Anotācija (ex-ante)

Eiropas parlamenta un padomes direktīva (ES) 2021/1883 (2021. gada 20. oktobris) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2009/50/EK (turpmāk - direktīva) 16. panta pirmās daļas f punkta nosacījumi paredz, ka Eiropas Savienības (turpmāk – ES) zilās kartes turētāji saņem vienlīdzīgu attieksmi piekļuvei precēm un pakalpojumiem un sabiedriski pieejamu preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, tostarp mājokļa iegūšanas procedūrām, kā arī informācijas un konsultēšanas pakalpojumiem, ko sniedz nodarbinātības dienesti, ar ES zilās kartes izsniedzējas dalībvalsts valstspiederīgajiem. Direktīvā minētās prasības ir saistošas visām ES dalībvalstīm un nosaka nepieciešamību normatīvajos un administratīvajos aktos ietvert atsauci uz šo direktīvu.
Likumā nav noteiktas to personu tiesības uz sociālās palīdzības pabalstiem un sociālajiem pakalpojumiem, kurām Latvijā ir izsniegta termiņuzturēšanās atļauja kā ES zilās kartes turētājam vai viņa ģimenes locekļiem. Līdz ar to, nepieciešams veikt grozījumus, lai transponētu direktīvas nosacījumus saistībā ar Latvijā izsniegtas ES zilās kartes turētāju un to ģimenes locekļu tiesībām. 

Ņemot vērā minēto un ES direktīvu transponēšanas principu nacionālajos tiesību aktos, kā arī lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, ir nepieciešams veikt grozījumus likumā, kas noteiktu, ka personām, kurām Latvijā izsniegta termiņuzturēšanās atļauja kā ES zilās kartes turētajiem un viņu ģimenes locekļiem un viņu patstāvīgā uzturēšanās vieta ir Latvijā, ir tiesības uz noteiktiem sociālās palīdzības pabalstiem un sociālajiem pakalpojumiem.
Direktīvas 2. panta 6. punkts nosaka, ka ES zilās kartes turētāja “ģimenes locekļi” ir trešo valstu valstspiederīgie, kas ir ģimenes locekļi, kā minēts Direktīvas 2003/86/EK[1] 4. panta 1. punktā. Savukārt Direktīvas 2003/86/EK 4. panta 1. punkts nosaka, ka “saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot IV nodaļā izklāstītos noteikumus, kā arī 16. pantu, dalībvalstis atļauj šādu ģimenes locekļu iebraukšanu un uzturēšanos: a) apgādnieka laulātais; b) apgādnieka vai viņa/viņas laulātā nepilngadīgi bērni, arī bērni, kas adoptēti saskaņā ar atbilstošās dalībvalsts kompetento iestāžu lēmumu vai lēmumu, kas ir automātiski piemērojams šīs dalībvalsts starptautisku saistību dēļ vai ir jāatzīst saskaņā ar starptautiskām saistībām; c) apgādnieka nepilngadīgi bērni, arī adoptēti bērni, ja apgādniekam pār tiem ir aizbildnība un bērni ir atkarīgi no viņa vai viņas. Dalībvalstis var atļaut atkalapvienošanos ar bērniem, par kuriem aizbildnība ir dalīta, ar noteikumu, ka otra puse, kas dala aizbildnību ir devusi savu piekrišanu; d) laulātā nepilngadīgi bērni, arī adoptēti bērni, ja laulātajam pār tiem ir aizbildnība, un bērni ir atkarīgi no viņa vai viņas. Dalībvalstis var atļaut atkalapvienošanos ar bērniem, par kuriem aizbildnība ir dalīta, ar noteikuma, ka otra puse, kas dala aizbildnību, ir devusi savu piekrišanu.”.
Attiecīgi, ievērojot minētās direktīvas prasības, ES zilās kartes turētāju ģimenes locekļu kategorijas noteiktas Imigrācijas likuma 23. panta ceturtajā daļā (ārzemnieka laulātais, ārzemnieka vai viņa laulātā nepilngadīgie (arī aizbildnībā esošie) bērni un aizgādnībā esošās personas). Līdz ar to likumprojektā nav nepieciešams precīzi uzskaitīt ģimenes locekļu kategorijas, jo pamata nosacījums būs fakts par atbilstošā veida termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanu ES zilās kartes turētāja ģimenes loceklim. Ja Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ES zilās kartes turētāja ģimenes loceklim būs izsniegusi termiņuzturēšanās atļauju Latvijā, šāds ģimenes loceklis būs tiesīgs saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību atbilstoši likumā noteiktajam apjomam.
