Anotācija (ex-ante)

Krāpnieciski uzņēmumi izmanto e-komercijas iespējas, lai gūtu negodīgas tirgus priekšrocības, nepildot savus PVN pienākumus, kā piemēram izvairoties no nodokļa nomaksas, darījumu nedeklarēšana u.c. PVN zaudējumi, ko rada preču piegāde ES mērogā starp uzņēmumiem (B2B – Business to Business, turpmāk- B2B) un B2C, 2019.gadā tika lēsti aptuveni 5 mljrd. euro gadā. Nav pieejamas ES mēroga aplēses par krāpšanu saistībā ar PVN pārrobežu B2C pakalpojumu sniegšanas jomā, bet tikai nozares dokumentēti pierādījumi par apraidi un tiešsaistes spēlēm. Līdz ar e-komercijas pieaugumu, problēma tikai palielināsies. Tā kā nodokļu administrāciju rīcībā nav informācijas, kas vajadzīga, lai nodrošinātu, ka PVN noteikumi par pārrobežu e-komerciju tiek piemēroti pareizi, kā arī, lai apkarotu ar PVN saistītu krāpšanu pārrobežu e-komercijā, ir nepieciešams ieviest regulējumu, lai nodokļu administrācijas rīcībā būtu informācija, lai atklātu krāpnieciskus uzņēmumus un uzraudzītu PVN saistības.

Lai risinātu iepriekš minētās problēmas, ES Padome 2020.gada 18.februārī pieņēma Direktīvu 2020/284, kuras ietvaros ir noteikts pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem veikt pietiekami detalizētu maksājumu saņēmēju un maksājumu uzskaiti attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, ko tie sniedz, lai dalībvalstu kompetentās iestādes varētu veikt tādu preču piegāžu un pakalpojumu sniegšanas kontroli nolūkā sasniegt mērķi – apkarot ar PVN saistītu krāpšanu.

Informācija, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir jāglabā, dalībvalstīm ir jāapkopo un tās apmaiņa jāveic, ir noteikta saskaņā ar ES Padomes 2010.gada 7.oktobra Regulu (ES) Nr. 904/2010 par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā. Sākot ar 2024.gada 1.janvāri, kad stāsies spēkā Direktīvas 2020/284 prasības, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību vai sniedz maksājumu pakalpojumus ES, ir jāuzglabā noteikta informācija par pārrobežu maksājumiem, ko veikuši maksātāji dalībvalstīs, un noteikta informācija par maksājumu saņēmējiem, un jānosūta šī informācija nodokļu administrācijai. Saskaņā ar ES Padomes 2020.gada 18.februāra Regulu (ES) 2020/283 ar ko groza Regulu (ES) Nr. 904/2010 attiecībā uz pasākumiem administratīvās sadarbības stiprināšanai, lai apkarotu ar PVN saistītu krāpšanu (turpmāk – Regula 2020/283), dalībvalstu nodokļu administrācijām minētā informācija jānosūta uz centralizēto elektronisko maksājumu informācijas sistēmu (angļu valodā - Central Electronic System of Payment information, turpmāk - CESOP), kuru pārvalda un tehniski uztur Eiropas Komisija (turpmāk – EK).

Tā kā Pievienotās vērtības nodokļa likuma (turpmāk – Likums) darbības jomas tvērumā nav pienākumu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem sniegt informāciju, kura ir noteikta Direktīvā 2020/284, ar Likumprojektu plānots paplašināt Likuma darbības jomu, nosakot, ka Likuma darbības jomas tvērumā ir arī pienākumi maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

Ar Likumprojektu plānots papildināt Likumu ar jaunu nodaļu, kurā tiks noteikts pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem sniegt informāciju par pārrobežu maksājumu pakalpojumiem PVN krāpniecības mazināšanas mērķiem.

Maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijas ir noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2015.gada 25.novembra Direktīvā (ES) 2015/2366 par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK, kuras regulējums ir pārņemts Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā. Subjektu loks uz kuriem attieksies  pienākums sniegt informāciju, atbilstoši Direktīvai 2020/284, ir noteikts Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 2.panta otrās daļas 1. ,2., 4., 7. un 8.punktā.
Tā kā Likumā nav skaidrots termins, kas ir maksājuma pakalpojuma sniedzējs un to nepieciešams skaidrot tikai attiecībā uz Likuma nodaļu, tad termina skaidrojums ir iekļauts Likumprojekta 3.pantā.
Vērtējot atsevišķu Latvijas finanšu institūciju atbilstību maksājumu pakalpojumu sniedzēju definīcijas tvērumam, secināts, ka Direktīvas 2020/284 prasības nacionālā līmenī nav attiecināmas uz Latvijas Banku un Valsts kasi, jo atbilstoši Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumam, Latvijas Banka un Valsts kase nav maksājumu pakalpojumu sniedzēji, jo tām nav piešķirta autorizācija kā licencētam vai reģistrētam subjektam.

Likumprojektā ir noteikts deleģējums Ministru kabinetam noteikt nosacījumus, kuriem iestājoties ir sniedzama informācija VID par pārrobežu maksājumu pakalpojumiem, kārtību, kādā minētā informācija tiek uzglabāta un sniegta VID, sniedzamās informācijas struktūru un saturu, kārtību, kādā aprēķina pārrobežu maksājumu skaitu, veic to uzskaiti un tajā ietvertās informācijas saturu, kā arī lietoto terminu skaidrojumu.

Ministru kabinets noteiks arī kārtību, kādā maksājumu pakalpojumu sniedzējs sniedz informāciju VID par maksājumu pakalpojumu saņēmējiem, kuras pamatprincipi un tehniskie risinājumi ir nostiprināti Regulā (ES) 2022/1504.

