Anotācija

Līdz ar Administratīvās atbildības likuma spēkā stāšanos termins "administratīvā pārkāpuma lietvedība" normatīvajā regulējumā vairs netiek lietots, aizstājot to ar terminu "administratīvā pārkāpuma process".

Ar mērķi nodrošināt vienota termina lietošanu grozījumi paredz aizstāt Kaitējuma atlīdzināšanas likumā terminu "administratīvā pārkāpuma lietvedība" ar "administratīvā pārkāpuma process". Šā iemesla dēļ arī likuma nosaukums tiek izteikts jaunā redakcijā.

Judikatūrā ir atzīts, ka, lai darbību atzītu par kriminālprocesuālu darbību, nav būtiski, ka kriminālprocess vēl nav bijis uzsākts. Arī darbības, kuras ir vērstas uz kriminālprocesa uzsākšanu, ir kriminālprocesuālas darbības. Tātad arī amatpersonas bezdarbība, neveicot konkrētas kriminālprocesuālas darbības pirms kriminālprocesa uzsākšanas, ir rīcība kriminālprocesa ietvaros (Senāta 2020. gada 17. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-863/2020 6. punkts).
Tāpat Senāts atzinis, ka, ņemot vērā Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 1. pantā paredzēto, atlīdzinājuma prasījums par tādu zaudējumu vai kaitējumu, kas privātpersonai nodarīts ar kriminālprocesā veiktām izmeklēšanas iestādes darbībām, kam piemīt kriminālprocesuāls raksturs, ietilpst Kaitējuma atlīdzināšanas likuma tvērumā (Senāta 2019. gada 18. oktobra lēmuma lietā Nr. SKA-1533/2019 13. punkts).
Tāpēc šobrīd Kaitējuma atlīdzināšanas likuma tvērums ir neskaidrs attiecībā uz darbībām, kuras veiktas pirms uzsākta kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma procesa.

Tiek precizēts likuma tvērums, paredzot, ka likums attiecas uz kriminālprocesuālām darbībām un attiecīgi arī uz procesuālajām darbībām, kas saistītas ar administratīvā pārkāpuma procesu, jeb administratīvā pārkāpuma procesā veicamu rīcību (Senāta atziņas attiecināmas arī uz administratīvā pārkāpuma procesu) jau pirms attiecīgā procesa formālas uzsākšanas. Attiecīgo darbību prettiesiskums konstatējams attiecīgajā procesā.

Likumā lietotais termins "iestādes, prokuratūras vai tiesas" ir neprecīzs un nepilnīgs, jo neaptver visas iespējamās institūcijas un amatpersonas, kuras var nodarīt kaitējumu. Latvijas Republika kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona un jēdziens "valsts" ir sinonīmi (Danovskis E., Briede J. Publisko tiesību subjektu civiltiesiskais statuss. Jurista Vārds. 2012., 14. februāris Nr. 7 (706), 6.–11. lpp.). Proti, visas iestādes savas juridiskās darbības publisko tiesību jomā veic attiecīgās publiskas personas (Latvijas Republikas) vārdā. Latvijas Republikas vārdā darbojas arī tās valsts pārvaldes institūcijas, kas pieskaitāmas tiesu varas atzaram (piemēram, tiesa, prokuratūra). Jēdzienā "publisko tiesību juridiskā persona" tvērumā ietilpst arī pašvaldības iestāde vai citas atvasinātas publiskas personas iestāde, jo pašvaldība ir valsts turpinājums vietējā līmenī un [..] Juridiskais jēdziens "valsts pārvalde" aptver arī pašvaldības (Danovskis E. Pašvaldība. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 102.–103. lpp.).

Detalizēts publisko tiesību juridisko personu iestāžu uzskaitījums 1. pantā nav nepieciešams, tāpēc likumā lietotais termins "iestādes, prokuratūras vai tiesas" tiek aizstāts ar visaptverošu terminu "publisko tiesību juridiskā persona". Turklāt minētais termins tiek lietots jau likuma 3. panta otrajā daļā, paredzot administratīvo pārkāpumu procesā nodarīto kaitējumu atlīdzināt no publisko tiesību juridiskās personas budžeta. Termina saturs (tvērums) netiek mainīts, un joprojām privātpersonai ir tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu iestādes, prokuratūras vai tiesas rīcības dēļ. 
Vienlaikus likuma 1. panta pirmās daļas 1. punkta tvērums ar grozījumiem netiek sašaurināts, jo kaitējuma atlīdzināšanas institūtam ir svarīgs subjekts, kas radījis kaitējumu, nevis kaitējuma nodarīšanas joma. Tāpēc joprojām likums paredzēs privātpersonai atlīdzināt kaitējumu, ko tai nodarījusi arī izmeklēšanas iestāde, prokuratūra vai tiesa.
Senāts ir atzinis, ka darbības, ko Finanšu izlūkošanas dienests (agrāk – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests) veic saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu identificēšanu, izsekošanu vai darbību ierobežošanu ar tiem, ir tieši vērstas uz noziedzīgu nodarījumu atklāšanu, novēršanu, noziedzīgā nodarījumā vainīgo personu sodīšanu. Citiem vārdiem, minētās darbības ir nesaraujami saistības ar apstākļu noskaidrošanu un noziedzīgā nodarījumā vainīgu personu sodīšanu kriminālprocesā. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta rīkojums apturēt finanšu līdzekļu debeta operācijas klienta kontā vai citas mantas kustību tādējādi ir vērsts uz kriminālprocesuālu mērķu sasniegšanu, pat ja kriminālprocess nav uzsākts (Senāta 2008. gada 4. marta lēmums lietā Nr. A7023107/6, SKA-140/2008). Tādējādi likuma 1. panta pirmās daļas tvērumā ietilpst arī Finanšu izlūkošanas dienests.

Pašreizējā likuma 1. panta otrā daļa paredz, ka iestāde Kaitējuma atlīdzināšanas likuma izpratnē ir valsts vai pašvaldības institūcija, kura uzsākusi vai izskatījusi administratīvā pārkāpuma lietu. Savukārt atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 39. panta pirmās daļas 2. punktam personas, kas veic administratīvā pārkāpuma procesu ir amatpersona, augstāka amatpersona, tiesa (tiesnesis).

