Anotācija

Ar mērķi veicināt bāriņtiesu amatpersonu profesionālās kvalitātes uzlabošanu 2021. gada 16. jūnijā tika pieņemti grozījumi Bāriņtiesu likumā, paredzot, ka sākot ar 2025. gada 1. janvāri bāriņtiesas priekšsēdētājam, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniekam un bāriņtiesas loceklim ir jānokārto sertifikācija, savukārt Bērnu aizsardzības centrs institucionālās pārraudzības ietvaros organizēs kvalifikācijas komisijas darbību bāriņtiesu amatpersonu sertifikācijas nodrošināšanai un ar bāriņtiesu amatpersonu kvalifikāciju un tālākizglītību saistītu jautājumu izskatīšanai.
Sertifikācija ir profesionālās darbības īstenotāja teorētisko zināšanu un praktisko iemaņu attiecīgajā profesionālajā darbībā novērtējums un apliecinājums. Ar sertifikācijas sistēmas ieviešanu tiek sagaidīts, ka tiks veicināta bāriņtiesu amatpersonu profesionālā izaugsme un uzlabota bāriņtiesas darba kvalitāte, ka bāriņtiesas sniegtie pakalpojumi atbildīs vienotiem kvalitātes standartiem un normatīvo aktu prasībām un amatpersonu zināšanas, kompetence un prasmes būs atbilstošas nepieciešamo pienākumu veikšanai, paredzot, ka bāriņtiesas amatpersona var veikt savus pienākumus tikai tad, ja sertifikācijā saņemts pozitīvs kvalifikācijas komisijas atzinums.
Lai virzītos uz bāriņtiesu amatpersonu profesionālās kvalifikācijas celšanu un īstenotu likumā noteikto, 2022. gada nogalē Bērnu aizsardzības centrs Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021. - 2027. gadam Eiropas Sociālā fonda Plus pasākuma 4.3.6. specifiskā atbalsta mērķa “Veicināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku, tostarp vistrūcīgāko un bērnu, sociālo integrāciju” 4.3.6.1. pasākuma „Speciālistu, kuru profesionālā darbība saistīta ar bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu, profesionālās kvalifikācijas pilnveide un bērnu likumisko pārstāvju atbildības stiprināšana bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reorganizācijas ietvaros” ietvaros uzsāka īstenot projektu “Profesionālās kvalifikācijas pilnveide bērnu tiesību aizsardzības jautājumos un bērnu likumisko pārstāvju atbildības stiprināšana” (turpmāk – projekts). Projekta apakšdarbības “Bāriņtiesu amatpersonu sertifikācija” īstenošanai 2022. gada 15. decembrī tika izveidota darba grupa “Bāriņtiesu amatpersonu sertifikācijas sistēmas izstrādei”, kuras uzdevumos bija sniegt priekšlikumus specifiskajiem darba uzdevumiem pētījuma veikšanai par bāriņtiesu amatpersonu sertifikācijas sistēmā iekļaujamajām prasībām (nepieciešamajām zināšanām bērnu tiesību aizsardzības jomā) un sertifikācijas modeļa izstrādi. Darba grupas ietvaros un kopīgās diskusijās tika secināts, ka:
1) šobrīd Latvijā sertifikācijas sistēma pastāv tikai to jomu speciālistiem, kuri savas darbības ietvaros ir tiesīgi praktizēt arī individuāli un privātpraksēs (piemēram, ārsti, būvnieki, arhitekti, treneri), savukārt bāriņtiesa ir koleģiāla institūcija, bāriņtiesas amatpersona nevar veikt savu darbību individuāli vai privātprakses ietvaros;
2) sertifikācijas sistēma pēc būtības veic zināšanu pārbaudi, bet nesniedz izvērtējumu par kompetencēm, kuras nepieciešams pilnveidot. Tādēļ, lai nodrošinātu bāriņtiesu amatpersonu profesionālās kvalitātes uzlabošanu un veicinātu to profesionālo zināšanu un kompetenču regulāru pilnveidi, nepieciešama sistēma, kas ļautu novērtēt bāriņtiesu amatpersonu kompetences, prasmes un zināšanas, amata pienākumu pildīšanas kvalitāti un darba izpildi atbilstoši izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem, un noteikt turpmāk pilnveidojamās profesionālās komponentes un to termiņus.
Savukārt Bērnu aizsardzības centra 2023. gada martā organizēto četru reģionālo domnīcu bāriņtiesu darbiniekiem galvenais secinājums bija, ka sertifikācijas sistēma nav efektīvākais instruments, lai sasniegtu sākotnēji izvirzīto mērķi - paaugstināt bāriņtiesu amatpersonu sniegto pakalpojumu kvalitāti un sekmēt sabiedrības uzticēšanos, un tā ieviešana radīs risku, ka esošie bāriņtiesu darbinieki uzteiks darba attiecības, kas palielinās jau esošo cilvēkresursu trūkumu bāriņtiesās un kopumā negatīvi ietekmēs bērnu tiesību aizsardzības pilnvērtīgu nodrošināšanu pašvaldībās.

Lai nodrošinātu iepriekš izvirzītā mērķa sasniegšanu, likumprojekts paredz aizstāt sertifikācijas sistēmu ar vienotu bāriņtiesu darbinieku ikgadējas novērtēšanas sistēmas izveidi, kas paredz darba devējam novērtēt bāriņtiesas amatpersonas profesionālo veiktspēju pēc noteiktiem vienotiem kritērijiem vai standartiem. Šāda sistēma ietver dažādus elementus, tostarp mērķu noteikšanu, vērtēšanas metožu izvēli, datu apkopošanu un analīzi, kā arī atgriezeniskās saites sniegšanu. Novērtēšanas sistēma ļauj noteikt individuālus sasniedzamos mērķus un izpildāmos uzdevumus atbilstoši amata pienākumu izpildes prasībām, definēt nepieciešamās kompetences pilnveides prasības un vēlamo rīcību šo mērķus sasniegšanai, noteiktā laika periodā novērtējot sasniegto rezultātu. Ar novērtēšanas sistēmas izveidi tiks noteikta vienota novērtēšanas kārtība un kritēriji visu pašvaldību bāriņtiesās, novēršot atšķirīgu pieeju profesionālās darbības ikgadējā izvērtēšanā, uz ko uzmanību vērsta arī Valsts kontroles revīzijas ziņojumā "Pēc reformas – aktuāli uzlabot cilvēkresursu pārvaldību pašvaldībās" (2002). Pirms novērtēšanas sistēmas izveides Bērnu aizsardzības centrs projektā veiks izvērtējumu par novērtējumā iekļaujamiem vērtējamiem kritērijiem un izpildāmiem nosacījumiem, piemēram, komunikācijas prasmes, saskarsme, profesionālā ētika, zināšanas, prasmes un kompetences bērnu tiesību aizsardzības jautājumos, prasmes strādāt komandā un individuāli, lēmumu pieņemšanas un sagatavošanas kvalitāte u.c. kā arī tiks nodrošināta novērtēšanas sistēmas ieviešanai pašvaldībās nepieciešamo izdevumu segšana. Ņemot vērā, ka sertifikācijas sistēma tiek aizstāta ar novērtēšanas sistēmu, kuras ietvaros paredzēts, ka amatpersonas novērtēšanu veiks darba devējs, likumā vienlaikus svītrojamas ar sertifikāciju saistītās kvalifikācijas komisijas izveidi un darbību regulējošās normas.
Likumprojekts paredz:
1. izslēgt 5. panta 1.² daļu, kas nosaka, ka Bērnu aizsardzības centrs institucionālās pārraudzības ietvaros organizē kvalifikācijas komisijas darbību un kvalifikācijas komisija nodrošina ar bāriņtiesas amatpersonu sertifikāciju, kvalifikāciju un tālākizglītību saistītu jautājumu izskatīšanu;
2. izslēgt 10.¹ pantu, kas nosaka kvalifikācijas komisijas darbību;
3. izteikt 10.² pantu jaunā redakcijā, nosakot bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka un bāriņtiesas locekļa novērtēšanas kārtību;
4. izslēgt 13. panta 3.¹ daļu, kas paredz atstādināt bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku vai bāriņtiesas locekli no amata, ja saņemts negatīvs kvalifikācijas komisijas atzinums par profesionālās darbības novērtēšanu — sertifikāciju;
5. izslēgt 14. panta pirmās daļas 4. punktu, kas paredz darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku un bāriņtiesas locekli, ja saņemts atkārtots negatīvs kvalifikācijas komisijas atzinums par profesionālās darbības kārtējo novērtēšanu — sertifikāciju;
6. pārejas noteikumos izslēgt 26., 27., 28. un 29. punktus;
7. papildināt pārejas noteikumus ar 32. pantu, lai noteiktu bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka un bāriņtiesas locekļa novērtēšanas kārtības spēkā stāšanos 2026.gada 1.jūlijā.

Bāriņtiesu likums kopš tā pieņemšanas paredz noteiktas izvirzāmās prasības bāriņtiesu amatpersonu un darbinieku amatu kandidātiem, kurām jābūt noteiktām samērīgi ar darba uzdevumiem un nediskriminējošām, vienlaikus amata kandidātiem ieņemamā amata kontekstā jāpiemīt arī noteiktām personības īpašībām. 

Bāriņtiesa ir iestāde, kurai uzticēta valsts funkcija ļoti sensitīvā tiesību aizsardzības jomā – bērnu un aizgādnībā esošu personu tiesību un interešu aizsardzībā, tādēļ ir pamatoti sagaidīt, ka institūcijas funkcijas tiks pienācīgi īstenotas un bērnu un aizgādībā esošu personu interesēm atbilstošus lēmumus pieņems un rīcību veiks Latvijai un tās likumiem lojāli darbinieki. Pašreizējais regulējums paredz, ka par bāriņtiesas priekšsēdētāju, priekšsēdētāja vietnieku, bāriņtiesas locekli, kā arī bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgu un bāriņtiesas locekļa palīgu var būt Latvijas Republikas nepilsonis. Nepilsoņa statuss ir pagaidu statuss. To tiesības iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā tiek paredzētas jau kopš 1994. gada 25. augusta, kad spēkā stājās Pilsonības likums, līdz ar kura prasību izpildi persona apņemas būt lojāla valstij un godprātīgi pildīt Latvijas Republikas Satversmi (turpmāk - Satversme) un likumus un iegūst pilnīgu, noturīgu un tiesisku saikni ar valsti, kas ir viens no pamatiem, lai iegūtu tiesības piedalīties pašvaldības kā atvasinātas publiskas personas darbībā. Ievērojot bāriņtiesas darbības specifiku, ir nepieciešams nodrošināt iespējami lielāku sabiedrības uzticēšanos bāriņtiesas darbam, izvirzot bāriņtiesas amatpersonu un darbinieku kandidātiem tādas prasības, kas ir saskanīgas ar sabiedrības un valsts interesēm.
Ikviena tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos var ierobežot, ja ierobežojuma pamatā ir apstākļi un pamatojums, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Satversmes 116. pants noteic, ka arī tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību", līdz ar to likumprojekts paredz noteikt ierobežojumu ieņemt bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka, bāriņtiesas locekļa, bāriņtiesas priekšsēdētāja palīga vai bāriņtiesas locekļa palīga amatu personām bez iegūtas Latvijas Republikas pilsonības. 
Vienlaikus, lai nodrošinātu samērīgu pāreju no esošā tiesiskā regulējuma uz jauno regulējumu un dotu laiku bāriņtiesu darbiniekiem, kuri ir Latvijas Republikas nepilsoņi, iegūt Latvijas Republikas pilsonību, lai turpinātu darbu bāriņtiesā, nosakāms, ka darba attiecības nepilsoņa statusā ir tiesības turpināt ne ilgāk kā līdz 2025. gada 31.decembrim.

