Anotācija

Atbalsta shēmu nosacījumi biomasas izmantošanai enerģijas ieguvei (bioenerģijai) (likumprojekta 1. un 4. pants)

Direktīva 2023/2413 noteic pienākumu dalībvalstīm atbalsta shēmu meža biomasas izmantošanai izstrādē ievērot kaskadēšanas principu, kas pēc būtības ir ļoti līdzīgs atkritumu hierarhijas principiem - prioritāri meža biomasas izejvielas ir jāizmanto koksnes produktu ražošanai un tā kalpošanas laika pagarināšanai, pēc tam prioritārā secībā ir koksnes produktu atkalizmantošana un pārstrādā, pēc tam - meža biomasas izjevielu izmantošana enerģijas ražošanai un tikai pēc tam produktu likvidēšana, t.i. apglabāšana, noglabāšana uc. likvidācijas veidi.

Šobrīd šādi nosacījumi attiecībā uz kādu konkrētu energoresursu veidu izmantošanu vai enerģijas ražošanas veidiem nav piemēroti Latvijas nacionālajā regulējumā.

Kaskadēšanas principa būtība
Saskaņā ar biomasas izmantojuma kaskadēšanas principu koksnes biomasa būtu jāizmanto, vadoties pēc šī resursa ekonomikas un vides kontekstā augstākās pievienotās vērtības šādā prioritārā secībā: koksnes materiālu produkti, koksnes materiālu produktu kalpošanas laika pagarināšana, atkalizmantošana, reciklēšana, bioenerģija un likvidēšana. Ja koksnes biomasu citādi izmantot ekonomiski dzīvotspējīgā vai videi piemērotā veidā nav iespējams, tad enerģijas ražošanu no neatjaunojamiem resursiem palīdz samazināt enerģijas atgūšana. Tāpēc, lai izvairītos no negatīviem stimuliem virzīties pa ilgtnespējīgiem bioenerģijas ceļiem, kas apzināti Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2021. gada ziņojumā “Koksnes biomasas izmantošana enerģijas ražošanā Eiropas Savienībā”, dalībvalstu bioenerģijas atbalsta shēmas būtu jāorientē uz tādām izejvielām, kuru gadījumā tirgus konkurence ar materiālu nozarēm ir maza un kuru ieguve tiek uzskatīta par pozitīvu gan klimata, gan biodaudzveidības ziņā.

Atbilstoši Direktīvas 2023/2413 nosacījumiem ir saprotams, ka kaskadēšanas princips ir atsevišķi piemērojams primārām meža biomasas izejvielām vai koksnes produktiem:
1) koksnes materiālu produkti - piemērojams primārām meža biomasas izejvielām;
2) koksnes materiālu produktu kalpošanas laika pagarināšana - piemērojams sekundārajiem koksnes produktiem, t.i. meža biomasas izejvielām, kas jau ir pārstrādātas koksnes materiālos;
3) atkalizmantošana - piemērojams gan primārajām meža biomasas izejvielām (to atliekām) un koksnes materiālu produktiem;
4) pārstrāde - piemērojams koksnes materiālu produktiem;
e) enerģijas ražošana - piemērojams galvenokārt primārām meža biomasas izejvielām un to atliekām, mazākā apjomā enerģijas ražošanai tiek izmantoti koksnes materiālu produkti (koksnes materiālu atkritumi)
f) apglabāšana vai noglabāšana, kā arī iznīcināšana - piemērojams meža biomasas izejvielām un koksnes materiālu produktiem.

Lai gan likumprojekts pats neparedz konkrētas atbalsta shēmas, tomēr likumprojektā iekļautie kaskadēšanas principu prioritātes secība atbilstoši Direktīvai 2023/2413 ir jāņem vērā un jāievēro Latvijas nacionālo atbalsta shēmu izstrādē un ieviešanā, vienlaikus ievērojot arī citus atbalsta shēmām piemērojamos nosacījumus, piemēram, komercdarbības atbalsta regulējuma prasības vai nosacījumus komercdarbības atbalsta vai nodokļu pasākumu paziņošanai.

Likumprojektā iekļautie kaskadēšanas nosacījumi netiks attiecināti uz vispārējo biomasas izmantošanu, t.i. tie nebūs kā kritērijs vai rādītājs biomasas izmantošanai rūpniecībā vai enerģētikā vai kā aizliegums rūpniecisko apaļkoksni izmantot enerģētikā. Tas nebūs arī kā kritērijs, lai definētu, vai gadījumos, ja rūpnieciskā apaļkoksne tiek izmantota enerģētikā, jo pēc tās kvalitātes tā nav izmantojama rūpniecībā, tā netiks uzskatīta par fosilās izcelsmes kurināmo vai netiks klasificēta kā neilgtspējīgs kurināmais.

Atbalsta shēmas būtība
Atbilstoši Direktīvas 2023/2413 nosacījumiem kaskadēšanas princips ir piemērojams atbalsta shēmām, t.i. tas ir jāņem vērā, izstrādājot attiecīgos tiesību aktus vai normatīvo regulējumu, ar ko tiek noteikti (apstiprināti) atbalsta shēmas nosacījumi, kas atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra direktīvas 2018/2001/ES par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (turpmāk - Direktīva 2018/2001) 2. panta 5. punktā iekļautajai definīcijai "5) atbalsta shēma” ir instruments, shēma vai mehānisms, ko piemēro dalībvalsts vai dalībvalstu grupa un kas veicina no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanu, samazinot šādas enerģijas izmaksas, palielinot tās pārdošanas cenu vai šādas enerģijas iegādes apjomu, izmantojot atjaunojamās enerģijas pienākumu vai citādi, tostarp (bet ne tikai) atbalstu investīcijām, atbrīvojumu no nodokļiem vai nodokļu samazināšanu, nodokļu atmaksu, atbalsta shēmas, kas paredz atjaunojamās enerģijas pienākumu, arī shēmas, kurās izmanto “zaļos sertifikātus”, kā arī tiešās cenu atbalsta shēmas, tostarp regulētos tarifus un mainīgās vai fiksētās piemaksas" (transponēts Enerģētikas likuma 1. panta pirmās daļas 1. punktā un Enerģētikas likuma 58.⁵ panta otrajā daļā) var būt, piemēram, atbalsta programma - parasti Ministru kabineta noteikumi, nodokļa nepiemērošana vai samazinātās nodokļu likmes piemērošana - parasti likums, fiksētie tarifi - likums vai Ministru kabineta noteikumi utt.

Atbalsta shēmas būtība kaskadēšanas principa kontekstā
Direktīva 2023/2413 noteic, ka kaskadēšanas princips šobrīd ir piemērojams tikai atbalsta shēmu ietvaros un nav piemērojams vispārējam biodegvielu, biomasas degvielu un biomasas kurināmā izmantošanai, līdz ar to ir nepieciešams skaidrojums, kādām atbalsta shēmām ir piemērojams kaskadēšanas princips.
Atbilstoši Direktīvas 2023/2413 nosacījumiem, preambulai un Eiropas Komisijas ekspertu skaidrojumiem, Direktīvā 2023/2413 iekļautais kaskadēšanas princips ir piemērojams tām atbalsta shēmām, kas tiek piemērotas tieši enerģijas ražošanai, ja enerģija ir ražota no biodegvielām, bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem un biomasas kurināmajiem vai biomasas degvielām, līdz ar to ir saprotams, ka princips nav piemērojams atbalsta shēmām šādu enerģijas vai energoresursu veidu tehnoloģijām, piemēram, atbalsta programmām šķeldas sadedzināšanas iekārtu iegādei un uzstādīšanai.
Vienlaikus kaskadēšanas princips būtu jāpiemēro, ja valsts noteiktu tādu atbalsta shēmas veidu kā atjaunīgās enerģijas pienākums, piemēram, pienākums siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražotājiem kādā noteiktā procentuālā apjomā saražot siltumenerģiju vai elektroenerģiju no atjaunīgajiem energoresursiem, ņemot vērā, vai šis pienākums jau nav noteikts kādā Eiropas Savienības tiesību aktā ar tajos jau noteiktajiem nosacījumiem. Ņemot vērā Direktīvā 2018/2001 un Enerģētikas likumā iekļauto "atbalsta shēmas" definīciju, ir saprotams, ka "atbalsta shēma" ir arī jebkādas piemērotās nodokļu atlaides, nodokļu atbrīvojumi vai atvieglojumi. Gadījumos, kad Eiropas Savienības regulējums paredz rīcības brīvību dalībvalstīm normā paredzētā nodokļa atvieglojuma piemērošanā vai apmērā noteikšanā, tad šādas normas ieviešana ir jāvērtē atbilstoši komercdarbības atbalsta kontroles regulējumam, kas var kvalificēties kā nacionālā atbalsta shēma Enerģētikas likuma izpratnē.
Likumprojekts neparedz kādas atkāpes no komercdarbības atbalsta kontroles nosacījumiem vai atbalsta shēmu saskaņošanu ar Eiropas Komisiju, bet tas definē kaskadēšanas principu, kas jāņem vērā nacionālo atbalsta shēmu nosacījumos

