Anotācija

Šobrīd Likumā attiecībā uz personām, kurām piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijā tiek lietots saīsinājums "trešās valsts valstspiederīgie". Ievērojot to, ka visbiežāk ar terminu "trešās valsts valstspiederīgais" tiek saprasts jebkuras valsts, kas nav Eiropas Savienības (turpmāk - ES) dalībvalsts, Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalsts un Šveices Konfederācijas pilsonis, un šāds saīsinājums citos normatīvajos aktos attiecībā uz personām, kurām piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijā, netiek lietots, šāda saīsinājuma lietojums rada nekorektu Likuma izpratni un piemērošanu.

Lai novērstu pārpratumus to personu lokā, uz kuru Likums attiecas un salāgotu terminoloģiju ar citiem normatīvajiem aktiem, piemēram, imigrācijas jomu regulējošajos normatīvajos aktos, likumprojektā "Grozījumi Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu likums" (turpmāk - Likumprojekts) tiek svītrots saīsinājums "trešās valsts valstspiederīgie" un aizstāts ar vārdiem "personas, kurām piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijā" attiecīgajā locījumā. Tādējādi tiks panākta korekta izpratne par Likumā minēto personu loku, uz ko tas tiek attiecināts un korekta normu piemērošana.

Likuma 2. panta pirmā daļa nosaka, ka tas attiecas uz Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, personām, kuras Latvijā atzītas par bezvalstniekiem, personām, kurām piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijā, citas ES dalībvalsts pilsoņiem, kuru pilsonības valstij attiecīgajā ārpus ES esošajā valstī nav diplomātiskās vai konsulārās pārstāvniecības vai goda konsulāta, kas sniedz konsulāro palīdzību, Latvijas pilsoņu un nepilsoņu, bezvalstnieku, trešās valsts valstspiederīgo un dalībvalstu pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri ceļo kopā ar attiecīgajām personām (turpmāk - Latvijas valstspiederīgie). Likuma 6. pants nosaka, ka konsulārā palīdzība tiek sniegta Latvijas valstspiederīgajam, kurš atrodas ārkārtas situācijā ārvalstī, ja viņam ir neatliekami nepieciešams atbalsts un nav iespējas saņemt citu palīdzību. Savukārt Likuma 6. panta 6. punkts nosaka, ka par ārkārtas situāciju uzskatāmi gadījumi ārvalstīs, kad personai ir nepieciešama palīdzība un repatriācija, it īpaši bruņota konflikta, katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā, ja ir apdraudēta personas dzīvība, veselība vai drošība. 
Iestājoties ārkārtas apstākļiem, Latvijas valstspiederīgo evakuācija vai repatriācija ir uzskatāma par valsts publisko funkciju īstenošanu, līdzīgi kā humanitāro lidojumu un valsts lidojumu izpilde. Ja nepieciešama Latvijas valstspiederīgo repatriācija (personas atgriešanās mītnes valstī) vai evakuācija (personas evakuācija no apdraudējuma vietas uz tuvāko drošāko vietu, kas var nebūt Latvija) no ārvalsts, valsts publisko funkciju īstenošana ir iespējama gadījumā, ja no konkrētās ārvalsts nav iespējams izceļot ar komercreisiem vai pa alternatīviem sauszemes vai ūdens ceļiem. Šādos apstākļos izceļošana var tikt organizēta ar militāru lidmašīnu (valsts gaisa kuģi) vai ar komerclidojumu, kas uzskatāms par komerciālu reisu. Šajā gadījumā lēmumu par lidojuma izpildi pieņem aviosabiedrība, bet reisa izpilde tiek koordinēta sadarbībā ar Ārlietu ministriju. Lidojumu izmaksas sedz pasažieri. Jāatzīmē, ka civilās aviācijas gaisa kuģiem var tikt liegts veikt komerciālus lidojumus gaisa telpas izmantošanas ierobežojumu dēļ, tāpat šādiem lidojumiem var tikt noteiktas papildu apdrošināšanas prasības. Vienlaikus vairākas valstis, savstarpēji sadarbojoties, var apvienot resursus un valstspiederīgo repatriācijai izmantot, piemēram, citu valstu civilos vai pat militāros gaisa kuģus.