Likumā lietotā terminoloģija ir jāsalāgo ar administratīvo atbildību regulējošiem normatīvajiem aktiem. Ar grozījumiem ieviestais termins "publisko tiesību juridiskā persona" attiecībā uz administratīvā pārkāpuma procesu aptver personas, tostarp tiesu (tiesnesi) kuras veic administratīvā pārkāpuma procesu.
Grozījumi paredz Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 1. panta otrajā daļā noteikt iespējami plašu to publisko tiesību juridisko personu amatpersonu un institūciju loku, kuru administratīvā pārkāpuma procesā radīto kaitējumu paredzēts atlīdzināt saskaņā ar Kaitējuma atlīdzināšanas likumu, piemēram: 1) publiskas personas iestādes amatpersonu, kas veic administratīvā pārkāpuma procesu; 2) iestādi, kas organizē un kontrolē nolēmuma par sodu izpildi (piemēram, amatpersona, nepārliecinoties, ka persona vispār ir tikusi informēta par piemēroto sodu, lietu nodod izpildei zvērinātam tiesu izpildītājam, kurš uzsāk piedziņu no personas); 3) citu publiskas personas iestādes amatpersonu vai privātpersonu, kas saskaņā ar likumu vai personas, kura veic administratīvā pārkāpuma procesu, uzaicinājumu veic procesuālu darbību administratīvā pārkāpuma procesā vai ir iesaistīta tās veikšanā (piemēram, eksperts, tulks, bērnu tiesību aizsardzības iestādes pārstāvis, psihologs, pedagogs, pašvaldības pārstāvis, prokurors, iestāde, kura organizē un kontrolē soda izpildi). Personas, kuras neveic administratīvā pārkāpuma procesu un nepilda publisku uzdevumu, administratīvā pārkāpuma procesā radītā kaitējuma atlīdzināšanai Kaitējuma atlīdzināšanas likums nav piemērojams – par šo personu radīto kaitējumu ir atbildīgas attiecīgas personas, nevis publisko tiesību juridiskā persona.

Likumdevēja mērķis, iestrādājot likumprojekta 2. panta otro daļu, bija ieviest vienotu procesuālo kārtību, kādā atlīdzināms kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītais zaudējums vai kaitējums, jo atšķirīga zaudējuma vai kaitējuma atlīdzināšanas kārtības un principu piemērošana salīdzināmās situācijās būtu pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 91. pantu. Līdz ar to likuma 4. un 5. pants aptver tikai tipiskākos un būtiskākos, taču ne visus iespējamos kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā zaudējuma vai kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskos pamatus (gadījumus), un atlīdzinājums var tikt piešķirts arī minētajās tiesību normās tieši nenorādītās situācijās" (Senāta 2018. gada 14. novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1081/2018 12.-13. punkts; Senāta 2019. gada 18. oktobra lēmuma lietā Nr. SKA-1533/2019 15. punkts).
Ņemot vērā, ka likuma 2. panta otrā daļa nesaskan ar likuma koncepciju, vērojamas grūtības vienveidīgai tās piemērošanai praksē.

Likumā ietvertie kaitējuma atlīdzināšanas pamati attiecībā uz kaitējumu, kas nodarīts publisko tiesību juridiskās personas prettiesiskas rīcības dēļ, ir pārskatāmi, konkretizējot likuma 2. panta otrajā daļā ietverto kaitējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu (redakcionāli ietverot) likuma 4. un 5. pantā. Ar minēto likuma mērķis netiek mainīts un privātpersonai gan kriminālprocesā, gan administratīvā pārkāpuma procesā prettiesiskas rīcības rezultātā nodarītā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir spēkā stājies nolēmums, ar kuru kompetentā institūcija ir konstatējusi prettiesisku rīcību.
Latvijas Republikas Satversmes 92. panta trešais teikums paredz vispārēju garantiju: nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Tādējādi likumdevējs Kaitējuma atlīdzināšanas likumā ir paredzējis tiesisko regulējumu, kas noteiktā kārtībā ļauj privātpersonai īstenot tiesisko aizsardzību arī citos – likumā tieši neminētos – gadījumos. Kaitējuma atlīdzināšanas likuma attiecināšana uz visiem prasījumiem, kas izriet no iestādes vai tiesas prettiesiskas rīcības administratīvā pārkāpuma procesā, ir pamatota ar to, ka visiem prasījumiem, kas izriet no viena veida tiesiskajām attiecībām (jomas), vajadzētu tikt skatītiem pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem vienādā procesuālā kārtībā. Tas izriet arī no Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 1. pantā noteiktā likuma mērķa (Senāta 2021. gada 8. novembra lēmums lietā Nr. A420229019, SKA-619/2021).
Tiesu praksē atzīts, ka prettiesiskā rīcība būtu jākonstatē tajā procesā, kurā ir radies kaitējums, līdz ar to personas iebildumi par administratīvā pārkāpuma procesā veikto iestādes procesuālo darbību tiesiskumu būtu izvirzāmi un izvērtējami pamatprocesā (Senāta 2021. gada 8. novembra lēmuma lietā Nr. SKA-619/2021 8. punkts. Skat. arī Senāta 2021. gada 10. decembra lēmuma lietā Nr. SKA-644/2021 5. punktu). Arī administratīvajai tiesai nebūtu jāveic kontrole pār procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā. Administratīvajai tiesai pašai nebūtu jāvērtē šādu darbību tiesiskums, jo atlīdzinājuma jautājums ir pakārtots prasījums, kas nav izlemjams pirms tiesiski saistoša kompetentās iestādes, amatpersonas vai tiesas izvērtējuma par iestādes darbības tiesiskumu un šo darbību ietekmi uz personas saukšanu pie administratīvās atbildības (sal. Senāta 2020. gada 19. maija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA‑1198/2020 5. punkts).
Likumprojektā ir pārskatīti likumā ietvertie kaitējuma atlīdzināšanas tiesiskie pamati attiecībā uz kaitējumu, kas nodarīts publisko tiesību juridiskās personas prettiesiskas rīcības dēļ, konkretizējot likuma 2. panta otrajā daļā ietverto kaitējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu likuma 4. panta pirmajā daļā un 5. panta pirmajā daļā. Konceptuāli netiek mainīts tas, ka priekšnoteikums tiesībām uz kaitējuma atlīdzinājumu ir kriminālprocesā konstatēta iestādes prettiesiska rīcība, kā arī tiesu praksē nostiprinātais, ka prettiesisku rīcību konstatē attiecīgajā procesā. Līdzīgs nosacījums piemērojams arī attiecībā uz administratīvā pārkāpuma procesu.
Likumprojekta 4. panta pirmā daļa jaunā redakcijā aptver iespēju privātpersonai prasīt kaitējuma atlīdzināšanu par kriminālprocesā veiktu prettiesisku rīcību, tādējādi faktiski dublējot pašreizējo 4. panta pirmās daļas 6. punktā paredzēto tiesisko pamatu.
Savukārt likuma 5. panta 2. punkts tiek ietverts 5. panta pirmās daļas (jaunā redakcijā) tvērumā.
Prettiesisku rīcību Kaitējuma atlīdzināšanas likuma izpratnē nevar konstatēt "ārpus pamatprocesa", piemēram, ar dienesta pārbaudes atzinumu, jo pārkāpums jākonstatē attiecīgajā procesā pilnvarotajai un kompetentai amatpersonai. Prettiesisku rīcību var konstatēt attiecīgajā procesā kompetenta amatpersona.