Atkāpes no kaskadēšanas principa piemērošanas
Atbilstoši Direktīvas 2023/2413 nosacījumiem, likumprojektā ir iestrādātas atkāpes no kaskadēšanas principa piemērošanas - kaskadēšanas princips nav piemērojams enerģijas piegādes drošības nodrošināšanai (arī ja nav izsludināta enerģētiskā krīze, lai nepieļautu enerģētiskās krīzes iestāšanos), kā arī klimatisko vai dabas apstākļu ietekmes novēršanai, piemēram, ļoti stipra sala dēļ, kā arī, ja konkrētajā reģionā nav pieejami tādi ražošanas kompleksi, kas tehniski vai kvantitatīvi spētu izmantot reģionā pieejamo meža biomasas izejvielu atbilstoši tās ekonomiskajai vai vidiskajai pievienotajai vērtībai.
Iepriekšminētie nosacījumi neattiecas uz visām meža biomasas izejvielām, bet tikai uz šādām izejvielām:
1) kas iegūtas jaunaudžu kopšanas vai meža ugunsgrēku seku likvidēšanas darbībās (Direktīvas 2023/2413 teksts "pirmskomerciālās retināšana vai meža ugunsgrēku novēršanas pasākumi"),
2) kas iegūtas sanitārajās cirtēs (Direktīvas 2023/2413 teksts "cirtēm pēc dokumentētiem dabiskiem traucējumiem", piemēram, vējgāzēm, snieglauzēm, plūdiem, kaitēkļu bojājumiem vai kaitēkļu bojājumu novēršanai");
3) vai kas pēc tās kvalitātes īpašībām nav piemērotas ražošanas kompleksiem.
Tas nozīmē, ka atkāpes no kaskadēšanas principa ir piemērojamas meža biomasas izejvielām, kas iegūtas iepriekšminētajās darbībās, ja ieguves reģionā nav pieejami kokapstrādes uzņēmumiem, kas šādas meža biomasas izejvielas varētu izmantot koksnes materiālu produktu ražošanai un transportēšana uz šādiem kokapstrādes uzņēmumiem varētu nebūt pamatota no ekonomiskā vai vides viedokļa.
Ņemot vērā, ka Direktīva 2023/2413 noteic, ka "Dalībvalstis no minētā principa var atkāpties arī tad, ja vietējā rūpniecība kvantitatīvi vai tehniski nespēj izmantot meža biomasu atbilstoši ekonomiskajai un vidiskajai pievienotajai vērtībai, kas ir lielāka nekā enerģijas ražošanai" (1. panta 2. punkta b) apakšpunkts), tad Latvija likumprojektā noteic arī, ka kaskadēšanas principa piemērošanas izņēmums ir arī attiecībā uz meža biomasas izejvielas, kas iegūtas no lauksaimniecībā izmantotajām zemēm un krūmājiem, jo kaskadēšanas principus nebūtu ekonomiski pamatoti ievērot arī gadījumos, kad vērtīgo sortimentu ražošana nav lietderīga un ekonomiski pamatota, piemēram, lauksaimniecības zemju atbrīvošanas no apauguma gadījumos, kad pārsvarā gadījumu konkrētā biomasa nav augstvērtīga biomasa. Tas pats ir attiecināms arī uz meža biomasas ieguvi no krūmājiem, kur praktiski vienīgais risinājums šādas biomasas izmantošanai ir bioenerģija, t.i. enerģijas ražošana, jo tā netiek pārstrādāta koksnes materiālu produktos vai netiek izmantota rūpnieciskajā ražošanā.
Likumprojektā ir noteikts, ka atbalsta programmu izstrādātājiem, kas izvēlas piemērot iepriekšminētās atkāpes, par to ir jāpaziņo Ministrijai, kas savukārt šo apkopoto informāciju iesniegtu Eiropas Komisijā.

Tiešā finansiālā atbalsta nepiešķiršana enerģijas ražošanai
Atbilstoši Direktīvai 2023/2413 ir noteikts, ka nav piešķirams nekāds tiešs finansiāls atbalsts enerģijas ražošanai no zāģbaļķiem, finierklučiem, rūpnieciskajiem apaļkokiem, celmiem un saknēm, ko šobrīd pietiekami efektīvi nodrošina tirgus apstākļi, jo zāģbaļķi, finierkluči, rūpnieciskie apaļkoki savas cenas dēļ nekonkurē ar izejvielām koksnes kurināmajam, bet celmus un saknes netiek izmantotas enerģijas ražošanai vides prasību dēļ, kā arī šādas izejvielas arī nav izmaksu efektīvi izmantot enerģijas ražošanai to ieguves izmaksu dēļ .
Likumprojektā iekļautie nosacījumi ir jāņem vērā atbalsta shēmu nosacījumos, piemēram, atbalsta programmās biomasas izmantošanai, līdz ar to atbilstoši likumprojektam, ja tiek izstrādāta kāda atbalsta shēma tieši biomasas izmantošanai, tad šāda atbalsta shēmas nosacījumos būs jāņem vērā un jāiekļauj nosacījums, ka atbalstāmā darbība nav enerģijas ražošana, izmantojot rūpnieciskos apaļkokus, un atbalsta saņēmējam būs jāapliecina vai jāpierāda, ka tas šādus apaļkokus neizmanto.

Tāpat, lai nodrošinātu efektīvāku bioenerģijas izmantošanu, likumprojektā ir noteikts, ka netiek piešķirts vai atjaunotas atbalsta shēmas stacijām, kurās ražo tikai elektroenerģiju, izņemot gadījumus, kad iekārtas atrodas reģionos ar īpašu statusu attiecībā uz atteikšanos no fosilā kurināmā vai Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD) 349. pantā minētajos tālākajos reģionos vai kad iekārtas izmanto oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu.

"Rūpnieciskie apaļkoki" definējums
Direktīvā 2023/2413 ir iekļauta "rūpnieciskie apaļkoki" definīcija, vienlaikus ir noteikts, ka atkarībā no attiecīgajiem meža un tirgus apstākļiem dalībvalsts pati definē nosacījumus apaļkokiem, kas ir nederīgi rūpnieciskajai izmantošanai. Ņemot vērā šo pieļāvumu Direktīvā 2023/2413 un ņemot vērā Ministru kabineta 2007. gada 6. novembra noteikumos Nr. 744 "Noteikumi par koku un apaļo kokmateriālu uzskaiti" noteiktos nosacījumus apaļo kokmateriālu apjoma noteikšanā - atbilstoši darījumā izmantotajiem dimensiju un kvalitātes raksturlielumiem un rezultātu izteikšanā atbilstoši uzmērīšanas precizitātei izmanto Latvijas nacionālo standartu LVS 82:2024 "Apaļo kokmateriālu uzmērīšana", Latvija nosaka, ka rūpnieciskie apaļkoki atbilst minētajos normatīvajos aktos noteiktajam standartam, līdz ar to ir secināms, ka tie, kas šīm prasībām neatbilst, nav uzskatāmi par rūpnieciskajiem apaļkokiem.

Termins “apakšlietotājs”
Direktīva 2023/1791, kuras prasības nepieciešams transponēt nacionālajos tiesību aktos, iekļauj nosacījumus gan attiecībā uz galalietotājiem, gan galaizmantotājiem. Atbilstoši Direktīvas 2023/1791 2. panta 53. punktam, galaizmantotājs ir "[..] fiziska vai juridiska persona, kas iepērk siltumapgādi, aukstumapgādi vai mājsaimniecības karsto ūdeni pašu galapatēriņam, vai fiziska vai juridiska persona, kas apdzīvo atsevišķu ēku vai vienību daudzdzīvokļu vai daudzfunkcionālā ēkā, kurā siltumapgādi, aukstumapgādi vai mājsaimniecības karsto ūdeni nodrošina no centrāla avota, ja šādai personai nav tieša vai individuāla līguma ar energopiegādātāju." Analoģiski nacionālajam regulējumam elektroenerģijas nozarē (Ministru kabineta 2023. gada 7. novembra noteikumi Nr. 635 "Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas noteikumi") un ņemot vērā Direktīvā 2023/1791 ietverto galaizmantotāja skaidrojumu, galaizmantotājs var tikt definēts kā apakšlietotājs. Tā kā Direktīva 2023/1791 paredz jaunus nosacījumus attiecībā uz informācijas pieejamību galaizmantotājiem (jeb apakšlietotājiem) siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē, nepieciešams nacionālajā regulējumā iekļaut atbilstošo terminu "siltumapgādes vai aukstumapgādes apakšlietotājs", sniedzot tā skaidrojumu.

Likumprojekts paredz papildināt Enerģētikas likuma 46. pantu ar jaunām daļām, kur 1.² daļā izmantots termins "siltumapgādes vai aukstumapgādes apakšlietotājs". Tā kā attiecīgais termins Likumā tiks izmantots tikai vienu reizi, atbilstošais skaidrojums pievienots iekavā, attiecīgajā panta daļā, kur tas izmantots. 
Attiecīgi siltumapgādes vai aukstumapgādes apakšlietotājs ir fiziska vai juridiska persona, kura pēc vienošanās ar galalietotāju lieto siltumapgādi vai aukstumapgādi paša vajadzībām (galapatēriņam) un kurai nav spēkā esoša līguma par siltumenerģijas vai aukstumenerģijas piegādi ar energoapgādes komersantu. 

Faktiski apakšlietotājs siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē ir, piemēram, dzīvokļa īrnieks (analoģiski arī telpu nomnieki), kuram pašam nav tieša līguma ar  piegādātāju, bet kurš izmanto telpās pieejamo siltumapgādes vai aukstumapgādes pakalpojumu, norēķinoties par patēriņu ar dzīvokļa īpašnieku (izīrētāju).
Dzīvokļu īpašnieki, savukārt, ir galalietotāji, jo tie pērk enerģiju izlietošanai pašu vajadzībām un tiem ir tieši, vai caur pilnvaroto namu pārvaldnieku, slēgti līgumi ar siltumenerģijas piegādātāju. 

