Anotācija (ex-ante)

Kaut arī jau šobrīd spēkā esošais kriminālsodu izpildes regulējums tiek nepārtraukti pilnveidots, nepieciešams izstrādāt jaunu kriminālsodu izpildi regulējošu likumu. Tajā jāveido normu struktūra, kas konceptuāli atšķiras no spēkā esošā Kodeksa tiesību normu loģisku secību padarot Projektā ietverto regulējumu skaidru un saprotamu. Līdz ar to Projektam ir nepieciešama jauna struktūra, jauni jēdzieni un citi pilnveidojumi.
Eiropas Sociālo fondu (turpmāk – ESF) un citu finanšu instrumentu finansēto projektu īstenošanas ietvaros pēdējo gadu laikā ir notikusi būtiska izaugsme vairākās jomās (piemēram, resocializācijas attīstībā, korekcijas dienestu personāla noturības un kvalitātes jautājumi u.tml.), un tas ir ietekmējis to, kā tiek aplūkota sodu izpilde un soda izpildes mērķis. Šajos projektos sasniegtais izpratnes līmenis tiek nostiprināts Projektā.
Šobrīd prokurora lēmuma par personas nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības izpildes kārtība ir noteikta nevis Kodeksā, bet Valsts probācijas dienesta likumā (turpmāk – Dienesta likums) un Ministru kabineta 2015. gada 24. februāra noteikumos Nr. 107 "Kārtība, kādā Valsts probācijas dienests uzrauga nosacīti notiesātās, nosacīti pirms termiņa no soda izciešanas atbrīvotās, nosacīti no kriminālatbildības atbrīvotās personas un personas, kurām piemērots pamatsods vai papildsods – probācijas uzraudzība". Ņemot vērā, ka personas nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības pēc būtības ir viens no krimināltiesiskajiem instrumentiem, ar kuru tiek panākts krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums, tā izpildes kārtība jānosaka Projektā.  

Aplūkojot kriminālsodu izpildes tiesību attīstību Latvijā, it īpaši pēdējā desmitgadē, kriminālsodu izpilde ir ievērojami pilnveidota, gan izpildot ECT, Satversmes tiesas spriedumus, CPT un citas starptautiskās prasības, gan ieviešot inovatīvus un progresīvus kriminālsodu izpildes pilnveidošanas risinājumus, lai sasniegtu galveno kriminālsodu izpildes mērķi – notiesātā resocializāciju un radot priekšnoteikumus likumpaklausīgai dzīvei pēc soda izpildes. Tāda kriminālsodu izpilde, kurā galvenais uzsvars tiek likts uz notiesātās personas resocializāciju, ir nozīmīgs ieguldījums sabiedrības drošības veicināšanai, un tādējādi rezultātā ieguvēji no tā ir ne tikai notiesātās personas, bet arī katrs sabiedrības loceklis un valsts. Kriminālsodu izpildes tiesību joma turpina attīstīties, izstrādājot un ieviešot inovatīvus un progresīvus risinājumus.
Ņemot vērā minēto, ir izstrādāts Projekts, kurā ietvertais regulējums atbilst mūsdienīgai izpratnei par kriminālsodu izpildi un starptautiskajām cilvēktiesību prasībām kriminālsodu izpildes jomā. Projekts paredz pilnveidot un efektivizēt visu kriminālsodu izpildes kārtības normatīvo regulējumu, lai veicinātu kriminālsoda izpildes mērķa sasniegšanu, ietverot Projektā jaunus, progresīvus un efektīvus kriminālsodu izpildes risinājumus. Tāpat Projektam ir struktūra, kas atšķiras no spēkā esošā Kodeksa, kas atvieglos arī tā piemērošanu.

Projektā normas strukturētas divās daļās, atdalot visiem kriminālsodiem kopējos pamatnoteikumus un konkrēto sodu izpildi regulējošās normas. Tāpat paredzēti pārejas noteikumi.

A. DAĻA 
Kriminālsodu izpildes pamatnoteikumi

I sadaļa Kriminālsodu izpildes vispārīgie noteikumi ietver vispārīgos noteikumus, pamatprincipus, kriminālsodi izpildes institūcijas, starpinstitūciju sadarbības nosacījumus un sūdzības par kriminālsodu izpildes institūciju lēmumiem vai rīcību izskatīšanas regulējumu.
1.nodaļa. Vispārīgie noteikumi
Vispārīgajos noteikumos tiek noteikts gan Projekta mērķis, gan arī uzdevums. Projekts paredz noteikt, ka likuma 2.pantā minētais likuma mērķis ir nodrošināt efektīvu un cilvēktiesībām atbilstošu kriminālsoda izpildi, lai radītu priekšnoteikumus personas resocializācijai un tiesiskai uzvedībai pēc soda izpildes, tādējādi vairojot sabiedrības drošību, tostarp cieņu un lojalitāti pret valsti un valsts valodu. Tiesiska uzvedība ir cieši sasaistīta arī ar cieņu un lojalitāti pret valsts Satversmi, tās likumiem un vērtībām, tai skaitā valsts valodu. Tādējādi notiesāto resocializācijas process, radot priekšnoteikumus tiesiskai uzvedībai pēc soda izpildes, veicina arī personas lojalitāti un cieņu pret savu valsti, tās valodu, simboliem, kultūru, vēsturi, palīdz notiesātajiem pēc soda izpildes integrēties sabiedrībā, sajusties piederīgiem savai valstij. Daļa no resocializācijas procesa notiesātajiem ir brīvā laika un kultūras pasākumi. Minēto pasākumu ietvaros var tikt īstenoti izglītojoši pasākumi lojalitātes pret valsti veicināšanai, piemēram, lekcijas par valsts vēsturi, Satversmi, valsts simboliem (piemēram, himna, karogs), vērtībām, valsts svētku svinēšanu, mākslas un kultūras projekti par valstiskām tēmām u.tml. Resocializācija ne tikai veicina personas izpratnes veidošanos par nozieguma izdarīšanas cēloņiem, nepieciešamajām izmaiņām savā domāšanā un notikumu uztverē, iespējām izvēlēties citu uzvedības modeli, bet arī apzināties atbildību par savu rīcību, tai skaitā – izprast arī savu individuālo atbildību sabiedrībā un valstī. Turklāt lojalitāte un piederības sajūta savai valstij  mazina ekstrēmistu vai noziedzīgu ideoloģiju ietekmi, tādējādi samazinot radikalizācijas riskus.