Papildus jāņem vērā, ka direktīvas 21. pants  nosaka, ka pēc 12 mēnešu ilgas likumīgas uzturēšanās pirmajā dalībvalstī ES zilās kartes turētājs ir tiesīgs ieceļot, uzturēties un strādāt otrā dalībvalstī augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā, pamatojoties uz ES zilo karti un derīgu ceļošanas dokumentu. Šādā gadījumā otrā dalībvalsts var pieprasīt ES zilās kartes turētājam uzrādīt derīgu ES zilo karti, ko izsniegusi pirmā dalībvalsts, un darba līgumu vai saistošu darba piedāvājumu augsti kvalificētai nodarbinātībai uz vismaz sešu mēnešu laikposmu minētajā otrajā dalībvalstī. Vienlaikus direktīva paredz, ka iespējami ātrāk, bet ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc tam, kad ES zilās kartes turētājs ieceļojis otrās dalībvalsts teritorijā, ES zilās kartes pieteikumu iesniedz attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei. ES zilās kartes turētājam atļauj sākt strādāt otrajā dalībvalstī ne vēlāk kā 30 dienas pēc pilnīga pieteikuma iesniegšanas datuma. Tādējādi, piemēram, ja trešo valstu valstspiederīgajam ir izsniegta zilā karte Lietuvā, bet personai ir Latvijas darba devēja uzaicinājums strādāt Latvijā, persona var ieceļot, uzturēties un strādāt Latvijā. Vienlaikus personai ir pienākums iespējami ātrāk, bet ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc tam, kad ES zilās kartes turētājs ieceļojis Latvijā, pieteikties Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai Latvijā.

Labklājības ministrijas rīcībā pieejamā informācija liecina, ka līdz šim neviens ES zilās kartes turētājs vai tā ģimenes loceklis, nav vērsies pēc sociālajiem pakalpojumiem. ES zilās kartes turētāji ir personas, kuras darba devējs uzaicina un kuras īslaicīgi nodarbinātas ļoti augsti kvalificētos darbos ar darba samaksu, kas 1,5 reizes pārsniedz vidējo darba samaksu. Saskaņā ar imigrāciju regulējošiem normatīvajiem aktiem zināmu slogu uzņemas uzaicinātājs jeb darba devējs, kā arī ES zilās kartes turētāja ģimenes locekļiem, lai saņemtu uzturēšanās atļauju, jāapliecina pietiekama finanšu līdzekļu esamība. Nav iespējams prognozēt, cik ES zilās kartes turētāju un viņu ģimenes locekļu varētu vērsties pašvaldībā un lūgt piešķirt sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību. Tādējādi valsts budžetā finansiālais slogs par šīm personām nav paredzēts, jo personas, kuras ir ES zilās kartes turētājas vai tās ģimenes locekļi, iekļausies vispārējā plūsmā (t.i. jau šobrīd tiesības uz noteiktu sociālo aizsardzības līmeni tiek nodrošinātas personām, kurām ir termiņuzturēšanās atļauja un kuras veic sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas), pabalstus un pakalpojumus saņemot piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros.

[1] Padomes direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos.
 

Aprūpes pakalpojumu saskaņā ar Invaliditātes likumu atsevišķos gadījumos nodrošina bērna tuvākie radinieki. Tādējādi aprūpes pakalpojums pēc būtības ir gan vecāku un vecvecāku saskaņā ar Civillikuma normām tiešais bērna aprūpes pienākuma nodrošinājums, par ko (papildus piemaksai pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti un īpašās kopšanas pabalstam) tiek saņemta atlīdzība kā par aprūpes pakalpojumu. Līdz ar to šajos gadījumos netiek sasniegts pakalpojuma mērķis - atvieglot vecākiem un tuviniekiem ikdienu, jo aprūpi nodrošina tuvinieki. Tādējādi arī saņemtā samaksa par aprūpes pakalpojuma nodrošināšanu faktiski ir kā vēl viens pabalsts par bērnu ar invaliditāti. 
Lai sasniegtu mērķi, ka bērns ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem saņem kvalitatīvu aprūpes mājās pakalpojumu un vecāki tiktu atslogoti, varētu socializēties un atgriezties darba tirgū, kā arī valsts maksātu pašvaldībām līdzfinansējumu par nodrošināto pakalpojumu, nepieciešams ievērot arī likuma 17. panta pirmajā daļā noteikto,  ka sociālo pakalpojumu (t.sk. aprūpes mājās pakalpojumu) sniedz Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrēts pakalpojuma sniedzējs.