Ar 2015. gada 29. oktobrī pieņemtajiem grozījumiem Bāriņtiesu likumā tiek paredzētas augstākas prasības bāriņtiesas locekļa amata kandidātam, nosakot, ka par bāriņtiesas locekli var būt persona, kas sasniegusi 30 gadu vecumu. Vienlaikus ar šī grozījuma izdarīšanu tika veiktas izmaiņas attiecībā uz izglītības un darba pieredzes prasībām, lai nodrošinātu, ka lēmumus, kas ir saistoši visām personām un attiecas uz personu privāto dzīvi, pieņemtu ne tikai profesionāli sagatavoti speciālisti, bet arī ar piemītošu praktisku un dzīves pieredzi, tādējādi uzlabojot bāriņtiesas darba un pieņemto lēmumu kvalitāti. 
Bāriņtiesas ilgstoši saskaras ar darba izpildei nepieciešamo cilvēkresursu trūkumu, esošie darbinieki ir pārslogoti un izdeguši, kas izteikti negatīvi ietekmē bāriņtiesu spēju kvalitatīvi veikt savus pienākumus. Vairums izsludināto bāriņtiesu locekļu amatu konkursi beidzas bez rezultāta. Potenciālie pretendenti, pastāvot pašreizējā regulējumā noteiktām vecuma ierobežojuma prasībām - 30 gadi, darbā bāriņtiesā nepiesakās, jo līdz šim laikam daudzi profesionāļi ir nostiprinājuši savu lomu citā iepriekš izvēlētajā jomā, kur turpina attīstīt savas prasmes, iegūt pieredzi un bieži virzās augšup pa karjeras kāpnēm, nevis izvēlas mainīt darbu. 
Satversmes 106.pants ikvienam garantē tiesības izvēlēties savu nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Pretendenta pieredze, prasmes, izglītība un spēja veikt amata pienākumus ir pietiekami kritēriji, lai novērtētu pretendenta atbilstību konkrētā amata prasībām. Ņemot vērā bāriņtiesas locekļa amata pretendentiem izvirzītās izglītības un profesionālās pieredzes prasības, pretendenta vecums - 30 gadi nevar tikt vērtēts kā kritērijs konkrēta amata spēju un kvalifikācijas novērtēšanā attiecībā uz visiem bāriņtiesas locekļa amata pretendentiem visos gadījumos un vecuma ierobežojuma prasība ir atceļama.    

Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas 2021. gada 27. augustā sniegto skaidrojumu izglītības tematiskās jomas nosaka Ministru kabineta 2017.gada 13.jūnija noteikumi Nr. 322 „Noteikumi par Latvijas izglītības klasifikāciju”. Minētie Ministru kabineta noteikumi nosaka Latvijas izglītības klasifikāciju, tai skaitā Latvijas izglītības klasifikācijas līmeņiem atbilstošus zināšanu, prasmju un kompetenču aprakstus, kas iegūstami, pabeidzot konkrētu izglītības līmeni. Izglītības tematiskās jomas nav un nebūtu jāizmanto, lai uzskaitītu profesionālo pieredzi. Piemēram, darba stāžs nevar tikt uzskaitīts tematiskajā jomā „Tiesību zinātnes”, ņemot vērā, ka šī joma apzīmē tikai iegūto izglītību. Tā vietā Izglītības un zinātnes ministrija aicina noteikt pieredzi, prasmes un kompetences, kas nepieciešamas konkrētajā amatā, un kandidātus izvērtēt pēc tām vai noteikt kvalifikācijas pamatprasības, izmantojot profesiju klasifikatoru .
Ņemot vērā Izglītības un zinātnes ministrijas aicinājumu, precizēts Bāriņtiesu likuma 10. pants, norādot, kāda veida profesionālā pieredze ir nepieciešama, lai strādātu bāriņtiesā (tajā skaitā darba stāžs pedagoģijā, psiholoģijā, medicīnā, sociālajā darbā, jurisprudencē vai citā saistītā jomā).
Bērnu aizsardzības centra praksē ir bijis gadījums, kad saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 10. pantā noteikto, persona neatbilst bāriņtiesas amata pretendentam izvirzītajām prasībām, jo nav bijusi nodarbināta iegūtās izglītības tematiskajā jomā, kā arī iepriekš nav pildījusi bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka vai bāriņtiesas locekļa amata pienākumus, lai gan persona faktiski bijusi ilgstoši nodarbināta bāriņtiesā un atbilst pārējām pretendentam izvirzītajām prasībām, ieņemt Bāriņtiesu likuma 10. pantā minētos amatus.
Bāriņtiesu likumā izvirzītā prasība par nepieciešamo darba stāžu attiecīgi iegūtās izglītības tematiskajā jomā liedz personām, kuras līdz šim faktiski bijušas ilgstoši nodarbinātas bāriņtiesā un atbilst pārējām pretendentam izvirzītajām prasībām, ieņemt Bāriņtiesu likuma 10. pantā minētos amatus (bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks un bāriņtiesas loceklis).
Ievērojot minēto, nepieciešams precizēt Bāriņtiesu likuma 10. pantu, nosakot, ka arī pieredze citos bāriņtiesas amatos (ne tikai bāriņtiesas priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieka vai bāriņtiesas locekļa amatā) tiek ņemta vērā, vērtējot pretendentus uz amatiem bāriņtiesas priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieka vai bāriņtiesas locekļa amatā. Šajā gadījumā ar “citiem bāriņtiesas amatiem” tiek uzskatīti, piemēram, bāriņtiesas sēžu sekretārs, bāriņtiesas locekļu palīgs, bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgs, kuriem ir pieredze bāriņtiesas pamatdarbības nodrošināšanā.

Bāriņtiesu likuma pamata redakcijas (pieņemta 2006. gada 22. jūnijā) 11. panta 2. punkts sākotnēji paredzēja, ka par bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku vai bāriņtiesas locekli nevar būt persona, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai sodāmības noņemšanas). Ar Bāriņtiesu likuma grozījumiem, kas tika pieņemti 2021. gada 16. jūnijā (turpmāk - 2021. gada 16. jūnija grozījumi), tika nolemts grozīt likuma 11. panta 2. punktu, paredzot, ka pēc sodāmības dzēšanas vai sodāmības noņemšanas kvalifikācijas komisija izvērtē, vai sodāmība nekaitē bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzībai, un var atļaut šādai personai veikt darbu bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka vai bāriņtiesas locekļa amatā.
Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 10.¹ panta trešās daļas 3. punktā noteikto kvalifikācijas komisija izvērtē, vai par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas personas nodarbināšana pēc sodāmības dzēšanas vai sodāmības noņemšanas nekaitē bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzībai, un sniedz atļauju personai strādāt par bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku, bāriņtiesas locekli, bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgu vai bāriņtiesas locekļa palīgu. Vienlaikus Bāriņtiesu likuma Pārejas noteikumu 29. punkts nosaka, ka līdz kvalifikācijas komisijas izveidei šā likuma 11. panta 2. punktā noteikto izvērtējumu veic un atļauju sniedz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas izveidota komisija.
Administratīvā rajona tiesa 2022. gada 30. septembra spriedumā lietā Nr. A420198122 ir konstatējusi likuma nepilnību Bāriņtiesu likuma 11. panta 3. punktā. Tiesa norāda, ka likuma nepilnība izskatāmajā gadījumā ir konstatējama, jo saskaņā ar 2021. gada 16. jūnija grozījumu anotāciju, attiecīgais grozījums 11. panta 2. punktā ir pamatots ar tiesībsarga 2019. gada 2. oktobra Ministru kabinetam adresētajā vēstulē Nr. 1-8/19 paustajiem apsvērumiem un izstrādāts, ņemot vērā Ministru kabineta 2020. gada 3. marta sēdē (protokola Nr. 9 40.§ 3. punkts) doto uzdevumu Labklājības ministrijai sagatavot un iesniegt priekšlikumus grozījumiem savas nozares likumos un Ministru kabineta noteikumos attiecībā uz personām paredzētajiem aizliegumiem vai ierobežojumiem saistībā ar agrāk izdarītu noziedzīgu nodarījumu.
Iepazīstoties ar 2021. gada 16. jūnija grozījumu anotāciju, tiesa secināja, ka ar 2021. gada 16. jūnija grozījumiem likumdevēja griba ir bijusi adresēt tiesībsarga viedoklī izteiktās bažas, kā arī ieviest Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas. Tiesa arī secinājusi, ka, lai arī Saeima papildinājusi Bāriņtiesu likuma 11. panta 2. punktu, paredzot iespēju iegūt atļauju šajā punktā paredzētajām personām, Saeima nav veikusi grozījumus šī paša panta 3. punktā, kas paredz, ka par bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku vai bāriņtiesas locekli nevar būt persona, kura atbrīvota no kriminālatbildības, soda vai soda izciešanas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tiesa secina, ka tiesībsarga viedoklī un Satversmes tiesas praksē nostiprinātās atziņas nav pilnvērtīgi ieviestas dzīvē. Proti, likumdevējs 2021. gada 16. jūnija grozījumus veicis tikai daļēji, grozot tikai vienu likumā regulētu dzīves gadījumu (grozījums 11. panta 2. punktā). Regulējums, kas attiecas uz līdzīgām situācijām, nav ticis grozīts, proti, nav ticis grozīts Bāriņtiesu likuma 11. panta 3. punkts.

