Anotācija (ex-ante)

Ministru kabinets 2023.gada 6.februāra sēdē, izskatot iesniegto informatīvo ziņojumu “Par Valsts ieņēmumu dienesta darbības pilnveides pasākumiem”, atbalstīja tajā ietvertos priekšlikumus par Valsts ieņēmumu dienesta reorganizāciju:
- Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu un muitas policijas pārvaldes funkcijas un uzdevumu nodot finanšu ministra pārraudzībā izveidotajai tiešās pārvaldes iestādei Nodokļu un muitas policijai, kuras padotību finanšu ministrs īstenos ar Finanšu ministrijas starpniecību (sk. prot. Nr.6, 33.§, 2.1.apakšpunktu);
- Valsts ieņēmumu dienesta Iekšējās drošības pārvaldes izmeklēšanas un operatīvās darbības funkcijas un uzdevumus nodot Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (sk. prot. Nr.6, 33.§, 2.2.apakšpunktu).
Saskaņā ar minēto informatīvo ziņojumu, lai nodrošinātu, ka Valsts ieņēmumu dienests izveido un sniedz uz klientu pieredzi un pieprasījumu balstītus pakalpojumus, tam atbilstoši sabiedrības interesēm ir jāvirzās uz attīstības modeli būt par servisa iestādi. Tādējādi no Valsts ieņēmumu dienesta ir nepieciešams nodalīt tās struktūrvienības, kuras ir izmeklēšanas iestādes un to pamatuzdevums ir atklāt noziedzīgus nodarījumus, nevis sniegt uz klientu orientētus pakalpojumus un konsultācijas nodokļu un muitas jomā.

Uzsākot darbu pie Ministru kabineta 2024.gada 6.februāra sēdes protokola Nr.6, 33.§ “Informatīvais ziņojums “Par Valsts ieņēmumu dienesta darbības pilnveides pasākumiem”” 3.punkta izpildes, ir pārskatīts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” regulējums. Tā rezultātā secināts, ka ir veicami būtiski grozījumi minētajā likumā, no tā izslēdzot ne tikai tiesību normas, kas saistītas ar Valsts ieņēmumu dienesta nodokļu un muitas policijas un Valsts ieņēmumu dienesta Iekšējās drošības pārvaldes funkcijām un uzdevumiem, bet arī:
- dublējošās tiesību normas;
- neaktuālās tiesību normas;
- tiesību normas, kas attiecas uz vispārējo nodokļu administrēšanu un tādēļ iekļaujamas likumā “Par nodokļiem un nodevām”;
- tiesību normas, kas attiecas uz muitas lietu administrēšanu un tādēļ iekļaujamas Muitas likumā;
- ierēdņu pilnvarojuma tiesību normas;
- Ministru kabineta noteikumu līmeņa tiesību normas.
Tādējādi ir nepieciešams izstrādāt jaunu likumu, kurā koncentrētā veidā ir atrunāti tikai paši būtiskākie ar iestādes darbību saistītie aspekti.

Lai izstrādātu priekšlikumus Valsts ieņēmumu dienesta reformas tiesiskajam regulējumam un reformas risinājumiem, Finanšu ministrija izveidoja Valsts ieņēmumu dienesta reformas darba grupu, kuras viens no uzdevumiem bija noteikt Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu un muitas policijas pārvaldes darbības pilnveides (reformas) pasākumus, izstrādāt reformas īstenošanas risinājumus, identificēt un izstrādāt nepieciešamos tiesību aktus.
Tādējādi likumprojektā ietvertais regulējums ir izdiskutēts minētās darba grupas ietvaros un tas paredz noteikt šādus iestādes darbības aspektus:
▪ Valsts ieņēmumu dienesta tiesiskais statuss
Likumprojekta 2.pantā iekļautais regulējums paredz, ka Finanšu ministrija institucionālo padotību pār Valsts ieņēmumu dienestu īstenos pārraudzības formā.
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.panta 5.¹ daļu tiešajā pārvaldē institucionālo padotību īsteno pakļautības formā, ja likumā nav noteikts citādi.
Attiecīgi, lai izvērtētu, vai Valsts ieņēmumu dienesta likumā ir nosakāms citādi, ir izvērtēts pārraudzības un pakļautības formas tvērums.