Lai veicinātu notiesāto cieņu pret valsts valodu, ieslodzījuma vietās jau šobrīd ir iespējas apgūt un pilnveidot valsts valodas zināšanas, notiek izglītojoši un kultūras pasākumi valsts valodā. Valsts valodas zināšanas vairo notiesāto patstāvību (piemēram, patstāvīgi vērsties institūcijās dažādu sociālu jautājumu risināšanai, ir vieglāk atrast darbu, apgūt izglītību u.c.).
Arī kriminālsodu izpildē iesaistītā personāla darbā cieņa un lojalitāte pret valsti un tās valodu ir būtiska profesionālisma pazīme. No Valsts valodas likuma izriet, ka valsts un pašvaldību iestādēs, tostarp Pārvaldē, Dienestā un citās kriminālsodu izpildē iesaistītajās institūcijās, amata pienākumi tiek pildīti valsts valodā. Piemēram, Iekšlietu ministrijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 7. panta pirmās daļas 3. punktā noteikto viena no pamatprasībām pieņemšanai dienestā ir latviešu valodas prasmes tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Līdzīgi saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 7. panta pirmās daļas 2. punktu uz ierēdņa amatu var pretendēt persona, kura pārvalda latviešu valodu. Valsts valodas prasme pietiekamā apjomā ir priekšnoteikums tam, ka uzticētie dienesta pienākumi ir skaidri un saprotami. Valsts valodas zināšanas ir ne tikai viena no pamatprasībām valsts institūcijās nodarbinātajiem, tā nodrošina kvalitatīvu un cieņpilnu komunikāciju ar kolēģiem, notiesātajiem un citām personām, kas veicina uzticēšanos sodu izpildes institūcijām un valstij kopumā. Valsts valodas lietošana profesionālo pienākumu izpildes laikā ir pozitīvs piemērs ne tikai citiem kolēģiem, bet arī notiesātajām personām un sabiedrībai kopumā. Valsts valodas lietošana ir noteikta ne tikai ārējos normatīvajos aktos, bet arī institūciju iekšējos normatīvajos aktos. Piemēram, Pārvaldes iekšējie noteikumi “Ieslodzījuma vietu pārvaldes Ētikas kodekss” paredz, ka viens no profesionālās ētikas pamatprincipiem ir profesionalitāte un efektivitāte, kas cita starpā paredz, ka nodarbinātie lieto valsts valodu dienesta vai darba pienākumu izpildes laikā, izņemot gadījumus, kad persona, ar kuru nepieciešams sazināties, valsts valodu nepārvalda. Līdz ar to valsts valodas zināšanas ir ne tikai normatīvajos aktos noteikta prasība, bet tā ir daļa no profesionālās identitātes un institūcijas darba kultūras.  
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, cieņas un lojalitātes pret valsti un tās valodu lomas uzvēršanai soda izpildē notiesāto sociālās rehabilitācijas līdzekļi ir papildināti ar jaunu līdzekli – pasākumiem patriotiskās audzināšanas veicināšanai. Savukārt attiecībā uz personālu cieņas un lojalitātes pret valsti un tās valodu nozīme  ir ietverta vienā no kriminālsodu izpildes pamatprincipiem – profesionalitātes principa saturā.

Savukārt, tā kā jebkura kriminālsoda izpilde ir saistīta ar vairāk vai mazāk būtisku cilvēktiesību ierobežojumu un piespiedu izpildes mehānismu, Projekta uzdevums ir nodrošināt notiesātā resocializācijas vajadzību, kriminālsodu izpildes piespiedu mehānismu un cilvēktiesību līdzsvaru kriminālsoda izpildes laikā.
Lai nodrošinātu Projektā ietverto normu vienveidīgu interpretāciju un atvieglotu tā uztveramību, kā arī ņemot vērā to, ka atsevišķu terminu skaidrojums Projekta ietvaros atšķiras no citos likumos lietotiem terminiem, Projektā tiek ietverts pants ar terminu skaidrojumu. Cita starpā viens no skaidrotajiem terminiem ir resocializācija, nosakot, ka resocializācija ir pasākumu kopums noziedzīgās uzvedības risku mazināšanai notiesātajiem soda izpildes laikā, tādējādi radot priekšnoteikumus personas veiksmīgai iekļaušanai sabiedrībā pēc soda izpildes beigām. Līdz ar to minētā termina skaidrojums atbilst likuma mērķim, nosakot, ka kriminālsodu izpildes institūciju personāls atbilstoši savai kompetencei nodrošina kvalitatīvu sava amata pienākumu izpildi un rada priekšnoteikumus notiesātās personas resocializācijai, taču tikai pašas notiesātās personas ziņā paliek tas, vai viņa izmantos sniegtās resocializācijas iespējas un kādi būs resocializācijas rezultāti. Nepārprotami, notiesātā iesaistīšanās resocializācijā ir veicināma un notiesātais ir jāmotivē tajā iesaistīties, taču iesaistīšanās resocializācijā šobrīd ir un arī Projektā paliks brīvprātīga notiesātā izvēle. Minētā pieeja un uzsvars atspoguļojas arī kriminālsodu izpildes pamatprincipos.
