Anotācija

Ievērojot pēdējo gadu notikumus globālajā enerģētikas tirgū, izmaiņas starptautiskajā drošības vidē, Latvijas ģeogrāfisko novietojumu un ģeopolitisko situāciju kopumā, valsts pašpietiekamība pēdējos gadus ir kļuvusi īpaši svarīga. Minētais arīdzan ir īpaši būtiski attiecībā uz drošības rezervju pieejamību, kas pēc būtības nodrošina dažādām lietotāju grupām naftas produktu pieejamību, kad valstī ir būtiski ierobežota to ikdienišķa apgrozība (piemēram, nepārvarami traucētas preču apgādes ķēdes un tirgus komersanti nespēj importēt jaunus apjomus; naftas produktu nepieejamības dēļ ir ierobežotas sabiedrības locekļu autonomas pārvietošanās iespējas, u.c.).

Ar mērķi palielināt Latvijas tautsaimniecības un enerģētisko drošību un ilgtermiņā izveidot izmaksu ziņā lētāku drošības rezervju izveides modeli, Latvijā ar 2024. gada 1. janvāri ir ieviests jauns drošības rezervju pārvaldības modelis, kas paredz pakāpenisku drošības rezervju iegādi valsts īpašumā. 

Turklāt Latvija ir uzaicināta kļūt par Starptautiskās enerģētikas aģentūras (turpmāk – SEA) biedru. Latvijas dalība SEA ir arī svarīga no nacionālās drošības apsvērumiem, jo SEA darbojas arī kā organizācija, kas koordinē reaģēšanas pasākumus ārkārtas situācijās. Viens no iestāšanās SEA nosacījumiem ir nodrošināt, ka valstī ir pietiekami drošības rezervju krājumi, tādējādi Latvija ir apņēmusies izveidot drošības rezervju krājumus noteiktos apjomus pēc iespējas īsākos termiņos.

Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likuma normas ietver noteiktas procedūras un informācijas sniegšanas prasības, kuras pasūtītājam ir jāievēro tādu preču un pakalpojumu iegādei, uz kurām ir piemērojams attiecīgais likums.

Attiecībā uz drošības rezervju veidošanu, ir konstatējami būtiski riski drošai un savlaicīgai drošības rezervju izveidei, uzturēšanai un rotācijai, tostarp:

[1] Ar Aizsardzības un drošības jomas iepirkuma likumu ir pārņemta Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija direktīva 2009/81/EK, ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, un ar kuru groza direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK (turpmāk - Direktīva 2009/81/EK).

Lai arī kopumā Direktīvas 2009/81/EK normas un attiecīgi arī Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likuma normas ietver atsevišķus konfidencialitātes aspektus, kas var tikt ievēroti, organizējot publiskos iepirkumus, tomēr kopumā Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likums uzliek pienākumu nodrošināt augstu atklātības līmeni.

Minētais izriet no Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likuma 2. panta 1. punktā definētā likuma pieņemšanas mērķa –  nodrošināt iepirkuma atklātumu.

Piemēram, saskaņā ar Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likuma 6. panta ceturto un piekto daļu pasūtītājs, organizējot konkursa dialogu, slēgtu konkursu vai sarunu procedūru, publicē paziņojumu par līgumu. Turklāt atbilstoši Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likuma 12. panta otrajai daļai uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu slēgtā konkursā un konkursa dialogā un uzaicinājumā uz sarunām sarunu procedūrā, publicējot paziņojumu par līgumu, ietver vismaz šajā daļā minēto informāciju (tostarp, tehnisko specifikāciju).

Tādējādi, neatkarīgi no tā, ka Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likuma normas paredz dažādus konfidencialitātes izņēmumus, tomēr kopumā jebkurai informācijas neatklāšanai ir noteiktas stingras un pietiekami konkrētas robežas un definētā izņēmumu piemērošanas gadījumi.