Bāriņtiesu likuma 9. pants regulē bāriņtiesas amatpersonu pieņemšanu darbā un pretendenta konkursa organizēšanu, paredzot, ka par bāriņtiesas priekšsēdētāja amata pretendentu izprasāms kvalifikācijas komisijas atzinums, ja tas pēdējo triju gadu periodā pildījis bāriņtiesas priekšsēdētāja amatu citā bāriņtiesā. Ievērojot, ka likumprojekts paredz aizstāt bāriņtiesas amatpersonu sertifikāciju ar novērtēšanas sistēmu, izslēdzot attiecīgi arī kvalifikācijas komisijas izveidi, nepieciešams noteikt citu mehānismu, kādā organizējot bāriņtiesas priekšsēdētāja pretendentu konkursu, pašvaldība objektīvi var iegūt informāciju par pretendenta, kas ieņēmis attiecīgo amatu citā pašvaldībā, pienākumu izpildi. Kā arī šā panta piektā daļa noteiktais darba devēja pienākums pārliecināties par to, vai pretendentam nepastāv ar amata ieņemšanu saistīti likumā noteikti ierobežojumi, ietver personas datu apstrādi. ņemot vērā, ka jebkurai personas datu apstrādei ir jābūt likumīgai, godprātīgai un pārredzamai, likumprojektā nosakāms skaidrs mērķis, kura nolūkā informācija par pretendentu ir apstrādājama, kā arī apstrādājamās informācijas apjoms un veids.

Likumprojekts paredz:
1. izteikt 9.panta ceturto, piekto daļu un sesto daļu jaunā redakcijā, noteikt apstrādājams informācijas mērķi, nolūku, apjomu un veidu, kā arī minēto ziņu aktualizēšanas biežumu, darba devējam pārliecinoties par pretendenta un darbinieka atbilstību amatam;
2. izslēgt 10. panta pirmās daļas 1.punktā, otrās daļas 1.punktā un 15.¹ panta pirmās daļas 1.punktā vārdu "nepilsonis ", tādējādi nosakot, ka par bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku, bāriņtiesas locekli, bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgu un bāriņtiesas locekļa palīgu var būt tikai Latvijas Republikas pilsonis. Paredzēt grozījuma pārejas regulējumu, pieļaujot darba attiecību turpināšanu nepilsoņa statusā ne ilgāk kā līdz 2025. gada 31.decembrim, papildinot pārejas noteikumus ar jaunu 33. punktu;
3. izslēgt 10. panta otrās daļas 2. punktu, atceļot likumā noteikto vecuma ierobežojumu bāriņtiesas locekļa amata pretendentam;
4.  izteikt 10. panta pirmās daļas 3. punktu un otrās daļas 3.punktu jaunā redakcijā, lai precizētu bāriņtiesu priekšsēdētāja, tā vietnieka un bāriņtiesu locekļa amata pretendentiem izvirzāmās prasības (darba stāžu) nosakot, ka uz amatu bāriņtiesā var pretendēt persona, kurai ir darba stāžs pedagoģijā, psiholoģijā, medicīnā, sociālajā darbā, jurisprudencē vai citā saistītā jomā. Turpmāk, vērtējot amata pretendentu, tiks ņemts vērā arī tas, vai ir bijusi pieredze ar bāriņtiesa pamatdarbības nodrošināšanu saistīto amatu (bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgs, bāriņtiesas locekļa palīgs, bāriņtiesas sēžu sekretārs u.c.) pienākumu pildīšanā;
Papildus, atbilstoši izglītības jomu regulējošos normatīvajos aktos lietotajai terminoloģijai precizēta šā panta ceturtajā daļā vārds “apmācība” lietošana, aizstājot to ar vārdu “īstenošana”. Lai nodrošinātu normatīvajiem aktiem atbilstošu vienotu stilistiku, izmantojot vienveidīgas un standartizētas vārdiskās izteiksmes;
5. izteikt 11. panta 2. punktu jaunā redakcijā paredzot Bērnu aizsardzības centram pienākumu izvērtēt vai personas, kura atbrīvota no kriminālatbildības, soda vai soda izciešanas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nodarbināšana nekaitē bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzībai, un sniegt atļauju personai strādāt par bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku un bāriņtiesas locekli;
6. papildināt ar 2.¹ punktu, nosakot ierobežojumu ieņemt amatu, ja persona sodīta par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas;
7. papildināt 11. panta 3. punktu aiz vārda “izdarīšanu” ar vārdiem “izņemot gadījumu, kad Bērnu aizsardzības centrs izvērtējis, vai tas nekaitē bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzībai, un atļāvusi šai personai veikt darbu bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka vai bāriņtiesas locekļa amatā."
8. papildināt 11. pantu ar otro un trešo daļu ar deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā izvērtējams, vai atļauja personai ieņemt amatu bāriņtiesā nekaitēs bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzībai, kā arī Bērnu aizsardzības centram tiesības apstrādāt personas datus, kas nepieciešami personas izvērtēšanas procesā;
9. paredzēt 13. panta trešajā daļā pašvaldības pienākumu atstādināt bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku vai bāriņtiesas locekli no amata, ja var konstatēt, ka tā ar savu rīcību ne tikai kaitē, bet varētu kaitēt trešo personu drošībai un veselībai, kā arī darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm;
10. papildināt 15.¹ pantu ar 1.¹ daļu, lai nostiprinātu bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgam un bāriņtiesas locekļa palīgam pienākumu apgūt speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc darba tiesisko attiecību nodibināšanas;
11. papildināt 15.¹ panta otru daļu, nosakot, ka lai atļautu personai strādāt bāriņtiesas priekšsēdētāja palīga un bāriņtiesas locekļa palīga amatā, tiek ņemti vēra šā likuma 11. panta pirmās daļas 2. un 3.punktā, šā panta otrajā un trešajā daļā noteiktie nosacījumi, personas izvērtējuma veikšanas kārtība un personas datu apstrādes nosacījumi par bāriņtiesu priekšsēdētāju, bāriņtiesu priekšsēdētāju vietnieku un bāriņtiesu locekli.

Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 16. panta 1. punktu, kurā nostiprinātas bāriņtiesas tiesības pieprasīt ziņas no valsts un pašvaldību iestādēm, un 17. panta 4. punktu, kurā noteiktas bāriņtiesas sadarbības tiesības ar valsts un pašvaldību iestādēm, bāriņtiesa ir tiesīga prasīt un saņemt informāciju par personām tādā apmērā, kas nepieciešams, lai izlemtu tās kompetencē esošus jautājumus un nodrošinātu bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību un interešu aizsardzību.
Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē nostiprinātajām atziņām, piešķirot kompetentajai iestādei tiesības veikt personas datu apstrādi, normatīvajā aktā ir jānosaka šīs iestādes piešķirto rīcības brīvības joma un tās īstenošanas veids. Turklāt šīs iestādes tiesības ir jādefinē pietiekami precīzi, lai ne tikai iestādei būtu saprotama tiesību īstenošanas robežas, bet arī indivīdam, lai vajadzības gadījumā ar atbilstošu padomu varētu regulēt un pielāgot savu rīcību (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 4. decembra spriedums lietā  S. un Marper pret Apvienoto Karalisti [Lielā Palāta], Nr. 30562/04 un 30566/04, 95. – 96. punkti). Tādējādi, nosakot bāriņtiesām tiesības savas kompetences ietvaros veikt datu subjektu personas datu apstrādi, ir konkrēti jāparedz apstrādājamais personas datu apjoms, ņemot vērā attiecīgās personas datu apstrādes darbības leģitīmo nolūku, lai indivīdam nodrošinātu pienācīgu aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 13. novembra spriedums lietā M. M. pret Apvienoto Karalisti, pieteikuma Nr. 24029/07.; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1984. gada 2. augusta spriedums lietā Malone pret Apvienoto Karalisti, 68. punkts.).
Identiska atziņa ir nostiprināta Satversmes 116. pantā un Satversmes tiesas judikatūrā. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta spriedumā lietā Nr.2010-51-01 norādīts, ka tiesību aktiem, kuros nosaka personas datu aizsardzības garantijas, ir jāatbilst datu aizsardzības jomas principiem, tajos jāparedz skaidrs mērķis, kura dēļ informācija par personu ir apstrādājama, un jānosaka pēc iespējas nepārprotams šīs informācijas apstrādes nolūks, kā arī apstrādājamās informācijas apjoms un veids (Satversmes tiesas 2011.gada 14.marta spriedums lietā Nr.2010-51-01, 18.punkts). Identiska nostāja ir pausta arī ECT 2014.gada 29.aprīļa spriedumā lietā “L.H. pret LATVIJU” (Iesniegums Nr. 52019/07) un tās tiesu praksē iedibināto interpretāciju attiecībā uz frāzi „saskaņā ar likumu” (apkopojums lietā S. un Marper pret Apvienoto Karalisti [Lielā Palāta], Nr. 30562/04 un 30566/04, 95.-96. rindkopa, ECHR, 2008), kā arī Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 6. novembra spriedumā lietā Nr. SKA-41/2020.
Personas datu apstrādes nolūks jau šobrīd ir noteikts Bāriņtiesas likuma 16. panta 1. punktā. Ar minētās normas grozījumiem attiecīgais nolūks paliek nemainīgs, bet, ievērojot Satversmes tiesas un ECT judikatūrā paustās atziņas, ir nepieciešams precizēt normā ietverto jēdzienu “ziņas”, jo:
1) tas ir ļoti vispārīgs un piešķir bāriņtiesām plašu rīcības brīvību jēdziena “ziņas” interpretācijā;
2) iestādēm, kurām jāsniedz ziņas pēc pieprasījuma, nav pietiekami skaidras šīs bāriņtiesas tiesību tvērums, jo īpaši attiecībā uz īpašu kategoriju datu un informācijas par sodāmību apstrādi;
3) rada risku patvaļīgi un nepamatoti iejaukties datu subjekta privātajā dzīvē, pārkāpjot tās neaizskaramību.
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk – Regula) paredz, ka īpašu kategoriju personas datu apstrāde ir aizliegta, ja vien nepastāv kāds no Regulas 9. panta 2. punktā minētajiem tiesiskajiem pamatiem šo datu apstrādei. No Regulas 45. un 52. apsvēruma kopsakarā ar tās 9. panta 2. punktu izriet, ka tiesībām apstrādāt šo datu veidu jābūt noteiktam bāriņtiesu darbību regulējošajā normatīvajā aktā, paredzot datu subjektiem atbilstošas garantijas viņu tiesībām un brīvībām. Identisks secinājums izriet no Regulas 10. panta attiecībā uz personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrādi. Interpretējot Regulas 10. pantu, Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) savā 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. C 439/19 norādīja, ka sodāmība par administratīvajiem pārkāpumiem ietilpst Regulas 10. panta tvērumā.
Tādējādi, ņemot vērā bāriņtiesas kompetenci, Regulas prasības, kā arī ECT, EST un nacionālo tiesu judikatūru, nepieciešams Bāriņtiesu likuma 16.panta 1.punktā expressis verbis noteikt bāriņtiesas tiesības pieprasīt ziņas par personām attiecībā uz to personas datiem, īpašu kategoriju personas datiem un datiem par sodāmību, kā arī noteikt šo tiesību īstenošanas robežas, paredzot atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un brīvībām.
Bāriņtiesas rīcības brīvība ir ierobežojama ar personas datu apstrādes nolūku, kas jau noteikta Bāriņtiesas likuma 16. panta 1. punktā. Vienlaikus bāriņtiesas rīcības brīvības ierobežojums ir saistāms ar apstrādājamo personas datu apjomu, datu aizsardzības principiem un samērīgumu.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ierobežojums, kas ir noteikts tiesību normā ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija spriedums lietā Nr. 2004-18-0106, secinājumu daļas 19. punkts; Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra spriedums lietā Nr. 2014-09-01, 20.2. punkts.). Minētā atziņa izriet no datu apstrādes pamatprincipa “nolūka ierobežojums”.
Šāds pienākums ir attiecināms arī uz likumdevēju, proti, ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, likumdevējam ir pienācīgā kārtā jāizvērtē, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa spriedums lietā Nr. 2008-36-01, 15. punkts; Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta spriedums lietā Nr. 2009-85-01, 19. punkts). EST ir norādījusi, ka no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā izriet ne tikai pienākums indivīda pamattiesības ierobežot tikai tiesību aktos noteiktajos gadījumos un kārtībā, bet arī pienākums šajā procesā strikti īstenot samērīguma principu. Proti, šajā normā samērīgums ir noteikts nevis kā vispārējs ES princips, bet gan kā pamattiesību ierobežojuma būtisks priekšnoteikums  (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā C-293/12 Digithal Rights Ireland Ltd. Vs. Minister for Communications, Marine and Natural Resources u.c. un Kärntner Landesregierung, 133. apsvērums). Tādējādi, nosakot personas datu apjomu, kas apstrādājams, lai sasniegtu Bāriņtiesas likuma 16. pantā noteikto nolūku, ir jāveic samērīguma izvērtējums starp datu subjekta un valsts vai sabiedrības interesēm  (Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija spriedums lietā Nr. 2015-18-01, 18.3. punkts). Proti, vai datu apstrādes nolūku ir iespējams sasniegt saudzējošākā veidā, apstrādājot mazāku datu apjomu, vai arī vispār neveicot šo personas datu veidu apstrādi.
Lai sasniegtu šajā tiesību normā bāriņtiesām ir jāveic gan Regulas 4. panta 1. punktā, gan Regulas 9. panta 1. punktā, gan arī Regulas 10. pantā noteikto personas datu veidu apstrādi, kas pamatojama ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.
Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Bērnu tiesību konvencijas 3. panta pirmajā daļā noteikts, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta otrajā daļa noteic prioritāri visās darbībās attiecībā uz bērnu nodrošināt bērna tiesības un intereses.
ANO Bērnu tiesību aizsardzības komitejas Vispārējais komentārs Nr. 14 (2013) sniedz plašāku skaidrojumu par bērna labāko interešu principu. Proti, konvencijas 3. pants nodrošina bērnam tiesības nevis uz abstraktām labākajām interesēm, bet uz konkrētā bērna interešu (vajadzību) izvērtējumu aktuālajā situācijā, ņemot vērā, ka primāri visas darbības veicamas un jebkuri lēmumi pieņemami, balstoties uz bērna vajadzību novērtējumu.
Kā uzsver ANO Bērnu tiesību aizsardzības komiteja, jēdziena “bērna intereses” tvērumā ietilpst gan materiālās tiesības, gan tiesību interpretācijas princips, kas nodrošina, ka dažādu iespējamo interpretāciju gadījumā jāizvēlas tā interpretācija, kas visefektīvāk kalpo bērna tiesību aizsardzībai, gan atsevišķas procedūras noteikums, kas nozīmē, ka lēmuma pieņemšanas procesā jāietver tā iespējamās pozitīvās un negatīvās ietekmes novērtējums attiecībā uz bērnu. Dalībvalstīm jānodrošina, ka lēmumā, kas pieņemts attiecībā uz bērnu, ir atspoguļoti apsvērumi tā atbilstībai bērna interesēm, kritēriji, uz kuriem apsvērumi balstās, un veikta bērna interešu līdzsvarošana ar citiem apsvērumiem.
Tādēļ saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.pantu bāriņtiesai ir pienākums veikt bērna labāko interešu novērtēšanu, vienlaikus paredzot arī noteiktus kritērijus, kas jāņem vērā, nosakot bērna intereses.
Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā. Turklāt bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama. Tādējādi likumā nepieciešams noteikt, ka bērna labāko interešu izvērtēšanu piemēro, kad lēmums vai rīcība tieši vai netieši skar vai var skart bērnu (Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1. punkts).
Tas nozīmē, ka bāriņtiesai ir rūpīgi jāvērtē dažādi ar bērna situāciju saistīti aspekti, vadoties no Bērnu tiesību aizsardzības 6.panta 2.¹ daļā noteiktajiem kritērijiem, lai nonāktu līdz secinājumam par bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu – bērna vecumam, emocionālajām un fiziskajām vajadzībām atbilstošu aprūpi un citu bērna pamattiesību nodrošināšanu. Katra bērna situācija ir unikāla, tādēļ objektīvi katrā gadījumā bāriņtiesai ir nepieciešama atšķirīgu ziņu iegūšana gan par bērnu, gan ar bērna situāciju saistītām citām personām. Izvērtējot bērna intereses, bāriņtiesai ir nepieciešams pārbaudīt un izvērtēt objektīvās iespējas nodrošināt bērna pilnvērtīgu attīstību, nepieciešamos apstākļus, citu personu subjektīvās iespējas (personiskās īpašības, viņu spēja audzināt bērnu, vecāku pienākuma izpratne, morālā stāja, veselības stāvoklis un citas iespējas), bērna tiesību uz izglītību, attīstību, jaunradi, brīvību, attīstīt savu individualitāti, spējas un intereses īstenošanu, tiesību uz  drošu vidi, veselības aizsardzību, tiesību būt pasargātam no vardarbības un vardarbīgas vides nodrošināšanu, kā arī ziņas par jebkuriem citiem apstākļiem, ja tiem ir nozīme bērna tiesību un interešu nodrošināšanā.
Savukārt attiecībā uz aizgādnību norādāms, ka tā ir juridiska aizsardzības forma mantiskajās tiesībās pār pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem un citiem veselības traucējumiem, izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves, alkohola vai narkotiku pārmērīgas lietošanas dēļ, kurām ar tiesas spriedumu ir ierobežota rīcībspēja, proti, tās ir personas, kuras saskaņā ar likumu nespēj uzņemties tiesisku atbildību par savu rīcību
vai izprast savas darbības nozīmi un savu darbību vadīt. Aizgādība ir būtisks instruments, kā nodrošināt šīs personas tiesību un interešu nodrošināšanu un juridisko pārstāvību. Tādēļ arī šajos gadījumos ir nosakāmas tiesības bāriņtiesai iegūt aizgādnībā esošas personas interešu aizsardzības nodrošināšanai nepieciešamās ziņas pēc analoģijas piemērojot noteikumus, kā bāriņtiesa izvērtē bērna intereses, lai nonāktu līdz secinājumam par situācijas ilgtspējīgu risinājumu aizgādnībā esošas personas interesēs. Ievērojot visu iepriekš minēto, atzīstams, ka bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību ievērošanas likumības izvērtēšana nav iespējama bez personas datu, veselības datu un personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrādes.

Lai bāriņtiesa pilnvērtīgi izvērtētu personas spējas un ierobežojumus bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību un interešu nodrošināšanā vai apdraudējuma pakāpes bērnam vai aizgādnībā esošajai personai radīšanā, likumprojekts noteic bāriņtiesai tiesības pieprasīt informāciju arī par personas sodāmību.
Atbilstoši Regulas 10. pantā un EST 2021. gada 22. jūnija spriedumā lietā Nr. C 439/19 noteiktajam, jēdziens “sodāmība” ietver sevī gan kriminālo, gan administratīvo. Tiesa konstatē, ka, pat ja pārkāpumi valsts tiesībās netiek kvalificēti kā “noziedzīgi”, šāds raksturs var izrietēt no pārkāpuma dabas un it īpaši no soda, ko var izraisīt šāds pārkāpums, represīvā mērķa.
No iepriekš minētā secināms, ka bāriņtiesām Bāriņtiesu likuma 16. panta 1.¹ punktā noteiktā nolūka sasniegšanai ir nepieciešams apstrādāt personas datus par kriminālo un administratīvo sodāmību. Līdz ar to, grozījumos ietvertais jēdziens “sodāmība” ietver sevī abu iepriekš minēto sodāmību veidu apstrādi.
Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 24. pantu un Krimināllikuma 63. panta pirmo daļu sodāmība ir administratīvo pārkāpumu izdarījušas personas soda piemērošanas administratīvi tiesiskās sekas, vai noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas, vai soda noteikšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā nolēmuma par administratīvo sodu izpildes laikā, kā arī pēc tam līdz administratīvās sodāmības dzēšanai, vai tiesas vai prokurora priekšrakstā par sodu noteiktajā kriminālsoda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā.
Tādējādi, nosakot bāriņtiesām tiesības veikt personas datu par sodāmību apstrādi, ir jāizvērtē abu sodāmību veidu apstrādes nepieciešamību.
Sodāmības esamībai personas dzīvē ir ne tikai juridiska, bet arī sociāla nozīme un tā ir cieši saistīta ar personas atbildības uztveri, attieksmi pret sabiedrībā pieņemtajām vispārējām uzvedības un morāles normām, kā arī normatīvajos aktos noteikto pienākumu un aizliegumu neievērošanu, pārkāpšanu. Bāriņtiesām ir svarīgi izprast, kāda ir sodāmības atstātā ietekme jeb sekas un termiņi, kā arī izsecināt vai iespējams, ka persona savā rīcībā kļūdījusies tikai vienu reizi (nodarījums vai administratīvais pārkāpums ir izdarīts aiz neuzmanības) vai tieši pretēji – apzināti (tīši) izdarījusi noziedzīgu nodarījumu vai administratīvos pārkāpumus un kāda ir sodāmības saistīto ierobežojumu ietekme uz personas funkcionēšanu. Turklāt vairākkārtēja un pat sistemātiska jaunu tīšu noziedzīgu nodarījumu vai administratīvo pārkāpumu izdarīšana laikā, kad sodāmība par iepriekš izdarīto likumpārkāpumu nav noņemta vai dzēst likumā noteiktajā kārtībā  (recidīvs), liecina par attiecīgās personas nihilistisko attieksmi pret valstī pastāvošo tiesisko kārtību un likumnepaklausību, kas tiešā veidā var negatīvi ietekmēt bērnu. Proti, šāds nihilisms negatīvi ietekmē bērna attīstību un apziņu, radot nepareizu priekštatu par personas kā sabiedrības daļas rīcības atbilstību sabiedrībā vispārpieņemtajām uzvedības normām un nihilisma pieļaujamību. Personai primāri ar savu rīcību un uzvedību jārāda bērnam priekšzīme un jāmāca likumpaklausībā, nevis sar savu aktīvu rīcību demonstrēt nihilismu, normatīvajos aktos noteikto aizliegumu pārkāpšanu.
Īpaši tas attiecināms uz gadījumiem, kad persona sodīta par tīšiem vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem vai noziedzīgiem nodarījumiem pret dzimumneaizskaramību un tikumību, ja nozieguma upuris ir nepilngadīgais vai aizgādnībā esoša persona, vai ir pamatotas aizdomas par bērna veselības, dzīvības un pilnvērtīgas attīstības apdraudējumu vai aizgādnībā esošas personas apdraudējuma iespējamību sodītai personai ar tām dzīvojot nedalītā saimniecībā vai uzturot personiskas attiecības un tiešus kontaktus.
Vienlaikus Datu regulas  viens no principiem nosaka, ka pārzinim ir pienākums ierobežot personas datu glabāšanu ar nolūku (mērķi), lai dati netiktu glabāti ilgāk, nekā nepieciešams šī nolūka sasniegšanai (Datu regulas 5. panta 1. punkta e) apakšpunkts).
ECT judikatūrā uzsvērts, ka Konvencijas 8. pants uzliek valsts institūcijām ne vien negatīvu pienākumu atturēties no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, bet arī pozitīvu pienākumu veikt nepieciešamās darbības šo tiesību aizsardzībai (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1985. gada 26. marta spriedums lietā „X and Y v. the Netherlands”, pieteikums Nr. 8978/80, 23. punkts). Šāds pozitīvais pienākums liek pašam likumdevējam izveidot datu apstrādes nolūkam atbilstošu personas datu glabāšanas un aizsardzības mehānismu, kas nodrošinātu pilnīgu atbilstību ne tikai noteiktajam datu apstrādes nolūkam, bet arī visiem datu aizsardzības principiem.