No 2024. gada 1. jūlijā Latvijā var reģistrēt partnerību, ar to partneriem iegūstot juridisku, ekonomisku un sociālo aizsardzību valsts līmenī. Uzsākot kopdzīvi vai izveidojot kopīgu saimniecību, starp divām pilngadīgām personām var veidoties ciešas personiskas attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja atbildība, rūpes vienam pret otru, lojalitāte, sapratne un cieņa. Līdz ar to partnerības tiesību institūts attiecas uz tādām personām, kuras, ievērojot šos nosacījumus, pie zvērināta notāra būs noslēgušas partnerību. Ziņas par partnerību tiks ierakstītas Fizisko personu reģistrā. Partnerattiecību tiesiskais regulējums ir noteikts vairākos normatīvajos aktos, Piemēram, atbilstoši grozījumiem likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā", kas stājās spēkā 2024. gada 1. jūlijā, noteikts (1. panta 6. punkts), ka par radinieku šā likuma izpratnē uzskatāma arī persona, par kuru ar valsts amatpersonu Fizisko personu reģistrā ir iekļautas Fizisko personu reģistra likuma 11. panta pirmās daļas 36. punktā noteiktās ziņas (turpmāk – partneris).
Turklāt, ņemot vērā, ka līdz partnerattiecību tiesiskā regulējuma pieņemšanas un spēkā stāšanās datuma vairākas personas bija vērsušās tiesā ar lūgumu atzīt viņu attiecības par ģimenes attiecībām, par ko ir saņēmuši attiecīgu tiesas nolēmumu, šādām personām nav pienākums vērsties pie zvērināta notāra ar lūgumu reģistrēt partnerību, bet tās var lūgt Pilsonības migrācijas un lietu pārvaldi aktualizēt ziņas savu statusu Fizisko personu reģistrā, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, tādējādi viņu attiecības pielīdzinot partnerībai un iegūstot tādas pašas tiesības un pienākumus, ko pie zvērināta notāra partnerību noslēgušas personas (Fizisko personu reģistra likuma pārejas noteikumu 8. punkts).
Ņemot vērā minēto, Projekts paredz, ka noteiktas tiesības (piemēram, tiesības uz ilgstošajām satikšanām) ir attiecināmas ne tikai uz notiesātā radiniekiem un laulāto, bet arī partneri.
Projekts paredz noteikt, ka izvērtēšanas komisija ir Pārvaldes priekšnieka izveidota komisija, kas brīvības atņemšanas iestādē izdod lēmumus par notiesātā virzību soda progresīvās izpildes sistēmā. Proti, izvērtēšanas komisija izskata jautājumus par soda izpildes mīkstināšanu, pastiprināšanu, kā arī jautājumus par notiesāto, kas atrodas audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, turpmāko virzību soda progresīvās izpildes sistēmā (atstāšanu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, pārvietošanu uz atklāto cietumu vai slēgtā cietuma augstāko pakāpi).
Atšķirībā no spēkā esošā Kodeksa, Projektā tiks noteikta ne tikai kriminālsodu izpildes kārtība, bet arī kārtība, kādā Dienests nodrošinās nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu uzraudzību. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, ka pamats personas, kura nosacīti atbrīvota no kriminālatbildības, uzraudzībai ir spēkā stājies prokurora lēmums par personas nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības (turpmāk – prokurora lēmums).
Projektā netiek mainīts jau šobrīd Kodeksā esošais kriminālsodu izpildes normatīvo aktu piemērošanas pamatprincips, proti, notiesātajiem sodu izpilda saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā soda izpildes brīdī, ja likumā vai normatīvajā aktā nav noteikts citādi. Tāpat netiek grozīts kriminālsoda izpildes apturēšanas un atjaunošanas pamats.
Vienlaikus Projekta Vispārīgie noteikumi tiek papildināti ar jaunu un efektīvai kriminālsodu izpildes procesa nodrošināšanai būtisku regulējumu:
a) par nevalstisko organizāciju un brīvprātīgo iesaistīšanu kriminālsodu izpildē. Kaut arī jau šobrīd kriminālsodu izpildē tiek iesaistītas nevalstiskās organizācijas un brīvprātīgie, esošajā Kodeksā regulējums par sabiedrības iesaistīšanu kriminālsodu izpildē nav pietiekami skaidrs. Proti, šobrīd Kodeksa 10.pants noteic, ka sabiedrība piedalās notiesāto resocializācijā atbilstoši Kodeksā un citos normatīvajos aktos noteiktajam veidam un apjomam. Projektā paredzēts uzvērt, ka kriminālsodu izpildē var iesaistīt nevalstiskās organizācijas un brīvprātīgos, ja tas veicina kriminālsoda izpildes mērķa sasniegšanu un neapdraud sabiedrības drošību. Sabiedrības iesaistīšanas kriminālsodu izpildē nozīmīgums ir uzsvērts arī starptautiskajos dokumentos. Piemēram, Eiropas cietumu noteikumu pielikuma 90.2.punkts noteic, ka attiecīgā gadījumā cietuma administrācijai ir jāiedrošina sabiedrības locekļi brīvprātīgi uzņemties sniegt pakalpojumus ieslodzījuma vietās.