Piemēram,  Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likuma 6. panta sestā daļa paredz pasūtītājam tiesības piemērot sarunu procedūru, nepublicējot paziņojumu par līgumu. Tomēr šādu iespēju pasūtītājs ir tiesīgs izmantot tikai šā likuma 53. pantā minētajos gadījumos, kas nav tieši attiecināmi uz iepirkumu veikšanu drošības rezervju iegādei, uzturēšanai un rotācijai.

Šajā aspektā ir īpaši uzsverams uz  faktu, ka drošības rezervju nodrošināšana ietver ne tikai pašu naftas produktu iegādi, uzturēšanu un rotāciju šaurākā nozīmē, bet ietver arī atsevišķu saistītu pakalpojumu nodrošināšanu, piemēram, naftas produktu pārvadāšanas (transportēšanas) pakalpojumus, kas nesaraujami saistīti ar iegādi, un naftas produktu kvalitātes pārbaudes (laboratoriju) pakalpojumus, kas saistīti ar uzturēšanas pakalpojumu. 

Tādējādi, piemēram, publicējot paziņojumu par līgumu iespējama agresora rīcībā nonāk pietiekama informācija, lai tas varētu izsecināt visu informāciju par drošības rezervju pārvaldības procesa organizāciju pilnā tā ciklā (tostarp, iegūt informāciju par preču un pakalpojumu iepirkšanas faktu, preču un pakalpojumu iegādes organizāciju, prognozēt to pārvadāšanas laiku un veidu, izsecināt to glabāšanas vietu un veidu, u.t.t.).

Turklāt ir pamatoti uzskatīt, ka iespējamajam agresoram ir pietiekami augstas zināšanas, intelektuālās spējas un resursi, lai tas spētu pat pie fragmentāras informācijas pilnībā modelēt visu ar drošības rezervju pārvaldību saistīto informāciju un identificēt iespējamās kāda procesa ķēdes vājās vietas un izmantot to, lai vājinātu gan Latvijas, gan kopumā SEA dalībvalstu aizsargspēju.

Ievērojot minēto, pārskatot kopējos drošības rezervju sistēmas atklātības aspektus aktuālās starptautiskās drošības vides kontekstā, kā arī ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko novietojumu, preventīvi būtu pārskatāmi publiski pieejamās informācijas apjoms un raksturs attiecībā uz drošības rezervju veidošanu un ar to saistītajiem organizatoriskajiem aspektiem, kas tieši ietekmē valsts drošību iespējama valsts apdraudējuma gadījumā.

[2] Papildus atzīmējams, ka naftas produkti ir prece, kas ir pakļauta straujām cenu svārstībām. Tādējādi, lai cenu svārstību rezultātā netiktu radīti zaudējumi, pastāv iespēja, ka cenu svārstības risks tiek iecenots piedāvājuma cenā un publiskā iepirkuma rezultātā tiek piedāvāta cena, kas ir augstāka par tā brīža tirgus cenu, jo publiskais iepirkums šādā aspektā nenodrošina iespēju ātri un efektīvi reaģēt uz aktuālo situāciju tirgū. Tādējādi minētais process kopumā ir neefektīvs un rada pamatotu iespējamību, ka valstij ir jāpārmaksā par drošības rezervju izveidi, kas savukārt paaugstinātu drošības rezervju pārvaldības izmaksas, pakalpojuma maksas likmi un mazumtirdzniecības degvielas cenas, kā arī kopumā radītu negatīvu ietekmi uz tautsaimniecību.

Turklāt, ja pārvaldītājam ir iespēja ātri reaģēt uz tirgus situāciju gadījumos, kad naftas produktu cenas krītas, tas dod iespēju iepirkt iespējami lielākus drošības rezervju apjomus. Šāda rīcība atbilstu valsts drošības interesēm – tiktu nodrošināts lielāks drošības rezervju apjoms iespējami īsākā periodā.
 

