22-TA-231: Likumprojekts (Grozījumi)
Anotācijas (ex-ante) nosaukums
Tiesību akta projekta "Grozījumi Ārstniecības likumā" sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojums (anotācija)
1. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
1.1. Pamatojums
Apraksts
Likumprojekts sagatavots atbilstoši:
1) Ministru kabineta 2020. gada 29. aprīļa rīkojuma Nr.223 “Par konceptuālo ziņojumu “Par risinājumu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildes regulējumam”” 3. punktam
(2020-UZD-801);
2) Veselības ministrijas koncepcija “Veselības aprūpes sistēmas kvalitātes pilnveidošanas un pacientu drošības koncepcija „Kvalitātes vadība jeb vadības kvalitāte”” (Veselības ministrijas 20.01.2017. rīkojums Nr.22);
3) Ministru kabineta 09.06.2020.gada sēdes protokola Nr.40, 18.§ 2.punktā Veselības ministrijai dotajam uzdevumam, tiek noteikta sertifikācijas eksāmenu kārtība, tādējādi nodrošinot tiesību sistēmai atbilstošu regulējumu ārstniecības personu tiesībām kārtot atkārtotu sertifikācijas eksāmenu;
4) Valsts kontroles revīzijas Nr.2.4.1-9/2020 “Par Veselības ministrijas 2020.gada pārskata sagatavošanas pareizību” 4.ieteikums;
5) pēc Veselības ministrijas iniciatīvas.
1) Ministru kabineta 2020. gada 29. aprīļa rīkojuma Nr.223 “Par konceptuālo ziņojumu “Par risinājumu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildes regulējumam”” 3. punktam
(2020-UZD-801);
2) Veselības ministrijas koncepcija “Veselības aprūpes sistēmas kvalitātes pilnveidošanas un pacientu drošības koncepcija „Kvalitātes vadība jeb vadības kvalitāte”” (Veselības ministrijas 20.01.2017. rīkojums Nr.22);
3) Ministru kabineta 09.06.2020.gada sēdes protokola Nr.40, 18.§ 2.punktā Veselības ministrijai dotajam uzdevumam, tiek noteikta sertifikācijas eksāmenu kārtība, tādējādi nodrošinot tiesību sistēmai atbilstošu regulējumu ārstniecības personu tiesībām kārtot atkārtotu sertifikācijas eksāmenu;
4) Valsts kontroles revīzijas Nr.2.4.1-9/2020 “Par Veselības ministrijas 2020.gada pārskata sagatavošanas pareizību” 4.ieteikums;
5) pēc Veselības ministrijas iniciatīvas.
1.2. Mērķis
Mērķa apraksts
Mērķis ir Ārstniecības likumā (turpmāk – likums) precizēt ietvertās esošās normas un papildināt ar jaunām, atbilstoši aktuālai situācijai, lai uzlabotu pacientu drošību, pacientu uzticību veselības aprūpes sistēmai, kā arī izveidotu vienotu izpratni par veselības aprūpes sistēmas un ārstniecības procesu kvalitāti. Vienlaikus projekts paredz vairākus deleģējumus Ministru kabinetam izdot noteikumus, kā arī paredz noteikt farmaceita lomu veselības aprūpē un sadarbību pacienta veselības aprūpes uzraudzībā ar ārstniecības personām.
Spēkā stāšanās termiņš
Jebkādi citi nosacījumi (atrunāti tiesību aktā)
Pamatojums
Lai attiecīgi izstrādātu saistītos normatīvos aktus, likumprojekts paredz papildināt pārejas noteikumus ar vairākiem punktiem:
1. Ministru kabinets līdz 2024. gada 1.oktobrim izdod šā likuma 9.panta 1.1 daļā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2016. gada 24. maija noteikumi Nr. 317 “Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
2. Šā likuma 9.panta (31) daļa stājas spēkā 2024. gada 2. janvārī.
3. Šā likuma 1. panta 33. punkts un 9. panta piektā daļa stājas spēkā 2024. gada 1. aprīlī.
4. Šā likuma 1. panta 31., 32. un 34. punkts, 9. panta sestā daļa un 10.2 pants stājas spēkā 2025. gada 1. jūlijā.
5. Ministru kabinets līdz 2025. gada 1.jūlijam izdod šā likuma 9.1 pantā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2010. gada 25. maija noteikumi Nr. 469 "Kārtība, kādā izstrādā, izvērtē, reģistrē un ievieš klīniskās vadlīnijas", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
6.Ministru kabinets līdz 2024. gada 1.oktobrim izdod šā likuma 29.panta pirmajā daļā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumi Nr. 943 “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
7. Ministru kabinets līdz 2024. gada 1.jūnijam izdod šā likuma 69.1 panta devitās daļas minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2016. gada 12. jūlija noteikumi Nr. 453 "Noteikumi par kārtību, kādā ierobežojami pacienti, un priekšmetiem, kurus aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
1. Ministru kabinets līdz 2024. gada 1.oktobrim izdod šā likuma 9.panta 1.1 daļā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2016. gada 24. maija noteikumi Nr. 317 “Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
2. Šā likuma 9.panta (31) daļa stājas spēkā 2024. gada 2. janvārī.
3. Šā likuma 1. panta 33. punkts un 9. panta piektā daļa stājas spēkā 2024. gada 1. aprīlī.
4. Šā likuma 1. panta 31., 32. un 34. punkts, 9. panta sestā daļa un 10.2 pants stājas spēkā 2025. gada 1. jūlijā.
5. Ministru kabinets līdz 2025. gada 1.jūlijam izdod šā likuma 9.1 pantā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2010. gada 25. maija noteikumi Nr. 469 "Kārtība, kādā izstrādā, izvērtē, reģistrē un ievieš klīniskās vadlīnijas", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
6.Ministru kabinets līdz 2024. gada 1.oktobrim izdod šā likuma 29.panta pirmajā daļā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumi Nr. 943 “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
7. Ministru kabinets līdz 2024. gada 1.jūnijam izdod šā likuma 69.1 panta devitās daļas minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2016. gada 12. jūlija noteikumi Nr. 453 "Noteikumi par kārtību, kādā ierobežojami pacienti, un priekšmetiem, kurus aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Pašreizējā situācija
Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpilde
Atbilstoši Krimināllikuma 68. panta pirmajai daļai personām, kas izdarījušas šajā likumā paredzētos nodarījumus, bet sirgst ar psihiskiem traucējumiem un ir atzītas par nepieskaitāmām vai ierobežoti pieskaitāmām, un ja šī persona pēc izdarītā nodarījuma rakstura un sava psihiskā stāvokļa dēļ ir bīstama sabiedrībai, tiesa var noteikt šādus medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus:
1) ambulatora ārstēšana medicīnas iestādē;
2) ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā);
3) ārstēšana specializētā psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) ar apsardzi.
Ņemot vērā, ka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa ilgums atkarīgs no personas psihiskā stāvokļa un ārstēšanas norises, tiesa nenosaka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanas termiņu. Tāpēc likumdevējs ir noteicis kārtību, kādā tas kontrolējams un noteicis kompetences lēmuma izpildes gaitā tiesai un ārstniecības iestādei. Saskaņā ar Kriminālprocesa likumā noteikto lēmuma par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildi kontrolē pirmās instances tiesa.
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 596. pantam tiesa medicīniska rakstura piespiedu līdzekli personai piemēro, izvērtējot tiespsihiatriskās ekspertīzes atzinumu un tajā izdarītos secinājumus. Tiespsihiatriskās ekspertīzes uzdevums ir konstatēt, vai persona noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā slimojusi ar psihiskiem traucējumiem, kuru dēļ nav varējusi saprast savu darbību vai to vadīt. Līdz ar to jābūt pārliecībai, ka tiespsihiatriskās ekspertīzes atzinums un tiesas lēmums, piemērojot personai konkrētu medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, atspoguļo ne tikai personas bīstamību sabiedrībai, bet arī personas spēju saprast un pildīt sev noteikto piespiedu līdzekli. Īpaši tas attiecināms uz ambulatoru ārstēšanos medicīnas iestādē, kad ārstēšanas rezultāts atkarīgs no personas, kam piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, līdzestības.
Ārstniecības iestāžu pieredze liecina, ka galvenā problēma medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu izpildē ir saistīta tieši ar ambulatoro ārstēšanos, kas nenes rezultātu dēļ pacientu līdzestības trūkuma (neapmeklē ārstu, nelieto zāles).
Ja persona neierodas ārstniecības iestādē, uz kuru ir nosūtīts lēmums par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu, ārstniecības iestādes pienākums ir ziņot par to tiesai (Ministru kabineta 2017. gada 29. augusta noteikumi Nr.512 “Noteikumi par tiesai sniedzamās informācijas saturu un apjomu par personu, kurai kriminālprocesā noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, no kura persona izvairās vai nepilda tā nosacījumus”), kuras kompetencē ir izlemt jautājumu par noteiktā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa grozīšanu uz vairāk ierobežojošu.
Ņemot vērā, ka pašreizējā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanas un izpildes kārtība nenodrošina gaidīto rezultātu, ar Ministru kabineta 2020. gada 29. aprīļa rīkojumu Nr. 223 "Par konceptuālo ziņojumu "Par risinājumu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildes regulējumam"" Veselības ministrijai uzdots sadarbībā ar Tieslietu ministriju precizēt normatīvos aktus, veicot grozījumus Ārstniecības likumā, vai arī veidojot jaunu tiesību aktu - atkarībā no jauno normu apjoma un būtības.
Ņemot vērā, ka
1) normas par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildi un ar to saistītajiem lēmumiem jau ir iekļautas Ārstniecības likumā, Kriminālprocesa likumā un MK noteikumos Nr.512,
2) uz personām, kam noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, attiecināmas arī citas vispārējas prasības pacientu tiesību ievērošanai, ārstniecībai, tostarp pacientu ar psihiskām slimībām ārstēšanai, un
3) problēma skar tikai personas, kam piemērotais medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis ir ambulatora ārstēšana,
nav nepieciešams izstrādāt jaunu regulējumu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildei (ārstēšanai). Līdz ar to sagatavoti grozījumi Ārstniecības likumā.
Pirmās palīdzības sniegšana
Ministru kabineta 2012. gada 14. augusta noteikumi Nr.557 ”Noteikumi par apmācību pirmās palīdzības sniegšanā” nosaka pirmās palīdzības sniegšanas apmācības sistēmu, pirmās palīdzības sniegšanas apmācības programmu saturu, kārtību, kādā nodrošina apmācību pirmās palīdzības sniegšanā. Minētie noteikumi arī paredz, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (turpmāk – NMPD) jāveido un jāuztur elektroniska datu bāze par apmācības kursu beigšanu un jāveic elektroniska informācijas apmaiņa ar institūcijām, kurām savu funkciju pildīšanai ir nepieciešama informācija par pirmās palīdzības pamatzināšanu apmācības kursu beigušajām personām. Šobrīd process nav elektronizēts. NMPD īsteno Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansētu projektu „Vienotās neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas vadības informācijas sistēmas attīstība (2. kārta)” (turpmāk - projekts). Projekta ietvaros paredzēts izveidot jaunu valsts informācijas sistēmu “Pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēma” un jaunu elektronisko pakalpojumu “Pirmās palīdzības apmācība” portālā www.latvija.lv. Pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēma tiek izstrādāta apmācību procesa pārraudzībai, kas tai skaitā sadarbosies ar e-pakalpojumu “Pirmās palīdzības apmācība”, nodrošinās datu nodošanu e-pakalpojumam tā darbības nodrošināšanai, datu saņemšanu no e-pakalpojuma un saņemto datu apstrādi. E-pakalpojumā “Pirmās palīdzības apmācība” visi Latvijas iedzīvotāji varēs iegūt informāciju par pirmās palīdzības apmācību iespējām, reģistrēties sev atbilstošā kursā un sekot līdzi jau apgūtā kursa apliecības derīguma termiņam. Apmācīt tiesīgām institūcijām būs iespēja informācijas sistēmā izvietot informāciju par kursu, komplektēt apmācāmo grupas. Būs iespējams veikt elektronisku informācijas apmaiņu ar institūcijām, kurām savu funkciju pildīšanai nepieciešama informācija par pirmās palīdzības pamatzināšanu kursu apguvušām personām (piemēram, CSDD, Valsts policija u.c.).
Valsts informācijas sistēmu likuma 5. panta pirmā daļa nosaka, ka valsts informācijas sistēmu izveido, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem, kuros norādīti vismaz:
1) valsts informācijas sistēmas pārzinis; 2) valsts informācijas sistēmā iekļaujamā informācija; 3) valsts informācijas sistēmas pārzinim noteiktās funkcijas, uzdevumi un mērķi, kuru izpildei nepieciešamās informācijas apriti nodrošina, izveidojot valsts informācijas sistēmu; 4) kārtība, kādā nodod informāciju iekļaušanai valsts informācijas sistēmā; 5) nosacījumi piekļuves nodrošināšanai valsts informācijas sistēmā iekļautajai informācijai.
Farmācijas joma
No Satversmes 111.panta tiesībām uz veselību izriet valsts pienākums gādāt par apstākļiem, kas ietekmē personu iespēju sasniegt visaugstāko veselības līmeni (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 1. punktu, 2004. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2003-15-0106 6. punktu un 2008. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 11).
Tādējādi nepieciešams veicināt uz cilvēku centrētas un integrētas veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību. Mērķa sasniegšanai nepieciešams uzlabot aptiekas pakalpojumu pieejamību un attīstīt farmaceitisko aprūpi, palielinot farmaceita lomu veselības aprūpē.
Šobrīd farmaceita loma veselības aprūpē (ārstniecībā) nav definēta, līdz ar to farmaceits kā veselības aprūpes speciālists tiek noteikts Ārstniecības likumā (53.3 pants).
Farmaceita un klīniskā farmaceita sasniedzamie uzdevumi veselības aprūpē, nav norādīti, tādējādi nepieciešams tos norādīt. Šobrīd farmaceiti (normatīvo aktu līmenī) nav integrēti multidisciplinārās veselības aprūpes komandās, tāpēc nepieciešami grozījumi, lai šo jautājumu atrisinātu (53.3 un 53.4pants).
Ārstniecības kvalitāte
Šobrīd normatīvajos aktos ir definēts kas ir klīniskās vadlīnijas, taču nav definēts, kas ir klīniskais algoritms un klīniskais ceļš. Lai izveidotu vienotu izpratni par veselības aprūpes sistēmas un ārstniecības procesu kvalitāti, vienlaikus uzlabojot pacientu drošību un pacientu uzticību veselības aprūpes sistēmai, ir nepieciešamība noteikt klīniskā algoritma un klīniskā ceļa definīcijas.
Tāpat šobrīd normatīvie akti neparedz arī nodrošināt noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu. Lai turpmāk pēc iespējas vairāk samazinātu noteiktu nāves gadījumu atkārtošanās iespējas, ir būtiski pilnveidot veselības aprūpes kvalitātes sistēmu, nodrošinot iespēju veikt sistēmisku multidisciplināru visu vai atsevišķu noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu, kas identificē cēloņus un ar to saistītos novēršamus un labojamus faktorus.
Šobrīd valstī nav noteikta viena vadošā iestādē kādā no prioritārajām veselības aprūpes jomām, kas nodrošinātu sistēmisku ārstniecības procesu kvalitātes pārraudzību valstī, izstrādājot vienotus profilakses, diagnostikas, ārstēšanas un tās pēctecības principus.
Ņemot vērā patoloģijas jomas ekspertu viedokli, patoloģijas izmeklējumu kvalitāte, ātrums, kā arī izmeklējumu slēdzienu un testēšanas pārskatu kvalitāte atsevišķos gadījumos ir zema un neatbilst vienotiem kritērijiem, kas ļoti būtiski ietekmē onkoloģisko slimību diagnostiku valstī un turpmāku ārstēšanu, it īpaši, nozīmējot personalizētu ārstēšanu, kad pacientam ar specifiskām molekulārās patoloģijas metodēm var atrast specifiskās audzēja mutācijas un piemērot individuālu ārstēšanu.
It īpaši problēma ir aktualizējusies pēdējos piecos gados, kad notiek strauja patoloģijas sfēras diagnostisko tehnoloģiju attīstība. Jauno tehnoloģiju (molekulāro prognostisko un diagnostisko biomarķieru, kā arī onko-mutāciju noteikšana) ieviešana ir saistīta ar augstām finanšu izmaksām, vienlaikus pieprasot arī augsti kvalificētu personālu, kur attiecīgi pretī tiek sagaidīts kvalitatīvi un starptautiskām vadlīnijām un protokoliem atbilstoši testēšanas pārskati, jo no izmeklējumu rezultātiem ir atkarīga dārgu terapiju nozīmēšana un sagaidāmā terapijas efektivitāte.
Ārstniecības personas
Likumā “Par prakses ārstiem” ir sniegts skaidrojums terminam “ārsts stažieris” un noteikts, ka prakses ārsta vadībā drīkst strādāt viens ārsts stažieris. Saskaņā ar likumā “Par prakses ārstiem” noteikto ārsts stažieris ir tiesīgs strādāt ārsta praksē. Amats ārsts stažieris bieži tiek piemērots ne tikai ārsta praksē, bet arī stacionārajās ārstniecības iestādēs. Lai ārsts stažieris būtu tiesīgs strādāt ārstniecības iestādē, ir nepieciešams papildināt Ārstniecības likumu ar tiesisko regulējumu ārsta stažiera darbībai ārstniecības iestādēs. Ministru kabineta 09.06.2020.gada sēdes protokola Nr.40, 18.§ 2.punktā uzdots Veselības ministrijai nodrošināt tiesību sistēmai atbilstošu regulējumu ārstniecības personu tiesībām kārtot atkārtotu sertifikācijas eksāmenu.
Atbilstoši Krimināllikuma 68. panta pirmajai daļai personām, kas izdarījušas šajā likumā paredzētos nodarījumus, bet sirgst ar psihiskiem traucējumiem un ir atzītas par nepieskaitāmām vai ierobežoti pieskaitāmām, un ja šī persona pēc izdarītā nodarījuma rakstura un sava psihiskā stāvokļa dēļ ir bīstama sabiedrībai, tiesa var noteikt šādus medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus:
1) ambulatora ārstēšana medicīnas iestādē;
2) ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā);
3) ārstēšana specializētā psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) ar apsardzi.
Ņemot vērā, ka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa ilgums atkarīgs no personas psihiskā stāvokļa un ārstēšanas norises, tiesa nenosaka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanas termiņu. Tāpēc likumdevējs ir noteicis kārtību, kādā tas kontrolējams un noteicis kompetences lēmuma izpildes gaitā tiesai un ārstniecības iestādei. Saskaņā ar Kriminālprocesa likumā noteikto lēmuma par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildi kontrolē pirmās instances tiesa.
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 596. pantam tiesa medicīniska rakstura piespiedu līdzekli personai piemēro, izvērtējot tiespsihiatriskās ekspertīzes atzinumu un tajā izdarītos secinājumus. Tiespsihiatriskās ekspertīzes uzdevums ir konstatēt, vai persona noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā slimojusi ar psihiskiem traucējumiem, kuru dēļ nav varējusi saprast savu darbību vai to vadīt. Līdz ar to jābūt pārliecībai, ka tiespsihiatriskās ekspertīzes atzinums un tiesas lēmums, piemērojot personai konkrētu medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, atspoguļo ne tikai personas bīstamību sabiedrībai, bet arī personas spēju saprast un pildīt sev noteikto piespiedu līdzekli. Īpaši tas attiecināms uz ambulatoru ārstēšanos medicīnas iestādē, kad ārstēšanas rezultāts atkarīgs no personas, kam piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, līdzestības.
Ārstniecības iestāžu pieredze liecina, ka galvenā problēma medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu izpildē ir saistīta tieši ar ambulatoro ārstēšanos, kas nenes rezultātu dēļ pacientu līdzestības trūkuma (neapmeklē ārstu, nelieto zāles).
Ja persona neierodas ārstniecības iestādē, uz kuru ir nosūtīts lēmums par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu, ārstniecības iestādes pienākums ir ziņot par to tiesai (Ministru kabineta 2017. gada 29. augusta noteikumi Nr.512 “Noteikumi par tiesai sniedzamās informācijas saturu un apjomu par personu, kurai kriminālprocesā noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, no kura persona izvairās vai nepilda tā nosacījumus”), kuras kompetencē ir izlemt jautājumu par noteiktā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa grozīšanu uz vairāk ierobežojošu.
Ņemot vērā, ka pašreizējā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanas un izpildes kārtība nenodrošina gaidīto rezultātu, ar Ministru kabineta 2020. gada 29. aprīļa rīkojumu Nr. 223 "Par konceptuālo ziņojumu "Par risinājumu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildes regulējumam"" Veselības ministrijai uzdots sadarbībā ar Tieslietu ministriju precizēt normatīvos aktus, veicot grozījumus Ārstniecības likumā, vai arī veidojot jaunu tiesību aktu - atkarībā no jauno normu apjoma un būtības.