Detalizētāks sabiedrības līdzdalības kriminālsodu izpildē iesaistīšanas regulējums ir ietverts Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem IV nodaļā. Minētā ieteikuma 50. un 51.punkts noteic, ka, tā kā reintegrācija sabiedrībā ir būtisks sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu mērķis, īstenošanas iestādes aktīvi sadarbojas ar citām valsts vai privātām organizācijām un vietējo sabiedrību, lai apmierinātu aizdomās turēto vai likumpārkāpēju vajadzības, veicinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā un vairotu sabiedrības drošību. Sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanā mudina iesaistīties sabiedrību, tostarp privātpersonas, kā arī privātās un publiskās organizācijas un dienestus. Cenšas palīdzēt aizdomās turētajiem un likumpārkāpējiem veidot jēgpilnu saikni ar sabiedrību, paplašinot viņu komunikācijas un atbalsta saņemšanas iespējas, un mudina sabiedrību sekmēt šo personu sociālo reintegrāciju. Ikvienai sabiedrībai ir likumīgas intereses sekmīgi reintegrēt aizdomās turētos un likumpārkāpējus sabiedrībā, tāpēc tai ir pienākums veicināt šo procesu. Ja sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanā iesaista sabiedrību, iedzīvotājiem gan individuāli, gan kopīgi ir iespēja veicināt likumpārkāpēju rehabilitāciju, tādējādi uzlabojot sabiedrības un tās locekļu aizsardzību. Sabiedrības iesaistīšana īstenošanas procesā var būtiski ietekmēt šīs personas. Apzinoties, ka sabiedrība ir ieinteresēta un raizējas par likumpārkāpēja personīgā un sociālā stāvokļa uzlabošanos, šai personai var būt lielāka vēlme izturēties atbildīgi pret konkrēto sabiedrību. Vienlaikus personai tiek sniegtas iespējas veidot vai atjaunot jēgpilnu saikni ar sabiedrību, kā arī uzturēt saziņu un saņemt atbalstu (https://rm.coe.int/168091ed75 27.lp)
Tāpat minētajā Ieteikumā atsevišķi izdalīti tieši brīvprātīgie, kas minētā ieteikuma izpratnē nav sabiedrības locekļi, kas minēti IV nodaļā. Minētā Ieteikuma 85. un 86.punkts attiecībā uz brīvprātīgajiem noteic, ka īstenošanas iestādei vajadzētu apsvērt iespēju pieņemt darbā atsevišķus brīvprātīgos, tādējādi sekmējot sabiedrības iesaistīšanos sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanā. Brīvprātīgie var ievērojami palīdzēt īstenot sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus, tomēr tiem nevajadzētu veikt darbu, kas uzticams tikai profesionālajam personālam. Arī Eiropas cietumu noteikumu 89.2.punkts noteic, ka, ja vien iespējams, darbā ar ieslodzītajiem mudina iesaistīties arī piemērotus nepilnas slodzes un brīvprātīgos darbiniekus.
b) Izlīguma un citām taisnīguma atjaunošanas iespējām sodu izpildē
Projektā ir uzsvērts, ka notiesātais var izlīgt ar cietušo ne tikai soda izpildes laikā, bet arī gadījumā, ja notiesātajam sods par konkrētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu jau ir izpildīts. Turklāt Projekts paredz, ka soda izpildes laikā var izmantot ne tikai izlīgumu, bet arī citus taisnīguma atjaunošanas instrumentus. Piemēram, atbildīguma un atbalsta apļus, sabiedrības līdzdalību un citus sadarbībā balstītus pasākumus. Taisnīguma atjaunošana ir kriminālsodu izpildes organizēšanas forma, kurā noziedzīga nodarījuma radītais kaitējums tiek risināts, iesaistot pāridarītāju, cietušo un sabiedrības pārstāvjus savstarpējā dialogā ar mērķi veicināt atbildības uzņemšanos, izpratni par nodarījuma sekām, kaitējuma mazināšanu un savstarpējo attiecību atjaunošanu. 

2.nodaļa. Kriminālsodu izpildes principi
Projektā, atšķirībā no Kodeksa, ir izstrādāta un ietverta atsevišķa kriminālsodu izpildes pamatprincipu nodaļa, kurā ir ietverti 13 kriminālsodu izpildes pamatprincipi, kas attiecas uz jebkura kriminālsoda izpildes kārtību (ar atsevišķiem izņēmumiem). Principu sadaļā ir ietverti līdz šim kriminālsodu izpildē zināmi principi, ietverot tajos arī jaunus uzsvarus. Tāpat Projektā līdztekus jau tradicionālajiem un no starptautiskajiem dokumentiem pārņemtiem kriminālsodu izpildes principiem ir ietverti arī tādi pamatprincipi kā cietušo interešu ievērošanas princips, individuālā izvērtējuma princips, dažādu drošības pasākumu līdzsvara princips, iesaistīšanās un atbildības princips u.c. Principu kopums dod skaidras norādes par kriminālsodu izpildē atbalstāmajām vērtībām, rīcību un atbildību. Projekta principu sadaļa tika izstrādāta, ņemot vērā Eiropas Padomes (turpmāk – EP) rekomendācijās un citos starptautiskajos dokumentos noteikto. Principu sadaļa būs arī kā norādes uz pareizo rīcību situācijās, kad tiesiskais regulējums nedos pietiekami skaidru  atbildi.