Vērtējot nepieciešamo sociālās aprūpes pakalpojumu, tiek vērtētas personas fiziskās un garīgās spējas. Pieaugušām personām tiek noteikts aprūpes līmenis saskaņā ar likuma 20. panta trešo daļu un MK 2019. gada 2. aprīļa noteikumu Nr.138 “Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu” (turpmāk – MK noteikumi Nr.138) 23. punktu. Savukārt bērniem šie aprūpes līmeņi nav piemērojami, un MK noteikumu Nr.138 21. punkts nosaka, ka bērniem un neredzīgām pilngadīgām personām tiek piemērots ceturtais aprūpes līmenis, neveicot izvērtēšanu, izņemot šo noteikumu 23.3. apakšpunktā minēto gadījumu. Tā kā no Invaliditātes likuma tiek izslēgta norma par aprūpes pakalpojuma piešķiršanas kritērijiem (12. panta 4.² daļa) un ņemot vērā, ka bērniem nav piemērojamas likuma 20. panta normas par aprūpes līmeņiem, likumprojektā iekļaujama norma, kas nosaka kritērijus, ko vērtē, piešķirot aprūpes mājās pakalpojumu bērniem ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem. Ņemot vērā, ka kritēriji, kas nosaka aprūpes mājās pakalpojuma piešķiršanas apjomu bērniem, būtībā ietekmē arī pilngadīgas personas, tad likumprojekts paredz precizēt likuma 23. pantu par aprūpes mājās pakalpojumu un noteikt vienotus kritērijus, ko vērtē, piešķirot pakalpojumu un nosakot pakalpojuma apjomu jeb aprūpes mājās pakalpojumam nepieciešamās stundas.
Invaliditātes likuma 1. panta 1. punkts nosaka, ka asistents — fiziskā persona, kas sniedz atbalstu personai ar ļoti smagas vai smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumu tādu darbību veikšanai ārpus mājokļa, kuras tā invaliditātes dēļ nevar veikt patstāvīgi, — nokļūt vietā, kur tā mācās, strādā, saņem pakalpojumus, pārvietoties un aprūpēt sevi izglītības iestādē, algota darba vietā, būt saskarsmē ar citām fiziskajām un juridiskajām personām, kā arī palīdz personai ar redzes invaliditāti apgūt profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības vai augstākās izglītības programmu. Praksē asistenta pakalpojums tiek piešķirts uz invaliditātes laiku (bet ne ilgāk kā uz trim gadiem), pakalpojums tiek sniegts, piemēram, katru dienu pavadot bērnu uz un no skolas vai uz un no dienas aprūpes centra. 
MK noteikumu Nr.338 76. punkts nosaka, ka atelpas brīža pakalpojuma sniedzējs nodrošina personām ar funkcionāliem traucējumiem īslaicīgu sociālo aprūpi līdz 30 diennaktīm gadā, aizstājot aprūpes procesā mājsaimniecības locekļus. Saskaņā ar šo noteikumu 78. punktu atelpas brīža pakalpojums tiek nodrošināts ne mazāk kā diennakti (24 stundas). Praksē atelpas brīža pakalpojums tiek piešķirts uz gadu un piešķirtās 30 diennaktis var izmantot tad, kad ir nepieciešamība.
Ņemot vērā iepriekš minēto, personai var būt piešķirti vairāki pakalpojumi vienlaikus, bet pēc pakalpojumu jēgas un būtības tie nevar tikt nodrošināti vienlaicīgi (piemēram, mācību stundu laikā bērnu nav iespējama aprūpēt mājās vai asistenta pakalpojumu nesniedz aprūpes mājās pakalpojuma saņemšanas laikā).
Aprūpes mājās pakalpojumu nav pamata sniegt par laiku, kamēr bērns saņem bērna uzraudzības jeb aukles pakalpojumu, jo saskaņā ar MK 2013. gada 16. jūlija  noteikumu Nr.404 “Prasības bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzējiem un bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzēju reģistrēšanas kārtība” 15. punktu bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzējs nodrošina bērnam ar īpašām vajadzībām īpašu aprūpi un uzraudzību.
Tādējādi citu sociālo pakalpojumu vai atbalsta pasākumu esamība (piemēram, vai ir piešķirts asistenta pakalpojums, atelpas brīža pakalpojums, bērns saņem bērna uzraudzības pakalpojumu u.c.) pamatoti izslēdz vai samazina aprūpes mājās pakalpojuma nepieciešamību.