Ar 2019. gada 13. jūnija likumu "Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā" Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā tiek mainīts iestādes "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta nosaukums" nosaukums uz "Finanšu izlūkošanas dienests".

Visā likuma tekstā vārdi "Kontroles dienests" tiek aizstāts ar vārdiem "Finanšu izlūkošanas dienests".

Likuma 4. panta nosaukums ir "Kriminālprocesā nodarītā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats", taču pantā lietots apzīmējums "tiesības". Lai salāgotu pantā lietotos terminus ar panta nosaukumu, likuma 4. panta otrajā daļā vārdi "ir tiesības" tiek aizstāti ar vārdiem "ir tiesiskais pamats".
Šobrīd Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4. panta pirmās daļas 2. punkts nedefinē attiecīgā nolēmuma spēkā stāšanos nepieciešamību, tāpēc pants tiek redakcionāli precizēts.

Lai salāgotu Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4. panta pantā lietotos terminus ar panta nosaukumu, likuma 4. panta otrajā daļā vārdi "ir tiesības" tiek aizstāti ar vārdiem "ir tiesiskais pamats".
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 322. panta otrajai daļai tiesas spriedumi stājas spēkā šajā likumā noteiktajā kārtībā. No Kriminālprocesa likuma 633. panta redzams, ka tiesas lēmums stājas spēkā un tiek izpildīts, kad beidzies termiņš tā pārsūdzēšanai un lēmums nav pārsūdzēts. Tāpēc redakcionāli tiek precizēts 4. panta otrās daļas 2. punkts, uzsverot nolēmuma spēkā stāšanās nepieciešamību. Turklāt, tā kā 4. panta otrās daļas 2. punktā vārdi "spēkā stājies" faktiski dublējas ar "pilnībā", redakcionāli tiek dzēsts vārds "pilnībā".

Likuma redakcija tika izstrādāta, vadoties no Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ietvertā regulējuma. Proti, likums tika veidots, izmantojot vienotu kaitējuma atlīdzināšanas kārtību gan gadījumā, ja kaitējums personai nodarīts ar valsts nepamatotu vai prettiesisku rīcību administratīvo pārkāpumu lietvedībā, gan kriminālprocesā. Likumā definētie tiesiskie pamati kaitējuma, kas privātpersonai nodarīts administratīvo pārkāpumu lietvedībā, atlīdzībai, noteikti, pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 239. panta 1., 4., 8 un 10. punktu (skat. Kaitējuma atlīdzināšanas likumprojekta anotāciju, likumprojekta Nr: 578/Lp12, pieejams https://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/webAll?SearchView&Query=([Title]=*kait%C4%93juma*)&SearchMax=0&SearchOrder=4). Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss 2020. gada 1. jūlijā zaudēja spēku, to aizstājot Administratīvās atbildības likumam. Administratīvās atbildības likuma izveides mērķis bija ieviest mūsdienu tiesiskajiem standartiem atbilstošu no procesuālā viedokļa vienkāršu un ātru administratīvā pārkāpumu procesu, kas nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, procesuālo taisnīgumu un soda neizbēgamību. Ar Administratīvās atbildības likumu tika ieviestas būtiskas izmaiņas administratīvo sodu sistēmā, t.sk. administratīvo sodu veidos, apmēros, kā arī lēmumu pieņemšanā un izpildē.

Latvijas Republikas Satversmes 92. panta trešais teikums noteic, ka "nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu". Tādējādi konstitucionālā līmenī ir nostiprinātas ikviena tiesības uz atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā. Termins "nepamatots" nav identisks terminam "prettiesisks", Latvijas Republikas Satversmē lietotais jēdziens ir saturiski plašāks (Gredzena I., Mita D. 92. pants. Tiesības uz atlīdzinājumu. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 922. lpp.).
Salīdzinājumam norādāms, ka administratīvajā procesā tas aptver situācijas, kad iestāde ir rīkojusies tiesiski, tomēr kādai personai ir nodarījusi kaitējumu, kas, no taisnīguma viedokļa raugoties, būtu atlīdzināms. Piemēram, personai sabiedrības interesēs ir radies īpaši smags tiesību aizskārums un ir acīmredzami netaisnīgi, ka persona viena cieš šā administratīvā akta radīto seku dēļ (Gredzena I., Mita D. 92. pants. Tiesības uz atlīdzinājumu. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 922. lpp.).
Tādējādi likuma 5. panta tvērums paredz atlīdzinājumu ne tikai personai, kura tiek saukta pie atbildības, bet arī, piemēram, cietušajam, lieciniekam, ja administratīvā pārkāpuma procesā publisko tiesību juridiskās personas prettiesiskas rīcības dēļ šai personai radies kaitējums.
Likuma 5. panta otrā daļa redakcionāli salāgojama ar likuma 4. panta otro daļu, definējot privātpersonai administratīvā pārkāpuma procesā nepamatotas rīcības rezultātā nodarītā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskos pamatus.
Likuma 5. panta trešā daļa vērsta uz būtiskām (īpašām) privātpersonai radītām sekām administratīvā pārkāpuma procesā, paturot prātā, ka valstij nav pienākuma atlīdzināt privātpersonai par jebkurām pūlēm, ko persona veltījusi saistībā ar administratīvā pārkāpuma procesu.
Pamata kritērijs nepamatotas rīcības konstatēšanai ir tas, ka persona nav administratīvi sodīta.
Lai izslēgtu gadījumus, kad par kaitējuma atlīdzināšanu lemj divas dažādas institūcijas (tas ir, ja uzsāktais administratīvā pārkāpuma process vēlāk pārkvalificēts uz kriminālprocesu (vai otrādi) un iestājas kaitējuma atlīdzināšanas gadījums, tad viena lemj par administratīvā pārkāpuma procesā radīto kaitējumu un otra – par kriminālprocesā radīto kaitējumu), likumprojektā paredzēts, ka, ja administratīvā pārkāpuma process tiek izbeigts, bet par to pašu nodarījumu uzsākts kriminālprocess, tad tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu rodas pēc galīgā nolēmuma spēkā stāšanās kriminālprocesā, kura rezultātā iestājas kāds no likumā paredzētajiem tiesiskajiem pamatiem vai otrādi. Pārkvalificētā procesā privātpersonai rodas tiesības prasīt kaitējuma atlīdzināšanu tikai pēc galīgā nolēmuma spēkā stāšanās.
Administratīvās atbildības likums paredz, ka, ja administratīvo pārkāpumu izdarījis bērns vecumā no 11 līdz 14 gadiem un ir jāizlemj jautājums par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu, amatpersona uzsāk administratīvā pārkāpuma procesu un pārbauda faktus par izdarīto administratīvo pārkāpumu šajā likumā noteiktajā kārtībā. No minētā izriet, ka administratīvais pārkāpums faktiski ir ticis izdarīts, bet persona (bērns, nepilngadīgais) procesa gaitā nav tikusi administratīvi sodīta. Tāpēc audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanas gadījumā administratīvā soda nepiemērošana nav tiesiskais pamats kaitējuma atlīdzināšanai.
Turklāt administratīvā pārkāpuma procesu veicošās amatpersonas prettiesisku rīcību, kas veikta administratīvā pārkāpuma procesā, var konstatēt kriminālprocesā.

Likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumu un nemantisko kaitējumu, kas tai nodarīts ar publisko tiesību juridiskās personas prettiesisku vai nepamatotu kriminālprocesuālu rīcību vai rīcību, kas veicama administratīvā pārkāpuma procesā, tostarp rīcību, kas veikta pirms attiecīgā procesa uzsākšanas. Tādējādi likuma 1. pantā jau tiek definēts, ka kaitējums tiek atlīdzināts par prettiesisku vai nepamatotu publisko tiesību juridiskās personas rīcību, tāpēc atkārtošana 6. pantā nav nepieciešama un 6. pants redakcionāli precizējams. Panta tvērums pēc būtības netiek mainīts, tikai konkretizēts prettiesiskas un nepamatotas rīcības jēdziens.

Tiesību zinātnē pastāv viedoklis, ka prettiesiska rīcība ir konstatējama, ja persona pārkāpj saistošus pienākumus vai neievēro aizliegumus, kas izriet no tiesību sistēmas. Tādēļ likuma 6. panta pirmās daļas redakcija veidota visaptveroša, paredzot, ka rīcība šā likuma izpratnē ir prettiesiska, ja tā neatbilst tiesību normām.
Kriminālprocesuālas darbības tiesiskumu persona var pārbaudīt, iesniedzot sūdzību Kriminālprocesa likuma 24. nodaļā paredzētajā kārtībā. Ja nepastāv kompetentās iestādes vai amatpersonas lēmums, ar kuru iestādes rīcība ir atzīta par prettiesisku, nav pamata lemt par kaitējuma atlīdzinājumu. Pretējā gadījumā situācijā, kad kriminālprocesuālā rīcība nebūtu atzīta par prettiesisku, process administratīvajā tiesā par atlīdzinājuma piešķiršanu kļūtu bezmērķīgs, un šāds prasījums būtu acīmredzami noraidāms, jo administratīvās tiesas kompetencē nav kriminālprocesuālās darbības tiesiskuma pārvērtēšanas (Senāta 2020. gada 17. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-863/2020 5. punkts. Skat. arī Senāta 2020. gada 17. aprīļa lēmuma lietā Nr. SKA-909/2020 10. punktu).
Likuma 4. panta pirmā daļa un 5. panta pirmā daļa jaunā redakcijā paredz, ka prettiesisku rīcību konstatē ar publisko tiesību juridiskās personas nolēmumu. Turklāt šāds nolēmums iegūstams pamata procesā, ievērojot, ka lēmējiestādes uzdevums ir tikai noteikt atbilstošu atlīdzinājumu par pārkāpumu (personas tiesību aizskārumu), kas jau konstatēts (Senāta 2018. gada 14. novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1081/2018 10. punkts. Skat. arī Senāta 2021. gada 29. jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-831/2021 2. punktu). Ja nepastāv kompetentās iestādes vai amatpersonas lēmums, ar kuru iestādes rīcība ir atzīta par prettiesisku, nav pamata lemt par kaitējuma, kas nodarīts ar prettiesisku rīcību, atlīdzinājumu. Tikai pēc tam, kad ir pieņemts lēmums, kas ir par pamatu tiesībām uz kaitējuma atlīdzinājumu, personai ar iesniegumu par atlīdzinājumu ir jāvēršas iestādē, kas paredzēts Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 17. panta otrajā daļā (Senāta 2020. gada 16. jūnija lēmuma lietā Nr. SKA-1123/2020 7. punkts.).

Nepamatots tiesību aizskārums ir tāds, kas rada pamattiesību pārkāpumu. Tomēr tiesību aizskārums var būt ne tikai Satversmē noteikto pamattiesību aizskārums, bet arī "vienkāršs" likumā vai citā normatīvā aktā paredzēto subjektīvo tiesību aizskārums. [..] Satversmes 92. panta trešajā teikumā lietoto jēdzienu "tiesību aizskārums" vajadzētu saprast augstā abstrakcijas pakāpē kā jebkādu personas tiesību vai likumisko interešu samazinājumu vai traucējumu. Tiesību aizskārums nav jebkura personai nepatīkama, nelabvēlīga rīcība; nepieciešams konstatēt, ka tiek samazinātas vai traucētas ar tiesību normām vispārēji aizsargātas intereses (piemēram, tiesības prasīt tiesību normas izpildi, arī tiesības saņemt likumā paredzētu labumu, tiesības paļauties uz nodibinātu tiesisko attiecību stabilitāti u.tml.) (Edvīns Danovskis, Dr.iur, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras lektors, Nepamatota tiesību aizskāruma jēdziens Satversmes 92. pantā).
Tiesu praksē nostiprinājusies atziņa, ka nepamatota personas saukšana pie kriminālatbildības, apsūdzības uzrādīšana un notiesājošs tiesas spriedums, kaut arī vēlāk tas ticis atcelts, jebkurai personai sagādā morālas ciešanas un psiholoģiskus pārdzīvojumus, kas ir prezumējams fakts un nav īpaši jāpierāda.
Tāpēc likuma 6. panta otrajā daļā minētā nepamatota rīcība ir saistīta ar 4. panta otrajā daļā vai trešajā daļā vai 5. panta otrajā daļā definēto kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata esību.
 

