Anotācija (ex-ante)

Pašlaik spēkā esošā Šengenas informācijas sistēmas darbības likuma (turpmāk – likums) mērķis ir nodrošināt Šengenas informācijas sistēmas (turpmāk - sistēma) izmantošanu sabiedriskās kārtības un drošības stiprināšanai Eiropas Savienības dalībvalstīs (turpmāk – dalībvalsts), kā arī valstīs, kuras nav pievienojušās Šengenas konvencijai, bet kuras piemēro Šengenas acquis noteikumus. Sistēma ir viens no galvenajiem papildu pasākumiem, kas palīdz uzturēt augstu drošības līmeni dalībvalstu brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, atbalstot valsts kompetento iestāžu, jo īpaši robežsardzes, policijas, muitas dienestu, imigrācijas iestāžu un iestāžu, kas atbildīgas par noziedzīgu nodarījumu novēršanu, atklāšanu, izmeklēšanu vai saukšanu pie atbildības par tiem, vai kriminālsodu izpildi.
Sistēma ir vispiemērotākais līdzeklis efektīvai sadarbībai starp imigrācijas, policijas, muitas un tiesu iestādēm dalībvalstīs un Šengenas asociētajās valstīs. Dalībvalstu kompetentajām iestādēm, piemēram, policijai, robežsardzei un muitas amatpersonām, ir jābūt piekļuvei informācijai par personām vai priekšmetiem, kurus tie pārbauda, jābūt skaidrām norādēm par to, kas jādara katrā atsevišķā gadījumā. Šī informācijas sistēma ir Šengenas sadarbības pamatā un tai ir būtiska loma sabiedriskās kārtības un drošības stiprināšanā, cilvēku brīvas pārvietošanās atvieglošanā Šengenas zonā. Tā ļauj kompetentajām iestādēm ievadīt un iegūt datus par meklētām personām, personām, kurām, iespējams, nav tiesību ieceļot vai uzturēties dalībvalstīs, pazudušām personām, jo īpaši bērniem, kā arī par priekšmetiem, kas ir nozagti, pazaudēti vai, kuri ir nelikumīgi piesavināti. Sistēma ne tikai satur informāciju par noteiktu personu vai priekšmetu, bet arī skaidras norādes kompetentajām iestādēm par to, kā rīkoties, kad attiecīgā persona vai priekšmets ir atrasts.
Ņemot vērā minēto, 2018. gada 28. novembrī tika pieņemta regula 2018/1862. Minētā regula paredz noteikumus par sistēmas izmantošanu policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un nosaka pasākumus, kas attiecas uz sistēmas izmantošanu, lai nodrošinātu ziņojumu pieejamību dalībvalstu kompetentajām iestādēm, sistēmas darbības nepārtrauktību, kā arī paredz biometrijas datu izmantošanu.
Regulas 2018/1862 32. panta 1. punktā noteikts, ka pēc izdevējas dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma sistēmā ievada ziņojumus par šādu personu kategorijām:
a) pazudušas personas, kas jāaizsargā viņu pašu aizsardzībai vai, lai novērstu sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības apdraudējumu;
b) pazudušas personas, kas nav jāaizsargā;
c) viena no vecākiem, ģimenes locekļa vai aizbildņa veiktas nolaupīšanas riskam pakļauti bērni, kuriem jāliedz ceļot;
d) bērni, kuriem jāliedz ceļot un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tos var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņi var to atstāt:
i) un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā, saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem;
ii) un kļūt par cietušajiem vai tikt iesaistīti teroristu nodarījumos;
iii) un tikt iesaukti vai iesaistīti bruņotās grupās vai, kuriem var likt aktīvi piedalīties karadarbībā;
e) pilngadīgas neaizsargātas personas, kurām jāliedz ceļot viņu pašu aizsardzības dēļ un attiecībā uz kurām pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tās var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņas to var atstāt un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā.
Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu un ANO 1989. gada 20. novembra Konvencijas par bērna tiesībām 3. pantu visām procedūrām attiecībā uz bērniem būtu jākalpo bērna interesēm. Tādējādi kompetento iestāžu, tostarp tiesu iestāžu, darbības un lēmumi pēc lēmuma pieņemšanas par ziņojuma iekļaušanu sistēmā par bērnu, jāveic un jāpieņem sadarbībā ar bērnu tiesību aizsardzības iestādēm.
Regulas 2018/1862 Preambulas 32. un 34. apsvērumā, 32. panta 3. un 4. punktā, tostarp, norādīts, ka ziņojumi par bērniem, kuri ir pakļauti riskam, ka vecāki tos var nolaupīt, būtu jāiekļauj sistēmā  pēc kompetento iestāžu – tostarp tiesu iestāžu, kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir jurisdikcija lietās par vecāku atbildību, – lūguma. Minētie ziņojumi sistēmā būtu jāiekļauj tikai tad, ja pastāv konkrēts un acīmredzams risks, un ierobežotos apstākļos. Tādēļ ir jāparedz stingri un piemēroti aizsardzības pasākumi un kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā bērna personīgie apstākļi un vide, kurā bērns atrodas, kad tā novērtē, vai pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka bērns var tikt nenovēršami un nelikumīgi izvests no dalībvalsts. Šādi ziņojumi sistēmā būtu jāiekļauj, ja ceļojums tiem radītu risku kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citādu ar dzimumu saistītu vardarbību.
Tādējādi ziņojumu sistēmā jāiekļauj arī par regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta d) apakšpunktā norādīto bērnu kategorijām, proti, par bērnu, kuram jāliedz ceļot un attiecībā uz kuru pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tas var tikt aizvests no dalībvalsts teritorijas vai viņš var to atstāt un kļūt par cietušo cilvēku tirdzniecībā, saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem, var tikt iesaistīts teroristu nodarījumos, iesaistīts bruņotās grupās vai, kuram var likt aktīvi piedalīties karadarbībā.
Vienlaikus regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta e) apakšpunkts paredz, ka ziņojumi sistēmā var tikt iekļauti arī par pilngadīgām neaizsargātām personām, kurām jāliedz ceļot to pašu aizsardzības dēļ un attiecībā uz kurām pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tās var aizvest no dalībvalsts teritorijas, tās to var atstāt un kļūt par cietušo cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā. Tādējādi pilngadīgas neaizsargātas personas izceļošanas aizliegums nosakāms tikai vienā no diviem regulas 2018/1862 32. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem, proti, ja pastāv konkrēts un acīmredzams risks personai kļūt par upuri saistībā ar 1) cilvēku tirdzniecību vai 2) ar dzimumu saistītu vardarbību (e) apakšpunkts).

Lai nodrošinātu, tostarp regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā, 4. punktā noteikto prasību īstenošanu, gadījumos, kad pastarpināti personas apdraudējumam netiek saskatīts arī valsts drošības apdraudējums, likumprojekts "Grozījumi likumā "Par policiju"" paredz tiesisko risinājumu personu pamattiesību ierobežošanai un nosaka mehānismu, kā aizsargāt neaizsargātas personas to interesēs ierobežojot šo personu tiesības izbraukt no valsts. Regulas 2018/1862 32. panta 4. punkts paredz, ka ziņojumu sistēmā iekļauj pēc kompetento iestāžu, tostarp tiesu iestāžu lēmuma. Līdz ar to regula 2018/1862  paredz, ka lēmumu var pieņemt arī citas iestādes. Minēto apstiprina arī regulas 2018/1862 Preambulas 36. apsvērums: "ziņojumi par bērniem vai citām neaizsargātām personām, kam jāliedz ceļot, būtu – ja tas prasīts valsts tiesību aktos – jāiekļauj  pēc tiesu iestādes lēmuma vai kompetentas iestādes lēmuma, ko apstiprinājusi tiesu iestāde." Tādējādi regula 2018/1862 paredz dalībvalstīm rīcības brīvību izraudzīties tostarp kompetento iestādi, kas būs tiesīga pieņemt attiecīgu lēmumu. Nacionālais risinājums izvēlēts, ņemot vērā Valsts policijai, kā tas jau iepriekš tika minēts, likumā "Par policiju" noteikto kompetenci, jo īpaši, aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvību.
Attiecīgi likumprojekts paredz papildināt likuma "Par policiju" 12. pantā noteiktās policijas darbinieka tiesības, paredzot, ka policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un gadījumos liegt regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā minētajai personai un, iestājoties kādam no attiecīgajās normās norādītajiem gadījumiem (turpmāk – neaizsargāta persona), izceļot no Latvijas Republikas, lai draudu novēršanas nolūkā uz laiku to aizsargātu.
Vienlaikus likumprojekts paredz papildināt likumu "Par policiju" ar 12.² pantu, nosakot kārtību, kādā tiks pieņemts lēmums par liegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas Republikas.