Ņemot vērā, ka
1) normas par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildi un ar to saistītajiem lēmumiem jau ir iekļautas Ārstniecības likumā, Kriminālprocesa likumā un MK noteikumos Nr.512,
2) uz personām, kam noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, attiecināmas arī citas vispārējas prasības pacientu tiesību ievērošanai, ārstniecībai, tostarp pacientu ar psihiskām slimībām ārstēšanai, un
3) problēma skar tikai personas, kam piemērotais medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis ir ambulatora ārstēšana,
nav nepieciešams izstrādāt jaunu regulējumu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildei (ārstēšanai). Līdz ar to sagatavoti grozījumi Ārstniecības likumā.
Pirmās palīdzības sniegšana
Ministru kabineta 2012. gada 14. augusta noteikumi Nr.557 ”Noteikumi par apmācību pirmās palīdzības sniegšanā” nosaka pirmās palīdzības sniegšanas apmācības sistēmu, pirmās palīdzības sniegšanas apmācības programmu saturu, kārtību, kādā nodrošina apmācību pirmās palīdzības sniegšanā. Minētie noteikumi arī paredz, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (turpmāk – NMPD) jāveido un jāuztur elektroniska datu bāze par apmācības kursu beigšanu un jāveic elektroniska informācijas apmaiņa ar institūcijām, kurām savu funkciju pildīšanai ir nepieciešama informācija par pirmās palīdzības pamatzināšanu apmācības kursu beigušajām personām. Šobrīd process nav elektronizēts. NMPD īsteno Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansētu projektu „Vienotās neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas vadības informācijas sistēmas attīstība (2. kārta)” (turpmāk - projekts). Projekta ietvaros paredzēts izveidot jaunu valsts informācijas sistēmu “Pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēma” un jaunu elektronisko pakalpojumu “Pirmās palīdzības apmācība” portālā www.latvija.lv. Pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēma tiek izstrādāta apmācību procesa pārraudzībai, kas tai skaitā sadarbosies ar e-pakalpojumu “Pirmās palīdzības apmācība”, nodrošinās datu nodošanu e-pakalpojumam tā darbības nodrošināšanai, datu saņemšanu no e-pakalpojuma un saņemto datu apstrādi. E-pakalpojumā “Pirmās palīdzības apmācība” visi Latvijas iedzīvotāji varēs iegūt informāciju par pirmās palīdzības apmācību iespējām, reģistrēties sev atbilstošā kursā un sekot līdzi jau apgūtā kursa apliecības derīguma termiņam. Apmācīt tiesīgām institūcijām būs iespēja informācijas sistēmā izvietot informāciju par kursu, komplektēt apmācāmo grupas. Būs iespējams veikt elektronisku informācijas apmaiņu ar institūcijām, kurām savu funkciju pildīšanai nepieciešama informācija par pirmās palīdzības pamatzināšanu kursu apguvušām personām (piemēram, CSDD, Valsts policija u.c.).
Valsts informācijas sistēmu likuma 5. panta pirmā daļa nosaka, ka valsts informācijas sistēmu izveido, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem, kuros norādīti vismaz:
1) valsts informācijas sistēmas pārzinis; 2) valsts informācijas sistēmā iekļaujamā informācija; 3) valsts informācijas sistēmas pārzinim noteiktās funkcijas, uzdevumi un mērķi, kuru izpildei nepieciešamās informācijas apriti nodrošina, izveidojot valsts informācijas sistēmu; 4) kārtība, kādā nodod informāciju iekļaušanai valsts informācijas sistēmā; 5) nosacījumi piekļuves nodrošināšanai valsts informācijas sistēmā iekļautajai informācijai.
Farmācijas joma
No Satversmes 111.panta tiesībām uz veselību izriet valsts pienākums gādāt par apstākļiem, kas ietekmē personu iespēju sasniegt visaugstāko veselības līmeni (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 1. punktu, 2004. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2003-15-0106 6. punktu un 2008. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 11).
Tādējādi nepieciešams veicināt uz cilvēku centrētas un integrētas veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību. Mērķa sasniegšanai nepieciešams uzlabot aptiekas pakalpojumu pieejamību un attīstīt farmaceitisko aprūpi, palielinot farmaceita lomu veselības aprūpē.
Šobrīd farmaceita loma veselības aprūpē (ārstniecībā) nav definēta, līdz ar to farmaceits kā veselības aprūpes speciālists tiek noteikts Ārstniecības likumā (53.3 pants).
Farmaceita un klīniskā farmaceita sasniedzamie uzdevumi veselības aprūpē, nav norādīti, tādējādi nepieciešams tos norādīt. Šobrīd farmaceiti (normatīvo aktu līmenī) nav integrēti multidisciplinārās veselības aprūpes komandās, tāpēc nepieciešami grozījumi, lai šo jautājumu atrisinātu (53.3 un 53.4pants).
Ārstniecības kvalitāte
Šobrīd normatīvajos aktos ir definēts kas ir klīniskās vadlīnijas, taču nav definēts, kas ir klīniskais algoritms un klīniskais ceļš. Lai izveidotu vienotu izpratni par veselības aprūpes sistēmas un ārstniecības procesu kvalitāti, vienlaikus uzlabojot pacientu drošību un pacientu uzticību veselības aprūpes sistēmai, ir nepieciešamība noteikt klīniskā algoritma un klīniskā ceļa definīcijas.
Tāpat šobrīd normatīvie akti neparedz arī nodrošināt noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu. Lai turpmāk pēc iespējas vairāk samazinātu noteiktu nāves gadījumu atkārtošanās iespējas, ir būtiski pilnveidot veselības aprūpes kvalitātes sistēmu, nodrošinot iespēju veikt sistēmisku multidisciplināru visu vai atsevišķu noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu, kas identificē cēloņus un ar to saistītos novēršamus un labojamus faktorus.
Šobrīd valstī nav noteikta viena vadošā iestādē kādā no prioritārajām veselības aprūpes jomām, kas nodrošinātu sistēmisku ārstniecības procesu kvalitātes pārraudzību valstī, izstrādājot vienotus profilakses, diagnostikas, ārstēšanas un tās pēctecības principus.
Ņemot vērā patoloģijas jomas ekspertu viedokli, patoloģijas izmeklējumu kvalitāte, ātrums, kā arī izmeklējumu slēdzienu un testēšanas pārskatu kvalitāte atsevišķos gadījumos ir zema un neatbilst vienotiem kritērijiem, kas ļoti būtiski ietekmē onkoloģisko slimību diagnostiku valstī un turpmāku ārstēšanu, it īpaši, nozīmējot personalizētu ārstēšanu, kad pacientam ar specifiskām molekulārās patoloģijas metodēm var atrast specifiskās audzēja mutācijas un piemērot individuālu ārstēšanu.
It īpaši problēma ir aktualizējusies pēdējos piecos gados, kad notiek strauja patoloģijas sfēras diagnostisko tehnoloģiju attīstība. Jauno tehnoloģiju (molekulāro prognostisko un diagnostisko biomarķieru, kā arī onko-mutāciju noteikšana) ieviešana ir saistīta ar augstām finanšu izmaksām, vienlaikus pieprasot arī augsti kvalificētu personālu, kur attiecīgi pretī tiek sagaidīts kvalitatīvi un starptautiskām vadlīnijām un protokoliem atbilstoši testēšanas pārskati, jo no izmeklējumu rezultātiem ir atkarīga dārgu terapiju nozīmēšana un sagaidāmā terapijas efektivitāte.
Ārstniecības personas
Likumā “Par prakses ārstiem” ir sniegts skaidrojums terminam “ārsts stažieris” un noteikts, ka prakses ārsta vadībā drīkst strādāt viens ārsts stažieris. Saskaņā ar likumā “Par prakses ārstiem” noteikto ārsts stažieris ir tiesīgs strādāt ārsta praksē. Amats ārsts stažieris bieži tiek piemērots ne tikai ārsta praksē, bet arī stacionārajās ārstniecības iestādēs. Lai ārsts stažieris būtu tiesīgs strādāt ārstniecības iestādē, ir nepieciešams papildināt Ārstniecības likumu ar tiesisko regulējumu ārsta stažiera darbībai ārstniecības iestādēs. Ministru kabineta 09.06.2020.gada sēdes protokola Nr.40, 18.§ 2.punktā uzdots Veselības ministrijai nodrošināt tiesību sistēmai atbilstošu regulējumu ārstniecības personu tiesībām kārtot atkārtotu sertifikācijas eksāmenu.
Problēmas un risinājumi
Problēmas apraksts
Likumprojekta 1. pants, kas paredz izteikt Likuma 1.panta 20. punktu un papildināt 1.pantu ar 31., 32., 33. un 34. punktu, likumprojekta 2. pants, kas paredz papildināt 9.pantu ar piekto un sesto daļu, kā arī likumprojekta 3. pants, kas paredz izteikt Likuma 9.1 pantu jaunā redakcijā.
Veselības ministrijas izstrādātā koncepcija “Veselības aprūpes sistēmas kvalitātes pilnveidošanas un pacientu drošības koncepcija „Kvalitātes vadība jeb vadības kvalitāte”” (turpmāk – Koncepcija) rosina atteikties no esošās prakses klīnisko vadlīniju izstrādē, reģistrācijā un apstiprināšanā, un vienlaikus aktivizēt profesionālās ārstniecības personu organizācijas klīnisko vadlīniju identificēšanā vai izstrādē, klīnisko algoritmu un labas prakses vadlīniju izstrādē un regulārā aktualizācijā, centralizēti nodrošinot pieeju informācijai uz Slimību profilakses un kontroles centra bāzes. Tāpat Koncepcijas pasākumu plānā ir iekļauts pasākums par esošo klīnisko vadlīniju un medicīnisko tehnoloģiju izvērtēšanu, kā arī klīnisko algoritmu un klīnisko ceļu izstrādi.
Ņemot vērā speciālistu viedokli, klīniskajām vadlīnijām ir būtiska loma jaunu ārstu izglītošanā, ārstniecības procesā, klīnisko rezultātu analīzē un klīnisko auditu nodrošināšanā, bet ārstam vienmēr ir iespēja pieņemt citu pamatotu lēmumu. Klīniskās vadlīnijas izstrādā profesionāļi par pamatu ņemot labo praksi un pētnieciski vai statistiski pamatotus profesionālus secinājumus. Attīstītajās Eiropas valstīs ir datu bāzes ar dažādu slimību klīniskajām vadlīnijām. Ņemot vērā Latvijas profesionāļu kompetences, resursus un iespējas, Latvijas profesionāļi izvēlas pēc kurām vadlīnijām viņi varētu vadīties savā praksē. Ir arī inovatīvās pieejas, kuru autori ir un būs Latvijas ārsti (pētniecības un inovāciju ieviešanas procesa rezultātā izstrādātas klīniskās vadlīnijas). Abos gadījumos ir nepieciešams nodrošināt pieeju klīniskajām vadlīnijām – failiem, ko, atbilstoši profesionālo organizāciju iesniegtajiem datiem, saskaņā ar Koncepciju veiks Slimību profilakses un kontroles centrs.
Vienlaikus būtiska loma kvalitatīvā un savlaicīgā veselības aprūpes nodrošināšanā ir klīniskajiem algoritmiem un klīniskajiem ceļiem, kas izstrādāti atbilstoši klīniskajiem algoritmiem vai klīniskajām vadlīnijām.
Šobrīd valstī nav noteikta viena vadošā iestādē kādā no prioritārajām veselības aprūpes jomām, kas nodrošinātu sistēmisku ārstniecības procesu kvalitātes pārraudzību valstī, izstrādājot vienotus profilakses, diagnostikas, ārstēšanas un tās pēctecības principus. Attīstoties medicīnai kopumā un pilnveidojot ārstniecības procesu, mūsdienās būtiski ir veikt visaptverošu pacientu ārstēšanas un aprūpes infrastruktūras uzlabošanu. Šobrīd atsevišķās veselības aprūpes jomās nav vienotu pamatprincipu nedz infrastruktūrai un funkcionalitātei, nedz nacionālam redzējumam. Ir dažādas pieejas pacientu ārstēšanā, sadarbība starp iesaistītajām pusēm ir pilnveidojama, tādējādi ir nepieciešams izveidot un nodrošināt tādu veselības aprūpes pakalpojuma infrastruktūru un sniegšanu, kas atbilstu noteiktām kvalitātes, efektivitātes un drošības prasībām.
Atbilstoši Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plāna 2022.–2024.gadam (turpmāk – Onkoloģijas plāns) noteiktajam, onkoloģija veselības nozarē ir noteikta kā viena no veselības aprūpes jomas horizontālajām prioritātēm, kuras ietvaros ir jāveic sistēmiskas izmaiņas un jānodrošina kvalitatīva pārvaldības izveide. Līdz ar to sākotnēji būtu svarīgi izveidot metodiskās vadības institūciju onkoloģijā, nodrošinot kvalitatīvu pārvaldības sistēmu Latvijā.
Pēctecīgi šādas metodiskās vadības institūcijas paredzēts izveidot arī citās veselības nozares prioritārajās jomās, piemēram, kardioloģijā, psihiatrijā un citur.
Ņemot vērā patoloģijas jomas ekspertu viedokli, patoloģijas izmeklējumu kvalitāte, ātrums, kā arī izmeklējumu slēdzienu un testēšanas pārskatu kvalitāte atsevišķos gadījumos ir zema un neatbilst vienotiem kritērijiem, kas ļoti būtiski ietekmē onkoloģisko slimību diagnostiku valstī un turpmāku ārstēšanu, it īpaši, nozīmējot personalizētu ārstēšanu, kad pacientam ar specifiskām molekulārās patoloģijas metodēm var atrast specifiskās audzēja mutācijas un piemērot individuālu ārstēšanu.
It īpaši problēma ir aktualizējusies pēdējos piecos gados, kad notiek strauja patoloģijas sfēras diagnostisko tehnoloģiju attīstība. Jauno tehnoloģiju (molekulāro prognostisko un diagnostisko biomarķieru, kā arī onko-mutāciju noteikšana) ieviešana ir saistīta ar augstām finanšu izmaksām, vienlaikus pieprasot arī augsti kvalificētu personālu, kur attiecīgi pretī tiek sagaidīts kvalitatīvi un starptautiskām vadlīnijām un protokoliem atbilstoši testēšanas pārskati, jo no izmeklējumu rezultātiem ir atkarīga dārgu terapiju nozīmēšana un sagaidāmā terapijas efektivitāte.
Lai standartizētu un modernizētu patoloģijas izmeklējumus Latvijā, kā arī ieviestu praksē jaunas izmeklēšanas metodes, būtiski ir veikt sistēmiskas izmaiņas un izveidot metodisko vadību patoloģijas jomā.
Izveidojot Valsts patoloģijas centru būtu iespējams īstenot strukturālas reformas veselības aprūpes patoloģijas jomā, nodrošinot Onkoloģijas plāna īstenošanu, onkoloģijas “zaļā koridora” pilnvērtīgākāku funkcionēšanu, uzlabojot slimību diagnostiku un samazinot slimību diagnosticēšanas laiku, kā arī nodrošinot augstas kvalitātes pakalpojuma pieejamību visiem Latvijas iedzīvotājiem. Izveidojot un ieviešot vienotus standartizētus protokolu un pārskatu standartus patoloģijas sfērā, tiktu nodrošināta kvalitatīva pārvaldības sistēma Latvijā.
Veselības ministrijas izstrādātā koncepcija “Veselības aprūpes sistēmas kvalitātes pilnveidošanas un pacientu drošības koncepcija „Kvalitātes vadība jeb vadības kvalitāte”” (turpmāk – Koncepcija) rosina atteikties no esošās prakses klīnisko vadlīniju izstrādē, reģistrācijā un apstiprināšanā, un vienlaikus aktivizēt profesionālās ārstniecības personu organizācijas klīnisko vadlīniju identificēšanā vai izstrādē, klīnisko algoritmu un labas prakses vadlīniju izstrādē un regulārā aktualizācijā, centralizēti nodrošinot pieeju informācijai uz Slimību profilakses un kontroles centra bāzes. Tāpat Koncepcijas pasākumu plānā ir iekļauts pasākums par esošo klīnisko vadlīniju un medicīnisko tehnoloģiju izvērtēšanu, kā arī klīnisko algoritmu un klīnisko ceļu izstrādi.
Ņemot vērā speciālistu viedokli, klīniskajām vadlīnijām ir būtiska loma jaunu ārstu izglītošanā, ārstniecības procesā, klīnisko rezultātu analīzē un klīnisko auditu nodrošināšanā, bet ārstam vienmēr ir iespēja pieņemt citu pamatotu lēmumu. Klīniskās vadlīnijas izstrādā profesionāļi par pamatu ņemot labo praksi un pētnieciski vai statistiski pamatotus profesionālus secinājumus. Attīstītajās Eiropas valstīs ir datu bāzes ar dažādu slimību klīniskajām vadlīnijām. Ņemot vērā Latvijas profesionāļu kompetences, resursus un iespējas, Latvijas profesionāļi izvēlas pēc kurām vadlīnijām viņi varētu vadīties savā praksē. Ir arī inovatīvās pieejas, kuru autori ir un būs Latvijas ārsti (pētniecības un inovāciju ieviešanas procesa rezultātā izstrādātas klīniskās vadlīnijas). Abos gadījumos ir nepieciešams nodrošināt pieeju klīniskajām vadlīnijām – failiem, ko, atbilstoši profesionālo organizāciju iesniegtajiem datiem, saskaņā ar Koncepciju veiks Slimību profilakses un kontroles centrs.
Vienlaikus būtiska loma kvalitatīvā un savlaicīgā veselības aprūpes nodrošināšanā ir klīniskajiem algoritmiem un klīniskajiem ceļiem, kas izstrādāti atbilstoši klīniskajiem algoritmiem vai klīniskajām vadlīnijām.
Šobrīd valstī nav noteikta viena vadošā iestādē kādā no prioritārajām veselības aprūpes jomām, kas nodrošinātu sistēmisku ārstniecības procesu kvalitātes pārraudzību valstī, izstrādājot vienotus profilakses, diagnostikas, ārstēšanas un tās pēctecības principus. Attīstoties medicīnai kopumā un pilnveidojot ārstniecības procesu, mūsdienās būtiski ir veikt visaptverošu pacientu ārstēšanas un aprūpes infrastruktūras uzlabošanu. Šobrīd atsevišķās veselības aprūpes jomās nav vienotu pamatprincipu nedz infrastruktūrai un funkcionalitātei, nedz nacionālam redzējumam. Ir dažādas pieejas pacientu ārstēšanā, sadarbība starp iesaistītajām pusēm ir pilnveidojama, tādējādi ir nepieciešams izveidot un nodrošināt tādu veselības aprūpes pakalpojuma infrastruktūru un sniegšanu, kas atbilstu noteiktām kvalitātes, efektivitātes un drošības prasībām.
Atbilstoši Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plāna 2022.–2024.gadam (turpmāk – Onkoloģijas plāns) noteiktajam, onkoloģija veselības nozarē ir noteikta kā viena no veselības aprūpes jomas horizontālajām prioritātēm, kuras ietvaros ir jāveic sistēmiskas izmaiņas un jānodrošina kvalitatīva pārvaldības izveide. Līdz ar to sākotnēji būtu svarīgi izveidot metodiskās vadības institūciju onkoloģijā, nodrošinot kvalitatīvu pārvaldības sistēmu Latvijā.
Pēctecīgi šādas metodiskās vadības institūcijas paredzēts izveidot arī citās veselības nozares prioritārajās jomās, piemēram, kardioloģijā, psihiatrijā un citur.
Ņemot vērā patoloģijas jomas ekspertu viedokli, patoloģijas izmeklējumu kvalitāte, ātrums, kā arī izmeklējumu slēdzienu un testēšanas pārskatu kvalitāte atsevišķos gadījumos ir zema un neatbilst vienotiem kritērijiem, kas ļoti būtiski ietekmē onkoloģisko slimību diagnostiku valstī un turpmāku ārstēšanu, it īpaši, nozīmējot personalizētu ārstēšanu, kad pacientam ar specifiskām molekulārās patoloģijas metodēm var atrast specifiskās audzēja mutācijas un piemērot individuālu ārstēšanu.
It īpaši problēma ir aktualizējusies pēdējos piecos gados, kad notiek strauja patoloģijas sfēras diagnostisko tehnoloģiju attīstība. Jauno tehnoloģiju (molekulāro prognostisko un diagnostisko biomarķieru, kā arī onko-mutāciju noteikšana) ieviešana ir saistīta ar augstām finanšu izmaksām, vienlaikus pieprasot arī augsti kvalificētu personālu, kur attiecīgi pretī tiek sagaidīts kvalitatīvi un starptautiskām vadlīnijām un protokoliem atbilstoši testēšanas pārskati, jo no izmeklējumu rezultātiem ir atkarīga dārgu terapiju nozīmēšana un sagaidāmā terapijas efektivitāte.