Nosakot iestādes institucionālās padotības formu un saturu vienas publiskas personas ietvaros, ņem vērā iestādei nodoto valsts pārvaldes funkciju vai uzdevumu raksturu, to pildīšanas efektivitāti, tiesiskuma un demokrātiskās kontroles nodrošināšanas apsvērumus (skatīt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.panta sesto daļu).
Pakļautība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības dot rīkojumu zemākai iestādei vai amatpersonai, kā arī atcelt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmumu (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.panta ceturtā daļa), savukārt pārraudzība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības pārbaudīt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmuma tiesiskumu un atcelt prettiesisku lēmumu, kā arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā dot rīkojumu pieņemt lēmumu (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.panta piektā daļa).
“Pārraudzības gadījumā augstākai iestādei ir tiesības post factum pārbaudīt un atcelt vai grozīt zemākas iestādes lēmumu vismaz tad, ja tas ir prettiesisks, vai arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā izdot rīkojumu pieņemt lēmumu. Taču šī ir pārraudzības minimālā forma, jo iespējams arī pārraudzības saturu paplašināt, to tuvinot pakļautības saturam, proti, paredzot tiesības arī iecelt vai atcelt zemākas iestādes vadītāju vai citus darbiniekus.” (skatīt Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepciju. Egils Levits, Ass. iur., Dipl. pol.). 
Šobrīd Ministru kabineta 2004.gada 16.novembra noteikumu Nr.940 "Valsts ieņēmumu dienesta nolikums" 1.punktā ir noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienests ir finanšu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde.
Šāda institucionālās padotības forma ir saistīta ar to, ka finanšu ministram (pēc jaunā likuma spēkā stāšanās turpmāk – Finanšu ministrijai) ir plašas pilnvaras institucionālā līmenī pārraudzīt Valsts ieņēmumu dienestam doto valsts pārvaldes funkciju un uzdevumu izpildes efektivitāti un tiesiskumu. Proti, finanšu ministrs dod rīkojumus ministra un ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu pārvaldes amatpersonām un darbiniekiem un izdod tiem saistošus iekšējos normatīvos aktus, ciktāl ārējos normatīvajos aktos nav noteikts citādi (skatīt Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumu Nr.239 "Finanšu ministrijas nolikums" 9.4.apakšpunktu); ārējos normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros uzrauga ministra vai ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu darbību, kapitālsabiedrību, kurās ministrija ir valsts kapitāla daļu turētāja, kā arī amatpersonu darbību vai pilnvaro tam attiecīgu ministrijas amatpersonu (skatīt Finanšu ministrijas nolikuma 9.5.apakšpunktu); var atcelt ministra un ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu pārvaldes amatpersonu izdotos iekšējos normatīvos aktus, lēmumus un rīkojumus, izņemot administratīvos aktus, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi (skatīt Finanšu ministrijas nolikuma 9.8.apakšpunktu); kā arī ieceļ amatā un atbrīvo no amata ministrijas valsts sekretāru un ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu vadītājus, ciktāl ārējos normatīvajos aktos nav noteikts citādi (skatīt Finanšu ministrijas nolikuma 9.9.apakšpunktu).
Jānorāda, ka veiktās izmaiņas institucionālajā padotības formā neietekmēs Valsts ieņēmumu dienesta struktūrvienību pieņemto lēmumu (tostarp, administratīvo aktu) līdzšinējo apstrīdēšanas un pārsūdzības kārtību.
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 31.panta pirmo daļu iestādes atrodas vienotā hierarhiskā sistēmā, kurā viena iestāde ir padota citai iestādei. Iestādes var veidot vairāku līmeņu padotības sistēmu.
Valsts ieņēmumu dienesta struktūrvienības, kas pieņem lēmumus, ir institucionāli padotas Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram kā augstākai iestādei. Šāda institucionālā padotība izriet no vairākiem normatīvajiem aktiem:
▪ Administratīvā procesa likuma 76.panta otrās daļas, kurā noteikts, ka administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē;
Parasti administratīvo aktu var apstrīdēt hierarhiskās padotības kārtībā augstākā iestādē (skatīt Briede J. 76.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013., 747.lpp.).
