Anotācija

Pievienošanās 1997.gada 18.septembra Konvencijai par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu atsaukšana.

Nākamā diena pēc izsludināšanas (likumprojektam)

-

1997.gada 18.septembrī Oslo tika pieņemta un Otavā atvērta parakstīšanai Konvencija par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu (turpmāk – Konvencija). Konvencijas dalībvalstis apņemas nekad un nekādos apstākļos: a) neizmantot kājnieku mīnas; b) neizstrādāt, neražot, neiegūt citādā ceļā, neuzglabāt, nesaglabāt vai nevienam tieši vai netieši nenodot tālāk kājnieku mīnas; c) nekādā veidā nepalīdzēt, neatbalstīt vai nemudināt nevienu uz darbībām, kuras jebkurai dalībvalstij ir aizliegtas saskaņā ar šo Konvenciju. Katra dalībvalsts apņemas arī iznīcināt visas kājnieku mīnas vai nodrošināt to iznīcināšanu saskaņā ar Konvencijas noteikumiem.

2005.gada 19.maijā Saeima ar likumu "Par Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu" (Latvijas Vēstnesis, 01.06.2005., Nr. 86) pieņēma un apstiprināja Konvenciju. 2006.gada 1.janvārī Konvencija Latvijā stājās spēkā. 

Nē

Nē

Nē

Jā

-

-

-

Nē

Jā

Latvijai ir saistoši vairāki starptautiskie līgumi starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko cilvēktiesību jomā. Līdz ar to potenciāla kājnieku mīnu izmantošana nākotnē būtu pieļaujama tikai saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautiskajām tiesībām, tai skaitā starptautisko humanitāro paražu tiesībām un cilvēktiesībām.

Latvija ir 1977.gada 8.jūnija papildu protokola pie 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijām, kas attiecas uz starptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (I protokols), dalībvalsts. I protokols paredz, ka jebkurā bruņotā konfliktā karojošo pušu tiesības izvēlēties kara taktiku vai līdzekļus nav neierobežotas. Ir aizliegts izmantot tādus ieročus, šāviņus, materiālus un kara taktiku, kas izraisa papildu ievainojumus vai nevajadzīgas ciešanas. Karojošajām pusēm ir vienmēr jānošķir civiliedzīvotāji no kombatantiem un civilobjekti no militāriem objektiem, un ir aizliegta cīņas taktika vai līdzekļi, kuru sekas nevar ierobežot tā, kā tas šajā protokolā prasīts, un līdz ar to katrā šādā gadījumā tie tiek vērsti bez izšķirības gan pret militāriem objektiem, gan pret civilpersonām, gan civilobjektiem. Arī Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtos ieroču, lādiņu un materiālu, un karadarbības metožu izmantošana, kuras var izraisīt nevajadzīgus ievainojumus vai liekas ciešanas vai kurām ir raksturīga dažādu starptautisko tiesību normu bruņotu konfliktu gadījumā pārkāpšana, ir definēts kā kara noziegums.

Tāpat Latvija ir 1980.gada 10.oktobra Konvencijas par tādu konkrētu parasto ieroču veidu lietošanas aizliegšanu vai ierobežošanu, kurus var uzskatīt par ieročiem, kas nodara ārkārtīgus postījumus vai kam ir neselektīva darbība, 2.protokola ar 1996.gada 3.maija grozījumiem dalībvalsts. Šis protokols paredz, ka mīnām jāatbilst tehniskajā pielikumā uzskaitītajiem standartiem un ierobežojumiem. Mīnas ir aizliegts lietot, kad to izmantošanas dēļ civiliedzīvotāji var zaudēt dzīvību, gūt ievainojumus, radot ar paredzētajiem konkrētajiem un tiešajiem militārajiem sasniegumiem nesamērīgas sekas. Dalībvalstīm arī jāveic visi iespējamie drošības pasākumi, lai pasargātu civiliedzīvotājus no kājnieku mīnām, piemēram, nožogojums, zīmes, brīdināšana un uzraudzība. Tāpat aizliegts izmantot pretkājnieku mīnas, kuras nav atklājamas. 

Atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 2. pantam tās dalībvalstīm ir pozitīvs pienākums to jurisdikcijā veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu personu tiesības uz dzīvību (skatīt, piemēram, Öneryildiz pret Turciju (iesniegums Nr. 48939/99), 2004. gada 30. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielās palātas spriedums, 69.-74. rindkopa; Ceyhan pret Turciju (iesniegums Nr. 5576/19), ECT 2024. gada 3. decembra spriedums, 59. rindkopa). Tā, piemēram, lietā Paşa un Erkan Erol pret Turciju ECT atzīmēja, ka kājnieku mīnu izvietošana šajā gadījumā bija nepieciešama, taču Turcijas veiktie piesardzības pasākumi – divu dzeloņstiepļu un brīdinājuma zīmju izvietošana ap mīnu lauku, kas bija izveidots ganību zonā, un pieaugušo ciema iedzīvotāju informēšana par izvietotajām mīnām, aicinot vecākus aizliegt bērniem doties uz šo zonu, – nebija pietiekami, lai izvairītos no nevajadzīga iedzīvotāju dzīvības apdraudējuma. Līdz ar to ECT secināja, ka Turcija bija pārkāpusi tās ECK 2.pantā noteiktos pienākumus. Savukārt lietā Albekov un citi pret Krieviju ECT secināja, ka Krievija bija pārkāpusi iesniedzēju tiesības uz dzīvību, neizpildot savu pozitīvo pienākumu aizsargāt tās jurisdikcijā esošo personu dzīvības, jo Krievija nebija centusies atrast un deaktivizēt kājnieku mīnas, nomarķēt un aizzīmogot mīnēto teritoriju, lai personas nevarētu brīvi tajā ieiet, kā arī nebija nodrošinājusi iedzīvotājus ar brīdinājumiem par kājnieku mīnu atrašanos teritorijā netālu no ciemata. Līdz ar to secināms, ka ikvienā situācijā, kad valsts izvieto kājnieku mīnas, tai ir pienākums veikt īpašus piesardzības un drošības pasākumus, lai izvairītos un novērstu civiliedzīvotāju dzīvību apdraudējumu. Turklāt atbilstoši ECK 2. pantam tās dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt arī efektīvu šādu situāciju izmeklēšanu. Šādas izmeklēšanas mērķis situācijās, kad valsts nav nodrošinājusi savu pozitīvo pienākumu izpildi, proti, ja rīcības nav bijusi ļaunprātīga no valsts amatpersonu puses, bet sekas iestājušās neuzmanības vai nepietiekamas rīcības dēļ, ir noskaidrot starpgadījuma (notikuma) apstākļus un trūkumus preventīvajos pasākumos, kas pieļāva šādas situācijas iestāšanos, kā arī noskaidrot valsts amatpersonas vai institūcijas, kas ir atbildīgas par šādas rīcības trūkumu (skatīt, piemēram, Trubnikov pret Krieviju (iesniegums Nr. 49790/99), 2005. gada 5. jūlija spriedums, 88. rindkopa). Līdzīgi pienākumi valstīm var iestāties arī ECK 8. panta kontekstā (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību), kā arī 1. protokola 1. panta kontekstā (tiesības uz īpašumu), ja kājnieku mīnu izvietošana skar šīs tiesības, apdraudot personu īpašumu vai privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību vai ierobežojot šādas personu tiesības.

Līdz ar to secināms, ka, izmantojot kājnieku mīnas, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Latvijai būtu jāīsteno īpaša piesardzība, lai novērstu nevajadzīgus ievainojumus, liekas ciešanas un nodrošinātu civiliedzīvotāju aizsardzību, cita starpā, ievērojot atšķirības, proporcionalitātes, militārās nepieciešamības un humānisma principus, kā arī pasākumi, lai aizsargātu personu tiesības uz dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību un īpašumu.