1) Likumprojekts paredz noteikt, ka, saņemot informāciju vai iesniegumu, kas var liecināt par šā likuma 12. panta pirmās daļas 30.¹ punktā minēto nosacījumu esību, Valsts policijas darbinieks nekavējoties izvērtē, vai ir pietiekams pamats uzskatīt, ka personas dzīvība, veselība vai drošība var tikt apdraudēta jeb, vai pastāv personas neaizsargātība (riski, ka regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā minēto personu var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņa var to atstāt un kļūt par cietušo cilvēku tirdzniecībā, saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem) u.c.
Termins "neaizsargāta persona" projekta ietvaros nav aprobežots ar personas rīcībspēju jeb nav interpretējams tādējādi, ka ikvienai neaizsargātai personai būtu automātiski jāierobežo tās rīcībspēja vai, ka projektā ietvertais regulējums attiektos tikai uz personām ar CPL ietvaros ierobežotu rīcībspēju. Attiecīgi termins "neaizsargātība" projekta ietvaros ir attiecināms uz apstākļu kopumu (piemēram, personas garīgās spējas, vecums, atkarība no citas personas), kas personu padara par reāli pakļautu apdraudējumam "kļūt par upuri", kā rezultātā, lai novērstu personas izmantošanu, būtu nepieciešams lemt par izceļošanas ierobežojumu. Minēto apstākļu, piemēram, personas garīgo spēju, vecuma, atkarības no citas personas dēļ spēkā esošais nacionālais regulējums var nebūt attiecināms uz neaizsargātu personu. Tādējādi, lai nepārprotami aptvertu tādas situācijas, kad personas tiek iesaistītas tām pilnībā neapzinoties patiesos iesaistes konkrētajā pasākumā mērķus, piemēram, cilvēktirdzniecības darbībās, likums "Par policiju" ir papildināms ar attiecīgu regulējumu. Proti, tieši personas neaizsargātība var būt iemesls tam kādēļ persona var neparedzēt jeb neapzināties patiesos mērķus, kur persona tiek iesaistīta, tādēļ kļūt ievainojama. Piemēram, neaizsargātā persona (arī pilngadīga), sava intelekta līmeņa vai lētticības jeb kritiskās attieksmes trūkuma dēļ, pieņemot, ka tā dodas uz kādu izsludinātu mācību kursu vai nometni ārvalstīs, kur mācību vai nometnes organizēšana neliecina par prettiesiskiem mērķiem, var nonākt organizācijā, kas īsteno cilvēktirdzniecību.
Valsts policija ir konstatējusi, ka personu vervēšanas ekspluatācijai tendences, lielākoties, paliek nemainīgas. Proti, vervēšana notiek, izmantojot internetu, sociālos tīklus vai personiskas pazīšanās: iepazīstoties interneta tīmeklī, atsaucoties uz vilinošiem darba un iepazīšanās sludinājumiem, ar paziņu, radinieku, darbā iekārtošanās komersantu līdzdalību un apzinātu rīcību. Mazinās personu piespiešanas aspekts un draudi, lielākoties, tiek izmantota maldināšana vai labumu solīšana, kā arī personas ievainojamība. Visbiežāk informāciju par potenciālajiem cilvēku tirdzniecības upuriem un iespējamu personu ekspluatāciju Valsts policija saņem no Latvijas Republikas diplomātiskajām pārstāvniecībām ārvalstīs un Konsulārā departamenta, Valsts darba inspekcijas, pašvaldību sociālajiem dienestiem, potenciālā cilvēku tirdzniecības upura vai viņa tuviniekiem, ārvalstu tiesībsargājošajām iestādēm vai nevalstiskajām organizācijām.
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, it īpaši tās 4. protokolā,[1] kā viena no cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām ietverta personas brīva pārvietošanās. Līdzīga norma ir iekļauta arī Latvijas Republikas Satversmē, proti, ka ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā (98., 97. pants). Šo tiesību izmantošanā nedrīkst noteikt nekādus ierobežojumus, izņemot tos, kurus nosaka likums un kuri demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami valsts un sabiedriskās drošības interesēs, lai uzturētu sabiedrisko kārtību, nepieļautu noziegumus, aizsargātu veselību un morāli vai lai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības.[2] Arī Latvijas Republikas Satversmes 116. pants noteic, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 98. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Tādējādi pamattiesību ierobežojumus var noteikt tikai tad, ja ar to tiek sasniegts kāds no Latvijas Republikas Satversmes 116. pantā minētajiem mērķiem, proti, pamattiesības var ierobežot, tostarp, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Kā norādīts juridiskajā literatūrā, "pamattiesību ierobežojumu mērķis ir atrast taisnīgu un saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas pamattiesībām, no vienas puses, un citām konstitucionālajām vērtībām, no otras puses". Tieši minētā līdzsvara nodrošināšanai ir pieļaujama personas pamattiesību samērīga ierobežošana. Turklāt Latvijas Republikas Satversmes tiesa ir secinājusi: "tas, ka Satversmes norma neparedz attiecīgās pamattiesības ierobežošanas iespējamību, nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas un arī tām nevar noteikt ierobežojumus".[4] 
Vienlaikus pamattiesību ierobežojumi pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl tie nepieciešami konkrētā mērķa sasniegšanai, proti, tiem jābūt samērīgiem ar attiecīgo mērķi.[5]
Vienlaikus, ja pastāv iespēja, ka valsts var aizskart kādas cilvēktiesības, jāpārbauda, vai tiesību aizskārums ir attaisnojams. Proti, cilvēktiesību aizskārums ir attaisnojams vienīgi tad, ja tiek izpildīti trīs priekšnoteikumi:
- ierobežojums ir noteikts ar likumu (likuma atrunas princips), ko pārbauda, izvērtējot, vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas [6];
- ierobežojums domāts leģitīma mērķa sasniegšanai (Satversmes 116. pantā uzskaitīti visi leģitīmie mērķi – citu cilvēku tiesību aizsardzība, demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība, sabiedrības drošība, sabiedrības labklājība, sabiedrības tikumība) – "ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad"[7];
- ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā (nosaka līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības interesēm),[8] ko pārbauda, izvērtējot, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, vai ar attiecīgo likuma normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi; vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un personas likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu"[9].

[1] Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. 04.11.1950. starptautisks dokuments. LR spēkā no 27.06.1997. LV, 1997. 13.jūn., nr.143/144, 4.protokola 2.pants.
[2] Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. pants.
[3] Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 19. punkts.
[4] Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. J. Rudevskis, E. Levits, J. Briede u. c. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 764.lpp.
[5] Turpat, 763., 764.,767.lpp.
[6] Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2019, 149. lpp.
[7] Turpat, 149.lpp.
[8] Ziemele, I. Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Rīga: Izglītības soļi, 2000, 277.–288.lpp.
[9] Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 149.lpp.

Situācijā, kad notiek personas nolaupīšana vai izvešana no valsts un ir aizdomas, ka tā var kļūt par upuri, ir svarīgi jau preventīvi pasargāt personu no attiecīgā apdraudējuma.
Latvijas Republikas Satversmes 98. pantā minētās personas tiesības nav absolūtas un tās var ierobežot atbilstoši Satversmes 116. pants noteiktajam. Saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūru iespējama arī tādu pamattiesību ierobežošana, kas nav uzskaitītas Satversmes 116. pantā: "Tas, ka Satversmes norma neparedz attiecīgās pamattiesības ierobežošanas iespējamību, nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas un arī tām nevar noteikt ierobežojumus" (lieta Nr. 2002-04-03, secinājumu daļas 2. punkts).
Attiecīgi valstij ir ne vien pozitīvs pienākums radīt iespēju personai realizēt Latvijas Republikas Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības, bet arī nodrošināt citas Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesības, tostarp pašas personas un sabiedrības aizsardzību no apdraudējuma (Latvijas Republikas Satversmes 116. pants).
Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūrā atzīts, ka Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECK) 4. protokola 2. pantā nostiprinātās tiesības uz pārvietošanās brīvību nav absolūtas un tām var noteikt ierobežojumu, tostarp lieguma izceļot no valsts formā. Attiecīgi liegums izceļot no valsts ir tiesiskajā realitātē aprobēts mehānisms un noteikts kā piemērojams tādās situācijās, kā, piemēram: 
a) kriminālprocesa ietvaros (skat., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1985. gada 9. jūlija lēmums lietā Nr. 10670/83 Schmid v. Austria; ECT 2001. gada 22. maija spriedumu lietā Nr. Baumann v. France; 2007. gada 25. janvāra spriedumu lietā Nr. 23468/02 Sissanis v. Romania u.c.); 
b) sprieduma krimināllietā izpildes ietvaros (skat., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1984. gada 6. marta lēmumu lietā Nr. 10307/83 M. v. Germany u.c.);
c) pamatojoties uz nepieciešamību novērst, ka persona atkārtoti izdara krimināla rakstura nodarījumus (skat., piemēram, ECT 2000. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 26772/25 Labita v. Italy), tostarp tās nepietiekami attīstītu vai pastāvīgi traucētu garīgo spēju dēļ (ECT 1997. gada 27. maija sprieduma lietā Nr.17391/90 Eriksen v. Norway, para 77-87);
d) maksātnespējas procesa ietvaros (skat., piemēram, ECT 2003. gada 17. jūnija spriedumu lietā Nr. 32190/96 Luardo v. Italy u.c.); 
e) atteikuma izpildīt muitas jomā piemērotas soda sankcijas (skat., piemēram, ECT 2003. gada 13. novembra spriedumu lietā Nr. 66485/01 Napijalo v. Croatia);
f) nodokļu nenomaksas dēļ (skat., piemēram, ECT 2006. gada 23. maija spriedumu lietā Nr. 46343/99 Riener v. Bulgaria); 
g) tiesāšanās izdevumu nenomaksas privātpersonai dēļ (skat., piemēram, ECT 2009. gada 2. jūlija spriedumu lietā Nr. 50/02 Ignatov v. Bulgaria); 
h) valsts noslēpumu saturošas informācijas zināšanas dēļ (skat. ECT 2006. gada 21. decembra spriedumu lietā Nr. 55565/00 Bartik v. Russia); 
i) izvairīšanās no militārā dienesta pienākumiem dēļ (skat. ECT 1995. gada 20. februāra spriedumu lietā Nr. 19583/92 Peltonen v. Finland); 
j) tiesas lēmuma par aizliegumu bērnu aizvest uz ārvalsti dēļ (skat., piemēram, ECT 2000. gada 26. oktobra spriedumu lietā Nr. 40655/98 Roldan Texeira and Others v. Italy); 
k) pamatojoties uz nepieciešamību novērst imigrācijas jomu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumu (skat. ECT 2012. gada 27. novembra spriedumu lietā Nr. 29713/05 Stamose v. Bulgaria); 
Liegums izceļot no valsts ECT judikatūrā atzīts par samērīgu mehānismu ne tikai iepriekš minētajos gadījumos, kad pašas personas rīcība ir bijusi iemesls attiecīgajam kompetento iestāžu lēmumam, bet arī gadījumos, kad ir nepieciešama pašas personas aizsardzība. Attiecīgi valsts, īstenojot tās pozitīvo pienākumu, liedz personai izceļot no valsts, piemēram, personas garīga rakstura traucējumu dēļ kopsakarā ar atbilstošas ārstēšanas trūkumu galamērķa valstī (skat., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1993. gada 13. oktobra lēmumu lietā Nr. 19076/91 Nordblad v. Sweden).