Senāts ir atzinis, ka par līdzatbildību likuma 8. panta pašreizējā redakcijā var tikt atzīta vienīgi personas rīcība kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma procesa laikā. Respektīvi, personas rīcība pirms kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanas nav uzskatāma par pamatu līdzatbildības konstatēšanai (Senāta 2021. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-698/2021 12. punkts). Tādējādi personas prettiesiskās darbības, kuras veiktas pirms kriminālprocesa un administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanas, nesniedz pamatu līdzatbildības konstatēšanai likuma 8. panta izpratnē. Tomēr var būt apstākļi, kas liecina, ka pašas personas rīcība ir bijusi par iemeslu brīvības atņemšanas piemērošanai vai arī ilgākai piemērošanai, nekā tas būtu objektīvi nepieciešams. Šādā situācijā var būt nepamatoti personai piešķirt likumā paredzēto atlīdzinājumu pilnā apmērā (Senāta 2021. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-698/2021). Līdz ar to likuma 8. panta saturs ir precizējams.

Viens no līdzatbildības konstatēšanas kritērijiem ir personas apzināta rīcība. Persona pirms procesa uzsākšanas apzināti var veikt darbības (arī pret sevi), kas var būt pamats (ir cēloniskā sakarā) procesa uzsākšanai un acīmredzami atzīstamas par pašas personas negodprātīgu rīcību. Piemēram, persona apzināti var uzņemties citas personas vainu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai nepamatoti atzīt administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, lai gan attiecīgo administratīvo pārkāpumu nav izdarījusi.
Tāpat uz personas līdzatbildību var norādīt apstākļi, kad personai ir bijis konkrēts no tiesību normām izrietošs pienākums, bet viņa apzināti izvēlējusies to nepildīt. Administratīvās atbildības likums paredz, ka pie atbildības saucamajai personai ir pienākums pašai norādīt uz savu alibi, kā arī uz administratīvo atbildību izslēdzošiem apstākļiem. Līdzīgs regulējums ietverts Kriminālprocesa likumā, paredzot, ka uz apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, kā arī uz alibi jānorāda personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību saistībā ar šā nodarījuma izmeklēšanu, ja vien šādas ziņas jau nav iegūtas izmeklēšanā. Ja persona uz atbildību izslēdzošiem apstākļiem vai alibi apzināti nav norādījusi, ir konstatējams līdzatbildības iestāšanās apstāklis, kas personai liedz iespēju pilnībā vai daļēji saņemt atlīdzību.
Gan Administratīvās atbildības likums, gan Kriminālprocesa likums personai uzliek virkni pienākumu. Piemēram, personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir pienākums bez kavēšanās ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma vai izpildīt citus minētos kriminālprocesuālos pienākumus. Aizdomās turētā pienākums ir ievērot drošības līdzekļa noteikumus. Administratīvā pārkāpuma procesa dalībnieka pienākums ir ierasties pēc aicinājuma uz tiesas sēdi. Līdzatbildība var tikt konstatēta arī personas rīcībā, apzināti neievērojot normatīvajos aktos noteiktos pienākumus. Piemēram, apzināti izbraucot no valsts, tādējādi neievērojot piemēroto drošības līdzekli – aizliegumu izbraukt no valsts; apzināti nepiedaloties procesuālajās darbībās, kā rezultātā personai piemērota piespiedu atvešana. Nolēmumu, ar kuru atzīts, ka privātpersona nav izpildījusi likumā noteiktos procesuālos pienākumus, konstatē amatpersonas (arī tiesa (tiesnesis)), kas veic administratīvā pārkāpuma procesu vai procesa virzītājs kriminālprocesā. Lēmējiestādes kompetencē neietilpst konstatēt kādu privātpersonai noteiktā pienākuma (piemēram, procesuālās sankcijas vai piespiedu līdzekļa piemērošana) neizpildi.
Bezdarbība minētā panta izpratnē ir tulkojama kā viens no rīcības veidiem.
Privātpersonas līdzatbildības apstākļos šī norma pēc būtības prasa konstatēt cēloņsakarību starp personas rīcību un nelabvēlīgo seku iestāšanos (Senāta 2021. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-698/2021 12. punkts). Tādējādi normas satura ietvaros nepietiek konstatēt personas iespējamu līdzatbildību. Tai ir jābūt cēloņsakarībā ar nelabvēlīgo seku iestāšanos

Ar Satversmes tiesas spriedumu Nr. 2021-25-03 Ministru kabineta 2011. gada 8. novembra noteikumu Nr. 859 "Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru" (turpmāk – Noteikumi Nr. 859) 3., 4. un 5. punkts tika atzīti par neatbilstošiem Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, ciktāl tas neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā. Kaitējuma atlīdzināšanas likumā noteikts, ka izmaksas par juridisko palīdzību un ar to saistītajiem izdevumiem atlīdzina atbilstoši normatīvajos aktos par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības samaksu kriminālprocesā noteiktajiem veidiem un apmēram, proti, atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumiem Nr. 1493 "Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību" (turpmāk – Noteikumi Nr. 1493). Satversmes tiesas sprieduma Nr. 2021-25-03 14.2.2. apakšpunktā norādīts, ka Noteikumi Nr. 859 izstrādāti pēc līdzības ar Noteikumiem Nr. 1493, tāpēc ir pamatoti salīdzināt Noteikumos Nr. 1493 un Noteikumos Nr. 859 noteiktos atlīdzinājuma apmērus. Ja valsts spēj nodrošināt adekvātu juridisko palīdzību par attiecīgu atlīdzību, tad nav pamata uzskatīt, ka atlīdzināmajiem izdevumiem vajadzētu būtiski atšķirties. Vienlaikus Satversmes tiesas spriedumā Nr. 2021-25-03 konstatēts, ka dalīta tiesiskā regulējuma ietekmē netiek konsekventi ievēroti vienoti juridiskās palīdzības apmēri. Ievērojot minēto, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā ir izdarīti grozījumi (Skat. 2024. gada 28. novembra likums "Grozījumi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā"), paredzot, ka izņēmuma gadījumā iestāde vai tiesa, nosakot ar juridisko palīdzību saistīto atlīdzināmo izdevumu apmēru, var noteikt lietas apstākļiem atbilstošu atlīdzināmo izdevumu apmēru, kas pārsniedz normatīvajos aktos par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības samaksu administratīvajās lietās noteiktos apmērus un to apjomus, ja šie izdevumi ir bijuši objektīvi nepieciešami. Tādējādi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā ir paredzēta ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājums sapratīgā apmērā. Attiecīgs princips šobrīd nav ietverts Kaitējuma atlīdzināšanas likumā, un izdevumi par juridisko palīdzību tiek atlīdzināti konstanti atbilstoši spēkā esošajām taksēm, kuras definētas Noteikumos Nr. 1493.