Ar grozījumiem Likumā ir nepieciešams veikt grozījumus arī Kredītiestāžu likumā, Krājaizdevu sabiedrību likumā un Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā, lai noteiktu, ka informācija par pārrobežu maksājumu pakalpojumiem ir izpaužama VID arī PVN krāpniecības mazināšanas mērķiem, kā arī lai noteiktu kārtību, kādā maksājumu pakalpojumu sniedzēji šo informāciju sniedz VID.

Lai nodrošinātu regulējuma efektīvu darbību par nepieciešamās informācijas sniegšanu VID par pārrobežu darījumiem, Likumprojektā ir paredzēta atbildība par regulējuma pārkāpumiem. Arī EK 2022.gada 4.augustā pieņemtajās vadlīnijas par maksājumu datu ziņošanu no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un pārsūtīšanu uz CESOP¹ ir norādīts, ka katrai dalībvalstij būtu jāpieņem tiesību akti, kas pieļauj sankcijas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri noteiktajā termiņā neiesniedz vai atkārtoti neiesniedz maksājumu datus, kā arī par novēlotu datu iesniegšanu vai tādu datu iesniegšanu, kas neatbilst Direktīvā 2020/284 noteiktajām prasībām.


¹ Guidelines for the reporting of payment data from payment service providers and transmission to the Central Electronic System of Payment information (CESOP) (Brussels, 4 August 2022, TAXUD.C.4(2022)6081833)
 

Likumprojektā ir paredzēta atbildība par regulējuma pārkāpumiem. Likumprojekta 2.pants paredz papildināt Likuma 146.pantu ar jaunu vienpadsmito daļu, ar kuru tiek paredzētas tiesības VID noteikt soda naudu maksājumu pakalpojuma sniedzējam, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs normatīvajos aktos noteiktā kārtībā un termiņā nav sniedzis informāciju VID. Likumprojektā noteiktais soda naudas apmērs ir līdz 14 000 euro.
Lai nodrošinātu regulējuma par automātisko informācijas apmaiņu par maksājumu pakalpojumu sniedzēju sniegto informāciju efektīvu darbību, Likumprojektā ir paredzēta atbildība par regulējuma pārkāpumiem. Atbildība tiek noteikta pēc līdzības ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32.⁵ pantā noteikto, kas paredz atbildību par pārkāpumiem saistībā ar automātisko informācijas apmaiņu par finanšu kontiem, starptautisko uzņēmumu grupu pārskatiem par katru valsti un ziņojamām pārrobežu shēmām. Soda naudas apmērs ir paredzēts līdz 14 000 euro, kas atbilst maksimālam soda apmēram, kāds šobrīd paredzēts saistībā ar automātisko informācijas apmaiņu par finanšu kontiem. Šāds maksimālais sods izvēlēts, ņemot vērā, ka pārkāpumi un to iespējamās izraisītās sekas pēc būtības ir līdzīgas. Katrā gadījumā VID, nosakot sodu, būs jāizvērtē lietderība un samērīgums, ņemot vērā katru konkrēto situāciju. Maksimālais sods varētu būt noteikts gadījumā, kad, piemēram, nodokļu maksātājs – ziņojošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nesniedz VID informāciju vispār, savukārt gadījumā, kad informācija ir sniegta ar novēlošanos, vai atkārtoti tiek iesniegta kļūdaina informācija, tad parasti būtu nosakāma zemāka soda nauda, ņemot vērā visus lietas apstākļus. Tāpat, nosakot soda naudas apmēru, var tikt ņemts vērā maksājumu pakalpojuma sniedzēja lielums, jo no tā ir atkarīgs gan kaitējuma apmērs, gan tas, vai attiecīgā soda nauda motivēs attiecīgo nodokļu maksātāju nepārkāpt regulējumu.
Nodrošināt regulējuma efektīvu īstenošanu ir svarīgi, jo no informācijas saņemšanas fakta un tās kvalitātes ir atkarīga spēja nodrošināt nodokļu normatīvo aktu izpildi maksājumu saņēmējiem, kas saņem pārrobežu maksājumus, izmantojot šo maksājumu pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus. Tāpat tas ir svarīgi, lai VID varētu izpildīt pienākumu nodot informāciju citu valstu nodokļu administrācijām par maksājumu saņēmēju ienākumiem, kas gūti no attiecīgas valsts rezidentiem, un var tikt aplikti ar PVN attiecīgajā valstī.
Likumprojektā noteiktā atbildība nepieciešama, lai to varētu piemērot par tādu pienākumu neievērošanu, kas ir saistīti ar starptautiskās automātiskās informācijas apmaiņas jomu, atbildības apmērs būtu ar atturošu raksturu, iespēju piemērot konkrētajai situācijai atbilstošu soda apmēru un samērīgs ar augstāk minētajām iespējamām sekām. Tādējādi ir nepieciešams nodrošināt, ka par konkrētu pārkāpumu tiek noteikts atbilstošs sods, kam būtu ne tikai sodoša funkcija, bet arī preventīva, proti, tam būtu jāattur turpmāk persona no pārkāpuma izdarīšanas, kā arī jāattur citas personas no pārkāpumu izdarīšanas, kā arī jāaudzina likumu ievērošanas un cienīšanas garā.
Ņemot vērā, ka lēmums par soda naudas uzlikšanu ir uzskatāms par administratīvo aktu Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas izpratnē, attiecīgajam nodokļu maksātājam tiks nodrošinātas Administratīvā procesa likumā paredzētās tiesības privātpersonai, attiecībā uz kuru tiek izdots administratīvais akts.