Likumprojekts paredz noteikt bāriņtiesas tiesības bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību un interešu izvērtēšanai un aizsardzības nodrošināšanai veikt personas, par kuru bāriņtiesai sniedzamas ziņas tiesībaizsardzības iestādēm vai tiesai likumos noteiktajos gadījumos, bērna, tā likumiskā pārstāvja, audžuģimenes, adoptētāja, viesģimenes vai aizgādnībā esošas personas un tās aizgādņa, vai personas, kura vēlas kļūt par aizbildni, aizgādni, audžuģimeni, adoptētāju, viesģimeni un to bērna, kā arī ar tām nedalītā mājsaimniecībā dzīvojošas citas personas, datu apstrādi ar tiesībām iegūt ziņas par minētajā personām no:
a)  pašvaldības izglītības pārvaldes iestādes, izglītības iestādēm, interešu vai neformālās izglītības īstenotājiem, bērnu īslaicīgas aprūpes un uzraudzības pakalpojuma sniedzējiem, kas ļauj izvērtēt:
-  bērna izglītības un attīstības vajadzības, uzvedību un  sociālās prasmes, sekmes mācībās, emocionālo labsajūtu, kā arī izglītības, aprūpes un uzraudzības īstenotāju sniegto un nepieciešamo atbalstu bērnam;
- personas (vecāks, aizbildnis, audžuģimene, adoptētājs vai personas, kas vēlas iegūt iepriekš minēto statusu) spējas, prasmes un iesaistīšanos bērna izglītības un audzināšanas procesā, izpratni, spējām un prasmēm nodrošināt bērna izglītības un attīstības vajadzības, pedagogu un iestādes atbalsta personu rekomendāciju pildīšanu, sadarbību un komunikāciju ar izglītības, aprūpes un uzraudzības īstenotāju;
- bērna un personas savstarpējās attiecības, personas īstenotās bērna aprūpes un uzraudzības kvalitāti un atbilstību bērna vajadzībām un interesēm u.c.;
- aizgādnībā esošas personas izglītības vajadzību un interešu nodrošināšanu, aizgādnībā esošās personas sociālās funkcionēšanas spējas un sadarbības prasmes, tai nepieciešamo atbalstu.
b) sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniedzējiem, kas ļauj izvērtēt:
- veikto sociālo darbu ar pakalpojuma saņēmēju, tam sniegto sociālo pakalpojumu un sociālo palīdzību, tostarp sniegtā pakalpojuma procesa un institūcijas un pakalpojuma saņēmēja sadarbības procesu un to rezultātu, pakalpojuma saņēmēja psihoemocionālo stāvokli, sadarbības stilu un komunikāciju, motivāciju palīdzības un atbalsta saņemšanā un pakalpojumu izmantošanā, pakalpojuma saņēmēja sociālā atbalsta vajadzības, resursus un piešķirtā sociālā atbalsta līmeni, noteiktos līdzdarbības pienākumus un veicamos pasākumus;
c)  Valsts ieņēmumu dienesta par nodarbinātību, ienākumiem, nodokļu atvieglojumiem, apgādībā esošām personām, nodokļu (nodevu) parāda esamību, kontu reģistra datus, ar bērnam vai aizgādnībā esošai personai piederošā īpašuma pārvaldīšanu un mantisko interešu nodrošināšanu saistīto informāciju (ar nekustamā īpašuma pārvaldīšanu, lietošanu un īpašumtiesību, uzņēmuma vai saimnieciskās darbības veikšanu saistīto izdevumu segšana un dokumentācijas prasību izpilde), kas ļauj izvērtēt personas spējas un prasmes pildīt vecāka, aizbildņa, audžuģimenes, viesģimenes, bērna aprūpētāja, adoptētāja, sevišķā aizbildņa vai aizgādņa normatīvajos aktos noteiktos pienākumus un nodrošināt bērna vai aizgādnībā esošās personas personisko un mantisko interešu aizsardzību;
d) Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras par personai piešķirto pensiju, pabalstu vai atlīdzību, kā arī citu informāciju, lai izvērtētu personai piešķirtā sociālā apdrošināšanas pasākumu kopumu saistībā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, paternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, bērna kopšanu, sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi,  novērtējot personas spējas un prasmes pildīt vecāka, aizbildņa, audžuģimenes, viesģimenes, bērna aprūpētāja, adoptētāja, sevišķā aizbildņa vai aizgādņa pienākumus vai attiecīgo pienākumu izpildes atbilstību bērna un aizgādnībā esošās personas personiskajām un mantiskajām interesēm un tiesībām;
e)  citām valsts un pašvaldību iestādēm, biedrībām un nodibinājumiem, fiziskām vai juridiskām personām informāciju (tostarp, darba devēja personas sniegts raksturojums, informācija no tiesu zemesgrāmatu nodaļām par personai piederošo īpašumu, uzņēmumu gada pārskatu, ar īpašuma lietošanu, pārvaldību vai īpašumtiesību saistīto izdevumu samaksu, Valsts meža dienesta, Kuģu reģistra, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Pārtikas un veterinārais dienests u.c.), kas ļauj izvērtēt:
-  personas spējas un prasmes pildīt vecāka, aizbildņa, audžuģimenes, viesģimenes, bērna aprūpētāja, adoptētāja, sevišķā aizbildņa vai aizgādņa pienākumus vai attiecīgo pienākumu izpildes atbilstību bērna un aizgādnībā esošās personas personiskajām un mantiskajām interesēm un tiesībām;
- vai bērnam ir nodrošinātas pamattiesības, t.sk., tiesības uz dzīvību, neaizskaramību, identitātes saglabāšanu, atbilstošu aprūpi, uzraudzību, drošību un pilnvērtīgiem apstākļiem augšanai un attīstībai, aizsardzība no vardarbības un vardarbīgās vides, trešo personu apdraudējuma, un citu personisko tiesību un interešu aizsardzība;
- bērna vai aizgādnībā esošās personas mantisko interešu aizsardzības jautājumus, t.sk., lēmumu pieņemšanai nepieciešamos apstākļus Bāriņtiesu likuma 21. un 41.pantā norādītājos, Civillikumā un citos normatīvajos aktos paredzētājos gadījumos;
 - ar palīdzību mantojuma lietu kārtošanā, mantojuma apsardzību, kā apliecinājumu veikšanu un citiem Bāriņtiesu likuma 61. pantā norādītājiem uzdevumiem saistītos jautājumus;
 - ar mantojuma, promesošās vai pazudušās personas mantas aizgādnību saistītos jautājumus;
 - ar personu pārstāvību tiesā saistītos jautājumus;
f)  ārstniecības personām un iestādēm personas veselības datus un raksturojošas ziņas, tostarp personas datus, kuri nepieciešami atļaujas ārstniecībai sniegšanai Pacientu tiesību likumā noteiktajos gadījumos, informāciju par veselības aprūpes pienākumu pildīšanu, kā arī citu informāciju, kas nepieciešama šajā punktā noteikto mērķu sasniegšanai un atļauju ārstniecībai sniegšanai Pacientu tiesību likumā noteiktajos gadījumos, par sadarbību veselības aprūpes pienākuma pildīšanā, novērojumiem, noteiktajām diagnozēm, ārstēšanas procesu un veselības prognozēm, personas veselības vajadzībām, izpratni un veselības stāvokļa ietekmi uz spējām pildīt veselības aprūpes pienākumu) tiesībaizsardzības iestādēm, tiesām un Iekšlietu ministrijas Informācijas centra par personas iesaisti administratīvā pārkāpuma procesā, kriminālprocesā, civilprocesā vai administratīvajā procesā vai ar minēto personu saistītām resoriskajām pārbaudēm, kas ietver arī informāciju par attiecīgā procesa virzību, personas statusu attiecīgajā procesā, piemērotajām procesuālajām sankcijām, piespiedu līdzekļiem vai tiesību aizsardzības līdzekļiem un pieņemtajiem nolēmumiem, lai izvērtētu personas  spējas un prasmes pildīt vecāka, aizbildņa, audžuģimenes, viesģimenes, bērna aprūpētāja, adoptētāja, sevišķā aizbildņa vai aizgādņa pienākumus vai attiecīgo pienākumu izpildes atbilstību bērna vai aizgādnībā esošās personas personiskajām un mantiskajām interesēm un tiesībām, esot iesaistītai kādā no iepriekšminētajiem procesiem pastarpināti vai ar noteiktu statusu, kā arī vai izdarītais pārkāpums nekaitēs bērna vai aizgādnībā esošas personas interesēm un nodrošinātu bērnu vai aizgādnībā esošas personu no iespējamā apdraudējuma, ja datu subjekts plāno dzīvot vai dzīvo kopā ar bērnu vai aizgādnībā esošu personu vai uztur kontaktu ar tām.
h) citos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un apmērā. Piemēram Civillikumā 169.panta piektajā daļā, Fizisko personu reģistra likuma 21.pantā, Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr.1037 “Bāriņtiesas darbības noteikumi” 75.punktā, Ministru kabineta 2018.gada 30.okotobra noteikumu Nr. 667 “Adopcijas kārtība” 23.2. un 23.3.apakšpunktos u.c.