Līdz šim Latvijas valstspiederīgo un citu valstu valstspiederīgo, ja ir atlikušas brīvas vietas, repatriāciju ārkārtas apstākļos ir veikusi Latvijas lidsabiedrība AS "Air Baltic Corportation" (turpmāk – AirBaltic), brīvprātīgi piekrītot veikt lidojumus. Lidojumiem tika veikti nepieciešamie atbilstības novērtējumi, ņemot vērā iespējamos riskus attiecībā uz lidojumu drošību, apkalpes un pasažieru drošību, pārlidojumu drošību, kā arī ņemti vērā gaisa telpas izmantošanas ierobežojumi, Eiropas aviācijas drošības aģentūras, VA "Civilās aviācijas aģentūra" un Valsts drošības dienesta rekomendācijas. Tāpat arī tika ņemtas vērā gaisa kuģu apdrošinātāju prasības. Piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā, kad tika apturēta gaisa satiksme, atsaucoties uz Ārlietu ministrijas pieprasījumu, sadarbībā ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ārvalstīs, kuras apzināja pasažieru sarakstus, tika veikti vairāki AirBaltic lidojumi. AirBaltic katram lidojumam aprēķināja operatīvās pašizmaksas, kas tika proporcionāli sadalītas uz vietu skaitu lidmašīnā. Katra persona apmaksāja savu biļeti, no aviosabiedrības saņemot apmaksas saiti. Tāpat, lai nodrošinātu iespēju Latvijas valstspiederīgajiem atgriezties no Izraēlas Latvijā, atsaucoties uz Ārlietu ministrijas pieprasījumu, 2023. gada 16. oktobrī AirBaltic veica lidojumu no Telavivas uz Rīgu. Aviobiļetes apmaksāja pasažieri, no AirBaltic saņemot apmaksas saiti, bet Ārlietu ministrija apkopoja pasažieru sarakstu.
Ņemot vērā minēto, secināms, ka Likums skaidri nosaka to personu loku, uz kuru attiecināma konsulārās palīdzības sniegšana, kā arī gadījumus, kad šāda palīdzība ir sniedzama. Tomēr šobrīd nav izstrādāts normatīvais regulējums, kā ārkārtas situācijās ārvalstīs tiek organizēta repatriācija un evakuācija, tai skaitā lēmumu pieņemšanas un rīcības kārtība, transportēšanas pakalpojumu organizēšanas kārtība, šādu pakalpojumu apmaksas kārtība un nosacījumi, kā valsts šos līdzekļus atgūst. Līdz ar to nepieciešams papildināt Likumu ar deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā tiek veikta repatriācija un evakuācija no ārvalstīm. Vienlaikus nepieciešams noteikt arī gadījumus, kad repatriācija vai evakuācija tiek segta no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Ievērojot to, ka Latvijas valstspiederīgo repatriācijai vai evakuācijai var tikt izmantoti dažādi transporta veidi un iesaistītas dažādas iestādes, kā arī var tikt lūgta ES dalībvalstu, ES Civilās aizsardzības mehānisma, kā arī trešo valstu palīdzība, tam nepieciešams noteikt skaidru normatīvo regulējumu. Attiecīgi Likuma 6. pantā nepieciešams iekļaut deleģējumu Ministru kabinetam noteikt lēmumu pieņemšanas kārtību un rīcību Latvijas valstspiederīgo repatriācijai vai evakuācijai ārkārtas situācijās, kā arī gadījumus, kad izdevumi par Latvijas valstspiederīgo evakuāciju vai repatriāciju tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Likuma 8. panta pirmā daļa nosaka, ka konsulārā amatpersona un goda konsuls konsulāro palīdzību sāk sniegt, kad ir saņemts Latvijas valstspiederīgā lūgums vai informācija par viņa atrašanos tādā situācijā, kad ir nepieciešama konsulārā palīdzība. Savukārt minētā panta trešā daļa nosaka, ka konsulārās palīdzības sniegšana tiek pārtraukta, ja Latvijas valstspiederīgais no tās nepārprotami atsakās vai vairs neatrodas tādā situācijā, kad būtu nepieciešama konsulārā palīdzība. 
