Anotācija (ex-ante)

Nacionālajā līmenī nepastāv tāds nozares likums, kurā būtu iekļaujams Regulas Nr.2019/1148 prasību īstenošanai nepieciešamais regulējums, kas attiektos gan uz Regulā Nr.2019/1148 noteikto prasību īstenošanu (piemēram, kontaktpunkta, inspekcijas iestādes nozīmēšana, utt.), gan uz atbildības noteikšanu par Regulas Nr.2019/1148 prasību neievērošanu.

Lai nodrošinātu Regulas Nr.2019/1148 prasību īstenošanu ir izstrādāts šis likumprojekts.

Likumprojekta 1. pants nosaka, ka tajā ir lietoti Regulā 2019/1148 noteiktie termini.

Likumprojekta 2. pants nosaka tā mērķi, kas ir nodrošināt pārvaldes un sabiedrības kārtību, kā arī sprāgstvielu prekursoru lietošanu atbilstoši normatīvajiem aktiem un atturēt personas no pārkāpumu izdarīšanas šajā jomā.

Likumprojekta 3. pants

Regulas Nr.2019/1148 11. panta 1. punktā ir noteikts, ka katra dalībvalsts nodrošina, ka ir izveidotas kompetentas iestādes, kas pārbauda un kontrolē pareizu Regulas Nr.2019/1148 5. – 9. panta piemērošanu (“valsts inspekcijas iestādes”). Savukārt Regulas Nr.2019/1148 11. panta 2. punktā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts nodrošina, ka valsts inspekcijas iestādēm ir līdzekļi un izmeklēšanas pilnvaras, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu pienācīgu to uzdevumu pārvaldību saskaņā ar šo regulu.   
Lai identificētu iestādi, kurai būtu nosakāma kompetence par Regulas Nr.2019/1148 noteikumu ievērošanas nodrošināšanu, ir jāizvērtē attiecīgās Regulas Nr.2019/1148 prasības.

Regulas Nr.2019/1148 5. pants paredz rīcības brīvību dalībvalstīm noteikt licencēšanas režīmu ierobežotu sprāgstvielu prekursoru pieejamībai plašas sabiedrības locekļiem. Latvijas Republikā nav izveidots tāds licencēšanas mehānisms, saskaņā ar kuru ierobežotus sprāgstvielu prekursorus varētu darīt pieejamus plašas sabiedrības locekļiem (sk. skaidrojumu pie alternatīvajiem risinājumiem), līdz ar to jebkāda rīcība plašas sabiedrības locekļiem ar tiem ir aizliegta.

Regulas Nr.2019/1148 6. pants reglamentē licenču izsniegšanu gadījumā, ja dalībvalstīs pastāv licencēšanas mehānisms. Kā jau tika norādīts iepriekš, Latvijā tāds mehānisms izveidots nav,  līdz ar to Regulas Nr.2019/1148 6. panta regulējums neattiecas uz Latviju.  

Regulas Nr.2019/1148 7. pants savukārt paredz ekonomikas dalībniekam informēšanas pienākumu sprāgstvielu prekursoru (gan ierobežoto, gan reglamentēto) piegādes ķēdē un darbinieku instruēšanas pienākumu.

Regulas Nr.2019/1148 8. panta regulējums attiecināms uz pārbaudi pārdošanas gaitā.

Savukārt Regulas Nr.2019/1148 9. pants nosaka ziņošanas pienākumu attiecīgajam kontaktpunktam par aizdomīgiem darījumiem ar sprāgstvielu prekursoriem (gan ierobežotiem, gan reglamentētiem), to pazušanas gadījumiem un zādzībām. 

Jāatzīmē, ka Regulas Nr.2019/1148 paskaidrojuma rakstā (dokumenta Nr. COM (2018) 209 final, 2018/0103 (COD)) ir minēts, ka sprāgstvielu prekursoru tirdzniecības un lietošanas ierobežojumi un kontroles pasākumi ir nozīmīgi teroristu tīklu darbību izjaukšanā, apgrūtinot uzbrukšanu mērķiem un piekļūšanu bīstamām vielām, kā arī to izvietošanu. Minētajā paskaidrojuma rakstā ir norādīts, ka pēc uzbrukumiem Parīzē 2015. gada 13. novembrī un Briselē 2016. gada 22. martā Eiropas Komisija rīcības plānā pret šaujamieroču un sprāgstvielu nelikumīgu tirdzniecību un izmantošanu un paziņojumā par Eiropas Drošības programmas īstenošanu cīņā pret terorismu un virzībā uz efektīvu un patiesu drošības savienību uzsvēra, ka sprāgstvielu prekursori joprojām ir pārāk viegli pieejami un ka būtu jāpastiprina pašreizējie kontroles pasākumi. Kā rezultātā tika izstrādāta Regula Nr.2019/1148, kuras preambulas otrajā apsvērumā ir norādīts, ka, lai arī Regula Nr.98/2013 ir palīdzējusi samazināt apdraudējumu, ko Eiropas Savienībā rada sprāgstvielu prekursori, ir nepieciešams stiprināt kontroles sistēmu attiecībā uz prekursoriem, kurus var izmantot improvizētu spridzekļu izgatavošanai.
Minētais nozīmē, ka, gan Regulas Nr.98/2013, gan Regulas Nr.2019/1148 izstrāde bija saistīta ar terorisma novēršanas nepieciešamību.