ECT ir atzinusi, ka neskatoties uz pamatojumu aizlieguma izbraukt no valsts piemērošanai, principi, lai noteiktu ierobežojuma tiesiskumu, ir vienādi. Proti, tam ir jābūt noteiktam ar likumu, pamatotam ar leģitīmu mērķi un nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā. Vērtējot, vai ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, ECT, tostarp, ņem vērā, vai ceļošanas liegums ir noteikts individuāla izvērtējuma rezultātā nevis automātiski, laika posmu, uz kādu personai noteikts aizliegums izbraukt no valsts, tā pārskatīšanas kārtību un periodu iepretim leģitīmajam mērķim, pārsūdzības iespēju, ierobežojuma sekas u.c. (skat. ECT 2012. gada 27. novembra spriedumu lietā Nr. 29713/05 Stamose v. Bulgaria, para 29.-36). Nepieciešamības gadījumā ECT ierobežojuma aizliegumam izbraukt no valsts samērīguma izvērtēšanai var veikt salīdzinošu tiesiskā regulējuma izpēti tostarp Eiropas Padomes dalībvalstīs. ECT attiecīgu instrumentu izmantojusi, piemēram, vērtējot aizlieguma izbraukt no valsts samērīgumu nodokļu nenomaksas dēļ. Attiecīgi ECT konstatējusi, ka šāds liegums ir noteikts arī citās Eiropas Padomes dalībvalstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Īrijā, Horvātijā, Moldovā, Nīderlandē, Slovākijā, Gruzijā, Polijā, Ukrainā, Norvēģijā. Savukārt maksātnespējas procesa ietvaros nolūkā nodrošināt saistību izpildi pret kreditoru liegums izceļot no valsts var tikt noteikts, piemēram, Igaunijā, Dānijā, Somijā, Itālijā, Norvēģijā (skat., piemēram, ECT 2006. gada 23. maija spriedumu lietā Nr. 46343/99 Riener v. Bulgaria para 72-80).
Analogi lieguma izceļot no valsts tiesiskumu nodokļu nenomaksas dēļ skatījusi arī Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) (skat., piemēram, 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā Nr.C-33/07 Jipa).

Ievērojot minēto, ir nepieciešams nacionālais regulējums, kas paredzētu iespēju noteikt liegumu personai izceļot no valsts – ierobežot personas tiesības pārvietoties ārpus Latvijas Republikas, tādējādi pasargājot personu no ārvalstī draudošā apdraudējuma. Likumprojekts tādējādi paredz attiecīgo ierobežojumu "noteikt ar likumu", lai sasniegtu leģitīmo mērķi "aizsargāt personas dzīvību, veselību vai brīvību no ārvalstī draudošā apdraudējuma".
Ņemot vērā, ka apdraudējums personas dzīvībai, veselībai vai brīvībai pastāv ārvalstī, piemēram, iesaiste cilvēktirdzniecībā, ir nepieciešami līdzekļi kā pasargāt personu, kas atrodas Latvijas Republikā. Tā kā pati persona, būdama ievainojama jeb neaizsargāta, piemēram, savas lētticības dēļ neapzinās, ka tai, izbraucot no valsts uz tās plānoto galamērķi, draud pakļaušana, piemēram, cilvēktirdzniecībai, attiecīgi ir nepieciešams nacionālajā normatīvajā aktā noteikt iespēju ierobežot personas, kas atrodas Latvijas Republikā, tiesības, proti, "ierobežojums ir nepieciešams".
Tā kā, kā jau iepriekš minēts, apdraudējums personas dzīvībai, veselībai vai brīvībai pastāv ārvalstī, iespēja personai, kas atrodas Latvijas Republikā, noteikt liegumu izceļot no Latvijas Republikas, ir piemērots līdzeklis attiecīgā leģitīmā mērķa sasniegšanā – nolūkā aizsargāt personu no attiecīgā apdraudējuma ārvalstī. Vēršama uzmanība, ka, tā kā Latvijas Republika ir to valstu starpā, kas piemēro Šengenas acquis noteikumus par personu brīvu pārvietošanos, attiecīgi ierobežojums personai izceļot no Latvijas Republikas faktiski nozīmē ierobežojumu personai šķērsot Savienības ārējo robežu. Proti, lai citas Savienības dalībvalstis būtu iespējami ātri informētas par Latvijas Republikas noteikto liegumu personai izceļot no Latvijas Republikas, attiecīgais ziņojums par minēto liegumu tiks iekļauts sistēmā, kā to paredz regulas 2018/1862 32. pants. Vienlaikus personai, kurai tiks noteikts liegums izceļot no Latvijas Republikas, tai izsniegtais personu apliecinošais dokuments tiks atzīts par nederīgu un tā vietā izsniegts dokuments, kas neapliecina personas tiesības ceļot, proti, kas nav ceļošanas dokuments.
Tādējādi, ja persona, kurai noteikts liegums izceļot no Latvijas Republikas, tomēr izbrauks uz citu Savienības dalībvalsti, kas piemēro Šengenas acquis noteikumus par personu brīvu pārvietošanos, tad attiecīgās valsts iestādēm, sastopoties ar minēto personu konkrētajā valstī, būs pienākums informēt Latvijas Republiku par konstatēto personu un veikt pasākumus personas nogādāšanai atpakaļ uz Latvijas Republiku. Savukārt, ja persona mēģinās šķērsot Savienības ārējo robežu, attiecīgās valsts robežsardzes pārstāvji liegs tai robežas šķērsošanu, pamatojoties uz ziņojumu sistēmā un nederīgu ceļošanas dokumentu.
Minētais ierobežojums – liegums personai izceļot no Latvijas Republikas, kalpos kā galējais līdzeklis, ja, vērtējot katru gadījumu individuāli, tiks konstatēts, ka nepastāv cits personas tiesības vai likumiskās intereses mazāk ierobežojošs līdzeklis, ar kuru novērst attiecīgo apdraudējumu (piemēram, aizbildnim neizsniegt personai apliecinošu dokumentu gadījumos, kad persona nav sasniegusi 15 gadu vecumu (Personu apliecinošu dokumentu likuma 10. pants), nodrošināt pavadošās personas, aprunāties ar personu, arī uzklausīt par iespējamo apdraudējumu, cerot, ka persona izpratīs tā būtību un savu nodomu ceļot mainīs u.c.) personai. Attiecīgi arī pārrunas ar personu, tās uzklausīšana ir mazāk ierobežojošs līdzeklis. Līdz ar to, ja vien konkrētās situācijas faktiskie apstākļi to pieļaus, tiks vērtēta un attiecīgi īstenota aprunāšanās (pārrunas) ar personu, personas uzklausīšana par iespējamo apdraudējumu, kamēr tai nav iestājušās sekas. Tādējādi, personai skaidrojot iespējamo apdraudējumu, policijas darbinieks var cerēt, ka persona izpratīs iespējamās sekas, un nolems tomēr neceļot, tādējādi paredzētais apdraudējums tiks novērsts.