2.1. Cilvēktiesību ievērošanas, vienlīdzības, cieņpilnas attieksmes un spīdzināšanas aizlieguma princips paredz, ka kriminālsodu izpildē tiek ievērotas cilvēktiesības. Kriminālsodu izpildē tiek ievērotas visas starptautiskajos dokumentos un Satversmē nostiprinātās cilvēka pamattiesības (tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses tiesā, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, tiesības uz izglītību utt.). Minētais princips ir nostiprināts arī starptautiskajos dokumentos, piemēram, Eiropas Cietumu noteikumu pielikuma 1.punkts noteic, ka pret visām personām, kurām atņemta brīvība, izturas, ievērojot viņu cilvēktiesības. Tāpat no Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem[1] 4.punkta izriet, ka sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus īsteno, ievērojot cilvēktiesības, kā arī dodot iespēju un mudinot aizdomās turētos un likumpārkāpējus pildīt savas kā sabiedrības locekļu saistības. Sabiedrībā izciešamu sodu vai piespiedu līdzekli nedrīkst izstrādāt vai piemērot, ja tas ir pretrunā starptautiskajiem cilvēktiesību un pamatbrīvību standartiem. Arī Ieteikuma CM/Rec(2010)1 par Eiropas Padomes Probācijas noteikumiem pielikuma 2.punkts nosaka, ka probācijas institūcijām jāievēro likumpārkāpēju cilvēktiesības.
Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības ir attiecināmas arī uz ieslodzītajām personām, ciktāl šīs pamattiesības nav ierobežotas un ir savienojamas ar soda izciešanas mērķi un ieslodzījuma režīmu. Pamattiesību ierobežojumi ieslodzījuma vietās izriet no nepieciešamajām un neizbēgamajām ieslodzījuma sekām, kā arī no saiknes starp ierobežojumu un konkrētā ieslodzītā situāciju (Satversmes tiesas 2008.gada 21.oktobra sprieduma lietā Nr.2008-02-01 10.punkts). Līdz ar to brīvības atņemšanas soda izciešanas ietvaros atsevišķas notiesāto personu pamattiesības var tikt ierobežotas, lai to īstenošana būtu savienojama ar soda izciešanas mērķi un režīmu. Tā, piemēram, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 106.pantā[2] ietvertās pamattiesības nav iespējams identiski attiecināt uz brīvībā un ieslodzījumā esošām personām. Brīvības atņemšana kā soda veids, kas paredz personas piespiedu turēšanu ieslodzījumā, pati par sevi norāda, ka ieslodzītā persona nevar brīvi pamest ieslodzījuma vietu. Attiecīgi tā arī nevar brīvi izvēlēties darbavietu ārpus ieslodzījuma vietas. Pretēja situācija nebūtu savienojama ar brīvības atņemšanas soda izciešanas mērķi, kā arī ar soda izpildes režīmu. Tādējādi Satversmes 106.pantā ietvertās tiesības nav interpretējamas tādā veidā, kas nonāktu pretrunā ar soda izpildes režīmu un soda izciešanas mērķi, atļaujot ieslodzītajām personām brīvi pamest ieslodzījuma vietu. Satversmes 106.panta  pirmais teikums  uz  ieslodzītām personām attiecas vienīgi tiktāl, ciktāl šo tiesību izmantošana savienojama ar soda izpildes režīmu un mērķi, un neietver ieslodzīto personu tiesības brīvi izraudzīties darbavietu ārpus ieslodzījuma vietas (Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.2013-18-01 12.2.punkts).
Vienlaikus jāņem vērā, ka kriminālsodu izpildē cilvēktiesības var tikt ierobežotas tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams kriminālsoda izpildes mērķa sasniegšanai. Ikvienam pamattiesību ierobežojumam jāatbilst samērīguma principam, kurš prasa, lai valsts nospraustais mērķis un personai noteiktais pamattiesību ierobežojums būtu sasvstarpēji saskaņoti pēc to vērtības, pakāpes, nozīmīguma, svarīguma, kvalitātes un intensitātes.[3]
Līdz ar to cilvēktiesību ievērošanas princips ir cieši saistīts ar Projektā ietverto vispārīgo kriminālsodu izpildes principu – samērīguma principu.

Vienlīdzības princips
Likuma priekšā visi notiesātie ir vienlīdzīgi un nav pieļaujama notiesāto diskriminācija atkarībā no rases, ādas krāsas, tautības, valodas, sociālās izcelšanās, izglītības, dzimuma, vecuma, invaliditātes, sociālā un mantiskā stāvokļa, politiskajiem vai citiem uzskatiem, reliģiskās pārliecības, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem. Minētais princips izriet no vairākiem starptautiskajiem dokumentiem. Tā, piemēram, tas izriet no ANO Minimālo noteikumu attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem (pieņemti 2015. gada 17. decembrī) (Nelsona Mandelas noteikumi) 2.punkta, kas noteic, ka nav pieļaujama diskriminācija rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģisko, politisko vai citu pārliecību pamata, nacionālās vai sociālās izcelšanās, materiālā stāvokļa, dzimšanas vai citu apstākļu dēļ. Piemēram, no Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 6.punkta izriet, ka, piemērojot un īstenojot sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus, nav pieļaujama diskriminācija rases, ādas krāsas, etniskās izcelsmes, valstspiederības, dzimuma, vecuma, invaliditātes, seksuālās orientācijas, valodas, reliģijas, politisko vai citu uzskatu, ekonomiskā, sociālā vai cita statusa un fiziskā vai garīgā stāvokļa dēļ. Ir jāņem vērā aizdomās turēto un likumpārkāpēju dažādās un atšķirīgās individuālās vajadzības. Arī Eiropas cietumu noteikumu pielikuma 13.punkts noteic, ka šos noteikumus piemēro objektīvi, nediskriminējot tādu iemeslu dēļ kā dzimums, rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai kādi citi uzskati, etniskā vai sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās vai kāds cits statuss.