▪  Administratīvās atbildības likuma 165.panta pirmās daļas, kurā noteikts, ka augstāka amatpersona administratīvā pārkāpuma lietā var būt tās pašas iestādes augstāka amatpersona (saskaņā ar noteikto institucionālo padotību) vai citas iestādes amatpersona (saskaņā ar noteikto funkcionālo padotību). Savukārt minētā panta otrajā daļā ir noteikts, ka augstāku amatpersonu saskaņā ar institucionālo padotību nosaka ar normatīvajiem aktiem, kas paredz sākotnējā lēmuma pieņēmēja vispārējo padotību valsts pārvaldes organizācijā;
▪ likuma "Par nodokļiem un nodevām" 37.panta, kurā noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā pieņemtie lēmumi, lēmumi par pārmaksāto nodokļu summu atmaksāšanu, kā arī lēmumi, ar kuru veikti likumā noteiktie izpildes nodrošinājuma līdzekļi un lēmumi par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu apstrīdami Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram;
▪ likuma "Par nodokļiem un nodevām" 21.panta, kurā noteikts, ka nodokļu administrācija (tostarp Valsts ieņēmumu dienests) patstāvīgi veic šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos uzdevumus. Iejaukšanās nodokļu administrācijas kompetencē ietilpstošajos nodokļu un muitas kontroles jautājumos un jebkāda nodokļu administrācijas ietekmēšana, lai panāktu prettiesisku lēmumu, privileģētu stāvokli vai gūtu citus labumus, ir aizliegta.
Tā kā valsts pārvalde darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros (skatīt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta pirmo daļu), nevienai valsts pārvaldes iestādei vai tās amatpersonai (tostarp, Finanšu ministrijas amatpersonai), kura atrodas ārpus apstrīdēšanas procesa, nav tiesību pārbaudīt Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu pieņemtos lēmumus (tostarp, administratīvos aktus), kā arī minētos lēmumus atcelt.
▪ Valsts ieņēmumu dienesta struktūra
Likumprojekta 2.pantā ir ietverta Valsts ieņēmumu dienesta struktūra. Tā kā likuma tekstā tiek lietots termins – muitas iestāde – attiecīgi ir nepieciešams noteikt, ka šī iestāde ietilpst Valsts ieņēmumu dienesta struktūrā, lai nerastos pārpratumi, ka tā varētu tikt uzskatīta par atsevišķu iestādi Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē.
▪ Valsts ieņēmumu dienesta funkcijas
Likumprojekta 3.pantā ir iekļautas šādas Valsts ieņēmumu dienesta pamata funkcijas:
- nodrošināt Valsts ieņēmumu dienesta administrēto nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas teritorijā un uz muitas robežas;
- nodrošināt nodevu un citu obligāto maksājumu iekasēšanu Eiropas Savienības budžetam;
- veikt nodokļu maksātāju uzskaiti;
- veikt Valsts ieņēmumu dienesta administrēto nodokļu maksājumu uzskaiti;
- veikt akcīzes preču aprites kontroli;
- īstenot muitas politiku;
- kārtot muitas lietas.
Ņemot vērā, ka vairākos normatīvajos aktos Valsts ieņēmumu dienestam ir noteiktas papildu funkcijas (piemēram, veic oglekļa ievedkorekcijas mehānisma piemērošanu, uzraudzību un kontroli), kas ar pamata funkciju nav saistītas, likumprojekta 3.pantā tiek arī noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienesta papildu funkcijas noteiktas citos normatīvajos aktos.
▪ Valsts ieņēmumu dienesta uzdevumi
Ņemot vērā, ka Valsts ieņēmumu dienests ir nodokļu un muitas administrācija, ar pamata funkciju saistītie uzdevumi ir noteikti likumā “Par nodokļiem un nodevām”, konkrētajos nodokļu un nodevu likumos, Muitas likumā, starptautiskajās tiesību normās un citos normatīvajos aktos. Savukārt ar papildu funkciju saistītie uzdevumi ir noteikti normatīvajos aktos, kuros Valsts ieņēmumu dienestam konkrētā papildu funkcija ir noteikta.