Kā piemērs, kad lēmums par liegumu personai izceļot no Latvijas Republikas varētu tikt pieņemts, būtu turpmāk minētais gadījums.
Rīcībspējīgai personai ir noteikts lietot medikamentus tās psihiskā stāvokļa dēļ. Vienlaikus konstatēts, ka, pārtraucot attiecīgu medikamentu lietošanu, persona kļūst ievainojama. Minētā persona ar tīmekļa vietnes starpniecību ir iepazinusies ar ārzemnieku, kas to aicina pie sevis ciemos. Minētais ārzemnieks pārstāv uzskatu par atteikšanos no tradicionālās medicīnas (arī medikamentiem) jeb postulē "nekonvencionālo izdziedināšanu", tostarp sadarbībā ar "partneri" no trešajām valstīm. Attiecīgā persona, tās lētticības un ievainojamības dēļ nolemj doties uz ārvalstīm, domādama, ka tiks tādējādi izdziedināta. Vienlaikus ārzemnieka paustās izdziedināšanas metodes patiesā izpausme ir cilvēktirdzniecība.
Attiecīgā "dziedināšanas organizācija" jau ir nonākusi Valsts policijas redzeslokā, jo ārvalstu kolēģi  ir ziņojuši par līdzīgiem gadījumiem praksē, kur attiecīgas personas to lētticības dēļ ir devušās uz ārvalsti apmeklēt konkrēto organizāciju. Savukārt, pārtraucot medikamentu lietošanu, minēto personu veselības stāvoklis kļūst vēl ievainojamāks.
Valsts policija ir saņēmusi informāciju, kas liecina par šādas personas plānotu drīzu izceļošanu no Latvijas Republikas, lai dotos uz ārvalsti apmeklēt "dziedinošo organizāciju". Proti, minētā persona ir informējusi savus kaimiņus par šādu organizāciju un tās plāniem izceļot. Vienlaikus Valsts policija ir konstatējusi, ka: 1) apdraudējums personai (iesaiste cilvēktirdzniecībā) ir pastāvošs un konkrēts, jo ir zināms organizācijas patiesais darbības nolūks, nepieciešamība personai atteikties no medikamentu lietošanas un tādējādi personas ievainojamības stāvokļa palielināšanās, kā arī augsta iespējamība, ka persona tiks nodota "partneriem" trešajā valstī;  2) personai nav radinieku vai citu personu, kas to varētu pavadīt, atrunāt un tādējādi novērst apdraudējumu;  3) Valsts policijas darbinieks ir aprunājies ar personu, uzklausījis to par paredzamo apdraudējumu, tomēr persona savu nodomu ceļot nav mainījusi;  4) persona ir pilngadīga un tai nav iespējams neizsniegt personu apliecinošu dokumentu izceļošanai no valsts;  5) persona ir Latvijas Republikas valstspiederīgā. Līdz ar to minētā individuālā gadījuma izvērtējuma rezultātā Valsts policija konstatē: 1) neaizsargātas personas dzīvība, veselība vai drošība tiks apdraudēta;  2) nepastāv citu alternatīvu personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošu līdzekļu, ar kuriem būtu iespējams novērst attiecīgo apdraudējumu.

Ārvalstu kolēģi Valsts policijai ir ziņojuši, ka tiem nav bijis iespējams aizkavēt personu izceļošanu, jo gadījumi tikuši konstatēti pēc tam, kad personas jau bija atstājušas valsti. Personas tika izsludinātas meklēšanā un tās tika atrastas citā trešajā valstī ar pazīmēm, ka tās tikušas iesaistītas cilvēktirdzniecībā. Pēc šo personu atgriešanas uzturēšanās valstī un medikamentu lietošanas atsākšanas personas vairs nespēja atcerēties notikušo.
Tādējādi, apkopojot attiecīgo informāciju, Valsts policija ir konstatējusi, ka vienīgais līdzeklis, lai pasargātu personu no attiecīgā apdraudējuma, ir noteikt liegumu tai izceļot no Latvijas Republikas. Vienlaikus arī Ārlietu ministrija ir sniegusi informāciju par tās praksi personu atgriešanā uz Latvijas Republiku un konstatētajām grūtībām.
Valsts policija, informāciju par iespējamo apdraudējumu personai var saņemt, tostarp, attiecīgi no personas aizbildņa, aizgādņa, citām personām, iestādēm (institūcijām) un citiem avotiem (likuma "Par policiju" 9. pants, 10. panta pirmās daļas 2. punkts).
Proti, Latvijas Republikas Civillikuma (turpmāk – CL) 177. pants paredz, ka  (līdz pilngadības sasniegšanai (219.p.) bērns ir vecāku aizgādībā). Minētā panta pirmā daļa kopsakarā ar piekto daļu paredz, ka rūpes pār bērnu ietver tostarp tā drošības nodrošināšanu un trešo personu apdraudējuma novēršanu. 
CL 217. pants tostarp noteic, ka aizgādnību pār personām ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem, kuru rīcībspēju ierobežojusi tiesa (358. 1p.), kā arī pār personām ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem steidzamos gadījumos bez rīcībspējas ierobežošanas (364. 2 p.). Savukārt CL 355. panta otrā daļa noteic, ka aizgādnībā esošās personas viedoklis jāņem vērā, ja vien tas neapdraud pašas personas labklājību, veselību, dzīvību vai citas intereses. Aizgādnis, pildot aizgādņa pienākumus, noskaidro aizgādnībā esošās personas viedokli, ja vien viņa spēj to formulēt, un rīkojas personas interesēs. Vienlaikus CL 356. pants paredz, ka attiecīgā persona nav ierobežojama tās personiskajās nemantiskajās tiesībās.

Valsts policijas darbiniekam īpaši attiecībā uz bērniem, izvērtējot saņemto informāciju, ir jāvadās atbilstoši bērna vislabākajām interesēm, proti, atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta otrajā daļā noteiktajam, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses. Šīs personas ievēro bērna labākās intereses visās darbībās, kas tieši vai netieši skar vai var skart bērnu: novērtējot jebkuru ar bērnu saistītu gadījumu; rīkojoties jebkādā ar bērnu saistītā lietā; pieņemot jebkuru lēmumu saistībā ar bērnu.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 51. panta trešā daļa noteic, ka  katrai personai ir pienākums ziņot policijai vai citai kompetentai iestādei par vardarbību vai citu pret bērnu vērstu noziedzīgu nodarījumu. Savukārt atbilstoši šā likuma 52. panta ceturtajai daļai, policijai ir pienākums informēt bāriņtiesu pēc bērna atrašanās vietas par policijas pieņemto lēmumu par nošķiršanu, ja šis lēmums ir pieņemts saistībā ar kaitējuma draudiem bērna vai tās personas, kas pastāvīgi dzīvo kopā ar bērnu, brīvībai, dzīvībai vai veselībai. Atbilstoši minētā likuma 73. panta pirmajā daļā precizēts, ka katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērnu tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību un noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu pret bērnu, par viņa tiesību pārkāpumu vai citādu apdraudējumu. Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. panta otro daļu veselības aprūpes, pedagoģiskie, sociālās sfēras vai policijas darbinieki, kā arī vēlētas valsts un pašvaldību amatpersonas, kurām kļuvis zināms par bērna tiesību pārkāpšanu un kuras par to nav ziņojušas minētajām institūcijām, par neziņošanu saucamas pie likumā noteiktās atbildības.  Bāriņtiesu darbību regulējošie normatīvie akti paredz bāriņtiesas pienākumu reaģēt visos gadījumos, kad bāriņtiesas rīcībā ir informācija par iespējamu vardarbību ģimenē, kas vērsta pret bērnu. Atbilstoši Bāriņtiesu likuma 4. panta otrajai daļai, bāriņtiesa prioritāri nodrošina bērna [..] tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. Tādējādi bāriņtiesa lemj arī par bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību [..]. Bāriņtiesu likuma 17. pants noteic, ka bāriņtiesas vispārīgie pienākumi, tostarp, ir aizstāvēt bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības (1. punkts); sniegt palīdzību bērnam (7.punkts).
Bāriņtiesu likuma 22. pants noteic, ka bērna aizgādības tiesību pārtraukšana, atņemšana un atjaunošana ir bāriņtiesas kompetencē, proti, tā lemj par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu aizbildnim ja tiek noskaidrots, ka bērna dzīvība un veselība ir apdraudēta. Savukārt Bāriņtiesu likuma VI nodaļā ir noteikta lietu piekritība, proti, atbilstoši dzīvesvietai. 
Piemēram, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 4.pants noteic, ka sociālos pakalpojumus sniedz, tikai, pamatojoties uz sociālā darba speciālista veiktu personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu; sociālos pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, un tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā; sniedzot sociālos pakalpojumus, institūcijas nodrošina starpprofesionālu un starpinstitucionālu sadarbību. 
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 12. panta 2.¹ daļa noteic, ka, ja pašvaldības sociālajam dienestam ir pamats uzskatīt, ka bērns cietis vardarbības, vecāka, aizbildņa vai audžuģimenes tiesību ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā, pienācīgas aprūpes un uzraudzības trūkuma vai cita bērnu tiesību pārkāpuma dēļ, tas nekavējoties, bet ne vēlāk kā nākamajā darbdienā paziņo par to bāriņtiesai un Valsts policijai. 
Savukārt atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 29. panta trešajai daļai, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientam tiesību nodrošināšanu un šim nolūkam nepieciešamo institūcijas darba organizēšanu ir atbildīgs ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas vadītājs. 
Attiecīgi policijas darbiniekam, atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajam, ir pienākums paziņot par neaizsargātu personu atkarībā no teritoriālās piekritības, proti, konkrētā novada (administratīvās teritorijas) pašvaldības bāriņtiesai (nepieciešamības gadījumā arī sociālajam dienestam) gan, lai iegūtu informāciju par ģimenes izvērtējumu, gan, lai bāriņtiesa izvērtētu, vai tiek aizsargātas personas intereses un tā atrodas drošā vidē. Savukārt, ja policija būs konstatējusi aizbildņa pienākumu nepienācīgu pildīšanu, tā informēs arī bāriņtiesu par pieņemto lēmumu.

