Anotācija

Bāriņtiesas sastāvs, pieņemšana darbā un atbrīvošana no darba, prasības pretendentiem, bāriņtiesu amatpersonu profesionālās darbības novērtēšana un bāriņtiesu sadarbība
Bāriņtiesu likums kopš tā pieņemšanas izvirza noteiktas prasības bāriņtiesu amatu pretendentiem. Ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem Bāriņtiesu likumā tiek paredzētas augstākas prasības bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka un bāriņtiesas locekļa amata pretendentam, nosakot, ka amatu var ieņemt persona, kas sasniegusi 30 gadu vecumu. Vienlaikus ar šiem grozījumiem veiktas izmaiņas attiecībā uz izglītības un darba pieredzes prasībām ar mērķi nodrošināt, ka visām personām saistošus un uz personu privāto dzīvi attiecināmus lēmumus pieņem ne tikai profesionāli sagatavoti speciālisti, bet arī ar piemītošu praktisku darba un dzīves pieredzi, tādējādi uzlabojot bāriņtiesas uzdevumu izpildi un pieņemto lēmumu kvalitāti.
Bāriņtiesas ilgstoši saskaras ar darba izpildei nepieciešamo cilvēkresursu trūkumu. Esošie darbinieki ir pārslogoti un profesionāli izdeguši, kas izteikti negatīvi ietekmē bāriņtiesu spēju kvalitatīvi veikt savus uzdevumus. Savukārt vairums izsludināto bāriņtiesas amatu konkursi beidzas bez rezultāta. Nevar izslēgt, ka potenciālie bāriņtiesas amatu pretendenti, pastāvot patlaban noteiktai vecuma prasībai - 30 gadi, darbā bāriņtiesā nepiesakās, jo līdz tam ir nostiprinājuši savu profesionālo lomu citā jomā, kur turpina attīstīt prasmes un iegūt pieredzi, virzās augšup pa karjeras kāpnēm un mainīt profesionālās darbības jomu vai darba vietu vairs nevēlas. Cilvēkresursu trūkums bāriņtiesās ir kompleksa problēma un tās risināšanai jau ir veikti vairāki nozīmīgi soļi. Piemēram, 2022. gada 1. jūlijā Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā spēkā stājās grozījumi, kuru ietvaros ir veikta atalgojuma sistēmas pārskatīšana, panākot bāriņtiesu darbinieku atalgojumu konkurētspējīgāku; Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021.–2027. gadam 4.3.6. specifiskā atbalsta mērķa "Veicināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku, tostarp vistrūcīgāko un bērnu, sociālo integrāciju" 4.3.6.1. pasākuma "Speciālistu, kuru profesionālā darbība saistīta ar bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu, profesionālās kvalifikācijas pilnveide un bērnu likumisko pārstāvju atbildības stiprināšana bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reorganizācijas ietvaros" rasta iespēja bāriņtiesu darbiniekiem saņemt regulāras supervīzijas; meklējot iespējas mazināt bāriņtiesām neraksturīgo funkciju apjomu, Tieslietu ministrija ir izstrādājusi grozījumus Bāriņtiesu likumā, paredzot samazināt bāriņtiesu kompetenci apliecinājumu izdarīšanā un citu Bāriņtiesu likuma VII un VIII nodaļā noteikto uzdevumu izpildē. Vienlaikus identificētas arī citas bāriņtiesai neraksturīgas funkcijas un uzsāktas sarunas ar atbildīgajām institūcijām, lai atbrīvotu bāriņtiesas to veikšanas. Šis process ļautu optimizēt esošo darbinieku slodzi un koncentrēties uz bāriņtiesu pamatfunkcijām – bērnu un personu ar ierobežotu rīcībnespēju tiesību aizsardzību.
Ne mazāk svarīga ir grozījumu izdarīšana Bāriņtiesu likumā, lai aizstātu bāriņtiesu amatpersonu sertifikācijas sistēmu ar visās pašvaldībās vienotu ikgadējās novērtēšanas sistēmu. Strukturēts un objektīvs ikgadējais darba snieguma novērtējums pilda vairākas svarīgas funkcijas, proti sniedz darbiniekiem konstruktīvu atgriezenisko saiti par viņu profesionālo izaugsmi; identificē individuālās mācību un attīstības vajadzības; kalpo par pamatu motivējošiem pasākumiem un palīdz ieviest vienotu standartu bāriņtiesu darba kvalitātes uzraudzībai. Tomēr arī pašvaldībām ir jāuzņemas aktīvāka loma cilvēkresursu problēmas risināšanā - atbilstošs atalgojums un darba slodze, kā arī profesionālās attīstības nodrošināšana darbiniekiem, ir pašvaldības motivācijas instrumenti, lai iespējami efektīvāk stiprinātu bāriņtiesu kapacitāti, samazinātu jomas profesionāļu rotāciju uz labāk atalgotām darba vietām, kā arī mazinātu bāriņtiesās esošo cilvēkresursu nepietiekamību kopumā. Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā noteiktās normas pieļauj pakāpenisku pāreju uz jauno atalgojuma sistēmu, nodrošinot visiem pašvaldību iestāžu darbiniekiem attiecīgā līmeņa mēnešalgas minimuma sasniegšanu līdz 2027. gadam. Pašvaldības vairākkārt aicinātas rast iespēju pārskatīt un palielināt bāriņtiesu darbinieku mēnešalgas, lai tās pēc iespējas tuvotos attiecīgā līmeņa mēnešalgas viduspunktam. Koordinēta pieeja, kas apvieno gan valsts līmeņa izmaiņas, gan pašvaldību iniciatīvas, var sniegt ilgtspējīgu risinājumu bāriņtiesu cilvēkresursu problēmai.

Bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka un bāriņtiesas locekļa amata ieņemšana no 30 gadu vecuma sasniegšanas tika pamatota ar pārliecību par pretendenta uzkrātu dzīves pieredzi, briedumu un spēju pieņemt līdzsvarotus lēmumus, risinot sociāli un juridiski nozīmīgas lietas. Tomēr šāds ierobežojums objektīvi nav pamatots, jo mūsdienu apstākļos piemītošas personiskās prasmes, kompetence un profesionālas zināšanas ir izšķiroši svarīgākas nekā noteikta vecuma sasniegšana, turklāt vecuma ierobežojums pats par sevi ir uzskatāms par diskriminējošu. Bāriņtiesas amatu pretendentiem izvirzāmajām prasībām jābūt samērīgām ar veicamā darba uzdevumiem, kur atbilstību amatam nosaka iegūtā izglītība, profesionālās zināšanas un profesionālā pieredze. Nevar izslēgt, ka 30 gadu vecumu nesasniegušas personas spēj sekmīgi un profesionāli veikt bāriņtiesas uzdevumus, līdz ar to vecuma ierobežojums izslēdz no bāriņtiesas amatu pretendentu loka pārējām Bāriņtiesu likumā noteiktajām prasībām atbilstošus amata pretendentus. Tādējādi vecuma ierobežojums nenodrošina labāko profesionāļu atlasi un var radīt tiešu diskrimināciju pret gados jaunākiem pretendentiem, ja viņu profesionālā kvalifikācija un spēja ieņemt amatu ir līdzvērtīga vai pat augstāka nekā 30 gadus sasniegušiem pretendentam. Tādi atlases kritēriji, kā izglītība, darba pieredze, praktiskā pieredze, rekomendācijas, prasmju novērtēšana kandidātu atlases procedūras ietvaros u.c., ir pietiekami, lai objektīvi novērtētu pretendenta kompetences atbilstību veicamajam darbam.

Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas 2021. gada 27. augustā sniegto skaidrojumu izglītības tematiskās jomas nosaka Ministru kabineta 2017. gada 13. jūnija noteikumi Nr.322 „Noteikumi par Latvijas izglītības klasifikāciju”. Minētie Ministru kabineta noteikumi nosaka Latvijas izglītības klasifikāciju, tai skaitā Latvijas izglītības klasifikācijas līmeņiem atbilstošus zināšanu, prasmju un kompetenču aprakstus, kas iegūstami, pabeidzot konkrētu izglītības līmeni. Izglītības tematiskās jomas nav un nebūtu jāizmanto, lai uzskaitītu profesionālo pieredzi. Piemēram, darba stāžs nevar tikt uzskaitīts tematiskajā jomā „Tiesību zinātnes”, ņemot vērā, ka šī joma apzīmē tikai iegūto izglītību. Tā vietā Izglītības un zinātnes ministrija aicina noteikt pieredzi, prasmes un kompetences, kas nepieciešamas konkrētajā amatā, un kandidātus izvērtēt pēc tām vai noteikt kvalifikācijas pamatprasības, izmantojot profesiju klasifikatoru. Ņemot vērā Izglītības un zinātnes ministrijas aicinājumu, precizēts Bāriņtiesu likuma 10. pants, norādot, kāda veida profesionālā pieredze ir nepieciešama, lai strādātu bāriņtiesā.
Tāpat Bērnu aizsardzības centra praksē ir bijis gadījums, kad saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 10. pantā noteikto, persona neatbilst bāriņtiesas amata pretendentam izvirzītajām prasībām, jo nav bijusi nodarbināta iegūtās izglītības tematiskajā jomā, kā arī iepriekš nav pildījusi bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka vai bāriņtiesas locekļa amata pienākumus, lai gan faktiski persona bijusi ilgstoši nodarbināta bāriņtiesā un atbilst pārējām pretendentam izvirzītajām prasībām ieņemt Bāriņtiesu likuma 10. pantā minētos amatus.

Bāriņtiesu likuma pamata redakcijas (pieņemta 2006. gada 22. jūnijā) 11. panta 2. punkts sākotnēji paredzēja, ka par bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku un bāriņtiesas locekli nevar būt persona, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai sodāmības noņemšanas). Ar Bāriņtiesu likuma grozījumiem, kas tika pieņemti 2021. gada 16. jūnijā (turpmāk - 2021. gada 16. jūnija grozījumi), tika nolemts grozīt likuma 11. panta 2. punktu, paredzot, ka pēc sodāmības dzēšanas vai sodāmības noņemšanas kvalifikācijas komisija izvērtē, vai sodāmība nekaitē bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzībai, un var atļaut šādai personai veikt darbu bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka vai bāriņtiesas locekļa amatā.
Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 10.¹ panta trešās daļas 3. punktā noteikto kvalifikācijas komisija izvērtē, vai par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas personas nodarbināšana pēc sodāmības dzēšanas vai sodāmības noņemšanas nekaitē bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzībai, un sniedz atļauju personai strādāt par bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku, bāriņtiesas locekli, bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgu vai bāriņtiesas locekļa palīgu. Vienlaikus Bāriņtiesu likuma Pārejas noteikumu 29. punkts nosaka, ka līdz kvalifikācijas komisijas izveidei šā likuma 11. panta 2. punktā noteikto izvērtējumu veic un atļauju sniedz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas izveidota komisija.
Administratīvā rajona tiesa 2022. gada 30. septembra spriedumā lietā Nr.A420198122 ir konstatējusi likuma nepilnību Bāriņtiesu likuma 11. panta 3. punktā. Tiesa norāda, ka likuma nepilnība izskatāmajā gadījumā ir konstatējama, jo saskaņā ar 2021. gada 16. jūnija grozījumu anotāciju, attiecīgais grozījums 11. panta 2. punktā ir pamatots ar tiesībsarga 2019. gada 2. oktobra Ministru kabinetam adresētajā vēstulē Nr.1-8/19 paustajiem apsvērumiem un izstrādāts, ņemot vērā Ministru kabineta 2020. gada 3. marta sēdē (protokola Nr.9 40.§ 3. punkts) doto uzdevumu Labklājības ministrijai sagatavot un iesniegt priekšlikumus grozījumiem savas nozares likumos un Ministru kabineta noteikumos attiecībā uz personām paredzētajiem aizliegumiem vai ierobežojumiem saistībā ar agrāk izdarītu noziedzīgu nodarījumu.
Iepazīstoties ar 2021. gada 16. jūnija grozījumu anotāciju, tiesa secināja, ka ar 2021. gada 16. jūnija grozījumiem likumdevēja griba ir bijusi adresēt tiesībsarga viedoklī izteiktās bažas, kā arī ieviest Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas. Tiesa arī secinājusi, ka, lai arī Saeima papildinājusi Bāriņtiesu likuma 11. panta 2. punktu, paredzot iespēju iegūt atļauju šajā punktā paredzētajām personām, Saeima nav veikusi grozījumus šī paša panta 3. punktā, kas paredz, ka par bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku un bāriņtiesas locekli nevar būt persona, kura atbrīvota no kriminālatbildības, soda vai soda izciešanas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tiesa secina, ka tiesībsarga viedoklī un Satversmes tiesas praksē nostiprinātās atziņas nav pilnvērtīgi ieviestas dzīvē. Proti, likumdevējs 2021. gada 16. jūnija grozījumus veicis tikai daļēji, grozot tikai vienu likumā regulētu dzīves gadījumu (grozījums 11. panta 2. punktā). Regulējums, kas attiecas uz līdzīgām situācijām, nav ticis grozīts, proti, nav ticis grozīts Bāriņtiesu likuma 11. panta 3. punkts.

Ar mērķi veicināt bāriņtiesu amatpersonu profesionālās kvalitātes uzlabošanu, Bāriņtiesu likuma 2021. gada 16. jūnija grozījumi paredz ieviest bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka un bāriņtiesas locekļa sertifikāciju.
Sertifikācija ir efektīva, ja nepieciešams apliecināt vienotu kompetences līmeni un nodrošināt standartizētu pieeju konkrētā nozarē. Sertifikācija bieži fokusējas uz teorētiskām zināšanām un ne vienmēr atspoguļo sertificējamā reālo kompetenci darba situācijās, turklāt tā pastāv to jomu speciālistiem, kuri savas darbības ietvaros var praktizēt individuāli, tostarp veidojot savas privātprakses. 
Bāriņtiesu amatpersonām ikdienas darbā ir nepieciešamas specifiskas, mainīgas vai pielāgojamas profesionālās prasmes, kuru novērtēšanu nepieciešams nodrošināt tādas sistēmas ietvarā, kas paredz regulāru kompetenču izvērtēšanu un turpmāko attīstības vajadzību noteikšanu. Jāņem arī vērā, ka bāriņtiesu amatpersonas savu darbību nepraktizē individuāli un lēmumus, galvenokārt, pieņem koleģiāli, līdz ar to arī no šāda aspekta sertifikācija nav piemērota bāriņtiesu amatpersonu profesionālās darbības novērtēšanai.
Bērnu aizsardzības centrs Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021. - 2027. gadam Eiropas Sociālā fonda Plus pasākuma 4.3.6. specifiskā atbalsta mērķa “Veicināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku, tostarp vistrūcīgāko un bērnu, sociālo integrāciju” 4.3.6.1. pasākuma „Speciālistu, kuru profesionālā darbība saistīta ar bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu, profesionālās kvalifikācijas pilnveide un bērnu likumisko pārstāvju atbildības stiprināšana bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reorganizācijas ietvaros” projekta “Profesionālās kvalifikācijas pilnveide bērnu tiesību aizsardzības jautājumos un bērnu likumisko pārstāvju atbildības stiprināšana” apakšdarbības “Bāriņtiesu amatpersonu sertifikācija” ietvaros, sadarbojoties ar pašvaldību pārstāvjiem un Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociāciju, ir secinājis, ka sākotnēji ar sertifikācijas sistēmas ieviešanu izvirzītais mērķis – paaugstināt bāriņtiesu amatpersonu sniegto pakalpojumu kvalitāti un sekmēt sabiedrības uzticēšanos efektīvāk ir sasniedzams, ieviešot jaunu vai pilnveidojot esošo bāriņtiesu amatpersonu novērtēšanas sistēmu pašvaldībās, kas nodrošinās efektīvu izsekojamību bāriņtiesu amatpersonu prasmēm, profesionalitātes līmenim, attīstības vajadzībām un profesionālo zināšanu pilnveidei.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.¹ panta pirmā daļa nosaka, ka speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā ir nepieciešamas:
- bāriņtiesas priekšsēdētājam;
- bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniekam;
- bāriņtiesas loceklim;
- bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgam;
- bāriņtiesas locekļa palīgam;
- personai, kas pašvaldības domes uzdevumā nodrošina juridisko atbalstu bāriņtiesai.
Tomēr Bāriņtiesu likumā patlaban ir noteikts termiņš (seši mēneši pēc darba tiesisko attiecību nodibināšanas) šo zināšanu apguvei tikai attiecībā uz bāriņtiesas priekšsēdētāju, priekšsēdētāja vietnieku un bāriņtiesas locekli. Bāriņtiesu likumā nav skaidri noteikts termiņš, kurā bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgam un bāriņtiesas locekļa palīgam jāapgūst šīs speciālās zināšanas.

Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 2. panta trešajā daļā noteikto, bāriņtiesas darbības teritorija ir attiecīgās pašvaldības administratīvā teritorija, savukārt Bāriņtiesu likuma 53. pantā noteikta bāriņtiesu sadarbības kārtība. Bāriņtiesu gūtā pieredze Covid-19 infekcijas izplatības periodā paredzēja pienākumu izpildē kavētās bāriņtiesas tiesības nodot tās kompetencē esošo uzdevumu izpildi citai bāriņtiesai. Ņemot vērā, ka nevar izslēgt arī atkārtotu negaidītu epidemioloģisko drošību apdraudošu apstākļu iestāšanos, kuru dēļ bāriņtiesas funkciju īstenošana var būt ierobežota, savlaicīgi nostiprināma bāriņtiesas tiesība uz savstarpēja līguma pamata vienoties ar citu tuvāko bāriņtiesu par atsevišķu uzdevumu izpildi līdz zūd uzdevumu izpildi ierobežojošie apstākļi. 

Likuma 9. pants. Pieņemšana darbā un pretendentu konkurss
Lai veicinātu kvalitatīvu bāriņtiesas amatu pretendentu atlasi un nodrošinātu objektīvu pretendenta vērtēšanu, izslēdzot nepamatotus ierobežojumus, bet vienlaikus saglabājot augstus profesionālos standartus, ir pilnveidoti bāriņtiesas amatu pretendentu atlases kritēriji un datu apstrādes regulējums, un saglabāts pienākums pārliecināties par to, vai pretendentam nepastāv likumā noteikti ierobežojumi amata ieņemšanai, veicot personas datu apstrādi atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Likumprojekts nosaka skaidru datu apstrādes mērķi, nolūku un apstrādājamās informācijas apjomu, lai nodrošinātu personas datu aizsardzību un atbilstību regulējumam.
Ņemot vērā informācijas par veselību konfidencialitātes principus un to, ka tikai pats pretendents zina savu ārstēšanās vēsturi un var identificēt speciālistu narkologu, ja veselības aprūpe pie šāda speciālista ir saņemta, kā arī amata kandidātam ir tiesiska iespēja vērsties pie jebkura izvēlētā narkologa, ir paredzēts, ka pēc darba devēja lūguma persona pati iesniedz nepieciešamās ziņas no narkologa. Šīs ziņas apliecina, ka nepastāv likuma 11. panta pirmās daļas 8. punktā minētais ierobežojums. Šāda kārtība nodrošina gan procedūras efektivitāti, gan ievēro personas medicīniskās informācijas aizsardzības principus.
Pašvaldībām ir noteiktas tiesības pieprasīt no Bērnu aizsardzības centra informāciju par bāriņtiesas darbību attiecīgajā laikposmā, ja kāds no konkursa pretendentiem iepriekš ieņēmis bāriņtiesas priekšsēdētāja amatu. Tas nodrošinās iespēju objektīvāk izvērtēt bāriņtiesas priekšsēdētāja amata pretendenta līdzšinējo darba kvalitāti līdzvērtīgas institūcijas vadīšanā un pieņemto lēmumu pamatotībā. Šādas informācijas obligāta pieprasīšana ierobežo pašvaldības lēmumu pieņemšanas elastību un iespēju vērtēt citus pretendenta kvalifikācijas un pieredzes aspektus. Tāpat var būt situācijas, kad pašvaldība jau ir pietiekami informēta par pretendenta darbu (piemēram, darba attiecības jau bijušas citā pašvaldības institūcijā), tad papildu informācijas pieprasīšana ir lieka un rada arī papildu administratīvo slogu gan pašvaldībai, gan Bērnu aizsardzības centram, kas var aizkavēt konkursa norisi. Tādēļ tiesību piešķiršana, nevis pienākuma noteikšana, ļauj pašvaldībai izvērtēt, vai konkrētajā situācijā šāda informācija ir būtiska. Informācijas pieprasīšanai ir jābūt rīkam, kas pašvaldībai pieejams pēc nepieciešamības, bet ne obligāti piemērojams katrā konkursā.

Likuma 10.pants. Prasības pretendentiem
Ievērojot, ka bāriņtiesa ir iestāde, kurai uzticēta valstiski svarīga funkcija ļoti sensitīvā tiesību aizsardzības jomā – bērnu un aizgādnībā esošu personu tiesību un interešu aizsardzībā, funkcijas īstenošanai dotās pilnvaras ir saistītas ar piekļuvi informācijai un informācijas sistēmām, kas satur ierobežotas pieejamības informāciju, kā arī tiesībām un pienākumiem tiesību aktos noteiktajos gadījumos iejaukties ģimenes tiesiskajās attiecībās, kas skar nozīmīgas cilvēka pamattiesības. Bāriņtiesu amatpersonām un darbiniekiem ir nepieciešams ne tikai augsts profesionalitātes un ētikas standarts, bet ir būtiski, ka šādos amatos drīkst strādāt tikai personas, kuru juridiskā saikne ar valsti ir nepārprotama un nesatricināma – proti, Latvijas pilsoņi. Valsts un pašvaldības iestāžu amatos, kas saistīti ar drošību, tiesībaizsardzību un sensitīvu datu apstrādi, jau attiecīga prasība pastāv vai arī, kur līdz šim netika noteikts, tiek pakāpeniski noteikta. Lai nodrošinātu vienotu pieeju, šāds princips būtu attiecināt arī uz bāriņtiesām, jo to funkcijas tieši skar personu pamattiesības un valsts uzticētās pilnvaras ir līdzvērtīgas citām tiesību aizsardzības institūcijām. Šāda prasība nav diskriminējoša, jo tai ir leģitīms mērķis un tā ir samērīga, proti, šāda prasība ir pamatota ar nepieciešamību aizsargāt bērnu un personu ar ierobežotu rīcībspēju intereses, kā arī garantēt institūcijai piešķirto valsts pilnvaru pareizu izmantošanu.
Lai minimizētu riskus bāriņtiesām piešķirto pilnvaru un tiesību prettiesiskai izmantošanai, bāriņtiesās nodarbinātajiem izvirzāma prasība pēc Latvijas Republikas pilsonības, kas darbosies kā juridiska un praktiska robeža, palīdzot nodrošināt, ka bāriņtiesā tiek aizsargāti iedzīvotāju sensitīvie dati un konfidencialitāte. Analizējot nepilsoņu  tiesību ierobežojumu atbilstību cilvēktiesībām, ir jāņem vērā tiesiskais un vēsturiskais situācijas konteksts, kā arī nepilsoņa statusa specifika Latvijā. Nepilsoņu statusu nosaka 1995.gada likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, un likuma mērķis nav bijis saglabāt nepilsoņu statusu pilnīgi visiem nenoteiktu laiku, bet gan tikai noteiktu periodu, lai persona, kurai ir šāds statuss, ja tā vēlas, varētu iegūt Latvijas pilsonību vai arī izvēlēties kādu citu valsti, kur ilgstoši dzīvot, tādējādi apstiprinot saikni ar šo valsti, nevis ar Latviju. Kopš 1998. gada, kad tika atcelti nepilsoņiem noteiktie naturalizācijas ierobežojumi, viņiem ir tiesības jebkurā brīdī naturalizēties, iegūt Latvijas pilsonību un baudīt Latvijas pilsoņa tiesības. Līdz ar to Latvija ir radījusi priekšnoteikumus, lai personas, kurām tika noteikts nepilsoņa statuss, varētu iegūt Latvijas pilsonību.
Aizliegums nepilsoņiem ieņemt bāriņtiesas amatus ierobežo Satversmes 106. pantā garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tāpat tas skar Satversmes 91. pantā nostiprināto vienlīdzības principu un diskriminācijas aizliegumu, jo diferencē attieksmi pret personām pēc pilsonības kritērija. Satversmes 101. panta pirmajā daļā noteiktās personas pamattiesības nav absolūtas, jo Satversmes 101. pants ietver nosacījumu “likumā paredzētā veidā”. Konstitucionālo tiesību teorijā atzīts, ka konstitūcija var atstāt likumdevēja ziņā konkrētu pamattiesību satura un šo tiesību robežas noteikšanu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pilsonības prasība noteiktiem amatiem var būt attaisnojama, ja šie amati ir saistīti ar valsts varas īstenošanu un valsts nacionālo interešu aizsardzību (sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2020-50-01). Bāriņtiesas realizē valsts varu attiecībā uz bērnu un personu ar ierobežotu rīcībspēju interešu aizsardzību un to lēmumi būtiski ietekmē šo personu pamattiesības.
Valsts sektora ietvaros analizēts jautājums par to, vai attiecīgs amats ir saistīts ar valstiski svarīgo funkciju veikšanu. Ja personas šādas funkcijas veic, tad pilsonības kritērijs ir nepieciešams, pamatojoties uz abpusēju tiesību, pienākumu un atbildības saikni ar valsti.
Nepilsoņa statuss Latvijā ir specifisks, vēsturiski izveidojies institūts. Vērtējot, vai pilsonības prasība bāriņtiesas amatpersonām ir piemērota leģitīmo mērķu (bērnu un personu ar ierobežotu rīcībspēju interešu aizsardzība) sasniegšanai, jāņem vērā bāriņtiesas kompetence un uzdevumi (bērnu un personu ar ierobežotu rīcībspēju tiesību un interešu aizsardzība) un bāriņtiesas lēmumu nozīmīgums (iejaukšanās ģimenes dzīvē, aizgādības tiesību jautājumi), kā arī lojalitātes pret valsti nozīme amata pildīšanā. Patlaban jau pastāv vairāki ierobežojoši līdzekļi amata bāriņtiesā ieņemšanai, proti valsts valodas prasmes prasības, stingrākas prasības attiecībā uz izglītību, darba pieredzi un profesionālo sagatavotību. Izvērtējot sabiedrības ieguvumu attiecībā pret kaitējumu bāriņtiesu amata kandidātu pamattiesībām, secināms, ka lai arī aizliegums nepilsoņiem ieņemt bāriņtiesas amatus ierobežo Satversmes 91. un 106. pantā nostiprinātās pamattiesības, nav citu alternatīvu un mazāk ierobežojošu līdzekļu bērnu un personu ar ierobežotu rīcībspēju tiesību un interešu aizsardzībai visaugstākajā pakāpē. Līdz ar to sabiedrības ieguvums no aizlieguma visticamāk pārsniedz kaitējumu bāriņtiesas amatu kandidātu pamattiesībām un ierobežojums ir samērīgs. Jāņem arī vērā, ka ierobežojums tiek noteikts paredzot saprātīgu pārejas periodu, dodot iespēju nepilsoņiem, kas jau strādā bāriņtiesās, pielāgoties jaunajām prasībām un iegūt pilsonību.

Likumprojekts atceļ prasību - minimālo 30 gadu vecuma slieksni bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka un bāriņtiesas locekļa amatam, tā vietā uzsverot skaidrus vērā ņemamos un novērtējamos profesionālos kritērijus - minimālais iegūtās izglītības līmenis, profesionālās zināšanas, praktiskā darba pieredze darbā ar bērniem, ģimenēm vai sociāliem jautājumiem un kompetences, kas pierāda pretendenta spēju veikt amata pienākumus, kas ir būtiskākie faktori kvalitatīvu un objektīvu lēmumu pieņemšanā un bāriņtiesas uzdevumu izpildē.

Likumprojekts precizē prasības attiecībā uz amata pretendenta darba stāžu. Darba pieredze tiks vērtēta elastīgāk, ņemot vērā ne tikai iepriekš bāriņtiesā ieņemtu amatu, bet arī pieredzi citos ar bērnu tiesību aizsardzību saistītos amatos. Tādējādi turpmāk uz amatu pretendējošajai personai ir nepieciešams stāžs, kas atbilst iegūtajai izglītībai, vai alternatīva iespēja - darba pieredze var būt iegūta, pildot amata pienākumus, kas tieši saistīti ar bērnu vai aizgādnībā esošu personu tiesību aizsardzību - amatos, kas uzskaitīti Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.¹ panta pirmajā daļā (izņemot 20. punktu). Tāpat likumprojekts paredz, ka uz amatu bāriņtiesā var pretendēt persona, kas ieguvusi augstāko izglītību izglītības programmu grupā "Sociālā labklājība" un "Policijas darbs", kas ļaus piesaistīt speciālistus arī ar pieredzi sociālajos jautājumos un tiesību aizsardzības jomā, un kuriem ir prasmes konfliktu risināšanā un juridisko jautājumu izpratnē.

Likuma 10.³pants. Bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka un bāriņtiesas locekļa novērtēšana  
Ņemot vērā nepieciešamību veicināt bāriņtiesu amatpersonu profesionālās kvalitātes uzlabošanu un nodrošināt sistemātisku prasmju un kompetenču novērtēšanu, likumprojekta ietvaros tiek ieviesta bāriņtiesu amatpersonu profesionālās kompetences un snieguma vienota novērtēšanas sistēma, atsakoties sākotnēji plānotās bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka un bāriņtiesas locekļa sertifikācijas. Vienlaikus šīs izmaiņas rada nepieciešamību pārskatīt ar kvalifikācijas komisijas izveidi un darbību saistītās normas, jo tās kļūst liekas un neatbilst jaunajam regulējumam.
Līdzšinējā kvalifikācijas komisijas darbība bija orientēta uz bāriņtiesas amatpersonu kvalifikācijas novērtēšanu, galvenokārt, teorētisko zināšanu pārbaudē, kas nenodrošina precīzu priekšstatu par bāriņtiesu amatpersonu praktiskajām kompetencēm un pārskata perioda darba kvalitāti. Ar jauno novērtēšanas sistēmu šo funkciju pildīs darba devējs, kurš var tieši novērtēt amata pienākumu izpildi noteiktā novērtēšanas periodā, tai skaitā vadības funkciju īstenošanu, sadarbības funkcijas īstenošanu pašvaldības starpinstitucionālo procesu sekmīgai nodrošināšanai, sadarbību ar tiešajām mērķa grupām un nepieciešamo kompetenču attīstību. Pašvaldības ietvarā ir pieejama objektīvāka informācija par konkrētu aktuālo periodu, tādējādi nodrošinot efektīvāku un precīzāku vērtējumu un tajā balstītu mērķtiecīgu rīcību bāriņtiesas priekšsēdētāja un bāriņtiesas priekšsēdētāja attīstības un snieguma veicināšanai.
Patlaban katra pašvaldība veic bāriņtiesu darbinieku novērtēšanu atbilstoši savai iekšējās kontroles sistēmai, kas rada atšķirīgus standartus un novērtēšanas praksi dažādās administratīvajās teritorijās: 
- novērtējot darbinieku ikgadējā darba izpildi, nosakot sasniegtos rezultātus, kompetences un attīstības vajadzības;
- nodrošinot darba kvalitātes un mērķu sasniegšanas uzraudzību, analizējot termiņu ievērošanu un uzdevumu izpildes līmeni;
- plānojot apmācību un profesionālo attīstību, balstoties uz novērtējuma rezultātiem,
Jaunā novērtēšanas sistēma sistematizēs un pielāgos jau esošos mehānismus specifiski bāriņtiesu amatpersonām, objektivizēs darba rezultātu vērtēšanu un nodrošinās vienlīdzīgus kvalitātes standartus visā valstī. Novērtēšanas biežums tiek diferencēts atbilstoši amata līmenim: bāriņtiesas priekšsēdētājiem un vietniekiem novērtēšana tiek veikta reizi divos gados, savukārt bāriņtiesu locekļiem - ikgadēji. Šāda pieeja ņem vērā vadošo amatu specifiku un atbildības līmeni, vienlaikus saglabājot regulāru novērtēšanu tiem darbiniekiem, kas tieši strādā ar bērniem un ģimenēm.
Ministru kabinets noteiks novērtēšanas kritērijus un kārtību, kādā veicama novērtēšana, nodrošinot vienotu pieeju un skaidras vadlīnijas, kas palīdzēs efektīvi organizēt un īstenot novērtēšanas procesu, neveidojot nepieciešamību piesaistīt speciālistus novērtēšanas veikšanai un neradīs papildu administratīvo slogu un ietekmi uz pašvaldības budžetu.
Šāda pieeja kopumā veicinās vienotu kvalitātes standartu ievērošanu visās pašvaldībās, jo bāriņtiesu amatpersonas tiks vērtētas pēc skaidriem, objektīviem un vienotiem principiem. Savukārt pašvaldības iegūs efektīvāku un mērķtiecīgāku instrumentu bāriņtiesu amatpersonu profesionalitātes un darba kvalitātes uzlabošanai.
Paredzot pārejas periodu līdz 2027. gada 1. janvārim, tiek nodrošināts pietiekams laiks, lai Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021.–2027. gadam 4.3.6. specifiskā atbalsta mērķa "Veicināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku, tostarp vistrūcīgāko un bērnu, sociālo integrāciju" 4.3.6.1. pasākuma "Speciālistu, kuru profesionālā darbība saistīta ar bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu, profesionālās kvalifikācijas pilnveide un bērnu likumisko pārstāvju atbildības stiprināšana bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reorganizācijas ietvaros" rūpīgi izstrādātu novērtēšanas kārtību un kritērijus un sasniedzamos rezultātus, kas atbilst mūsdienu prasībām bērnu tiesību aizsardzības jomā un sekmē profesionālu, uz bērna labākajām interesēm vērstu lēmumu pieņemšanu.
Ņemot vērā, ka bāriņtiesas amatpersonas profesionālās kompetences novērtēšanu veiks darba devējs, ar likumprojektu tiek izslēgtas ar Bērnu aizsardzības centra kvalifikācijas komisijas izveidi un darbību saistītās normas, kā arī normas, kas liedz ieņemt amatu, paredz atstādināt no amata vai izbeigt darba tiesiskās attiecības pamatojoties uz kvalifikācijas komisijas sniegtu negatīvu atzinumu.
Ikgadējā novērtēšana bāriņtiesu locekļiem ir būtiska bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību aizsardzības jautājumos, kur pieņemtie lēmumi un rīcība tieši ietekmē cilvēku dzīves. Šāds novērtēšanas biežums nodrošina nepārtrauktu un savlaicīgu atgriezenisko saiti par darba kvalitāti un rezultātiem. Gadījumā, ja bāriņtiesas amatpersona saņem norādījumus par nepieciešamajiem uzlabojumiem, ikgadējā novērtēšana ļauj sekot līdzi progresam un nodrošināt, ka nepieciešamie pasākumi tiek īstenoti iespējami īsākā laikā. Darba likuma 101. panta pirmās daļas 6. punkts expressis verbis nosaka darba devēja tiesības uzteikt darba līgumu ar darbinieku, ja viņam nav pietiekamu profesionālo spēju nolīgtā darba veikšanai. Šī norma ir tieši piemērojama arī bāriņtiesu amatpersonām, jo viņi darbojas darba tiesisko attiecību ietvaros. Novērtēšanas sistēmas mērķis ir diagnostisks un attīstošs - identificēt profesionālās attīstības vajadzības un veicināt kompetenču pilnveidi. Tāpēc negatīvs novērtējums pirmām kārtām kalpo kā signāls nepieciešamībai pēc papildu apmācībām vai citu atbalsta pasākumu ieviešanas. Tikai gadījumos, kad šie atbalsta pasākumi neved pie uzlabojumiem, var aktualizēties darba tiesiskās sekas.