Vienlaikus, tā kā šobrīd likumā “Par Valsts ieņēmumu dienestu” ir paredzēti atsevišķi uzdevumi, kuri Valsts ieņēmumu dienestam nav noteikti citos normatīvajos aktos, likumprojektā ir nepieciešams saglabāt minētā likuma atsevišķas normas:
- piedalās muitas lietu, nodokļu un nodevu administrēšanas politikas izstrādāšanā un īsteno šo politiku (noteikts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 2.panta 2.punktā);
- uzskaita valstij piekritīgo mantu, nodrošina kontroli, realizāciju, nodošanu bez maksas, iznīcināšanu un ieņēmumu iemaksu valsts budžetā atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kompetencei (noteikts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 8.panta 1.punktā);
- informē sabiedrību par nodokļu maksāšanas nozīmīgumu, veicinot nodokļu saistību labprātīgu izpildi un nodokļu iekasēšanu un rīkojot informatīvus pasākumus un konkursus, kā arī konsultē nodokļu maksātājus nodokļu normatīvo aktu piemērošanas jautājumos, kas attiecas uz konkrēto nodokļu maksātāju un radušies šā maksātāja ar nodokli apliekamo darbību rezultātā (noteikts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 8.panta 7.punktā);
- īsteno starptautisko sadarbību, sadarbojoties ar citu valstu nodokļu administrācijām un muitas iestādēm, un starptautiskajām organizācijām, kuru dalībniece ir Latvija (noteikts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 16.⁴ panta 9.punktā, kā arī izriet no tām likuma normām, kurās Valsts ieņēmumu dienests ir noteikts kā kompetentā iestāde, kas veic konkrētus uzdevumus saskaņā ar Saeimas apstiprinātajiem starptautiskajiem līgumiem un Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem);
- pilda starptautiskās saistības, kuras valsts uzņēmusies attiecībā uz muitu (noteikts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 11.panta otrās daļas 7.punktā);
- pieprasa, sistematizē un analizē ar akcīzes preču apriti saistīto informāciju (noteikts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 16.³ panta 6.punktā).
Vienlaikus, ņemot vērā, ka Valsts ieņēmumu dienesta reformas mērķis ir virzīties uz attīstības modeli būt par servisa iestādi, likumprojekta 4.pantā tiek iekļauts arī uzdevums veikt pētījumus, analizēt situāciju, kā arī informēt sabiedrību par aktuāliem jautājumiem nodokļu iekasēšanā.
▪ Valsts ieņēmumu dienesta un nodokļu maksātāja sadarbība
Kā uzsvērts informatīvajā ziņojumā “Par Valsts ieņēmumu dienesta darbības pilnveides pasākumiem” (Ministru kabinets pieņēmis zināšanai 2024.gada 6.februāra sēdē (sk. prot. Nr.6, 33.§), tajā aplūkotie pilnveides virzieni tostarp veicinās sasniegt mērķi Valsts ieņēmumu dienestam attīstīties kā klientorientētai servisa iestādei, kas kalpo sabiedrības interesēm. Valsts ieņēmumu dienesta un sabiedrības sadarbības modelis, izmantojot digitālās transformācijas iespējas, virzās uz 3.0 “partnerattiecību” līmeni.
Šobrīd Valsts ieņēmumu dienests ir 2.0 sadarbības modelī. Šis savstarpējās sadarbības līmenis ir “nodokļu administrācija – klients” līmenis.
Lai nodrošinātu, ka sabiedrība izjūt šo jauno pāreju uz “nodokļu administrācija – partneris” sadarbības līmeni, likumprojekta 5.pantā ir iekļauts regulējums, kas paredz noteikt, ka Valsts ieņēmumu dienests, lai nodrošinātu taisnīgu nodokļu normatīvo aktu piemērošanu un efektīvu nodokļu maksātāju tiesību aizsardzības īstenošanu un pilnveidošanu, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iesaista sabiedrības pārstāvjus (sabiedrisko organizāciju un citu organizētu grupu pārstāvjus, atsevišķas kompetentas personas) savā darbībā, veic normatīvajos aktos noteiktās darbības nodokļu maksātāja informēšanai par tiesiskajiem risinājumiem savu tiesību aizsardzībai un citas darbības, kuru mērķis ir panākt Valsts ieņēmumu dienesta un nodokļu maksātāju savstarpēju sapratni, sadarbības pilnveidošanu un veicināt labprātīgu nodokļu saistību izpildi.
▪ Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņi un darbinieki
Likumprojekta 6.pantā tiek saglabāts šāds likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” regulējums:
- panta pirmajā un otrajā daļā tiek saglabāts likuma 17.panta regulējums;
- panta trešajā daļā tiek saglabāts likuma 25.panta otrās daļas regulējums;
- panta ceturtajā daļā tiek saglabāts likuma 25.panta trešās daļas regulējums;
- panta piektajā daļā tiek saglabāts likuma 25.panta pirmās daļas regulējums.