Apvienoto Nāciju Organizācijas 2010. gada 31. marta Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām 12. panta otrajā daļa noteic, ka personām ar invaliditāti līdzvērtīgi ar citiem ir rīcībspēja visās dzīves jomās. Savukārt šīs Konvencijas 16. panta pirmā daļa noteic, ka dalībvalstis veic visus atbilstošos normatīvos, administratīvos, sociālos, izglītojošos un citus pasākumus, lai personas ar invaliditāti gan mājās, gan ārpus tām aizsargātu no visu veidu ekspluatācijas, vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas, tostarp dzimuma dēļ, bet 16. panta piektā daļa noteic, ka dalībvalstis pieņem efektīvus tiesību aktus un stratēģijas, tostarp tiesību aktus un stratēģijas attiecībā uz sievietēm un bērniem, lai nodrošinātu, ka personu ar invaliditāti ekspluatācijas, vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi tiek identificēti, izmeklēti un, ja nepieciešams, par tiem tiek uzsākta vajāšana.
Valsts policijas darbiniekam attiecībā uz personām ar invaliditāti jāvadās atbilstoši to interesēm, proti, izvērtējot un novērtējot katru gadījumi atsevišķi.
Tādējādi Valsts policija, saņemot informāciju, vispirms nekavējoties to izvērtēs, proti, vai pēc tās rīcībā jau esošās informācijas un ziņām, ir pamats uzskatīt, ka persona varētu būt neaizsargāta (ievainojama) un ir nepieciešams tai noteikt liegumu izceļot no valsts. Vienlaikus policijas darbiniekam ir jāvērtē arī neaizsargātās personas likumiskā pārstāvja attieksme pret notiekošo, proti, vai likumiskais pārstāvis pats var novērst neaizsargātās personas (nepilngadīgas personas) izceļošanu, piemēram, neizsniedzot tās personu apliecinošo dokumentu, tādējādi, nodrošinot personas pavadību, faktiski novēršot attiecīgo apdraudējumu, kā arī jāvērtē arī pašas neaizsargātās personas attieksme un tas, vai apdraudējumu nevar novērst bez tiesību ierobežošanas, piemēram, ja personai tiek izskaidroti riski un ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pati nonākusi pie secinājuma neveikt darbības, kas varētu to apdraudēt u.c.  
Procesu shēma Valsts policijā, saņemot informāciju: 
Valsts policija izvērtē, vai saņemtā informācija ir attiecināma uz šādām neaizsargātām personām, kurām jāliedz ceļot: 
1) bērniem, kuri var: 
-) kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā, saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītiem vardarbības veidiem; 
-) kļūt par cietušajiem vai tikt iesaistīti teroristu nodarījumos (ja nav valsts drošības iestāžu kompetence); 
-) tikt iesaukti vai iesaistīti bruņotās grupās vai, kuriem var likt aktīvi piedalīties karadarbībā (ja nav valsts drošības iestāžu kompetence). 
2) pilngadīgām personām: 
-) viņu pašu aizsardzības dēļ, jo pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tās var tikt aizvestas no dalībvalsts teritorijas; 
-) viņu pašu aizsardzības dēļ, jo tās var kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā. 
1. Bērna gadījuma izvērtējums: 
1.1. Valsts policijas amatpersona veic gadījuma izvērtējumu, noskaidro notikuma apstākļus (sastāda dienesta ziņojumu) un nepieciešamības gadījumā uzsāk administratīvo procesu.
Izvērtē: 
1) bērna vecāku vai aizbildņu viedokli (ja iespējams, tad arī bērna draugu viedokli), kā arī lūdz iesniegt: 
-) ziņas, vai bērnam ir nodoms izceļot; 
-) ziņas (dokumenti, materiāli), kas pierāda iespējamos draudus (iespējams personas sarakste, fotokopija no internetvietnes, kur notikusi sarakste), ka nenoskaidrotas (noskaidrotas) personas sazinās ar bērnu; 
-) vai ir zināma persona, kura, iespējams, ietekmē bērna vēlmi izceļot no valsts (vārds, uzvārds), kā šī persona sazinās ar bērnu (tālruņa numurs, e-pasta adrese, valsts, internetvietne, kurā notiek saziņa), vai šī persona ir redzēta kopā ar bērnu; 
-) vai iepriekš jau ir bijusi līdzīga situācija ar bērnu (vai tas ir atkārtots gadījums) un ir informācija, ka bērns ir viegli ietekmējams (iespaidojams); 
-) vai bērna uzvedība pēdējā laikā ir mainījusies (bērns ir noslēgts, izvairīgs vai komunikabls);
2) iztaujā bērnu, lai noskaidrotu notikuma apstākļus un tā viedokli; 
3) vai bērnam ir personu apliecinoši dokumenti un kur tie atrodas (vai pie paša bērna);
4) pārbauda ziņas par bērnu Nepilngadīgo personu atbalsts informācijas sistēmā un citās pieejamās valsts informācijas sistēmās; 
Pēc apstākļu izvērtēšanas nepieciešamības gadījumā nosūta informāciju sociālajam dienestam (lai dienests saskaņā ar normatīvajiem aktiem sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā varētu izvērtēt personas vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem un sociālās palīdzības un informēt šo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām un iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību) un bāriņtiesai un, ja nepieciešams, lūdz sniegt informāciju par bērnu un tā ģimeni. 
1.2. Valsts policijas amatpersona pēc visu apstākļu izvērtējuma nepieņem lēmuma par liegumu personai izceļot no valsts (turpmāk - Lēmums), ja konstatē, ka: 
-) bērna vecāki vai aizbildņi var paši novērst izceļošanu, paņemot bērna personu apliecinošu dokumentu; 
-) pastāv citi mazāk ierobežojoši līdzekļi iespējamā apdraudējuma novēršanai; 
-) bērnam ir nepieciešama sociālā dienesta vai psihologa palīdzība. 
1.3. Valsts policijas amatpersona izbeidz administratīvo procesu un par to paziņo personai, kas Valsts policijā sniedza informāciju, kā arī, ja nepieciešams, par to paziņo sociālajam dienestam un informē, par iespēju  vērsties pēc palīdzības sociālajā dienestā (ieteicams norādīt konkrētu pašvaldības sociālā dienesta adresi un tālruņa numuru). 
1.4. Papildus Valsts policijas amatpersona izvērtē nepieciešamību veikt pārbaudi (ja nepieciešams, uzsāk kriminālprocesu par iespējamu noziedzīgu nodarījumu par cilvēku tirdzniecību vai ar dzimumu saistītu vardarbību). 
1.5. Ja Valsts policijas amatpersona ir noskaidrojusi, ka pastāv riski, ka persona var izceļot no valsts un, konstatējot, ka nepastāv citu mazāk ierobežojošu līdzekļu apdraudējuma novēršanai, tā nekavējoties nodod visus apkopotos materiālus (dokumentus) Valsts policijas priekšnieka pilnvarotajam darbiniekam Lēmuma pieņemšanai un: 
-) nekavējoties iekļauj ziņas atbilstošās valsts informācijas sistēmās; 
-) nekavējoties, bet ne vēlāk kā nākamajā dienā paziņo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (turpmāk – PMLP). 
1.6. Ja Valsts policijas priekšnieka pilnvarotais darbinieks ir pieņēmis Lēmumu, tas adresātam par Lēmumu paziņo atbilstoši Paziņošanas likumam, papildus nosūta procesu shēmu ar turpmāko rīcību par  personu apliecinošu dokumentu maiņu PMLP, izskaidrojot, ka: 
1) personu apliecinošs dokuments ar Lēmuma pieņemšanas brīdi tiks atzīts par nederīgu un tas ir nododams glabāšanā PMLP. Tā vietā personai tiks izsniegts jauns personu apliecinošs dokuments, kas nedos tiesības personai ceļot, proti, tas nebūs ceļošanas dokuments; 