Cieņpilnas attieksmes princips paredz, ka visā kriminālsodu izpildes procesā pret ikvienu tajā iesaistīto personu tiek nodrošināta cieņpilna attieksme. Cieņpilnas attieksmes princips kriminālsodu izpilde ir piemērojams plaši un ir attiecināms pilnīgi uz visām kriminālsodu izpildē iesaistītajām personām: notiesātajiem, viņu tuviniekiem, kriminālsodu izpildes iestāžu darbiniekiem, cietušajiem un visām citām personām, kuras šajā likumā noteiktajā kārtībā tiek iesaistītas kriminālsodu izpildes procesā. Tā, piemēram, Eiropas Cietumu noteikumos vairākkārt ir uzsvērta nepieciešamība dažādos ieslodzījuma aspektos nodrošināt cieņpilnu attieksmi. Eiropas Cietumu noteikumu 1.noteikums noteic, ka pret visām personām, kurām atņemta brīvība, izturas, ievērojot viņu cilvēktiesības. Piemērojot brīvības atņemšanu, neizbēgami rodas jautājumi par cilvēktiesībām. 1.noteikums pasvītro šo patiesību saistībā ar cieņas prasību pret ieslodzītajiem. Šāda cieņa savukārt prasa viņu būtiskās cilvēcības atzīšanu.
ECT ir uzsvērusi, ka cilvēka cieņas ievērošana ir Eiropas cilvēktiesību sistēmas būtības pamatā un ka tā ir jāattiecina uz visiem ieslodzītajiem.[4] Piemēram, Eiropas cietumu noteikumu 18.1.noteikums cita starpā noteic, ka apstākļi ieslodzītajiem paredzētajās telpās, un jo īpaši guļamtelpās, ir tādi, kas neaizskar cilvēka cieņu. 49.noteikums noteic, ka labu kārtību ieslodzījuma vietās saglabā, ievērojot aizsardzības, drošības un disciplīnas prasības un vienlaikus nodrošinot ieslodzītajiem tādus dzīves apstākļus, kas neaizskar cilvēka cieņu, un piedāvājot tiem visaptverošu pasākumu un nodarbību programmu atbilstoši 25.noteikumam. Savukārt 72.1. noteikums uzsver cieņpilnas attieksmes nodrošināšanu ieslodzījuma vietu pārvaldībā kopumā. Proti, minētais noteikums noteic, ka ieslodzījuma vietas tiek vadītas saskaņā ar ētikas kodeksu, kurā atzīts pienākums pret visiem ieslodzītajiem izturēties humāni, neaizskarot cilvēka personībai piemītošo pašcieņu.
Cieņpilnas attieksmes nozīme ir uzsvērta arī Eiropas noteikumos par sabiedrībā izciešamajiem sodiem un piespiedu līdzekļiem. Minēto noteikumu 8.punkts noteic, ka sabiedrībā izciešamo sodu un piespiedu līdzekļu piemērošanas būtībai, saturam un metodēm ir jābūt atbilstošiem aizdomās turamo un noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu, viņu ģimeņu un citu personu cieņas un privātuma principam.
Cieņpilnas attieksmes būtiskums ir uzsvērts arī Ministru komitejas Ieteikumā  CM/Rec(2018)8 dalībvalstīm par atjaunojošo taisnīgumu krimināllietās. No minēto noteikumu 14.punkta izriet, ka viens no atjaunojošā taisnīguma pamatprincipiem ir cieņpilns dialogs. Tāpat minētā Ieteikuma 46.punkts noteic, ka atjaunojošo taisnīgumu jāīsteno objektīvi, pamatojoties uz lietas faktiem, kā arī pušu vajadzībām un interesēm. Starpniekam vienmēr jāievēro pušu cieņa un jānodrošina, lai tās ar cieņu izturētos viena pret otru. Procesā jāizvairās no kādas puses vai starpnieka dominēšanas; process jāīsteno ar vienlīdz lielām rūpēm par visām pusēm.

Spīdzināšanas aizlieguma princips paredz, ka visu kriminālsodu izpildē ir aizliegta spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai apiešanās. Kriminālsoda izpildes mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēka cieņu, vai izstumt viņu no sabiedrības. Minētais princips izriet no vairākiem starptautiskajiem dokumentiem, piemēram, ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5.panta, ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7.panta, ANO Deklarācijas par visu personu aizsardzību pret pakļaušanu spīdzināšanai vai citam cietsirdīgam, nehumānam un pazemojošam režīmam vai sodam, ANO Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.panta u.c. Arī Eiropas cietumu noteikumu pielikuma 102.2.punkts noteic, ka brīvības atņemšanas dēļ ieslodzījums jau ir sods, tāpēc notiesātajiem ieslodzītajiem piemērotais režīms nevairo ciešanas, kas jau tāpat raksturīgas ieslodzījumam. Tāpat minētais princips ir nostiprināts ANO Minimālo noteikumu attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem (pieņemti 2015.gada 17.decembrī) (Nelsona Mandelas noteikumi) 1.punktā.