No minētā izriet, ka valstij ir pienākums Latvijas valstspiederīgajam nodrošināt konsulāro palīdzību ārkārtas situācijā, ja tas ir neatliekami nepieciešams, nav citu iespēju un Latvijas valstspiederīgais šādu palīdzību vēlas saņemt. Sekmīgas konsulārās palīdzības sniegšanai konsulārajai amatpersonai var būt nepieciešams sadarboties ar dažādām kompetentajām iestādēm vai personām, tostarp nodot tām personas datus. Ja persona sniedz nepatiesu vai maldinošu informāciju, šāda rīcība var apgrūtināt konsulārās palīdzības sniegšanu, saziņu ar kompetentajām iestādēm, kā arī materiālās palīdzības piešķiršanu, ja tāda nepieciešama. Ievērojot minēto, Likumā nepieciešams paredzēt sekas, ja konsulārā amatpersona konstatē, ka persona sniedz pretrunīgu informāciju, tiek konstatētas neatbilstības valstspiederīgā sniegtajā informācijā vai valstspiederīgais atsakās sniegt informāciju saistībā ar atrašanos ārkārtas situācijā ārvalstī. Proti, šādas rīcības sekas var būt par pamatu atteikumam personai sniegt konsulāro palīdzību.

Ar mērķi noteikt materiālās palīdzības pieprasītājam sekas par pretrunīgas informācijas sniegšanu, neatbilstībām sniegtajā informācijā vai atteikšanos sniegt informāciju saistībā ar atrašanos ārkārtas situācijā ārvalstī, kas apgrūtina konsulārās amatpersonas darbu sniegt konsulāro palīdzību un saziņu ar kompetentajām iestādēm, nepieciešams papildināt Likuma 8. pantu ar ceturto daļu, nosakot, ka konsulārās palīdzības sniegšana var tikt pārtraukta, ja konsulārā amatpersona konstatē pretrunas vai neatbilstības valstspiederīgā sniegtajā informācijā vai valstspiederīgais atsakās sniegt informāciju saistībā ar atrašanos ārkārtas situācijā ārvalstī.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 9. oktobra noteikumu Nr. 630 “Materiālās palīdzības piešķiršanas un atmaksāšanas kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr. 630) 10.1. apakšpunktu pirms materiālās palīdzības sniegšanas konsulārā amatpersona pārbauda, vai personai, kura lūgusi palīdzību, nav pieejamas citas palīdzības saņemšanas iespējas. Minētā pārbaude notiek, sazinoties ar ģimenes locekļiem, darba devēju un citām personām, tāpat konsulārā amatpersona pārbauda pieejamās bezmaksas, valsts vai pašvaldības nodrošinātās atbalsta iespējas. Vienlaikus noteikumu Nr. 630 6.7. apakšpunkts paredz, ka personai iesniegumā, lai saņemtu materiālo palīdzību, jādod sava piekrišana tam, ka konsulārā amatpersona var sazināties ar personas ģimenes locekļiem, darba devēju vai citām personām, kas varētu segt nepieciešamos izdevumus. Attiecīgi, šobrīd konsulārās amatpersonas saziņa ar citām personām var notikt tikai ar pašas personas tiešu piekrišanu. Ievērojot minēto, konsulārajai amatpersonai ir ierobežotas tiesības apzināt iespējamās materiālās palīdzības saņemšanas iespējas. Ja persona nepiekrīt saziņai atbilstoši noteikumu Nr. 630 6.7. apakšpunktam, konsulārā amatpersona var noskaidrot tikai personai pieejamās bezmaksas, valsts vai pašvaldības nodrošinātās atbalsta iespējas. Šāda materiālās palīdzības piešķiršanas kārtība būtībā neatbilst noteikumu Nr. 630 2.3. apakšpunktā ietvertajai materiālās palīdzības definīcijai, kas noteic, ka materiālā palīdzība ir konsulārās palīdzības ietvaros sniedzamā atmaksājamā materiālā palīdzība ārkārtas situācijā ārvalstī nonākušai Latvijas aizsardzībā esošai personai vai nepārstāvētam dalībvalsts pilsonim, ja personai nav pieejama cita palīdzības saņemšanas iespēja. Ja persona nepiekrīt saziņai ar personas ģimenes locekļiem, darba devēju vai citām personām, tad konsulārajai amatpersonai nav iespēju objektīvi pārliecināties par to, ka personai nav pieejama cita palīdzības saņemšanas iespēja. Attiecīgi konsulārajai amatpersonai nav iespējams veikt pilnvērtīgu noteikumu Nr. 630 10.1. apakšpunktā norādīto pārbaudi.