▪ Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors
Atbilstoši Valsts kancelejas sniegtajiem priekšlikumiem, veidojot jaunu tiesisko regulējumu, ir nepieciešams izvairīties no citu normatīvo aktu dublēšanas, piemēram, likumā “Par Valsts ieņēmumu dienestu” iekļautas normas, kas dublē Administratīvā procesa likumu, Valsts civildienesta likumu un Valsts pārvaldes iekārtas likumu. Tā rezultātā, piemēram, likuma regulējums, kas līdz šim dublējis Valsts civildienesta likumu, nav precizēts atbilstoši pēdējiem veiktajiem šī likumu grozījumiem.
Līdzīgu viedokli sniegusi Tieslietu ministrija, norādot, ka būtu lietderīgi pārliecināties, vai likumā “Par Valsts ieņēmumu dienestu” tiesības nedublē tiesības, kas noteiktas citos regulējumos. Piemēram, minētā likuma 10.panta otrās daļas 8.punktā noteiktās amatpersonu tiesības apturēt nodokļu maksātāja vai tā struktūrvienību darbību var ietvert likumos un citos normatīvajos aktos, kuros noteikta šo tiesību īstenošanas kārtība. Tāpat Administratīvās atbildības likumā ir noteiktas Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu tiesības veikt administratīvo pārkāpumu procesu (tajā skaitā, ka iestādes nolikumā var noteikt īpašu kompetences sadalījumu starp iestādes amatpersonām, bet nozaru likumos noteiktajā kārtībā pilnvarotas personas ir tiesīgas veikt darbības administratīvā pārkāpuma novēršanai, neuzsākot administratīvā pārkāpuma procesu) (115.pants), administratīvajā aizturēšanā (71.pants), rīcībā ar izņemtajām mantām un dokumentiem (155.pants), administratīvo pārkāpumu fiksēšanā Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmās (164.pants), pārmaksātā vai nepareizi iemaksātā naudas soda atmaksā (264.pants).
Ievērojot minēto, likumprojekta 7.pantā ir noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors pilda Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktās tiešās pārvaldes iestādes vadītāja funkcijas (t.i., pārvalda iestādes finansu, personāla un citus resursus, nosaka iestādes pārvaldes amatpersonu un darbinieku pienākumus, ieceļ amatā un atbrīvo no tā amatpersonas, pieņem darbā un atlaiž no tā darbiniekus, nodrošina iestādes gadskārtējā darbības plāna un budžeta pieprasījuma izstrādi, izveido iestādes iekšējās kontroles sistēmu, kā arī uzrauga un uzlabo to, kā arī nosaka pārvaldes lēmumu priekšpārbaudes un pēcpārbaudes kārtību).
Savukārt, ņemot vērā, ka Valsts pārvaldes iekārtas likumā netiek noteikts, ka tiešās pārvaldes iestādes vadītājs bez īpaša pilnvarojuma pārstāv iestādi (kā tas piemēram, ir noteikts minētā likuma 19.panta otrās daļas 1.punktā attiecībā uz ministru), likumprojekta 7.pantā papildus tiek noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Valsts ieņēmumu dienestu.
Vienlaikus, ņemot vērā, ka Valsts ieņēmumu dienesta reformas mērķis ir virzīties uz attīstības modeli būt par servisa iestādi un lai nodrošinātu, ka sabiedrība izjūt šo jauno pareju uz “partnerattiecības” līmeņa sadarbību no Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora puses, likumprojekta 7.pantā tiek arī noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors:
- izveido konsultatīvās padomes un darba grupas Valsts ieņēmumu dienesta kompetencē esošo jautājumu izvērtēšanai, kā arī izveido Valsts ieņēmumu dienesta digitālās attīstības vadības komiteju, kas nodrošina Valsts ieņēmumu dienesta informāciju tehnoloģijas izstrādi un attīstības monitoringu;
- nodrošina lēmumu nejaušās un regulārās pēcpārbaudes;
- sniedz ieteikumus nozaru ministrijām nodokļu normatīvo aktu pilnveidošanai.
Tāpat likumprojekta 7.pantā tiek ietverts Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors uzdevums veikt darbības no Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem izrietošo prasību izpildei.