Lai standartizētu un modernizētu patoloģijas izmeklējumus Latvijā, kā arī ieviestu praksē jaunas izmeklēšanas metodes, būtiski ir veikt sistēmiskas izmaiņas un izveidot metodisko vadību patoloģijas jomā.
Izveidojot Valsts patoloģijas centru būtu iespējams īstenot strukturālas reformas veselības aprūpes patoloģijas jomā, nodrošinot Onkoloģijas plāna īstenošanu, onkoloģijas “zaļā koridora” pilnvērtīgākāku funkcionēšanu, uzlabojot slimību diagnostiku un samazinot slimību diagnosticēšanas laiku, kā arī nodrošinot augstas kvalitātes pakalpojuma pieejamību visiem Latvijas iedzīvotājiem. Izveidojot un ieviešot vienotus standartizētus protokolu un pārskatu standartus patoloģijas sfērā, tiktu nodrošināta kvalitatīva pārvaldības sistēma Latvijā.
Risinājuma apraksts
Ņemot vērā augstāk minēto, likumprojekts paredz iekļaut klīniskā algoritma un klīniskā ceļa definīcijas, saskaņā ar Veselības ministrijas galveno speciālistu viedokli precizēt klīnisko vadlīniju definīciju, tāpat paredz papildināt likumu ar metodiskās vadības institūcijas un valsts patoloģijas centra definīciju, kā arī iekļauti vairāki deleģējumi Ministru kabinetam, lai uzlabotu pacientu drošību, pacientu uzticību veselības aprūpes sistēmai, kā arī izveidotu vienotu izpratni par veselības aprūpes sistēmas un ārstniecības procesu kvalitāti.
Problēmas apraksts
Likumprojekta 2. pants, kas paredz precizēt Likuma 9. panta pirmo daļu un papildināt ar 1.1 daļu.
Saskaņā ar Ārstniecības likuma 9. panta pirmo daļu ir izdoti Ministru kabineta 2016. gada 24. maija noteikumi Nr. 317 “Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība” (turpmāk – Noteikumi Nr. 317), kas nosaka ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtību. Atbilstoši Noteikumu Nr. 317 3. punktam ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra pārzinis un turētājs ir Veselības inspekcija. Satversmes tiesa ir atzinusi: ja likumdevēja dotajā pilnvarojumā lietots vārds “kārtība”, tas nepārprotami norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu. Tādēļ Ministru kabineta noteikumos, kuri izdoti, pamatojoties uz šādi formulētu pilnvarojumu, nevar būt iekļautas materiālo tiesību normas (materiālo tiesību normas pauž tiesisko attiecību būtību un nosaka attiecību dalībnieku pienākumus un tiesības). Saskaņā ar Tieslietu ministrijas sniegto skaidrojumu pilnvarojuma apjoms nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties, izstrādājot un izdodot tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20.-21. punktu). Līdz ar to pilnvarojums ietvert Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā šīs darbības tiek veiktas un prasības to veikšanai.
Valsts kanceleja 2022.gada 23.novembra atzinumā par šo likumprojektu vērš uzmanību, ka Valsts iestāžu juridisko dienestu vadītāju 2020. gada 22. oktobra sanāksmē tika panākta vienošanās par turpmāko izpratni Ministru kabinetam likumā ietvertā pilnvarojumu (saturu) un formulējumu (prot. Nr.2 1.§). Atbilstoši sanāksmē lemtajam, izstrādājot normatīvo aktu, kas paredz jaunu pilnvarojumu Ministru kabinetam, jāņem vērā, ka:
1) nepieciešams savlaicīgi izsvērt nākotnes regulējuma saturu un gadījumā, ja uz pilnvarojuma pamata būs jāizdod arī materiāla rakstura tiesību normas, – izvairīties pilnvarojumā lietot vārdu “kārtība” vai papildināt pilnvarojumu ar vārdiem atbilstoši pilnvarojuma mērķim (piemēram, "Ministru kabinets nosaka kārtību un kritērijus [..]"), lai neradītu šaubas par pilnvarojuma apjomu;
2) gadījumā, ja pilnvarojošā norma satur formulējumu – “noteikt kārtību” – tas neizslēdz Ministru kabinetam tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ja tās atbilst likuma mērķim un citiem Satversmes un demokrātiskas valsts pamatprincipiem un neveido jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības. Tomēr ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka būs iespējams gūt pārliecību (no tiesību akta anotācijas, Saeimas sēžu stenogrammas, Saeimas komisiju protokoliem, priekšlikumu vēstulēm vai citiem materiāliem), ka likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu “noteikt kārtību”, ir vēlējies uzdot izstrādāt ne tikai procesuāla rakstura normas, bet arī materiālās tiesību normas;
3) gadījumā, ja veido likuma pilnvarojošo normu, kas ietver vairāku darbību kopumu (piemēram, licences izsniegšanas, apturēšanas un anulēšanas kārtību), ieteicams izmantot plašāku formulējumu (piemēram, licencēšanas kārtība);
4) visos gadījumos ir nepieciešams iespējami plaši un pārdomāti skaidrot likumprojekta anotācijā dotā pilnvarojuma apjomu, lai novērstu iespējamās šaubas par to, un anotācija varētu kalpot kā palīglīdzeklis pilnvarojuma interpretācijā, savlaicīgi jāplāno regulējuma saturs;
5) katra pilnvarojošā norma jāvērtē atbilstoši Satversmes tiesas noteiktai metodei.
Atbilstoši Ministru kabineta 29.10.2019. rīkojumam Nr. 537 "Par konceptuālo ziņojumu "Par māsas profesijas turpmāko attīstību""[1] nepieciešams papildināt Ministru kabineta noteikumu saturu, kas noteiks ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveidi un uzturēšanu ar pārreģistrācijas prasībām māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijā un prasībām reģistrācijas termiņa atjaunošanai māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijā. Māsas (vispārējās aprūpes māsas), zobārsta asistenta un māsas palīga profesijā netiek piemērota sertifikācija līdz ar to nepieciešams noteikt tālākizglītības punktu novērtēšanas un apstiprināšanas kārtību un prasības (Likumprojekts paredz precizēt likuma 48.pantu).
[1] MK 29.10.2019. rīkojums Nr. 537 "Par konceptuālo ziņojumu "Par māsas profesijas turpmāko attīstību"" 3.pielikums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/310369
Saskaņā ar Ārstniecības likuma 9. panta pirmo daļu ir izdoti Ministru kabineta 2016. gada 24. maija noteikumi Nr. 317 “Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība” (turpmāk – Noteikumi Nr. 317), kas nosaka ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtību. Atbilstoši Noteikumu Nr. 317 3. punktam ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra pārzinis un turētājs ir Veselības inspekcija. Satversmes tiesa ir atzinusi: ja likumdevēja dotajā pilnvarojumā lietots vārds “kārtība”, tas nepārprotami norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu. Tādēļ Ministru kabineta noteikumos, kuri izdoti, pamatojoties uz šādi formulētu pilnvarojumu, nevar būt iekļautas materiālo tiesību normas (materiālo tiesību normas pauž tiesisko attiecību būtību un nosaka attiecību dalībnieku pienākumus un tiesības). Saskaņā ar Tieslietu ministrijas sniegto skaidrojumu pilnvarojuma apjoms nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties, izstrādājot un izdodot tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20.-21. punktu). Līdz ar to pilnvarojums ietvert Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā šīs darbības tiek veiktas un prasības to veikšanai.
Valsts kanceleja 2022.gada 23.novembra atzinumā par šo likumprojektu vērš uzmanību, ka Valsts iestāžu juridisko dienestu vadītāju 2020. gada 22. oktobra sanāksmē tika panākta vienošanās par turpmāko izpratni Ministru kabinetam likumā ietvertā pilnvarojumu (saturu) un formulējumu (prot. Nr.2 1.§). Atbilstoši sanāksmē lemtajam, izstrādājot normatīvo aktu, kas paredz jaunu pilnvarojumu Ministru kabinetam, jāņem vērā, ka:
1) nepieciešams savlaicīgi izsvērt nākotnes regulējuma saturu un gadījumā, ja uz pilnvarojuma pamata būs jāizdod arī materiāla rakstura tiesību normas, – izvairīties pilnvarojumā lietot vārdu “kārtība” vai papildināt pilnvarojumu ar vārdiem atbilstoši pilnvarojuma mērķim (piemēram, "Ministru kabinets nosaka kārtību un kritērijus [..]"), lai neradītu šaubas par pilnvarojuma apjomu;
2) gadījumā, ja pilnvarojošā norma satur formulējumu – “noteikt kārtību” – tas neizslēdz Ministru kabinetam tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ja tās atbilst likuma mērķim un citiem Satversmes un demokrātiskas valsts pamatprincipiem un neveido jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības. Tomēr ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka būs iespējams gūt pārliecību (no tiesību akta anotācijas, Saeimas sēžu stenogrammas, Saeimas komisiju protokoliem, priekšlikumu vēstulēm vai citiem materiāliem), ka likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu “noteikt kārtību”, ir vēlējies uzdot izstrādāt ne tikai procesuāla rakstura normas, bet arī materiālās tiesību normas;
3) gadījumā, ja veido likuma pilnvarojošo normu, kas ietver vairāku darbību kopumu (piemēram, licences izsniegšanas, apturēšanas un anulēšanas kārtību), ieteicams izmantot plašāku formulējumu (piemēram, licencēšanas kārtība);
4) visos gadījumos ir nepieciešams iespējami plaši un pārdomāti skaidrot likumprojekta anotācijā dotā pilnvarojuma apjomu, lai novērstu iespējamās šaubas par to, un anotācija varētu kalpot kā palīglīdzeklis pilnvarojuma interpretācijā, savlaicīgi jāplāno regulējuma saturs;
5) katra pilnvarojošā norma jāvērtē atbilstoši Satversmes tiesas noteiktai metodei.
Atbilstoši Ministru kabineta 29.10.2019. rīkojumam Nr. 537 "Par konceptuālo ziņojumu "Par māsas profesijas turpmāko attīstību""[1] nepieciešams papildināt Ministru kabineta noteikumu saturu, kas noteiks ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveidi un uzturēšanu ar pārreģistrācijas prasībām māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijā un prasībām reģistrācijas termiņa atjaunošanai māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijā. Māsas (vispārējās aprūpes māsas), zobārsta asistenta un māsas palīga profesijā netiek piemērota sertifikācija līdz ar to nepieciešams noteikt tālākizglītības punktu novērtēšanas un apstiprināšanas kārtību un prasības (Likumprojekts paredz precizēt likuma 48.pantu).
[1] MK 29.10.2019. rīkojums Nr. 537 "Par konceptuālo ziņojumu "Par māsas profesijas turpmāko attīstību"" 3.pielikums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/310369
Risinājuma apraksts
Frāze “Ministru kabinets nosaka” un normatīvā akta satura galveno virzienu apraksts ir viens no ārējo normatīvo aktu pilnvarojumu veidiem[1].
Likumprojekta 2. pants paredz precizēt Ārstniecības likuma 9. panta pirmo daļu un papildināt to ar (11) daļu, nosakot Ministru kabinetam pilnvarojumu Ministru kabineta noteikumu saturu veidot ietverot gan procesuālās tiesību normas, gan materiālās normas.
Valsts kanceleja 23.11.2022. atzinumā norāda, ka atbilstoši varas dalīšanas principam - likumdevējam jāizlemj svarīgākie jautājumi, bet likuma ieviešanas dzīvē nepieciešamo normu izstrādāšanu deleģē Ministru kabinetam. Tādējādi likumdevējs norāda pilnvarojuma galvenos virzienus, savukārt Ministru kabinetam tiek uzdots likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamā detalizētā regulējuma izstrāde. Līdz ar to nākotnes regulējuma paredzamais saturs ir aprakstīts likumprojekta anotācijā.
Atbilstoši Ārstniecības likuma 26.panta pirmajai un otrajai daļai patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību attiecīgajā profesijā (ārsts, māsa (vispārējās aprūpes māsa), vecmāte utt.) vai konkrētā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē (ķirurgs, pediatrs, neatliekamās medicīnas ārsta palīgs (feldšeris) utt.) atļauts ārstniecības personām, kuras ir reģistrētas ārstniecības personu reģistrā. Savukārt Ārstniecības likuma 12.1 pants nosaka, ka ārstniecības atbalsta persona ir tiesīga iesaistīties veselības aprūpes procesa nodrošināšanā, ja tā ir reģistrēta ārstniecības atbalsta personu reģistrā.
Izstrādājot Ministru kabineta noteikumu saturu, kas noteiks ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra (turpmāk – Reģistrs) izveidi un uzturēšanu tiek ņemtas vērā Valsts informācijas sistēmu likuma (5. panta) prasības, norādot noteiktās funkcijas, uzdevumus un mērķus, kuru izpildei nepieciešamās informācijas apriti nodrošina valsts informācijas sistēma; valsts informācijas sistēmā iekļaujamo informāciju funkciju, uzdevumu un mērķu sasniegšanai; valsts informācijas sistēmas pārzini; valsts informācijas sistēmā iekļaujamās informācijas apjomu; kārtību, kādā informāciju apstrādā valsts informācijas sistēmā; nosacījumus piekļuves nodrošināšanai valsts informācijas sistēmā iekļautajai informācijai.
Reģistra darbība balstās uz principu, ka ikvienai ārstniecības personai un ārstniecības atbalsta personai profesionālās darbības veikšanai nepieciešama reģistrācija Reģistrā.
Ministru kabineta noteikumu saturs, kas noteiks reģistra izveidi un uzturēšanu, paredz ne tikai procesuāla rakstura normas, bet arī materiālās tiesību normas:
1) reģistra izveides un uzturēšanas kārtība – Ministru kabineta noteikumu saturs paredz noteikt:
a) reģistra izveides, reģistra funkcijas, uzdevumus un mērķus, reģistra pārzini, reģistrā iekļaujamās informācijas apjomu (t.sk. par ārstniecības personām un ārstniecības atbalsta personām), reģistrā iekļautās informācijas izmantošanas un apstrādes kārtību un piekļuves nosacījumus reģistrā iekļautajai informācijai un piekļūšanu vispārpieejamai informācijai globālajā datoru tīklā (internetā), informācijas apmaiņu starp ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu un reģistru un otrādi,
b) papildināšanas un uzturēšanas kārtību, reģistrā iekļauto datu izmantošanu, piemēram veselības aprūpes nozares statistisko pārskatu sagatavošanai, zinātniskiem, pētnieciskiem nolūkiem un veselības aprūpes politikas veidošanai un īstenošanai, nozares cilvēkresursu esošās situācijas analīzei un cilvēkresursu plānošanā, statistiskās informācijas valsts programmas un starptautisko saistību izpildei, ārstniecības uzraudzībai,
c) pienākumu ārstniecības personai un ārstniecības atbalsta personai iesniegt reģistrā pilnīgu un patiesu informāciju noteiktajā kārtībā par sevi un iesniegtās informācijas aktualizāciju;
2) ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrācijas kārtība un prasības – Ministru kabineta noteikumu saturs paredz ietvert vairāku darbību kopumu:
a) prasības nepieciešamās informācijas iesniegšanai reģistrā, piemēram no izglītības iestādēm (par Latvijā iegūto medicīniskās izglītības dokumentu), ārstniecības personu sertifikācijas institūcijām (par ārstniecības personas sertifikātu un ārstniecības atbalsta personas sertifikātu), atzīšanas institūcijām (par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, t.sk. par atļauju īslaicīgu profesionālu pakalpojumu sniegšanai), ārstniecības iestādēm (par profesionālo darbību), no profesionālajām organizācijām (par ārstniecības personu profesionālās disciplināratbildības pārkāpumiem), no tiesībsargājošām institūcijām (par tiesību ierobežošanu) utml.,
b) noteikt prasības un kārtību ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrācijai reģistrā,
c) noteikt prasības un kārtību pārreģistrācijai reģistrā (Reģistrācijas termiņš 5 gadi un ik pēc 5 gadiem ir pārreģistrācija.) ārstniecības personām un ārstniecības atbalsta personām, iesniedzot reģistrā informāciju par profesionālo zināšanu vai prasmju apguvi vai pilnveidi attiecīgajā profesijā noteiktā stundu apjomā, tai skaitā noteiktajās tēmās (piemēram, neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā u.c.) reģistrācijas termiņa laikā vai informāciju par attiecīgās profesionālās atbilstības pārbaudi,
d) noteikt tālākizglītības punktu novērtēšanas un apstiprināšanas kārtību un prasības, piemēram, prasības tālākizglītības pasākumu organizatoram, lai saņemtu apstiprinājumu īstenot attiecīgo pasākumu. Kā arī noteikt institūciju, kas veiks tālākizglītības punktu novērtēšanu un apstiprināšanu (Likumprojekts paredz precizēt likuma 48.pantu),
e) noteikt gadījumus, kad reģistrācijas termiņš reģistrā var tikt pagarināts, piemēram, ja reģistra termiņa laikā tiek iegūts ārstniecības personas sertifikāts vai ārstniecības atbalsta personas sertifikāts,
f) noteikt prasības un kārtību ārstniecības personām un ārstniecības atbalsta personām, kurām beidzies reģistrācijas termiņš reģistrā, lai pretendētu uz reģistrācijas termiņa reģistrā atjaunošanu, piemēram nosakot, ka ārstniecības personai ir sekmīgi jānokārto profesionālās atbilstības pārbaude;
g) noteikt prasības un kārtību reģistrācijas termiņa pagarināšanai un atjaunošanai ārstniecības personām, kuras profesijā vai kādā no profesijas pamatspecialitātēm, apakšspecialitātēm vai papildspecialitātēm ir veikušas profesionālo darbību ārpus Latvijas Republikas kādā no Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstīm vai Šveices Konfederācijā,
h) noteikt prasības un kārtību reģistrācijas termiņa apturēšanai vai anulēšanai reģistrā,
i) lēmumu (administratīvo aktu) izdošanu (piemēram, lēmums par ārstniecības personas vai ārstniecības atbalsta personas reģistrāciju vai par atteikumu reģistrēt ārstniecības personu vai ārstniecības atbalsta personu) un procesuālajiem termiņiem, lēmumu apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu;
3) prasības ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu profesionālai atbilstībai – Ministru kabineta noteikumu saturs paredz noteikt prasības un kārtību ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu profesionālās atbilstības pārbaudei, t.sk. nosakot institūcijas, kas to ir tiesīgas veikt, piemēram, Latvijas Māsu asociācija - māsas (vispārējās aprūpes māsas), māsas palīga, zobārsta asistenta profesijā).
Vienlaikus tiek papildināti Ārstniecības likuma pārejas noteikumi paredzot, ka Ministru kabinets līdz 2024. gada 1.oktobrim izdod šā likuma 9.panta (11) daļā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2016. gada 24. maija noteikumi Nr. 317 “Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
[1] Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumi Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 47.punkts
Likumprojekta 2. pants paredz precizēt Ārstniecības likuma 9. panta pirmo daļu un papildināt to ar (11) daļu, nosakot Ministru kabinetam pilnvarojumu Ministru kabineta noteikumu saturu veidot ietverot gan procesuālās tiesību normas, gan materiālās normas.
Valsts kanceleja 23.11.2022. atzinumā norāda, ka atbilstoši varas dalīšanas principam - likumdevējam jāizlemj svarīgākie jautājumi, bet likuma ieviešanas dzīvē nepieciešamo normu izstrādāšanu deleģē Ministru kabinetam. Tādējādi likumdevējs norāda pilnvarojuma galvenos virzienus, savukārt Ministru kabinetam tiek uzdots likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamā detalizētā regulējuma izstrāde. Līdz ar to nākotnes regulējuma paredzamais saturs ir aprakstīts likumprojekta anotācijā.
Atbilstoši Ārstniecības likuma 26.panta pirmajai un otrajai daļai patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību attiecīgajā profesijā (ārsts, māsa (vispārējās aprūpes māsa), vecmāte utt.) vai konkrētā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē (ķirurgs, pediatrs, neatliekamās medicīnas ārsta palīgs (feldšeris) utt.) atļauts ārstniecības personām, kuras ir reģistrētas ārstniecības personu reģistrā. Savukārt Ārstniecības likuma 12.1 pants nosaka, ka ārstniecības atbalsta persona ir tiesīga iesaistīties veselības aprūpes procesa nodrošināšanā, ja tā ir reģistrēta ārstniecības atbalsta personu reģistrā.