Attiecībā uz to, kādu regulējumu paredzēts veidot, pamatojoties uz Likumprojektā ietvertā Enerģētikas likuma 46. panta 1.² daļas deleģējumu, norādām, ka tiks transponētas atsevišķas prasības no Direktīvas 2023/1791 21. panta, kas paredz informācijas pieejamības nosacījumus apakšlietotājiem (galaizmantotājiem). Attiecīgās prasības attieksies uz attiecībām starp galalietotāju un apakšlietotāju. Netiks noteiktas prasības enerģijas piegādātājiem sniegt informāciju apakšlietotājiem, jo piegādātājiem nav informācijas par apakšlietotājiem un nav tiesisku saistību ar tiem (jo nav noslēgts līgums). 

Termins “enerģijas lietotājs” un “galalietotājs” siltumapgādē
Līdz šim siltumapgādē, regulējot attiecības starp siltumenerģijas piegādātājiem un galalietotājiem neprecīzi izmantots termins “enerģijas lietotāji”, kuru skaidrojums saskaņā ar Enerģētikas likumā noteikto ietver arī siltumenerģijas iepirkšanu tālākai pārdošanai (energoapgādei). Siltumenerģijas lietotājs varētu būt sistēmas operators, kas no energoapgādes komersanta iepērk tā saražoto siltumenerģiju vai, piemēram, elektroapgādes nozarē tie ir elektroenerģijas tirgotāji, kas iepērk elektroenerģiju pārdošanai. Savukārt, lai regulētu attiecības starp siltumenerģijas piegādātāju un faktiskajiem gala patērētājiem (kā tas tiek regulēts spēkā esošajos Ministru kabineta 2008. gada 21. oktobra noteikumos Nr. 876 "Siltumenerģijas piegādes un lietošanas noteikumi"( turpmāk - MK noteikumi Nr. 876)), korekti ir izmantot terminu “galalietotājs”, kas ir arī atbilstoši Direktīvā 2023/1791 ietvertajam regulējumam attiecībā uz līgumiskajām saistībām starp siltumenerģijas piegādātāju un galalietotāju.

Atbilstoši likumprojekts paredz precizēt Enerģētikas likuma 46. panta pirmo daļu, vārdu “lietotājs” aizstājot ar “galalietotājs”. Atbilstoši galalietotāja termina skaidrojumam, tā ir fiziska vai juridiska persona, kura pērk enerģiju izlietošanai paša vajadzībām (galapatēriņam). Faktiski tie ir ēku, dzīvokļu īpašnieki, kas tieši vai caur namu apsaimniekotāju kā pilnvaroto personu slēdz līgumu ar siltumapgādes komersantu.
Attiecīgi MK noteikumi Nr. 876 joprojām regulēs attiecības starp siltumenerģijas piegādātāju un galalietotājiem, tikai precizējot korekto izmantoto terminu (mainot no “enerģijas lietotājs” uz “galalietotājs”).

Centralizētās aukstumapgādes pakalpojuma sniedzēji
Direktīva 2023/1791 paredz arvien vairāk jaunus nosacījumus centralizētas aukstumapgādes pakalpojumu sniedzējiem, pārsvarā tos salāgojot ar centralizētās siltumapgādes regulējumu. Tā kā nacionālajos tiesību aktos nav izveidots regulējums aukstumapgādei (atskaitot atsevišķus terminus un vispārējas normas Enerģētikas likumā), kas regulētu attiecības starp pakalpojuma sniedzēju un saņēmēju, nepieciešams veikt grozījumus Enerģētikas likumā un tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos, papildinot tos ar centralizētās aukstumapgādes pakalpojuma sniedzējam piemērojamām normām.
Latvijā šobrīd vēl nav izveidotas centralizētas aukstumapgādes sistēmas. Nākotnē tādas var veidoties. Pēc citu Eiropas Savienības valstu pieredzes, attiecīgo pakalpojumu parasti nodrošina lielākie centralizētās siltumapgādes pakalpojuma sniedzēji – energoapgādes komersanti.

Likumprojekts paredz papildināt Enerģētikas likumā ietverto energoapgādes termina skaidrojumu, iekļaujot tajā arī aukstumapgādi (jeb dzesēšanai un saldēšanai nepieciešamās enerģijas piegādi), sekojoši būs nepieciešams veikt grozījumus Ministru kabineta 2009. gada 27. oktobra noteikumos Nr. 1227 "Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 1227), iekļaujot aukstumapgādi kā regulējamu sabiedrisko pakalpojumu veidu no noteikta piegādātās enerģijas sliekšņa, par kuru tiks diskutēts minēto noteikumu grozījumu sagatavošanas procesā. Zem noteiktā sliekšņa aukstumapgādi nelielos apjomos nebūs nepieciešams regulēt. Deleģējums grozījumiem MK noteikumos Nr.1227 izriet no Likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu veidiem" 2. panta ceturtās daļas, kur noteikts, ka sabiedrisko pakalpojumu veidus, kuru sniegšanu nepieciešams regulēt, regulējamās nozarēs nosaka Ministru kabinets. Attiecīgi ņemot vērā Likumprojektā ietverto papildinājumu ar aukstumapgādi kā energoapgādes veidu, nepieciešams papildināt arī MK noteikumus Nr.1227, iekļaujot tajos aukstumapgādi. 

Atbilstoši likumprojekts paredz grozījumus arī Enerģētikas likuma 46. pantā, papildinot to ar jaunu daļu, kas dod deleģējumu Ministru kabinetam noteikt nosacījumus kārtību, kādā energoapgādes komersanti piegādā un enerģijas lietotāji lieto aukstumenerģiju, un gadījumus, kādos energoapgādes komersants var pārtraukt energoapgādes pakalpojumu sniegšanu atsevišķiem enerģijas lietotājiem. Attiecīgie nosacījumi, kas tiks noteikti ar Ministru kabineta noteikumiem, noteiks tādus nosacījumus kā līgumos un rēķinos ietveramā informācija, informēšanas prasības, gadījumus, kādos var pārtraukt pakalpojuma sniegšanu, abu pušu tiesības un atbildību u.c.

Likumprojekts paredz papildināt arī Enerģētikas likuma 5. panta pirmo daļu un 82. panta pirmo daļu ar aukstumenerģiju. 

Tāpat Likumprojekts paredz Enerģētikas likuma 7. un 7.¹ pantā ietvert normas, kas paredz nepieciešamību reģistrēt aukstumenerģijas ražotājus un tirgotājus, kā arī Regulatoram veidot aukstumenerģijas ražotāju un tirgotāju reģistru.

Attiecībā uz visu normatīvo aktu izstrādi, kas noteiks to, ko Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (turpmāk - Regulatoram) būtu jālicencē vai jāreģistrē aukstumapgādes nozarē, norādām, ka normatīvie akti tiks pakāpeniski izstrādāti jau šobrīd. Proti, šobrīd Latvijā nav izveidotas centralizētas aukstumapgādes sistēmas, bet, nākotnē tādām veidojoties, būs nepieciešams regulējums. Attiecīgi regulējumu nepieciešams sagatavot, lai tad, kad šādas sistēmas tiks veidotas, jau būtu ieviesti pamata principi un nosacījumi, uz kuriem komersantam balstīties, plānojot savu attīstību. Tā pat Latvijai ir nepieciešams transponēt nacionālajos tiesību aktos normas, kuras nosaka Direktīva 2023/1791 attiecībā uz līgumos iekļaujamo informāciju centralizētās aukstumapgādes pakalpojumu sniegšanā. 
Vienlaikus, ņemot vērā, ka šobrīd vēl nepastāv minētās sistēmas un tuvākajā laikā nav indikāciju, ka tiks izveidotas lielas sistēmas (tādas, kas pēc analoģijas ar siltumapgādes sektoru būtu regulējamas), Ministrija rosina noteikt saprātīgu termiņu visa regulējuma izstrādei. Pēc likumprojekta apstiprināšanas tiks uzsākts darbs pie attiecīgajiem Ministru kabineta noteikumiem un grozījumiem MK noteikumos Nr. 1227. Savukārt attiecībā uz prasību Regulatoram izstrādāt tarifu noteikšanas metodiku aukstumapgādē (likumprojektā ietvertie grozījumi Enerģētikas likuma 6. panta 3.¹ daļā), pienākums stāsies spēkā vispārējā kārtībā.

Efektīvas centralizētās siltumapgādes un efektīvas centralizētās aukstumapgādes uzraugošā kompetentā institūcija
Enerģētikas likuma 49.¹ panta trešā daļa esošajā redakcijā norādīts, ka Ministru kabinets ir tas, kurš nosaka kompetento institūciju, kas izskata un apstiprina minētā panta otrajā daļā noteikto plānu.
Attiecīgais pants nenosaka kompetento institūciju efektīvas centralizētās siltumapgādes un efektīvas centralizētās aukstumapgādes uzraudzībā, bet deleģējumu attiecīgajai institūcijai uzraudzīt minēto jautājumu ir nepieciešams iekļaut Likumā. 

