpašniekiem. Šāds nosacījums nepieciešams tāpēc, lai visi kopīpašnieki būtu lietas kursā par tiesu izpildītāja veiktajām darbībām kopīpašuma atsavināšanas procesā. Tāpat šāds nosacījums nepieciešams arī tajā gadījumā, ja izpildu rakstā nebūs norādīts kāds kopīpašnieks (nav sagaidāms, ka šādi gadījumi varētu būt daudz), jo, piemēram, kopīpašuma dalīšana neietekmē viņam piederošo domājamo daļu un līdz ar to tiešā veidā neaizskar viņa tiesības. Arī šādā gadījumā paziņojums un visi tiesu izpildītāja sastādītie dokumenti ir jāsūta visiem zemesgrāmatā reģistrētajiem kopīpašniekiem, līdzīgi kā visiem kopīpašniekiem jāsedz ar kopīpašuma dalīšanu saistītās izmaksas kā tas ar grozījumiem ir paredzēts 568. pantā.

Civillikuma 1075. panta ceturtā daļa nosaka, ja tiesa nosaka lietas vai daļas pārdošanu izsolē un lietu vai daļu vēlas iegūt vairāki kopīpašnieki, tiesa nosaka to pārdot izsolē kopīpašnieku starpā (slēgtā izsolē). Ja lietu vai daļu nav izdevies pārdot izsolē kopīpašnieku starpā, tā pārdodama atklātā izsolē. Ar grozījumiem CPL 617.¹ panta trešajā daļā tiek ieviests jauns izsoles veids – izsole kopīpašnieku starpā (slēgtā izsole). Ņemot vērā, ka radīt pavisam jaunu tehnisko risinājumu tikai slēgtajām izsolēm, prasa nesamērīgus finanšu ieguldījumus, slēgtās izsoles elektronisko izsoļu vietnē notiks pēc līdzības ar šobrīd spēkā esošo kārtību atklātajām izsolēm, bet tiesu izpildītājs būs tas, kas autorizēs slēgtajai izsolei tikai kopīpašniekus. Līdz ar to elektronisko izsoļu vietnē izsludinātās slēgtās izsoles būs redzamas arī trešajām personām, bet trešās personas tajās nevarēs piedalīties. Savukārt tad, ja slēgtā izsole atzīta par nenotikušu, jo tai nav autorizēts neviens izsoles dalībnieks vai neviens nepārsola sākumcenu, rīkojama atklāta izsole, kurā var piedalīties jebkurš interesents, tostarp arī paši kopīpašnieki. Tāpat var arī būt gadījumi, kad tiesa uzreiz nosaka pārdot īpašumu atklātā izsolē, piemēram, ja jau tiesvedības laikā tiesai ir skaidrs, ka no kopīpašnieku puses nav izrādīta interese piedalīties izsolē un pretendēt uz kopīpašuma vai tā daļas iegādi. Vienlaikus, kā jau minēts iepriekš, kopīpašniekam saglabājas iespēja piedalīties arī atklātā izsolē, ja kādu iemeslu dēļ tas negribēja vai nevarēja piedalīties slēgtajā izsolē.

Savukārt, ja slēgtā izsole atzīta par nenotikušu tādēļ, ka kopīpašnieks, kas nosolījis īpašumu, noteiktajā termiņā nesamaksā visu summu, kas no viņa pienākas, vai arī izsoles laikā ir bijuši būtiski tehniski traucējumi, kas var ietekmēt izsoles rezultātu, ar likumprojektu noteikts, ka piemērojama attiecīgi 615. panta otrā vai 2.¹ daļa. Proti, ja nosolītājs nav samaksājis no viņa pienākošos summu, tiesu izpildītājs piedāvā paturēt nekustamo īpašumu pēdējam pārsolītajam solītājam par viņa solīto augstāko cenu. Ja pēdējais pārsolītais solītājs nevēlas paturēt īpašumu, tad tiesu izpildītājs rīko atkārtotu slēgto izsoli. Savukārt, ja atklātā izsole atzīta par nenotikušu, jo tai nav autorizēts neviens izsoles dalībnieks vai neviens nepārsola sākumcenu, rīkojama otrā atklātā izsole saskaņā ar likuma 616. panta pirmo daļu – otrā atklātā izsole rīkojama, ievērojot pirmās atklātās izsoles noteikumus, bet solīšana sākas no summas, kas atbilst 75 procentiem no sākumcenas pirmajā atklātajā izsolē.