Izstrādājot Ministru kabineta noteikumu saturu, kas noteiks ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra (turpmāk – Reģistrs) izveidi un uzturēšanu tiek ņemtas vērā Valsts informācijas sistēmu likuma (5. panta) prasības, norādot noteiktās funkcijas, uzdevumus un mērķus, kuru izpildei nepieciešamās informācijas apriti nodrošina valsts informācijas sistēma; valsts informācijas sistēmā iekļaujamo informāciju funkciju, uzdevumu un mērķu sasniegšanai; valsts informācijas sistēmas pārzini; valsts informācijas sistēmā iekļaujamās informācijas apjomu; kārtību, kādā informāciju apstrādā valsts informācijas sistēmā; nosacījumus piekļuves nodrošināšanai valsts informācijas sistēmā iekļautajai informācijai.
Reģistra darbība balstās uz principu, ka ikvienai ārstniecības personai un ārstniecības atbalsta personai profesionālās darbības veikšanai nepieciešama reģistrācija Reģistrā.
Ministru kabineta noteikumu saturs, kas noteiks reģistra izveidi un uzturēšanu, paredz ne tikai procesuāla rakstura normas, bet arī materiālās tiesību normas:
1) reģistra izveides un uzturēšanas kārtība – Ministru kabineta noteikumu saturs paredz noteikt:
a) reģistra izveides, reģistra funkcijas, uzdevumus un mērķus, reģistra pārzini, reģistrā iekļaujamās informācijas apjomu (t.sk. par ārstniecības personām un ārstniecības atbalsta personām), reģistrā iekļautās informācijas izmantošanas un apstrādes kārtību un piekļuves nosacījumus reģistrā iekļautajai informācijai un piekļūšanu vispārpieejamai informācijai globālajā datoru tīklā (internetā), informācijas apmaiņu starp ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu un reģistru un otrādi,
b) papildināšanas un uzturēšanas kārtību, reģistrā iekļauto datu izmantošanu, piemēram veselības aprūpes nozares statistisko pārskatu sagatavošanai, zinātniskiem, pētnieciskiem nolūkiem un veselības aprūpes politikas veidošanai un īstenošanai, nozares cilvēkresursu esošās situācijas analīzei un cilvēkresursu plānošanā, statistiskās informācijas valsts programmas un starptautisko saistību izpildei, ārstniecības uzraudzībai,
c) pienākumu ārstniecības personai un ārstniecības atbalsta personai iesniegt reģistrā pilnīgu un patiesu informāciju noteiktajā kārtībā par sevi un iesniegtās informācijas aktualizāciju;
2) ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrācijas kārtība un prasības – Ministru kabineta noteikumu saturs paredz ietvert vairāku darbību kopumu:
a) prasības nepieciešamās informācijas iesniegšanai reģistrā, piemēram no izglītības iestādēm (par Latvijā iegūto medicīniskās izglītības dokumentu), ārstniecības personu sertifikācijas institūcijām (par ārstniecības personas sertifikātu un ārstniecības atbalsta personas sertifikātu), atzīšanas institūcijām (par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, t.sk. par atļauju īslaicīgu profesionālu pakalpojumu sniegšanai), ārstniecības iestādēm (par profesionālo darbību), no profesionālajām organizācijām (par ārstniecības personu profesionālās disciplināratbildības pārkāpumiem), no tiesībsargājošām institūcijām (par tiesību ierobežošanu) utml.,
b) noteikt prasības un kārtību ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrācijai reģistrā,
c) noteikt prasības un kārtību pārreģistrācijai reģistrā (Reģistrācijas termiņš 5 gadi un ik pēc 5 gadiem ir pārreģistrācija.) ārstniecības personām un ārstniecības atbalsta personām, iesniedzot reģistrā informāciju par profesionālo zināšanu vai prasmju apguvi vai pilnveidi attiecīgajā profesijā noteiktā stundu apjomā, tai skaitā noteiktajās tēmās (piemēram, neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā u.c.) reģistrācijas termiņa laikā vai informāciju par attiecīgās profesionālās atbilstības pārbaudi,
d) noteikt tālākizglītības punktu novērtēšanas un apstiprināšanas kārtību un prasības, piemēram, prasības tālākizglītības pasākumu organizatoram, lai saņemtu apstiprinājumu īstenot attiecīgo pasākumu. Kā arī noteikt institūciju, kas veiks tālākizglītības punktu novērtēšanu un apstiprināšanu (Likumprojekts paredz precizēt likuma 48.pantu),
e) noteikt gadījumus, kad reģistrācijas termiņš reģistrā var tikt pagarināts, piemēram, ja reģistra termiņa laikā tiek iegūts ārstniecības personas sertifikāts vai ārstniecības atbalsta personas sertifikāts,
f) noteikt prasības un kārtību ārstniecības personām un ārstniecības atbalsta personām, kurām beidzies reģistrācijas termiņš reģistrā, lai pretendētu uz reģistrācijas termiņa reģistrā atjaunošanu, piemēram nosakot, ka ārstniecības personai ir sekmīgi jānokārto profesionālās atbilstības pārbaude;
g) noteikt prasības un kārtību reģistrācijas termiņa pagarināšanai un atjaunošanai ārstniecības personām, kuras profesijā vai kādā no profesijas pamatspecialitātēm, apakšspecialitātēm vai papildspecialitātēm ir veikušas profesionālo darbību ārpus Latvijas Republikas kādā no Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstīm vai Šveices Konfederācijā,
h) noteikt prasības un kārtību reģistrācijas termiņa apturēšanai vai anulēšanai reģistrā,
i) lēmumu (administratīvo aktu) izdošanu (piemēram, lēmums par ārstniecības personas vai ārstniecības atbalsta personas reģistrāciju vai par atteikumu reģistrēt ārstniecības personu vai ārstniecības atbalsta personu) un procesuālajiem termiņiem, lēmumu apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu;
3) prasības ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu profesionālai atbilstībai – Ministru kabineta noteikumu saturs paredz noteikt prasības un kārtību ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu profesionālās atbilstības pārbaudei, t.sk. nosakot institūcijas, kas to ir tiesīgas veikt, piemēram, Latvijas Māsu asociācija - māsas (vispārējās aprūpes māsas), māsas palīga, zobārsta asistenta profesijā).
Vienlaikus tiek papildināti Ārstniecības likuma pārejas noteikumi paredzot, ka Ministru kabinets līdz 2024. gada 1.oktobrim izdod šā likuma 9.panta (11) daļā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2016. gada 24. maija noteikumi Nr. 317 “Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
[1] Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumi Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 47.punkts
Problēmas apraksts
Likumprojekta 2. pants, kas paredz papildināt Likuma 9. pantu ar (31) daļu.
Pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmas izveidei un darbībai šobrīd nav tiesiskā regulējuma.
Pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmas izveidei un darbībai šobrīd nav tiesiskā regulējuma.
Risinājuma apraksts
Ņemot vērā Valsts informācijas sistēmu likumā noteikto un to, ka šobrīd normatīvajos aktos nav ietverts deleģējums Ministru kabinetam noteikt pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmas pārzini, šajā informācijas sistēmā iekļaujamos datus, datu apstrādes noteikumus un kārtību, nepieciešams veikt grozījumus Ārstniecības likumā, lai Ministru kabinetam paredzētu šādu deleģējumu. Likumprojekta 16.pants paredz, ka pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmas tiesiskais regulējums ir spēkā no 2024.gada 2.janvāra.
Problēmas apraksts
Likumprojekta 4. pants, kas paredz Likumu papildināt ar 10.2 pantu.
Ar mūsdienu medicīnisko tehnoloģiju attīstību veselības aprūpes jomā, diemžēl ir atsevišķu nāves gadījumu skaits, no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties (tie nav bijuši nelaimes gadījumi vai nejaušības). Piemēram, Latvijā joprojām katru gadu tiek reģistrēti mātes nāves gadījumi. Īpaši satraucoši rādītāji bija 2015. gadā, kad mātes mirstības rādītājs bija 55,2 uz 100 000 dzīvi dzimušiem. Absolūtos skaitļos tie bija 12 mātes nāves gadījumi, no kuriem 8 gadījumi bija ar grūtniecību tieši saistīto cēloņu dēļ. ES pēdējos gados vidēji gadā ir 5 mātes nāves gadījumi uz 100 000 dzīvi dzimušajiem. Eiropas reģionā kopumā rādītājs ir vidēji divas reizes augstāks – 11,5/100 000, pēdējos gados būtiskas izmaiņas nav vērojamas, 2014. gadā rādītājs bija 11,9/100 000. Attiecībā uz bērnu veselību, perinatālajai mirstībai ir tendence samazināties, taču salīdzinot ar ES vidējo rādītāju, perinatālās mirstības rādītājs Latvijā joprojām saglabājas relatīvi augsts.
Pilnveidojot veselības aprūpes sistēmu, lai turpmāk samazinātu atsevišķu noteiktu nāves gadījumu atkārtošanās iespējas, ir nepieciešams nodrošināt sistēmisku multidisciplināru visu vai atsevišķu noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu, kas identificē cēloņus un ar to saistītos novēršamus un labojamus faktorus.
Ar mūsdienu medicīnisko tehnoloģiju attīstību veselības aprūpes jomā, diemžēl ir atsevišķu nāves gadījumu skaits, no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties (tie nav bijuši nelaimes gadījumi vai nejaušības). Piemēram, Latvijā joprojām katru gadu tiek reģistrēti mātes nāves gadījumi. Īpaši satraucoši rādītāji bija 2015. gadā, kad mātes mirstības rādītājs bija 55,2 uz 100 000 dzīvi dzimušiem. Absolūtos skaitļos tie bija 12 mātes nāves gadījumi, no kuriem 8 gadījumi bija ar grūtniecību tieši saistīto cēloņu dēļ. ES pēdējos gados vidēji gadā ir 5 mātes nāves gadījumi uz 100 000 dzīvi dzimušajiem. Eiropas reģionā kopumā rādītājs ir vidēji divas reizes augstāks – 11,5/100 000, pēdējos gados būtiskas izmaiņas nav vērojamas, 2014. gadā rādītājs bija 11,9/100 000. Attiecībā uz bērnu veselību, perinatālajai mirstībai ir tendence samazināties, taču salīdzinot ar ES vidējo rādītāju, perinatālās mirstības rādītājs Latvijā joprojām saglabājas relatīvi augsts.
Pilnveidojot veselības aprūpes sistēmu, lai turpmāk samazinātu atsevišķu noteiktu nāves gadījumu atkārtošanās iespējas, ir nepieciešams nodrošināt sistēmisku multidisciplināru visu vai atsevišķu noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu, kas identificē cēloņus un ar to saistītos novēršamus un labojamus faktorus.
Risinājuma apraksts
Ņemot vērā augstāk minēto, likumprojekts paredz deleģējumu Ministru kabinetam izdod noteikumus par klīniskajām vadlīnijām, klīniskajiem algoritmiem un klīniskajiem ceļiem.”.
Problēmas apraksts
Likumprojekta 5. pants, kas paredz izslēgt Likuma 28. pantu.
Ārstniecības likuma 28.pants paredz, ka medicīniskās izglītības diploma iegūšana ļauj ārstniecības personai līdz reģistrācijai ārstniecības personu reģistrā darboties ārstniecībā tikai tādas ārstniecības personas uzraudzībā vai vadībā, kurai ir sertifikāts un kura ir reģistrēta normatīvajos aktos par ārstniecības personu reģistru noteiktajā kārtībā. Šāda prakse ir novecojusi, jo šobrīd ir nodrošināta iespēja ārstniecības personai pēc izglītības dokumenta iegūšanas dažu dienu laikā reģistrēties Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā. No 2016. gada 1. jūnija informāciju par ārstniecības personas medicīniskās izglītības dokumentu, kas apliecina profesionālās kvalifikācijas iegūšanu profesijā vai pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē, izglītības iestāde, kura attiecīgo izglītības dokumentu izsniegusi, papīra vai elektroniska dokumenta formā iesniedz Veselības inspekcijā piecu darbdienu laikā pēc izglītības dokumenta izsniegšanas un Veselības inspekcija veic personas reģistrāciju ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā. Vienlaikus ir iespēja personai uzreiz pēc izglītības dokumenta iegūšanas pašai, izmantojot klātienes un neklātienes kanālus, iesniegt Veselības inspekcijā izglītības dokumentu un iesniegumu reģistrācijai Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā. Proti, Noteikumu Nr. 317 3. nodaļā noteiktajā kārtība, kādā ārstniecības persona vai ārstniecības atbalsta persona iesniedz iesniegumu par reģistrāciju ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā.
Reģistrācijas process var notikt bez tiešas personas klātbūtnes. Persona pēc reģistrācijas var uzsākt patstāvīgu profesionālo darbību profesijā. Līdz ar to nav nepieciešams noteikt tiesības darboties ārstniecībā personām ar iegūtu medicīniskās izglītības dokumentu līdz to reģistrācijai ārstniecības personu reģistrā. Ņemot vērā, ka šāda kārtība ir ieviesta no 2016.gada, bet joprojām var būt personas, kuras medicīniskās izglītības dokumentu ir saņēmušas līdz tam un līdz šim brīdim vēl nav reģistrējušās Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā, tad Ministru kabineta noteikumos par ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtību ir noteikta kārtība kādā ārstniecības persona var to izdarīt.
Ņemot vērā, ka ir nodrošināta kārtība, kad īsā laikā un izmantojot arī neklātienes kanālus persona var reģistrēties Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā, Veselības ministrijas ieskatā nav atbalstāma prakse, ka šobrīd persona bez reģistrācijas ārstniecības personu reģistrā veic profesionālo darbību profesijā.
Ārstniecības personai nepieciešamību reģistrēties Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā pēc atbilstošas izglītības iegūšanas, lai nodarbotos ar ārstniecību attiecīgajā profesijā nosaka Ārstniecības likuma 26.panta pirmā daļa nosaka, ka patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību attiecīgajā profesijā atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kompetencei atļauts ārstniecības personām, kuras ir reģistrētas ārstniecības personu reģistrā. Vienlaikus jāatzīmē, ka likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" attiecībā uz ārsta (10.panta pirmā daļa), zobārsta (12.panta otrā daļa), māsas (14.panta pirmā daļa) un vecmātes (15.panta otrā daļa) profesijām arī ir ietvertas tiesību normas, kas nosaka, ka personas tiesības atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei veikt patstāvīgu profesionālo darbību attiecīgajā profesijā apliecina izglītības dokuments un personas iekļaušana ārstniecības personu reģistrā. Līdz ar to izslēdzot Ārstniecības likuma 28. pantu, tiek nodrošināts, ka ar ārstniecību ir tiesīgas nodarbosies personas, kuras ir reģistrētas ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā.
Ārstniecības likuma 28.pants paredz, ka medicīniskās izglītības diploma iegūšana ļauj ārstniecības personai līdz reģistrācijai ārstniecības personu reģistrā darboties ārstniecībā tikai tādas ārstniecības personas uzraudzībā vai vadībā, kurai ir sertifikāts un kura ir reģistrēta normatīvajos aktos par ārstniecības personu reģistru noteiktajā kārtībā. Šāda prakse ir novecojusi, jo šobrīd ir nodrošināta iespēja ārstniecības personai pēc izglītības dokumenta iegūšanas dažu dienu laikā reģistrēties Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā. No 2016. gada 1. jūnija informāciju par ārstniecības personas medicīniskās izglītības dokumentu, kas apliecina profesionālās kvalifikācijas iegūšanu profesijā vai pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē, izglītības iestāde, kura attiecīgo izglītības dokumentu izsniegusi, papīra vai elektroniska dokumenta formā iesniedz Veselības inspekcijā piecu darbdienu laikā pēc izglītības dokumenta izsniegšanas un Veselības inspekcija veic personas reģistrāciju ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā. Vienlaikus ir iespēja personai uzreiz pēc izglītības dokumenta iegūšanas pašai, izmantojot klātienes un neklātienes kanālus, iesniegt Veselības inspekcijā izglītības dokumentu un iesniegumu reģistrācijai Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā. Proti, Noteikumu Nr. 317 3. nodaļā noteiktajā kārtība, kādā ārstniecības persona vai ārstniecības atbalsta persona iesniedz iesniegumu par reģistrāciju ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā.
Reģistrācijas process var notikt bez tiešas personas klātbūtnes. Persona pēc reģistrācijas var uzsākt patstāvīgu profesionālo darbību profesijā. Līdz ar to nav nepieciešams noteikt tiesības darboties ārstniecībā personām ar iegūtu medicīniskās izglītības dokumentu līdz to reģistrācijai ārstniecības personu reģistrā. Ņemot vērā, ka šāda kārtība ir ieviesta no 2016.gada, bet joprojām var būt personas, kuras medicīniskās izglītības dokumentu ir saņēmušas līdz tam un līdz šim brīdim vēl nav reģistrējušās Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā, tad Ministru kabineta noteikumos par ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtību ir noteikta kārtība kādā ārstniecības persona var to izdarīt.
Ņemot vērā, ka ir nodrošināta kārtība, kad īsā laikā un izmantojot arī neklātienes kanālus persona var reģistrēties Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā, Veselības ministrijas ieskatā nav atbalstāma prakse, ka šobrīd persona bez reģistrācijas ārstniecības personu reģistrā veic profesionālo darbību profesijā.
Ārstniecības personai nepieciešamību reģistrēties Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā pēc atbilstošas izglītības iegūšanas, lai nodarbotos ar ārstniecību attiecīgajā profesijā nosaka Ārstniecības likuma 26.panta pirmā daļa nosaka, ka patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību attiecīgajā profesijā atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kompetencei atļauts ārstniecības personām, kuras ir reģistrētas ārstniecības personu reģistrā. Vienlaikus jāatzīmē, ka likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" attiecībā uz ārsta (10.panta pirmā daļa), zobārsta (12.panta otrā daļa), māsas (14.panta pirmā daļa) un vecmātes (15.panta otrā daļa) profesijām arī ir ietvertas tiesību normas, kas nosaka, ka personas tiesības atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei veikt patstāvīgu profesionālo darbību attiecīgajā profesijā apliecina izglītības dokuments un personas iekļaušana ārstniecības personu reģistrā. Līdz ar to izslēdzot Ārstniecības likuma 28. pantu, tiek nodrošināts, ka ar ārstniecību ir tiesīgas nodarbosies personas, kuras ir reģistrētas ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā.
Risinājuma apraksts
Likumprojekta 5. pants paredz izslēgt Ārstniecības likuma 28. pantu.
Problēmas apraksts
Likumprojekta 6., 11. pants, kas paredz precizēt Likuma 29. panta pirmo daļu un 48. pantu.
Satversmes tiesa ir atzinusi: ja likumdevēja dotajā pilnvarojumā lietots vārds “kārtība”, tas nepārprotami norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu. Tādēļ Ministru kabinetam noteikumos, kuri izdoti, pamatojoties uz šādi formulētu pilnvarojumu, nevar būt iekļautas materiālo tiesību normas, kas veidotu jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punktu, 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 18. punktu un 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 23.3. apakšpunktu). Ministru kabineta noteikumu saturu var veidot arī materiālās normas, taču tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz nepārprotamu likumdevēja pilnvarojumu (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-03 14. punktu).
Satversmes tiesa ir atzinusi: ja likumdevēja dotajā pilnvarojumā lietots vārds “kārtība”, tas nepārprotami norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu. Tādēļ Ministru kabinetam noteikumos, kuri izdoti, pamatojoties uz šādi formulētu pilnvarojumu, nevar būt iekļautas materiālo tiesību normas, kas veidotu jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punktu, 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 18. punktu un 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 23.3. apakšpunktu). Ministru kabineta noteikumu saturu var veidot arī materiālās normas, taču tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz nepārprotamu likumdevēja pilnvarojumu (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-03 14. punktu).
Risinājuma apraksts
Atbilstoši Ministru kabineta 09.06.2020.gada sēdes protokola Nr.40, 18.§ 2.punktā Veselības ministrijai dotajam uzdevumam, tiek noteikta sertifikācijas eksāmenu kārtība, tādējādi nodrošinot tiesību sistēmai atbilstošu regulējumu ārstniecības personu tiesībām kārtot atkārtotu sertifikācijas eksāmenu.
Skaidrojam, ka vārdkopa "sertifikācijas un resertifikācijas organizācija" nozīmē sertifikācijas institūciju organizatoriskos jautājumus ārstniecības personu sertifikācijas jomā, tajā skaitā sertifikācijas padomes un sertifikācijas komisijas kompetenci sertifikācijā un kārtība, kādā tiek veidotas un apstiprinātas sertifikācijas komisijas. Ārstniecības personu sertifikāciju veic attiecīgās pamatspecialitātes, apakšspecialitātes, papildspecialitātes vai ārstnieciskās vai diagnostiskās metodes sertifikācijas komisija, savukārt sertifikācijas komisijas darbu koordinē, kontrolē un uzrauga sertifikācijas padome.