Ņemot vērā minēto un Regulā Nr.2019/1148 noteikto inspekcijas funkciju, kas ietver sevi arī tiesības izmeklēt, Valsts drošības dienests, ievērojot tā uzdevumus, funkcijas un kompetenci, ir uzskatāms par atbilstīgāku institūciju, kas varētu pildīt valsts inspekcijas iestādes funkcijas Regulas Nr.2019/1148 11. panta izpratnē.
Valsts drošības dienestam jau ir noteikta kompetence būt par kontaktpunktu ziņošanai par aizdomīgiem darījumiem ar sprāgstvielu prekursoriem, to pazušanas gadījumiem un zādzībām atbilstoši Ministru kabineta 2021. gada 11. marta noteikumiem Nr.95 “Kārtība, kādā ziņo par sprāgstvielu prekursoriem” (likumprojekta 4. pants. Vienlaikus tiks izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts, kas paredzēs atzīt minētos noteikumus par spēku zaudējušiem).
Turklāt Valsts drošības dienests jau pašlaik: 1) organizē atsevišķus sprāgstvielu prekursoru aprites ierobežošanas un kontroles pasākumus Regulas Nr.2019/1148 prasību īstenošanai; 2) veic komersantu informēšanu, kā arī reizi gadā veic apmācību komersantu vidū par aktualitātēm saistībā ar sprāgstvielu prekursoriem; 3) veic informatīvo materiālu izplatīšanu komersantiem saistībā ar Regulas Nr.2019/1148 paredzējām prasībām.
Savukārt Valsts drošības dienesta kompetence īstenot darbības terorisma novēršanas nolūkā ir noteikta  Valsts   drošības   iestāžu   likuma 10. panta pirmās daļas 4. punktā kopsakarā ar 15. panta otrās daļas 1. punktu.
Ņemot vērā to, ka tikai daļu no Regulā Nr.2019/1148 paredzēto pienākumu nepildīšanu tiek plānots paredzēt administratīvo atbildību (skat. aprakstu par likumprojekta 6., 7. un 8.pantu), Valsts drošības dienestam tiks piešķirta kompetence izdot administratīvos aktus, veicot inspekcijas iestādes funkcijas, proti, pārbaudot, vai tiek saglabāta attiecīgā informācija par darījumu, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 2019/1148 8.panta 2. un 4.punktā, inspekcijas iestādei tiks nodrošināta iespēja reaģēt uz pienākuma nepildīšanu, izmantojot Administratīvā procesa likumā noteiktos piespiedu izpildes līdzekļus. Minētais attiecas, piemēram, arī uz Regulas Nr.2019/1148 9.panta 2.punktā paredzēto pienākumu ekonomikas dalībniekiem un tiešsaistes tirdzniecības vietām nodrošināt piemērotas, saprātīgas un samērīgas procedūras aizdomīgu darījumu atklāšanai, kas pielāgotas specifiskajai videi, kurā tiek darīti pieejami reglamentēti sprāgstvielu prekursori. 

Likumprojekta 4. pants

Regulas Nr.2019/1148 9. panta 3. punkts nosaka, ka katra dalībvalsts izveido vienu vai vairākus valsts kontaktpunktus ziņošanai par aizdomīgiem darījumiem un būtiskiem pazušanas gadījumiem un zādzībām, precīzi norādot to tālruņa numuru un e-pasta adresi, kā arī tīmekļa veidlapu vai jebkuru citu efektīvu rīku. Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka minētā ziņošana ir ātra, savukārt atbildīgās iestādes reakcija – operatīva un efektīva.
Minētā Regulas Nr.2019/1148 prasība ir īstenota, pieņemot Ministru kabineta 2021.gada 11.februāra noteikumus Nr.95 “Kārtība, kādā ziņo par sprāgstvielu prekursoriem”. Taču, ņemot vērā to, ka likumprojekts izstrādāts, lai reglamentētu sprāgstvielu prekursoru noteiktās aprites īstenošanu, jautājums par kontaktpunkta noteikšanu tiek iestrādāts likumprojektā. Savukārt Ministru kabineta 2021. gada 11. februāra noteikumi Nr. 95 “Kārtība, kādā ziņo par sprāgstvielu prekursoriem” tiks atzīti par spēku zaudējušiem. 
 
Regulas Nr.2019/1148 paskaidrojuma rakstā (dokumenta Nr. COM (2018) 209 final, 2018/0103 (COD)) ir minēts, ka sprāgstvielu prekursoru tirdzniecības un lietošanas ierobežojumi un kontroles pasākumi ir nozīmīgi teroristu tīklu darbību izjaukšanā, apgrūtinot uzbrukšanu mērķiem un piekļūšanu bīstamām vielām, kā arī to izvietošanu. Līdz ar to attiecīgā kontaktpunkta izveidošana ir viens no mehānismiem terorisma novēršanas un apkarošanas jomā.
Likumprojekta 4. pants paredz, ka kontaktpunkta funkcijas atbilstoši Regulas Nr. 2019/1148 9. panta 3. punktam pilda Valsts drošības dienests.