Vienlaikus norādāms, ka, gadījumos, kad materiālās palīdzības pieprasītājs nav devis piekrišanu apzināt tās tuviniekus un citas personas, lai segtu izdevumus, kas saistīti ar personas atgriešanos mītnes valstī, un nav pieejamas valsts vai pašvaldības nodrošinātās atbalsta iespējas, konsulārajai amatpersonai ir jāpieņem lēmums par materiālās palīdzības piešķiršanu, lai segtu noteikumu Nr. 630 4. punktā noteiktos izdevumus. Gadījumos, kad materiālās palīdzības saņēmējs noteiktā termiņā neatmaksā tai piešķirto materiālo palīdzību, tie tiek piedzīti ar zvērinātu tiesu izpildītāju starpniecību. Savukārt, ja materiālās palīdzības saņēmējs nav atmaksājis tai piešķirto materiālo palīdzību un tiek konstatēts, ka viņš ir miris, šīs neatmaksātās materiālās palīdzības atmaksa gulstas uz mantiniekiem.
Ievērojot to, ka personai ir nepieciešama steidzama un tūlītēja palīdzība, primāri ir lietderīgi apzināt vispirms personas radiniekus, kuri varētu sniegt šo palīdzību nekavējoties, un, piemēram, apmaksāt atpakaļceļa biļetes, kas lielākoties nepārsniedz minimālās algas apmēru, par šādu saziņu informējot materiālās palīdzības pieprasītāju. Materiālās palīdzības sniegšana no valsts budžeta ir laikietilpīgāka, kā arī prasa lielākus administratīvos resursus un slogu.
Personas piekrišanai vai nepiekrišanai saziņai ar ģimenes locekļiem, darba devēju vai citām personām ir arī tieša ietekme uz valsts budžetu. Vairumā gadījumu personas nepiekrīt saziņai ar radiniekiem, draugiem un darba devēju, nepaskaidrojot šādas izvēles iemeslus, un Ārlietu ministrijas sniegtā materiālā palīdzība no valsts budžeta līdzekļiem, kas materiālās palīdzības saņēmējam ir jāatmaksā, tiek atmaksāta ļoti retos gadījumos. Laika periodā no 2012. līdz 2023. gadam (ieskaitot) no 215 materiālās palīdzības lietām 120 ir neatmaksātas vai daļēji atmaksātas. 95 ir atmaksātas materiālās palīdzības lietas. 
Vairumā gadījumu materiālo palīdzību pieprasa tādas personas , kuras ārvalstīs uzturas nelegāli, ir veikušas nelikumīgas darbības vai tiek atbrīvotas no ārvalstu ieslodzījuma vietām. Materiālās palīdzības saņēmēju statistika iezīmē tendenci, ka personas, kuras nepiekrīt, ka konsulārā amatpersona sazinās ar to tuviniekiem, darba devēju vai citām personām, nav atmaksājušas tām piešķirto materiālo palīdzību. 2022./2023. gada laikā no 18 materiālo palīdzību saņēmušajām personām tādas bija 11 personas jeb 61%. Tāpat 8 no šīm personām kā savu deklarēto dzīvesvietas adresi norādīja patversmē, ieslodzījuma vietā, ārvalstīs u.c., līdz ar to zvērinātam tiesu izpildītājam nav iespēju no šādas personas piedzīt no valsts budžeta iztērētos līdzekļus. Savukārt personām, kuras piekrīt sazināties ar tuviniekiem, ar mērķi segt personas atpakaļceļa izmaksas uz tās dzīvesvietu, visbiežāk tuvinieki apmaksā biļeti, lai persona varētu nokļūt mājās.
Sabiedrības interesēs būtu līdzvērtīga valsts attieksme pret ikvienu indivīdu, kuram tiek sniegta palīdzība par nodokļos samaksātajiem līdzekļiem, attiecīgi konsulārajai amatpersonai ir jāspēj saskaņā ar Fizisko personu reģistra datiem pārliecināties, vai  personai ir pilngadību sasnieguši, rīcībspējīgi radinieki, kuri iespēju robežās varētu sniegt kaut daļēju finansiālu atbalstu ārkārtas situācijā nonākušam radiniekam. Tāpat pastāv iespējas pilnīgi vai daļēji līdzekļus apmaksāt personas deklarētās dzīvesvietas pašvaldībai, ja tā piekrīt šādus izdevumus segt.