▪ Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu tiesības
Ievērojot to, ka Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki sniedz tikai atbalsta funkcijas nevis pilda Valsts ieņēmumu dienesta pamatuzdevumus un papilduzdevumus, likumprojekta 8.pantā ir noteikta tikai Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu kompetence.
Tā kā šobrīd likumā "Par Valsts ieņēmumu dienestu" noteiktās ierēdņu tiesības nodokļu (nodevu) administrēšanā būs pārnestas uz likumu "Par nodokļiem un nodevām", likumprojekta 8.panta pirmās daļas pirmajā daļā tiek noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu tiesības nodokļu (nodevu) administrēšanā ir noteiktas likumā “Par nodokļiem un nodevām”, kā arī konkrētajos nodokļu un nodevu likumos.
Savukārt, ņemot vērā, ka šobrīd likumā "Par Valsts ieņēmumu dienestu" noteiktās ierēdņu tiesības muitas politikas jomā būs pārnestas uz Muitas likumu, likumprojekta 8.panta otrajā daļā tiek noteikts, ka ierēdņu tiesības muitas politikas jomā ir noteiktas Muitas likumā un starptautiskajās tiesību normās.
Papildus minētā panta trešajā daļā tiek noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu tiesības var tikt noteiktas arī citos normatīvajos aktos (piemēram, tiesības, kas ir saistītas ar papildu funkciju un uzdevumu izpildi).
Vienlaikus jānorāda, ka šobrīd likuma “Par Valsts ieņēmumu dienests” regulējums detalizēti atrunā katra konkrēta ierēdņa pienākumu un tiesību apjomu. Tā, piemēram, minētā likuma 4.panta otrajā daļā ir iekļautas vairākas tiesību normas, kas nosaka, kādu konkrētu darbību veikšanai Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors pilnvaro konkrētus ierēdņus, savukārt likuma 10.pantā ir detalizēti norādītas gan tiesības, kas piemīt visiem Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņiem, gan tiesības, kuras ir tikai konkrētiem augstāka amata Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņiem.
Likumprojektā netiek saglabātas likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 4.panta otrajā daļā ietvertās tiesību normas (111, 12., 121, 122, 17.punkts), saskaņā ar kurām Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors pilnvaro ierēdņus veikt noteiktas darbības šādu apsvērumu dēļ.
Saskaņā ar Valsts kancelejas sniegto viedokli Valsts pārvaldes iekārtas likuma 17.panta otrās daļas 3.punktā noteikts, ja normatīvajā aktā nav noteikts citādi, iestādes vadītājs nosaka iestādes pārvaldes amatpersonu un darbinieku pienākumus. Savukārt saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 20.panta pirmo un otro daļu ierēdņa amata pienākumi tiek noteikti amata aprakstā. Attiecīgā ierēdņa amata pienākumus, ierēdnim uzsākot pildīt amata pienākumus vai mainot viņam uzticēto amata pienākumu apjomu, ierēdņa amata aprakstā nosaka iestādes vadītājs, iestādes vadītāja amata aprakstā – ministrs. Tādējādi, tā kā iestādes vadītājs nosaka nodarbinātā amata (darba) pienākumus,  Valsts kancelejas ieskatā, nav nepieciešams likumā detalizēti uzskaitīt konkrēto nodarbināto tiesības, kas saistītas ar iestādes funkciju un uzdevumu izpildi un ir pēc būtības amata pienākums, kas izriet no iestādes darbības mērķa, funkcijām. Vienlaikus Valsts kancelejas ieskatā ir būtiski likumos noteikt tādas nodarbināto tiesības (pilnvaras), kas saistītas ar citu personu tiesību ierobežošanu. Tomēr šādos gadījumos tas būtu nosakāms nozares likumā.
Ministru kabineta 2022.gada 26.aprīļa noteikumu Nr.262 “Valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogs, amatu klasifikācijas un amatu apraksta izstrādāšanas kārtība” 14.punktā noteikta valsts tiešās pārvaldes iestāžu amata aprakstā (2.pielikums) norādāmā informācija. Saskaņā ar minēto noteikumu 14.14.apakšpunktu amata aprakstā norāda amata veicēja tiesības.