Likuma 11.pants. Personas, kuras nevar būt bāriņtiesas sastāvā
Lai novērtu Administratīvās rajona tiesas konstatēto likuma nepilnību un visos gadījumos, kas saistīti ar agrāk izdarītu pārkāpumu, nodrošinātu vienveidīgu un konsekventu pieeju pēc individuāla izvērtējuma par atļauju ieņemt bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka vai bāriņtiesas locekļa amatu, tiek saglabāta prasība pēc Bērnu aizsardzības centra izvērtējuma - ka sodāmība nekaitē bērnu un aizgādnībā esošo personu būtisko interešu aizsardzībai, tai skaitā dzīvībai, veselībai, drošībai, tikumībai un dzimumneaizskaramībai, identisku mehānismu nosakot arī attiecībā uz personām, kuras atbrīvotas no kriminālatbildības vai soda izciešanas. Tiek paredzēts, ka Ministru kabinets nosaka kritērijus un kārtību, kādā tiek vērtēts, vai konkrētai personai var piešķirt atļauju strādāt bāriņtiesā, neskatoties uz agrākiem pārkāpumiem, nodrošinot vienotu un objektīvu izvērtēšanas mehānismu. Grozījums Bāriņtiesu likuma 11. panta pirmās daļas 2. punktā ir skatāms kopsakarā ar minētā panta otro daļu, kas paredz, ka Bērnu aizsardzības centrs pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas izvērtē, vai atļaut personai strādāt minētajos amatos. Līdz ar to ierobežojums nav absolūts. Minētais aizliegums ierobežo Satversmes 106. pantā garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Tomēr šis ierobežojums ir konstitucionāli pamatots un samērīgs, ņemot vērā bāriņtiesas amatu īpašo raksturu un atbildības sfēru. Ierobežojums ir noteikts ar likumu ar mērķi nodrošināt bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzību, sabiedrības uzticēšanās bāriņtiesu sistēmai veicināšanu kopumā, kā arī bāriņtiesu darbības kvalitātes nodrošināšanu. Šie mērķi atbilst Satversmes 116. pantā minētajiem leģitīmajiem mērķiem - citu cilvēku tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana. Aizliegums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo bāriņtiesas darbinieki pieņem lēmumus bērnu un aizgādnībā esošo personu interesēs, un personas ar noziedzīga nodarījuma pagātni var radīt risku bērnu un citu neaizsargātu personu interesēm. Minētais aizliegums palīdz stiprināt arī sabiedrības uzticēšanos bāriņtiesu sistēmai. Katrs no normā minētajiem noziedzīgo nodarījumu veidiem rada tiešus riskus bāriņtiesas darba kvalitātei. Personas, kuras sodītas, atbrīvotas no kriminālatbildības, soda vai soda izciešanas vai sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību vai dzimumneaizskaramību, vai noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību, vardarbības piedraudējumu vai cilvēktirdzniecību, kā arī par noziedzīgiem nodarījumiem pret ģimeni, nepilngadīgajiem vai pret īpašumu, nevar nodrošināt nepieciešamo uzticību un drošību, strādājot ar nepilngadīgajiem un ģimenēm. Aizliegums nav absolūts, jo tiek ņemts vērā sodāmības dzēšanas vai noņemšanas kritērijs, un ir paredzēta individuāla izvērtējuma iespēja. Vienlaikus bērnu un aizgādnībā esošo personu intereses ir prioritāras un valsts pienākums ir uzturēt augstus standartus institūcijās, kas strādā ar neaizsargātām personu grupām. Par būtiskām atzīstamas arī bērna un aizgādnībā esošo personu mantiskās intereses, jo bāriņtiesa lemj par bērnu un aizgādnībā esošo personu īpašuma pārvaldību, mantojuma jautājumiem un finansiālo līdzekļu izmantošanu, tādēļ personas, kas pieļāvušas likumpārkāpumus var radīt paaugstinātu risku šo neaizsargāto personu mantiskajām interesēm.
Ierobežojums ir samērīgs, jo nav efektīvāku un mazāk ierobežojošu veidu, kā nodrošināt sabiedrības uzticību un aizsargāt bērnu un aizgādnībā esošo personu intereses. Ierobežojumi attiecas tikai uz specifiskiem noziegumu veidiem, kas tieši saistīti ar amata pienākumiem.

Personām, kurām piemērots administratīvais sods par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantā minētajiem pārkāpumiem, tiek liegts ieņemt amatu trīs gadus pēc pārkāpuma izdarīšanas. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta piektajā daļā noteiktais trīs gadu ierobežojums personām, kurām piemērots administratīvais sods par likuma 81. pantā minētajiem pārkāpumiem, tiek noteikts ilgāks par  Administratīvās atbildības likumā noteikto sodāmības termiņu, vairāku būtisku iemeslu dēļ:
- ierobežojums ir vērsts uz bērnu kā īpaši aizsargājamas sabiedrības grupas drošību. Likumdevējs ir noteicis stingrākus noteikumus attiecībā uz personām, kas strādā ar bērniem;
- Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantā minētie pārkāpumi ir cieši saistīti ar bērnu tiesību aizsardzības jomu (piemēram, bērnu tiesību pārkāpumi, vardarbība pret bērnu, bērnu aprūpes pienākumu nepildīšana). Tieši šo pārkāpumu raksturs pamato ilgāku ierobežojuma periodu;
- garāks ierobežojuma periods nodrošina, ka personas, kuras ir izdarījušas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantā minētos pārkāpumus, nevar strādāt ar bērniem 3 gadus no pārkāpuma izdarīšanas. Tādējādi tiek samazināts jaunu kaitējumu nodarīšanas risks;
- likumdevējs, pieņemot Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta piekto daļu, jau ir novērtējis, ka personas, kuras izdarījušas pārkāpumus bērnu tiesību jomā, rada paaugstinātu risku arī ilgāk nekā vienu gadu pēc soda piemērošanas. Šāds normatīvais novērtējums atspoguļo likumdevēja secinājumu par nepieciešamību noteikt ilgāku ierobežojuma periodu, lai nodrošinātu bērnu drošību. Normas pieņemšana liecina, ka likumdevējs ir izvērtējis risku faktorus un atzinis, ka viena gada periods nav pietiekams, lai garantētu bērnu aizsardzību no personām, kas jau ir izdarījušas pārkāpumus šajā jomā. Pati vardarbību veikusī persona parasti reti kad spēj pārtraukt vardarbīgo rīcību. Vardarbīgā uzvedība tiek atkārtota aizvien biežāk un pieaugošā intensitātē. Turklāt vardarbībai piemīt ciklisks raksturs, tā nav vienreizēja parādība, bet gan atkārtojas, intensitātei visbiežāk pieaugot (Metodiskais materiāls sociālajam darbam ar vardarbībā cietušām un vardarbību veikušām personām, 2020. https://www.lm.gov.lv/lv/media/8377/download);
- Bērnu tiesību aizsardzības likums šajā gadījumā darbojas kā speciālā tiesību norma attiecībā pret Administratīvās atbildības likumu, kas satur vispārīgos noteikumus.
Šāds ilgāks ierobežojuma periods atspoguļo likumdevēja prioritāti nodrošināt bērnu drošību un aizsardzību, pat ja tas nozīmē ieviest stingrākus ierobežojumus nekā vispārējā administratīvo pārkāpumu jomā. Tas saskan arī ar bērna labāko interešu principu, kas ir viens no Bērnu tiesību aizsardzības likuma pamatprincipiem.
Savukārt pārkāpumiem, kas minēti Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta sestajā daļā, ir ieviesta iespēja individuāli vērtēt to ietekmi un lemt par atļauju strādāt attiecīgajā amatā. Šādu izvērtējumu veic darba devējs. Ja persona neapdraud bērna vai aizgādnībā esošās personas drošību, veselību vai dzīvību, pašvaldība vai bāriņtiesas priekšsēdētājs (ja pašvaldība ir uzdevusi bāriņtiesas priekšsēdētājam pieņemt darbā bāriņtiesas locekļus) atļauj personai strādāt bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka vai bāriņtiesas locekļa amatā.
Iepriekš minētie izvērtējumi un nosacījumi ir vienlīdz attiecināmi arī uz bāriņtiesu priekšsēdētāja palīga un bāriņtiesu locekļa palīga amatos nodarbinātajiem vai šo amatu pretendentiem, tādējādi nostiprinot vienotu un stingrāku atlases kārtību visā bāriņtiesu sistēmā.

Likuma 13.pants. Atstādināšana no amata
Lai nodrošinātu efektīvu bāriņtiesu sistēmas darbību, novērstu riskus bērnu un aizgādnībā esošo personu drošībai un veicinātu uzticamību bāriņtiesai, likumprojekts paredz darba devēja pienākumu atstādināt amatpersonu vēl pirms radīta kaitējuma konstatēšanas, proti, ja ir pamatoti riski trešo personu drošībai un veselībai, kā arī darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm.
Normas mērķis ir nodrošināt bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzību, kā arī stiprināt uzticamību bāriņtiesu sistēmai. Tā paredz savlaicīgu rīcību gadījumos, kad pastāv pamatoti riski trešo personu drošībai un veselībai, novēršot iespējamu kaitējumu pirms tas iestājas. Norma ierobežo bāriņtiesas amatpersonas tiesības uz darbu, jo paredz atstādināšanu no amata vēl pirms tiek konstatēts faktiskā kaitējuma nodarījums. Tomēr atstādināšana pirms radīta kaitējuma ir atzīstama par piemērotu līdzekli izvirzīto mērķu sasniegšanai, jo novērš potenciāla kaitējuma riskus un ir pagaidu pasākums pamatojoties uz objektīviem riskiem. Alternatīvi un mazāk ierobežojoši līdzekļi var nebūt pietiekami efektīvi, lai novērstu iespējamo kaitējumu, jo bāriņtiesu amatpersonu lēmumi būtiski skar personu tiesības. Izvērtējot ierobežojuma samērīgumu, var secināt, ka sabiedrības ieguvums ir lielāks par bāriņtiesas amatpersonas tiesībām nodarīto kaitējumu šādu iemeslu dēļ:
1. Bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesības un intereses bauda īpašu aizsardzību, jo šīs personas ir īpaši neaizsargātas;
2. Norma ļauj novērst potenciālos kaitējumus vēl pirms to iestāšanās, kas ir īpaši svarīgi attiecībā uz īpaši neaizsargātām personām;
3. Sabiedrības uzticība bāriņtiesu institūcijām ir kritiski svarīga to efektīvai darbībai;
4. Atstādināšana ir pagaidu, kas ļauj veikt situācijas izvērtējumu, nevis galīgs līdzeklis;
5. Bāriņtiesu amatpersonām ir īpašas pilnvaras pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē personu tiesības, tādēļ uz tām attiecas augstākas prasības.
Tādējādi, lai gan bāriņtiesas amatpersonas tiesības tiek ierobežotas, sabiedrības ieguvums ir būtiski lielāks nekā bāriņtiesas amatpersonai radītais kaitējums. Līdz ar to šāds risinājums ir samērīgs un attaisnojams no cilvēktiesību un sabiedrības interešu līdzsvara viedokļa.

Likuma 15.¹ pants. Bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgs un bāriņtiesas locekļa palīgs
Grozījumi Bāriņtiesu likuma 15.¹ pantā risina normatīvā regulējuma nepilnību attiecībā uz bāriņtiesas priekšsēdētāja palīga un bāriņtiesas locekļa palīga pienākumu apgūt speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā, jo patlaban nav skaidri noteikts termiņš, kurā bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgam un bāriņtiesas locekļa palīgam jāapgūst šīs speciālās zināšanas. Likumprojekts neparedz mainīt līdzšinējo kārtību, kādā bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgs un bāriņtiesas locekļa palīgs apgūst Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktās speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā. Izdevumus par šo zināšanu apguvi sedz darba devējs vai darbinieks savstarpēji vienojoties.