Kaitējuma atlīdzināšanas likumā pārņemts Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā ietvertais tiesiskais regulējums attiecībā uz izmaksu, kas saistītas ar juridisko palīdzību, atlīdzināšanu, tādējādi paredzot vienotu sistēmu kaitējuma, kas nodarīts ar valsts nepamatotu vai prettiesisku rīcību, atlīdzināšanu kriminālprocesā, administratīvā pārkāpumu procesā vai administratīvajā procesā, jo nav būtiskas nozīmes tam, kādā procesā valsts nodara zaudējumus.

Kā atzinusi Satversmes tiesa, tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). 
Likuma 13. panta trešā daļa paredz ierobežojumu mantiskā zaudējuma atlīdzināšanai, ja aprēķinātā summa pārsniedz 145 000 euro. Turklāt šāds ierobežojums noteikts, vadoties no Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteiktā atlīdzinājuma apmēram identisku apmēru.
Eiropas Savienības Tiesā 2020. gada 10. decembra spriedumā lietā C-735/19, kas izskatīta pēc Latvijas Republikas Augstākās tiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tiesvedībā Euromin Holdings (Cyprus) Limited pret Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, atbildot uz Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, norādīja, ka "Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja ar dalībvalsts administratīvās iestādes lēmumu ir pieļauts Savienības tiesību normas pārkāpums un saistībā ar šī pārkāpuma radītajiem zaudējumiem ir iestājusies šīs dalībvalsts atbildība, no minētā izrietošo mantisko zaudējumu atlīdzinājums var tikt ierobežots līdz 50 % no šo zaudējumu apmēra".

Saskaņā ar Senāta atziņām atbilstoši vispārējam principam katrs zaudējums ir atlīdzināms tādā apmērā, lai pēc iespējas atjaunotu iepriekšējo stāvokli (gan efektivitātes, gan līdzvērtības ziņā) (Senāta 2016. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-1012/2016 8. punkts). Tādējādi, nosakot atlīdzināmo mantisko zaudējumu apmēru, par taisnīgu būtu atzīstams tāds apmērs, kas atbilst pierādītajam zaudējumu apmēram, ievērojot konkrētās lietas apstākļus (iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, kā arī cietušā rīcību).
No Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma ir izslēgta tā 13. panta trešā daļa, kurā bija paredzēti ierobežojumi mantiskā zaudējuma atlīdzināšanai, ja aprēķinātā summa pārsniedz 145 000 euro. (Skat. 2024. gada 28. novembra likums "Grozījumi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā").
Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Latvijas Republikas Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību.
Tādējādi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums paredz atlīdzināt kaitējumu par prettiesisku rīcību.
Vadoties no Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma mērķa, prezumējams, ka arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 13. panta trešajā daļā mantisko zaudējumu atlīdzināšanas ierobežojumi bija attiecināmi uz gadījumiem, kad mantiskais zaudējums tiek noteikts prettiesiskas rīcības gadījumā.
Ar Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu lietā Nr. C-735/19 atzīts, ka nav pieļaujama zaudējumu atlīdzinājumu ierobežošana saistībā ar pieļautiem tiesību normu pārkāpumiem, proti, ar prettiesisku rīcību. Minētajā Eiropas Savienības Tiesas nolēmumā lietā Nr. C-735/19 nav vērtēta zaudējumu atlīdzinājumu ierobežošana saistībā ar nepamatotu rīcību.
Kaitējuma atlīdzināšanas likums nošķir gan prettiesisku, gan nepamatotu rīcību. Tādējādi Kaitējuma atlīdzināšanas likums, atšķirībā no Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma, ir ar plašāku tvērumu, jo paģēr arī nepamatotas rīcības rezultātā radīto zaudējumu atlīdzināšanu.
Ievērojot minēto, Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 13. panta trešā daļa precizējama, nosakot, ka ierobežojumi attiecas vienīgi uz zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar nepamatotu rīcību.

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma izpratnē patstāvīgs atlīdzinājuma veids var būt arī iestādes atvainošanās, ja personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags (Senāta 2020. gada 9. jūlija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-803/2020), taču likumā nav konkretizēta kārtība, kādā lēmējiestāde īsteno publisko atvainošanos.