[1]  Direktīvas 2009/81/EK 16. apsvērumā ir sniegts skaidrojums, ka uz tādu līgumu slēgšanu, uz kuriem attiecas šīs direktīvas piemērošanas joma, šo direktīvu var neattiecināt, ja to pamato sabiedrības drošība vai arī dalībvalsts būtisku drošības interešu aizsardzība. Tas var attiekties uz tādiem līgumiem gan aizsardzības, gan drošības jomā, attiecībā uz kuriem ir nepieciešamas tik galēji augstas piegāžu drošības prasības un kuri ir tik konfidenciāli un/vai svarīgi valsts suverenitātei, ka pat šīs direktīvas īpašie noteikumi nav pietiekami, lai aizsargātu dalībvalsts svarīgākās drošības intereses, kuru noteikšana ir tikai pašas dalībvalsts ziņā.

Savukārt Direktīvas 2009/81/EK 16. apsvērumā ir papildus paskaidrots, ka  šīs direktīvas nepiemērošanai jābūt samērīgai ar sasniedzamajiem mērķiem jārada iespējami mazāki traucējumi brīvai preču apritei un pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

Attiecīgi Direktīvas 2009/81/EK 13. pantā ir noteikti īpašie izņēmumi, kādos gadījumos šo direktīvu nepiemēro. Tostarp Direktīvas 2009/81/EK 13. panta a) apakšpunktā ir noteikts, ka šo direktīvu nepiemēro līgumiem, saistībā ar kuriem šīs direktīvas noteikumu piemērošana liktu dalībvalstīm sniegt informāciju, kuras izpaušanu tās uzskatītu par pretēju savām drošības pamatinteresēm. 

Atbilstoši Eiropas Komisijas ziņojumam Eiropas parlamentam un Eiropas padomei par to, kā ir transponēta Direktīva 2009/81/EK attiecīgās direktīvas 13. punkta a) apakšpunkts ir pamatots uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 346. panta 1. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuru tiek paredzēts, ka dalībvalstīm nav jāsniedz tāda informācija, kuras izpaušanu tās atzīst par būtisku savas drošības interešu apdraudējumu.

Tāpat atbilstoši Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta izstrādātajiem norādījumiem “Aizsardzība un drošība – īpaši izņēmumi” Direktīvas 2009/81/EK piemērošanā ir akcentēts, ka Direktīvas 2009/81 13. panta a) apakšpunktā ir skaidri noteikta saikne starp informācijas neizpaušanu un direktīvas nepiemērošanu. Direktīvas 2009/81/EK 13. panta a) apakšpunkta mērķis ir izslēgt no direktīvas piemērošanas konfidenciālus nemilitārās drošības līgumus. Kā arī atbilstoši Direktīvas 2009/81/EK 27. apsvērumam minētais izņēmums būtu attiecināms uz tāda veida līgumiem, kas ir tik sensitīvi, ka nebūtu lietderīgi tiem piemērot šo direktīvu, pat ņemot vērā tās specifiskumu. 

Lai arī Direktīvas 2009/81/EK skaidrojošos materiālos ir vērsta uzmanība uz šauru minētā izņēmuma interpretāciju,  no minētā ir skaidri secināms, ka dalībvalsts kompetencē ir identificēt tās drošības intereses, kuras tai ir nepieciešams īpaši aizsargāt un kuru rezultātā netiek piemērotas Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likuma normas, vienlaikus ievērojot Direktīvas 2009/81/EK 16. un 17. apsvērumā minētās izvērtēšanas vadlīnijas, tostarp - Direktīvas 2009/81/EK piemērošanas izņēmums vajadzīgs tādu interešu aizsargāšanai, kuras ar Līguma par Eiropas Savienības darbību noteikumiem ir atzītas par leģitīmām (piemēram, sabiedrības drošība vai arī dalībvalsts būtisku drošības interešu aizsardzība), Kā arī tie ir tāda veida līgumi, kas satur tik augstas piegāžu drošības prasības un kuri ir tik konfidenciāli un/vai svarīgi valsts suverenitātei, ka pat šīs direktīvas īpašie noteikumi nav pietiekami, lai aizsargātu dalībvalsts svarīgākās drošības intereses, kuru noteikšana ir tikai pašas dalībvalsts ziņā.