Bāriņtiesas tiesības
Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 16. panta 1. punktu un 17. panta 4. punktu bāriņtiesa ir tiesīga prasīt un saņemt informāciju no personām un iestādēm tādā apmērā, kas nepieciešams, lai izlemtu tās kompetencē esošus jautājumus un nodrošinātu bērna un aizgādnībā esošās personas tiesību un interešu aizsardzību.
Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē nostiprinātajām atziņām, piešķirot kompetentajai iestādei tiesības veikt personas datu apstrādi, normatīvajā aktā ir jānosaka šīs iestādes piešķirto rīcības brīvības joma un tās īstenošanas veids. Turklāt šīs iestādes tiesības ir jādefinē pietiekami precīzi, lai ne tikai iestādei būtu saprotama tiesību īstenošanas robežas, bet arī indivīdam, lai vajadzības gadījumā ar atbilstošu padomu varētu regulēt un pielāgot savu rīcību (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 4. decembra spriedums lietā  S. un Marper pret Apvienoto Karalisti [Lielā Palāta], Nr.30562/04 un 30566/04, 95. – 96. punkti). Tādējādi, nosakot bāriņtiesām tiesības savas kompetences ietvaros veikt datu subjektu personas datu apstrādi, ir konkrēti jāparedz apstrādājamais personas datu apjoms, ņemot vērā attiecīgās personas datu apstrādes darbības leģitīmo nolūku, lai indivīdam nodrošinātu pienācīgu aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 13. novembra spriedums lietā M. M. pret Apvienoto Karalisti, pieteikuma Nr.24029/07.; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1984. gada 2. augusta spriedums lietā Malone pret Apvienoto Karalisti, 68. punkts.).
Identiska atziņa ir nostiprināta Satversmes 116. pantā un Satversmes tiesas judikatūrā. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta spriedumā lietā Nr.2010-51-01 norādīts, ka tiesību aktiem, kuros nosaka personas datu aizsardzības garantijas, ir jāatbilst datu aizsardzības jomas principiem, tajos jāparedz skaidrs mērķis, kura dēļ informācija par personu ir apstrādājama, un jānosaka pēc iespējas nepārprotams šīs informācijas apstrādes nolūks, kā arī apstrādājamās informācijas apjoms un veids (Satversmes tiesas 2011.gada 14.marta spriedums lietā Nr.2010-51-01, 18.punkts). Identiska nostāja ir pausta arī ECT 2014. gada 29. aprīļa spriedumā lietā “L.H. pret LATVIJU” (Iesniegums Nr.52019/07) un tās tiesu praksē iedibināto interpretāciju attiecībā uz frāzi „saskaņā ar likumu” (apkopojums lietā S. un Marper pret Apvienoto Karalisti [Lielā Palāta], Nr.30562/04 un 30566/04, 95.-96. rindkopa, ECHR, 2008), kā arī Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 6. novembra spriedumā lietā Nr.SKA-41/2020.
Personas datu apstrādes nolūks jau šobrīd ir noteikts Bāriņtiesas likuma 16. panta 1. punktā. Ar minētās normas grozījumiem attiecīgais nolūks paliek nemainīgs, bet, ievērojot Satversmes tiesas un ECT judikatūrā paustās atziņas, ir nepieciešams precizēt normā ietverto jēdzienu “ziņas”, jo:
1) tas ir ļoti vispārīgs un piešķir bāriņtiesām plašu rīcības brīvību jēdziena “ziņas” interpretācijā;
2) iestādēm, kurām jāsniedz ziņas pēc pieprasījuma, nav pietiekami skaidras šīs bāriņtiesas tiesību tvērums, jo īpaši attiecībā uz īpašu kategoriju datu un informācijas par sodāmību apstrādi;
3) rada risku patvaļīgi un nepamatoti iejaukties datu subjekta privātajā dzīvē, pārkāpjot tās neaizskaramību.
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk – Regula) paredz, ka īpašu kategoriju personas datu apstrāde ir aizliegta, ja vien nepastāv kāds no Regulas 9. panta 2. punktā minētajiem tiesiskajiem pamatiem šo datu apstrādei. No Regulas 45. un 52. apsvēruma kopsakarā ar tās 9. panta 2. punktu izriet, ka tiesībām apstrādāt šo datu veidu jābūt noteiktam bāriņtiesu darbību regulējošajā normatīvajā aktā, paredzot datu subjektiem atbilstošas garantijas viņu tiesībām un brīvībām. Identisks secinājums izriet no Regulas 10. panta attiecībā uz personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrādi. Interpretējot Regulas 10. pantu, Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) savā 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr.C439/19 norādīja, ka sodāmība par administratīvajiem pārkāpumiem ietilpst Regulas 10. panta tvērumā.
Tādējādi, ņemot vērā tiesību aktos noteikto bāriņtiesas kompetenci, Regulas prasības, kā arī ECT, EST un nacionālo tiesu judikatūru, nepieciešams Bāriņtiesu likuma 16. panta 1. punktā expressis verbis noteikt bāriņtiesas tiesības pieprasīt ziņas par personām attiecībā uz to personas datiem, īpašu kategoriju personas datiem un datiem par sodāmību, kā arī noteikt šo tiesību īstenošanas robežas, paredzot atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un brīvībām.
Bāriņtiesas rīcības brīvība ir ierobežojama ar personas datu apstrādes nolūku, kas jau noteikta Bāriņtiesas likuma 16. panta 1. punktā. Vienlaikus bāriņtiesas rīcības brīvības ierobežojums ir saistāms ar apstrādājamo personas datu apjomu, datu aizsardzības principiem un samērīgumu.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ierobežojums, kas ir noteikts tiesību normā ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija spriedums lietā Nr.2004-18-0106, secinājumu daļas 19. punkts; Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra spriedums lietā Nr.2014-09-01, 20.2. punkts). Minētā atziņa izriet no datu apstrādes pamatprincipa “nolūka ierobežojums”.
Šāds pienākums ir attiecināms arī uz likumdevēju, proti, ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, likumdevējam ir pienācīgā kārtā jāizvērtē, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa spriedums lietā Nr.2008-36-01, 15. punkts; Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta spriedums lietā Nr.2009-85-01, 19. punkts). EST ir norādījusi, ka no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā izriet ne tikai pienākums indivīda pamattiesības ierobežot tikai tiesību aktos noteiktajos gadījumos un kārtībā, bet arī pienākums šajā procesā strikti īstenot samērīguma principu. Proti, šajā normā samērīgums ir noteikts nevis kā vispārējs ES princips, bet gan kā pamattiesību ierobežojuma būtisks priekšnoteikums  (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā C-293/12 Digithal Rights Ireland Ltd. Vs. Minister for Communications, Marine and Natural Resources u.c. un Kärntner Landesregierung, 133. apsvērums). Tādējādi, nosakot personas datu apjomu, kas apstrādājams, lai sasniegtu Bāriņtiesas likuma 16. pantā noteikto nolūku, ir jāveic samērīguma izvērtējums starp datu subjekta un valsts vai sabiedrības interesēm (Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija spriedums lietā Nr.2015-18-01, 18.3. punkts). Proti, vai datu apstrādes nolūku ir iespējams sasniegt saudzējošākā veidā, apstrādājot mazāku datu apjomu, vai arī vispār neveicot šo personas datu veidu apstrādi.
Lai sasniegtu šajā tiesību normā norādīto datu apstrādes nolūku bāriņtiesām ir jāveic gan Regulas 4. panta 1. punktā, gan Regulas 9. panta 1. punktā, gan arī Regulas 10. pantā noteikto personas datu veidu apstrādi, kas pamatojama ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.
Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Bērnu tiesību konvencijas 3. panta pirmajā daļā noteikts, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta otrajā daļa noteic prioritāri visās darbībās attiecībā uz bērnu nodrošināt bērna tiesības un intereses.
ANO Bērnu tiesību aizsardzības komitejas Vispārējais komentārs Nr.14 (2013) sniedz plašāku skaidrojumu par bērna labāko interešu principu. Proti, konvencijas 3. pants nodrošina bērnam tiesības nevis uz abstraktām labākajām interesēm, bet uz konkrētā bērna interešu (vajadzību) izvērtējumu aktuālajā situācijā, ņemot vērā, ka primāri visas darbības veicamas un jebkuri lēmumi pieņemami, balstoties uz bērna vajadzību novērtējumu.
Kā uzsver ANO Bērnu tiesību aizsardzības komiteja, jēdziena “bērna intereses” tvērumā ietilpst gan materiālās tiesības, gan tiesību interpretācijas princips, kas nodrošina, ka dažādu iespējamo interpretāciju gadījumā jāizvēlas tā interpretācija, kas visefektīvāk kalpo bērna tiesību aizsardzībai, gan atsevišķas procedūras noteikums, kas nozīmē, ka lēmuma pieņemšanas procesā jāietver tā iespējamās pozitīvās un negatīvās ietekmes novērtējums attiecībā uz bērnu. Dalībvalstīm jānodrošina, ka lēmumā, kas pieņemts attiecībā uz bērnu, ir atspoguļoti apsvērumi tā atbilstībai bērna interesēm, kritēriji, uz kuriem apsvērumi balstās, un veikta bērna interešu līdzsvarošana ar citiem apsvērumiem.
Tādēļ saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantu bāriņtiesai ir pienākums veikt bērna labāko interešu novērtēšanu, vienlaikus paredzot arī noteiktus kritērijus, kas jāņem vērā, nosakot bērna intereses.
Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā. Turklāt bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama. Tādējādi likumā nepieciešams noteikt, ka bērna labāko interešu izvērtēšanu piemēro, kad lēmums vai rīcība tieši vai netieši skar vai var skart bērnu (Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.2019-01-01 23.1. punkts).
Tas nozīmē, ka ikvienā individuālā gadījumā bāriņtiesai ir rūpīgi jāvērtē dažādi ar bērna situāciju saistīti aspekti, vadoties no Bērnu tiesību aizsardzības 6. panta 2.¹ daļā noteiktajiem kritērijiem, lai nonāktu līdz secinājumam par bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu – bērna vecumam, emocionālajām un fiziskajām vajadzībām atbilstošu aprūpi un citu bērna pamattiesību nodrošināšanu. Katra bērna situācija ir unikāla, tādēļ objektīvi katrā individuālajā gadījumā bāriņtiesai ir nepieciešama atšķirīgu ziņu iegūšana gan par bērnu, gan ar bērna situāciju saistītām citām personām. Izvērtējot bērna intereses, bāriņtiesai ir nepieciešams pārbaudīt un izvērtēt:
- objektīvās iespējas nodrošināt bērna pilnvērtīgu attīstību un nepieciešamos apstākļus;
- citu personu subjektīvās iespējas (personiskās īpašības, viņu spēja audzināt bērnu, vecāku pienākuma izpratne, morālā stāja, veselības stāvoklis un citas iespējas);
- bērna tiesību uz izglītību, attīstību, jaunradi, brīvību un individualitātes attīstību nodrošināšanu;
- bērna spēju un interešu īstenošanas iespējas;
- tiesību uz drošu vidi un veselības aizsardzību nodrošināšanu;
- tiesību būt pasargātam no vardarbības un vardarbīgas vides nodrošināšanu;
- ziņas par jebkuriem citiem apstākļiem, ja tiem ir nozīme bērna tiesību un interešu nodrošināšanā;
8) citas ziņas par jebkuriem citiem apstākļiem, ja tiem ir nozīme bērna tiesību un interešu nodrošināšanā.
Savukārt attiecībā uz aizgādnību norādāms, ka tā ir juridiska aizsardzības forma mantiskajās tiesībās pār pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem un citiem veselības traucējumiem, izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves, alkohola vai narkotiku pārmērīgas lietošanas dēļ, kurām ar tiesas spriedumu ir ierobežota rīcībspēja. Proti, tās ir personas, kuras saskaņā ar likumu nespēj uzņemties tiesisku atbildību par savu rīcību vai izprast savas darbības nozīmi un savu darbību vadīt. Aizgādnība ir būtisks instruments, kā nodrošināt šīs personas tiesību un interešu nodrošināšanu un juridisko pārstāvību. Tādēļ arī šajos gadījumos ir nosakāmas tiesības bāriņtiesai iegūt aizgādnībā esošas personas interešu aizsardzības nodrošināšanai nepieciešamās ziņas pēc analoģijas piemērojot tos noteikumus, kā bāriņtiesa izvērtē bērna intereses, lai nonāktu līdz secinājumam par situācijas ilgtspējīgu risinājumu aizgādnībā esošas personas interesēs. Ievērojot visu iepriekš minēto, atzīstams, ka bērna un aizgādnībā esošās personas tiesību ievērošanas likumības izvērtēšana nav iespējama bez personas datu, īpašu kategoriju personas datu un personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrādes.
Lai bāriņtiesa pilnvērtīgi izvērtētu personas spējas un ierobežojumus bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību un interešu nodrošināšanā vai apdraudējuma riska pakāpes bērnam vai aizgādnībā esošajai personai radīšanā, likumprojekts noteic bāriņtiesai tiesības pieprasīt informāciju arī par personas sodāmību.
Atbilstoši Regulas 10. pantā un EST 2021. gada 22. jūnija spriedumā lietā Nr.C439/19 noteiktajam, jēdziens “sodāmība” ietver gan kriminālo, gan administratīvo. Tiesa konstatē, ka, pat ja pārkāpumi valsts tiesībās netiek kvalificēti kā “noziedzīgi”, šāds raksturs var izrietēt no pārkāpuma dabas un it īpaši no soda, ko var izraisīt šāds pārkāpums, represīvā mērķa.
No iepriekš minētā secināms, ka bāriņtiesām Bāriņtiesu likuma 16. panta 1. punktā noteiktā nolūka sasniegšanai ir nepieciešams apstrādāt personas datus par kriminālo un administratīvo sodāmību. Līdz ar to, grozījumos ietvertais jēdziens “sodāmība” ietver abu iepriekš minēto sodāmību veidu apstrādi.
Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 24. pantu un Krimināllikuma 63. panta pirmo daļu sodāmība ir administratīvo pārkāpumu izdarījušas personas soda piemērošanas administratīvi tiesiskās sekas, vai noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas, vai soda noteikšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā nolēmuma par administratīvo sodu izpildes laikā, kā arī pēc tam līdz administratīvās sodāmības dzēšanai, vai tiesas vai prokurora priekšrakstā par sodu noteiktajā kriminālsoda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā.
Tādējādi, nosakot bāriņtiesām tiesības veikt personas datu par sodāmību apstrādi, ir jāizvērtē abu sodāmību veidu apstrādes nepieciešamību.
Sodāmības esamībai personas dzīvē ir ne tikai juridiska, bet arī sociāla nozīme un tā ir cieši saistīta ar personas atbildības uztveri, attieksmi pret sabiedrībā pieņemtajām vispārējām uzvedības un morāles normām, kā arī normatīvajos aktos noteikto pienākumu un aizliegumu neievērošanu, pārkāpšanu. Bāriņtiesām ir svarīgi izprast, kāda ir sodāmības atstātā ietekme jeb sekas un termiņi, kā arī izsecināt vai iespējams, ka persona savā rīcībā kļūdījusies tikai vienu reizi (nodarījums vai administratīvais pārkāpums ir izdarīts aiz neuzmanības) vai tieši pretēji – apzināti (tīši) izdarījusi noziedzīgu nodarījumu vai administratīvos pārkāpumus un kāda ir sodāmības saistīto ierobežojumu ietekme uz personas funkcionēšanu. Turklāt vairākkārtēja un pat sistemātiska jaunu tīšu noziedzīgu nodarījumu vai administratīvo pārkāpumu izdarīšana laikā, kad sodāmība par iepriekš izdarīto likumpārkāpumu nav noņemta vai dzēsta likumā noteiktajā kārtībā (recidīvs), liecina par attiecīgās personas nihilistisko attieksmi pret valstī pastāvošo tiesisko kārtību un likumnepaklausību, kas tiešā veidā var negatīvi ietekmēt bērnu. Proti, šāds nihilisms negatīvi ietekmē bērna attīstību un apziņu, radot nepareizu priekšstatu par personas kā sabiedrības daļas rīcības atbilstību sabiedrībā vispārpieņemtajām uzvedības normām un nihilisma pieļaujamību. Personai primāri ar savu rīcību un uzvedību jārāda bērnam priekšzīme un jāmāca likumpaklausībā, nevis sar savu aktīvu rīcību demonstrēt nihilismu, normatīvajos aktos noteikto aizliegumu pārkāpšanu. Īpaši tas attiecināms uz gadījumiem, kad persona sodīta par tīšiem vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem vai noziedzīgiem nodarījumiem pret dzimumneaizskaramību un tikumību, ja nozieguma upuris ir nepilngadīgais vai aizgādnībā esoša persona, vai ir pamatotas aizdomas par bērna veselības, dzīvības un pilnvērtīgas attīstības apdraudējumu vai aizgādnībā esošas personas apdraudējuma iespējamību sodītai personai ar tām dzīvojot nedalītā saimniecībā vai uzturot personiskas attiecības un tiešus kontaktus.
Personas aktuālā un vēsturiskā (dzēstā un noņemtā) sodāmība vai administratīvie pārkāpumi ir tikai viens no faktoriem, kas tiek ņemts vērā bāriņtiesas lēmuma pieņemšanas procesā un paši par sevi nevar būt vienīgais iemesls, lai liegtu personai tiesības rūpēties par bērnu vai uzņemties aizgādņa pienākumus.
Šāda informācija ir vērtējama kontekstā ar citiem personas raksturojošiem faktoriem, piemēram, pārkāpuma veidu un smagumu, laika periodu kopš pārkāpuma izdarīšanas, personas uzvedību pēc soda izciešanas, personiskajām īpašībām, dzīvesveidu, attiecībām ar bērnu vai aizgādnībā esošo personu, kā arī citiem apstākļiem, kas kopumā raksturo personas spējas un piemērotību rūpēties par bērnu vai pildīt aizgādņa pienākumus.
Bāriņtiesai, veicot administratīvo procesu, jānodrošina individualizēta pieeja personas datu apstrādei, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi. Iestāde apstrādā tikai tos personas datus, kas ir tieši nepieciešami konkrētā administratīvā procesa likumīga mērķa sasniegšanai, ievērojot datu minimizācijas principu un nodrošinot samērīgu datu apstrādes apjomu. Ir būtiski uzsvērt, ka iestāde nedrīkst un neveic visu personas datu apstrādi visos gadījumos vienādi. Nav pieļaujama automātiska vai vispārīga visu iespējamo datu apkopošana un apstrāde katrā administratīvajā lietā. Tā vietā katrā konkrētā gadījumā individuāli jāvērtē, tieši kādi personas dati un kādā apjomā ir nepieciešami attiecīgā administratīvā procesā. Šāda diferencēta pieeja nodrošina, ka netiek veikta pārmērīga vai nesamērīga datu apstrāde, kas pārsniegtu attiecīgā administratīvā procesa mērķus un vajadzības.
Personas datu, tostarp par sodāmību un administratīvajiem pārkāpumiem, iegūšana un apstrāde tiek veikta tikai tad, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pilnvērtīgu personas izvērtējumu, nevis lai diskriminētu personu ar pagātnes pārkāpumiem vai citiem apstākļiem.
Šāda individualizēta un samērīga pieeja personas datu apstrādei administratīvajā procesā nodrošina gan efektīvu administratīvo procesu norisi, gan personu pamattiesību aizsardzību.
Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departaments 2023. gada 30. oktobra spriedumā lietā Nr. A420217020, SKA-268/2023, vērtējot bāriņtiesas apstrādāt personas datus un veselības datu ir norādījis, ka bērnu tiesību aizsardzībai ir jābūt efektīvai. Efektivitāte savukārt nozīmē bērnu tiesību maksimālu aizsardzību. Šos mērķus ir iespējams sasniegt tikai tad, ja bāriņtiesas rīcībā nonāk visaptveroša un pilnīga informācija par bērnu stāvokli konkrētā ģimenē. Minētā atziņa attiecināma arī uz bāriņtiesas nepieciešamību veikt personas izvērtējumu. Senāts minētajā lietā arī uzsvēris, ka bāriņtiesa kā kompetentā iestāde bērnu tiesību aizsardzības jomā pati var izvēlēties efektīvākos līdzekļus, kā konstatēt bērnu tiesību pārkāpumus un nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību. Sodāmības izpēte, ir piemērotākais līdzeklis personas izvērtējuma veikšanai. Neveicot šo personas datu apstrādi, minēto datu apstrādes nolūku nebūtu iespējams sasniegt.

Bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību, interešu un labklājības līmeņa pienācīgai novērtēšanai, bieži vien ir nepieciešama bāriņtiesas tieša un neatkarīga komunikācija ar bērnu un aizgādnībā esošu personu. Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 4. pantu bāriņtiesa savā darbībā pamatojas uz normatīvajiem aktiem un publisko tiesību principiem, kas ietver atklātību pret privātpersonu un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. Ievērojot, ka vecāki ir bērna likumiskie pārstāvji, kuriem saskaņā ar Civillikuma 177. pantā noteikto ir tiesības un pienākums īstenot bērna aizgādību visplašākajā nozīmē. Bērna tiesību un interešu aizsardzībai konkrētajā ģimenē, tostarp bērna viedokļa noskaidrošanai, bāriņtiesai sadarbojas ar bērna vecākiem, kas nereti ir apgrūtinoši un pat neiespējami, jo vecāki var nevēlēties, lai bērns izsaka savu patieso viedokli, īpaši, ja tas ir saistīts ar vecāku domstarpībām, aizgādības jautājumiem vai iespējamu vardarbību.
Bērna un aizgādnībā esošas personas interešu un tiesību aizsardzības procesā arī dzīves apstākļu izvērtēšana ir daļa no bāriņtiesas funkcijām un tā ir būtiska ne tikai tad, kad pieņemams lēmums par bērna šķiršanu no ģimenes, ārpusģimenes aprūpes noteikšanu, aizgādņa iecelšanu u.c., bet arī pildot citus bāriņtiesas pienākumus un uzdevumus, piemēram, lai pārliecinātos par bērnam drošu vidi pie radiniekiem, kaimiņiem vai citām personām, pārbaudot informāciju par bērna vai aizgādnībā esošas personas tiesību un interešu ievērošanu norādītā iespējamā atrašanās vietā (adresē), izvērtējot par aizbildni vai aizgādni ieceļamās personas u.c. Patlaban bāriņtiesai dotas tiesības pārbaudīt tikai bērna vai aizgādnībā esošas personas dzīves apstākļus, tādēļ pilnvērtīgai pienākumu un uzdevumu izpildei bāriņtiesām nosakāms vienots un uz visiem gadījumiem attiecināms regulējums - ja kādas personas dzīves apstākļu pārbaude ir nepieciešama bāriņtiesas uzdevumu izpildei, bāriņtiesai ir tiesības to veikt.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 33. panta otro daļu bāriņtiesa, kura pieņēmusi koleģiālu lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi, var atteikties paziņot bērna atrašanās vietu bērna vecākiem un citām personām, ar kurām bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus, vai pieņemt lēmumu par personisku attiecību un tiešu kontaktu uzturēšanas tiesību ierobežošanu, ja tas kaitē bērna veselībai, attīstībai un drošībai vai rada draudus aizbildņiem, audžuģimenei, bērnu aprūpes iestāde darbiniekiem vai citiem bērniem. Līdzīgu aizliegumu ir tiesīga piemērot arī policija, šķirot bērnu no ģimenes dzīvības, veselības vai attīstības nopietna apdraudējuma gadījumā (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27. panta 4.¹ daļa). 
Bērns var tikt pakļauts nopietnam riskam (piemēram, vardarbībai, nolaupīšanai vai manipulācijai) puses arī gadījumos, kad ar bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka vai bāriņtiesas locekļa vienpersonisku lēmumu vecākam tiek pārtrauktas aizgādības tiesības vai bērns ir izņemts no aizbildņa,  audžuģimenes vai adoptētāja ģimenes, ja šo personu rīcībā ir informācija par bērna atrašanās vietu. Taču patlaban spēkā esošai regulējums bāriņtiesai nedod tiesības pēc vienpersoniska lēmuma pieņemšanas ierobežot informāciju par bērna turpmāko atrašanās vietu vai noteikt aizliegumu uzturēt personiskās attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu, lai apdraudējumu bērnam vai bērna interesēm novērstu. 

Likuma 16. pants. Bāriņtiesas tiesības
Likumprojekts paredz izteikt 16. panta 1. punktu jaunā redakcijā, lai noteiktu bāriņtiesai tiesības veikt personas datu, īpašu kategoriju personas datu un personas datu par sodāmību apstrādi par bērnu, tā likumisko pārstāvi, audžuģimeni, adoptētāju, viesģimeni vai aizgādnībā esošas personu un tās aizgādni vai personu, kura vēlas kļūt par aizbildni, aizgādni, audžuģimeni, adoptētāju, viesģimeni un tās bērnu, kā arī ar iepriekš minēto personu nedalītā mājsaimniecībā dzīvojošu citu personu, personu, kuras aprūpē nodots bērns vai par kuru bāriņtiesai ir jāsniedz ziņas tiesībaizsardzības iestādēm vai tiesai likumā noteiktajos gadījumos, kā arī jebkuru citu personu, ja informācija ir nepieciešama bāriņtiesas likumā noteikto funkciju izpildei, lai izvērtētu bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību ievērošanas likumību, izlemtu bāriņtiesas kompetencē esošos jautājumus un veiktu nepieciešamās darbības, nodrošinot nacionālā normatīvā regulējuma un Latvijai saistošo starptautisko tiesību aktu un līgumu bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību aizsardzības jomā izpildi. Tiesības iegūt ziņas par minētajām personām bāriņtiesai ir no:
a)  pašvaldības izglītības pārvaldes iestādes, izglītības iestādēm, interešu vai neformālās izglītības īstenotājiem, bērnu īslaicīgas aprūpes un uzraudzības pakalpojuma sniedzējiem raksturojošas ziņas par datu subjekta iesaistīšanos un līdzdalību bērna izglītošanās, audzināšanas un aprūpes procesā un bērna vai aizgādnībā esošas personas tiesību nodrošināšanu, kā arī citu informāciju, ja tai ir nozīme bērna vai aizgādnībā esošas personas tiesību un interešu nodrošināšanā un kas ļauj izvērtēt:
-  bērna izglītības un attīstības vajadzības, uzvedību un  sociālās prasmes, sekmes mācībās, emocionālo labsajūtu, kā arī izglītības, aprūpes un uzraudzības īstenotāju sniegto un nepieciešamo atbalstu bērnam;
- datu subjekta spējas, prasmes un iesaistīšanos bērna izglītības un audzināšanas procesā, izpratni, spējām un prasmēm nodrošināt bērna izglītības un attīstības vajadzības, pedagogu un iestādes atbalsta personu rekomendāciju pildīšanu, sadarbību un komunikāciju ar izglītības, aprūpes un uzraudzības īstenotāju;
- bērna un datu subjekta savstarpējās attiecības, personas īstenotās bērna aprūpes un uzraudzības kvalitāti un atbilstību bērna vajadzībām un interesēm u.c.;
- aizgādnībā esošas personas izglītības vajadzību un interešu nodrošināšanu, aizgādnībā esošās personas sociālās funkcionēšanas spējas un sadarbības prasmes, tai nepieciešamo atbalstu.
b) sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniedzējiem par sociālo darbu ar subjektu, tam sniegtajiem sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību, kā arī citu informāciju, ja tai ir nozīme bērna vai aizgādnībā esošas personas tiesību un interešu nodrošināšanā, kas ļauj izvērtēt:
- veikto sociālo darbu ar bērnu, aizgādnībā esošu personu vai datu subjektu, tam sniegto sociālo pakalpojumu un sociālo palīdzību, tostarp sniegtā pakalpojuma procesa un institūcijas un sadarbības procesu un to rezultātu, bērna, aizgādnībā esošas personas vai datu subjekta psihoemocionālo stāvokli, sadarbības stilu un komunikāciju, motivāciju palīdzības un atbalsta saņemšanā un pakalpojumu izmantošanā, sociālā atbalsta vajadzības, resursus un piešķirtā sociālā atbalsta līmeni, noteiktos līdzdarbības pienākumus un veicamos pasākumus;
c)  Valsts ieņēmumu dienesta par personas nodarbinātības statusu, ienākumiem, nodokļu atvieglojumiem un apgādībā esošām personām, kā arī nodokļu parāda esamību; informāciju par bērna vai aizgādnībā esošās personas vārdā reģistrētu saimniecisko darbību un nodokļu saistībām; datus par ienākumiem no intelektuālā īpašuma (autoratlīdzībām, patentiem), finanšu instrumentiem (dividendēm, procentiem, vērtspapīriem), kas ļauj izvērtēt datu subjekta spējas un prasmes pildīt vecāka, aizbildņa, audžuģimenes, viesģimenes, bērna aprūpētāja, adoptētāja, sevišķā aizbildņa vai aizgādņa normatīvajos aktos noteiktos pienākumus un nodrošināt bērna vai aizgādnībā esošās personas personisko un mantisko interešu aizsardzību;
d) Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras par personai piešķirto pensiju, pabalstu vai atlīdzību un tās apmēru, kā arī citu informāciju, lai izvērtētu datu subjektam piešķirtā sociālā apdrošināšanas pasākumu kopumu saistībā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, paternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, bērna kopšanu, sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi,  novērtējot datu subjekta spējas un prasmes pildīt vecāka, aizbildņa, audžuģimenes, viesģimenes, bērna aprūpētāja, adoptētāja, sevišķā aizbildņa vai aizgādņa pienākumus vai attiecīgo pienākumu izpildes atbilstību bērna un aizgādnībā esošās personas personiskajām un mantiskajām interesēm un tiesībām;
e)  citām valsts un pašvaldību iestādēm, biedrībām un nodibinājumiem, fiziskām vai juridiskām personām informāciju (tostarp, Valsts izglītības informācijas sistēmā pieejamās ziņas, darba devēja sniegts raksturojums par datu subjektu, informācija no tiesu zemesgrāmatu nodaļām par personai piederošo īpašumu, uzņēmumu gada pārskatu, ar īpašuma lietošanu, pārvaldību vai īpašumtiesību saistīto izdevumu samaksu, Valsts meža dienesta, Kuģu reģistra, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Pārtikas un veterinārais dienests, Uzņēmumu reģistra par personas dalību uzņēmumos, to statusu un šo uzņēmumu finanšu rādītājiem u.c.), kas ļauj izvērtēt:
-  datu subjekta spējas un prasmes pildīt vecāka, aizbildņa, audžuģimenes, viesģimenes, bērna aprūpētāja, adoptētāja, sevišķā aizbildņa vai aizgādņa pienākumus vai attiecīgo pienākumu izpildes atbilstību bērna un aizgādnībā esošās personas personiskajām un mantiskajām interesēm un tiesībām;
- vai bērnam ir nodrošinātas pamattiesības, t.sk., tiesības uz dzīvību, neaizskaramību, identitātes saglabāšanu, atbilstošu aprūpi, uzraudzību, izglītošanu, audzināšanu, drošību un tiesības  uz pilnvērtīgiem apstākļiem augšanai un attīstībai, aizsardzību no vardarbības un vardarbīgās vides, trešo personu apdraudējuma, un citu personisko tiesību un interešu aizsardzību;
- bērna vai aizgādnībā esošās personas mantisko interešu aizsardzības jautājumus, t.sk., lēmumu pieņemšanai nepieciešamos apstākļus Bāriņtiesu likuma 21. un 41. pantā norādītājos, Civillikumā un citos normatīvajos aktos paredzētājos gadījumos;
 - ar palīdzību mantojuma lietu kārtošanā, mantojuma apsardzību, kā apliecinājumu veikšanu un citiem Bāriņtiesu likuma 61. pantā norādītājiem uzdevumiem saistītos jautājumus;
 - ar mantojuma, promesošās vai pazudušās personas mantas aizgādnību saistītos jautājumus;
 - ar personu pārstāvību tiesā saistītos jautājumus;
f)  ārstniecības personām un iestādēm datu subjekta veselības datus un raksturojošas ziņas par iesaistīšanos un līdzdalību bērna vai aizgādnībā esošas personas tiesību un vajadzībām atbilstošas veselības aprūpes nodrošināšanā, kā arī citas ziņas, ja tām ir nozīme bērna vai aizgādnībā esošas personas tiesību un interešu nodrošināšanā, tostarp personas datus, kuri nepieciešami atļaujas ārstniecībai sniegšanai Pacientu tiesību likumā noteiktajos gadījumos, informāciju par veselības aprūpes pienākumu pildīšanu, kā arī citu informāciju, kas nepieciešama šajā punktā noteikto mērķu sasniegšanai un atļauju ārstniecībai sniegšanai Pacientu tiesību likumā noteiktajos gadījumos, par sadarbību veselības aprūpes pienākuma pildīšanā, novērojumiem, noteiktajām diagnozēm, ārstēšanas procesu un veselības prognozēm, veselības vajadzībām, izpratni un veselības stāvokļa ietekmi uz spējām pildīt veselības aprūpes pienākumu). 
g) tiesībaizsardzības iestādēm, tiesām un Iekšlietu ministrijas Informācijas centra (tostarp valsts informācijas sistēmas Sodu reģistrs) par datu subjekta iesaisti administratīvā pārkāpuma procesā, kriminālprocesā, civilprocesā vai administratīvajā procesā, kas ietver ziņas par attiecīgās personas sodāmību (tostarp, ziņas par piemērotajiem administratīvajiem sodiem; ziņas par atbrīvošanu no soda, sodāmības dzēšanu vai noņemšanu; ziņas par ārvalstīs izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem un piemērotajiem sodiem) un ziņas par piemērotajiem procesuālajiem piespiedu līdzekļiem, medicīniska rakstura piespiedu līdzekļiem, audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem vai tiesību ierobežojumiem, lai izvērtētu datu subjekta  spējas un prasmes pildīt vecāka, aizbildņa, audžuģimenes, viesģimenes, bērna aprūpētāja, adoptētāja, sevišķā aizbildņa vai aizgādņa pienākumus vai attiecīgo pienākumu izpildes atbilstību bērna vai aizgādnībā esošās personas personiskajām un mantiskajām interesēm un tiesībām, esot iesaistītam kādā no iepriekšminētajiem procesiem, kā arī, lai izvērtētu, vai izdarītais pārkāpums nekaitēs bērna vai aizgādnībā esošas personas interesēm, un nodrošinātu bērnu vai aizgādnībā esošas personu no iespējamā apdraudējuma, ja datu subjekts plāno dzīvot vai dzīvo kopā ar bērnu vai aizgādnībā esošu personu vai uztur kontaktu ar tām.
h) citos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un apmērā. Piemēram Civillikumā 169. panta piektajā daļā, Fizisko personu reģistra likuma 21. pantā, Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu Nr.1037 “Bāriņtiesas darbības noteikumi” 75. punktā, Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra noteikumu Nr.667 “Adopcijas kārtība” 23.2. un 23.3. apakšpunktos u.c.
Kā arī, lai izvērtētu datu subjekta spējas bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību un interešu nodrošināšanā vai apdraudējuma pakāpes bērnam vai aizgādnībā esošajai personai radīšanā, pieprasīt un bez maksas saņemt informāciju no noteiktām sodu izpildes institūcijām:
a) Ieslodzījuma vietu pārvaldes par datu subjekta atrašanos ieslodzījuma vietā, tā statusu, atrašanās vietu un soda izciešanas režīma pakāpi, izziņu par soda izciešanas gaitu, datu subjekta kā apcietinātā iesaisti sociālās rehabilitācijas pasākumos un sasniegtos rezultātus vai kā notiesātā atbrīvošanas fondā esošo līdzekļu apjomu, vai arī kā ieslodzītā saskarsmi un kontaktu uzturēšanu ar bērnu ieslodzījuma laikā;
b) Valsts probācijas dienesta par tā sastādītu izvērtēšanas ziņojumu par datu subjektu, ja tāds ir un tajā iekļauto informāciju, un piemērotā kriminālsoda vai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa izpildes gaitu.
Likumprojekta mērķis ir nodrošināt, ka bāriņtiesa var iegūt pilnvērtīgu informāciju par visām personām, par kurām ir ierosināta lieta vai arī saņemts iesniegums par bērna vai aizgādnībā esošas personas tiesību pārkāpumu, lai izvērtētu bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību ievērošanas likumību un datu subjekta spējas un īpašības veikt normatīvajā regulējumā noteiktos pienākumus, kā arī izlemtu bāriņtiesas kompetencē esošos jautājumus un veiktu nepieciešamās darbības, nodrošinot nacionālā normatīvā regulējuma un Latvijai saistošo starptautisko tiesību aktu un līgumu bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību aizsardzības jomā izpildi.
Bāriņtiesu likumā ir noteiktas bāriņtiesas, kurai dati ir nepieciešami savu funkciju izpildei (datu pieprasītājs), tiesības pieprasīt datus. Detalizēti to, kādus datus un kādā formā tos var izsniegt, nosaka nozares vai institūcijas, kas datus rada un uztur (datu turētājs vai pārzinis), normatīvajā regulējumā. Likumprojekts neparedz nekāda veida izmaiņas attiecībā uz jau pastāvošo un šajā tiesību normā minēto personas datu apstrādes procesu bāriņtiesā. Bāriņtiesas informāciju var iegūt nosūtot oficiālu rakstisku pieprasījumu vai izmantojot tiešu integrētu Bāriņtiesu informācijas sistēmas (BARIS) saskarni ar citu iestāžu informācijas sistēmām. Bāriņtiesa ir tiesīga pieprasīt un saņemt datus tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams attiecīgās lietas izskatīšanai. Bāriņtiesai pieprasījumā ir jānorāda šo datu pieprasīšanas mērķis, kā arī pieprasīto ziņu apjomu. 
Vienlaikus, lai pilnvērtīgi pasargātu datu subjektu no pārmērīgas datu apstrādes, īpaši attiecībā uz personas datiem par sodāmību, nepieciešams vērtēt uzlabojumus esošajos tehniskajos risinājumos, kas paredzētu apstrādājamās informācijas ietvara noteikšanu.
Šādi tehniskie risinājumi būtu ērtāki arī datu apstrādātājam, nodrošinot efektīvāku un drošāku datu apstrādes procesu, kā arī automātisku atbilstību normatīvajām prasībām un datu minimizēšanas principa ievērošanu. Labklājības ministrija meklēs efektīvus risinājumus, lai minimizētu bāriņtiesu apstrādājamo datu apjomu jaunajā Soda reģistra sistēmā, kā arī precizētu bāriņtiesas kā sistēmas lietotāja lomu.