Lai skaidri dotu deleģējumu Enerģētikas un vides aģentūrai (turpmāk - aģentūra) uzraudzīt centralizētās siltumapgādes sistēmas operatoru un centralizētās aukstumapgādes sistēmas operatoru atbilstību efektīvas centralizētas siltumapgādes un efektīvas centralizētas aukstumapgādes kritērijiem un saskaņot plānus primārās enerģijas efektīvāka patēriņa nodrošināšanai, siltumenerģijas un aukstumenerģijas sadales zudumu samazināšanai un atjaunīgās enerģijas īpatsvara palielināšanai siltumapgādē un aukstumapgādē, likumprojekts paredz papildināt Enerģētikas likuma 49.¹ pantu ar jaunu daļu, dodot aģentūrai deleģējumu nodrošināt attiecīgās funkcijas. 

Saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 17. decembra rīkojumu Nr. 1191 "Par Vides pārraudzības valsts biroja un Būvniecības valsts kontroles biroja reorganizāciju" (turpmāk - Rīkojums Nr. 1191), tiek izveidota aģentūra, kas pārņem Būvniecības valsts kontroles biroja uzdevumus enerģētikas politikas administrēšanas jomā, tostarp energoefektivitātes monitoringu, elektroenerģijas tirgus uzraudzību, ilgtspējas un siltumnīcefekta gāzu emisiju kritēriju izpildes uzraudzību un citas funkcijas. Attiecīgi, ņemot vērā aģentūras funkcijas, izvēlēts risinājums arī efektīvas centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes uzraudzību deleģēt aģentūrai, jo attiecīgā funkcija ir cieši saistīta ar energoefektivitātes rādītāju uzraudzību centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes uzņēmumos, tādējādi nodrošinot, ka pēc iespējas vienas nozares (jautājumu) uzraudzība ir vienā iestādē vienkopus. 

Kontaktpunkta pienākumu paplašināšana

Direktīva 2023/2413 precizē Direktīvā 2018/2001 izteiktos nosacījumus vienotajam kontaktpunktam - Direktīvas 2018/2001 16. pants, kas pēc būtības jau ir transponēts Latvijas normatīvajā regulējumā: 1) Elektroenerģijas tirgus likums; 2) Enerģētikas likums; 3) Būvniecības likums; 4) likums "Par sabiedriskajiem regulatoriem; 5) Administratīvā procesa likums; 6) Valsts pārvaldes iekārtas likums; 7) Ministru kabineta 2023. gada 19. decembra noteikumiem Nr. 821 “Noteikumi par atļaujām jaunas elektroenerģijas ražošanas iekārtas ieviešanai vai elektroenerģijas ražošanas jaudas palielināšanai”; 8) Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumu Nr. 500 “Vispārīgie būvnoteikumi”.
Vienlaikus Direktīvas 2023/2413 23. panta, kas nosaka nosacījumus atjaunīgās enerģijas īpatsvara palielināšanai siltumapgādē un aukstumapgādē, 2. punkts ir papildināts ar pienākumu dalībvalstij sniegt informāciju ēku īpašniekiem vai īrniekiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem par izmakslietderīgiem pasākumiem un finansēšanas instrumentiem, ar ko uzlabot atjaunojamās enerģijas izmantošanu siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmās.

Ņemot vērā, ka ar Enerģētikas likumu ir izveidots vienotais kontaktpunkts atjaunīgās enerģijas izmantošanas veicināšanai un atļauju procedūras efektivizācijai, likumprojekts noteic, ka tieši vienotais kontaktpunkts izstrādās un savā tīmekļvietnē publicēs informāciju par izmaksu efektīviem pasākumiem un pieejamiem finansēšanas instrumentiem atjaunīgās enerģijas izmantošanas siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmās paaugstināšanai. Tādējādi tiktu izpildīta Direktīvas 2023/2413 prasība, ka dalībvalsts informāciju sniedz ar pieejamiem un pārredzamiem konsultāciju rīkiem. Šādai informācijai ir jābūt mērķētai dzīvojamo māju vai dzīvokļu īpašniekiem vai īrniekiem, māju apsaimniekotājiem, no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas pašpatērētājiem un atjaunīgās enerģijas kopienām, t.i. mērķētai individuālajiem siltumenerģijas patērētājiem.

Enerģētiskās nabadzības nosacījumi

Enerģētikas likuma 120. pants noteic, ka enerģētiskās nabadzības skarta mājsaimniecība ir mājsaimniecība Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnē jeb mājsaimniecība, kas atbilst trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusam, kā arī tā īrē pašvaldībai piederošu vai tās nomātu dzīvojamo telpu vai sociālo dzīvokli saskaņā ar likumu "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" vai likumu "Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām".
Attiecīgajā regulējumā ir identificēti divi problemātiski faktori pēc būtības:
1) Mājsaimniecība Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma kontekstā ir vairākas personas, kuras dzīvo vienā mājoklī un kopīgi sedz izdevumus, vai viena persona, kura saimnieko atsevišķi. Minētais likums neparedz iespēju valstij jebkādā veidā bez maznodrošināto un trūcīgo personu iesaistes veikt šādu mājsaimniecību identificēšanu, un enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību identificēšana ir balstīta uz pašvaldību dienestu veikto manuālo darbu, kas veikts, piešķirot personai trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu.
2) Veicot aprēķinus par mājsaimniecību izdevumiem par mājokli, un to, kādiem būtu jābūt mājsaimniecību minimālajiem ienākumiem, lai šīs mājsaimniecības nebūtu pakļautas enerģētiskās nabadzības riskam, kas balstīts uz Centrālās statistikas pārvaldes pakopotajiem datiem, ir secināts, ka to mājsaimniecību īpatsvars, kas varētu būt pakļautas enerģētiskās nabadzības riskam ir lielāks, nekā Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma mērķauditorija, tāpēc pieeja enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību identificēšanai saskaņā ar minēto likumu, ir pārāk šaura un var nebūt objektīva un spējīga identificēt patieso enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību skaitu un īpatsvaru.

Papildus jānorāda, ka Direktīva 2023/1791 par pienākumu dalībvalstīm noteic pasākumu izstrādi enerģētiskās nabadzības mazināšanai, kā arī Eiropas Savienības līmenī ir izstrādāti finanšu instrumenti un fondi, kā mērķis ir mazināt enerģētisko nabadzību, vienlaikus nosakot, ka atbalstam ir jāsasniedz mērķgrupu. Šobrīd Latvijā nav juridiski nostiprināta mehānisma enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību identificēšanai specifiska valsts atbalsta piešķiršanai. Ministrijas ieskatā šādu mājsaimniecību identificēšanai būtu iespējams izmantot Energoapgādes izmaksu valsts atbalsta likumā minēto Energoresursu izmaksu kompensācijas informācijas sistēmu, vienlaikus nodrošinot, ka piekļuve individuālu mājsaimniecību datiem ir tikai valsts atbalsta piešķīrējam.