Valsts drošības dienestā ir izveidota speciālā elektroniskā adrese un tālrunis, kuru izmanto attiecīgas amatpersonas, lai nodrošinātu operatīvu saņemtas informācijas apstrādi. Attiecīgā informācija tiek saņemta uzreiz, turklāt pieejama tieši amatpersonai, kura ar šādiem jautājumiem strādā, tādējādi nepieciešamības gadījumā nodrošinot ātru un efektīvu rīcību sabiedrības drošības apdraudējuma gadījumā. Jāvērš uzmanība, ka minētais specializēts e-pasts un tālrunis primāri ir domāts steidzamas informācijas nodošanai, nevis tādai “oficiālai” saziņai, kas būtu līdzvērtīga ierakstītai vēstulei. Minētā saziņas kanāla izveidošana neliedz personām vērsties Valsts drošības dienestā, izmantojot oficiālo elektronisko adresi vai citus pieejamus saziņas kanālus.

Likumprojekta 5. pants

Regulas Nr.2019/1148 10. pants nosaka, ka dalībvalstis nodrošina pienācīgus līdzekļus apmācībai un sniedz apmācību, lai panāktu, ka tiesībaizsardzības iestādes, pirmās palīdzības sniedzēji un muitas dienesti, pildot savus pienākumus, spēj atpazīt reglamentētu sprāgstvielu prekursorus un laikus un pienācīgi reaģēt uz aizdomīgu darbību. Turklāt dalībvalstīm vismaz vienu reizi gadā jāorganizē izpratnes veicināšanas pasākumi, kas pielāgoti katra atsevišķā sektora īpatnībām, kuros izmanto reglamentētus sprāgstvielu prekursorus.
Valsts drošības dienests veic komersantu informēšanu, kā arī reizi gadā veic apmācību komersantu vidū par aktualitātēm saistībā ar sprāgstvielu prekursoriem; veic informatīvo materiālu izplatīšanu komersantiem saistībā ar Regulas Nr.2019/1148 paredzējām prasībām. Valsts drošības dienests sadarbojas arī ar citām izmeklēšanas iestādēm un kompetentajām iestādēm saistībā ar sprāgstvielu prekursoru aprites ierobežošanas un kontroles pasākumiem. Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz, ka Valsts drošības dienests veic apmācību un organizē izpratnes veicināšanas pasākumus atbilstoši Regulas 2019/1148 10. panta 1. un 2. punktā noteiktajam.


Likumprojekta 6., 7., un 8. pants

Regulas Nr.2019/1148 13. pants nosaka, ka dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par šīs regulas pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.

Regula Nr.2019/1148 nosaka virkni ar pienākumiem, kas ir jāpilda tirgus dalībniekiem sprāgstvielu prekursoru apritē, par kuru nepildīšanu attiecīgi ir jāparedz sods.

Tā, piemēram, Regulā Nr.2019/1148 ir paredzēts aizliegums darīt pieejamus sprāgstvielu prekursorus plašas sabiedrības locekļiem, savukārt plašas sabiedrības locekļiem ir aizliegts tos ievest, turēt īpašumā un lietot (Regulas Nr.2019/1148 5. panta 1 .punkts). Atbilstoši Regulas Nr.2019/1148 3.panta 4.punktam ar "darīšanu par pieejamu" saprot jebkuru piegādi – par maksu vai bez maksas.

Vienlaikus uzmanība būtu vēršama tam, ka Latvija ir izmantojusi Regulā Nr.2019/1148 paredzēto rīcības brīvību un nav ieviesusi licencēšanas mehānismu, kas ļautu plašas sabiedrības locekļiem darītu pieejamu ierobežotus sprāgstvielu prekursorus.
Regula Nr.2019/1148 neaizliedz ierobežotus sprāgstvielu prekursorus darīt pieejamus, piemēram, profesionāliem lietotājiem, līdz ar to, ierobežotu sprāgstvielu prekursoru aprite Latvijā pati par sevi nav aizliegta, taču pastāv virkne ar Regulā Nr.2019/1148 noteiktajiem nosacījumiem, kuri ir jāievēro gan ekonomikas dalībniekiem, gan tiešsaistes tirdzniecības vietām, kas dara pieejamus ierobežotus sprāgstvielu prekursorus. Līdz ar to plašas sabiedrības locekļu rīcībā minētie prekursori var nonākt tikai neatļauti, tāpēc ir jāparedz atbildība par neatļautām darbībām ar sprāgstvielu prekursoriem, kura arī ir paredzēta likumprojekta 6.pantā.
Savukārt reglamentētie sprāgstvielu prekursori atbilstoši Regulas Nr.2019/1148 noteiktajam ir pieejami ne tikai profesionāliem lietotājiem, bet arī plašas sabiedrības locekļiem, kā arī to apritei nav nepieciešams licencēšanas mehānisms.
Arī attiecībā uz reglamentēto sprāgstvielu prekursoru apriti Regula Nr.2019/1148 paredz virkni ar nosacījumiem, kuri ir jāievēro, gan ekonomikas dalībniekiem, gan tiešsaistes tirdzniecības vietām, kas dara pieejamus ierobežotus sprāgstvielu prekursorus (attiecīgi tikai profesionāliem lietotājiem, citiem ekonomikas dalībniekiem un tiešsaistes tirdzniecības vietām) un reglamentētus sprāgstvielu prekursorus.
Līdz ar to arī jābūt paredzētai atbildībai par minēto prasību neievērošanu, jo attiecīgie pārkāpumi var novest pie tā, ka sprāgstvielu prekursori nonāks to personu rīcībā, kas var tos ļaunprātīgi izmantot, tai skaitā terorisma nodarījumu izdarīšanai.