Turklāt vārdkopa "sertifikācijas un resertifikācijas kārtība" nozīmē tieši procesu, dokumentus, kurus ārstniecības personai, kas vēlas kārtot sertifikācijas eksāmenu (turpmāk – sertificējamā ārstniecības persona) nepieciešams iesniegt sertifikācijas institūcijā vai sertifikācijas komisijā, noteiktas sertificējamās ārstniecības personas tiesības sertifikācijas procesā un noteikta sertificējamās ārstniecības personas sertifikācijas kārtība. Kā arī dokumentus, kas ārstniecības personai, kura vēlas kārtot resertifikāciju (turpmāk – resertificējamā ārstniecības persona) nepieciešams iesniegt sertifikācijas institūcijā vai sertifikācijas komisijā, resertificējamās ārstniecības personas tiesības, kritērijus ārstniecības personas resertifikācijai un resertifikācijas kārtību.
Likumprojekts paredz precizēt likuma 48.pantu, lai deleģētu Ministru kabinetam noteikt prasības ārstniecības personu profesionālās kvalifikācijas neformālo tālākizglītības pasākumu organizatoriem, lai saņemtu apstiprinājumu tam, ka par dalību minētajos pasākumos piešķirtie tālākizglītības punkti tiks ņemti vērā ārstniecības personas pārreģistrācijā, resertifikācijā, kā arī tālākizglītības punktu novērtēšanas un apstiprināšanas kārtību.
Vienlaikus tiek papildināti Ārstniecības likuma pārejas noteikumi paredzot, ka līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumi Nr. 943 "Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība", cik tie nav pretrunā ar šo likumu.
Skaidrojam, ka vārdkopa "sertifikācijas un resertifikācijas organizācija" nozīmē sertifikācijas institūciju organizatoriskos jautājumus ārstniecības personu sertifikācijas jomā, tajā skaitā sertifikācijas padomes un sertifikācijas komisijas kompetenci sertifikācijā un kārtība, kādā tiek veidotas un apstiprinātas sertifikācijas komisijas. Ārstniecības personu sertifikāciju veic attiecīgās pamatspecialitātes, apakšspecialitātes, papildspecialitātes vai ārstnieciskās vai diagnostiskās metodes sertifikācijas komisija, savukārt sertifikācijas komisijas darbu koordinē, kontrolē un uzrauga sertifikācijas padome.
Turklāt vārdkopa "sertifikācijas un resertifikācijas kārtība" nozīmē tieši procesu, dokumentus, kurus ārstniecības personai, kas vēlas kārtot sertifikācijas eksāmenu (turpmāk – sertificējamā ārstniecības persona) nepieciešams iesniegt sertifikācijas institūcijā vai sertifikācijas komisijā, noteiktas sertificējamās ārstniecības personas tiesības sertifikācijas procesā un noteikta sertificējamās ārstniecības personas sertifikācijas kārtība. Kā arī dokumentus, kas ārstniecības personai, kura vēlas kārtot resertifikāciju (turpmāk – resertificējamā ārstniecības persona) nepieciešams iesniegt sertifikācijas institūcijā vai sertifikācijas komisijā, resertificējamās ārstniecības personas tiesības, kritērijus ārstniecības personas resertifikācijai un resertifikācijas kārtību.
Likumprojekts paredz precizēt likuma 48.pantu, lai deleģētu Ministru kabinetam noteikt prasības ārstniecības personu profesionālās kvalifikācijas neformālo tālākizglītības pasākumu organizatoriem, lai saņemtu apstiprinājumu tam, ka par dalību minētajos pasākumos piešķirtie tālākizglītības punkti tiks ņemti vērā ārstniecības personas pārreģistrācijā, resertifikācijā, kā arī tālākizglītības punktu novērtēšanas un apstiprināšanas kārtību.
Vienlaikus tiek papildināti Ārstniecības likuma pārejas noteikumi paredzot, ka līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumi Nr. 943 "Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība", cik tie nav pretrunā ar šo likumu.
Problēmas apraksts
Likumprojekta 7. pants, kas paredz izteikt Likuma 31. pantu jaunā redakcijā.
Likumprojekts paredz redakcionālu precizējumu, jo ārvalstīs iegūtas profesionālās kvalifikācijas atzīšanas kārtību nosaka likums “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu”.
Likumprojekts paredz redakcionālu precizējumu, jo ārvalstīs iegūtas profesionālās kvalifikācijas atzīšanas kārtību nosaka likums “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu”.
Risinājuma apraksts
Likumprojekta 7. pants paredz izteikt Ārstniecības likuma 31. pantu jaunā redakcijā.
Problēmas apraksts
Likumprojekta 8. pants, kas paredz precizēt Likuma 33. panta 2.1 daļu un papildināt ar 3.1 daļu.
Saskaņā ar Latvijas Ārstu biedrības sniegto priekšlikumu un skaidrojumu tiek precizēta Ārstniecības likuma 33.panta 2.1 daļa, atceļot prasību par vismaz piecu gadu darba stāžu attiecīgajā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē ārstam, kurš veic rezidentu apmācību ārstniecības iestādē.
Likumprojekta 8.pants paredz, ka ārstniecības iestādes vadītājs veselības aprūpes nodrošināšanā, ja nepieciešams, ārsta stažiera amatā, ārpus rezidentūras studiju programmas, nodarbina ārstu, kurš studē rezidentūrā, apgūstamajā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tie ir studējošie, kuri apgūst pirmā vai otrā līmeņa profesionālās augstākās medicīniskās izglītības programmas, un rezidenti. Veselības ministrija ir izstrādājusi kārtību, kādā rezidents ārpus rezidentūras programmas apguves var strādāt specialitātē (Noteikumu Nr.268 13.1 punkts), kas nosaka, ka ārstniecības iestāde informē Ārstniecības personu reģistru un ārstniecības atbalsta personu reģistru par rezidenta (ārpus rezidentūras programmas), nodarbinātību ārstniecības iestādē, norādot amatu (atbilstoši Profesiju klasifikatoram[1]) – ārsts stažieris.
Noteikumos Nr.268 ietvertais regulējums nosaka, ka rezidents ārpus rezidentūras studiju programmas var strādāt apgūstamajā specialitātē, ārstniecības iestādē, ar kuru rezidentam nav noslēgts darba līgums par rezidentūras programmas apguvi. Atbilstoši Noteikumu Nr. 268 13.1 punktā noteiktajam rezidents ārpus rezidentūras studiju programmas var strādāt apgūstamajā specialitātē ārstniecības iestādē, ar kuru rezidentam nav noslēgts darba līgums par rezidentūras programmas apguvi tikai tad, ja persona strādā attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista vadībā, kura darba stāžs attiecīgajā specialitātē pēc ārstniecības personas sertifikāta iegūšanas ir ne mazāks kā pieci gadi, un, ja par personas darbu ārpus rezidentūras studiju programmas ir atbildīgs attiecīgajā specialitātē sertificēts ārstniecības iestādes speciālists, kura darba stāžs attiecīgajā specialitātē pēc ārstniecības personas sertifikāta iegūšanas ir ne mazāks kā pieci gadi.
[1] Ministru kabineta 2017. gada 23. maija noteikumi Nr. 264 "Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām"
Saskaņā ar Latvijas Ārstu biedrības sniegto priekšlikumu un skaidrojumu tiek precizēta Ārstniecības likuma 33.panta 2.1 daļa, atceļot prasību par vismaz piecu gadu darba stāžu attiecīgajā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē ārstam, kurš veic rezidentu apmācību ārstniecības iestādē.
Likumprojekta 8.pants paredz, ka ārstniecības iestādes vadītājs veselības aprūpes nodrošināšanā, ja nepieciešams, ārsta stažiera amatā, ārpus rezidentūras studiju programmas, nodarbina ārstu, kurš studē rezidentūrā, apgūstamajā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tie ir studējošie, kuri apgūst pirmā vai otrā līmeņa profesionālās augstākās medicīniskās izglītības programmas, un rezidenti. Veselības ministrija ir izstrādājusi kārtību, kādā rezidents ārpus rezidentūras programmas apguves var strādāt specialitātē (Noteikumu Nr.268 13.1 punkts), kas nosaka, ka ārstniecības iestāde informē Ārstniecības personu reģistru un ārstniecības atbalsta personu reģistru par rezidenta (ārpus rezidentūras programmas), nodarbinātību ārstniecības iestādē, norādot amatu (atbilstoši Profesiju klasifikatoram[1]) – ārsts stažieris.
Noteikumos Nr.268 ietvertais regulējums nosaka, ka rezidents ārpus rezidentūras studiju programmas var strādāt apgūstamajā specialitātē, ārstniecības iestādē, ar kuru rezidentam nav noslēgts darba līgums par rezidentūras programmas apguvi. Atbilstoši Noteikumu Nr. 268 13.1 punktā noteiktajam rezidents ārpus rezidentūras studiju programmas var strādāt apgūstamajā specialitātē ārstniecības iestādē, ar kuru rezidentam nav noslēgts darba līgums par rezidentūras programmas apguvi tikai tad, ja persona strādā attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista vadībā, kura darba stāžs attiecīgajā specialitātē pēc ārstniecības personas sertifikāta iegūšanas ir ne mazāks kā pieci gadi, un, ja par personas darbu ārpus rezidentūras studiju programmas ir atbildīgs attiecīgajā specialitātē sertificēts ārstniecības iestādes speciālists, kura darba stāžs attiecīgajā specialitātē pēc ārstniecības personas sertifikāta iegūšanas ir ne mazāks kā pieci gadi.
[1] Ministru kabineta 2017. gada 23. maija noteikumi Nr. 264 "Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām"
Risinājuma apraksts
Likumprojekta 8. pants paredz precizēt Likuma 33. panta 2.1 daļu un papildināt ar 3.1 daļu.
Problēmas apraksts
Likumprojekta 9. un 10. pants, kas paredz papildināt Likumu ar jaunu 39.1 un 43.2 pantu.
Ministru kabineta 23.05.2017. noteikumu Nr. 264 “Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām” pielikuma 3.7.1. sadaļā profesiju atsevišķā grupa “2211 Ģimenes (vispārējās prakses) ārsti un ārsti” ir iekļauta profesija ārsts stažieris (profesijas kods 2211 02). Likumā “Par prakses ārstiem” ir noteikta definīcija – ārsts stažieris. Amats ārsts stažieris bieži tiek piemērots ne tikai ārsta praksē, bet visvairāk stacionārajās ārstniecības iestādēs attiecībā uz rezidentiem, kas strādā ārstniecības iestādē ārpus rezidentūras programmas,
kā arī uz ārstniecības personu grupu, uz kurām ārstniecības iestādēs bieži piemēro amata nosaukums – ārsts stažieris – ir ārsti vai zobārsti, kuri vēl nav ieguvuši sertifikātu vai, kuriem ir beidzies sertifikāta derīguma termiņš.
Atbilstoši ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra datiem ir konstatēti gadījumi, ka ārstniecības iestādēs ārsti un zobārsti vecuma grupā virs 65 gadiem praktizē specialitātē bez sertifikāta. Atbilstoši Veselības ministrijas un Latvijas Ārstu biedrības diskusijām, tiek noteikts, ka ārsti un zobārsti, kuriem ir beidzies pamatspecialitātes, apakšspecialitātes vai papildspecialitātes sertifikāts drīkst nodarboties ar ārstniecību specialitātē ārsta stažiera amatā sertificēta ārsta vai zobārsta (kura darba stāžs attiecīgajā specialitātē pēc ārstniecības personas sertifikāta iegūšanas ir ne mazāks kā pieci gadi) uzraudzībā. Tiesības praktizēt ārsta stažiera amatā šiem ārstiem ir ne ilgāk kā piecus gadus (Latvijas Ārstu biedrības 10.06.2019. vēstule Nr.01.23.2/109). Diskusiju laikā tika identificēts vēl viens gadījums, kad varētu būt nepieciešams ļaut nesertificētam ārstam strādāt specialitātē ārsta stažiera amatā, proti, kad jaunais speciālists ir sekmīgi pabeidzis rezidentūras programmu un saņēmis rezidenta diplomu specialitātē, bet kādu iemeslu dēļ nav nokārtojis sertifikācijas eksāmenu.
Likumprojekta tvērums paredz, ka par ārstu stažieri var strādāt ārsts, vai zobārsts līdz sertifikāta iegūšanai vai tā atjaunošanai. Norma paredzēta, lai ārstniecības iestādes vadītājs nepieciešamības gadījumā uz noteiktu laiku varētu nodarbināt ārstu, zobārstu, kuram beidzies sertifikāta derīguma termiņš. Ārsts, zobārsts visā savā profesionālās darbības laikā var strādāt ārsta stažiera amatā ne ilgāk kā piecus gadus (skaitot summāri). Lai arī norma ir ārstniecības personai ierobežojoša, tomēr būtiskāk ir nodrošināt pacientiem drošu pakalpojumu vienlaikus nodrošinot veselības aprūpes pakalpojuma nepārtrauktību.
Likumprojekta 9. un 10.pants ir attiecināmi uz strādāšanu specialitātē. Ārstniecības iestādei pastāv izvēles iespējas vai ārsts, zobārsts turpina darbu profesijā uzturot ārstniecības personas reģistru vai arī piecus gadus strādā ārsta stažiera amatā specialitātē, kurā ir pabeidzis rezidentūras programmu vai kurā ir bijis sertificēts. Likumprojekts neatceļ prasību ārstam, zobārstam, veikt sertifikāciju, bet gan tikai daļēji atvieglo prakses tiesības līdz brīdim, kad iegūs sertifikātu vai to atjaunos. Spēkā paliek prasība, ka veicot profesionālo darbību profesijas kompetences ietvaros ir nepieciešams derīgs ārstniecības personas reģistrācijas termiņš. Līdz ar to ārstiem un zobārstiem līdz sertifikāta iegūšanai vai atjaunošanai būs nepieciešams derīgs reģistrācijas termiņš ārstniecības personu reģistrā. Pārreģistrācija ārsta vai zobārsta profesijā tiek veikta Ministru kabineta 2016. gada 24. maija noteikumu Nr. 317 "Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība" 3.2. nodaļā noteiktajā kārtībā. Ārstniecības iestādes vadītājs pārliecinās, ka persona ir reģistrēta Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā un personai ir bijis sertifikāts, kā arī pārliecinās vai ārsta stažiera amata pretendents iepriekš ir strādājis par ārstu stažieri un pārliecinās par termiņu uz kādu var nodarbināt ārsta stažiera amatā (ja ir bijis iepriekš nodarbināts ārsta stažiera amatā uz laiku, kas nav ilgāks par pieciem gadiem). Ārsta stažiera patstāvīgā profesionālā darba apjomu nosaka ārstniecības iestādes vadītājs, kā arī nozīmē attiecīgajā specialitātē sertificētu ārstu, zobārstu, kura vadībā praktizēs ārsts stažieris.
Attiecībā par ārstiem, kuri šobrīd jau strādā ārsta stažiera amatā, tad likumprojektā noteiktā piecu gadu termiņa tecējums sākas ar šī likuma stāšanos spēkā.
Norma nav attiecināma (kā obligāta) uz visiem ārstiem, kuriem ir beidzies ārstniecības personas sertifikāts, bet gan tikai uz individuāliem gadījumiem, lai ārstniecības iestāde varētu nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu līdz brīdim, kad persona atjaunos sertifikātu vai pakalpojuma nodrošināšanā piesaistīs sertificētu ārstniecības personu.
Likumprojektā ietvertā norma neatceļ prasību veikt resertifikāciju. Patstāvīgi praktizēt specialitātē var tikai attiecīgajā specialitātē sertificēta ārstniecības persona. Likumprojekts pieļauj izņēmumu legālai iespējai piedalīties veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā un gūt iztikas līdzekļus kamēr iegūst (pēc rezidentūras programmas pabeigšanas) vai atjauno sertifikātu. Šādā veidā veselības aprūpes nozarē tiek saglabāti ārsti, kas ir ļoti vērtīgs veselības aprūpes resurss.
Ārsts, zobārsts jebkurā brīdī ir tiesīgs atjaunot ārstniecības personas sertifikātu un veikt patstāvīgu profesionālu darbību specialitātē.
Ministru kabineta 23.05.2017. noteikumu Nr. 264 “Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām” pielikuma 3.7.1. sadaļā profesiju atsevišķā grupa “2211 Ģimenes (vispārējās prakses) ārsti un ārsti” ir iekļauta profesija ārsts stažieris (profesijas kods 2211 02). Likumā “Par prakses ārstiem” ir noteikta definīcija – ārsts stažieris. Amats ārsts stažieris bieži tiek piemērots ne tikai ārsta praksē, bet visvairāk stacionārajās ārstniecības iestādēs attiecībā uz rezidentiem, kas strādā ārstniecības iestādē ārpus rezidentūras programmas,
kā arī uz ārstniecības personu grupu, uz kurām ārstniecības iestādēs bieži piemēro amata nosaukums – ārsts stažieris – ir ārsti vai zobārsti, kuri vēl nav ieguvuši sertifikātu vai, kuriem ir beidzies sertifikāta derīguma termiņš.
Atbilstoši ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra datiem ir konstatēti gadījumi, ka ārstniecības iestādēs ārsti un zobārsti vecuma grupā virs 65 gadiem praktizē specialitātē bez sertifikāta. Atbilstoši Veselības ministrijas un Latvijas Ārstu biedrības diskusijām, tiek noteikts, ka ārsti un zobārsti, kuriem ir beidzies pamatspecialitātes, apakšspecialitātes vai papildspecialitātes sertifikāts drīkst nodarboties ar ārstniecību specialitātē ārsta stažiera amatā sertificēta ārsta vai zobārsta (kura darba stāžs attiecīgajā specialitātē pēc ārstniecības personas sertifikāta iegūšanas ir ne mazāks kā pieci gadi) uzraudzībā. Tiesības praktizēt ārsta stažiera amatā šiem ārstiem ir ne ilgāk kā piecus gadus (Latvijas Ārstu biedrības 10.06.2019. vēstule Nr.01.23.2/109). Diskusiju laikā tika identificēts vēl viens gadījums, kad varētu būt nepieciešams ļaut nesertificētam ārstam strādāt specialitātē ārsta stažiera amatā, proti, kad jaunais speciālists ir sekmīgi pabeidzis rezidentūras programmu un saņēmis rezidenta diplomu specialitātē, bet kādu iemeslu dēļ nav nokārtojis sertifikācijas eksāmenu.
Likumprojekta tvērums paredz, ka par ārstu stažieri var strādāt ārsts, vai zobārsts līdz sertifikāta iegūšanai vai tā atjaunošanai. Norma paredzēta, lai ārstniecības iestādes vadītājs nepieciešamības gadījumā uz noteiktu laiku varētu nodarbināt ārstu, zobārstu, kuram beidzies sertifikāta derīguma termiņš. Ārsts, zobārsts visā savā profesionālās darbības laikā var strādāt ārsta stažiera amatā ne ilgāk kā piecus gadus (skaitot summāri). Lai arī norma ir ārstniecības personai ierobežojoša, tomēr būtiskāk ir nodrošināt pacientiem drošu pakalpojumu vienlaikus nodrošinot veselības aprūpes pakalpojuma nepārtrauktību.
Likumprojekta 9. un 10.pants ir attiecināmi uz strādāšanu specialitātē. Ārstniecības iestādei pastāv izvēles iespējas vai ārsts, zobārsts turpina darbu profesijā uzturot ārstniecības personas reģistru vai arī piecus gadus strādā ārsta stažiera amatā specialitātē, kurā ir pabeidzis rezidentūras programmu vai kurā ir bijis sertificēts. Likumprojekts neatceļ prasību ārstam, zobārstam, veikt sertifikāciju, bet gan tikai daļēji atvieglo prakses tiesības līdz brīdim, kad iegūs sertifikātu vai to atjaunos. Spēkā paliek prasība, ka veicot profesionālo darbību profesijas kompetences ietvaros ir nepieciešams derīgs ārstniecības personas reģistrācijas termiņš. Līdz ar to ārstiem un zobārstiem līdz sertifikāta iegūšanai vai atjaunošanai būs nepieciešams derīgs reģistrācijas termiņš ārstniecības personu reģistrā. Pārreģistrācija ārsta vai zobārsta profesijā tiek veikta Ministru kabineta 2016. gada 24. maija noteikumu Nr. 317 "Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība" 3.2. nodaļā noteiktajā kārtībā. Ārstniecības iestādes vadītājs pārliecinās, ka persona ir reģistrēta Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā un personai ir bijis sertifikāts, kā arī pārliecinās vai ārsta stažiera amata pretendents iepriekš ir strādājis par ārstu stažieri un pārliecinās par termiņu uz kādu var nodarbināt ārsta stažiera amatā (ja ir bijis iepriekš nodarbināts ārsta stažiera amatā uz laiku, kas nav ilgāks par pieciem gadiem). Ārsta stažiera patstāvīgā profesionālā darba apjomu nosaka ārstniecības iestādes vadītājs, kā arī nozīmē attiecīgajā specialitātē sertificētu ārstu, zobārstu, kura vadībā praktizēs ārsts stažieris.