Vispārīgi, vēršot piedziņu uz nekustamo īpašumu un veicot tā novērtēšanu, tiek noteikta nekustamā īpašuma piespiedu pārdošanas vērtība, no kuras tad arī sākas izsole. Parāda piedziņas lietās ir svarīgi nodrošināt kreditora interešu aizsardzību. Savukārt kopīpašuma dalīšanas lietās ir atšķirīga situācija, jo ir svarīgi nodrošināt, ka kopīpašnieks saņem taisnīgu atlīdzību par savu daļu, pat, ja viņu izslēdz no kopīpašuma, atsavinot šo daļu. Var būt situācijas, kad pārējie kopīpašnieki, rīkojoties negodprātīgi, vienojas un nopērk citam kopīpašniekam piederošo daļu par zemāku cenu (tas būtu iespējams, ja izsole sāktos no piespiedu pārdošanas vērtības). Tāpēc, lai nodrošinātu visu kopīpašnieku aizsardzību, 617.¹ panta piektajā daļā paredzēts, ka, veicot novērtēšanu, tiek noteikta nekustamā īpašuma tirgus vērtība. Tāpat minētā panta daļa uzsver jau 568. pantā nostiprināto, ka sprieduma izpildes izdevumus, tostarp izmaksas par novērtēšanu, sedz visi kopīpašnieki, izņemot, ja tiek atsavinātas tāda kopīpašnieka daļas, kurš kopīpašumā, ļaunprātīgi izlietojot savas tiesības vai nepildot pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam, rada pārējiem kopīpašniekiem vai trešām personām būtisku kaitējumu. Šādā gadījumā izmaksas par novērtēšanu segs parādnieks jeb tas kopīpašnieks, kura daļa tiek atsavināta. Tāpat ar grozījumiem uz kopīpašniekiem tiek attiecināta vispārējā kārtība lūgt atkārtotu novērtēšanu. Tātad jebkuram no kopīpašniekiem būs tiesības lūgt atkārtotu novērtēšanu, attiecīgi sedzot tās izmaksas.

CPL 617.¹ panta sestā daļa turpina iepriekšējā daļā aizsākto domu par kopīpašnieku aizsardzību, veicot novērtēšanu, un secīgi nosaka, ka slēgtā izsole un pirmā atklātā izsole sākas no nekustamā īpašuma novērtējumā norādītās tirgus vērtības. Ja ir bijušas divas izsoles, izsole sākas no augstākās vērtības. Savukārt izsoles solis tiek noteikts viena procenta apmērā no izsoles sākumcenas. Vispārīgi piedziņas lietās tiesu izpildītājam ir tiesības noteikt izsoles soli no viena līdz desmit procentiem no izsoles sākumcenas (CPL 606. panta sestā daļa). Ņemot vērā, ka kopīpašuma dalīšanas lietās izsole sākas no tirgus vērtības, nevis no piespiedu pārdošanas vērtības, ir nepieciešams noteikt iespējami mazāku soli, lai kopīpašniekiem vai trešajām personām vispār būtu interese piedalīties izsolē un solīt vairāk par tirgus vērtību. Savukārt otrā atklātā izsole, kā jau minēts panta ceturtajā daļā, sāksies no summas, kas atbilst 75 procentiem no sākumcenas pirmajā atklātajā izsolē.

Pārdodot slēgtā vai atklātā izsolē kopīpašumā esošu nekustamo īpašumu, iegūtā summa, no kuras atskaitīti sprieduma izpildes izdevumi, tiek sadalīta starp kopīpašniekiem atbilstoši to daļu apmēram. Nosakot katram kopīpašniekam izmaksājamo summu, tiesu izpildītājs ņem vērā atsavinātajai kopīpašnieka daļai reģistrētās ķīlas, kā arī pret šo kopīpašnieku uzsāktās parāda piedziņas lietas, ja tādas ir. Savukārt attiecībā uz summu, kas pēc visiem atskaitījumiem saskaņā ar tiesu izpildītāja aprēķinu būtu izmaksājama kopīpašniekam, kurš nosolījis nekustamo īpašumu vai pēc nenotikušas izsoles patur nekustamo īpašumu, būtu atļaujams izmantot ieskaitu. Ieskaita izmantošana ļauj nosolītājam maksāt mazāku summu, nepieprasot lieku naudas līdzekļu apriti. Proti, nepieprasot kopīpašniekam kā nosolītājam iemaksāt visu nosolīto summu, tai skaitā to, kas viņam saskaņā ar tiesu izpildītāja aprēķinu pēc izsoles akta apstiprināšanas būtu izmaksājama atpakaļ kā viņa kopīpašnieka daļa. Tā kā šāds ieskaits nosakāms tikai gadījumos, kad izsolē tiek pārdots viss nekustamais īpašums kopīpašuma izbeigšanas nolūkā, ar CPL 617.¹ panta septīto daļu tiek noteiktas kopīpašnieka tiesības uz ieskaitu. Pēc būtības līdzīga kārtība ir jau šobrīd spēkā CPL 612. pantā, tomēr tā regulē tikai hipotekārā kreditora ieskaita tiesību.