2) PMLP jaunu personu apliecinošu dokumentu nekavējoties izgatavos un izsniegs bez maksas (ieteicams iepriekš paziņot PMLP, ka persona ieradīsies pēc dokumenta konkrētā klientu apkalpošanas vietā; var arī lūgt, lai Valsts policijas amatpersona izskaidro, kurā klientu apkalpošanas vietā (adresē) vērsties); 
3) izsniegtais personu apliecinošais dokuments liegs personai izceļot ārpus Latvijas, bet neaizliegs tai izmantot visas pārējās tiesības; 
4) pēc Lēmumā norādītā termiņa beigām (nākamajā dienā) ir atkārtoti jāvēršas PMLP, lai saņemtu savu iepriekšējo personu apliecinošo dokumentu (ID karti, pasi), ar kuru atkal varēs ceļot, ja tas nav kļuvis lietošanai nederīgs. Ja tas būs kļuvis lietošanai nederīgs, būs nepieciešams saņemt jaunu personu apliecinošu dokumentu. 
Papildus augstākminētajam Valsts policijas amatpersona personai izskaidro lēmuma par liegumu izceļot no valsts sekas. 
1.7. Valsts policijas amatpersona pēc Lēmuma termiņa beigām pārliecinās, vai ziņas par personu ir dzēstas no attiecīgajām valsts informācijas sistēmām. 
2. Pilngadīgas neaizsargātas personas gadījuma izvērtējums: 
2.1. Valsts policijas amatpersona veic gadījuma izvērtējumu un noskaidro notikuma apstākļus (sastāda dienesta ziņojumu): 
1) uzaicina pilngadīgu neaizsargātu personu sniegt viedokli par vēlmi izceļot no valsts, (atbilstoši apstākļiem, informāciju iegūst klātienē (personas dzīvesvietā vai telefoniski, ja piekrīt, uzaicina uz policiju); 
2) noskaidro pilngadīgās neaizsargātās personas aizgādņa viedokli, ja tāds personai ir (ja iespējams, tad arī draugu viedokli); 
3) noskaidro, vai pilngadīgai neaizsargātai personai ir personu apliecinoši dokumenti; 
4) ja iespējams, noskaidro, kur pilngadīga neaizsargāta persona ir uzzinājusi informāciju, ka var aizceļot uz citu konkrētu valsti (uz kādu); 
5) ja iespējams, noskaidro, vai zināma persona (vārds, uzvārds), kura piedāvāja pilngadīgajai neaizsargātajai personai izceļot no valsts, kā šī persona sazinās ar to (tālruņa numurs, e-pasta adrese, valsts, internetvietne, kur notiek saziņa), kā arī, vai personas ir redzētas kopā; 
6) ja iespējams, noskaidro, vai pilngadīgā neaizsargātā persona iepriekš jau ir ceļojusi un, kāds ir bijis ceļojuma mērķis (vai tas ir atkārtots gadījums); 
7) pārbauda ziņas par pilngadīgo neaizsargāto personu pieejamās valsts informācijas sistēmās;
8) nepieciešamības gadījumā nosūta informāciju sociālajam dienestam (lai dienests saskaņā ar normatīvajiem aktiem sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā varētu izvērtēt personas vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem un sociālās palīdzības un informēt šo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām un iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību; vai bāriņtiesas par neaizsargāto personu (vai persona ir tās redzeslokā, kādi ir iespējamie riski, vai ir sniegta psiholoģiskā palīdzība, vai persona ar invaliditāti, kādi ir tās dzīves apstākļi u.c. informācija atkarībā no gadījuma) vai  bāriņtiesai, un, ja nepieciešams, lūdz sniegt informāciju par personu. 
2.2. Ja netiek konstatēts apdraudējums vai pastāv citi mazāk ierobežojoši līdzekļi apdraudējuma novēršanai, Valsts policijas amatpersona izbeidz administratīvo procesu, paziņo personai, kura Valsts policijai sniedza informāciju, kā arī, ja nepieciešams, par to paziņo sociālajam dienestam (lai dienests saskaņā ar normatīvajiem aktiem sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā varētu izvērtēt personas vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem un sociālās palīdzības un informēt šo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām un iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību; vai bāriņtiesas par neaizsargāto personu (vai persona ir tās redzeslokā, kādi ir iespējamie riski, vai ir sniegta psiholoģiskā palīdzība, vai persona ar invaliditāti, kādi ir tās dzīves apstākļi u.c. informācija atkarībā no gadījuma) un izskaidro pilngadīgajai neaizsargātajai personai, ka tā var vērsties pēc palīdzības sociālajā dienestā (ieteicams norādīt konkrētu pašvaldības sociālā dienesta adresi un tālruņa numuru). 
2.3. Papildus Valsts policijas amatpersona izvērtē nepieciešamību veikt pārbaudi (ja nepieciešams, uzsāk kriminālprocesu par iespējamu noziedzīgu nodarījumu par cilvēku tirdzniecību vai ar dzimumu saistītu vardarbību). 
2.4. Ja Valsts policijas amatpersona ir noskaidrojusi, ka pastāv riski, ka pilngadīgā neaizsargātā persona var izceļot no valsts un nepastāv citi mazāk ierobežojoši līdzekļi, tā nekavējoties nodod visus apkopotos materiālus (dokumentus) VP priekšnieka pilnvarotajam darbiniekam Lēmuma pieņemšanai un: 
-) nekavējoties iekļauj ziņas par lēmumu attiecīgās valsts informācijas sistēmās; 
-) nekavējoties, bet ne vēlāk kā nākamajā dienā paziņo PMLP. 
2.5. Ja Valsts policijas priekšnieka pilnvarotais darbinieks ir pieņēmis Lēmumu, tas adresātam par to paziņo atbilstoši Paziņošanas likumam vai paziņo klātienē, papildus nosūta vai klātienē izsniedz procesu shēmu ar turpmāko rīcību par personu apliecinoša dokumenta maiņu PMLP, izskaidrojot, ka: 
1) personu apliecinošs dokuments ar Lēmuma pieņemšanas brīdi tiks atzīts par nederīgu un tas ir nododams glabāšanā PMLP. Tā vietā personai tiks izsniegts jauns personu apliecinošs dokuments, kas nedos tiesības ceļot, proti, tas nebūs ceļošanas dokuments; 
2) PMLP jaunu personu apliecinošu dokumentu nekavējoties izgatavos un izsniegs bez maksas, kad persona ieradīsies PMLP (ieteicams iepriekš paziņot PMLP, ka tā ieradīsies pēc dokumenta konkrētā klientu apkalpošanas vietā; var arī lūgt, lai Valsts policijas amatpersona izskaidro, kurā klientu apkalpošanas vietā (adresē) vērsties); 
3) izsniegtais personu apliecinošais dokuments personai liegs tiesības izceļot ārpus Latvijas, bet neaizliegs tai izmantot visas pārējās tiesības; 
4) pēc Lēmumā norādītā termiņa beigām (nākamajā dienā) personai ir atkārtoti jāvēršas PMLP, lai saņemtu savu iepriekšējo personu apliecinošo dokumentu (ID karti, pasi), ar kuru atkal varēs ceļot, ja tas nav kļuvis lietošanai nederīgs. Ja tas būs kļuvis lietošanai nederīgs, būs nepieciešams saņemt jaunu personu apliecinošu dokumentu; 
Papildus augstākminētajam Valsts policijas amatpersona personai izskaidro Lēmuma par liegumu izceļot no valsts sekas. 
2.6. Valsts policijas amatpersona  pilngadīgajai neaizsargātajai personai izskaidro, ka personu apliecinošais dokuments ir jānomaina nekavējoties, jo, to izmantojot pēc Lēmuma stāšanās spēkā, personai var tikt piemērota administratīvā atbildība par lietošanai nederīga personu apliecinoša dokumenta nenodošanu vai dzīvošanu bez derīga personu apliecinoša dokumenta (var piemērot brīdinājumu vai naudas sodu līdz septiņām naudas soda vienībām). 
3. Valsts policijas amatpersona pēc Lēmuma termiņa beigām pārliecinās, vai ziņas par personu ir dzēstas no attiecīgajām valsts informācijas sistēmām. 