 Arī Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 11.punkts noteic, ka sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus īsteno tā, lai nepadarītu tos vēl mokošākus. Īstenojot sabiedrībā izciešamu sodu vai piespiedu līdzekli, tiesības nedrīkst ierobežot vairāk, nekā tas noteikts lēmumā, ar kuru šāds sods piemērots. Sabiedrībā izciešami sodi un piespiedu līdzekļi zināmā mērā ir mokoši, jo tiek ierobežota personas brīvība un attiecīgā persona tiek uzraudzīta. Lai gan sabiedrībā izciešami sodi un piespiedu līdzekļi parasti neuzliek tik nopietnas un smagas grūtības un nerada tādus zaudējumus kā brīvības atņemšanas sods, tas tomēr nenozīmē, ka šādu grūtību un zaudējumu nav vai ka tos var neņemt vērā. Šajā noteikumu punktā norāda, ka īstenošanas metodei nevajadzētu radīt lielākas grūtības, nekā nepieciešams, lai sabiedrībā izciešams sods vai piespiedu līdzeklis būtu efektīvs.[5]
Tāpat minētais princips ir nostiprināts Satversmes 95.pantā. Soda piemērošanas fakts un ar to saistītie uzvedības ierobežojumi objektīvi var radīt pārkāpējam psihiskas ciešanas. Nolūkā novērst jauna likumpārkāpuma izdarīšanu ir svarīgi, lai persona, izciešot sodu vai izpildot ar piemēroto sodu uzliktos pienākumus, pārvērtētu iepriekš izdarīto, vaļsirdīgi nožēlotu to un nolemtu nākotnē atturēties no tādas uzvedības, kas var radīt kaitējumu sabiedrībai un citām personām. Vienaldzīga soda piemērošana neatbilst valsts un sabiedrības interesēm. Tomēr, lai izraisītu vēlamo psihoemocionālo reakciju, likumpārkāpēju nedrīkst pazemot, nav pieļaujama nesamērīga viņa tiesību ierobežošana un nevajadzīgu ciešanu sagādāšana viņam.[6] Valstij ir jānodrošina, ka persona tiek ieslodzīta tādos apstākļos, kas ir savienojami ar cieņu pret viņa godu, ka veids un metode, kādā tiek īstenots piemērotais līdzeklis, nepakļauj viņu tādām ciešanām vai grūtībām, kas pārsniedz nenovēršamas ciešanas, kas ir raksturīgas ieslodzījumam, un ka, ņemot vērā praktiskās ieslodzījuma prasības, viņa veselība un labklājība ir adekvāti sargāta (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001.gada 24.jūlija sprieduma lietā „Valašinas v. Lithuania”, iesnieguma Nr. 44558/98, 102.punkts un tajā minētā judikatūra). Lai atbilstu konvencijas 3.pantam, apiešanās raksturam ir jāsasniedz minimālais bardzības līmenis, kura novērtēšana ir relatīva pēc būtības. Tā ir atkarīga no lietas faktu kopuma un, jo īpaši, no apiešanās rakstura un konteksta, tās izpildes elementiem, ilguma, tās izraisītajām fiziskajām vai psihiskajām sekām, kā arī dažkārt no cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006.gada 4.maija sprieduma lietā „Kadiķis c. Lettonie (No 2)”, iesnieguma Nr. 62393/00, 45.punkts un tajā minētā judikatūra).[7] Atbilstoši administratīvo tiesu praksei par spīdzināšanu, citādu cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu izturēšanos attiecībā uz ieslodzītajiem var tikt atzīta pārapdzīvotība, ventilācijas trūkums, nepietiekams sanitārā mezgla nodalījums no pārējās telpas, nepietiekams apgaismojums utt.

2.2. Tiesiskuma un tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips
Kriminālsodu izpildes institūciju rīcībai ir jāatbilst tiesību normām, ar kurām tiek saprastas gan rakstītās tiesību normas (likumi, Ministru kabineta noteikumi u.c.), gan arī tiesību principi. No minētā izriet, ka kriminālsodu izpildes institūciju darbībai ir jāatbilst ne tikai rakstītajām tiesību normām, bet arī vispārējiem tiesību principiem. Interpretējot un piemērojot kriminālsodu izpildes tiesību rakstītās normas, ir jāņem vērā vispārējie tiesību principi.  Kaut arī Kriminālsodu izpildes likumā ir ietverti kriminālsodu izpildes pamatprincipi, tomēr minēto principu uzskaitījums nav izsmeļošs un kriminālsodu izpildē tiek piemēroti arī citi šajā likumā neminēti vispārējie tiesību principi.
Vienlaikus minētajā principā paredzēts uzsvērt, ka kriminālsodu izpildes institūcijas savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu, kas atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektajai daļai ietver sevī atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.