Savukārt Tieslietu ministrija ir vērsusi uzmanību, ka, ievērojot likuma atrunas un likuma prioritātes principu, Saeimai var piedāvāt Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu tiesības, kas ietver privātpersonām nelabvēlīgu darbību vai demokrātiskai sabiedrībai vai valsts iekārtai būtiski svarīgu labvēlīgu darbību, nostiprināt kā Valsts ieņēmumu dienesta (tiešās pārvaldes iestādes) vai konkrētu amatpersonu tiesības, tieši nozares likumā, kurā noteikta Valsts ieņēmumu dienesta konkrētā kompetence, kuras īstenošanai minētās tiesības tiek noteiktas. Savukārt Ministru kabinetu var pilnvarot noteikt minēto tiesību īstenošanas regulējumu.
Ievērojot minēto, likumā “Par Valsts ieņēmumu dienestu” noteiktās būtiskākās ierēdņu tiesības, kas ietver privātpersonām nelabvēlīgu darbību vai demokrātiskai sabiedrībai vai valsts iekārtai būtiski svarīgu labvēlīgu darbību (piemēram, zemāku ierēdņu tiesības izdot administratīvos aktus, tiks iekļautas likumā “Par nodokļiem un nodevām” un Muitas likumā, savukārt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora pilnvarojuma normas likumā netiks iekļautas, ņemot vērā, ka atbilstoši normatīvajam aktam un Valsts kancelejas norādījumam – ierēdņa amata pienākumus un tiesības nosaka amata aprakstā. Tā pat likumos netiks iekļautas tādas Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu tiesības, kas saistītas ar iestādes funkciju un uzdevumu izpildi un nosakāmas ierēdņa amata aprakstā, piemēram, likumā “Par nodokļiem un nodevām” paredzētajos gadījumos dzēst valsts budžetā ieskaitāmo valsts noteikto obligāto maksājumu parādus, kuru piedzīšanu veic Valsts ieņēmumu dienests un kuru dzēšana nepiekrīt finanšu ministram vai pašvaldība (likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10.panta otrās daļas 14.punkts), tiesības pieņemt lēmumus par administratīvā akta piespiedu izpildi un piemērot izpildes nodrošinājuma līdzekļus (likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10.panta otrās daļas 5., 15., 16.punkts) u.c.
▪ Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu tiesiskā aizsardzība
Likumprojekta mērķis ir vērsts uz iestādes darbības reglamentējošo regulējumu, kas nepieciešams 3.0 “partnerattiecības” līmeņa sasniegšanai. Šāda līmeņa sasniegšanai arī Valsts ieņēmumu dienesta ierēdnim ir tiesības uz cieņpilnu, neaizskarošu, fiziski drošu attieksmi no nodokļu maksātāju un muitas klientu puses.
Tādējādi likumprojekta 9.pantā ir saglabāts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 20.panta pirmās daļas regulējums, kas nosaka, ka par Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu kavēšanu īstenot viņu likumīgās tiesības, par viņu goda aizskaršanu, par draudiem vai vardarbību, kas vērsta pret viņiem, kā arī par viņu dzīvības apdraudējumu sakarā ar dienesta pienākumu izpildi vainīgās personas sauc pie likumos noteiktās atbildības.
▪ Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu prasību obligātums
Likumprojekta 10.pantā tiek saglabāts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 6.panta regulējums, nosakot, ka Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu likumīgās prasības, ko tie izvirzījuši, pildot amata pienākumus, visām personām ir obligātas. Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 3.panta otrajā daļā ir paredzēta administratīvā atbildība par informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam, bet minētā likuma 4.pantā ir paredzēta administratīvā atbildība par amatpersonas likumīgo prasību nepildīšanu vai amatpersonas darbības traucēšanu.
▪ Valsts ieņēmumu dienesta valsts informācijas sistēmas
Ņemot vērā, ka Valsts ieņēmumu dienesta valsts informācijas sistēmās tiek apstrādāti fizisko personu dati, tikai likumdevējs ir tiesīgs ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu noteikt ierobežojumus privātās dzīves neaizskaramībai.
Savukārt atbilstoši Datu valsts inspekcijas sniegtajam viedoklim pienākums normatīvo aktu līmenī noteikt datu apstrādes nolūku izriet no Datu regulas 6.panta 3.punkta. Ministru kabinetam likumdevējs parasti deleģē tehnisko noteikumu izpildi, nevis lemšanu pēc būtības par valsts informācijas sistēmas un līdz ar to datu apstrādes veidošanu.