Turklāt Regula Nr.2019/1148 paredz, ka komersants, kas ierobežoto sprāgstvielu prekursoru dara pieejamu citam komersantam, informē attiecīgo komersantu par to, ka ierobežotus sprāgstvielu prekursorus nedara pieejamus plašas sabiedrības locekļiem. Ekonomikas dalībnieks, kas reglamentēto sprāgstvielu prekursoru dara pieejamu citam ekonomikas dalībniekam, informē attiecīgo ekonomikas dalībnieku par to, ka uz attiecīgā reglamentētā sprāgstvielu prekursora iegādi, ievešanu, turēšanu īpašumā vai lietošanu, ko veic plašas sabiedrības locekļi, attiecas 9. pantā noteiktais ziņošanas pienākums (Regulas Nr.2019/1148 7. panta 1. un 2. punkts).
Minētais nodrošina, ka ikviens piegādes ķēdes dalībnieks zina, ka uz produktu, ar ko tie rīkojas, attiecas šīs regulas ierobežojumi.

Regulas Nr.2019/1148 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka komersants, kas reglamentētos sprāgstvielu prekursorus dara pieejamus profesionālam lietotājam vai plašas sabiedrības loceklim, nodrošina un spēj uzskatāmi parādīt 11. pantā minētajām valsts inspekcijas iestādēm, ka tā personāls, kas ir iesaistīts reglamentēto sprāgstvielu prekursoru tirdzniecībā, ir:
a)         informēts, kuri no produktiem, ko tas dara pieejamus, satur reglamentētus sprāgstvielu prekursorus;
b)         instruēts par 5.–9. punktā noteiktajiem pienākumiem.

Šis punkts ievieš konkrētāku prasību attiecībā uz ierobežoto sprāgstvielu prekursoru tirdzniecībā iesaistīto personu. Pēc Regulas Nr.2019/1148 7. panta 1. punktā minētās informācijas saņemšanas mazumtirgotājiem un vairumtirgotājiem ir jānodrošina, ka viņu personāls, kas ir iesaistīts tirdzniecībā, ir informēts, ka produkti, ko tas piedāvā, satur sprāgstvielu prekursorus, un ka šis personāls ir instruēts par regulā noteiktajiem pienākumiem.
Vienlaikus ir jānorāda ka atbilstoši Regulas Nr.2019/1148 10. panta 3. punktam ekonomikas dalībnieki ir atbildīgi ne tikai par informācijas sniegšanu savam personālam par to, kā saskaņā ar šo regulu darāmi pieejami sprāgstvielu prekursori, bet arī par personāla izpratnes veicināšanu attiecībā uz šo jomu. Tātad šīs punkts būtībā papildina Regulas Nr.2019/1148 7. panta 2. punktu, paredzot pārdevējam pienākumu veicināt sava personāla kopīgo izpratni par sprāgstvielu prekursoru jomu, nodrošinot attiecīgās informācijas nodošanu personālam, kura ekonomikas dalībniekam kļuva zināma dalībvalstu iestāžu rīkotajās apmācībās. Līdz ar to Regulas Nr.2019/1148 7. panta 2. punkts un 10. panta 3. punkts jāskatās kopsakarā.
Vienlaikus Regulas Nr.2019/1148 7. panta 3. punkts paredz, ka tiešsaistes tirdzniecības vieta veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās lietotāji, ja tie dara pieejamus reglamentētos sprāgstvielu prekursorus, izmantojot tās pakalpojumus, ir informēti par saviem pienākumiem.  Proti, komersantam, kam pieder online platforma, ar kuras starpniecību kāds cits komersants pārdod reglamentētos sprāgstvielu prekursorus nodrošina, ka attiecīgs pārdevējs ir informēts par saviem pienākumiem atbilstoši Regulas Nr.2019/1148 7. panta 1. un 2. punktam.