Lai mazinātu nevajadzīgus juridiskus un emocionālus konfliktus starp vecākiem un bāriņtiesu un nodrošinātu, ka bērnam tiek dota iespēja paust viedokli bez likumiskā pārstāvja iejaukšanās, likumprojekts nosaka bāriņtiesas tiesības veikt bērna viedokļa noskaidrošanu bez iepriekšējās saskaņošanas un nesaņemot likumiskā pārstāvja piekrišanu. Šāds regulējums pasargās bērnu no iespējama emocionāla spiediena un bērna viedokļa ietekmēšanas no likumisko pārstāvju puses, kā arī atvieglos bāriņtiesas darbu un lēmumu pieņemšanas procesu, jo vienlaikus tiks samazināti arī administratīvie šķēršļi un juridiskās neskaidrības, nodrošinot tiesisko noteiktību un ļaujot operatīvāk un efektīvāk pieņemt lēmumus bērna interesēs.
Normas mērķis ir aizsargāt bērna un aizgādnībā esošas personas tiesības brīvi paust savu viedokli, novērst iespējamu emocionālu spiedienu un viedokļa ietekmēšanu no likumisko pārstāvju puses, kā arī uzlabot bāriņtiesas darba efektivitāti lēmumu pieņemšanā bērna interesēs. Norma ir piemērota izvirzīto mērķu sasniegšanai, jo nodrošina bērnam iespēju paust viedokli bez likumiskā pārstāvja ietekmes un tiešas uzraudzības, ļauj bāriņtiesai iegūt objektīvāku informāciju par bērna vai aizgādnībā esošas personas situāciju un novērš situācijas, kad likumiskie pārstāvji tīši aizkavē procesu, atsakoties dot piekrišanu sarunai. Jāņem vērā, ka saruna likumiskā pārstāvja klātbūtnē nevar pilnībā nodrošināt brīvu viedokļa paušanu gadījumos, kad pastāv interešu konflikts vai iespējama vardarbība. Iepriekšēja saskaņošana ar likumisko pārstāvi viedokļa noskaidrošanai var novest pie bērna sagatavošanas noteiktam viedoklim vai pat novērst un liegt viedokļa noskaidrošanu, kā arī esošais regulējums rada juridiskas neskaidrības, kavējot ātru un efektīvu bāriņtiesas rīcību bērna interesēs. Tādējādi ar citiem, mazāk ierobežojošiem līdzekļiem nav iespējams sasniegt izvirzītos mērķus vienlīdz efektīvi. Norma veicina ANO Bērnu tiesību konvencijas 12. panta īstenošanu, kas nosaka bērna tiesības brīvi paust savu viedokli, efektivizē bāriņtiesas darbību bērnu tiesību aizsardzībā, jo bāriņtiesai ir iespēja iegūt objektīvāku informāciju un pastāv lielāka iespēja agrīnāk Indivīdu tiesību ierobežojumi. Vienlaikus norma ierobežo vecāku tiesības būt informētiem par procesuālās darbības veikšanu un piedalīties bāriņtiesas amatpersonas sarunā ar bērnu.
Labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu, jo norma ir vērsta uz bērna un aizgādnībā esošas personas interešu aizsardzību. Bērns ir sabiedrības pamatvērtība, bet vecāku tiesību ierobežojums nav absolūts un ir samērīgs ar leģitīmo mērķi. Līdz ar to, piedāvātā norma atbilst samērīguma principam un ir attaisnojama.
Jāuzsver, ka bāriņtiesai jebkurā gadījumā ir jāievēro arī citas bērna tiesības, ne tikai tiesības brīvi paust viedokli. Bāriņtiesa nedrīkst rīkoties tādā veidā, kas radītu bērnam papildu emocionālu kaitējumu vai pārdzīvojumus. Bāriņtiesai rūpīgi jāizvēlas vide bērna viedokļa noskaidrošanai un pēc iespējas jāsadarbojas ar likumiskajiem pārstāvjiem. Bāriņtiesas rīcība ar mērķi noskaidrot bērna viedokli nevienā gadījumā nedrīkst izraisīt bērnam psiholoģisku diskomfortu un pārdzīvojumu, pārkāpt bērna tiesības uz cieņpilnu attieksmi vai negatīvi ietekmēt bērna spēju brīvi un pārdomāti paust savu viedokli. Sarunām ar bērnu jānotiek bērnam piemērotā, drošā un uzticamā vidē, ievērojot bērna emocionālo labsajūtu un attīstības īpatnības. Bāriņtiesai jānodrošina, ka saruna notiek bērna vecumam un briedumam atbilstošā veidā, novēršot jebkāda psiholoģiskā traumatisma iespējamību neatkarīgi no tā, vai tiek īstenota ar vai bez likumiskā pārstāvja klātbūtnes.

Savukārt ņemot vērā, ka dzīves apstākļu pārbaude ir būtiska dažādu bāriņtiesas kompetencē esošu jautājumu risināšanā, plašāks dzīves apstākļu pārbaudes tvērums un tiesiskā noteiktība novērsīs interpretācijas iespējas un mazinās iespējamus strīdus ar personām, kuras varētu iebilst pret pārbaudes veikšanu, nodrošinot bāriņtiesai pilnvaras veikt nepieciešamās darbības bērna un aizgādnībā esošas personas tiesību aizsardzībai. Norma neparedz bāriņtiesas tiesības patvaļīgi pārbaudīt ikvienas personas dzīvesvietu. Šī tiesība attiecas tikai uz tādu personu dzīvesvietu apsekošanu, kuras:
- ir tieši iesaistītas konkrētā bērna vai aizgādnībā esošās personas lietā;
- pie kurām bērns vai aizgādnībā esošā persona faktiski atrodas apsekošanas brīdī, bet apsekojamā dzīvesvieta nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta;
- pie kurām bērns vai aizgādnībā esošā persona potenciāli varētu dzīvot (piemēram, radinieki, kas izteikuši vēlmi uzņemties bērna aprūpi; persona, kuras aprūpē uz laiku vecāki vēlas nodot bērnu utml.).
Tas nozīmē, ka bāriņtiesa drīkst rīkoties tikai normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros un jebkura darbība, tostarp dzīvesvietu apsekošana, ir īstenojama tikai kompetences ietvaros noteikto uzdevumu izpildei.

Likuma 23.pants. Vienpersoniska lēmuma pieņemšana
Situācijas, kad bāriņtiesa bērnu aizsardzības nolūkā rīkojas uzreiz un bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai bāriņtiesas loceklis pieņem vienpersonisku lēmumu, bērna labākās intereses un tiesības uz drošu vidi tiek nodrošinātas, vienlaikus ņemot vērā arī bērna tiesības uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem vai personām, ar kurām bērns ilgstoši dzīvojis nedalītā saimniecībā. Lai nodrošinātu bērna aizsardzību no potenciāliem riskiem (ja tādi tiek saskatīti) vienpersoniskā lēmuma darbības laikā, bāriņtiesas amatpersonai līdz ar vienpersoniska lēmuma pieņemšanu paredzētas tiesības ierobežot informācijas saņemšanu par bērna turpmāko atrašanās vietu un noteikt aizliegumus satikties ar bērnu.
Normā ietvertais ierobežojums ierobežo tādas personas tiesības, kā tiesības zināt bērna atrašanās vietu un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu un ir piemērojams tikai gadījumos, ja kontakts var kaitēt bērna veselībai, attīstībai un drošībai. Ierobežojuma mērķis ir novērst apdraudējumu bērnam, kas izriet no bērna tiesību prioritātes principa. Patlaban spēkā esošais regulējums nedod bāriņtiesai iespēju efektīvi reaģēt situācijās, kad nepieciešama tūlītēja rīcība bērna pilnīgai aizsardzībai, un neparedz lēmuma pieņemšanu par kontaktu ierobežošanu, tādēļ ir nepietiekama situācijās, kad pastāv tūlītēji draudi bērnam, ir pamatotas aizdomas par vardarbību vai turpmāk kontakts var traumēt bērnu vai apdraudēt viņa psihoemocionālo stāvokli.
Šāds regulējums nodrošinās bērnu tiesību un drošības augstāku aizsardzību, iespēju operatīvi reaģēt apdraudējuma gadījumos, ierobežojot tiesības zināt bērna atrašanās vietu un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu uz vienpersoniskā lēmuma darbības laiku.
Ierobežojums ir samērīgs, jo bērna tiesības uz veselīgu attīstību, drošību un aizsardzību ir prioritāras pār vecāku vai citu personu tiesībām un tas ir pagaidu risinājums līdz koleģiāla lēmuma pieņemšanai, kas ir piemērojams tikai tajos gadījumos, kad pastāv reāls apdraudējums bērnam.

Bāriņtiesas pienākumi
Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 17. panta 5¹. punktā noteikto, bāriņtiesa informē Bērnu aizsardzības centru, ja atkārtoti pieņemts lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, kuram jau iepriekš pārtrauktas tā paša bērna aizgādības tiesības. Ziņošanas pienākums tika paredzēts, lai nodrošinātu Bērnu aizsardzības centram iespēju sistēmiski analizēt, vai minētās situācijas neliecina par nepietiekamu atbildīgo pašvaldības institūciju darbību vai atbalsta sniegšanu ģimenei. Likumdevējs ir norādījis, ka šādām situācijām nepieciešama īpaši pastiprināta uzraudzība, izvērtējot apstākļus, kas bijuši par pamatu atkārtoti lemt par aizgādības tiesību pārtraukšanu konkrētajā gadījumā.
2023. gada laikā Bērnu aizsardzības centrā no bāriņtiesām ir saņemta informācija par 46 gadījumiem, kad atkārtoti pieņemts lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, kuram jau iepriekš pārtrauktas tā paša bērna aizgādības tiesības. Saskaņā ar bāriņtiesu statistikas pārskatos sniegtajiem datiem par 2022. gadu bāriņtiesa pārtraukusi bērna aizgādības tiesības 182 personām, kurām jau iepriekš pārtrauktas tā paša vai cita bērna aizgādības tiesības.
Lai Bērnu aizsardzības centrs pilnvērtīgi realizētu likumdevēja noteikto pienākumu, likumā nostiprināms bāriņtiesas pienākums informēt Bērnu aizsardzības centru par ikvienu gadījumu, kad personai atkārtot pārtrauktas aizgādības tiesības.

Bāriņtiesu likuma 17. panta 10. punkts un 10.¹ punkts noteic bāriņtiesas pienākumu īsteno bez vecāku gādības palikuša un audžuģimenē ievietota bērna juridisko pārstāvību, kā arī bērna pārstāvību vienpersoniska lēmuma darbības laikā. Vienlaikus minētās tiesību normas ir jāskata sistēmiski ar Bāriņtiesu likuma 17. panta 1. punktu, atbilstoši kuram bāriņtiesa aizstāv bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības, kas nozīmē, ka laikā, kamēr bērns atrodas audžuģimenē vai vienpersoniska lēmuma darbības laikā, bāriņtiesa gan raugās, lai tiktu ievērotas bērna tiesības un intereses, gan tā ir arī bērna personisko un mantisko tiesību un interešu vienīgais juridiskais pārstāvis. 
Praksē konstatēti gadījumi, kad bērns uz laiku ir palicis bez likumiskā pārstāvja līdz bāriņtiesai izdodas atrast bērnam piemērotu ārpusģimenes aprūpes nodrošinātāju, iecelt aizbildni vai ievietot bērnu audžuģimenē vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Šādas situācijas var rasties, piemēram, gadījumos, kad:
• miris vienīgais bērna likumiskais pārstāvis, bet potenciālā aizbildņa atbilstības izvērtēšana aizbildņa pienākumu pildīšanai, aizbildnības nodibināšana un aizbildņa iecelšana ir laikietilpīgs process. Tādējādi veidojas situācija, kad kopš likumiskā pārstāvja miršanas brīža līdz ārpusģimenes aprūpes lēmuma pieņemšanai bērna personiskās un mantiskās tiesības un intereses netiek pārstāvētas, neskatoties uz to, ka bērns atrodas tam tuvas personas – radinieka vai ģimenes paziņas faktiskā aprūpē;
• bērns pēc policijas lēmuma par bērna šķiršanu no ģimenes; aizgādības tiesību pārtraukšanas vecākiem; bērna uzturēšanās audžuģimenē izbeigšanas; aizbildņa atcelšanas vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma līguma izbeigšanas tiek nogādāts krīzes centrā, līdz bērnam tiek nodrošināta piemērota ārpusģimenes aprūpes.
Situācija, kad bērns paliek bez likumiskā pārstāvja un viņam netiek nodrošināta personisko un mantisko tiesību un interešu likumiskā pārstāvība, kas vienlaikus būtiski skar bērna pamatvajadzību nodrošinājumu, ir pretēja bērna vislabākajām interesēm un tāds situācijas veidošanās nav pieļaujama.

Līdzīgi arī attiecībā uz aizgādnībā esošām personām un to tiesību un interešu aizsardzību bāriņtiesa darbojas saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 2. panta pirmo daļu, 4. panta otro daļu un 17. panta 1. punktu. Atbilstoši Civillikuma 357. pantam ierobežojot personas rīcībspēju, ar bāriņtiesas lēmumu šai personai ir ieceļams aizgādnis. Praksē bāriņtiesas ilgstoši saskaras ar problemātiku atrast aizgādņus, kā rezultātā aizgādnībā esošām personām tiesas noteikto ierobežojumu apmērā ir liegtas iespējas savas tiesības izmantot pilnībā vai daļēji patstāvīgi un to īstenošana netiek nodrošināta arī ar aizgādņa pārstāvību, tādējādi būtiski pārkāpjot aizgādnībā esošās personas intereses. Ņemot vērā minēto, ir nepieciešami grozījumi Bāriņtiesu likumā, lai nodrošinātu pilnvērtīgu personu ar ierobežotu rīcībspēju tiesību un interešu aizsardzību situācijās, kad pastāvīgs aizgādnis vēl nav iecelts.

Likuma 17.pants. Bāriņtiesas vispārīgie pienākumi
Ievērojot, ka atkārtota aizgādības tiesību pārtraukšana nepārprotami liecina par nopietnām problēmām vecāku spējā rūpēties par bērnu un var norādīt uz preventīvo mehānismu nepietiekamu efektivitāti, nepieciešama pastiprināta uzraudzība šo gadījumu pārraudzība un atbalsta sistēmas pilnveide. Bērnu aizsardzības centra dziļāka analīze par atkārtotiem aizgādības tiesību pārtraukšanas gadījumiem konkrētajā ģimenē, ļaus savlaicīgāk identificēt iespējamu sistēmisku problēmu pašvaldības līmenī – vai nu nepietiekamu preventīvo atbalstu ģimenēm vai trūkstošu kontroli pār jau pieņemtiem lēmumiem par aizgādības tiesību pārtraukšanu. Tādēļ turpmāk bāriņtiesai ir pienākums apkopot ziņas un sniegt informāciju Bērnu aizsardzības centram par ikvienu vecāku, kuram atkārtoti pārtrauktas aizgādības tiesības.

Gadījumos, kad bāriņtiesai kļuvis zināms par bez likumiskās pārstāvības palikušu bērnu, tai ir vispārīgs pienākums pārstāvēt bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības līdz piemērotas ārpusģimenes aprūpes formas nodrošināšanai vai līdz likumiskajam pārstāvim zūd faktiskie šķēršļi īstenot bērna pārstāvību. Ar bērna pārstāvību nav saprotama bērna aprūpes un uzraudzības nodrošināšana. Vienlaikus jāņem vērā, ka šāda pārstāvības forma ir piemērojama kā īslaicīgs risinājums un neatceļ pašvaldības pienākumu iespējami drīz nodrošināt bērnam piemērotu ārpusģimenes aprūpi.