Energoapgādes izmaksu valsts atbalsta likums noteic, ka Mājsaimniecība šā likuma izpratnē ir vienā Latvijas Republikas adresē deklarētās un reģistrētās personas, kā arī Ukrainas civiliedzīvotāji, kuriem Latvijas Republikā piešķirts pagaidu aizsardzības statuss un kuriem šajā adresē ir norādītā dzīvesvietas adrese (3. panta pirmā daļa). Tāpat minētais likums nosaka kārtību, kādā šādas mājsaimniecības tiek identificētas automātiski, izmantojot Valsts iestāžu pārvaldībā esošajos reģistros iekļauto informāciju. Energoapgādes izmaksu valsts atbalsta likuma ietvaros mājsaimniecību identificēšanā nav nepieciešama individuāla mājsaimniecību iesaiste.
Energoapgādes izmaksu valsts atbalsta likuma ietvaros mājsaimniecība ar zemu un vidēji zemu ienākumu līmeni ir tāda mājsaimniecība, kuras kopējie izdevumi par mājokli, t.sk., energoresursiem (elektroenerģiju, dabasgāzi, siltumenerģiju), uz vienu mājsaimniecības locekli varētu pārsniegt 30% no mājsaimniecības ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli. Attiecīgais ienākumu līmenis ir aprēķināts kā statistiski vidējais ienākumu līmenis valstī, balstoties uz Centrālās statistikas pārvaldes apkopotajiem datiem, un saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas veiktajiem pētījumiem par iedzīvotāju labklājību, kuros secināts, ka mājoklis iedzīvotājiem ir pieejams tad, ja kopējie ikmēneša izdevumi par mājokli nepārsniedz 30% no ienākumiem. Ar kopējiem izdevumiem par mājokli saprotot izdevumus par īri, par komunālajiem pakalpojumiem (ūdens, kanalizācija, siltumenerģija, elektroenerģija, dabasgāze), par citiem ar mājokļa ikmēneša uzturēšanu saistītiem pakalpojumiem (piemēram, mājokļa apdrošināšana). Precīza mājsaimniecības izdevumu aprēķināšanas kārtība ir ietverta Ministru kabineta 2024. gada 3. septembra noteikumos Nr.592 "Energoapgādes izmaksu valsts atbalsta noteikumi" (turpmāk - MK noteikumi Nr.592).
Ņemot vērā, ka Enerģētikas likumā ietvertā enerģētiskās nabadzības definīcija noteic, ka enerģētiskā nabadzība ir mājsaimniecības lietotāja nespēja uzturēt mājoklī atbilstošu temperatūru vai izmantot energoapgādes komersantu sniegtos pakalpojumus, vai norēķināties par tiem zemas energoefektivitātes dēļ vai tādēļ, ka maksai par šiem pakalpojumiem ir augsts īpatsvars mājsaimniecības ienākumos, kā arī balstoties uz minēto Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pieeju un veicot aprēķinus par mājsaimniecību kopējiem izdevumiem par mājokli, tika secināts, ka mājsaimniecības izdevumi par energoresursiem (siltumenerģiju, dabasgāzi, elektroenerģiju) veido vairāk, kā 80% no mājsaimniecības kopējiem izdevumiem par mājokli, līdz ar to Energoapgādes izmaksu valsts atbalsta likumā, no tā izrietošajos MK noteikumos Nr.592 un tajos ietvertā mājsaimniecības izdevumu formula ir atbilstoša arī enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību identificēšanai.
Ņemot vērā minēto, Energoapgādes izmaksu valsts atbalsta likumā minētā Energoresursu izmaksu kompensēšanas informācijas sistēma (turpmāk - EIKIS) ļautu efektīvāk un objektīvāk identificēt enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību īpatsvaru, izmantojot informācijas tehnoloģiju sistēmu, kuras pārvaldnieks ir valsts iestāde - Būvniecības valsts kontroles birojs, un vienlaikus šāda rīka pamatfunkcionalitātes izstrādei nav nepieciešams nodrošināt papildu valsts budžeta līdzekļus.
Tāpat secināts, ka EIKIS integrētos datus varētu izmantot mājsaimniecību identificēšanai specifiska mērķēta valsts atbalsta piešķiršanai. Piemēram, Latvijai 2025.gada pirmajā pusgadā ir jāizstrādā un Eiropas Komisijā jāiesniedz Sociālā klimata fonda plāns, kas cita starpā paredz ieviest tādu valsts atbalsta programmu enerģētiskās nabadzības riskam pakļautajām mājsaimniecībām, kā mērķis ir segt attiecīgo mājsaimniecību izdevumu par ēkas energoefektivitātes pasākumiem, ja attiecīgās ēkas kopīpašnieki ir pieņēmuši lēmumu veikt energoefektivitātes pasākumus. Sociālā klimata fonda finansējums ir piešķirams tikai mērķgrupai, kas šajā gadījumā ir enerģētiskās nabadzības riskam pakļautas mājsaimniecības. Šādas valsts programmas efektīvai ieviešanai būtu nepieciešams identificēt mājsaimniecības, kurām ir tiesības saņemt valsts atbalstu. Vienlaikus jānorāda, ka šādā gadījumā informācija tiktu pieprasīta tikai par noteiktā ēkā esošām mājsaimniecībām, nevis par visām Latvijā deklarētajām un reģistrētajām personām jeb mājsaimniecībām un piekļuve personas datiem tiktu nodrošināta tikai institūcijai, kura nodrošina valsts atbalsta piešķiršanu.
Vienlaikus ir secināts, ka ir nepieciešams precizēt spēkā esošo enerģētiskās nabadzības definīciju, skaidri norādot, ka enerģētiskās nabadzības riskam paļautas mājsaimniecības ienākumi nav pietiekami izdevumu par mājokli segšanai. Ņemot vērā, ka valstij ir jānodrošina, ka tās institūcijas izmanto valsts rīcībā esošos datus un tos atkārtoti nepieprasa fiziskām personām, kā arī ņemot vērā, ka EIKIS jau ir integrēti šādu mājsaimniecību identificēšanai nepieciešamie dati, EIKIS integrētie dati būtu apstrādājami arī specifiska, mērķēta valsts atbalsta piešķiršanas nolūkos.
Enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību īpatsvara nacionālā un reģionālā griezumā, identificēšana, kā arī mājsaimniecību identificēšana valsts atbalsta sniegšanai pēc būtības ir iespējama, apstrādājot visu Latvijas Republikā deklarēto un reģistrēto personu datus, jo identificēšanas pamatprincips balstās uz mājsaimniecības ienākumu aprēķina un riska grupas noteikšanas, izrietot no noteikta ienākumu līmeņa (t.i., riskam pakļautas mājsaimniecības zem noteikta ienākumu līmeņa). Ministrijas veiktie aprēķini liecina, ka Energoresursu izmaksu kompensācijas informācijas sistēmā (turpmāk - EIKIS) integrētie dati un mājsaimniecības vidējo ienākumu uz vienu mājsaimniecības locekli algoritms ir derīgs arī enerģētiskās nabadzības identificēšanai un mājsaimniecību identificēšanai valsts atbalsta piešķiršanai turpmākai normatīvā regulējuma un iespējamo atbalsta pasākumu enerģētiskajai nabadzībai pakļautajām mājsaimniecībām izstrādei, ko par pienākumu noteic arī Direktīva 2023/1791, un, ņemot vērā, ka EIKIS izstrādē ir ieguldīts valsts budžets, Ministrijas ieskatā minēto grozījumu veikšana Enerģētikas likumā un EIKIS integrēto fizisko personu datu apstrādes mērķa paplašināšana ļaus iespējami efektīvi izmantot valsts rīcībā esošos resursus. Iepriekš veiktais datu apstrādes samērīguma izvērtējums liecina, ka ir samērīgi, tehniski un ekonomiski pamatoti sistēmā apstrādāt visu Latvijas Republikā deklarēto personu datus, lai sasniegtu likumprojektā noteiktos mērķus, kā arī, secināts, ka, nepaplašinot apstrādājamo datu apjomu un trešo personu piekļuvi datiem, tos ir iespējams izmantot arī enerģētiskās nabadzības īpatsvara identificēšanai. Jānorāda, ka bez visu Latvijā deklarēto un reģistrēto personu datu apstrādes korekta enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību īpatsvara noteikšana nav iespējama, un jebkādu tiesību atteikties no datu apstrādes došana personām neļaus noteikt objektīvu enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību īpatsvaru.
Tāpat norādām, ka valsts rīcībā nav citu rīku, izņemot EIKIS, kas spētu veikt detalizētu katras Latvijā deklarētās un reģistrētās mājsaimniecības vidējo ienākumu aprēķinu anonimizētā veidā, un jauna līdzvērtīga rīka izveide no ieguldītā laika un valsts budžeta līdzekļu viedokļa būtu nelietderīga. Veiktie aprēķini liecina, ka enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību īpatsvars ir 40-50% no Latvijā deklarētajām vai reģistrētajām mājsaimniecībām.
Vienlaikus jānorāda, ka izstrādājot valsts atbalsta programmas, kurā tiktu noteikti nosacījumi valsts atbalsta piešķiršanai enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību identificēšanai, kas paredzētu noteikt arī institūciju, kura veiktu mājsaimniecību izvērtēšanu, un kurai būtu tiesības piekļūt EIKIS integrētajiem personas datiem, būtu izstrādājams papildu novērtējums par ietekmi uz datu aizsardzību, kā arī izstrādājami specifiski nosacījumi šādas institūcijas piekļuvei minētajiem datiem iespējami ierobežotā apjomā. Jānorāda, ka šobrīd šādu novērtējumu pilnvērtīgi veikt nav iespējams, jo nav uzsākts darbs pie attiecīgo valsts atbalsta programmu nosacījumu izstrādes.

Gāzes izcelsmes apliecinājums gāzes ražotājam, kas ražo biogāzi, biometānu vai sintēzes gāzi no atjaunīgajiem energoresursiem izcelsmes apliecinājumu nosacījumi

Direktīva 2018/2001 noteica izcelsmes apliecinājumu elektroenerģijai un enerģijai nosacījumiem, kurus vairākas dalībvalstis šos nosacījumus pielāgoja arī biogāzei (biometānam), izveidojot izcelsmes apliecinājumu sistēmu gāzveida kurināmajam, īpaši tam, kas tiek ievadīts kopējā dabasgāzes tīklā. Ņemot vērā šo situāciju Direktīva 2023/2413 precizē izcelsmes apliecinājumu nosacījumus, tos piemērojot nevis elektroenerģijai, bet enerģijai, un gāzveida kurināmā izcelsmes apliecinājumu nosacījumi tiek īpaši izdalīti.

Likumprojekts precizē nosacījumus attiecībā uz informāciju, kas ir iekļaujama izcelsmes apliecinājumos, un noteic, ka vienotais dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators atzīst ne tikai Eiropas Savienības dalībvalstīs un Šveicē izdotos izcelsmes apliecinājumus, bet arī Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs izdotus izcelsmes apliecinājumus.

Ar Direktīvu 2023/2413 ir noteikts nosacījums, ka dalībvalstīm ir "jāievieš vienkāršotus reģistrācijas procesus un nosaka mazāku reģistrācijas maksu nelielām iekārtām, kuru jauda ir mazāka par 50 kW, un atjaunojamās enerģijas kopienām".