[2] Direktīva 2009/81/EK un attiecīgi arīdzan Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likums paredz drošības rezervju izveides gadījumā piemērot atsevišķus konfidencialitātes aspektus. Tomēr šī likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 1.3. sadaļā “Problēmas” ir sniegts izvērtējums, ka, neraugoties uz  iespēju neatklāt atsevišķus konfidencialitātes aspektus, Aizsardzības un drošības jomas iepirkuma likuma normas neaizsargā informācijas aizsardzību tādā veidā, lai tā piemērošanas gadījumā valsts spētu nodrošināt tās nacionālās drošības interešu aizsardzību.

Nacionālās drošības likuma 1. pants nosaka, ka nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte. Nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums.

Ievērojot minēto, tas ir valsts pamatpienākums īstenot visus nepieciešamos pasākumus, lai tiktu nodrošināta nacionālā drošība pret iespējamiem vai faktiskiem apdraudējumiem. 

Naftas produkti ir paaugstinātas bīstamības produkts, kura pieejamība sabiedrībai enerģētiskās krīzes degvielas apgādē laikā ir vitāli būtiska sabiedrības drošības nodrošināšanai, tostarp:
1) sabiedrībai primāri nepieciešamo preču piegādei;
2) degvielu sabiedrības vajadzībām (tostarp, lai nepieciešamības gadījumā sabiedrībai būtu iespējams arī autonomi pārvietoties no iespējami apdraudētas vietas);
3) kā lai radītu sabiedrībai drošības sajūtu arī miera apstākļos, ka valsts ir sagādājusi drošības rezerves iespējamas enerģētiskās krīzes degvielas apgādē gadījumā.

Tādējādi Drošības rezervju iegāde un droša to aizsardzība tiešā veidā ir saistīta ar valsts nacionālās drošības interesēm.

Arīdzan Direktīvas 2009/119/EK 8. apsvērumā ir noteikts, ka drošības rezervju pieejamība un enerģijas piegāžu saglabāšana ir Eiropas Kopienas un dalībvalstu būtiska valsts drošības sastāvdaļa.

[3] Ir pamats izdarīt secinājumu, ka iespējamo agresoru rīcībā esoša informācija par drošības rezervju iepirkuma veikšanu, naftas produktu piegādātājiem un glabātājiem, piegādes veidiem, naftas produktu glabāšanas vietām eventuāli var tik izmantota, lai vājinātu valsts nacionālo drošību. Kā arī tik paaugstinātas bīstamības produktam kā naftas produkti nonākot iespējama agresorā rīcībā, var tikt nodarīti neatgriezeniski zaudējumi Latvijas infrastruktūrai (tostarp, kritiskai infrastruktūrai) un sabiedrībai kopumā.

Tādējādi kopumā visi ar drošības rezervju izveidi saistītie jautājumi ir uzskatāmi par īpaši sensitīviem un aizsargājamiem un izņēmums no publisko iepirkumu piemērošanas ir saistīts ar leģitīmu interešu aizsardzību – ar sabiedrības drošību, kas ir uzskatāma par  būtiskām nacionālās drošības interesēm. Kā arī šī likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 1.3. sadaļā “Problēmas” ir sniegts izvērtējums apliecina, ka pat Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likuma īpašie nosacījumi nav pietiekami, lai aizsargātu Latvijas svarīgākās drošības intereses, kuru noteikšana ir tikai pašas valsts ziņā.

Ievērojot minēto, ar likumprojektu tiek paredzēts risinājums drošības rezervju izveidei, uzturēšanai un rotācijai nepiemērot publisko iepirkumu regulējumu.

[4] Vienlaikus, lai kopumā tiktu aizsargātas sabiedrības intereses, Possessor, īstenojot minēto valsts pārvaldes uzdevumu, ievēro Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma normas, tostarp minētā likuma 3. pantu, kas nosaka, ka rīcībai ar publiskas personas mantu ir jābūt lietderīgai.