Anotācija (ex-ante)

2022. gada 24. februārī Krievijas Federācija ir uzsākusi militāru iebrukumu Ukrainā. Krievijas Federācijas iebrukums Ukrainā ir uzskatāms par agresiju. Valsts īstenots agresijas akts ir definēts ANO Ģenerālās asamblejas 1974. gada 14. decembra rezolūcijā 3314 (XXIX). Krievijas Federācijas neattaisnojamais iebrukums Ukrainas teritorijā ir rupjš Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes pārkāpums, kas ir klajā pretrunā ar Krievijas saistībām, kuras izriet no ANO Statūtu 2. panta un imperatīvam starptautisko tiesību normām, kā arī ar tām saistībām, kuras Krievija ir uzņēmusies, parakstot Budapeštas memorandu un apņemoties garantēt Ukrainas teritoriālo integritāti un suverenitāti.
Krievijas Federācija tās īstenotajā agresijā Ukrainas teritorijā demonstrējusi rīcību, kas neatbilst Latvijas normatīvajos aktos noteiktajiem vides aizsardzības principiem.
Papildus, Vienošanās ietvaros sadarbība nav notikusi, līdz ar to Vienošanās zaudējusi aktualitāti.

Atbilstoši mūsdienu starptautiskajām tiesībām, jebkurai valstij ir tiesības veikt pasākumus pret valsti, kas pārkāpj saistības pret starptautisko sabiedrību kopumā, lai nodrošinātu pārkāpuma novēršanu un reparācijas cietušās valsts interesēs vai pārkāpto saistību labuma guvēju interesēs (sk. ANO Starptautisko tiesību komisijas 2001. gadā pieņemto Pantu par valstu atbildību par starptautiski prettiesisku rīcību (turpmāk - Panti par valsts atbildību) 54. pantu un arī 48. pantu). Agresijas aizliegums ir erga omnes pienākums, kā arī vispārējo starptautisko tiesību imperatīva norma. Tādējādi visām valstīm ir tiesības veikt pretpasākumus pret Krievijas Federāciju, ņemot vērā Krievijas Federācijas veikto pārkāpumu raksturu  Turklāt visām valstīm, gadījumos, kad kāda valsts rupji pārkāpj vispārējo starptautisko tiesību imperatīvajās normās noteiktās saistības, ir pienākums sadarboties, lai ar tiesiskiem līdzekļiem izbeigtu būtiskus un sistemātiskus starptautisko tiesību imperatīvo normu pārkāpumus, un valstis nevar atzīt par tiesisku nopietna pārkāpuma radītu situāciju vai atbalstīt šādas situācijas uzturēšanu (sk. Pantu par valsts atbildību 40. un 41.pantu). Tādējādi starptautiskajai kopienai, tostarp Latvijai, ir pienākums sadarboties, kā arī tiesības veikt pretpasākumus, lai motivētu Krievijas Federāciju pārtraukt veiktos starptautisko tiesību pārkāpumus un pilnībā atlīdzināt par jau izdarītajiem pārkāpumiem.
Ar noteikumu projektu plānots denonsēt Vienošanos tās 11. panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā.
Ārlietu ministrija iesniegs Krievijas pusei paziņojumu par Vienošanās denonsēšanu.
Vienošanās zaudēs spēku sešus mēnešus pēc Latvijas paziņojuma par Vienošanās denonsēšanu iesniegšanas.
Līdz ar Vienošanās darbības izbeigšanu, darbību beigs arī Vienošanās ietvaros izveidotā Komisija. Tādēļ līdz ar Vienošanos spēku zaudēs arī Ministru kabineta 2011. gada 5. jūlija rīkojums Nr. 293 "Par Latvijas Republikas pārstāvju grupu Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas jauktajā komisijā sadarbībai vides aizsardzības jomā".