Reģistrācijas maksa
Nosacījums attiecībā uz samazinātu reģistrācijas maksu nelielām iekārtām un atjaunīgās enerģijas kopienām Latvijas normatīvajā regulējumā netiek iekļauts, jo Latvijas tiesību aktos jau šobrīd vienotajam dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas operatoram kā regulētai valsts kapitālsabiedrībai Latvijas tiesību aktos nav noteikta iespēja piemērot šādu reģistrācijas maksu, līdz ar to netiek arī noteikta kāda samazinātā reģistrācijas maksa. 
Enerģētikas likuma 117.⁵ panta ceturtā daļa noteic, ka, lai kompensētu ar gāzes izcelsmes apliecinājuma izsniegšanu un elektroniskās sistēmas uzturēšanu saistītās mainīgās izmaksas, vienotais dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators par gāzes izcelsmes apliecinājuma izsniegšanu pieprasa maksu, kuras aprēķināšanas kārtību tas izstrādā un publicē savā tīmekļvietnē. Savukārt ar gāzes izcelsmes apliecinājumu elektroniskā reģistra ieviešanu un tā darbības nodrošināšanu saistītās pamatotās fiksētās izmaksas sedz vienotais dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators. Minētā panta daļa neparedz tiesības vienotajam dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas operatoram tiesības piemērot cita veida maksu, kas nav ietverta minētajā panta daļā, tostarp tiesības noteikt reģistrācijas maksu gāzes izcelsmes apliecinājuma reģistrā. Līdz ar to Direktīvā 2018/2001 (Direktīvas 2023/2413 redakcijā) ietvertā norma attiecībā uz samazinātu maksu reģistrācijai gāzes izcelsmes apliecinājumu reģistrā pēc būtības ir transponēta.
Līdz ar to ir skaidrs, ka vienotais dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators var piemērot tikai maksu par izcelsmes apliecinājumu izsniegšanu, kuras samazināšanu Direktīva 2023/2413 neparedz.

Reģistrācijas process
Ar Direktīvu 2023/2413 ir noteikts nosacījums, ka dalībvalstīm ir "jāievieš vienkāršotus reģistrācijas procesus", vienlaikus jānorāda, ka šobrīd reģistrācijas process jau šobrīd ir iespējami vienkāršs - reģistrēšanai ir jāveic tikai divi soļi:
- jāveic lietotāja (konta turētāja) reģistrācija izcelsmes apliecinājumu reģistrā, kur pēc būtības ir jāsniedz tikai juridiskās personas kontaktinformāciju, reģistrācijas informāciju, norēķinu informāciju un pārstāvju kontaktinformāciju;
- jāveic ražošanas iekārtas reģistrācija izcelsmes apliecinājumu reģistrā.  
(https://www.conexus.lv/ka-sanemt-gazes-izcelsmes-apliecinajumus).
Latvija nav izveidojusi savu specifisku individuālu izcelsmes apliecinājumu reģistru, bet ar daudzām citām Eiropas Savienības dalībvalstīm izmanto G-REX reģistru, kurā var piekļūt Latvijas "Conexus Baltic Grid" izcelsmes apliecinājumu reģistram. Enerģētikas likuma 117.³ panta pirmā daļa noteic, ka Latvijas izcelsmes apliecinājumu reģistrs tiek pārvaldīts atbilstoši Eiropas Enerģijas sertifikātu sistēmas prasībām par gāzes izcelsmes apliecinājumu izsniegšanu un atcelšanu. Reģistrācijas process ir noteikts Eiropas Enerģijas sertifikātu sistēmas domēna protokolā "Conexus Baltic Grid" izcelsmes apliecinājumu reģistram (Latvijai) - https://www.conexus.lv/uploads/filedir/AIB-2024-DPLVG-Conexus_Latvia_Domain_Protocol_-20240926.pdf, kas nozīmē, ka Latvijas izcelsmes apliecinājuma reģistram vienpersoniski nav iespējams noteikt citu reģistrācijas procesu vai mainīt / apgrūtinā reģistrācijas procesu mazas vai lielas jaudas iekārtām.
Domēna protokolā ir aprakstīts, kā Latvijas domēnā ir ieviests EECS standarts izcelsmes apliecinājumiem un norādīts, kur šī sistēma atšķiras no šī standarta. EECS regulējuma, tostarp domēna protokola, mērķis ir nodrošināt stabilitāti un pārredzamību visām iesaistītajām pusēm. Domēna protokols veicina kvalitāti un skaidrību, jo: 1) izskaidro vietējos noteikumus; 2) sniedz skaidru informāciju visām ieinteresētajām pusēm (patērētājiem, tirgus pusēm, citiem locekļiem, valdībai, Eiropas Komisijai utt.); 3) veicina atbilstības un pieļaujamās atkāpes no EECS noteikumiem novērtēšanu; 4) atvieglo auditu; 5) tulko vietējos noteikumus vienā formātā un valodā, atbalstot katru no iepriekšminētajiem.

Līdz ar to ir secināms, ka Latvijas izcelsmes apliecinājuma reģistrācijas process ir harmonizēts visiem G-Rex reģistra lietotājiem, kur EECS tiek veidots balstoties uz standartu un ES tiesību aktiem, kā arī reģistrācijas process tiek piedāvāts pietiekami vienkāršs visiem reģistra lietotājiem. Ņemot vērā jau šo vienkāršoto procedūru, vēl vienkāršāku procesu izstrādāt šobrīd nav pamatoti vai nav iespējams. 

EESC
Izsniedzēju asociācija (AIB) veicina standartizētas sistēmas Eiropas energosertifikātu sistēmas (turpmāk - EECS) izmantošanu, kas balstīta uz struktūrām un procedūrām, lai nodrošinātu starptautisko energosertifikātu sistēmu drošu darbību. Eiropas energosertifikātu sistēma ir izklāstīta "EECS noteikumos" un to pavaddokumentos. AIB pārvalda EECS – integrētu Eiropas sistēmu elektronisko ierakstu (EECS sertifikātu) izdošanai, glabāšanai, pārsūtīšanai un citādai apstrādei, kas attiecībā uz konkrētiem ražošanas ierīču produkcijas daudzumiem apliecina tā avota atribūtus un/vai ražošanas metodi un kvalitāti.
EECS Noteikumu mērķis ir saskaņā ar standartu LVS EN 16325+A1:2016 "Ar enerģijas izcelsmi saistītie apliecinājumi. Elektroenerģijas izcelsmes apliecinājums", Eiropas Savienības tiesību aktiem un attiecīgajiem valstu tiesību aktiem nodrošināt, ka sistēmas, kas darbojas EECS ietvaros, ir uzticamas, drošas un sadarbspējīgas. EECS Noteikumi ir AIB dokuments, kas izdots saskaņā ar tās statūtiem. Tādējādi EECS Noteikumos ir noteikti AIB dalībnieku pienākumi saistībā ar viņu dalību AIB un EECS shēmās un to kā centra dalībnieka statusu.
EECS noteikumi nosaka saskaņotus standartus EECS sertifikātu izveidei, uzturēšanai, pārsūtīšanai, anulēšanai un citai apstrādei. EECS noteikumi paredz, ka dalībniekiem jāpieņem šie standarti kā priekšnoteikums dalībai kā shēmas dalībniekam atsevišķās EECS shēmās, piemēram, gāzes shēmā. 

Inovatīvas atjaunīgās enerģijas ražošanas, sadales un uzkrāšanas tehnoloģijas testēšanas veicināšana

Direktīva 2023/2413 iekļauj nosacījumus attiecībā uz inovāciju veicināšanu, t.sk.:
- nosakot dalībvalstu indikatīvo mērķrādītāju – līdz 2030. gadam panākt, ka vismaz 5 % no jaunās uzstādītās atjaunojamās enerģijas jaudas veido inovatīvas atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas;
- nosakot dalībvalstīm pienākumu veicināt inovatīvo atjaunīgās enerģijas ražošanas, sadales un uzkrāšanas tehnoloģijas testēšanu ierobežotu laiku reālos apstākļos īstenotos pilotprojektos.

Ņemot vērā, ka Enerģētikas likums noteic enerģētikas jomas pētījumu nosacījumus, kas pēc būtības ir paredzēti kā dažādu tehnoloģiju pirmskomercializācijas pētījumiem, likumprojekts paplašina šos nosacījumus, nosakot arī inovatīvo atjaunīgās enerģijas ražošanas, sadales un uzkrāšanas tehnoloģijas testēšanu ierobežotu laiku reālos apstākļos īstenotos pilotprojektos atbilstoši Direktīvas 2023/2413 nosacījumiem.

Latvijas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu atbalsta shēmu apvienošanas vai pielāgošanas nosacījumi

Šobrīd Enerģētikas likumā ir iekļauti vispārīgi nosacījumi par Latvijas atbalsta shēmas apvienošanu ar citu Eiropas Savienības dalībvalsts atbalsta shēmu vai Latvijas atbalsta shēmas nosacījumu pielāgošanu, iekļaujot deleģējumu Ministru kabineta līmenī noteikt detālus nosacījumu.
Vienlaikus šobrīd ir secināts, ka papildu nosacījumus nav nepieciešams iekļaut Ministru kabineta noteikumos, bet tos kā divus atsevišķus pantus var noteikt likumā.

Divas vai vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis var līdzfinansēt kopīgu atbalsta shēmu, lai veicinātu atjaunīgās enerģijas ražošanu vienā vai abās to teritorijās. Šī sadarbības forma var ietvert tādus pasākumus kā kopīgs iepirkuma tarifs, kopēja piemaksa par iepirkumu vai kopīgs kvotu un sertifikātu tirdzniecības režīms. 2022. gada decembrī Eiropas Komisija publicēja “Norādījumus par izmaksu un ieguvumu sadali atjaunojamās enerģijas sadarbības projektos” (https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:52022XC1229(01)), kuru mērķis ir atbalstīt Eiropas Savienības dalībvalstis, kas vēlas iesaistīties šādos projektos, palīdzot tām atrast abpusēji izdevīgu risinājumu saistīto izmaksu un ieguvumu sadalei. Vēl viena iespēja sadarboties atjaunojamās enerģijas atbalsta shēmās ir valsts atbalsta shēmu atvēršana ražotājiem, kas atrodas citās dalībvalstīs, saskaņā ar Direktīvas 2018/2001 5. pantu. 