Lai izvērtētu personas spējas bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību un interešu nodrošināšanā vai apdraudējuma pakāpes bērnam vai aizgādnībā esošajai personai radīšanā, pieprasīt un bez maksas saņemt informāciju no noteiktām sodu izpildes institūcijām.

Patlaban Bāriņtiesu likuma 17. panta 10. punkts un 10.¹ punkts noteic, ka bāriņtiesa īsteno bez vecāku gādības palikuša un audžuģimenē ievietota bērna juridisko pārstāvību, kā arī bērna pārstāvību vienpersoniska lēmuma darbības laikā.
Vienlaikus minētās tiesību normas ir jāskata sistēmiski ar Bāriņtiesu likuma 17. panta 1. punktu, atbilstoši kuram bāriņtiesa aizstāv bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības, kas nozīmē, ka laikā, kamēr bērns atrodas audžuģimenē vai vienpersoniska lēmuma darbības laikā, bāriņtiesa gan raugās, lai tiktu ievērotas bērna tiesības un intereses, gan arī tā ir bērna personisko un mantisko tiesību un interešu vienīgais juridiskais pārstāvis. Tādējādi nepieciešamības gadījumā bāriņtiesa ir tiesīga pieņemt lēmumus, kas skar bērna tiesības un intereses gan par bērna aprūpes un uzraudzības, gan citiem ar bērna tiesību ievērošanu saistītiem jautājumiem, gan lēmumus, kuros bāriņtiesa darbojas kā bērna pārstāvis.
Tiesībsarga, Labklājības ministrijas un Bērnu aizsardzības centra rīcībā ir informācija par gadījumiem, kad bērns palicis bez likumiskā pārstāvja, līdz bērnam piemērotas ārpusģimenes aprūpes formas piemeklēšanai - aizbildnības nodibināšanai, bērna ievietošanai audžuģimenē vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.
Šādas situācijas var rasties, piemēram, gadījumos, kad:
• miris vienīgais bērna likumiskais pārstāvis, bet potenciālā aizbildņa atbilstības izvērtēšana aizbildņa pienākumu pildīšanai, aizbildnības nodibināšana un aizbildņa iecelšana, izpildot Civillikuma normās noteiktās aizbildņa piemērotības izvērtēšanas un aizbildnības nodibināšanas prasības, ir laikietilpīgs process. Tādējādi veidojas situācija, kad kopš likumiskā pārstāvja miršanas brīža līdz bāriņtiesas lēmuma pieņemšanai bērna personiskās un mantiskās tiesības un intereses netiek pārstāvētas, neskatoties uz to, ka bērns atrodas tam tuvu personu – radinieku vai ģimenes paziņu faktiskā aprūpē;
• bērns pēc policijas lēmuma par bērna šķiršanu no ģimenes, aizgādības tiesību pārtraukšanas vecākiem brīža, bērna uzturēšanās audžuģimenē izbeigšanas, aizbildņa atcelšanas vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma līguma izbeigšanas, tiek nogādāts krīzes centrā, līdz piemērotas ārpusģimenes aprūpes nodrošināšanai.
Situācija, kad bērns paliek bez likumiskā pārstāvja un viņam netiek nodrošināta personisko un mantisko tiesību un interešu likumiskā pārstāvība, kas vienlaikus būtiski skar bērna pamatvajadzību nodrošinājumu, ir pretēja bērna vislabākajām interesēm un nav pieļaujama.

Bāriņtiesa saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 2. panta pirmo daļu ir aizgādnības iestāde un atbilstoši šā likuma 4. panta otrajai daļai un 17. panta 1. punktam nodrošina aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzību.
Saskaņā ar Civillikuma 357. pantu, ja personai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi, tās rīcībspēju var ierobežot, ja tas nepieciešams šīs personas interesēs un ir vienīgais veids, kā tās aizsargāt. Šādā gadījumā personai nodibināma aizgādnība un ar bāriņtiesas lēmumu ieceļams aizgādnis. Bāriņtiesas praksē saskaras ar ilgstošu problemātiku atrast personām ar ierobežotu rīcībspēju aizgādņus, kā rezultātā minētajām personām tiesas noteikto ierobežojumu apmērā ir liegtas iespējas savas tiesības izmantot patstāvīgi un to īstenošana netiek nodrošināta arī aizgādņa pārstāvību, tādējādi būtiski pārkāpjot šīs personas intereses. 

Likumprojekts paredz noteikt, ka gadījumos, kad bāriņtiesai kļuvis zināms, ka bērns palicis bez likumiskā pārstāvja, ir vispārīgs pienākums pārstāvēt bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības līdz piemērotas ārpusģimenes aprūpes formas nodrošināšanai. Ar bērna pārstāvību nav saprotama bērna aprūpes nodrošināšana. Vienlaikus jānorāda, ka šī tiesību norma ir piemērojama kā īslaicīgs noregulējums un neatceļ pašvaldības pienākumu nodrošināt bērnam piemērotu ārpusģimenes aprūpi.
Savukārt, lai nodrošinātu aizgādībā esošo personu tiesību aizsardzību, likumprojekts paredz bāriņtiesai realizēt personu, kurai nodibināta aizgādnība sprieduma par rīcībspējas ierobežošanu noteiktajā apjomā un kārtībā, pārstāvību līdz laikam, kad tiek iecelts aizgādnis.

Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 17. panta 5¹. punkta grozījumiem, kas stājās spēkā  2023. gada 1. janvārī bāriņtiesa informē Bērnu aizsardzības centru, ja ir atkārtoti pieņemts lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, kuram jau iepriekš pārtrauktas tā paša bērna aizgādības tiesības.
2021. gada  16. jūnija likuma “Grozījumi Bāriņtiesu likumā” anotācijā noteikts, ka ziņošanas pienākums par atkārtotu aizgādības tiesību pārtraukšanu tam pašam vecākam par to pašu bērnu nepieciešams, lai sistēmiski analizētu, vai minētās situācijas neliecina par problemātiku jeb nepietiekamu atbildīgo institūciju darbību vai, iespējams, nepietiekamu sociālā dienesta nodrošināto atbalstu. Likumdevējs norādījis, ka šādām situācijām nepieciešama īpaši pastiprināta uzraudzība, izvērtējot apstākļus, kāpēc atkārtoti bijis nepieciešams lemt par aizgādības tiesību pārtraukšanu konkrētajā gadījumā.
Saskaņā ar bāriņtiesu statistikas pārskatos sniegtajiem datiem par 2023. gadu bāriņtiesa pārtraukusi bērna aizgādības tiesības 158 personām, kurām jau iepriekš pārtrauktas tā paša vai cita bērna aizgādības tiesības.

Lai Bērnu aizsardzības centrs pilnvērtīgi realizētu likumdevēja noteikto pienākumu sistēmiski analizēt, vai atkārtoti pārtrauktu bērna aizgādības tiesību vecākam gadījumi neliecina par problemātiku jeb nepietiekamu atbildīgo institūciju darbību vai, iespējams, nepietiekamu sociālā dienesta nodrošināto atbalstu, veicami grozījumi Bāriņtiesu likuma 17. panta 5.¹ punktā, papildinot normu aiz vārdiem “tā paša” ar vārdiem “vai cita”.

Bāriņtiesu likuma 16. panta 6. punkts paredz veikt pārrunas ar bērnu un aizgādnībā esošo personu bez citu personu klātbūtnes. Kaut arī bērna uzklausīšana nav absolūts pienākums, šāda iespēja bērnam ir jāpiedāvā ikvienā ar bērnu saistītā situācijā un jautājumā un bāriņtiesai arī jāveic atbilstoši pasākumi viedokļa uzklausīšanas organizēšanai, ievērojot bērna intereses un katras konkrētās lietas apstākļus. Ievērojot, ka bērna pārstāvības tiesības uz aizgādības tiesību vai bāriņtiesas lēmuma pamata īsteno bērna likumiskais pārstāvis (vecāki vai aizbildnis), praksē likumiskie pārstāvji, atsaucoties uz savām tiesībām, iebilst vai pat liedz bāriņtiesai veikt pārrunas ar bērnu. 

Lai izslēgtu likumisko pārstāvju iespējas nepamatoti ierobežot bāriņtiesas tiesības veikt pārrunas ar bērnu vai aizgādnībā esošu personu, likumprojekts paredz precizēt 16. panta 6. punktu, nosakot, ka bāriņtiesa var veikt pārrunas bez likumiskā pārstāvja piekrišanas un iepriekšējas saskaņošanas.

Atbilstoši Labklājības ministrija apkopotajiem datiem 2024. gada 1. janvārī bērnu aprūpes institūcijās atradās 509 bērni, taču neraugoties uz šo skaitli, 2024. gada februāra dati liecina, ka 107 audžuģimenēs nav uzņemts neviens bērns. Iemesli, kuru dēļ audžuģimenes bērnus neuzņem var būt dažādi, taču nereti tie ir subjektīvos iemeslos balstīti.
Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1. panta 3. punktam audžuģimene ir ģimene vai persona, kas nodrošina aprūpi bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā ģimenē, līdz brīdim, kad bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, viņam nodibināta aizbildnība vai bērns ievietots bērnu aprūpes iestādē. Mērķis audžuģimenes institūta ieviešanai bija iespējami attālināt bērna nonākšanu institucionālā vidē, tādēļ ir būtiski nošķirt audžuģimenei pastāvošus objektīvi pamatotus iemeslus atteikumam uzņemt bērnu, no subjektīviem kā, piemēram vēlmi ģimenē uzņemt noteikta vecuma bērnu vai dzimuma bērnu.
Patlaban Bāriņtiesu likuma 25. pants paredz bāriņtiesas tiesības lemj par audžuģimenes statusa atņemšanu, ja bāriņtiesa konstatēts, ka audžuģimene nepilda audžuģimenes pienākumus atbilstoši bērna interesēm vai audžuģimenes statusa izbeigšanu, ja audžuģimene pati ir izteikusi tādu vēlēšanos vai ir mainījušies tiesiskie apstākļi, kas bijuši par pamatu audžuģimenes statusa piešķiršanai un ietekmē audžuģimenes spēju turpmāk veikt audžuģimenes pienākumus.