Attiecībā par ārstiem, kuri šobrīd jau strādā ārsta stažiera amatā, tad likumprojektā noteiktā piecu gadu termiņa tecējums sākas ar šī likuma stāšanos spēkā.
Norma nav attiecināma (kā obligāta) uz visiem ārstiem, kuriem ir beidzies ārstniecības personas sertifikāts, bet gan tikai uz individuāliem gadījumiem, lai ārstniecības iestāde varētu nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu līdz brīdim, kad persona atjaunos sertifikātu vai pakalpojuma nodrošināšanā piesaistīs sertificētu ārstniecības personu.
Likumprojektā ietvertā norma neatceļ prasību veikt resertifikāciju. Patstāvīgi praktizēt specialitātē var tikai attiecīgajā specialitātē sertificēta ārstniecības persona. Likumprojekts pieļauj izņēmumu legālai iespējai piedalīties veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā un gūt iztikas līdzekļus kamēr iegūst (pēc rezidentūras programmas pabeigšanas) vai atjauno sertifikātu. Šādā veidā veselības aprūpes nozarē tiek saglabāti ārsti, kas ir ļoti vērtīgs veselības aprūpes resurss.
Ārsts, zobārsts jebkurā brīdī ir tiesīgs atjaunot ārstniecības personas sertifikātu un veikt patstāvīgu profesionālu darbību specialitātē.
Risinājuma apraksts
Likumprojekta 9. un 10. pants paredz papildināt Likumu ar 39.1 un 43.2 pantu.
Problēmas apraksts
Likumprojekta 12. pants, kas paredz papildināt Likumu ar VIII1 nodaļu (53.3, 53.4 un 53.5 pants).
Atbilstoši aktuālākajām tendencēm globālā mērogā un ieguvumiem efektīvas, mūsdienīgas, kvalitatīvas un uz cilvēku centrētas un integrētas veselības aprūpes īstenošanā, uzlabojot pacientu dzīvildzi un kvalitāti, veicinot izmaksu efektivitātes uzlabošanos, būtiski, ka veselības aprūpes pakalpojumu pasākumu komplekss ir balstīts uz multidisciplināras veselības aprūpes komandas (turpmāk – multidisciplināras komandas) darbu.
Pieaugošais hronisko slimību, vienlaicīgu slimību (angl. co-morbidities) un iedzīvotāju novecošanās slogs, kam nepieciešama koordinēta un multidisciplināra pieeja veselības aprūpei u.c. aspekti, rada nepieciešamību pārskatīt tiesību aktus un meklēt jaunus, ilgtspējīgus risinājumus cilvēkresursu attīstības politikā.
Farmaceitiskās aprūpes filozofijas un metožu izmantošana ļauj farmaceitiem sadarboties ar zāļu izrakstītājiem, pacientiem un aprūpētājiem, lai identificētu un uzraudzītu zāļu blakusparādības un ziņotu par šīm reakcijām blakusparādību ziņošanas sistēmā. Piedaloties multidisciplinārā komandā, farmaceiti var ievērojami uzlabot atbilstošu zāļu izrakstīšanu un paplašināt pacientu aprūpi. Farmaceiti var sniegt pakalpojumus paši, sazināties ar citiem veselības aprūpes iestādēm un pārvarēt plaisu starp slimnīcu un aptiekām par tur pieejamajiem pakalpojumiem.
Pacientu aprūpe ir veselības aprūpes sastāvdaļa, kas ir tieši vai netieši saistīta ar sabiedrības, ģimenes vai personas veselības uzturēšanu, veicināšanu, aizsardzību un atgūšanu (Ārstniecības likuma 1.panta 12. punkts).
Multidisciplināras komandas pieeja ietver saskarsmes uzlabošanu starp sekundāro aprūpi un primāro aprūpi, piemēram, pacientu ar sirds mazspēju ārstēšanai atvieglo pāreju no slimnīcas uz ambulatoro aprūpi, ļaujot ņemt vērā medicīniskos, farmakoloģiskos un dzīvesveida mainīgos faktorus, kas ietekmē atsevišķu pacientu aprūpi.
Multidisciplināras komandas darbs uzlabo pakalpojumu kvalitāti un samazina izmaksas. Ir arī pierādīts, ka labs komandas darbs samazina kļūdas un uzlabo pacientu aprūpi, īpaši tiem, kuriem ir hroniskas slimības. Bieži vien medikamentu priekšrocības pacientiem nevar īstenot (piemēram, neveiksmīgas ārstēšanas dēļ), vai sliktākā gadījumā – ievērojama mirstība un saslimstība ir saistīta ar neatbilstošu zāļu lietošanu, piemēram, neatbilstoša recepte (zāļu izrakstīšanas kļūdas), neatbilstoša piegāde (izsniegšanas kļūdas/administrācijas kļūdas), neatbilstoša pacienta līdzestība (ārstēšanas režīma neievērošana), neatbilstoša uzraudzība un ziņošana (ar medikamentiem saistītu blakusparādību dēļ) veselības prasmju (angl. health literacy) trūkums sabiedrībā kopumā.
Farmaceita iesaistīšanas multidisciplinārā komandā ieguvumi ir ne tikai mirstības samazināšana, bet arī izmaksu efektivitāte. Farmaceitu iekļaušana multidisciplināras komandas darbā var sniegt labumu arī antibiotiku pārvaldības jomā un var samazināt neatbilstošu antibiotiku patēriņu. Pētījumā par mikrobioloģiskajiem rezultātiem pēc multidisciplināras pretmikrobu vadības komandas, kurā bija farmaceiti, ieviešanas, ziņots par ievērojamu un ilgstošu rezistento Enterobacteriaceae samazināšanos. Attiecībā uz pretmikrobu zāļu lietošanu, ko īsteno klīniskie farmaceiti (angl. ward pharmacists), tika konstatēta ievērojama un ilgstoša ierobežoto aģentu izmantošanas un izmaksu samazināšanās divu gadu laikā pēc politikas ieviešanas. Politikas izstrādes, izplatīšanas un īstenošanas izmaksas tika pilnībā novērtētas un konstatēja, ka tās veido 20% no radītajiem izmaksu ietaupījumiem. Tāpat arī dažas slimnīcas ir ziņojušas par ikgadējiem izmaksu ietaupījumiem, kas saistīti ar antibiotiku pārvaldības aktivitātēm.
Atbilstoši apmācīti farmaceiti, kas integrēti veselības aprūpes sistēmā multidisciplināras komandas darbā, var būtiski ietekmēt neatbilstošu antibiotiku lietošanu, līdz ar to farmaceitu lomas stiprināšana un uzlabošana var pozitīvi ietekmēt antimikrobiālās rezistences problēmu arī globālā līmenī.
Daudzcentru pētījuma ietvaros farmaceiti bija daļa no multidisciplinārās komandas, kas izstrādāja un ieviesa vadlīnijas pneimonijas ārstēšanai. Pētījumā tika ziņots par ievērojamu 30 dienu mirstības samazināšanos hospitalizētajiem pacientiem, kurus ārstēja ārsti, kas piedalījās vadlīniju programmā.
Pētījumi, kas liecina par multidisciplināras komandas pieejas efektivitāti, kurā farmaceiti parasti ir atbildīgi par pacienta zāļu vēstures iegūšanu, identificējot šķēršļus terapijas ievērošanai un pielāgojot zāļu lietošanas shēmas, ir parādījuši ārstu un farmaceitu sadarbības (angl. physician-pharmacist collaborative management (PPCM)) būtisko ietekmi uz asinsspiediena kontroli pacientiem ar hipertensiju. Telemedicīnas iekļaušana šādā uz pacientu orientētā aprūpes modelī (telefarmācija) var paplašināt farmaceita iesaistes iespējas un nodrošināt aptiekas darbību un pacientu aprūpi attālināti, sniedzot papildu priekšrocības hipertensijas pacientiem un ārstiem, kas iesaistīti viņu ārstēšanā.
Līdz ar to Ārstniecības likums ir papildināms ar farmaceita veicamajiem uzdevumiem veselības aprūpes ietvarā multidisciplinārā komandā un tādējādi tiesiski paredzot sadarbības iespējas ar ārstniecības personām pacienta veselības aprūpes uzraudzībā ar ārstniecības personām.
Ārstniecības likuma 53.3 pants nosaka, ka farmaceits ir veselības aprūpes speciālists, kas ieguvis pantā minēto izglītību un darbojas savas kompetences ietvarā, proti, Farmācijas likuma un tam pakārtoto normatīvo aktu, farmaceita profesijas standartā, Latvijas farmaceitu ētikas kodeksa kompetencē.
Ārstniecības likuma 53.4 pants nosaka farmaceita, kas strādā aptiekā,slēgta tipa aptiekā vai ārstniecības iestādē, gadījumā, ja tajā nav atvērta slēgta tipa aptieka, veicamos uzdevumus veselības aprūpē. Farmaceitam veselības aprūpes ietvarā ir jādrošina efektīva medikamentozās terapijas vadība, 53.4 panta ietvaros – pacienta veselības stāvokļa un vajadzību novērtēšana, minētajām darbībām nosakot obligātos standartus:
1) farmaceitiem jānodrošina, lai veselības pārvaldība, slimību profilakse un veselīga dzīvesveida uzvedība tiktu iekļauta pacientu novērtēšanas un aprūpes procesā;
2) farmaceitiem visos individuālajos pacientu novērtējumos jāatzīst unikāli pacienta apsvērumi, piemēram, izglītības līmenis, kultūras uzskati, lasītprasme, dzimtā valoda un fiziskās un garīgās spējas.
Savukārt 53.5 pants nosaka klīniskā farmaceita, kas strādā ārstniecības iestādē, uzdevumus ārstniecībā un ir ieguvis augstāko izglītību klīniskajā farmācijā, papildu pienākumus. Klīniskajam farmaceitam veselības aprūpes ietvarā ir jādrošina efektīva medikamentozās terapijas vadība, 53.5 panta ietvaros – pacienta medikamentozās terapijas pārvaldīšana, minētajai darbībai nosakot obligātos valsts standartus:
1) jāsaglabā piekļuve atbilstošai pierādījumu bāzei par drošu, racionālu un rentablu zāļu lietošanu, piemēram, uzziņu grāmatām par zālēm, žurnāliem, valsts būtisko zāļu sarakstiem un standarta ārstēšanas vadlīnijām;
2) jānodrošina, lai izrakstītās zāles un ārstniecības līdzekļi ir saskaņā ar standarta ārstēšanas vadlīnijām un algoritmiem, vajadzības gadījumā jāsniedz ieteikumi zāļu izrakstītājam par atbilstošu zāļu vai devu izvēli;
3) jānodrošina aprūpes nepārtrauktība, nododot informāciju par pacientu zālēm un ārstniecības līdzekļiem citu veselības aprūpes līmeņu speciālistiem.
Abos pantos tiek ietverta iepriekš aprakstītā multidiscipilnārās komandas profesionāļu koordinēta sadarbība, nosakot kopīgus mērķus pacientu veselības aprūpē, piedaloties pacienta farmakoterapeitiskā plāna izstrādē, to īstenojot un pārraugot, lai sasniegtu noteiktus terapeitiskos rezultātus, tai skaitā samazinātu iespējamo ar zāļu lietošanu saistīto kaitējumu, uzlabotu pacientu dzīvildzi un kvalitāti, kā arī uzlabotu veselības aprūpes sniegto kvalitāti, pieejamību un izmaksu efektivitāti.
Atbilstoši aktuālākajām tendencēm globālā mērogā un ieguvumiem efektīvas, mūsdienīgas, kvalitatīvas un uz cilvēku centrētas un integrētas veselības aprūpes īstenošanā, uzlabojot pacientu dzīvildzi un kvalitāti, veicinot izmaksu efektivitātes uzlabošanos, būtiski, ka veselības aprūpes pakalpojumu pasākumu komplekss ir balstīts uz multidisciplināras veselības aprūpes komandas (turpmāk – multidisciplināras komandas) darbu.
Pieaugošais hronisko slimību, vienlaicīgu slimību (angl. co-morbidities) un iedzīvotāju novecošanās slogs, kam nepieciešama koordinēta un multidisciplināra pieeja veselības aprūpei u.c. aspekti, rada nepieciešamību pārskatīt tiesību aktus un meklēt jaunus, ilgtspējīgus risinājumus cilvēkresursu attīstības politikā.
Farmaceitiskās aprūpes filozofijas un metožu izmantošana ļauj farmaceitiem sadarboties ar zāļu izrakstītājiem, pacientiem un aprūpētājiem, lai identificētu un uzraudzītu zāļu blakusparādības un ziņotu par šīm reakcijām blakusparādību ziņošanas sistēmā. Piedaloties multidisciplinārā komandā, farmaceiti var ievērojami uzlabot atbilstošu zāļu izrakstīšanu un paplašināt pacientu aprūpi. Farmaceiti var sniegt pakalpojumus paši, sazināties ar citiem veselības aprūpes iestādēm un pārvarēt plaisu starp slimnīcu un aptiekām par tur pieejamajiem pakalpojumiem.
Pacientu aprūpe ir veselības aprūpes sastāvdaļa, kas ir tieši vai netieši saistīta ar sabiedrības, ģimenes vai personas veselības uzturēšanu, veicināšanu, aizsardzību un atgūšanu (Ārstniecības likuma 1.panta 12. punkts).
Multidisciplināras komandas pieeja ietver saskarsmes uzlabošanu starp sekundāro aprūpi un primāro aprūpi, piemēram, pacientu ar sirds mazspēju ārstēšanai atvieglo pāreju no slimnīcas uz ambulatoro aprūpi, ļaujot ņemt vērā medicīniskos, farmakoloģiskos un dzīvesveida mainīgos faktorus, kas ietekmē atsevišķu pacientu aprūpi.
Multidisciplināras komandas darbs uzlabo pakalpojumu kvalitāti un samazina izmaksas. Ir arī pierādīts, ka labs komandas darbs samazina kļūdas un uzlabo pacientu aprūpi, īpaši tiem, kuriem ir hroniskas slimības. Bieži vien medikamentu priekšrocības pacientiem nevar īstenot (piemēram, neveiksmīgas ārstēšanas dēļ), vai sliktākā gadījumā – ievērojama mirstība un saslimstība ir saistīta ar neatbilstošu zāļu lietošanu, piemēram, neatbilstoša recepte (zāļu izrakstīšanas kļūdas), neatbilstoša piegāde (izsniegšanas kļūdas/administrācijas kļūdas), neatbilstoša pacienta līdzestība (ārstēšanas režīma neievērošana), neatbilstoša uzraudzība un ziņošana (ar medikamentiem saistītu blakusparādību dēļ) veselības prasmju (angl. health literacy) trūkums sabiedrībā kopumā.
Farmaceita iesaistīšanas multidisciplinārā komandā ieguvumi ir ne tikai mirstības samazināšana, bet arī izmaksu efektivitāte. Farmaceitu iekļaušana multidisciplināras komandas darbā var sniegt labumu arī antibiotiku pārvaldības jomā un var samazināt neatbilstošu antibiotiku patēriņu. Pētījumā par mikrobioloģiskajiem rezultātiem pēc multidisciplināras pretmikrobu vadības komandas, kurā bija farmaceiti, ieviešanas, ziņots par ievērojamu un ilgstošu rezistento Enterobacteriaceae samazināšanos. Attiecībā uz pretmikrobu zāļu lietošanu, ko īsteno klīniskie farmaceiti (angl. ward pharmacists), tika konstatēta ievērojama un ilgstoša ierobežoto aģentu izmantošanas un izmaksu samazināšanās divu gadu laikā pēc politikas ieviešanas. Politikas izstrādes, izplatīšanas un īstenošanas izmaksas tika pilnībā novērtētas un konstatēja, ka tās veido 20% no radītajiem izmaksu ietaupījumiem. Tāpat arī dažas slimnīcas ir ziņojušas par ikgadējiem izmaksu ietaupījumiem, kas saistīti ar antibiotiku pārvaldības aktivitātēm.
Atbilstoši apmācīti farmaceiti, kas integrēti veselības aprūpes sistēmā multidisciplināras komandas darbā, var būtiski ietekmēt neatbilstošu antibiotiku lietošanu, līdz ar to farmaceitu lomas stiprināšana un uzlabošana var pozitīvi ietekmēt antimikrobiālās rezistences problēmu arī globālā līmenī.
Daudzcentru pētījuma ietvaros farmaceiti bija daļa no multidisciplinārās komandas, kas izstrādāja un ieviesa vadlīnijas pneimonijas ārstēšanai. Pētījumā tika ziņots par ievērojamu 30 dienu mirstības samazināšanos hospitalizētajiem pacientiem, kurus ārstēja ārsti, kas piedalījās vadlīniju programmā.
Pētījumi, kas liecina par multidisciplināras komandas pieejas efektivitāti, kurā farmaceiti parasti ir atbildīgi par pacienta zāļu vēstures iegūšanu, identificējot šķēršļus terapijas ievērošanai un pielāgojot zāļu lietošanas shēmas, ir parādījuši ārstu un farmaceitu sadarbības (angl. physician-pharmacist collaborative management (PPCM)) būtisko ietekmi uz asinsspiediena kontroli pacientiem ar hipertensiju. Telemedicīnas iekļaušana šādā uz pacientu orientētā aprūpes modelī (telefarmācija) var paplašināt farmaceita iesaistes iespējas un nodrošināt aptiekas darbību un pacientu aprūpi attālināti, sniedzot papildu priekšrocības hipertensijas pacientiem un ārstiem, kas iesaistīti viņu ārstēšanā.
Līdz ar to Ārstniecības likums ir papildināms ar farmaceita veicamajiem uzdevumiem veselības aprūpes ietvarā multidisciplinārā komandā un tādējādi tiesiski paredzot sadarbības iespējas ar ārstniecības personām pacienta veselības aprūpes uzraudzībā ar ārstniecības personām.
Ārstniecības likuma 53.3 pants nosaka, ka farmaceits ir veselības aprūpes speciālists, kas ieguvis pantā minēto izglītību un darbojas savas kompetences ietvarā, proti, Farmācijas likuma un tam pakārtoto normatīvo aktu, farmaceita profesijas standartā, Latvijas farmaceitu ētikas kodeksa kompetencē.
Ārstniecības likuma 53.4 pants nosaka farmaceita, kas strādā aptiekā,slēgta tipa aptiekā vai ārstniecības iestādē, gadījumā, ja tajā nav atvērta slēgta tipa aptieka, veicamos uzdevumus veselības aprūpē. Farmaceitam veselības aprūpes ietvarā ir jādrošina efektīva medikamentozās terapijas vadība, 53.4 panta ietvaros – pacienta veselības stāvokļa un vajadzību novērtēšana, minētajām darbībām nosakot obligātos standartus:
1) farmaceitiem jānodrošina, lai veselības pārvaldība, slimību profilakse un veselīga dzīvesveida uzvedība tiktu iekļauta pacientu novērtēšanas un aprūpes procesā;
2) farmaceitiem visos individuālajos pacientu novērtējumos jāatzīst unikāli pacienta apsvērumi, piemēram, izglītības līmenis, kultūras uzskati, lasītprasme, dzimtā valoda un fiziskās un garīgās spējas.
Savukārt 53.5 pants nosaka klīniskā farmaceita, kas strādā ārstniecības iestādē, uzdevumus ārstniecībā un ir ieguvis augstāko izglītību klīniskajā farmācijā, papildu pienākumus. Klīniskajam farmaceitam veselības aprūpes ietvarā ir jādrošina efektīva medikamentozās terapijas vadība, 53.5 panta ietvaros – pacienta medikamentozās terapijas pārvaldīšana, minētajai darbībai nosakot obligātos valsts standartus:
1) jāsaglabā piekļuve atbilstošai pierādījumu bāzei par drošu, racionālu un rentablu zāļu lietošanu, piemēram, uzziņu grāmatām par zālēm, žurnāliem, valsts būtisko zāļu sarakstiem un standarta ārstēšanas vadlīnijām;
2) jānodrošina, lai izrakstītās zāles un ārstniecības līdzekļi ir saskaņā ar standarta ārstēšanas vadlīnijām un algoritmiem, vajadzības gadījumā jāsniedz ieteikumi zāļu izrakstītājam par atbilstošu zāļu vai devu izvēli;
3) jānodrošina aprūpes nepārtrauktība, nododot informāciju par pacientu zālēm un ārstniecības līdzekļiem citu veselības aprūpes līmeņu speciālistiem.