Saskaņā ar Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 10. pantu oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" kā oficiālus paziņojumus publicē publisko reģistru ierakstus, publisko tiesību subjektu, to amatpersonu un privātpersonu sludinājumus, paziņojumus vai informāciju, ja to oficiālu publicēšanu paredz ārējie normatīvie akti.
Šobrīd publiskas rakstveida atvainošanās publicēšana nav paredzēta ārējos normatīvajos aktos.
Kopš 2021. gada 1. janvāra oficiālās publikācijas izsludināšana oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" pilnībā tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem. Pasūtītājam bez maksas tiek nodrošināta izsludināšana visām oficiālajām publikācijām (arī paziņojumiem), kuru publicēšanu paredz ārējie normatīvie akti. Tāpēc publikācija iestādēm papildu izdevumu slogu nerada.
Tādejādi nepieciešams izteikt likuma 14. panta trešo daļu jaunā redakcijā, paredzot, ka publiska rakstveida atvainošanās publicējama oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Minētais regulējums neaizliedz lēmējiestādei publisku rakstveida atvainošanos papildus publicēt lēmējiestādes interneta vietnē.
Vienlaikus nosakāms, ka rakstveida atvainošanās ir publiskojama tikai pēc privātpersonas piekrišanas vai akcepta (saskaņojuma). Lēmējiestādei vienpersoniski izšķiroties par rakstveida atvainošanās publiskošanu, nepamatoti var tikt aizskartas privātpersonas tiesiskās intereses uz personas datu aizsardzību.
Turklāt Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14. panta trešajā daļā ietvertie atvainošanās veidu formulējumi redakcionāli precizējami, jo Kaitējuma atlīdzināšanas likuma tvērumā atvainošanās visos gadījumos būs saistīta ar lemējiestādes rakstveidā paustu atvainošanos. Atšķirsies vien tas, vai tā tiek pausta publiski. Proti, vai lēmējiestāde privātpersonai atvainosies rakstveidā personiski, ietverot atvainošanos tikai administratīvajā aktā, vai arī rakstveidā atvainosies, publiskojot atvainošanās tekstu oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15. panta trešajā un ceturtajā daļā par nepamatotu vai prettiesisku brīvības ierobežošanu nodarīta nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmērs saistīts ar valstī noteikto minimālo mēnešalgu kaitējuma atlīdzināšanas tiesiskā pamata iestāšanās brīdī, piemēram, brīdī, kad spēkā stājies personu attaisnojošs spriedums. Tādējādi personām salīdzināmos apstākļos var tikt noteikts atšķirīgs atlīdzinājuma apmērs atkarībā no tā, kad radies tiesiskais pamats, lai arī tiesību ierobežojums noticis vienā laikā.

Likumā paredzams, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmērs saistāms ar valstī noteikto minimālo mēnešalgu kaitējuma atlīdzināšanas lēmuma pieņemšanas brīdī, kas uzskatāms par atbilstīgu atlīdzinājumu Satversmes 92. panta izpratnē. Šāds risinājums atbilst aktuālajai valstī esošajai ekonomiskajai situācijai.

Šobrīd nepamatota kriminālprocesa gadījumā likumdevējs ir uzlicis plašsaziņas līdzekļiem pienākumu pēc privātpersonas pieprasījuma atspoguļot informāciju par kriminālprocesa izbeigšanu, taču kriminālprocess var tikt izbeigts, jo noticis cietušā un aizdomās turētā vai apsūdzētā izlīgums, izdarītajā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva, iestājies noilgums u.c. Vienlaikus vērā ņemams Kriminālprocesa likumā noteiktais, ka tiesas nolēmumu pasludina publiski (izņēmumi ir paredzēti, ja tiesas sēde bijusi slēgta). Tāpēc faktiski plašsaziņas līdzekļi varētu atspoguļot jebkādas ziņas par kriminālprocesu.

Senāts ir atzinis, ka informācija plašsaziņas līdzekļos tiek atspoguļota, plašsaziņas līdzekļiem īstenojot likumā noteikto pienākumu nodot sabiedrībai informāciju, kas skar tās intereses (Senāta 2022. gada 25. februāra spriedums lietā Nr. A420138419, SKA-254/2022). Lai nodrošinātu, ka tiek aizsargātas privātpersonas tiesiskās intereses un sabiedrība tiek informēta par to, ka persona atzīta par nevainīgu noziedzīgajā nodarījumā, par kuru tā tika turēta aizdomās un apsūdzēta (Senāta 2022. gada 25. februāra spriedums lietā Nr. A420138419, SKA-254/2022), normas saturs ir paplašināms, paredzot, ka pēc privātpersonas pieprasījuma plašsaziņas līdzekļi var publicēt faktiski jebkāda satura informāciju par kriminālprocesa vai administratīva pārkāpuma procesa rezultātu. Arī informāciju par krimināllietā taisītu personu attaisnojošu spriedumu, par kuru norma gramatiski šobrīd neparedz informācijas publicēšanu. Tādējādi likuma 16. panta otrajā daļā vārdi "publicē informāciju par kriminālprocesa vai administratīvo pārkāpumu lietvedības izbeigšanu" tiek aizstāti ar vārdiem "publicē informāciju par kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma procesā pieņemto lēmumu".

Pirms Administratīvās atbildības likuma spēkā stāšanās lēmumu par administratīvā soda piemērošanu pieņēma arī rajona (pilsētas) tiesa, pildot kontrolējošās iestādes funkcijas. Proti, tiesas darbojās iestādes statusā (sākotnējā lēmuma pieņemšana), nevis kā tiesu varas institūcija. Ar Administratīvās atbildības likuma spēkā stāšanos šāda kārtība vairs nav paredzēta un tiesas izskata tikai pārsūdzību par iestādes pieņemto lēmumu.

Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. panta 1. punktam Latvijā pastāv Latvijas Republika kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona un atvasinātas publiskas personas. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. panta 2. punkts nosaka, ka atvasināta publiska persona ir pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tai ar likumu piešķirta sava autonoma kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu. (Danovskis E., Briede J. Publisko tiesību subjektu civiltiesiskais statuss. Jurista Vārds. 2012. gada 14. februāris Nr. 7 (706), 6.–11. lpp.). Pašvaldības ir plašāk zināmās atvasinātās publiskās personas. Pašvaldības kā atvasinātas publiskas personas parasti izveido plašu iestāžu tīklu – pašvaldības policiju, bibliotēkas, izglītības iestādes, kultūras iestādes u.c. Arī šīs iestādes, ko sauc par pastarpinātām pārvaldes iestādēm, nav tiesību subjekti. Visas juridiskās darbības tās veic attiecīgās atvasinātās publiskās personas vārdā (Danovskis E., Briede J. Publisko tiesību subjektu civiltiesiskais statuss. Jurista Vārds. 2012. gada 14. februāris Nr. 7 (706), 6.–11. lpp.).
Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 17. panta otrā daļa tiek veidota, ievērojot Administratīvās atbildības likuma 255. panta regulējumu, ka nolēmuma par sodu izpildi organizē un kontrolē tā iestāde, kuras amatpersona sākotnēji pieņēmusi nolēmumu par sodu.
Tāpēc likuma 17. panta otrā daļa izsakāma jaunā redakcijā, tostarp izslēdzot no likuma tiesu kā institūciju, kas pieņēma lēmumu par administratīvo sodīšanu. Piemēram, ja lēmumu pieņem Valsts policijas amatpersona, tad lēmējiestāde būs Valsts policija.
Ar grozījumiem Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 17. panta otrā daļa tiek izteikta jaunā, plašākā redakcijā, aptverot arī šā brīža Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 17. panta trešās daļas regulējumu, tāpēc Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 17. panta trešās daļas regulējums vairs nav nepieciešams. Ar Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 17. panta otrajā daļā minēto publisko tiesību juridisko personu ir saprotama arī pašvaldība. Vienlaikus 17. panta otrās daļas redakcija paredz iespēju pašvaldībai pašai noteikt lēmējiestādi par administratīvā pārkāpuma procesā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 18. panta trešā daļa dublē Administratīvā procesa likuma 56. panta otrās daļas regulējumu.

Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 18. panta trešā daļa tiek izslēgta, jo dublē Administratīvā procesa likuma regulējumu. Proti, Administratīvā procesa likuma 56. panta otrā daļa nosaka iestādes rīcību, ja tā saņem iesniegumu, kurš nav tās kompetencē.
Turklāt, ņemot vērā izmaiņas attiecībā uz lēmējiestādi par administratīvā pārkāpuma procesā nodarīt kaitējuma atlīdzināšanu, nav nepieciešams atsevišķs regulējums iesnieguma iesniegšanas kārtībai šajos gadījumos, līdz ar to 18. pants tiek izteikts jaunā redakcijā, paredzot vienotu iesniegumu iesniegšanas kārtību gan par kriminālprocesā, gan par administratīvā pārkāpuma procesā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, proti, privātpersona rakstveida iesniegumu par nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu iesniedz šā likuma 17. pantā minētajai lēmējiestādei.

Administratīvā procesa likuma 70. panta pirmā daļa nosaka, ka, ja ārējā normatīvajā aktā vai pašā administratīvajā aktā nav noteikts citādi, administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam. Administratīvais akts tādā veidā iegūst savu tiesisko eksistenci (Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Briede J. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 705. lpp.). Kaut arī administratīvais akts parasti stājas spēkā tā paziņošanas brīdī, tas neiegūst pastāvīgo spēkā esību, jo ir apstrīdams. Tikai tad, kad tas kļuvis neapstrīdams, tas iegūst pastāvīgo spēkā esību, kas ir pamats tiesiskās paļāvības aizsardzībai. No šā brīža administratīvā akta adresāts, kā arī trešās personas var paļauties uz ar administratīvo aktu radītu tiesisko attiecību pastāvīgumu (kontinuitāti) (Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Briede J. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 749. lpp.). Ja persona ir administratīvo aktu apstrīdējusi daļā, neapstrīdētajā daļā attiecīgais akts kļūst neapstrīdams (pilnībā stājies spēkā), un pēc tam persona var pārsūdzēt lēmumu tikai tajā daļā, attiecībā uz kuru bija vērsts apstrīdēšanas iesniegums (Senāta 2007. gada 3. decembra lēmums lietā Nr. SKA-539/2007. Grām.: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumi un lēmumi 2007.-Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 767.–776. lpp.). Arī attiecībā uz spriedumu spēkā stāšanos Administratīvā procesa likuma 263. panta otrā daļa paredz, ka, ja spriedums pārsūdzēts kādā daļā, nepārsūdzētajā daļā tas stājas spēkā, kad beidzies termiņš tā pārsūdzēšanai. Turklāt spēkā stājies spriedums ir obligāti izpildāms, un to var atcelt tikai likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā (Administratīvā procesa likuma 263. panta ceturtā daļa).
No likuma 25. panta pirmajā daļā noteiktā šobrīd izriet, ka kaitējuma atlīdzinājuma lietā pieņemtā lēmuma izpilde, proti, kaitējuma atlīdzības izmaksa, notiek tikai pēc tam, kad kaitējuma atlīdzinājuma lietā pieņemtais lēmējiestādes lēmums ir kļuvis neapstrīdams. Šobrīd tiesu praksē pastāv neviennozīmīga likuma 25. panta pirmās daļas interpretācija. Proti, Administratīvā rajona tiesa ir paudusi diametrāli pretējus viedokļus kaitējuma atlīdzības izmaksas jautājumā.
Vienā lietā tiesa atzina, ka tikai tad, kad attiecīgais strīds par visu pieteikto nodarītā kaitējuma atlīdzinājuma summu pilnībā ir izšķirts un galīgais lēmējiestādes lēmums vai tiesas nolēmums par kaitējuma atlīdzināšanu ir kļuvis neapstrīdams, izpildiestāde mēneša laikā pēc minētās informācijas saņemšanas izmaksā kaitējuma atlīdzību, pārskaitot to uz privātpersonas kontu kredītiestādē (Administratīvās rajona tiesas 2022. gada 26. maija lēmums sūdzības lietā Nr. A420192622). Proti, gadījumā, ja par personas prasīto kaitējuma atlīdzinājuma daļu vēl pastāv strīds un notiek tiesvedība, tad privātpersonai atbilstoši likuma 25. panta pirmajai daļai ir jāgaida galīgā tiesas nolēmuma spēkā stāšanos, neatkarīgi no tā, ka administratīvais akts attiecībā uz privātpersonu kādā daļā ir pat viņai labvēlīgs.
Savukārt citā lietā tiesa atzina, ka Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 25. panta pirmā daļa nav tulkojama tādējādi, ka nevar iegūt pastāvīgo spēkā esību kaitējuma atlīdzinājuma lietā pieņemtais lēmējiestādes lēmums daļā. Nav pamata uzskatīt, ka Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 25. pants kā speciālā tiesību normā konkrētajā gadījumā noteiktu citādu regulējumu nekā Administratīvā procesa likuma vispārējās tiesību normas. Iestādes, Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 25. panta pirmo daļu tulkojot nepamatoti sašaurināti, privātpersonai prettiesiski liedz baudīt piešķirto labumu, nepamatoti gaidot, kad strīds par pārējo nodarītā kaitējuma atlīdzinājuma summu pilnībā tiks izšķirts un stāsies spēkā galīgais tiesas nolēmums lietā (Administratīvās rajona tiesas 2024. gada 24. maija lēmums sūdzības lietā Nr. A420146024).

Lai novērstu privātpersonas tiesības uz atlīdzību tajā apmērā, par kuru faktiski nepastāv strīds, ierobežojumu, Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 25. panta pirmā daļa izsakāma jaunā redakcijā, paredzot, ka lēmums par kaitējuma atlīdzināšanu izpildāms mēneša laikā pēc tā spēkā stāšanās.