Lai nodrošinātu audžuģimenes institūta izveides mērķa sasniegšanu, bez vecāku gādības palikušo bērnu tiesības uz ģimenisku vidi un bāriņtiesas tiesības objektīvi paļauties uz to audžuģimeņu atsaucību bērna ievietošanas ārpusģimenes aprūpes nepieciešamības gadījumā, kurās uz ievietošanas brīdi nav uzņemts neviens bērns, likumprojekts paredz noteikt bāriņtiesai tiesības lemt par audžuģimenes statusa izbeigšanu arī gadījumos, kad audžuģimene bez pamatota iemesla sešus mēnešus (nepārtraukti) neuzņem vai atsakās uzņemt bērnu.

Saskaņā ar Civillikuma 222. pantu bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis. Aizbildnības institūta jēga ir ietverta šā likuma 252. pantā, proti, aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus. Kā teikts ANO Bērnu tiesību konvencijas 18.panta pirmajā daļā, vecāki vai attiecīgajos gadījumos likumīgie aizbildņi ir galvenās personas, kas atbildīgas par bērna audzināšanu un attīstību. Nodrošināt, lai vislabāk tiktu aizsargātas bērna intereses, ir svarīgākais viņu rūpju objekts. Turklāt, sakarā ar to, ka nepilngadīgajam nav rīcības spējas, viņu visos tiesiskos darījumos, kā jau vecāku atvietotājs, atbilstoši Civillikuma 261. pantam pārstāv aizbildnis. 
Tiesību normas, kas regulē aizbildņa iecelšanu, ir izdotas ar mērķi aizsargāt nepilngadīgā, kurš palicis bez vecāku aizgādības, intereses. Svarīgs un izšķirošs nosacījums aizbildņa iecelšanai ir personas spējas un īpašības, uzņemties rūpes par bērnu, kas prasa vispusīgu un ar pienācīgu rūpību veiktu bāriņtiesas, kas lemj par aizbildnības nodibināšanu, izvērtējumu. Gadījumos, kad potenciālais aizbildnis nedzīvo tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kura lemj par aizbildnības nodibināšanu, bāriņtiesas atzinuma saņemšana no attiecīgās personas dzīvesvietas bāriņtiesas saskaņā ar pašreizējo regulējumu, ir laikietilpīgs process, kas būtiski kavē bērna nonākšanu ģimeniskā vidē un interešu pārstāvību. 

Svarīgs un izšķirošs nosacījums personas (potenciālā aizgādņa) spēju un vajadzīgo īpašību izvērtējumam ir arī aizgādnībā esošas personas tiesību un likumisko interešu aizsardzībai. Saskaņā ar Civillikuma 356. pantu aizgādnība pakļauta attiecīgiem noteikumiem par aizbildnību, kas praksē, saskaņā ar pašreizējo regulējumu izvērtējot potenciālo aizgādni, paredz vērtēt lielāku informācijas apjomu nekā prasa aizgādnim uzliekamie pienākumi.
 
Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 31. panta pirmās daļas 2. punktu, aizbildnības laikā bāriņtiesa pastāvīgi uzrauga aizbildņu rīcību bērna personisko un mantisko tiesību un interešu nodrošināšanā, uzraugot, vai aizbildnis gādā par sava aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par sava bērna audzināšanu. Savukārt Bāriņtiesu likuma 32. pants nosaka bāriņtiesas pienākums, ja konstatēti pārkāpumi aizbildņa rīcībā. Atbilstoši minētā panta pirmajai daļai, ja konstatētas kļūdas aizbildņa iesniegtajā norēķinā vai bērna interesēm neizdevīga aizbildņa darbība, bāriņtiesa:
1) dod aizbildnim attiecīgus norādījumus;
2) lemj par aizbildņa atstādināšanu;
3) lemj par aizbildņa atcelšanu.
Pēc Latvijas bāriņtiesu darbinieku asociācijas ierosinājumu uzraudzības ietvaros bāriņtiesai dotās tiesības būtu paplašināmas salāgojot ar tiesībām kādas dotas bāriņtiesai aizgādņu rīcības uzraudzībā ar aizgādnībā esošas personas mantu.

Likumprojekts paredz:
1) papildināt 26. panta trešo daļu ar 3. punktu, paredzot bāriņtiesai tiesības iecelt bērnam aizbildni uz laiku arī tajos gadījumos, kad ir kavēta aizbildņa iecelšana un attiecīgi papildināt pantu ar 3.¹ daļu, nosakot aizbildņa iecelšanai uz laiku izvērtējamās ziņas un informāciju par personu;
2) papildināt ar 40.¹ pantu, lai noteikt aizgādņa iecelšanai izvērtējamās ziņas un informāciju par personu;
3) papildināt 31. pantu ar ceturto daļu, paredzot bāriņtiesai tiesības uzlikt aizbildnim par pienākumu jebkurā laikā iesniegt norēķinu par bērna mantas pārvaldību;
4) precizēt 23. panta trešo daļu un 42. panta ceturto daļu, nosakot bāriņtiesai pienākumu ziņot tiesībaizsardzības iestādēm ne tikai konstatējot administratīvi vai krimināli sodāmu aizbildņa vai aizgādņa tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kas radījusi kaitējumu aizbilstamā vai aizgādnībā esošā interesēm, bet ikvienā gadījumā, kad bāriņtiesai ir radušās pamatotas aizdomas par šo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

Bāriņtiesai jautājums par aizbildnības nodibināšanu un aizbildņa iecelšanu bez vecāku gādības palikušam bērnam vai bārenim saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā nostiprināto bērnu tiesību aizsardzības principu jāveic no bērna tiesību un interešu viedokļa. 
Atbilstoši pašreiz spēkā esošajam normatīvajam regulējumam gadījumos, kad persona, kura vēlas kļūt par aizbildni, nedzīvo tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kura lemj par aizbildnības nodibināšanu, bāriņtiesai vispirms pieprasa no attiecīgās personas dzīvesvietas bāriņtiesas atzinumu par to, vai attiecīgajai personai ir aizbildņa pienākumu pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības. Bāriņtiesa atzinumu par personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai sniedz lēmuma veidā, kas ir laikietilpīgs process, taču bērna interešu nodrošināšanai ir būtiski pēc iespējas ātrāk nodibināt aizbildnību un iecelt bērnam aizbildni.

Vienlaikus normatīvi ir noteikts, ja persona vēlas ņemt aizbildnībā bērnu un bāriņtiesai nav zināms bez vecāku gādības palicis bērns, kuram būtu nepieciešams nodibināt aizbildnību un iecelt aizbildni, bāriņtiesa lemj tikai par personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai. Saskaņā ar Labklājības ministrijas apkopotajiem datiem, 2024. gada 31. martā ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā ir ievietots 541 bērns. Līdz ar to nav iespējamas situācijas, kad bāriņtiesai nav zināms bez vecāku gādības palicis bērns. Vienlaikus, lai personai būtu tiesības iegūt informāciju par potenciālo aizbildnībā ņemamo bērnu un tiesības ar to iepazīties, regulējumā saglabājams bāriņtiesas pienākums izvērtēt personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai.

Likumprojekts paredz Bāriņtiesu likuma 29. pantā noteikt, ka gadījumos, kad personas lūgusi iecelt sevi par aizbildni un nedzīvo tās pašvaldības bāriņtiesas administratīvajā teritorijā, kurai piekritīga lēmuma pieņemšana par aizbildnības nodibināšanu un aizbildņa iecelšanu, lemjošā bāriņtiesa saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 53. panta pirmo daļu izprasa no personas deklarētās dzīvesvietas ziņas, kas nepieciešamas potenciālā aizbildņa izvērtēšanai. Attiecīgi personas atbilstības izvērtējumu veic bāriņtiesa, kuras kompetencē ir lemt par aizbildnības nodibināšanu un aizbildņa iecelšanu bērnam.
Savukārt gadījumos, kad persona vēlas saņemt izvērtējumu par tās spējām un īpašībām pildīt aizbildņa pienākumus, lēmums pieņemams pamatojoties uz personas attiecību iesniegumu un ir spēkā vienu gadu no tā pieņemšanas brīža. Papildus nosakāms, ka, izvērtējot personas atbilstību, tiek ņemts vērā psihologa atzinums par personas psiholoģiskās izpētes rezultātiem. 

Bāriņtiesu likuma 2. panta trešajā daļā noteikto, bāriņtiesas darbības teritorija ir attiecīgās pašvaldības administratīvā teritorija.
Bāriņtiesu likuma 53. pantā noteikta bāriņtiesu sadarbības kārtība. Bāriņtiesu gūtā pieredze Covid-19 infekcijas izplatības periodā paredzēja pienākumu izpildē kavētās bāriņtiesas tiesības nodot tās kompetencē esošo uzdevumu citai bāriņtiesai. Ņemot vērā, ka praksē iespējama arī citu negaidītu apstākļu iestāšanās, kuru dēļ bāriņtiesa var būt kavēta pienākumu izpildē, Bāriņtiesu likumā ir nepieciešams nostiprināt vispārēju bāriņtiesas tiesību uz savstarpēja līguma pamata nodot atsevišķu uzdevumu izpildi citai tuvākai bāriņtiesai.

Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 22. panta trešo daļu bāriņtiesa atjauno vecākam pārtrauktās aizgādības tiesības, ja bērna aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli ir zuduši un nav konstatējami citi riski bērnam atrasties vecāka aizgādībā. Ar šādu lēmumu tiek atzīts, ka vecāks spēj īstenot no aizgādības izrietošos pienākumus un ģimenei nav pamata atrasties bāriņtiesas redzeslokā. Ņemot vērā minēto, Bāriņtiesu likuma 53. panta trešajā daļā izslēdzams bāriņtiesas pienākums bērna pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanas gadījumos nosūtīt bāriņtiesas lietas materiālu kopijas attiecīgajai bāriņtiesai, uz kuru ģimene pārcēlusies dzīvot.

Lietas materiālu kopiju nosūtīšana pārraudzībai citai bāriņtiesai Bāriņtiesu likumā paredzēta arī gadījumos, kad aizgādnis dzīvo citas pašvaldības administratīvajā teritorijā. Aizgādnis ir persona, kura iecelta, lai nodrošinātu aizgādnībā esošās personas, promesošas vai pazudušas personas mantas, un mantojuma tiesību un interešu aizsardzību. Atšķirībā no aizbildņa, vairumā gadījumu aizgādnis neveic aizgādnībā esošas personas aprūpi un uzraudzību savā dzīvesvietā un aizgādnības pienākumu faktiskā izpilde notiek atbilstoši aizgādnībā esošās personas dzīvesvietas administratīvajai teritorijai. Ņemot vērā minēto, aizgādnības lietas materiālu kopiju nosūtīšana pārraudzībai atbilstoši aizgādņa dzīvesvietai nav nepieciešama, jo aizgādnība uzraugāma pēc aizgādnībā esošas personas dzīvesvietas.