Regulas 2019/1148 9. panta 1. un 5. punktā ir noteikts, ka, lai novērstu un atklātu sprāgstvielu nelikumīgu izgatavošanu, ekonomikas dalībniekiem un tiešsaistes tirdzniecības vietām ir pienākums ziņot par aizdomīgiem darījumiem un par būtiskiem reglamentētu sprāgstvielu prekursoru pazušanas gadījumiem un zādzībām. Savukārt Regulas Nr.2019/1148 9. panta 4. punktā ir noteikts, ka Ekonomikas dalībnieki un tiešsaistes tirdzniecības vietas ziņo par aizdomīgo darījumu vai aizdomīga darījuma mēģinājumu 24 stundu laikā, kopš konstatēts, ka tas ir aizdomīgs. 
Atbilstoši Regulas 9. panta 2. punktam ekonomikas dalībniekiem un tiešsaistes tirdzniecības vietām ir piemērotas, saprātīgas un samērīgas procedūras aizdomīgu darījumu atklāšanai, kas pielāgotas specifiskajai videi, kurā tiek darīti pieejami reglamentēti sprāgstvielu prekursori.

Visi iepriekš minētie pienākumi ir paredzēti, lai uzlabotu sistēmu sprāgstvielu nelikumīgas izgatavošanas novēršanai, ņemot vērā sabiedrības drošības apdraudējuma izvēršanos, ko rada terorisms un citas smagas noziedzīgas darbības. Ievērojot minēto, par attiecīgo Regulā Nr.2019/1148 uzlikto pienākumu nepildīšanu (to pārkāpšanu) ir paredzama atbildība, lai nodrošinātu Regulas Nr.2019/1148 13. pantā paredzēto saistību izpildi.

Regulas Nr.2019/1148 paskaidrojuma rakstā (dokumenta Nr. COM (2018) 209 final, 2018/0103 (COD)) (turpmāk - paskaidrojuma raksts) ir minēts, ka sprāgstvielu prekursori joprojām tiek izmantoti sprāgstvielu nelikumīgai izgatavošanai. Šādi pašdarināti spridzekļi ir tikuši izmantoti lielākajā daļā teroristu uzbrukumu Eiropas Savienībā, tostarp Madridē 2004. gadā, Londonā 2005. gadā, Parīzē 2015. gadā, Briselē 2016. gadā, kā arī Mančestrā un Parsons Green rajonā 2017. gadā. Lielākā daļa upuru, kas šāda veida uzbrukumos pieredzēti pēdējās desmitgadēs, ir radušies uzbrukumos ar pašdarinātiem spridzekļiem.

Atbilstoši Eiropas Komisijas norādītajam spēkā esošie ierobežojumi un kontroles pasākumi ir izrādījušies nepietiekami, lai novērstu pašdarinātu spridzekļu nelikumīgu izgatavošanu. Teroristi izmanto jaunas taktikas un izstrādā jaunus paņēmienus un spridzekļu izgatavošanas tehnikas, ar kurām – vismaz daļēji – ir paredzēts apiet spēkā esošos ierobežojumus un kontroles pasākumus.

Ņemot vērā minēto, izvēloties piemērojamās atbildības viedu, konkrētajā gadījumā ir jāsecina, ka par Regulā Nr.2019/1148 paredzēto pienākumu neizpildi, nebūtu piemērojami nesodoša rakstura administratīvie līdzekļi, jo attiecīgie pārkāpumi - neatļautās darbības ar ierobežotiem sprāgstvielu prekursoriem, darbinieku neinformēšana un neinstruēšana, neziņošana par aizdomīgiem darījumiem ar sprāgstvielu prekursoriem, to zādzībām un pazušanu) vairs nav novēršami, turklāt minēto pārkāpumu bīstamība un sabiedriskais kaitīgums ir ievērojams, ņemot vērā sprāgstvielu prekursoru izmantošanu terorismā un citu smagu noziegumu izdarīšanā, kad ir apdraudēta sabiedrības drošība un veselība. Līdz ar to par minēto Regulā Nr.2019/1148 paredzēto pienākumu neizpildi ir paredzama administratīvā atbildība, nosakot administratīvos sodus, līdz ar to reaģējot uz personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi. 

Jautājumā par soda apmēra izvēli, ir vērtējama gan attiecīgo pārkāpumu būtība (smagums un iespējamās sekas), gan arī citos normatīvajos aktos paredzētie attiecīgie soda veidi un apmēri par līdzīgiem pārkāpumiem (pārkāpumi teroristiskā satura izplatīšanas novēršanas jomā, ķīmisko vielu ierobežošanas jomā, bīstamo kravu aprites jomā).
Kā jau tika minēts iepriekš, likumprojekta 6., 7. un 8. pantā paredzētie pārkāpumi nav novēršami, savukārt to rezultātā nodarītais kaitējums ir visai nopietns, jo skar personu dzīvības un veselības apdraudējumu. 
Minētie pārkāpumi var veicināt, ka tirgū nekontrolēti nonāk sprāgstvielu prekursoru saturošie produkti, kuru izsekošana nepieciešamības gadījumā kompetentajām iestādēm var būt neiespējama vai apgrūtinoša. Savukārt minēto sprāgstvielu prekursoru ļaunprātīga izmantošana apdraud sabiedrības kārtību un drošību kopumā, kā arī konkrētā indivīda dzīvību un veselību.
    