Likumprojekts precizē un papildina Enerģētikas likuma 58.⁵ pantu, kas dod tiesības Ministrijai saskaņot Latvijas atbalsta shēmas nosacījumus ar citas Eiropas Savienības dalībvalsts kompetento iestādi, saskaņojot arī atjaunīgās enerģijas apjoma pārdali iesaistīto dalībvalstu atjaunīgās enerģijas datos, un noteic pienākumu Ministrijai šajā gadījumā par minētās atbalsta shēmas nosacījumiem trīs mēnešu laikā pēc pirmā gada, kad atbalsta shēmas nosacījumi ir stājušies spēkā, paziņot Eiropas Komisijai. Tā kā ne direktīva, ne cits Eiropas Savienības tiesību akts nenoteic paziņojuma formu un paziņojuma adresātu - konkrēto Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātu, ir saprotams, ka minētā paziņojuma formāts ir konkrēto Eiropas Savienības dalībvalstu izvēle un paziņojums ir iesniedzams Eiropas Komisijas ģenerālsekretariātam. Atbilstoši Direktīvai 2018/2001 ir saprotams, ka Eiropas Komisijai ir jāpaziņo:
- par to faktu, ka Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienojušās par atbalsta shēmas apvienošanu,
- saskaņotie apvienotās atbalsta shēmas nosacījumi, kuriem ir jābūt saskaņā ar visiem Eiropas Savienības nosacījumiem, t.sk. komercdarbības atbalsta kontroles nosacījumiem;
- kāds atjaunīgās enerģijas apjoms minētās atbalsta shēmas ietvaros tiek attiecināts uz katru no Eiropas Savienības dalībvalsti, kas ir vienojusies par atbalsta shēmu apvienošanu.
Tāpat Ministrijai ir noteikts pienākums katru gadu līdz 31. martam paziņot Eiropas Komisijai (un publisko minēto paziņojumu) par to atjaunīgās elektroenerģijas vai atjaunīgās siltumapgādei vai aukstumapgādei izmantotās enerģijas kopējo apjomu, uz kuru attiecas atjaunīgo datu pārdale, t.i. paziņot Eiropas Komisijai un publiskot informāciju, kādā apjomā Latvijas un citas Eiropas Savienības dalībvalstī tiks ieskaitīta atjaunīgās enerģijas statistika, kas attiecas uz konkrēto apvienoto vai pielāgoto atbalsta shēmu.
Minētie nosacījumi ir Direktīvas 2018/2001 13. panta nosacījumi un likumprojekts šos nosacījumus transponēs pilnā apjomā (iepriekš bija paredzēts šos nosacījumus iekļauts Ministru kabineta noteikumos, kas šobrīd nav nepieciešams).

Atbilstoši Enerģētikas likumam un likumprojektam Ministrijai tiek dots pilnvarojums saskaņot ar citas Eiropas Savienības kompetento iestādi atbalsta shēmas nosacījumus, ja Ministru kabinetā ir pieņemts lēmums apvienot Latvijas atbalsta shēmu ar kādas citas Eiropas Savienības dalībvalsts atbalsta shēmu. Ja atbalsta shēmas nosacījumus nav iespējams saskaņot ar citas Eiropas Savienības dalībvalsti, tad Ministru kabinets nelejm (neapstiprina) atbalsta shēmas nosacījumus, jo likumprojekts paredz, ka Ministru kabinets apstiprina tikai saskaņotās atbalsta shēmas nosacījumus.

Vienlaikus jānorāda, ka Latvijā šobrīd nav un netiek plānotas kādas jaunas atbalsta shēmas enerģijas ražošanai no biodegvielas, bioloģiskā šķidrā kurināmā, biomasas degvielas vai biomasas kurināmā. Atbalsts atjaunīgai enerģijai tiek īstenots ar atbalsta programmām atjaunīgās enerģijas tehnoloģijām. Savukārt tās cita veida atbalsta shēmas, kas Latvijā tiek īstenotas vai tiek plānotas, ir Eiropas Savienības tiesību aktos noteiktās vai pieļautās atbalsta shēmas, piemēram, samazināta nodokļu likme degvielai vai kurināmajam, atjaunīgās enerģijas pienākums degvielas piegādātājiem, kas atbilstoši Eiropas Komisijas ekspertu skaidrojumam nav nacionālā atbalsta shēma.
Līdz ar to šobrīd ir zināms, ka nenotiks Latvijas atbalsta shēmu apvienošana ar citu Eiropas Savienības atbalsta shēmu. Bet tā, kā minētie nosacījumi ir Direktīvas 2018/2001 nosacījumiem, tad tie ir jātransponē Latvijas normatīvajā regulējumā. Ņemot vērā šo skaidrojumu šobrīd nav zināms arī teorētiski iespējamais vairāku dalībvalstu atbalsta shēmu apvienošanas process, piemēram, vai atsevišķos gadījumos šī procesa ietvaros paredzēts noslēgt arī starptautiskus līgumus (vai starpresoru vienošanās), kur atbalsta shēmas nosacījumi tiktu ietverti.

Biomasas biržas nosacījumi

Lai gan likumā ir lietots termins "biomasas birža", Likumā nav noteikta biomasas biržas definīcija.

Likumprojektā ir iekļauta biomasas biržas definīcija, pēc būtības nemainot biržai piemērotos nosacījumus. Iepriekšminētā definīcija ir izstrādāta, balstoties uz citās valstīs noteiktām definīcijām.
Vienlaikus ir jāsaprot, ka "biomasas birža" likumprojekta izpratnē nav birža likuma "Par biržām" vispārīgajā izpratnē, bet Enerģētikas likuma izpratnē tā ir biomasas kurināmā vai biomasas degvielas tirdzniecības sistēma, t.i. centralizēta elektroniska sistēma, kurā kopā tiek "savesti" biomasas kurināmā vai biomasas degvielas tirgotāji un pārdevēji, kur tie var vienoties par cenu un pēc tam veikt darījumus ar šiem kurināmā veidiem.

Enerģētikas likuma 117.³ panta 1.¹ daļa noteic, ka vienotais dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators veic arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs un Šveicē izsniegtu Eiropas Enerģijas sertifikātu sistēmas gāzes izcelsmes apliecinājumu atzīšanu. Vienotais dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators var slēgt līgumu ar citas Eiropas Savienības dalībvalsts izraudzīto kompetento gāzes izcelsmes apliecinājumu izdevējiestādi, kura nav Eiropas Enerģijas sertifikātu sistēmas biedrs, par izraudzītās kompetentās iestādes izsniegto gāzes izcelsmes apliecinājumu atzīšanu.
Vienotā dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas operatora sadarbības ar Eiropas izcelsmes apliecinājumu izdevējiestāžu asociāciju (Association of Issuing Bodies jeb AIB) un dalības Eiropas enerģijas sertifikātu sistēmas (EECS) ietvaros tās atzīst gāzes izcelsmes apliecinājumus, kas izdoti ne tikai Eiropas Savienības dalībvalstīs un Šveicē, bet arī Eiropas ekonomiskās zonas dalībvalstīs – Islandē, Norvēģijā un Lihtenšteinā – izdotus gāzes izcelsmes apliecinājumus.

Likumprojektā ietverti grozījumi, kas noteic, ka vienotais dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators veic arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, Eiropas ekonomiskās zonas dalībvalstīs un Šveicē izsniegtu Eiropas Enerģijas sertifikātu sistēmas gāzes izcelsmes apliecinājumu atzīšanu. Attiecīgie grozījumi tiek veikti Enerģētikas likuma  117.³ panta 1.¹ daļā.

Atbalsta programmu nosacījumi fosilā kurināmā apkures katliem

Direktīvas 2024/1275 17. panta 15. punkts noteic dalībvalstīm aizliegumu no 2025. gada 1. janvāra saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 12. februāra regulas 2021/241/ES ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu (turpmāk - Regula 2021/241) 7. panta 1. punkta h) apakšpunkta i) punkta trešo ievilkumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija regulā 2021/1058/ES par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Kohēzijas fondu (turpmāk - Regula 2021/1058) un 73. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 2. decembra regulā 2021/2115/ES, ar ko izveido noteikumus par atbalstu stratēģiskajiem plāniem, kuri dalībvalstīm jāizstrādā saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP stratēģiskie plāni) un kurus finansē no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) un no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), un ar ko atceļ Regulas Nr. 1305/2013/ES un Nr. 1307/2013/ES (turpmāk - Regula 2021/2115) sniegt finansiālus stimulus ar fosilo kurināmo darbināmu autonomo katlu uzstādīšanai, izņemot tos, kas investīcijām izraudzīti pirms 2025. gada. Tādējādi dalībvalstīm no 2025. gada nebūtu jāparedz finansiāli stimuli autonomu katlu, kuros izmanto fosilo kurināmo, uzstādīšanai, izņemot tos, kas izraudzīti investīcijām pirms 2025. gada saskaņā ar Atveseļošanas un noturības mehānismu, kurš izveidots ar Regulu 2021/241, un Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Kohēzijas fondu, kuru reglamentē  Regula 2021/1058.