Attiecīgi, ja neviens cits līdzeklis, kas mazāk ierobežotu personas tiesības un likumiskās intereses, nespēs konkrētajā situācijā sasniegt leģitīmo mērķi vienlīdz kvalitatīvi, tad personai būs iespēja noteikt liegumu izceļot no valsts kā galējo līdzekli.
Ņemot vērā, ka minētais liegums ir būtisks personas pārvietošanās brīvības ierobežojums, tad likumprojekts paredz, ka šādu lēmumu varēs pieņemt Valsts policijas priekšnieka pilnvarotais darbinieks pēc visu attiecīgo apstākļu izvērtējuma uz laiku līdz četriem mēnešiem.
Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā darbinieka lēmums stāsies spēkā tā pieņemšanas brīdī.
Tādējādi, lēmums par liegumu personai izceļot no valsts nav vērsts uz personas rīcībspējas CPL likuma izpratnē ierobežošanu, analogi kā Kriminālprocesa likumā ietvertais drošības līdzeklis –  aizliegums izbraukt no valsts – nav vērsts uz personas rīcībspējas CPL likuma izpratnē ierobežošanu.

Lēmums par aizliegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas, lai draudu novēršanas nolūkā uz laiku to aizsargātu, ir administratīvais akts. Tādējādi, ievērojot Administratīvā procesa likumā noteikto, pieņemot lēmumu par administratīvā akta izdošanu, iestādei ir jāapsver tā izdošanas lietderība un samērīgums. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 66. panta pirmajā daļā noteikto, apsverot administratīvā akta izdošanas vai tā satura lietderību un samērīgumu (65. pants), iestāde lemj:
1) par administratīvā akta nepieciešamību, lai sasniegtu tiesisku (leģitīmu) mērķi;
2) par administratīvā akta piemērotību attiecīgā mērķa sasniegšanai;
3) par administratīvā akta vajadzību, tas ir, par to, vai šo mērķi nav iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kuri mazāk ierobežo administratīvā procesa dalībnieku tiesības vai tiesiskās intereses;
4) par administratīvā akta atbilstību, salīdzinot privātpersonas tiesību aizskārumu un sabiedrības interešu ieguvumu un ņemot vērā, ka privātpersonas tiesību būtisku ierobežošanu var attaisnot tikai ievērojams sabiedrības ieguvums.
Lemjot par aizliegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas, katrā konkrētajā gadījumā tiks izvērtēti minētie lietderības apsvērumi, pamatotība un samērīgums, ievērojot neaizsargātās personas dzīvības, veselības un drošības riskus, tai skaitā, vērtējot arī personas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Turklāt, ņemot vērā minēto nosacījumu izvērtējumu, tiks noteikts termiņš aizliegumam izceļot no Latvijas Republikas.
Valsts policijas darbiniekam katru gadījumu ir jāvērtē atsevišķi, izvērtējot saņemto informāciju, tai skaitā, personas spēju izprast iespējamās sekas, kas var iestāties. Regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā noteiktajos gadījumos, jo īpaši, ja attiecīgā persona ir nepilngadīga, nepieciešams veikt iespējami ātru rīcību, lai primāri nodrošinātu pašas personas aizsardzību. Tādējādi likumprojekts paredz noteikt termiņu, uz kādu personai var tikt noteikts liegums izceļot no valsts. Vienlaikus, ievērojot, ka liegums personai izceļot vai izvest bērnu no Latvijas Republikas leģitīma mērķa sasniegšanai – pašas personas aizsardzībai pret attiecīgo apdraudējumu – ierobežo tās pārvietošanās brīvību, paredzēts, ka gadījumos, kad būs zuduši apstākļi, kas bija pamatā lēmuma par liegumu personai izceļot no Latvijas Republikas pieņemšanai, lēmums par liegumu personai izceļot vai izvest bērnu no Latvijas Republikas tiks  atcelts. Tā kā būs zudis mērķis izceļošanas vai izvešanas lieguma noteikšanai, attiecīgi arī zudīs mērķis attiecīgu ziņu apstrādei reģistrā, tādējādi attiecīgās ziņas no reģistra nekavējoties tiks dzēstas, nodrošinot fizisko personu datu apstrādes ierobežojuma principa un personas tiesību ievērošanu.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70. panta pirmo daļu, ja ārējā normatīvajā aktā vai pašā administratīvajā aktā nav noteikts citādi, administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam. Savukārt administratīvo aktu paziņo adresātam atbilstoši Paziņošanas likumam, kurš tostarp noteic, ka iestādes un privātpersonas publiski tiesiskajās attiecībās jānodrošina savlaicīgu, kvalitatīvu un privātpersonas tiesībām un likumiskajām interesēm atbilstošu dokumentu un informācijas paziņošanu (turpmāk arī – dokumenta paziņošana) adresātam, tostarp arī paziņošanas termiņu.
Konstatētā apdraudējuma efektīvai novēršanai, ir svarīgi nodrošināt nekavējošu rīcību Tādējādi likumprojekts paredz, ka lēmums par izceļošanas aizliegumu no Latvijas Republikas stājas spēkā tā pieņemšanas brīdī.
Savukārt, ja persona jau būs atstājusi valsti, tad vairs nepastāvēs pamats lēmuma par liegumu personai izceļot no Latvijas Republikas pieņemšanai (apdraudējuma novēršana šādā gadījumā vairs nebūs preventīva, bet gan reaktīva, proti, attiecīgā gadījuma ietvaros ir pielietojami citi spēkā esošie aizsardzības mehānismi).
Attiecīgi, ja Valsts policijas priekšnieka pilnvarotais darbinieks būs pieņēmis lēmumu par liegumu personai izceļot no valsts, tad minētais lēmums būs iekļaujams sistēmā, lai sasniegtu mērķi – liegtu personai izceļot no valsts, lai draudu novēršanas nolūkā uz laiku to aizsargātu.

2) Likumprojekts arī paredz, ka pēc lēmuma par izceļošanas vai izvešanas aizlieguma no Latvijas Republikas pieņemšanas, Valsts policija nekavējoties, bet ne vēlāk kā nākamajā dienā, par to informē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, kura atzīst par nederīgu attiecīgās personas personu apliecinošu dokumentu un izsniedz jaunu personu apliecinošu dokumentu, kas nav derīgs ceļošanai.
Tādējādi, lai īstenotu likumprojektā noteikto izceļošanas no Latvijas Republikas aizlieguma mehānismu, nepieciešams, tostarp, izstrādāt grozījumus Personu apliecinošu dokumentu likumā (22-TA-139) un Ministru kabineta 2012. gada 16. oktobra noteikumos Nr. 708 "Noteikumi par nederīgo dokumentu reģistru" (turpmāk – noteikumi Nr.708.).
Personu apliecinošu dokumentu likuma 2. panta piektajā daļā paredzēts noteikt, ka, ja Valsts policijas priekšnieka pilnvarotais darbinieks ir pieņēmis lēmumu par aizliegumu personai izceļot no Latvijas Republikas, minētajai personai izsniegtais personu apliecinošais dokuments (personas apliecība) nav ceļošanas dokuments. Attiecīgi minētās izmaiņas ir vērstas tieši uz ceļošanas ierobežošanu, bet ne citām tiesībām, piemēram, vēlēšanu tiesībām.
Personu apliecinošu dokumentu likuma 13. panta 1.¹ daļā paredzēts noteikt, ka, ja Valsts policijas priekšnieka pilnvarotais darbinieks būs pieņēmis lēmumu par aizliegumu personai izceļot no Latvijas Republikas, minētajai personai nekavējoties, bet ne vēlāk kā 10 darbdienu laikā no lēmuma paziņošanas dienas, uz lēmumā noteikto laiku būs jānodod personu apliecinošais dokuments glabāšanai izdevējiestādē. Minētais nepieciešams, lai nodrošinātu, ka netiek lietots lietošanai nederīgs dokuments (pēc tiesiskā statusa maiņas). Savukārt par lietošanai nederīga personu apliecinoša dokumenta nenodošanu pēc tiesiskā statusa maiņas personai piemēros naudas sodu. Norādāms, ka personu apliecinoša dokumenta esamība, lai pierādītu savu identitāti, tiesisko statusu (tai skaitā,  noteiktu pienākumu, tiesību un atbildības kopumu), kā arī personu apliecinoša dokumenta kā Latvijas Republikas īpašuma rūpīga glabāšana un nodošana pēc derīguma termiņa beigām izdevējiestādei ir vispārēja, valstiska interese. Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 14. panta pirmo daļu personu apliecinoša dokumenta izdevējiestādei, tās pilnvarotai iestādei, Valsts policijai un Valsts robežsardzei ir tiesības bez termiņa ierobežojuma izņemt personu apliecinošu dokumentu, ja persona lieto dokumentu, kas kļuvis lietošanai nederīgs  vai, mainoties personas tiesiskajam statusam, dokuments nav nodots.
Atbilstoši Ministru kabineta 2012. gada 21. februāra noteikumos Nr. 134 "Personu apliecinošu dokumentu noteikumi"" noteiktajam Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (turpmāk – pārvalde) personu apliecinošo dokumentu, kas būs nodots glabāšanai pārvaldē, jo pieņemts lēmums par aizliegumu personai izceļot no Latvijas Republikas, glabās Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā darbinieka lēmumā norādīto termiņu. Pēc glabāšanas termiņa beigām pārvalde personai atdos tās personu apliecinošo dokumentu, ja tas nebūs kļuvis lietošanai nederīgs.
Personu apliecinošu dokumentu likuma 5. panta devītā daļa paredz, ka par personas apliecības izsniegšanu maksājama valsts nodeva, bet saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 21. februāra noteikumos Nr. 133 "Noteikumi par valsts nodevu par personu apliecinošu dokumentu izsniegšanu" paredzēto par personu apliecinoša dokumenta izsniegšanu ir nosakāms atbrīvojums no valsts nodevas, ja personas apliecību būs izsniegta pēc Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā darbiniekā lēmuma paziņošanas uz lēmumā noteikto termiņu. Proti, persona būs atbrīvota no valsts nodevas samaksas par personu apliecinoša dokumenta maiņu, gan nododot dokumentu glabāšanā uz lēmumā par liegumu izceļot no valsts noteikto laiku, gan saņemot atpakaļ glabāšanā nodoto personu apliecinošo dokumentu, kad būs beidzies liegums izceļot no valsts.
Attiecīgi personai, kas neievēros pieņemto lēmumu vai attiecīgi ar to saistītos pienākumus, iespējama šāda atbildība:
1) administratīvais pārkāpums par dzīvošanu bez derīga personu apliecinoša dokumenta (ja pēc lēmuma termiņa personu apliecinošs dokuments netiks saņemts); 2) par atrašanos ārvalstī bez derīga personu apliecinoša (ceļošanas) dokumenta (sodu piemēro attiecīgā ārvalsts atbilstoši tās nacionālajam regulējumam) un attiecīgi persona būs pakļauta  atpakaļnodošanas procedūrai uz izceļošanas valsti.