Bērnam sasniedzot pilngadību, aprūpes mājās pakalpojuma piešķiršana tiek izvērtēta atbilstoši likuma 20. pantam, t.i., nosakot aprūpes līmeni. Likuma 20. panta ceturtajā daļā ir deleģējums MK noteikt kritērijus aprūpes līmeņa noteikšanai un klientu izvērtēšanai, kā arī nosacījumus sociālās aprūpes pakalpojumu saņemšanai dzīvesvietā un institūcijā un to saņemšanas kārtību. MK noteikumu Nr.138 IV nodaļa “Klientu izvērtēšana un aprūpes līmeņa noteikšana” nosaka klienta izvērtēšanas un aprūpes līmeņa noteikšanas kārtību. Ņemot vērā, ka personai izstrādā individuālo sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas plānu un to pārskata reizi gadā, tad, lai nodrošinātu lēzenāku pāreju no bērna aprūpes uz pilngadību sasniegušas personas aprūpi, MK noteikumos Nr.138 būtu precizējamas normas, lai noteiktu, ka bērnam, kurš sasniedz pilngadību, aprūpes līmeni nosaka reizē ar kārtējā sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas plāna izstrādi.
Izstrādājot grozījumus MK noteikumos Nr.316, sociālo dienestu sniegtā informācija apliecināja, ka pašvaldības pārsvarā piešķīra noteikumos noteikto maksimālo aprūpes pakalpojuma apjomu 80 stundas. Tomēr atsevišķas pašvaldības nodrošināja arī lielāku aprūpes mājās pakalpojuma apjomu, kas nepārsniedza 160 stundas mēnesī. Pašvaldības var nodrošināt lielāku aprūpes mājās pakalpojuma stundu skaitu, jo, piemēram, vecāki strādā pilnu darba laiku normālā darba laika ietvaros (160 stundas jeb 40 stundas nedēļā x 4 nedēļas mēnesī) vai bērna aprūpi ikdienā nodrošina tikai viens nodarbināts vecāks. Tā kā no Invaliditātes likuma paredzēts izslēgt normas par deleģējumu Ministru kabinetam noteikt maksimālo aprūpes pakalpojuma apjomu (12. panta 6.² daļa), tad deleģējums MK par aprūpes mājās pakalpojuma apjomu iekļaujams likumprojektā.
No Invaliditātes likuma paredzēts izslēgt 12. panta pirmās daļas 4.² punktu, kas nosaka, ka aprūpes pakalpojumu apmaksā no pašvaldības budžeta. Saskaņā ar likuma 8. panta pirmo daļu klienta un viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemto pakalpojumu. Lai nodrošinātu, ka arī turpmāk bērna vecākiem nebūtu jāmaksā par aprūpes mājās pakalpojumu, un, ņemot vērā, ka bērns izglītību iegūst līdz 24 gadu vecumam (piemēram, vidējo vai augstāko izglītību līdz 24 gadu vecumam, speciālās programmas pamatizglītību līdz 24 gadu vecumam), kā arī to, ka valsts nodrošina līdzfinansējumu aprūpes mājās pakalpojumam bērniem ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem līdz 24 gadu vecumam, likumprojektā nepieciešams iekļaut normu par aprūpes mājās pakalpojuma turpināšanu bez maksas, tai skaitā arī pēc pilngadības sasniegšanas līdz 24 gadu vecumam, ja bērnam arī pēc pilngadības sasniegšanas turpinās komisijas atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību.
Apkopojot pašvaldību mājas lapās pieejamo informāciju un saistošajos noteikumos noteikto par tām 6 pašvaldībām, kuras šobrīd nodrošina personām vecumā no 18- 23 gadiem aprūpes mājās pakalpojumu (2024. gada martā par 64 personām pašvaldībām tiek nodrošināts valsts līdzfinansējums) un iesniegušas Valsts līdzfinansējuma pieprasījumu aprūpes mājās pakalpojumam bērniem, secināms, ka pašvaldības jau šobrīd paredz pilngadīgām personām saņemt aprūpes mājās pakalpojumu bez maksas, piemēram, trūcīgām un maznodrošinātām personām, personām ar ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli līdz valstī noteiktajai minimālajai darba samaksai. Tādējādi papildus ietekme uz pašvaldību budžetu neveidojas.

Lai risinātu iepriekš minētās problēmas, likumprojekta 4. pantā iekļautas normas par aprūpes mājās pakalpojumu:
- norma par aprūpes mājās pakalpojuma izvērtēšanas kritērijiem;
- norma, ka aprūpes mājās pakalpojumu bērni saņem bez maksas un to turpina līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai, ja arī pēc pilngadības turpinās komisijas atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību;
- deleģējuma norma Ministru kabinetam noteikt maksimālo aprūpes mājās pakalpojuma apjomu, ko pašvaldība ir tiesīga piešķirt.