Likumprojekta norma, kas paredz bāriņtiesai pienākumu līdz aizgādņa iecelšanai veikt darbības, kas nepieciešamas, lai novērstu tūlītēju vai būtisku aizgādnībā esošas personas tiesību un interešu aizskārumu, ir vērsta uz šādas personas nepārtrauktas aizsardzības nodrošināšanu. Tā uzliek bāriņtiesai proaktīvu rīcības pienākumu gadījumos, kad aizgādnis vēl nav iecelts, bet vienlaikus pastāv reāls apdraudējums personas tiesībām vai mantiskajām interesēm.
Šāda pieeja praksē nozīmē, ka bāriņtiesai jāspēj nekavējoties iesaistīties situācijās, kurās nepieciešama ātra rīcība. Tā kā šie pasākumi ir pēc būtības īslaicīgi, bāriņtiesai vienlaikus jānodrošina, ka aizgādņa iecelšanas process notiek operatīvi un atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajiem termiņiem. Tādējādi šī norma ir būtisks instruments, kas nodrošina, ka aizgādnībā esošas personas intereses tiek aizsargātas nepārtraukti, arī pārejas periodā līdz aizgādņa iecelšanai, un kalpo par garantiju valsts pozitīvā pienākuma īstenošanai attiecībā uz personas tiesību aizsardzību.
Likumprojekta norma netieši ietver arī bāriņtiesas iespēju nodrošināt pagaidu pārstāvību aizgādnībā esošai personai, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu tūlītēju vai būtisku tiesību un interešu aizskārumu, un nepieciešama steidzama rīcība. Šāda pagaidu pārstāvība var būt būtiska gadījumos, kad ir jārīkojas ar personas mantu, jāaizsargā viņas finanšu līdzekļi vai jāuzsāk juridiskas darbības, lai novērstu kaitējumu.

Grozījumi Bāriņtiesu likuma 17. pantā, kas paredz papildināt bāriņtiesas funkcijas ar pienākumu nodrošināt pagaidu aizsardzību personām ar ierobežotu rīcībspēju līdz pastāvīga aizgādņa iecelšanai, ir nepieciešami nodrošinātu aizgādnībā esošo personu efektīvu tiesību aizsardzību. Grozījumi atbilst bāriņtiesas primārajai funkcijai - aizsargāt personu ar ierobežotu rīcībspēju tiesības un intereses, kā to nosaka Bāriņtiesu likuma 4. panta otrā daļa un 17. panta 1. punkts. Pagaidu risinājuma nodrošināšana līdz pastāvīga aizgādņa iecelšanai, kurā bāriņtiesa līdz aizgādņa iecelšanai veic darbības, kas nepieciešamas, lai novērstu tūlītēju vai būtisku aizgādnībā esošas personas tiesību un interešu aizskārumu, ir būtiska, lai likvidētu pašreizējo tiesisko vakuumu, kurā personas ar ierobežotu rīcībspēju paliek bez pienācīgas pārstāvības. 

Audžuģimene, aizbildnība un aizgādnība
Atbilstoši Labklājības ministrija apkopotajiem datiem 2024. gada 31. decembrī ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā atradās 571 bērns, vienlaikus ir aptuveni 100 audžuģimenes, kurās nav uzņemts neviens bērns. Iemesli, kuru dēļ audžuģimenes bērnu neuzņem var būt dažādi, taču nereti tie ir subjektīvās vēlmēs balstīti.
Audžuģimenes institūta ieviešanas mērķis bija iespējami attālināt bērna nonākšanu institucionālā vidē, tādēļ ir būtiski nošķirt audžuģimenei pastāvošus objektīvi pamatotus iemeslus atteikumam uzņemt bērnu no subjektīviem, kā, piemēram, vēlmi ģimenē uzņemt noteikta vecuma vai dzimuma bērnu.
Patlaban Bāriņtiesu likuma 25. pants paredz bāriņtiesas tiesības lemt par audžuģimenes statusa atņemšanu, ja bāriņtiesa konstatē, ka audžuģimene nepilda audžuģimenes pienākumus atbilstoši bērna interesēm vai lemt par audžuģimenes statusa izbeigšanu, ja audžuģimene pati ir izteikusi tādu vēlēšanos vai ir mainījušies tiesiskie apstākļi, kas bijuši par pamatu audžuģimenes statusa piešķiršanai un tie ietekmē audžuģimenes spēju turpmāk veikt audžuģimenes pienākumus.
Ņemot vērā valsts ik gadu izvirzīto mērķi - attālināt bērnus no institucionālās aprūpes un veicināt viņu aprūpi ģimeniskā vidē, ir nepieciešams pilnveidot audžuģimeņu izvērtēšanas procesu, regulāri izzināt, kādas ir audžuģimenes iespējas uzņemt bērnu un palīdzēt mazināt subjektīvos šķēršļus, lai veicinātu bērnu nonākšanu audžuģimenēs, kā arī nodrošinātu iespēju bāriņtiesām paļauties uz audžuģimeņu atsaucību, kad nepieciešama bērna ievietošana audžuģimenē.

Saskaņā ar Civillikuma 222. pantu bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis. Aizbildnības institūta jēga ir ietverta Civillikuma 252. pantā, proti, aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus. Tiesību normas, kas regulē aizbildņa iecelšanu, ir izdotas ar mērķi aizsargāt nepilngadīgā, kurš palicis bez vecāku aizgādības, intereses. Svarīgs un izšķirošs nosacījums aizbildņa iecelšanai ir personas spējas un īpašības uzņemties rūpes par bērnu, kas no bāriņtiesas puses prasa vispusīgu un ar pienācīgu rūpību veiktu personas, kura vēlas kļūt par aizbildni, izvērtējumu.
Praksē identificētas vairākas situācijas, kad aizbildnības nodibināšanas un aizbildņa iecelšanas process ir apgrūtināts no bāriņtiesas vai par aizbildni ieceļamās personas neatkarīgu apstākļu dēļ. Proti, gadījumos, kad persona nedzīvo tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kura lemj par aizbildnības nodibināšanu un personas iecelšanu par bērna aizbildni, atzinuma saņemšana no attiecīgās personas dzīvesvietas bāriņtiesas saskaņā ar pašreizējo regulējumu, ir laikietilpīgs administratīvais process, kas būtiski kavē bērna ātrāku nonākšanu ģimeniskā vidē un viņa interešu pārstāvības nodrošināšanu. 

Bāriņtiesu likums nosaka arī tos gadījumus, kuros bērnam var tikt iecelts aizbildnis uz laiku. Ierasti tās ir situācijas, kad bērnam uz noteiktu laiku nav vecāku pārstāvības vai pastāvīgā aizbildņa, kas varētu par viņu rūpēties. Lai bāriņtiesa atbilstoši bērna vajadzībām nekavējoties lemtu par aizbildņa iecelšanu, tās rīcībā jābūt personas, kura izteikusi vēlmi rūpēties par bērnu, raksturojošai informācijai, tostarp atzinumiem par personas veselības stāvokli, ko sniedz ģimenes ārsts, kā arī psihiatrs un narkologs. Taču praksē personas atbilstības pienākumu pildīšanai izvērtēšanu kavē par aizbildni ieceļamās personas iespējas iegūt psihiatra vai narkologa atzinumu, jo pieraksts uz vizīti pie šiem speciālistiem ir garš, kā rezultātā atzinuma saņemšanai ilgums mēdz kavēt iespējamā aizbildņa iecelšanas procesu, kas bērna labklājības interesēs visos gadījumos būtu jārisina pēc iespējas ātrāk. Bāriņtiesas rīcībā iztrūkstoša būtiska informācija aizbildņa iecelšanai var būt arī tajos gadījumos, kad persona, kura ir izteikusi vēlmi uzņemties bērna aizbildnību, dzīvo ārvalstīs un bāriņtiesā nav saņemta attiecīgās valsts kompetentās iestādes sniegtā informācija vai piekrišana aizbildnības nodibināšanai.

Tāpat personas spēju un īpašību izvērtējumam ir būtiska nozīme arī aizgādnībā esošas personas tiesību un likumisko interešu aizsardzībai, bāriņtiesai lemjot par aizgādņa iecelšanu. Saskaņā ar Civillikuma 356. pantu aizgādnība pakļauta attiecīgiem noteikumiem par aizbildnību, kas praksē, saskaņā ar patlaban spēkā esošo regulējumu, paredz veikt izvērstāku vērtējumu nekā to prasa aizgādnim ar tiesas spriedumu dotās tiesības un uzliktie pienākumi. Likumprojektā ietvertā prasība saņemt atzinumus par personas veselības stāvokli, ko sniedz ģimenes ārsts, un, ja bāriņtiesas rīcībā ir informācija, kas var liecināt par personas alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu iespējamu atkarību, - psihiatrs un narkologs ir esošās prakses precizējums un nav uzskatāma par jaunu kritēriju. Līdzšinējā praksē bāriņtiesas jau izvērtē personu piemērotību aizgādņa pienākumu veikšanai, taču tiesiskais regulējums nav pietiekami skaidrs par veicamā izvērtējuma apjomu.
Ģimenes ārsta atzinuma saņemšana ir obligāta visos gadījumos. Ārsta speciālista sniegtais atzinums ir viens no apsvērumiem kopējā izvērtējumā, nevis vienīgais izšķirošais faktors. Negatīvs aspekts vienā no atzinumiem automātiski neizslēdz personas iecelšanu par aizgādni.
Bāriņtiesa ikvienā situācijā veic izvērtējumu, ņemot vērā:
- konkrētās situācijas apstākļus;
- potenciālā aizgādņa attiecības ar aizgādnībā esošo personu;
- aizgādnībā esošas personas intereses un viedokli;
- citu informāciju, kas raksturo personas spēju pildīt aizgādņa pienākumus.
Ja potenciālais aizgādnis neiesniedz pieprasītos atzinumus vai atsakās apmeklēt speciālistus bez pamatota iemesla, tas var būt pamats pārskatīt lēmumu par personas iecelšanu par aizgādni.

Konstatēta arī nepieciešamība izdarīt grozījumus, lai uzlabotu aizbildnības uzraudzības procesu. Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 31. panta pirmās daļas 2. punktu, aizbildnības laikā bāriņtiesa pastāvīgi uzrauga aizbildņu rīcību bērna personisko un mantisko tiesību un interešu nodrošināšanā, uzraugot, vai aizbildnis gādā par sava aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par sava bērna audzināšanu. Savukārt Bāriņtiesu likuma 32. pants nosaka bāriņtiesas pienākums, ja konstatēti pārkāpumi aizbildņa rīcībā. Atbilstoši minētā panta pirmajai daļai, ja konstatētas kļūdas aizbildņa iesniegtajā norēķinā vai bērna interesēm neizdevīga aizbildņa darbība, bāriņtiesa:
1) dod aizbildnim attiecīgus norādījumus;
2) lemj par aizbildņa atstādināšanu;
3) lemj par aizbildņa atcelšanu.
Pēc Latvijas bāriņtiesu darbinieku asociācijas ierosinājumu uzraudzības ietvaros bāriņtiesai dotās tiesības būtu paplašināmas salāgojot ar tiesībām kādas dotas bāriņtiesai aizgādņu rīcības uzraudzībā ar aizgādnībā esošas personas mantu.

Patlaban Bāriņtiesu likuma 29. panta trešā daļa paredz, ka bāriņtiesa var pieņemt lēmumu par personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai gadījumos, kad pašvaldībā nav neviens bez vecāku gādības palicis bērns, kuram būtu nepieciešams nodibināt aizbildnību un iecelt aizbildni. Šādos gadījumos tiek veikts tikai personas piemērotības izvērtējums, bet netiek pieņemts lēmums par konkrēta bērna nodošanu aizbildnībā. Labklājības ministrija veica bāriņtiesu aptauju, lūdzot sniegt informāciju par bāriņtiesās pieņemtajiem lēmumiem, kas pieņemti pamatojoties uz Bāriņtiesu likuma 29. panta trešo daļu laika periodā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim.  Bāriņtiesu sniegtā informācija liecina, ka 2023. un 2024. gadā ir pieņemti 11 šādi lēmumi. Vienlaikus salīdzinot bāriņtiesu sniegto informāciju ar valsts statistikas datiem par aprūpes iestādēs ievietotajiem bērniem tajās pašvaldībās, kurās tika pieņemti šādi lēmumi, ir secināms, ka vairumam bāriņtiesu ir bijuši zināmi bez vecāku gādības palikuši bērni (konkrētās pašvaldības bērni, kuri ar bāriņtiesas lēmumu ir ievietoti aprūpes iestādē) un kuriem bija nepieciešams aizbildnis. Izvērtējot to pieņemšanas pamatotību kopsakarā ar attiecībās pašvaldības datiem par bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kuriem nepieciešams nodrošināt ārpusģimenes aprūpi pie aizbildņa, secināms, ka lēmuma pieņemšana ir bijusi pamatota tikai dažos gadījumos. Tas norāda, ka normas piemērošana praksē ir problemātiska un neatbilst likumdevēja sākotnēji paredzētajam mērķim, un gan bāriņtiesu, gan potenciālo aizbildņu resursi tiek izmantoti procesā, kas nedod praktiskus rezultātus. Ņemot vērā minēto normas saglabāšana ir nelietderīga.

Bāriņtiesu likums regulē arī bāriņtiesu sadarbību aizbildnības un aizgādnības uzraudzībā un kompetenci aizbildņu, aizgādņu atbrīvošanā no pienākumu pildīšanas. Praksē bāriņtiesām radušās neskaidrības tiesību normu piemērošanā iepriekš minētajos jautājumos, kas rada praktiskus šķēršļus ātram un efektīvam administratīvajam procesam.
Patlaban atbilstoši Bāriņtiesu likuma 53. panta sestajai daļai, ja aizbildnis vai aizgādnis dzīvo citas pašvaldības administratīvajā teritorijā, aizbildnības vai aizgādnības lietas materiālu kopijas ir nosūtāmas pārraudzībai aizbildņa vai aizgādņa dzīvesvietas bāriņtiesai. Aizgādnis ir persona, kura iecelta, lai nodrošinātu aizgādnībā esošās personas, promesošas vai pazudušas personas mantas, kā arī mantojuma tiesību un interešu aizsardzību. Atšķirībā no aizbildņa pienākumiem, kas ir cieši saistīta ar bērna atrašanos aizbildņa aprūpē un uzraudzībā, aizgādņa pienākumu faktiskā izpilde notiek atbilstoši aizgādnībā esošās personas dzīvesvietas, promesošas vai pazudušas personas mantas vai mantojuma masā ietilpstošās mantas atrašanās vietas administratīvajai teritorijai. Ņemot vērā minēto, aizgādnības lietas materiālu kopiju nosūtīšana pārraudzībai atbilstoši aizgādņa dzīvesvietai rada nevajadzību vairākkārtēju lietas dokumentu apmaiņu starp bāriņtiesām. Vienlaikus Bāriņtiesu likumā nav noregulēta aizgādnības uzraudzība, ja aizgādnībā esošā persona maina dzīvesvietu. 
Personas rīcībspējas ierobežojuma pārskatīšanai pieteikums iesniedzams tiesā pēc personas, kuras rīcībspēju ierosināts pārskatīt, deklarētās dzīvesvietas, bet, ja tādas nav, — pēc šīs personas dzīvesvietas; ja persona ievietota ārstniecības iestādē, — pēc ārstniecības iestādes adreses (Civilprocesa likuma 270.¹ pants). Šādi piekritības noteikumi ir izstrādāti, lai nodrošinātu procesa efektivitāti un personas tiesību aizsardzību tiesvedības procesā. Civilprocesa likuma 264. panta pirmā daļa) identiska piekritība noteikta pieteikuma iesniegšanai tiesā par personas rīcībspējas ierobežošanu, kas ar 2018. gada 1. novembra grozījumiem iestrādāta arī Bāriņtiesu likumā. Taču piekritība aizgādņa atbrīvošanai Bāriņtiesu likumā patlaban nav noregulēta un bāriņtiesas aizgādības procedūrā piemēro aizbildnības noteikumus, kas bāriņtiesām rada neskaidrības par tiesību normu piemērošanu.

Likuma 25. pants. Audžuģimene
Nodrošinātu audžuģimenes institūta izveides mērķa sasniegšanu un bez vecāku gādības palikušo bērnu tiesības uz ģimenisku vidi, kā arī iespēju bāriņtiesām paļauties uz brīvo audžuģimeņu, kurām nepastāv objektīvi iemesli atteikumam uzņemt bērnu (piemēram, veselības stāvoklis, bērna un audžuģimenes vai tajā jau ievietota cita vai audžuvecāku bioloģiskā bērna savietojamības riski) atsaucību nepieciešamības gadījumā, likumprojekts nosaka bāriņtiesām pienākumu lemt par audžuģimenes statusa izbeigšanu arī tajos gadījumos, kad audžuģimene bez pamatota iemesla sešus mēnešus (nepārtraukti) neuzņem vai atsakās uzņemt bērnu. Kontrole tiks nodrošināta Ministru kabineta 2018. gada 26. jūnija noteikumos Nr.354 “Audžuģimenes noteikumi” noteiktajā kārtībā, bāriņtiesām sadarbojoties savstarpēji, kā arī sadarbībā ar ārpusģimenes aprūpes atbalsta centriem.