Valsts policijas amatpersona personai izskaidro rīcību par personu apliecinoša dokumenta maiņu:
-) Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 16. panta pirmās daļas 10. punktu, ja iekšlietu ministrs vai Valsts policijas priekšnieka pilnvarotais darbinieks ir pieņēmis lēmumu par aizliegumu izceļot no Latvijas Republikas, personu apliecinoša vai pagaidu dokumenta turētāja attiecīgais dokuments ir lietošanai nederīgs uz lēmumā noteikto laiku. 
-) Informācija par lietošanai nederīgiem personu apliecinošiem dokumentiem, nosakot statusu "nederīgs", tiek iekļauta Nederīgo dokumentu reģistrā, Šengenas informācijas sistēmā, kā arī citās informācijas sistēmās, kurās apstrādā datus par personu apliecinošo vai pagaidu dokumentu lietošanas derīgumu. 
-) Ministru kabineta 2012. gada 21. februāra noteikumu Nr. 134 "Personu apliecinošu dokumentu noteikumi" 51.¹punkts paredz, ka šādu lietošanai nederīgu personu apliecinošu dokumentu nodod glabāšanā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Pēc lēmuma darbības beigām minēto personu apliecinošo dokumentu var saņemt atpakaļ, ja tas nav kļuvis lietošanai nederīgs citu iemeslu dēļ. 
-) Atbilstoši Ministru kabineta 2012. gada 21. februāra noteikumu Nr. 134 "Personu apliecinošu dokumentu noteikumi" 7.¹ punkta un 16.3.8. apakšpunkta nosacījumiem  divu darbdienu laikā no pieteikuma saņemšanas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde izsniedz ceļošanai neparedzētu personu apliecinošu dokumentu ar tajā ietverto norādi: "Šis dokuments nav derīgs ceļošanai/This document is not valid for travel". Pieteikums jauna dokumenta saņemšanai iesniedzams 30 dienu laikā (Noteikumu Nr. 134 33. punkts).  
-) Saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 21. februāra noteikumu Nr. 133 "Noteikumi par valsts nodevu par personu apliecinošu dokumentu izsniegšanu" 16.6. apakšpunktu par ceļošanai neparedzēta personas apliecinoša dokumenta izsniegšanu ir noteikts atbrīvojums no valsts nodevas maksājuma. 
-) Lai vienotos par jauna personu apliecinoša dokumenta izsniegšanu, kā arī noskaidrotu ar personu apliecinoša dokumenta izsniegšanu saistītos jautājumus, persona var sazināties ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi pa tālruni: +371 xxxxxxxx. 
-) Par dzīvošanu bez derīga personu apliecinoša dokumenta vai par lietošanai nederīga personu apliecinoša dokumenta nenodošanu persona var tikt saukta pie administratīvās atbildības (Personu apliecinošu dokumentu likuma 17. panta pirmā un piektā daļa). Par ceļošanu bez ceļošanai derīga personu apliecinoša dokumenta persona ārvalstī var tikt saukta pie attiecīgajā valstī paredzētās atbildības, kā arī atgriezta atpakaļ uz Latvijas Republiku.  

Likumprojekts paredz, ka neaizsargātai personai, par kuru pieņemts lēmums par aizliegumu izceļot no Latvijas Republikas, un attiecīgi arī tā likumiskajam pārstāvim ir tiesības Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā darbinieka pieņemto lēmumu apstrīdēt Valsts policijas priekšniekam.
Likumprojekts paredz, ka Valsts policijas priekšnieks apstrīdēšanas iesniegumu izskata un lēmumu pieņem 10 dienu laikā. Valsts policijas priekšnieka lēmumu personai ir tiesības pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā.
Administratīvā procesa likuma 81. panta piektā daļa, tostarp, noteic, ka administratīvo aktu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvā procesa likuma 185. panta ceturtās daļas otrais punkts kopsakarā ar pirmo daļu nosaka, ka pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur administratīvā akta darbību, ja tas paredzēts citos likumos. Ņemot vērā minēto, likumprojekts arī paredz noteikt, ka pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur lēmuma par liegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas Republikas darbību.
Attiecīgi personas pārvietošanās brīvība uz noteiktu laiku tiks ierobežota (Satversmes 98. pants), lai aizsargātu pašu personu. Vienlaikus likumprojekts paredz personas tiesības aizstāvēt savas intereses – lēmumu apstrīdot un pārsūdzot.
Tāpat  personai ir tiesības norādīt uz apstākļu maiņu, proti, ka iepriekš konstatētais apdraudējums vairs nepastāv, vēršoties iestādē un lūdzot izdot labvēlīgu administratīvo aktu – pārskatīt un atcelt pieņemto lēmumu par liegumu personai izceļot no valsts.

3) Regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā noteiktajos gadījumos ziņojumi par personu ir iekļaujami Šengenas informācijas sistēmā, kas atbilstoši Šengenas informācijas sistēmas darbības likuma 10. panta ceturtajā daļā noteiktajam ir pieļaujams, ja kādā Latvijas datubāzē ir ziņojumam līdzvērtīgs ieraksts. Tādējādi likumprojektā ir nosakāms deleģējums Ministru kabinetam izdot noteikumus par ziņu apjomu, kas par neaizsargātu personu par kuru pieņemts lēmums par liegumu izceļot no Latvijas Republikas, kā arī par bērnu, par kuru tiesa ir pieņēmusi lēmumu par aizliegumu to izvest no valsts, iekļaujams "Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrā", iekļaušanas kārtību, glabāšanas termiņus, dzēšanas kārtību, institūcijas, kurām piešķirama piekļuve reģistrā iekļautajām ziņām.
Paredzams, ka jaunizveidojamā valsts informācijas sistēma "Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrs" būs Iekšlietu ministrijas Informācijas centra pārziņā esošās valsts informācijas sistēmas "Integrētā iekšlietu informācijas sistēma" apakšsistēma.
Gadījumos, kad regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta d) ii) un iii) apakšpunktā minētajās situācijās būs saskatāms valsts drošības apdraudējums, lēmumu par liegumu personai izceļot no Latvijas Republikas pieņems iekšlietu ministrs Nacionālās drošības likumā noteiktajā kārtībā.
Attiecīgi ieraksti valsts informācijas sistēmā "Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrs" palīdzēs arī novērst situācijas, kad būtu konstatējama iekšlietu ministra lēmuma un Valsts policijas lēmuma, kas pieņemti regulas 2018/1862 32. panta 1.punkta  d) ii) un  iii) apakšpunktā minētajās situācijās, pārklāšanās (ja lēmumi netiks pieņemti vienlaikus). Savukārt gadījumos, kad minētie lēmumi varētu tikt pieņemti vienlaikus, izšķiršanās par kompetenci lēmuma pieņemšanā risināma kompetento iestāžu sadarbības ietvaros (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 54. panta pirmā daļa).   

Ņemot vērā, ka likumprojekta 2. pantā ietvertā likuma 12.² panta sestajā daļā paredzēts, ka ziņu apjomu, kas par neaizsargātu personu, par kuru pieņemts lēmums par liegumu izceļot no Latvijas Republikas, kā arī par bērnu, par kuru tiesa ir pieņēmusi lēmumu par aizliegumu to izvest no valsts, iekļaujams valsts informācijas sistēmā "Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrā", iekļaušanas kārtību, glabāšanas termiņus, dzēšanas kārtību, institūcijas, kurām piešķirama piekļuve reģistrā iekļautajām ziņām, nosaka Ministru kabinets, nepieciešams likumā noteikt pārejas noteikumu, paredzot termiņu, līdz kuram izdodami attiecīgie Ministru kabineta noteikumi. Ņemot vērā, ka nepieciešams to salāgot ar to deleģējošo normatīvo aktu provizoriskajiem virzības termiņiem, kā arī tehniskajām izstrādes iespējām, likumprojektā paredzēts pārejas noteikums, ka Ministru kabinets līdz 2024. gada 1. janvārim izdod šā likuma 12.² panta sestajā daļā minētos noteikumus.