Ievērojot minēto, nepieciešams papildināt Likuma 12. pantu ar ceturto daļu, paredzot konsulārās amatpersonas tiesības sazināties ar personas tuviniekiem, darba devēju un citām fiziskām un juridiskām personām. 
Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, tomēr šīs tiesības var ierobežot svarīgu interešu – leģitīma mērķa labad, kas šajā gadījumā ir sabiedrības labklājība. Valsts budžeta līdzekļu mērķtiecīga un lietderīga tērēšana ir uzskatāms par līdzekli sabiedrības labklājības sasniegšanai.
Lai gan lielākoties materiālās palīdzības saņēmēji neatmaksā tām no valsts budžeta līdzekļiem piešķirto materiālo palīdzību, valstij ir jāturpina konsulārās palīdzības sniegšana arī materiālās palīdzības veidā, jo ārkārtas situācijā tieši valsts ir tā, uz kuras atbalstu paļaujas valstspiederīgie ārvalstīs. Šāds pozitīvs valsts pienākums izriet no Satversmes 98. panta, proti, ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā.
Gan Latvijā, gan apzinot citu ES valstu praksi, kā vienīgie materiālās palīdzības avoti ir tuvinieku, darba devēja, labdarības organizāciju un citu fizisko un juridisko personu, kā arī valsts vai pašvaldības finanšu resursi, un daļā valstu kā vēl viens materiālās palīdzības avots ir valsts budžeta līdzekļi aizdevuma formā. Ja saistībā ar ievērojamo valsts budžetā neatmaksāto summu par piešķirto materiālo palīdzību Latvija atteiktos no valsts budžeta līdzekļu piešķiršanas materiālās palīdzības vajadzībām, tad daļa personu ārvalstīs paliktu bez finanšu līdzekļiem un iespējas atgriezties dzīvesvietā. Samērīgāks valsts un indivīda intereses saudzējošāks veids būtu noteikt atsevišķus gadījumus, tos attiecīgi pamatojot, kad ir pieļaujams ierobežot valstspiederīgā ārvalstīs un viņa tuvinieku tiesības uz privātumu, lai informācijas iegūšanas nolūkā sazinātos saistībā ar noteikumu Nr. 630 4. punktā minēto izdevumu segšanas iespējām. Jau iesnieguma iesniegšanas brīdī persona tiktu informēta, ka pakalpojuma nodrošināšanai konsulārā amatpersona apzinās visas personai pieejamās atbalsta iespējas, tostarp sazināsies ar tuviniekiem, darba devēju u.c.
Ārlietu ministrijā materiālās palīdzības piešķiršanas prakse, bez personas piekrišanas, cita starpā, apzinot tuviniekus un darba devēju, tika īstenota laikā no 2012. līdz 2018. gadam, kad spēku zaudēja Konsulārais reglaments un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi. Minētie noteikumi paredzēja, ka pēc iesnieguma saņemšanas konsulārā amatpersona pārbauda, vai nav pieejamas citas palīdzības saņemšanas iespējas (Ministru kabineta 2012. gada 8. maija noteikumi Nr. 322 “Materiālās palīdzības nodrošināšanas kārtība ārkārtas situācijā ārvalstī nonākušai personai”, kas zaudēja spēku 2018. gada 16. oktobrī). Līdz 2018. gadam ārkārtas situācijā ārvalstī nonākušai personai palīdzība tika sniegta, iesaistot personas tuviniekus, darba devēju vai citas personas, kuras piekrita sniegt finansiālu atbalstu, neprasot personas nepārprotamu piekrišanu. Tuvinieku apzināšanā tika iesaistīta arī Valsts policija.
Materiālās palīdzības institūts kā konsulārās palīdzības veids ārvalstīs ir saglabājams. Vienlaikus materiālās palīdzības sniegšanai nevajadzētu būt slogam nodokļu maksātājiem un valsts budžetam kopumā. Pēdējos 5 gados vidēji tiek saņemti 12 materiālās palīdzības pieteikumi gadā, kas tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem, no kuriem vidēji 9 pieteikumi netiek apmaksāti vai tiek atmaksāti daļēji. Attiecīgi ierobežojot vidēji 12 personu tiesības uz privātumu gadā, lai sazinātos ar personas tuviniekiem, darba devēju vai citu personu materiālās palīdzības piešķiršanas lietā, iespējams, tiktu ietaupīti valsts budžeta līdzekļi, vairota nodokļu maksātāju uzticība valsts budžeta tēriņiem un saglabāts materiālās palīdzības institūts kā atlīdzības veids ārkārtas situācijā. Ievērojot minēto, sabiedrības labums no šāda regulējuma un paļāvība uz valsts atbalstu ārkārtas situācijā būtu lielāka par īslaicīgu nelielas sabiedrības daļas tiesību uz privātumu ierobežojumu.