Attiecīgi likumprojekts paredz:

6. pants. Neatļautās darbības ar ierobežotiem sprāgstvielu prekursoriem
(1) Par Regulas 2019/1148 5. panta 1. punktā noteiktā ierobežojuma nedarīt pieejamus ierobežotus sprāgstvielu prekursorus plašas sabiedrības locekļiem pārkāpšanu, piemēro naudas sodu fiziskajām personām no septiņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajām personām — no piecdesmit sešām līdz divtūkstoš astoņsimt naudas soda vienībām.
(2) Par Regulas 2019/1148 5. panta 1. punktā noteiktā ierobežojuma plašas sabiedrības locekļiem ierobežotus sprāgstvielu prekursorus neievest, neturēt īpašumā un nelietot pārkāpšanu, piemēro naudas sodu fiziskajām personām no septiņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajām personām — no piecdesmit sešām līdz divtūkstoš astoņsimt naudas soda vienībām.

Izvēloties paredzēt administratīvo atbildību par neatļautām darbībām ar ierobežotiem sprāgstvielu prekursoriem, tika secināts, ka attiecīgajā gadījumā nebūtu piemērojami nesodoša rakstura administratīvie līdzekļi, jo attiecīgais pārkāpums vairs nav novēršams. Regulas  Nr.2019/1148 preambulā ir skaidrots, ka plašas sabiedrības locekļiem nevajadzētu būt atļautam iegādāties, ievest, turēt īpašumā vai lietot konkrētus sprāgstvielu prekursorus koncentrācijā, kas pārsniedz konkrētas robežvērtības masas procentos (masas %). Regulas Nr.2019/1148 preambulā ir norādīts, ka attiecībā uz dažiem ierobežotiem sprāgstvielu prekursoriem, kuru koncentrācija pārsniedz šajā regulā paredzētās robežvērtības, nepastāv veids, kā plašas sabiedrības locekļi tos varētu lietot likumīgi.
Neskatoties uz to, ka Regula Nr.2019/1148 attiecīgo aizliegumu ievieš, ja attiecīgās vielas neatļauti nonāks plašas sabiedrības locekļu rīcībā, kuri var izmantot tās ļaunprātīgi terorismā un citu smagu noziegumu izdarīšanā, tiks apdraudēta sabiedrības drošība, dzīvība un veselība.
Nosakot soda apmēru par minēto pārkāpumu vērā ņemta attiecīgā pārkāpumu būtība, tostarp citos līdzīgu nozaru normatīvajos aktos paredzētie attiecīgie soda veidi un apmēri, konkrētajā gadījumā Ķīmisko vielu likuma 19.panta ceturtajā daļā paredzētie sodi par tādu izstrādājumu laišanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu, kuri satur neatļautu bīstamu ķīmisko vielu vai kuros ķīmiskās vielas daudzums pārsniedz normatīvajos aktos noteiktās normas (sods fiziskajai personai no septiņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no piecdesmit sešām līdz divtūkstoš astoņsimt naudas soda vienībām).


7. pants. Informēšanas un instruēšanas pienākuma nepildīšana sprāgstvielu prekursoru jomā
(1) Par Regulas 2019/1148 7. panta 1. un 3. punktā noteiktā pienākuma informēt ekonomikas dalībnieku vai tiešsaistes tirdzniecības vietu lietotāju par attiecīgajām Regulas 2019/1148 prasībām nepildīšanu piemēro naudas sodu fiziskajai personai - no divdesmit astoņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai - no piecdesmit sešām līdz piecsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.
(2) Par Regulas 2019/1148 7. panta 2. punktā noteiktā pienākuma instruēt darbinieku par attiecīgajām Regulas 2019/1148 prasībām vai informēt par reglamentēto sprāgstvielu prekursoru saturošajiem produktiem nepildīšanu piemēro naudas sodu fiziskajai personai - no divdesmit astoņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai - no piecdesmit sešām līdz piecsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.
Izvēloties paredzēt administratīvo atbildību par informēšanas un instruēšanas pienākuma nepildīšana sprāgstvielu prekursoru jomā, tika vērtēts sekojošais. Regulas Nr.2019/1148 paskaidrojuma rakstā ir konstatēts, ka piegādes ķēdē rodas sistēmiski trūkumi: ne visi dalībnieki zina par pienākumiem, kas noteikti ar regulu, un ne visi ekonomikas dalībnieki veic pārbaudes, lai nodrošinātu atbilstību. Regulas Nr.2019/1148 mērķis ir atrisināt iepriekš minētos konstatētos trūkumus, paredzot attiecīgus pienākumus ekonomikas dalībniekiem - nodrošināt izpratni par Regulā Nr.2019/1148 viņiem uzliktajām prasībām, kā arī nosakot pienākumu instruēt un informēt darbiniekus par produktu, kas satur attiecīgus prekursorus, specifiku, kā arī par Regulā Nr.2019/1148 noteikto pienākumu ziņot par aizdomīgiem darījumiem ar sprāgstvielu prekursoriem, to zādzībām un pazušanu. Minēto Regulā Nr.2019/1148 paredzēto prasību ievērošana ir svarīga, jo ekonomikas dalībnieki un to darbinieki strādā ar vielām, kuras aktīvi izmanto pašdarinātu spridzekļu izgatavošanai (tādi arī ir tikuši izmantoti lielākajā daļā teroristu uzbrukumu Eiropas Savienībā). Līdz ar to attiecīgo zināšanu neesamība (neinformēšanas un neinstruēšanas rezultāta), var novest pie ta, ka sprāgstvielu prekursori neatļauti var nonākt to personu rīcībā, kuras iespējams izmantos minētos prekursorus terorisma nodarījumos, tādējādi apdraudot sabiedrības drošību un kārtību, kā arī indivīdu dzīvību un veselību.   
Nosakot soda apmēru par minēto pārkāpumu vērā ņemta attiecīgā pārkāpumu būtība, tostarp citos līdzīgu nozaru normatīvajos aktos paredzētie attiecīgie soda veidi un apmēri, konkrētajā gadījumā Bīstamu kravu aprites likuma 14. panta četrpadsmitā daļa paredz administratīvo atbildību par nodarbināto, kuru amata pienākumos ietilpst darbības ar bīstamo kravu, neinstruēšanu vai apmācības neveikšanu, vai nenodrošināšanu ar instrukcijām (sods fiziskajai personai — no divdesmit astoņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no piecdesmit sešām līdz piecsimt astoņdesmit naudas soda vienībām).