Ievērojot minēto, likumprojekta 11.pantā tiek saglabāts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienesta” 4.³ panta regulējums, vienlaikus pārskatot sistēmu izmantošanas nolūku kazuistisko uzskaitījumu.
Normatīvā akta projekta izstrādātāja uzdevums ir formulēt tiesību normas tekstu tā, lai tas pēc iespējas precīzāk un pilnīgāk atbilstu attiecīgai iecerētai tiesību normai un tās idejai, izvairoties no pārlieki kazuistiska regulējuma (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/79). Likumprojektā iekļaujams pietiekami abstrakts, regulējuma pamatprincipus atklājošs regulējums. Nav atbalstāma pieeja veidot detalizētus, kazuistiskus uzskaitījumus.
▪ Lēmumu pieņemšana Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmās
Likumprojekta 12.pantā tiek saglabāts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 4.² panta regulējums.
▪ Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšana
Administratīvā procesa likuma 76.panta otrajā daļā ir noteikts, ka administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē. Likumā vai Ministru kabineta noteikumos var būt noteikta cita iestāde, kurā attiecīgo administratīvo aktu var apstrīdēt. Ja tādas nav vai tā ir Ministru kabinets, administratīvo aktu var apstrīdēt tajā iestādē, kura izdevusi šo aktu, vai uzreiz pārsūdzēt tiesā. Ja administratīvo aktu apstrīd iestādē, kura to izdevusi, uz apstrīdēšanas procesu attiecas noteikumi, kas šajā likumā paredzēti attiecībā uz augstāku iestādi.
Savukārt atbilstoši minētā likuma 1.panta otrajai daļai augstāka iestāde ir tiesību subjekts, tā struktūrvienība vai amatpersona, kas hierarhiskā kārtībā var dot rīkojumu iestādei vai atcelt tās lēmumu.
Ņemot vērā, ka likuma “Par nodokļiem un nodevām” 21.pantā nostiprināto nodokļu administrācijas autonomijas principu, saskaņā ar kuru Finanšu ministrija nevar iejaukties Valsts ieņēmumu dienesta veiktajos administratīvajos procesos, likumprojekta 13.panta pirmajā daļā tiek nostiprināts, ka attiecībā uz Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu pieņemtajiem lēmumiem un izdotajiem rīkojumiem augstāka iestāde ir Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors (šāds regulējums arī šobrīd iekļauts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 22.panta pirmajā daļā).
Savukārt attiecībā uz izdotajiem administratīvajiem aktiem civildienesta jomā (minētos aktus pieņem Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors) likumprojekta 13.panta otrajā daļā tiek noteiks, ka augstākā iestāde ir Finanšu ministrija.
Savukārt īpatnības administratīvajā procesā attiecībā uz Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu veiktās kontroles (pārbaudes, revīzijas) rezultātā pieņemtajiem lēmumiem, lēmumiem par pārmaksāto nodokļu summu atmaksāšanu, lēmumiem par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, lēmumiem par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas bezstrīda kārtībā izdevumu segšanu no nodokļu maksātāja līdzekļiem vai lēmumiem par lēmuma izpildes nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu, kā arī iesniegumiem par šo lēmumu apstrīdēšanu, kā arī  nosaka likums “Par nodokļiem un nodevām”. Lai novērstu tiesību normu dublēšanu, likumprojektā netiek saglabāts likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 22.panta 2.¹ daļā un 2.² daļā noteiktais regulējums, kas pēc būtības satur norādi uz likuma “Par nodokļiem un nodevām” 37.pantā noteikto Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu nodokļu jautājumos pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību vai Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu lēmumu par kārtējo, nokavēto un nodokļu kontroles (pārbaudes, revīzijas) rezultātā aprēķināto nodokļu, nokavējuma naudas, soda naudas un citu budžetos ieskaitāmo maksājumu samaksas termiņa pagarināšanu (atlikšanu, sadalīšanu) un lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu labprātīgu izpildi apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas termiņu, kāds noteikts Administratīvā procesa likuma D daļā sūdzības par piespiedu izpildes darbību iesniegšanai. Līdz ar to minēto lietu kategorijās ir piemērojama likuma “Par nodokļiem un nodevām” 37.pantā noteiktā lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība vai Administratīvā procesa likuma D daļas regulējums.