Bāriņtiesu likuma 59. pantā noteikta bāriņtiesas lietu piekritība mantisko interešu aizsardzībā. Šī panta pirmajā daļā noteikts, ka lēmumu par atļauju rīkoties ar bērna vai citas personas ar rīcībspējas ierobežojumu mantu pieņem bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta bērna vecāku vai personas ar rīcībspējas ierobežojumu dzīvesvieta. Šī panta otrajā daļā noteikts, ja bērnam nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība, lēmumu par atļauju rīkoties ar bērna mantu pieņem bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta dzīvesvieta tam vecākam, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, un saskaņā ar šī panta trešajā daļā noteikto, ja bērna vecāku dzīvesvieta ir deklarēta dažādu pašvaldību administratīvajās teritorijās, lēmumu par atļauju rīkoties ar bērna mantu pieņem bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta dzīvesvieta tam vecākam, pie kura bērns dzīvo.
Lietās par bērna interešu nodrošināšanu konstatēta problēma, ka, lai izvairītos no atbildības par iespējamiem pārkāpumiem bērna mantas pārvaldībā, saņemtu sev, iespējams, labvēlīgu lēmumu (piemēram, lēmums pieņemt vai atraidīt mantojumu bērna interesēs, par bērnam piederošas mantas atsavināšanu; bērnam piederoša nekustamā īpašuma izīrēšana vai ar bērnam piederoša īpašuma uzturēšanu saistītu izdevumu segšanu), vai aizgādības tiesību pārtraukšanas un atjaunošanas, un vecāku domstarpību gadījumos panāktu sev vēlamāku bāriņtiesas rīcību un viedokļa paušanu, vecāki maina deklarēto dzīvesvietu uz citu administratīvo teritoriju. Vecāks arī var izmantot dzīvesvietas pārdeklarēšanu, lai paildzinātu lietas izskatīšanas procesu, vai lai izvairītos no sev potenciāli negatīva lēmuma vai bāriņtiesas atzinuma. Piekritības maiņa paildzina lietas izskatīšanu, kā arī nelietderīgi tiek patērēti bāriņtiesu administratīvie un cilvēkresursi.
Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu, kad vecāki ir mainījuši deklarēto dzīvesvietu, bāriņtiesa, kura uzsākusi administratīvo lietu, to pārsūta atbilstoši bērna vecāku deklarētās dzīvesvietas bāriņtiesai.
Šajos gadījumos var izveidoties arī situācija, kad viena un tā pati administratīvā lieta tiek izskatīta un lēmums paralēli tiek pieņemts divās bāriņtiesās, jo ne vienmēr bāriņtiesas tiek informētas par personas deklarētās dzīvesvietas maiņu administratīvā procesa laikā.
Tādēļ nepieciešams papildināt tiesisko regulējumu lietās par bērna mantas pārvaldības piekritību, par aizgādības tiesību pārtraukšanu un pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu, kā arī atzinumu un pierādījumu sniegšanu tiesai.

Lai nodrošinātu bērna interešu aizsardzību un bāriņtiesas darba efektivitāti, izvairītos no situācijām, kuras var radīt bērna interesēm nelabvēlīgus apstākļus, kā arī lai ievērotu labas pārvaldības principu, normatīvajos aktos būtu nostiprināms regulējums, kas paredz, ka lēmumu pieņemt tā bāriņtiesa, kura konkrēto administratīvo procesu uzsākusi.
Šis risinājums ir attiecināms arī uz rīcību ar personas ar rīcībspējas ierobežojumu mantas pārvaldību.
Likumprojekts paredz:
1) papildināt 53. panta 1.² daļu, lai noteiktu bāriņtiesas tiesības nodot atsevišķu uzdevumu izpildi citai tuvākajai bāriņtiesai;
2) izteikt 53. panta trešo daļu jaunā redakcijā, izslēdzot pienākumu bāriņtiesai nosūtīt lietas materiālu kopijas personas dzīvesvietas attiecīgajai bāriņtiesai lietās, kur pieņemts lēmums par pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu vecākiem;
3) izteikt 53. panta sesto daļu jaunā redakcijā, izslēdzot aizgādnības lietas materiālu kopiju nosūtīšanu pārraudzībai atbilstoši aizgādņa dzīvesvietai;
4) 55. panta trešajā daļā, 58.panta otrajā daļā un ceturtajā daļā, kā arī 59. panta ceturtajā daļā noteikt, ka lēmumu pieņem vai atzinumu un pierādījumus tiesai sniedz tā bāriņtiesa, kas attiecīgo administratīvo procesu uzsākusi.

Pašvaldību likuma 79. pants nosaka, ka pašvaldību kopīgu interešu īstenošanai pašvaldības var dibināt kopīgas biedrības un nodibinājumus, ievērojot likumā un Biedrību un nodibinājumu likumā noteikto, un pašvaldības dome var lemt par pašvaldības dalību biedrībā vai nodibinājumā, ja pašvaldības dalību paredz starptautiskie normatīvie akti, likums, Ministru kabineta noteikumi vai pašvaldības dalība nepieciešama biedrības virzītas vietējās attīstītības īstenošanai.
Pašvaldību likuma Pārejas noteikumu 10. punkts nosaka, ka pašvaldībām līdz 2023. gada 30. jūnijam jāizbeidz dalība biedrībās un nodibinājumos, kas neatbilst likuma 79. pantā noteiktajam.
Ievērojot Pašvaldības likumā noteikto, vairākas pašvaldības bāriņtiesas izbeigušas dalību Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijā, kas atbilstoši tās statūtiem izveidota ar mērķi pilnveidot un veicināt bāriņtiesu darbības attīstību, apvienot bāriņtiesas vienotā organizācijā, lai aizstāvētu bāriņtiesu darbinieku darba, profesionālās un sociālās tiesības un intereses, kā arī veicināt un sekmēt informācijas, pieredzes un labas prakses apmaiņu starp biedriem, sekmējot bāriņtiesu darbinieku profesionālo izaugsmi un profesijas prestižu, kā arī piedalīties bērnu tiesību aizsardzības sistēmas attīstībā un normatīvo aktu izstrādē.

Lai saskaņā ar Pašvaldību likuma 79. pantā noteikto, nodrošinātu tiesisku pamatu bāriņtiesām iestāties Latvijas Bāriņtiesu asociācijā, likumprojekts paredz papildināt likuma 4. pantu ar 2.¹ daļu, nosakot bāriņtiesas tiesības būt par Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas biedru, ievērojot Pašvaldību likumā noteikto kārtību.

Bāriņtiesa savā darbībā pamatojas uz normatīvajiem aktiem, tādēļ ar šiem likuma grozījumiem tiek paredzēts saskaņot vairākas Bāriņtiesu likuma normas atbilstoši citiem bāriņtiesu darbību saistošiem normatīvajiem aktiem, lai novērstu nekorektu tiesību normu izpratni un piemērošanu attiecībā uz bāriņtiesas pienākumu izpildi un tiesību īstenošanu:
1) 2024. gada 1. janvārī stājās spēkā grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas paredz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas nosaukuma maiņu uz "Bērnu aizsardzības centrs";
2) Bāriņtiesu likumā lietotā terminoloģija ne visos gadījumos ir lietota atbilstoši Civillikumā lietotajai terminoloģijai un atbilstoša tajā ietvertajam regulējumam;
3) Bāriņtiesu likums nosaka, ka bāriņtiesa sagatavojot lietu par pārtraukto bērna aizgādības tiesību atjaunošanu vai par prasības iesniegšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai vecākam, pieprasa vecāka dzīvesvietas sociālajam dienestam atzinumu par iespējām bērnam atgriezties vecāka aizgādībā. Metodiskā atbalsta pašvaldību sociālajos dienestos praktizējošiem sociālajiem darbiniekiem, kuri ikdienā strādā ar ģimenēm ar bērniem, ietvaros, Labklājības ministrija izstrādājusi metodisko materiālu, kurā veikta sociālo dienestu sniedzamās informācijas bāriņtiesām analīze. Secināts, ka sociālā darba principiem atbilstīgākā informācijas sniegšana par situāciju ģimenē būtu sociālā dienesta viedokļa sniegšana pārskata formā un nepārsniedzot sociālā dienesta kompetences robežas, proti, sociālais dienests var sniegt informāciju par vecāku sadarbību ar sociālo dienestu un ģimenes sociālās situācijas izmaiņām attiecībā uz bērna aprūpes un pamatvajadzību nodrošināšanas aspektiem, savukārt vērtējums par iespējām bērnam atgriezties vecāka aizgādībā ir bāriņtiesas kompetencē esošs uzdevums.

Likumprojekts paredz:
1. mainīt Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas nosaukumu uz "Bērnu aizsardzības centrs";
2. 18. panta 3. punktā precizēt formulējumu, lai nepārprotami būtu saprotams, ka aizstāvot bērna personiskās intereses attiecībās ar vecākiem, aizbildņiem un citām personām bāriņtiesa, lai nosūtītu personu konsultācijas saņemšanai pie speciālista, par to pieņem lēmumu;
3. papildināt 19. panta pirmo daļu atbilstoši lēmumu pieņemšanas praksei;
4. papildināt 19. panta piekto daļu un nosakot bāriņtiesas kompetenci izšķirt vecāku domstarpības par atvieglojumu saņemšanu apgādībā esoša bērna uzturēšanai, atbilstoši likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 13. panta 3.2 daļā noteiktajam;
5. izteikt 22. panta piektās daļas 2. punktu jaunā redakcijā, lai skaidri noteiktu sociālā dienesta sniegtā atzinuma bāriņtiesai formu un saturu, atbilstoši sociālā dienesta darba uzdevumiem un kompetencei;
6. aizstāt Bāriņtiesu likumā lietot terminu "galanorēķins" un "pagaidu aizgādnis" ar Civillikumā lietotiem terminiem "norēķinu pēcnācējam vai līdzaizbildņiem" un "galīgs norēķins", un "aizgādni uz laiku";
7. paredzēt, ka bāriņtiesa atbilstoši tiesas spriedumā par personas rīcībspējas ierobežojumu pārskatīšanu lemj par aizgādņa aizgādņa atbrīvošanu, nevis atcelšanu, ievērojot, ka aizgādni atceļ tikai tajos gadījumos, kad ir konstatēti pārkāpumi aizgādņa rīcībā, bet visos citos gadījumos aizgādnis tiek atbrīvots no pienākumu pildīšanas;
8. precizēt 50. panta pirmās daļas 4. punktu nosakot, ka bāriņtiesa sniedz atzinumu atbilstoši tiesas pieprasījumam paternitātes noteikšanas gadījumos.