8.pants Neziņošana par aizdomīgiem darījumiem ar sprāgstvielu prekursoriem, to zādzību vai pazušanu
Par Regulas 2019/1148 9. panta 1., 4. un 5. punktā paredzētā ziņošanas pienākuma nepildīšanu, piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no četrpadsmit līdz divtūkstoš astoņsimt naudas soda vienībām.

Izvēloties paredzēt administratīvo atbildību par neziņošanu par aizdomīgiem darījumiem ar sprāgstvielu prekursoriem, to zādzību un pazušanu, tika secināts, ka attiecīgajā gadījumā nebūtu piemērojami nesodoša rakstura administratīvie līdzekļi, jo attiecīgais pārkāpums vairs nav novēršams. Regula Nr.2019/1148 uzliek par pienākumu ziņot par aizdomīgiem darījumiem ar sprāgstvielu prekursoriem, to zādzību un pazušanu. Ziņošanas kritērijs ir ārkārtīgi svarīgs kompetento iestāžu darbā, jo palīdz ātri konstatēt, ka sprāgstvielu prekursoru saturošie produkti ir nonākuši iespējams tādu personu rīcībā, kuras tās izmantos ļaunprātīgi - terorisma nodarījumos. Savukārt minēto sprāgstvielu prekursoru ļaunprātīga izmantošana apdraud sabiedrības kārtību un drošību kopumā, kā arī konkrētā indivīda dzīvību un veselību.
Neziņošana var veicināt, ka tirgū nekontrolēti nonāk sprāgstvielu prekursori, kuru izsekošana nepieciešamības gadījumā kompetentajām iestādēm var būt apgrūtinoša vai pat neiespējama. Savukārt savlaicīga ziņošana par attiecīgajiem darījumiem ar sprāgstvielu prekursoriem, to pazušanas un zādzības gadījumiem, ļauj tiesībaizsardzības iestādēm nekavējoties veikt nepieciešamos pasākumus iespējama noziedzīgā nodarījuma novēršanai. Ņemot vērā minētā pienākuma svarīgumu, tā nepildīšanas bīstamību un negatīvu ietekmi (kaitīgumu) uz kompetento iestāžu darbības efektivitāti, kas var novest pie sabiedrības drošības un kārtības apdraudējuma, ir jāparedz administratīvā atbildība par neziņošanu par aizdomīgiem darījumiem ar sprāgstvielu prekursoriem, to zādzību un pazušanu.
Nosakot soda apmēru par minēto pārkāpumu vērā ņemta attiecīgā pārkāpumu būtība, bīstamība un kaitīgums, kas tika aplūkots iepriekš.
Citu nozaru normatīvajos aktos paredzētie soda veidi un apmēri par neziņošanas pienākuma pārkāpumiem ir dažādi, piemēram, Ķīmisko vielu likums paredz administratīvo atbildību par informācijas nesniegšanu lejup vai augšup pa piegādes ķēdi par ķīmiskajām vielām un maisījumos esošajām ķīmiskajām vielām, kā arī par neziņošanu par vielām izstrādājumos, kuriem drošības datu lapa nav paredzēta, nosakot sodu fiziskajai personai no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai - no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām. Savukārt likums "Par piesārņojumu" paredz, ka par neziņošanu par avāriju vai avārijas draudiem, veicot piesārņojošu darbību, piemēro naudas sodu fiziskajai personai no divdesmit astoņām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai - no septiņdesmit līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām. 
Ņemot vērā, ka normatīvajos aktos noteiktie sodi variē dažādu nozaru ietvaros, kā arī, ievērojot attiecīgā pārkāpuma cēlonisko ietekmi attiecībā uz kaitējumu, ko tas var nodarīt sabiedrībai, samazinot tiesībaizsardzības iestāžu darbības efektivitāti noziedzības novēršanā un apkarošanā, likumprojektā par ziņošanas pienākuma pārkāpumu paredzēts noteikt sodu fiziskajai personai līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no četrpadsmit līdz divtūkstoš astoņsimt naudas soda vienībām.