Abos pantos tiek ietverta iepriekš aprakstītā multidiscipilnārās komandas profesionāļu koordinēta sadarbība, nosakot kopīgus mērķus pacientu veselības aprūpē, piedaloties pacienta farmakoterapeitiskā plāna izstrādē, to īstenojot un pārraugot, lai sasniegtu noteiktus terapeitiskos rezultātus, tai skaitā samazinātu iespējamo ar zāļu lietošanu saistīto kaitējumu, uzlabotu pacientu dzīvildzi un kvalitāti, kā arī uzlabotu veselības aprūpes sniegto kvalitāti, pieejamību un izmaksu efektivitāti.
Risinājuma apraksts
Likumprojekta 12. punkts paredz papildināt Likumu ar VIII1 nodaļu (53.3, 53.4 un 53.5 pants).
Problēmas apraksts
Likumprojekta 13.pants, kas paredz grozījumus likuma 69.1pantā:
1) Pacientu tiesību likums nosaka ne tikai pacientu tiesības, bet arī pienākumus (15.pants), tostarp pienākumu aktīvi iesaistīties ārstniecībā, kā arī to, ka pacientam ir saistoši ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumi un ārstniecības personas norādījumi.
Ārstniecības likuma 69.1 panta pirmajā daļā šobrīd noteikts, ka pacientam, kuram ārstniecība psihiatriskajā ārstniecības iestādē noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis kriminālprocesā, ir Pacientu tiesību likumā noteiktās pacienta tiesības.
Medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis tiek noteikts personām, kuras noziedzīgu nodarījumu izdarījušas psihiskas slimības (bieži vien neārstētas) iespaidā, tādēļ tām ar tiesas lēmumu noteikts pienākums ārstēties. Ja noteikta ambulatora ārstēšanās, šī lēmuma izpilde var būt apgrūtināta, ja attiecīgā persona neapmeklē ārstu, nelieto zāles, neseko ārsta norādījumiem.
2) Likums paredz gadījumus, kad var tikt ierobežotas pacientu tiesības (pacienti, kuri stacionēti bez viņu piekrišanas, kā arī pacienti, kam noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis). Likumā nav minēti pacienti, kuri nogādāti stacionārajā ārstniecības iestādē psihiatriskās ekspertīzes veikšanai līdz tiesas lēmumam, lai gan arī šo pacientu tiesības var tikt ierobežotas.
3) Pašreiz nav vienotas izpratnes par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildes kārtību ārstniecības iestādē. Līdz ar to katra ārstniecības iestāde to risina atšķirīgi,kā arī izprot personas, kurai noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, tiesības un pienākumus. Minētais jautājums tika skatīts arī Veselības ministrijas darba grupā, kur virkne ekspertu pauda nostāju, ka ir nepieciešams izveidot speciālu tiesisko regulējums par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu izpildi. Tas ir būtiski, lai gan personai, kurai noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, tās pārstāvim, gan personai, kas nodrošina šāda līdzekļa izpildi, ir skaidra un noteikta kārtība, lai varētu sekmīgi realizēt personai piemērotā piespiedu līdzekļa izpildi. Līdz ar to Ārstniecības likumā būtu nepieciešams ietvert deleģējumu Ministru kabinetam noteikt vienotus psihiatriskās ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības, kurā ievietoti šī panta pirmajā daļā minētie pacienti, iekšējās kārtības standartus, tajā skaitā attiecībā uz pacientu pārmeklēšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā veicama pacientu ierobežošana, tai skaitā izmantojot ierobežojošus līdzekļus.
Deleģējums noteikt kārtību, kādā veicama pacientu ierobežošana, tai skaitā izmantojot ierobežojošus līdzekļus jau šobrīd iekļauts Ārstniecības likumā un uz tā pamata izdoti Ministru kabineta 2016. gada 12. jūlijā noteikumi Nr. 453 “Noteikumi par kārtību, kādā ierobežojami pacienti, un priekšmetiem, kurus aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē”. Pamatojums minēto normu pieņemšanai ir Tiesībsarga biroja veiktajā pētījumā ”Pacientu cilvēktiesības atrodoties psihoneiroloģiskajā slimnīcā” iekļautie secinājumi par to, ka Latvijā attiecībā uz personām, kuras tiek ievietotas ārstniecības iestādē pret savu gribu, tiek pielietoti piespiedu līdzekļi un ierobežotas to tiesības uz privāto dzīvi. Cilvēktiesību aspektu uzsver arī Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai, kas norāda uz to, ka jābūt stingri reglamentētai kārtībai, kā aizsargāt psihiatriskos pacientus, ievērojot viņu tiesības.
Līdz ar to Ārstniecības likuma 69.1 pantā iekļautā regulējuma mērķis ir noteikt visām psihiatriskajām ārstniecības iestādēm vienotu kārtību, kādā veicama pacientu ierobežošana. Normatīvā regulējuma izstrādes laikā Veselības ministrijas pārskatīs esošo kārtību, kādā ierobežojami pacienti, un priekšmetiem, kurus aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē, un izstrādās jaunu regulējumu, kas ietvers visiem vienādus, skaidrus standartus iekšējai kārtībai psihiatriskās ārstniecības iestādēs vai tās struktūrvienības, kurā ievietoti šī panta pirmajā daļā minētie pacienti, tajā skaitā attiecībā uz pacientu pārmeklēšanas kārtību, kā arī kārtību kādā veicama pacientu ierobežošana, tai skaitā izmantojot ierobežojošus līdzekļus, ņemot vērā gan cilvēktiesības, gan labās prakses standartus.
Minētais regulējums par pacientu ierobežošanu ir attiecināms tikai uz tiem pacientiem, kuri stacionēti psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņu piekrišanas, un pacientiem, kuriem ārstniecība psihiatriskajā ārstniecības iestādē noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis.
1) Pacientu tiesību likums nosaka ne tikai pacientu tiesības, bet arī pienākumus (15.pants), tostarp pienākumu aktīvi iesaistīties ārstniecībā, kā arī to, ka pacientam ir saistoši ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumi un ārstniecības personas norādījumi.
Ārstniecības likuma 69.1 panta pirmajā daļā šobrīd noteikts, ka pacientam, kuram ārstniecība psihiatriskajā ārstniecības iestādē noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis kriminālprocesā, ir Pacientu tiesību likumā noteiktās pacienta tiesības.
Medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis tiek noteikts personām, kuras noziedzīgu nodarījumu izdarījušas psihiskas slimības (bieži vien neārstētas) iespaidā, tādēļ tām ar tiesas lēmumu noteikts pienākums ārstēties. Ja noteikta ambulatora ārstēšanās, šī lēmuma izpilde var būt apgrūtināta, ja attiecīgā persona neapmeklē ārstu, nelieto zāles, neseko ārsta norādījumiem.
2) Likums paredz gadījumus, kad var tikt ierobežotas pacientu tiesības (pacienti, kuri stacionēti bez viņu piekrišanas, kā arī pacienti, kam noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis). Likumā nav minēti pacienti, kuri nogādāti stacionārajā ārstniecības iestādē psihiatriskās ekspertīzes veikšanai līdz tiesas lēmumam, lai gan arī šo pacientu tiesības var tikt ierobežotas.
3) Pašreiz nav vienotas izpratnes par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildes kārtību ārstniecības iestādē. Līdz ar to katra ārstniecības iestāde to risina atšķirīgi,kā arī izprot personas, kurai noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, tiesības un pienākumus. Minētais jautājums tika skatīts arī Veselības ministrijas darba grupā, kur virkne ekspertu pauda nostāju, ka ir nepieciešams izveidot speciālu tiesisko regulējums par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu izpildi. Tas ir būtiski, lai gan personai, kurai noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, tās pārstāvim, gan personai, kas nodrošina šāda līdzekļa izpildi, ir skaidra un noteikta kārtība, lai varētu sekmīgi realizēt personai piemērotā piespiedu līdzekļa izpildi. Līdz ar to Ārstniecības likumā būtu nepieciešams ietvert deleģējumu Ministru kabinetam noteikt vienotus psihiatriskās ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības, kurā ievietoti šī panta pirmajā daļā minētie pacienti, iekšējās kārtības standartus, tajā skaitā attiecībā uz pacientu pārmeklēšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā veicama pacientu ierobežošana, tai skaitā izmantojot ierobežojošus līdzekļus.
Deleģējums noteikt kārtību, kādā veicama pacientu ierobežošana, tai skaitā izmantojot ierobežojošus līdzekļus jau šobrīd iekļauts Ārstniecības likumā un uz tā pamata izdoti Ministru kabineta 2016. gada 12. jūlijā noteikumi Nr. 453 “Noteikumi par kārtību, kādā ierobežojami pacienti, un priekšmetiem, kurus aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē”. Pamatojums minēto normu pieņemšanai ir Tiesībsarga biroja veiktajā pētījumā ”Pacientu cilvēktiesības atrodoties psihoneiroloģiskajā slimnīcā” iekļautie secinājumi par to, ka Latvijā attiecībā uz personām, kuras tiek ievietotas ārstniecības iestādē pret savu gribu, tiek pielietoti piespiedu līdzekļi un ierobežotas to tiesības uz privāto dzīvi. Cilvēktiesību aspektu uzsver arī Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai, kas norāda uz to, ka jābūt stingri reglamentētai kārtībai, kā aizsargāt psihiatriskos pacientus, ievērojot viņu tiesības.
Līdz ar to Ārstniecības likuma 69.1 pantā iekļautā regulējuma mērķis ir noteikt visām psihiatriskajām ārstniecības iestādēm vienotu kārtību, kādā veicama pacientu ierobežošana. Normatīvā regulējuma izstrādes laikā Veselības ministrijas pārskatīs esošo kārtību, kādā ierobežojami pacienti, un priekšmetiem, kurus aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē, un izstrādās jaunu regulējumu, kas ietvers visiem vienādus, skaidrus standartus iekšējai kārtībai psihiatriskās ārstniecības iestādēs vai tās struktūrvienības, kurā ievietoti šī panta pirmajā daļā minētie pacienti, tajā skaitā attiecībā uz pacientu pārmeklēšanas kārtību, kā arī kārtību kādā veicama pacientu ierobežošana, tai skaitā izmantojot ierobežojošus līdzekļus, ņemot vērā gan cilvēktiesības, gan labās prakses standartus.
Minētais regulējums par pacientu ierobežošanu ir attiecināms tikai uz tiem pacientiem, kuri stacionēti psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņu piekrišanas, un pacientiem, kuriem ārstniecība psihiatriskajā ārstniecības iestādē noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis.
Risinājuma apraksts
1) lai uzsvērtu, ka pacientam ārstēšanās gaitā ir ne tikai tiesības, bet arī Pacientu tiesību likumā noteiktie pienākumi, attiecīgi precizēts Ārstniecības likuma 69.1 panta pirmās daļas 1. punkts;
2) likuma 69.1panta pirmās daļas ievaddaļa un septītā daļa papildināta, attiecinot to arī uz personām, kas nogādātas ārstniecības iestādē psihiatriskās ekspertīzes veikšanai.
3) likuma 69.1 panta devītā daļa precizēta, paredzot deleģējumu Ministru kabinetam noteikt vienotus psihiatriskās ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības, kurā ievietoti šī panta pirmajā daļā minētie pacienti, iekšējās kārtības standartus, tajā skaitā attiecībā uz pacientu pārmeklēšanas kārtību, kā arī kārtību kādā veicama pacientu ierobežošana, tai skaitā izmantojot ierobežojošus līdzekļus.
2) likuma 69.1panta pirmās daļas ievaddaļa un septītā daļa papildināta, attiecinot to arī uz personām, kas nogādātas ārstniecības iestādē psihiatriskās ekspertīzes veikšanai.
3) likuma 69.1 panta devītā daļa precizēta, paredzot deleģējumu Ministru kabinetam noteikt vienotus psihiatriskās ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības, kurā ievietoti šī panta pirmajā daļā minētie pacienti, iekšējās kārtības standartus, tajā skaitā attiecībā uz pacientu pārmeklēšanas kārtību, kā arī kārtību kādā veicama pacientu ierobežošana, tai skaitā izmantojot ierobežojošus līdzekļus.
Problēmas apraksts
Likumprojekta 14. pants, kas paredz papildināt Likumu ar 69.2 un 69.3 pantu.
1) Ārstniecības likuma 70.1 panta pirmā daļa nosaka: ārstniecības persona, konstatējot, ka persona, kurai kriminālprocesā tika noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, izvairās no tā vai nepilda tā nosacījumus, nekavējoties informē par to tiesu, kura pieņēmusi lēmumu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanu. Saskaņā ar Ministru kabineta 2017. gada 29. augusta noteikumu Nr.512 “Noteikumi par tiesai sniedzamās informācijas saturu un apjomu par personu, kurai kriminālprocesā noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, no kura persona izvairās vai nepilda tā nosacījumus” 2.4. apakšpunktu tiesai sniedzamajā informācijā jānorāda izpildes pārkāpuma raksturs: persona nav uzsākusi tai kriminālprocesā noteiktā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildi, vai arī persona ir uzsākusi kriminālprocesā noteiktā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildi, bet nepilda tā nosacījumus vai neturpina ārstēšanos.
Tiesību akti nenosaka termiņu, kurā personai jāuzsāk medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpilde, tādēļ ārstniecības personām var būt dažāds skatījums uz to, kad par piespiedu līdzekļa nosacījumu pārkāpumu informējama tiesa.
2) piemērojot personai medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, tiesa lēmumā norāda arī šī piespiedu līdzekļa izpildes vietu – konkrētu ārstniecības iestādi. Ir iespējama situācija, kad pacienta ārstēšana attiecīgajā iestādē nav iespējama (pacienta dzīvesvietas maiņa, izmaiņas ārstniecības iestādes darbībā).
1) Ārstniecības likuma 70.1 panta pirmā daļa nosaka: ārstniecības persona, konstatējot, ka persona, kurai kriminālprocesā tika noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, izvairās no tā vai nepilda tā nosacījumus, nekavējoties informē par to tiesu, kura pieņēmusi lēmumu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanu. Saskaņā ar Ministru kabineta 2017. gada 29. augusta noteikumu Nr.512 “Noteikumi par tiesai sniedzamās informācijas saturu un apjomu par personu, kurai kriminālprocesā noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, no kura persona izvairās vai nepilda tā nosacījumus” 2.4. apakšpunktu tiesai sniedzamajā informācijā jānorāda izpildes pārkāpuma raksturs: persona nav uzsākusi tai kriminālprocesā noteiktā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildi, vai arī persona ir uzsākusi kriminālprocesā noteiktā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildi, bet nepilda tā nosacījumus vai neturpina ārstēšanos.
Tiesību akti nenosaka termiņu, kurā personai jāuzsāk medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpilde, tādēļ ārstniecības personām var būt dažāds skatījums uz to, kad par piespiedu līdzekļa nosacījumu pārkāpumu informējama tiesa.
2) piemērojot personai medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, tiesa lēmumā norāda arī šī piespiedu līdzekļa izpildes vietu – konkrētu ārstniecības iestādi. Ir iespējama situācija, kad pacienta ārstēšana attiecīgajā iestādē nav iespējama (pacienta dzīvesvietas maiņa, izmaiņas ārstniecības iestādes darbībā).
Risinājuma apraksts
Likumprojekta 14. pants paredz papildināt Likumu ar 69.2 un 69.3 pantu:
1) lai novērstu neskaidrības par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildes uzsākšanu, likums tiek papildināts ar termiņu, kurā personai, kam kriminālprocesā noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, jāsazinās ar ārstniecības iestādi;
2) lai nodrošinātu tiesas noteiktā piespiedu līdzekļa izpildes nepārtrauktību, likumā tiek paredzēta iespēja vērsties tiesā ar iesniegumu par ārstniecības iestādes, kurā notiek medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpilde, maiņu. Iesniegumu iesniegt drīkst pati persona, ārstniecības iestāde, vai arī personas pārstāvis atbilstoši Pacientu tiesību likuma 7.panta pirmajā daļā noteiktajam (pacienta pilnvarotā persona, bet, ja tādas nav, — pacienta laulātais, bet, ja tāda nav, — pilngadīgs un rīcībspējīgs tuvākais radinieks šādā secībā: pacienta bērni, pacienta vecāki, pacienta brālis vai māsa, pacienta vecvecāki, pacienta mazbērni).
1) lai novērstu neskaidrības par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildes uzsākšanu, likums tiek papildināts ar termiņu, kurā personai, kam kriminālprocesā noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, jāsazinās ar ārstniecības iestādi;
2) lai nodrošinātu tiesas noteiktā piespiedu līdzekļa izpildes nepārtrauktību, likumā tiek paredzēta iespēja vērsties tiesā ar iesniegumu par ārstniecības iestādes, kurā notiek medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpilde, maiņu. Iesniegumu iesniegt drīkst pati persona, ārstniecības iestāde, vai arī personas pārstāvis atbilstoši Pacientu tiesību likuma 7.panta pirmajā daļā noteiktajam (pacienta pilnvarotā persona, bet, ja tādas nav, — pacienta laulātais, bet, ja tāda nav, — pilngadīgs un rīcībspējīgs tuvākais radinieks šādā secībā: pacienta bērni, pacienta vecāki, pacienta brālis vai māsa, pacienta vecvecāki, pacienta mazbērni).
Problēmas apraksts
Likumprojekta 15. pants, kas paredz izteikt Likuma 70.1 panta pirmo daļu jaunā redakcijā.
Pašreiz Likums paredz, ka ārstniecības persona informē tiesu gadījumos, ja persona izvairās no medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildes vai nepilda tā nosacījumus. Tomēr var būt gadījumi, kad persona pilda piespiedu līdzekļa nosacījumus, bet veselības stāvoklis pasliktinās un nav iespējama turpmāka ambulatora ārstēšana. Arī šādos gadījumos ir svarīgi informēt tiesu, kas Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā var lemt par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa grozīšanu.
Pašreiz Likums paredz, ka ārstniecības persona informē tiesu gadījumos, ja persona izvairās no medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa izpildes vai nepilda tā nosacījumus. Tomēr var būt gadījumi, kad persona pilda piespiedu līdzekļa nosacījumus, bet veselības stāvoklis pasliktinās un nav iespējama turpmāka ambulatora ārstēšana. Arī šādos gadījumos ir svarīgi informēt tiesu, kas Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā var lemt par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa grozīšanu.
Risinājuma apraksts
Likumprojekta 15. pants paredz izteikt Likuma 70.1 panta pirmo daļu jaunā redakcijā, uzliekot par pienākumi ārstniecības personai informēt tiesu arī gadījumos, ja ārstēšanas gaitā personas veselības stāvoklis ir vai nu uzlabojies vai pasliktinājies. Līdz ar to tiesai būs pamats lemt par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa pārskatīšanu, mainot to uz smagāku vai vieglāku, vai lemt par tā atcelšanu.
Vai ir izvērtēti alternatīvie risinājumi?
Nē
Vai ir izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem?
Nē
1.4. Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA nepieciešamību
1.5. Pēcpārbaudes (ex-post) izvērtējums
Vai tiks veikts?
Nē
1.6. Cita informācija
-
2. Tiesību akta projekta ietekmējamās sabiedrības grupas, ietekme uz tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
2.1. Sabiedrības grupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē, vai varētu ietekmēt
Fiziskās personas
- farmaceiti
- ārstniecības personas
- pacients
- personas, kam tiesa noteikusi medicīniska rakstura piespiedu līdzekli (MRPL) - ārstēšanos psihiatriskā ārstniecības iestādē
Ietekmes apraksts
Kopumā likumprojekts paredz uzlabot pacientu drošību, pacientu uzticību veselības aprūpes sistēmai, kā arī izveidotu vienotu izpratni par veselības aprūpes sistēmas un ārstniecības procesu kvalitāti.
Nosakot kārtību, kādā izvērtē, reģistrē, ievieš un aktualizē klīniskās vadlīnijas, klīniskos algoritmus un klīniskos ceļus, ārstniecības personas, lemjot par pacientam piemērotāko ārstniecību, lēmuma pieņemšanā balstīsies uz vienotu standartizētu darbību ieteikumu kopumu jeb klīniskajām vadlīnijām, algoritmiem un pacientu ceļiem. Attiecīgi pacients saņems savlaicīgu un piemērotu ārstniecību atbilstoši klīniskajām vadlīnijām, algoritmiem un pacientu ceļiem.
Tāpat nodrošinot sistēmisku multidisciplināru visu vai atsevišķu noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu, tiks identificēti nāves cēloņi un ar to saistītie novēršamie un labojamie faktori, kas paredzams, ka mazinās atsevišķu noteiktu nāves gadījumu atkārtošanās iespējas.
Nosakot farmaceita lomu veselības aprūpē un iekļaujot farmaceitu multidisciplinārā veselības aprūpes komandā, uzlabosies farmaceitu un ārstniecības personu sadarbība, kas pozitīvā veidā ietekmēs pacientiem nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, jo īpaši nozīmēto zāļu terapiju, kvalitātes paaugstināšanu.