Likumprojekts atbilstoši Direktīvas 2024/1275 nosacījumiem noteic, ka tajās atbalsta programmās, kas tiek apstiprinātas pēc likumprojekta spēkā stāšanās, piemēram, Ministru kabineta noteikumos, kā atbalstāmā darbība netiek noteikta tāda individuālās siltumapgādes sistēmas iegāde, uzstādīšana vai izmantošana, kurā tiek izmantots fosilās izcelsmes kurināmais. 
Direktīvas 2024/1275 17. panta 15. punktā ir iekļautas atsauces uz Eiropas Savienības tiesību aktiem, kas noteic Eiropas Savienības atveseļošanās instrumentu (Regula 2021/241), Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Kohēzijas fondu (Regula 2021/1058), kā arī kopējo lauksaimniecības politiku (Regula 2021/2115). Tomēr, ņemot vērā Latvijas kopējo apņemšanos klimatneitralitātes sasniegšanā, kā arī ar Ministru kabineta 2024. gada 12. jūlija rīkojumā Nr. 573 "Aktualizētais Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam" apstiprinātajā aktualizētajā Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2021.–2030. gadam iekļauto pasākumu Nr. 3.1.3.20 "Ierobežojumi uzstādīt jaunas fosilā kurināmā iekārtas", likumprojektā iekļautais nosacījums tiek attiecināts uz atbalsta programmām visa veida publiskā finansējuma avotu ietvaros.
Ņemot vērā, ka individuālās siltumapgādes sistēmās (apkures katlos), kuros izmanto atjaunīgos energoresursus, var izmantot arī fosilos energoresursus, piemēram, gāzes apkures katlos var izmantot gan dabasgāzi, gan biometānu, bet cietā kurināmā apkures katlos var izmantot gan šķeldu vai granulas, gan ogles vai kūdru, tad jaunu atbalsta programmu nosacījumos būs īpaši jāparedz uzraudzība un kontrole, ka šajās siltumapgādes sistēmās netiek izmantots fosilais kurināmais, vienlaikus neierobežojot iespēju šādas siltumapgādes sistēmas atbalstīt, lai neierobežotu arī iespēju izmantot atjaunīgos energoresursus.
Ņemot vērā, ka Direktīvas 2024/1275 preambulas 14. punktā ir minēts, ka "Joprojām vajadzētu būt iespējai sniegt finansiālus stimulus tādu hibrīdās siltumapgādes sistēmu uzstādīšanai, kurās ir ievērojams atjaunīgās enerģijas īpatsvars, piemēram, katla un saules siltumenerģijas vai siltumsūkņa kombinācijai.", likumprojektā ir noteikts, ka finansiālais atbalsts netiek sniegts iekārtām, kurās tiek izmantots tikai fosilais kurināmais, kas nozīmē, ka, ja fosilais kurināmais tiek kombinēts ar atjaunīgajiem energoresursiem vai bezemisiju tehnoloģijām, tad finansiāls atbalsts šādām sistēmām būtu sniedzams. Vienlaikus ir saprotams, ka šādas atbalstāmās darbības un tas, cik lielā apjomā atbalstāmās iekārtām ir jābūt atjaunīgo energoresursu izmantošanai, ir nosakām katras atbalsta programmas nosacījumos.

Direktīva 2024/1711 paredz atkāpi elektroenerģijas kopīgošanai lielajiem uzņēmumiem. Proti, līdz direktīvas spēkā stāšanās termiņam elektroenerģijas kopīgošanas tiesību lielajiem uzņēmumiem, tostarp pašvaldību kapitālsabiedrībām nebija. 
Direktīvas 2024/1711 15.a panta piektā daļa noteic, ka, ja citas galalietotāju kategorijas, kas piedalās enerģijas koplietošanas shēmās, ir lielākas nekā mazie un vidējie uzņēmumi, piemēro šādus papildu nosacījumus:
a) ar enerģijas koplietošanas shēmu saistītās ražošanas iekārtas uzstādītās jaudas lielums nepārsniedz 6 MW;
b) enerģijas koplietošana notiek vietējā vai ierobežotā ģeogrāfiskā teritorijā, ko noteikusi attiecīgā dalībvalsts.

Ņemot vērā minēto, un lai transponētu Direktīvā Nr. 2024/1711 ietverto normu, likumprojekts paredz papildināt Enerģētikas likuma 17.¹ pantu ar jaunu 8.¹ daļu, kas dod tiesības ar elektroenerģijas kopīgošanu nodarboties arī lielajiem uzņēmumiem, ņemot vērā minētās, direktīvā ietvertās prasības.

Funkciju nodošana Enerģētikas un vides aģentūrai

Šobrīd Enerģētikas likumā ir iekļauti vairāki nosacījumi Būvniecības valsts kontroles birojam un Ekonomikas ministrijai, piemēram, darboties kā vienotajam kontaktpunktam, kā arī būt par iestādi, kas ir energoresursu informācijas sistēmas izstrādātājs un uzturētājs.
Vienlaikus ar Ministru kabineta 2022. gada 23. decembra rīkojumu Nr. 968 "Par Ekonomikas ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas reorganizāciju un Klimata un enerģētikas ministrijas izveidošanu" ir izveidota Klimata un enerģētikas ministrija un ar Rīkojumu Nr. 1191 ar 2025. gada 1. februāri tiek izveidota aģentūra (1. punkts). Rīkojuma Nr. 1191 2.2. apakšpunkts noteic, ka Enerģētikas un vides aģentūra ir Būvniecības valsts kontroles biroja funkciju uzdevumu, tiesību, saistību, resursu, mantas, finanšu līdzekļu pārņēmēja enerģētikas politikas administrēšanas jomā, izņemot enerģētikas politikas administrēšanas informācijas tehnoloģiju sistēmu – Aizsargāto lietotāju datu informācijas sistēmas, Energoresursu izmaksu kompensācijas informācijas sistēmas, Energoresursu informācijas sistēmas un Elektroenerģijas obligātā iepirkuma uzraudzības informācijas sistēmas – uzturēšanas funkciju.

Ar likumprojektu attiecīgajos nosacījumos, ņemot vērā Rīkojumu Nr. 1191, pienākumi, kas Enerģētikas likumā ir noteikti Būvniecības valsts kontroles birojam, tiek noteikti aģentūrai, izņemot nosacījumus, kas attiecas uz energoresursu informācijas sistēmu kā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju risinājumu.
Tāpat Ekonomikas ministrijas pienākums veidot vadlīnijas energokopienu darbībai tiek nodots Klimata un enerģētikas ministrijai.

Enerģētikas likuma 17.³ pants nosaka, ka Ekonomikas ministrija izstrādā atbalsta programmas energokopienām, kuras izmanto tikai atjaunīgos energoresursus, ievērojot komercdarbības atbalsta nosacījumus, un nodrošina komercdarbības atbalsta nosacījumu piemērošanu un kontroli šā panta pirmajā daļā minēto atbalsta programmu ietvaros. Tāpat minētais pants dod deleģējumu Ministru kabinetam noteikt komercdarbības atbalsta piešķiršanas kārtību un nosacījumus.
Ņemot vērā, ka valsts budžetā nav paredzēts specifisks finansējuma apjoms atbalsta programmu izstrādei energokopienām, kā arī ņemot vērā, ka Likumā attiecībā uz citiem tiesību subjektiem nav paredzēts specifisks deleģējums atbalsta programmu izstrādei un komercdarbības atbalsta noteikumu noteikšanai, attiecīgās normas būtu svītrojamas.
Vienlaikus norādām, ka Enerģētikas likuma 17.³ panta svītrošana neizslēdz iespēju veidot atbalsta programmas energokopienām līdzīgi, kā ES fondu un finanšu instrumentu ietvaros tiek veidotas atbalsta programmas citiem tiesību subjektiem, piemēram, apstrādes rūpniecības komersantiem vai centralizētās siltumapgādes pakalpojumu sniedzējiem. Tāpat jānorāda, ka Klimata un enerģētikas ministrija ir uzsākusi intensīvu darbu pie atbalsta programmas energokopienām nosacījumu izstrādes no Modernizācijas ietvaros pieejamā finansējuma.

Likumprojekts paredz izslēgt Enerģētikas likuma 17.³ pantu.

Aģentūra efektīvi spēj īstenot likumprojektā ietvertā Enerģētikas likuma 49.^₁ panta ceturtajā daļā doto deleģējumu - uzraudzīt centralizētās siltumapgādes sistēmas operatoru un centralizētās aukstumapgādes sistēmas operatoru atbilstību efektīvas centralizētas siltumapgādes un efektīvas centralizētas aukstumapgādes kritērijiem un saskaņot plānus primārās enerģijas efektīvāka patēriņa nodrošināšanai, siltumenerģijas un aukstumenerģijas sadales zudumu samazināšanai un atjaunīgās enerģijas īpatsvara palielināšanai siltumapgādē un aukstumapgādē.

Saņemto ikgadējo atskaišu skaits no attiecīgajiem sistēmas operatoriem.
Saskaņoto plānu primārās enerģijas efektīvāka patēriņa nodrošināšanai, siltumenerģijas un aukstumenerģijas sadales zudumu samazināšanai un atjaunīgās enerģijas īpatsvara palielināšanai siltumapgādē un aukstumapgādē skaits.
Aģentūrai deleģētās funkcijas izpildei faktiski piesaistīto darbinieku skaits un darba stundas.
Vidējais plāna saskaņošanas ilgums.