Likuma 29. pants. Personas atbilstība aizbildņa pienākumu pildīšanai
Lai paātrinātu aizbildnības procesa norisi un nodrošinātu bērna interešu ievērošanu, nepieciešams mainīt pašreizējo pieeju pēc psihiatra un narkologa atzinuma. Šobrīd šo atzinumu prasīšana no visiem potenciālajiem aizbildņiem rada nepamatotu aizbildnības nodibināšanas kavējumu, jo pieraksts pie speciālistiem ir ilgs, kas būtiski palēnina aizbildņa iecelšanas procesu. Likumprojekts paredz, ka psihiatra un narkologa atzinumus ir nepieciešams iegūt tikai selektīvos gadījumos, kad bāriņtiesai ir pamatots iemesls šaubīties par personas piemērotību aizbildņa pienākumu veikšanai. Šādi atzinumi tiktu pieprasīti, ja bāriņtiesas rīcībā ir konkrēta informācija, piemēram no ziņām no Sodu reģistra, policijas, ģimenes ārsta vai citu personu sniegtās informācijas par iespējamiem psihiskiem traucējumiem vai alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu iespējamu atkarību vai bāriņtiesas novērojumiem, kas rada šaubas par personas veselības stāvokļa atbilstību.
Šāda pieeja ļauj paātrināt aizbildnības nodibināšanu gadījumos, kad nav pamatotu šaubu par personas spējām pildīt aizbildņa pienākumus, vienlaikus saglabājot nepieciešamo aizsardzības mehānismu gadījumos, kad pastāv reāls risks bērna labklājībai. Rezultātā tiktu nodrošināta efektīvāka un ātrāka bērnu aizsardzība, kas ir prioritāte visos aizbildnības procesos.

Lai nodrošinātu bērnam drošu un stabilu vidi visos gadījumos, kad nepieciešams iecelt aizbildni, bet persona, kura izteikusi vēlmi uzņemties bērna aizbildņa pienākumus, ir kavēta, bāriņtiesa, veicot Bāriņtiesu likuma 29. panta pirmajā daļā un ar likumprojektu paredzētajā 3.¹ daļā noteiktos pienākumus un nekonstatējot citus būtiskus ierobežojumus personai uzņemties bērna aizbildnību, var lemt aizbildnības nodibināšanu bērnam un attiecīgās personas iecelšanu par bērna aizbildni uz laiku. Šajos gadījumos pēc sākotnēji nepieciešamās un iztrūkstošās informācijas vai ārvalsts kompetentās iestādes piekrišanas saņemšanas, bāriņtiesai jāvērtē personas iecelšanu par bērna aizbildni uz pastāvīgu laiku. Likumprojekta 29. panta 3.¹daļa nosaka aizbildņa iecelšanas uz laiku minimālās prasības.

Savukārt gadījumos, kad persona, kura izteikusi vēlmi uzņemties aizbildnību, nedzīvo bāriņtiesas, kura lemj par aizbildnības nodibināšanu, administratīvajā teritorijā, par aizbildnības nodibināšanu un aizbildņa iecelšanu lemjošā bāriņtiesa no attiecīgās personas deklarētās dzīvesvietas bāriņtiesas izprasa ziņas, kas nepieciešamas personas izvērtēšanai un kuras tā nevar iegūt pati, un veic par aizbildni ieceļamās personas atbilstības izvērtējumu aizbildnības nodibināšanas procesā. Tādējādi lemjošai bāriņtiesai turpmāk nav nepieciešams saņemt atzinumu par to, vai attiecīgajai personai ir aizbildņa pienākumu pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības lēmuma formā, kura izdošana ir laikietilpīgs process un būtiski kavē aizbildnības nodibināšanu bērnam. 

Likuma 31. pants. Bāriņtiesas pienākumi aizbildnības uzraudzībā
Likumprojekts paplašina bāriņtiesas tiesības aizbildnības uzraudzībā. Bāriņtiesa var uzlikt aizbildnim pienākumu jebkurā laikā sniegt norēķinu par bērna mantas pārvaldību. Tajos gadījumos, kad aizbildņa vai aizgādņa rīcība rada pamatotas aizdomas par administratīvi vai krimināli sodāmu tiesību ļaunprātīga izmantošanu, bāriņtiesai ir pienākums ziņo tiesībaizsardzības iestādēm.

Likuma 40.pants. Aizgādņa iecelšana
Piedāvātais precizējums paredz, ka psihiatra un narkologa atzinumi nav obligāti, ja bāriņtiesas rīcībā nav informācijas, kas liecina par personas - potenciālā aizgādņa iespējamiem psihiskiem traucējumiem vai iespējamu atkarību no alkohola, narkotiskajām, psihotropajām vai toksiskajām vielām.
Šāds precizējums ir svarīgs, lai novērstu normu dažādu interpretāciju, kas praksē var radīt situācijas, kurās aizgādņa iecelšana tiek nepamatoti kavēta vienīgi formālu prasību dēļ, neņemot vērā konkrētās situācijas būtību. Izmaiņa stiprina samērīguma principu normu piemērošanā un ļauj bāriņtiesai rīkoties elastīgāk, izvērtējot katru gadījumu individuāli, vienlaikus saglabājot nepieciešamo kontroli pār aizgādņu piemērotību. Tādējādi tiek sekmēta  aizgādnībā esošās personas interešu aizsardzība, nodrošinot, ka aizgādņa izvēles process nav pārmērīgi birokratizēts gadījumos, kad tam nav objektīva pamata.

Likuma 53. pants. Bāriņtiesu sadarbība
Likuma 59.⁵ pants. Aizgādņa iecelšana personai un aizgādņa atbrīvošana no pienākumu pildīšanas
Lai nodrošinātu konsekventu aizgādnības uzraudzību un novērstu aizgādnības lietu dokumentu nelietderīgu pārsūtīšanu starp vairākām bāriņtiesām, kā arī novērstu praksē radušās neskaidrības par tiesību normu piemērošanu, likumprojekts paredz, ka aizgādnības uzraudzība ir veicama atbilstoši aizgādnībā esošā personas dzīvesvietai. Attiecīgi lēmumi, kurus nepieciešams pieņemt aizgādnības laikā, tostarp lēmumu par aizgādņa atbrīvošanu no pienākumu pildīšanas, pieņem bāriņtiesa atbilstoši aizgādnībā esošas personas vai personas, kurai tiesa izbeigusi aizgādnību, dzīvesvietai. Situācijās, kad aizgādnis maina dzīvesvietu, aizgādnības lietas materiālu kopijas pārraudzībai aizgādņa dzīvesvietas bāriņtiesai nav nosūtāmas. 

Lietu piekritība
Skaidrība un konsekvence lietu piekritības jautājumos ir sevišķi būtiska, jo palīdz izvairīties no neskaidrībām institūciju sadarbībā un kompetences pārklāšanās, skaidri nosakot, kura bāriņtiesa ir atbildīga par lietas izskatīšanu.
Tā arī nodrošināt, ka personas zina, kuras pašvaldības bāriņtiesā var vērsties, lai aizsargātu savas tiesības un intereses, tādējādi novēršot nepamatotas vilcināšanās vai jautājuma izskatīšanas noraidīšanas risku.
Praksē gadījumos, ja vecāki lietas par aizgādības tiesību pārtraukšanu izskatīšanas gaitā maina deklarēto dzīvesvietu, jautājums par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu un bērna ārpusģimenes aprūpes nodibināšanu var tikt skatīts atsevišķos procesos dažādās bāriņtiesās, kas rada neskaidrības bāriņtiesu starpā par ārpusģimenes aprūpes lēmuma pieņemšanas piekritību un aizkavē tā pieņemšanu. Iesaistoties vairākām bāriņtiesām, pastāv risks, ka lēmumi var būt savstarpēji pretrunīgi vai nesaskaņoti, kas varētu radīt situācijas, kurās bērna tiesības netiek pienācīgi aizsargātas. Apvienojot abu lēmumu pieņemšanu vienas bāriņtiesas kompetencē, tiek novērsta arī nepieciešamība pēc papildu administratīviem procesiem, kas var aizkavēt bērna ievietošanu piemērotā ārpusģimenes aprūpes vidē.
Juridiskā skaidrība efektīvai bērna interešu aizsardzībai nepieciešama arī gadījumos, ja bērna vecākiem nav ne deklarētās dzīvesvietas, ne faktiskās dzīvesvietas Latvijā. Pastāv gadījumi, kad bērna vecākiem nav deklarētās dzīvesvietas Latvijā, bet viņi faktiski dzīvo ārvalstīs. Tādēļ ir svarīgi skaidri noteikt, kura bāriņtiesa ir kompetenta pieņemt lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu, jo arī šajās situācijās bērns nedrīkst pazust no atbildīgo iestāžu redzesloka un viņa tiesības ir aizsargājamas.
Bāriņtiesas funkcijās ietilpst arī piedalīties lietas izskatīšanā tiesā un sniegt atzinumu tiesai likumā noteikto gadījumos. Patlaban regulējums paredz, ka atzinumu tiesai sniedz tā bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta tā vecāka dzīvesvieta, pie kura bērns dzīvo. Gadījumos, kad vecāks maina dzīvesvietu, tiesvedības procesā var tikt iesaistīta cita - vecāka jaunās deklarētās dzīvesvietas bāriņtiesa, kura nav sniegusi sākotnējo vērtējumu un kurai varētu nebūt niansēti zināmi visi lietas apstākļi, jo īpaši tajos gadījumos, kad tiesvedība ilgst vairākus gadus.

Likuma 54. pants. Ārpusģimenes aprūpe
Papildinājums Bāriņtiesu likuma 54. panta pirmajā daļā, paredz, ka lēmumu par ārpusģimenes aprūpi pieņem tā bāriņtiesa, kura lēmusi ar bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem, kas bērna labākajās interesēs nodrošinās konsekventu abu iepriekš minēto jautājumus izskatīšanu, tādējādi samazinot birokrātisko slogu un nodrošinot savlaicīgu lēmumu pieņemšanu. Pāreja no vecāku aprūpes uz ārpusģimenes aprūpi ir nozīmīgs un sensitīvs process, kas var ietekmēt bērna emocionālo un fizisko labklājību. Nodrošinot, ka viena un tā pati bāriņtiesa pieņem abus lēmumus secīgi, veicinās ātrāku un efektīvāku bērna ievietošana drošā un bērnam piemērotā vidē, kas ir būtiski viņa labklājībai.

Likuma 55.pants. Piekritība bērna aizgādības tiesību pārtraukšanas un atjaunošanas jautājumos
Bāriņtiesu likuma 55. panta otrās daļas papildināšana ar skaidru regulējumu par piekritību bērna aizgādības tiesību pārtraukšanas un atjaunošanas jautājumos, ja bērna vecākiem nav deklarētās dzīvesvietas un viņi Latvijā neuzturas, novērsīs iespējamus administratīvus šķēršļus un birokrātiskas neskaidrības par kompetenci bāriņtiesu starpā un nodrošinās savlaicīgu lēmumu pieņemšanu. Precīza lietu piekritību formulēšana palīdz efektīvāk organizēt bāriņtiesu darbu un novērš iespējamos tiesiskos sarežģījumus. Šīs izmaiņas būtiski uzlabo bērnu aizsardzības sistēmu, nodrošinot ātrāku un efektīvāku lēmumu pieņemšanu situācijās. 
Vienlaikus ar grozījumu izdarīšanu tiek regulēta bāriņtiesas rīcība pēc lēmuma pieņemšanas, ja personas attiecībā uz kuru lēmums pieņemts, lietas izskatīšanas gaitā ir mainījusi deklarēto dzīvesvietu, proti, pēc lēmuma pieņemšanas lietas materiālu kopijas tiek pārsūtītas personas deklarētās dzīvesvietas bāriņtiesai, tādējādi tiek garantēta vienota un nepārtraukta uzraudzība pār attiecīgo personu. Bāriņtiesai atbilstoši personas deklarētajai dzīvesvietā ir svarīgi zināt par pieņemto lēmumu, lai turpinātu darbu ar vecāku pārtraukto aizgādības tiesību drīzākai atjaunošanai. 

Likuma 58.pants. Atzinuma, ziņu un citu pierādījumu sniegšana tiesai
Likumprojekts nosaka, ka turpmāk tiesvedības procesā ziņas un atzinumus tiesai sniedzamas tai bāriņtiesai, kurai sākotnēji tika pieprasīts sniegt informāciju, pat ja lietas izskatīšanas gaitā mainās vecāku vai bērna deklarētā dzīvesvieta. Šādas izmaiņas nodrošinās konsekvenci un nepārtrauktību tiesas procesā, jo sākotnējā bāriņtiesa jau ir iepazinusies ar lietas apstākļiem un sniegusi savu vērtējumu. Tomēr, ja tiesai būs nepieciešama papildus informācija objektīvai lietas izskatīšanai, bāriņtiesām, savstarpēji sadarbojoties, to būs iespējams sniegt.

Redakcionāli grozījumi
Bāriņtiesa savā darbībā pamatojas uz normatīvajiem aktiem, tādēļ likumprojekts paredz salāgot Bāriņtiesu likumā lietoto terminoloģiju ar citos likumos lietoto, nemainot to būtību. Vienlaikus likumprojekts paredz redakcionālus precizējumus, lai novērstu nekorektu tiesību normu izpratni un piemērošanu attiecībā uz bāriņtiesas kompetenci.

Ģimenēm un vecākiem izmaksājamo valsts sociālo pabalstu mērķis ir nodrošināt atbalsta sniegšanu par papildus izdevumiem, kas saistīti ar rūpēm par bērnu. Atbilstoši Civillikuma 177. pantam rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi un uzraudzību, savukārt bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu. Ievērojot valsts sociālo pabalstu mērķi, pabalsta saņēmējam ir jābūt personai, kas bērnu aprūpē. Līdz ar to likumprojekts precizēt Bāriņtiesu likuma 18. panta 4. un 5. punktā, kā arī 59.³ daļā lietoto terminoloģiju.

Bāriņtiesu likums patlaban nenosaka bāriņtiesas lēmuma pieņemšanu vecāku domstarpību izšķiršanā par atvieglojumu saņemšanu par apgādībā esošu personu, kā to paredz likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 13. panta 3.² daļa. Līdz ar to likumprojekts papildina 19. panta piekto daļu, nosakot bāriņtiesas kompetenci izšķirt vecāku domstarpības atvieglojumu par apgādībā esoša bērna uzturēšanu saņemšanai.

Patlaban Bāriņtiesu likums nosaka, ka bāriņtiesa sagatavojot lietu par pārtraukto bērna aizgādības tiesību atjaunošanu vai par prasības iesniegšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai vecākam, pieprasa vecāka dzīvesvietas sociālajam dienestam atzinumu par iespējām bērnam atgriezties vecāka aizgādībā. Metodiskā atbalsta pašvaldību sociālajos dienestos praktizējošiem sociālajiem darbiniekiem, kuri ikdienā strādā ar ģimenēm ar bērniem, ietvaros Labklājības ministrija izstrādājusi metodisko materiālu, kurā veikta sociālo dienestu sniedzamās informācijas bāriņtiesām analīze. Tajā secināts, ka sociālā darba principiem atbilstīgākā informācijas sniegšana par situāciju ģimenē būtu sociālā dienesta viedokļa sniegšana, nepārsniedzot sociālā dienesta kompetences robežas, proti, sociālais dienests var sniegt viedokli par vecāku sadarbību ar sociālo dienestu un ģimenes sociālās situācijas izmaiņām attiecībā uz bērna aprūpes un pamatvajadzību nodrošināšanas aspektiem, savukārt vērtējums par iespējām bērnam atgriezties vecāka aizgādībā ir bāriņtiesas kompetencē esošs uzdevums. Līdz ar to, likumprojekts paredz izteikt Bāriņtiesu likuma 22. panta piektās daļas 2. punktu jaunā redakcijā, lai precizētu sociālā dienesta sniegtā atzinuma bāriņtiesai saturu, atbilstoši sociālā dienesta darba uzdevumiem un kompetencei.

Bāriņtiesu likumā lietotā terminoloģija ne visos gadījumos ir lietota atbilstoši Civillikumā lietotajai terminoloģijai un atbilstoša tajā ietvertajam regulējumam. Likumprojekts paredz aizstāt Bāriņtiesu likumā lietot terminu "galanorēķins" un "pagaidu aizgādnis" ar Civillikumā lietotiem terminiem "norēķinu pēcnācējam vai līdzaizbildņiem" vai "galīgs norēķins", un "aizgādni uz laiku".

Likumprojekts arī precizē, ka bāriņtiesa atbilstoši tiesas spriedumā par personas rīcībspējas ierobežojumu pārskatīšanu lemj par aizgādņa aizgādņa atbrīvošanu nevis atcelšanu, ievērojot, ka aizgādni atceļ tikai tajos gadījumos, kad ir konstatēti pārkāpumi aizgādņa rīcībā, bet visos citos gadījumos aizgādnis tiek atbrīvots no pienākumu pildīšanas.