Attiecībā par MRPL - regulējuma rezultātā uzlabosies situācija personām, kam noteikts MRPL, proti, paredzēta kārtība, kā persona var mainīt ārstniecības iestādi; kā arī paredzēts, ka ārstniecības iestāde informē tiesu, ja uzlabojies personas veselības stāvoklis un iespējams MRPL mainīt uz mazāk ierobežojošu.
Vienlaikus likumprojekts paredz deleģējumu Ministru kabinetam izdot noteikumus par pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmu. Noteikumi paredzēs, ka visi Latvijas iedzīvotāji varēs iegūt informāciju par pirmās palīdzības apmācību iespējām, reģistrēties sev atbilstošā kursā un sekot līdzi jau apgūtā kursa apliecības derīguma termiņam. Savukārt apmācīt tiesīgām institūcijām būs iespēja izvietot informāciju par kursu, komplektēt apmācāmo grupas. Būs iespējams veikt elektronisku informācijas apmaiņu ar institūcijām, kurām savu funkciju pildīšanai nepieciešama informācija par pirmās palīdzības pamatzināšanu kursu apguvušām personām (piemēram, CSDD, Valsts policija u.c.).
Nosakot kārtību, kādā izvērtē, reģistrē, ievieš un aktualizē klīniskās vadlīnijas, klīniskos algoritmus un klīniskos ceļus, ārstniecības personas, lemjot par pacientam piemērotāko ārstniecību, lēmuma pieņemšanā balstīsies uz vienotu standartizētu darbību ieteikumu kopumu jeb klīniskajām vadlīnijām, algoritmiem un pacientu ceļiem. Attiecīgi pacients saņems savlaicīgu un piemērotu ārstniecību atbilstoši klīniskajām vadlīnijām, algoritmiem un pacientu ceļiem.
Tāpat nodrošinot sistēmisku multidisciplināru visu vai atsevišķu noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu, tiks identificēti nāves cēloņi un ar to saistītie novēršamie un labojamie faktori, kas paredzams, ka mazinās atsevišķu noteiktu nāves gadījumu atkārtošanās iespējas.
Nosakot farmaceita lomu veselības aprūpē un iekļaujot farmaceitu multidisciplinārā veselības aprūpes komandā, uzlabosies farmaceitu un ārstniecības personu sadarbība, kas pozitīvā veidā ietekmēs pacientiem nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, jo īpaši nozīmēto zāļu terapiju, kvalitātes paaugstināšanu.
Attiecībā par MRPL - regulējuma rezultātā uzlabosies situācija personām, kam noteikts MRPL, proti, paredzēta kārtība, kā persona var mainīt ārstniecības iestādi; kā arī paredzēts, ka ārstniecības iestāde informē tiesu, ja uzlabojies personas veselības stāvoklis un iespējams MRPL mainīt uz mazāk ierobežojošu.
Vienlaikus likumprojekts paredz deleģējumu Ministru kabinetam izdot noteikumus par pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmu. Noteikumi paredzēs, ka visi Latvijas iedzīvotāji varēs iegūt informāciju par pirmās palīdzības apmācību iespējām, reģistrēties sev atbilstošā kursā un sekot līdzi jau apgūtā kursa apliecības derīguma termiņam. Savukārt apmācīt tiesīgām institūcijām būs iespēja izvietot informāciju par kursu, komplektēt apmācāmo grupas. Būs iespējams veikt elektronisku informācijas apmaiņu ar institūcijām, kurām savu funkciju pildīšanai nepieciešama informācija par pirmās palīdzības pamatzināšanu kursu apguvušām personām (piemēram, CSDD, Valsts policija u.c.).
Juridiskās personas
- ārstniecības iestādes, tai skaitā, psihiatriskās ārstniecības iestādes
Ietekmes apraksts
Kopumā likumprojekts paredz uzlabot pacientu drošību, pacientu uzticību veselības aprūpes sistēmai, kā arī izveidotu vienotu izpratni par veselības aprūpes sistēmas un ārstniecības procesu kvalitāti.
Nosakot kārtību, kādā izvērtē, reģistrē, ievieš un aktualizē klīniskās vadlīnijas, klīniskos algoritmus un klīniskos ceļus, ārstniecības personas, lemjot par pacientam piemērotāko ārstniecību, lēmuma pieņemšanā balstīsies uz vienotu standartizētu darbību ieteikumu kopumu jeb klīniskajām vadlīnijām, algoritmiem un pacientu ceļiem, nodrošinot savlaicīgu un kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu.
Tāpat nodrošinot sistēmisku multidisciplināru visu vai atsevišķu noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu, tiks identificēti nāves cēloņi un ar to saistītie novēršamie un labojamie faktori, kas paredzams, ka mazinās atsevišķu noteiktu nāves gadījumu atkārtošanās iespējas.
Ar likumprojektu tiks noteikts termiņš, kurā uzsākama MRPL izpilde, līdz ar to ārstniecības iestādei ir vieglāk uzraudzīt ārstēšanu, ziņojot tiesai, ja persona noteiktajā termiņā nav ieradusies. Tāpat paredzēts, ka ārstniecības iestāde informē tiesu, ja uzlabojies personas veselības stāvoklis un iespējams MRPL mainīt uz mazāk ierobežojošu (līdzīga norma jau ir Kriminālprocesa likumā, līdz ar to slogs būtiski nemainīsies; pamatojoties uz ĀL, MK noteiks tiesai sniedzamās informācijas saturu un apjomu).
Nosakot kārtību, kādā izvērtē, reģistrē, ievieš un aktualizē klīniskās vadlīnijas, klīniskos algoritmus un klīniskos ceļus, ārstniecības personas, lemjot par pacientam piemērotāko ārstniecību, lēmuma pieņemšanā balstīsies uz vienotu standartizētu darbību ieteikumu kopumu jeb klīniskajām vadlīnijām, algoritmiem un pacientu ceļiem, nodrošinot savlaicīgu un kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu.
Tāpat nodrošinot sistēmisku multidisciplināru visu vai atsevišķu noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu, tiks identificēti nāves cēloņi un ar to saistītie novēršamie un labojamie faktori, kas paredzams, ka mazinās atsevišķu noteiktu nāves gadījumu atkārtošanās iespējas.
Ar likumprojektu tiks noteikts termiņš, kurā uzsākama MRPL izpilde, līdz ar to ārstniecības iestādei ir vieglāk uzraudzīt ārstēšanu, ziņojot tiesai, ja persona noteiktajā termiņā nav ieradusies. Tāpat paredzēts, ka ārstniecības iestāde informē tiesu, ja uzlabojies personas veselības stāvoklis un iespējams MRPL mainīt uz mazāk ierobežojošu (līdzīga norma jau ir Kriminālprocesa likumā, līdz ar to slogs būtiski nemainīsies; pamatojoties uz ĀL, MK noteiks tiesai sniedzamās informācijas saturu un apjomu).
2.2. Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
2.3. Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
2.4. Atbilstības izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
3. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
Cita informācija
-
4. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
4.1. Saistītie tiesību aktu projekti
4.1.1. Ministru kabineta 2016. gada 24. maija noteikumi Nr. 317 “Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība”
Pamatojums un apraksts
Nepieciešams izstrādāt Ministru kabineta noteikumus atbilstoši likumprojekta 2.pantā noteiktajam Ministru kabineta pilnvarojumam, aizstājot Ministru kabineta 2016. gada 24. maija noteikumus Nr. 317 “Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība”.
Atbildīgā institūcija
Veselības ministrija
4.1.2. Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumi Nr. 943 “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība”
Pamatojums un apraksts
Nepieciešams izstrādāt Ministru kabineta noteikumus atbilstoši likumprojekta 6.pantā noteiktajam Ministru kabineta pilnvarojumam, aizstājot Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumus Nr. 943 “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība”.
Veselības ministrija ir sagatavojusi Ministru kabineta noteikumu projektu, kas aizstātu minētos Ministru kabineta noteikumus.
Veselības ministrija ir sagatavojusi Ministru kabineta noteikumu projektu, kas aizstātu minētos Ministru kabineta noteikumus.
Atbildīgā institūcija
Veselības ministrija
4.2. Cita informācija
Nepieciešams izstrādāt Ministru kabineta noteikumus atbilstoši likumprojekta 2., 3., 4. un 6. pantā noteiktajam Ministru kabineta pilnvarojumam.
Likumprojekta 2. pantā minētos Ministru kabinets noteikumus:
1) par kārtību un prasībām Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveidi, papildināšanu, uzturēšanu, reģistrācijas termiņa apturēšanu, reģistrācijas anulēšanu un prasības ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrācijai, pārreģistrācijai, reģistra atjaunošanai, profesionālās atbilstības pārbaudei izstrādās Veselības ministrija sadarbībā ar Veselības inspekciju.
2) par pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmu izstrādās Veselības ministrija sadarbībā ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu.
Likumprojekta 3. un 4. pantā minētos Ministru kabineta noteikumus par kārtību, kādā izvērtē, reģistrē, ievieš un aktualizē klīniskās vadlīnijas, klīniskos algoritmus un klīniskos ceļus un kārtību, kādā organizē noteiktu nāves cēloņu konfidenciālo analīzi izstrādās Veselības ministrija sadarbībā ar ārstiem speciālistiem, Slimību profilakses un kontroles centru un Nacionālo veselības dienestu.
Likumprojekta 6.pantā minētos Ministru kabineta noteikumus par sertifikācijas un resertifikācijas organizācijas, ārstniecības personu sertifikācijas un resertifikācijas, sertifikācijas eksāmenu, sertifikāta anulēšanas un tā darbības apturēšanas un tālākizglītības punktu saskaņošanas kārtību un prasībām izstrādās Veselības ministrija sadarbībā ar ārstniecības personu sertificējošām institūcijām.
Likumprojekta 2. pantā minētos Ministru kabinets noteikumus:
1) par kārtību un prasībām Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveidi, papildināšanu, uzturēšanu, reģistrācijas termiņa apturēšanu, reģistrācijas anulēšanu un prasības ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrācijai, pārreģistrācijai, reģistra atjaunošanai, profesionālās atbilstības pārbaudei izstrādās Veselības ministrija sadarbībā ar Veselības inspekciju.
2) par pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmu izstrādās Veselības ministrija sadarbībā ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu.
Likumprojekta 3. un 4. pantā minētos Ministru kabineta noteikumus par kārtību, kādā izvērtē, reģistrē, ievieš un aktualizē klīniskās vadlīnijas, klīniskos algoritmus un klīniskos ceļus un kārtību, kādā organizē noteiktu nāves cēloņu konfidenciālo analīzi izstrādās Veselības ministrija sadarbībā ar ārstiem speciālistiem, Slimību profilakses un kontroles centru un Nacionālo veselības dienestu.
Likumprojekta 6.pantā minētos Ministru kabineta noteikumus par sertifikācijas un resertifikācijas organizācijas, ārstniecības personu sertifikācijas un resertifikācijas, sertifikācijas eksāmenu, sertifikāta anulēšanas un tā darbības apturēšanas un tālākizglītības punktu saskaņošanas kārtību un prasībām izstrādās Veselības ministrija sadarbībā ar ārstniecības personu sertificējošām institūcijām.
5. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
5.3. Cita informācija
Apraksts
-
6. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas un sabiedrības līdzdalības process
Sabiedrības līdzdalība uz šo tiesību akta projektu neattiecas
Nē
6.1. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas
Valsts un pašvaldību institūcijas
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, Latvijas Ārstu biedrībaNevalstiskās organizācijas
Latvijas farmaceitiskās aprūpes asociācija, Latvijas Farmaceitu biedrībaCits
Nē6.2. Sabiedrības līdzdalības organizēšanas veidi
Veids
Publiskā apspriešana
Saite uz sabiedrības līdzdalības rezultātiem
https://www.vm.gov.lv/lv/jaunums/publiskai-apspriesanai-nodoti-likumprojekti-grozijumi-arstniecibas-likuma-un-par-likuma-par-prakses-arstiem-atzisanu-par-speku-zaudejusu
6.3. Sabiedrības līdzdalības rezultāti
Apkopojums par sabiedrības iebildumiem un priekšlikumiem par likumprojektu “Grozījumi Ārstniecības likumā” pievienots pielikumā.
6.4. Cita informācija
-
7. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
7.1. Projekta izpildē iesaistītās institūcijas
Institūcijas
- Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests
- Latvijas Ārstu biedrība
7.2. Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
7.3. Atbilstības izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
7.4. Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām un institucionālo struktūru
Ietekme
Jā/Nē
Skaidrojums
1. Tiks veidota jauna institūcija
Nē
-
2. Tiks likvidēta institūcija
Nē
-
3. Tiks veikta esošās institūcijas reorganizācija
Nē
-
4. Institūcijas funkcijas un uzdevumi tiks mainīti (paplašināti vai sašaurināti)
Nē
-
5. Tiks veikta iekšējo institūcijas procesu efektivizācija
Nē
-
6. Tiks veikta iekšējo institūcijas procesu digitalizācija
Nē
-
7. Tiks veikta iekšējo institūcijas procesu optimizācija
Nē
-
8. Cita informācija
Nē
-
7.5. Cita informācija
-
8. Horizontālās ietekmes
8.1. Projekta tiesiskā regulējuma ietekme
8.1.1. uz publisku pakalpojumu attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.2. uz valsts un pašvaldību informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
Apraksts
Projekts paredz jaunas valsts informācijas sistēmas - pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēma - izveidi.
8.1.3. uz informācijas sabiedrības politikas īstenošanu
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
Apraksts
Projekts paredz jaunas valsts informācijas sistēmas - pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēma - izveidi. Tā paredzēta pirmās palīdzības apmācību procesa pārraudzībai un nodrošināšanai, un iedzīvotājiem tā sniegs iespēju iegūt informāciju par pirmās palīdzības apmācību iespējām, reģistrēties sev atbilstošā kursā un sekot līdzi jau apgūtā kursa apliecības derīguma termiņam. Apmācīt tiesīgām institūcijām būs iespēja informācijas sistēmā izvietot informāciju par kursu, komplektēt apmācāmo grupas. Būs iespējams veikt elektronisku informācijas apmaiņu ar institūcijām, kurām savu funkciju pildīšanai nepieciešama informācija par pirmās palīdzības pamatzināšanu kursu apguvušām personām (piemēram, CSDD, Valsts policija u.c.). Tādējādi tiks uzlabota pirmās palīdzības apmācību procesa organizēšanas efektivitāte un informācijas pieejamība par pirmās palīdzības apmācībām. Jaunās valsts informācijas sistēmas - pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmas izveidi Veselības ministrija (Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests) nodrošinās Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansētā projekta „Vienotās neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas vadības informācijas sistēmas attīstība (2. kārta)” ietvaros.
8.1.4. uz Nacionālā attīstības plāna rādītājiem
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.5. uz teritoriju attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.6. uz vidi
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.7. uz klimatneitralitāti
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.8. uz iedzīvotāju sociālo situāciju
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.9. uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgām iespējām un tiesībām
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.10. uz dzimumu līdztiesību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.11. uz veselību
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
Apraksts
Likumprojekts skar ikvienu personu, kas nodrošina ar veselības aprūpi saistītus pakalpojumu un kas saņem veselības aprūpes pakalpojumus.
Kopumā likumprojekts paredz uzlabot pacientu drošību, pacientu uzticību veselības aprūpes sistēmai, kā arī izveidotu vienotu izpratni par veselības aprūpes sistēmas un ārstniecības procesu kvalitāti.
Nosakot kārtību, kādā izvērtē, reģistrē, ievieš un aktualizē klīniskās vadlīnijas, klīniskos algoritmus un klīniskos ceļus, ārstniecības personas, lemjot par pacientam piemērotāko ārstniecību, lēmuma pieņemšanā balstīsies uz vienotu standartizētu darbību ieteikumu kopumu jeb klīniskajām vadlīnijām, algoritmiem un pacientu ceļiem. Attiecīgi pacients saņems savlaicīgu un piemērotu ārstniecību atbilstoši klīniskajām vadlīnijām, algoritmiem un pacientu ceļiem.
Tāpat nodrošinot sistēmisku multidisciplināru visu vai atsevišķu noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu, tiks identificēti nāves cēloņi un ar to saistītie novēršamie un labojamie faktori, kas paredzams, ka mazinās atsevišķu noteiktu nāves gadījumu atkārtošanās iespējas.
Nosakot farmaceita lomu veselības aprūpē un iekļaujot farmaceitu multidisciplinārā veselības aprūpes komandā, uzlabosies farmaceitu un ārstniecības personu sadarbība, kas pozitīvā veidā ietekmēs pacientiem nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, jo īpaši nozīmēto zāļu terapiju, kvalitātes paaugstināšanu.
Attiecībā par MRPL - regulējuma rezultātā uzlabosies situācija personām, kam noteikts MRPL, proti, paredzēta kārtība, kā persona var mainīt ārstniecības iestādi; kā arī paredzēts, ka ārstniecības iestāde informē tiesu, ja uzlabojies personas veselības stāvoklis un iespējams MRPL mainīt uz mazāk ierobežojošu.
Vienlaikus likumprojekts paredz deleģējumu Ministru kabinetam izdot noteikumus par pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmu. Noteikumi paredzēs, ka visi Latvijas iedzīvotāji varēs iegūt informāciju par pirmās palīdzības apmācību iespējām, reģistrēties sev atbilstošā kursā un sekot līdzi jau apgūtā kursa apliecības derīguma termiņam. Savukārt apmācīt tiesīgām institūcijām būs iespēja izvietot informāciju par kursu, komplektēt apmācāmo grupas. Būs iespējams veikt elektronisku informācijas apmaiņu ar institūcijām, kurām savu funkciju pildīšanai nepieciešama informācija par pirmās palīdzības pamatzināšanu kursu apguvušām personām (piemēram, CSDD, Valsts policija u.c.).
Kopumā likumprojekts paredz uzlabot pacientu drošību, pacientu uzticību veselības aprūpes sistēmai, kā arī izveidotu vienotu izpratni par veselības aprūpes sistēmas un ārstniecības procesu kvalitāti.
Nosakot kārtību, kādā izvērtē, reģistrē, ievieš un aktualizē klīniskās vadlīnijas, klīniskos algoritmus un klīniskos ceļus, ārstniecības personas, lemjot par pacientam piemērotāko ārstniecību, lēmuma pieņemšanā balstīsies uz vienotu standartizētu darbību ieteikumu kopumu jeb klīniskajām vadlīnijām, algoritmiem un pacientu ceļiem. Attiecīgi pacients saņems savlaicīgu un piemērotu ārstniecību atbilstoši klīniskajām vadlīnijām, algoritmiem un pacientu ceļiem.
Tāpat nodrošinot sistēmisku multidisciplināru visu vai atsevišķu noteiktu nāves gadījumu anonīmu izmeklēšanu, tiks identificēti nāves cēloņi un ar to saistītie novēršamie un labojamie faktori, kas paredzams, ka mazinās atsevišķu noteiktu nāves gadījumu atkārtošanās iespējas.
Nosakot farmaceita lomu veselības aprūpē un iekļaujot farmaceitu multidisciplinārā veselības aprūpes komandā, uzlabosies farmaceitu un ārstniecības personu sadarbība, kas pozitīvā veidā ietekmēs pacientiem nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, jo īpaši nozīmēto zāļu terapiju, kvalitātes paaugstināšanu.
Attiecībā par MRPL - regulējuma rezultātā uzlabosies situācija personām, kam noteikts MRPL, proti, paredzēta kārtība, kā persona var mainīt ārstniecības iestādi; kā arī paredzēts, ka ārstniecības iestāde informē tiesu, ja uzlabojies personas veselības stāvoklis un iespējams MRPL mainīt uz mazāk ierobežojošu.
Vienlaikus likumprojekts paredz deleģējumu Ministru kabinetam izdot noteikumus par pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmu. Noteikumi paredzēs, ka visi Latvijas iedzīvotāji varēs iegūt informāciju par pirmās palīdzības apmācību iespējām, reģistrēties sev atbilstošā kursā un sekot līdzi jau apgūtā kursa apliecības derīguma termiņam. Savukārt apmācīt tiesīgām institūcijām būs iespēja izvietot informāciju par kursu, komplektēt apmācāmo grupas. Būs iespējams veikt elektronisku informācijas apmaiņu ar institūcijām, kurām savu funkciju pildīšanai nepieciešama informācija par pirmās palīdzības pamatzināšanu kursu apguvušām personām (piemēram, CSDD, Valsts policija u.c.).
8.1.12. uz cilvēktiesībām, demokrātiskām vērtībām un pilsoniskās sabiedrības attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.13. uz datu aizsardzību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.14. uz diasporu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.15. uz profesiju reglamentāciju
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.16. uz bērna labākajām interesēm
Vai projekts skar šo jomu?
-
8.2. Cita informācija
-
Pielikumi