CPL 617.¹ panta astotā un devītā daļa uzsver zemesgrāmatā reģistrētās ķīlas tiesības aizsardzību, paredzot bijušajam kopīpašniekam pēc nekustamā īpašuma pārdošanas izmaksāt tikai tos naudas līdzekļus, no kuriem atņemti sprieduma izpildes izdevumi un zemesgrāmatā reģistrētā nodrošinājuma apmērs. Attiecīgi naudas līdzekļi zemesgrāmatā reģistrētā nodrošinājuma apmērā tiek deponēti tiesu izpildītāja kontā un atrodas tur līdz pēc tiem ierodas persona, kurai par labu bija nostiprināta ķīlas tiesība, iesniedzot tiesu izpildītājam izpildu rakstu par ķīlas tiesības izlietošanu vai vienošanos ar nekustamā īpašuma bijušo kopīpašnieku par deponēto līdzekļu sadali. Lai izslēgtu negodprātīgus gadījumus un potenciālus vienošanās viltojumus, šāda vienošanās ir iesniedzama elektroniskā formā, parakstīta ar drošu elektronisko parakstu vai arī personu parakstiem uz tās jābūt apliecinātiem pie notāra.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma normām maksātnespējas procesā parādnieka mantas pārdošanu, tostarp izsolē, veic maksātnespējas administrators. Tamdēļ CPL 560. pantā tiesu izpildītājam ir noteikts pienākums apturēt izpildes lietvedību, ja parādniekam ir pasludināts maksātnespējas process. Šādā gadījumā tiesu izpildītājs pabeidz uzsākto mantas pārdošanu, ja tā jau ir izsludināta, un no pārdošanā saņemtās naudas ietur sprieduma izpildes izdevumus, bet pārējo naudu nodod administratoram kreditoru prasījumu segšanai atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai, ievērojot nodrošinātā kreditora tiesības. Ar likumprojektu CPL 617.¹ panta desmitajā daļā paredzēta savā ziņā līdzīga kārtība. Proti, tiesu izpildītāja depozīta kontā iemaksātos līdzekļus, no kuriem atskaitīti sprieduma izpildes izdevumi, nodod administratoram rīcībai saskaņā ar Maksātnespējas likuma noteikumiem, ja nekustamā īpašuma bijušajam īpašniekam pasludināts maksātnespējas process. Šeit gan jānorāda uz nelielu atkāpi no vispārējās kārtības, ka administrators rīko nekustamā īpašuma izsoli maksātnespējas procesā. Arī tajā gadījumā, ja pie tiesu izpildītāja būs ievesta izpildu lieta par kopīpašuma dalīšanu, bet izsole vēl nebūs izsludināta, izsoli rīkos tiesu izpildītājs, nevis maksātnespējas administrators. Ņemot vērā likumā noteiktās īpatnības kopīpašuma pārdošanai izsolē, tostarp slēgtā izsolē, izsoles rīkošana kopīpašuma dalīšanas lietās ir ekskluzīvā tiesu izpildītāju kompetencē. Maksātnespējas administrators var pretendēt tikai uz atlikušo līdzekļu saņemšanu, ja tādi būs, bet ne uz pašu izsoles rīkošanu. Tāpat minētā panta daļa vēlreiz uzsver to personu aizsardzību, kuriem par labu bija nostiprināta ķīlas tiesības atzīme, pasakot, ka ķīlas tiesības dzēšana kopīpašuma dalīšanas lietā neietekmē šādu personu kā nodrošinātā kreditora tiesības maksātnespējas procesā.