Saistītā informācija:

Attiecībā uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (turpmāk - LAPK), kas bija spēkā līdz 2020. gada 1. jūlijam un tostarp noteica administratīvo atbildību par sprāgstvielu un spridzināšanas ietaišu pārkāpumiem (piemēram, LAPK 183. pants) ir atzīmējams, ka ar sprāgstvielām konkrētā panta piemērošanā saprot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/28/ES (2014. gada 26. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz civilām vajadzībām paredzēto sprāgstvielu pieejamību tirgū un pārraudzību 2.panta 1.punktā noteiktās vielas. Proti, materiālus un izstrādājumus, kurus par sprāgstvielām uzskata Apvienoto Nāciju Organizācijas rekomendācijās par bīstamo kravu pārvadāšanu un kuri ietilpst minēto rekomendāciju 1. klasē.
Ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas rekomendācijās par bīstamo kravu pārvadāšanu (sk. Rekomendāciju 2.1.sadaļu un Sprāgstvielu klasifikatoru) minēto, neviens no Regulā (ES) 2019/1148 noteiktajiem sprāgstvielu prekursoriem (vielām) neietilpst minēto Rekomendāciju 1.klasē, kas būtībā norāda uz to, ka sprāgstvielu prekursori nevar tikt uzskatīti par civilajām vajadzībām paredzētājām sprāgstvielām, līdz ar ko arī nacionālais regulējums, kas reglamentē šo jomu, neattiecas uz sprāgstvielu prekursoriem.
Turklāt Tieslietu ministrijas izveidotajā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa pastāvīgajā darba grupā tika pieņemts konceptuāls lēmums nepiemērot sodu administratīvo pārkāpumu procesā par civilām vajadzībām paredzētu sprāgstvielu komerciālās aprites noteikumu pārkāpšanu (LAPK 183.pants), paredzot iespēju atbildīgajām iestādēm noteikt ierobežojumus (anulēt/apturēt licenci) Administratīvā procesa likuma ietvaros.
Līdz ar to regulējums, kas izriet no LAPK 183.panta attiecībā uz civilām vajadzībām paredzētu sprāgstvielu komerciālās aprites noteikumu pārkāpšanu vairs nepastāv.

Savukārt Krimināllikuma 233., 236., 237. un 346. panti paredz atbildību par sprāgstvielu neatbilstošu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu, izmantošanu, uzskaiti un pārsūtīšanu. Ar sprāgstvielām konkrēto pantu piemērošanā saprot Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvas 2014/28/ES par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz civilām vajadzībām paredzēto sprāgstvielu pieejamību tirgū un pārraudzību 2.panta 1.punktā noteiktās vielas. Proti, materiālus un izstrādājumus, kurus par sprāgstvielām uzskata Apvienoto Nāciju Organizācijas rekomendācijās par bīstamo kravu pārvadāšanu un kuri ietilpst minēto rekomendāciju 1. klasē.
Kā jau tika minēts iepriekš, ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas rekomendācijās par bīstamo kravu pārvadāšanu (sk. Rekomendāciju 2.1.sadaļu un Sprāgstvielu klasifikatoru) minēto, neviens no Regulā 2019/1148 noteiktajiem sprāgstvielu prekursoriem (vielām) neietilpst minēto Rekomendāciju 1.klasē, kas būtībā norāda uz to, ka sprāgstvielu prekursori nevar tikt uzskatīti par civilajām vajadzībām paredzētājām sprāgstvielām, līdz ar ko arī nacionālais regulējums, kas reglamentē šo jomu, neattiecas uz sprāgstvielu prekursoriem. Līdz ar to Regulas 2019/1148 tvērumā neietilpst noteikumi par civilām vajadzībām paredzēto sprāgstvielu pieejamību tirgū un to pārraudzību, kā rezultātā uz Regulas 2019/1148 minēto sprāgstvielu prekursoru apriti neattiecas Krimināllikuma 233., 236., 237. un 346.panti.

Likumprojekta 9.pants

Lai īstenotu Regulas Nr.2019/1148 13. pantā noteikto un piemērotu likumprojekta 6., 7., un 8. pantā paredzētos sodus ir nepieciešams noteikt kompetento iestādi, kas būs tiesīga veikt attiecīgā administratīvā pārkāpuma procesu.
Konkrētajā gadījumā par kompetento iestādi, kas būs tiesīga veikt attiecīgā administratīvā pārkāpuma procesu ir noteicama Valsts policija.