Likuma 12. panta trešās daļas 1. punktā nepieciešams iekļaut papildu deleģējumu Ministri kabinetam noteikt ne tikai materiālās palīdzības piešķiršanas nosacījumus, kārtību un apmēru, bet arī personas datu apstrādes kārtību materiālās palīdzības piešķiršanas ietvaros. Tāpat Likuma 12. pantu nepieciešams papildināt ar ceturto daļu, nosakot konsulārās amatpersonas tiesības sazināties ar materiālās palīdzības saņēmēja tuviniekiem un citām personām (piemēram, darba devēju), lai pilnvērtīgi apzinātu visas iespējas segt Latvijas valstspiederīgā un viņa ģimenes locekļu, kas ceļo kopā ar viņu, izdevumus, lai atgrieztos pastāvīgās dzīvesvietas valstī, ar izceļošanas formalitātēm saistītos izdevumus vai izdevumus, kas ir nepieciešami, lai novērstu personas dzīvības vai veselības apdraudējumu, veicot pilnvērtīgu Noteikumu Nr. 630 10.1. apakšpunktā norādīto pārbaudi.
Vienlaikus, ievērojot to, ka minētie grozījumi Likumā skar Ministru kabinetam noteiktā deleģējuma apjomu, pārejas noteikumi tiek papildināti, nosakot, ka Ministru kabinets līdz 2025. gada 1. aprīlim izdod Likuma 12. panta trešās daļas 1. punktā un 13. panta trešajā daļā noteiktos noteikumus un līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās ir spēkā noteikumi Nr. 630, ciktāl tie nav pretrunā ar Likumu.

Šobrīd normatīvo aktu regulējums nenosaka rīcību gadījumos, kad, iestājoties ārkārtas situācijai Latvijā vai ārvalstī, tai skaitā kādā reģionā (ievērojot arī šī brīža nestabilo drošības un ģeopolitisko situāciju ārvalstīs), var tikt apdraudēta konsulāro amatpersonu dzīvība, veselība vai drošība. Lai novērstu iespējamu konsulāro amatpersonu apdraudējumu, Likumā nepieciešams iekļaut regulējumu, ka ārlietu ministrs, iestājoties ārkārtas situācijai Latvijā vai ārvalstī, var lemt par ierobežojumu ieviešanu konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu sniegšanā vai pat to pārtraukšanu klātienē. Vienlaikus norādāms, ka jau šobrīd lielākā daļa konsulāro pakalpojumu ir pieejami arī attālināti e-pakalpojumu veidā, nosūtot pakalpojumu sniedzēja iestādei pieprasījumu, vai saņemami ar ārpakalpojumu sniedzēju starpniecību, ko personas arī izmanto.
Šāds regulējums tika iekļauts Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 27. panta pirmajā daļā, nosakot, ka ārlietu ministrs, ievērojot Covid-19 izplatības dēļ noteiktos ierobežojumus vai epidemioloģisko situāciju valstīs, kurās atrodas Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības (turpmāk - pārstāvniecība), ar rīkojumu var noteikt Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu likumā paredzētās konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu sniegšanas kārtību, ja nepieciešams, pārtraucot to sniegšanu klātienē. Tā kā "Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums" ir zaudējis spēku un šis regulējums pasargāja konsulārās amatpersonas apdraudējuma gadījumos, šis regulējums iekļaujams Likumā.

Lai novērstu situācijas, kas ierobežo vai būtiski skar konsulāro amatpersonu dzīvību, veselību vai drošību, Likumā nepieciešams noteikt regulējumu, nosakot, ka ārlietu ministrs, ņemot vērā ārkārtas vai krīzes situāciju Latvijā vai ārvalstī, ar rīkojumu var ierobežot Likumā noteiktās konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu sniegšanu un pārtraukt to sniegšanu klātienē.