2.3. Cietušo tiesisko interešu ievērošanas princips
Ievērojot nepieciešamību veicināt ieinteresēto personu, tostarp cietušā un noziedzīga nodarījuma izdarītāja, citu skarto pušu un plašākas sabiedrības līdzdalību, pievēršoties nozieguma nodarītajam kaitējumam un to novēršot; atzīstot atjaunojošo taisnīgumu kā metodi, ar kuru var noteikt šo pušu vajadzības un intereses un tās līdzsvaroti, taisnīgi un kopīgi apmierināt; atzīstot cietušo likumīgās intereses iegūt lielāku teikšanu, reaģējot uz viņu viktimizāciju, sazināties ar noziedzīga nodarījuma izdarītāju, kā arī gūt atlīdzību un kompensāciju kriminālprocesā; ņemot vērā to, cik svarīgi ir veicināt noziedzīga nodarījuma izdarītāju atbildības sajūtu un piedāvāt tiem iespējas atlīdzināt nodarīto, kas var uzlabot viņu reintegrāciju, ļaut atlīdzināt kaitējumu un panākt savstarpēju sapratni, kā arī veicināt atteikšanos no noziedzības, Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma Ieteikumu CM/Rec(2018)8 dalībvalstīm par atjaunojošo taisnīgumu krimināllietās. Minētā Ieteikuma 3.punktā norādīts, ka atjaunojošais taisnīgums ir jebkādi procesi, kas ļauj tiem, kam ar noziegumu nodarīts kaitējums, un tiem, kas par šo kaitējumu ir atbildīgi, sniedzot nepiespiestu piekrišanu, aktīvi piedalīties no noziedzīgā nodarījuma izrietošo jautājumu risināšanā ar apmācītas un objektīvas trešās puses palīdzību. Minētā Ieteikuma 6.punktā uzsvērts, ka atjaunojošo taisnīgumu var izmantot jebkurā kriminālprocesa stadijā. Ieteikuma 13. un 14.punkts noteic atjaunojošā taisnīgums pamatprincipus: pusēm jāļauj aktīvi piedalīties nozieguma atrisināšanā (ieinteresēto pušu līdzdalības princips), un reaģēšanas pasākumiem galvenokārt jāpievēršas kaitējumam, kas radīts indivīdiem, attiecībām un plašākai sabiedrībai, kā arī šī kaitējuma novēršanai (kaitējuma novēršanas princips). Citi būtiski atjaunojošā taisnīguma principi ir: brīvprātība, pārdomāts, cieņpilns dialogs; vienlīdz lielas rūpes par iesaistīto pušu vajadzībām un interesēm; procedūras taisnīgums; kolektīva vienošanās uz vienprātības pamata; koncentrēšanās uz atlīdzināšanu, reintegrāciju un savstarpējas sapratnes panākšanu; izvairīšanās no dominēšanas.
Cietušo tiesisko interešu ievērošanas princips cita starpā uzsver, ka ne tikai atjaunojošā taisnīguma procesā, bet arī kriminālsodu izpildes procesā kopumā cietušā tiesiskās intereses ir viens no pamata aspektiem, kas tiek ņemts vērā, organizējot kriminālsodu izpildi. Jau šobrīd atbilstoši Kodeksā noteiktajam cietušo tiesiskās intereses un aizstāvība tiek ņemta vērā. Piemēram, atbilstoši Kodeksa 119.⁷panta pirmajai daļai Dienests nosacīti pirms termiņa no brīvības atņemšanas soda izpildes atbrīvotajai personai (turpmāk - nosacīti atbrīvotais) nosaka vienu vai vairākus pienākumus, kuru noteikšanā tiek ņemtas vērā arī cietušo tiesiskās intereses: pienākums ievērot aizliegumu sazināties ar noteiktiem cilvēkiem; ievērot aizliegumu tuvoties noteiktiem objektiem, vietām vai iestādēm u.c. Ņemot vērā minēto, atšķirībā no Kodeksa, Projektā tiks tieši un skaidri noteikts, ka viens no kriminālsodu izpildes pamatprincipiem ir cietušo tiesisko interešu ievērošana.
Atbilstoši ANO Rokasgrāmatā par atjaunojošā taisnīguma programmām norādītajam atjaunojošā taisnīguma pieeja var tikt īstenota jebkurā kriminālprocesa stadijā.[8] Šīs pieejas īstenošanas soda izpildes laikā ir uzsvērta vairākos starptautiskos dokumentos. Tā, piemēram, attiecībā uz šīs pieejas īstenošanu brīvības atņemšanas soda izpildes laikā Eiropas Cietumu noteikumu 103.7.punkts noteic, ka ieslodzītie pēc savas vēlēšanās drīkst iesaistīties atjaunojošā taisnīguma programmā un izdarīto likumpārkāpumu radīto zaudējumu atlīdzināšanā.
Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 10.punkts noteic, ka attiecīgos gadījumos un pienācīgi ņemot vērā noziedzīgā nodarījumā cietušās personas tiesības un vajadzības, likumpārkāpējam dod iespēju un mudina atlīdzināt cietušajiem vai sabiedrībai par izdarītajiem noziegumiem. Vairākas Eiropas valstis atzīst, ka liela nozīme ir atlīdzināšanai un atjaunojošajam taisnīgumam. To var darīt ļoti dažādi, lai gan šādās pieejās ir jāņem vērā vairāki vispārīgi aspekti. Apvienoto Nāciju Organizācijas rokasgrāmatā ir skaidrots šādi: "Atjaunojošā taisnīguma pieejas un programmas ir balstītas uz vairākiem pamata pieņēmumiem:
a) uz noziedzīgo nodarījumu jāreaģē tā, lai pēc iespējas vairāk atlīdzinātu cietušajam par nodarīto kaitējumu;
b) likumpārkāpējiem ir jāliek saprast, ka viņu uzvedība nav pieņemama un ka tā radījusi nopietnas sekas cietušajam un sabiedrībai;
c) likumpārkāpējiem ir jāspēj uzņemties un jāuzņemas atbildība par savu rīcību;
d) cietušajiem ir jādod iespēja izteikt savas vajadzības un piedalīties procesā, kurā nosaka labāko veidu, kādā likumpārkāpējs var atlīdzināt par kaitējumu; un
e) arī sabiedrībai ir pienākums iesaistīties šajā procesā.” (Atjaunojošā taisnīguma programmu rokasgrāmata, Krimināltiesību rokasgrāmatu sērija) [Handbook of Restorative Justice programmes, Criminal Justice Handbook series], Apvienoto Nāciju Organizācija, 2006. gads).
Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai nodrošinātu gan likumpārkāpēja, gan cietušā interešu un tiesību pilnīgu ievērošanu. Piemēram, šādus intervences pasākumus nedrīkst vērtēt, ņemot vērā tikai iespējamību, ka likumpārkāpējs noziegumu varētu izdarīt atkārtoti, bet ir jāņem vērā arī tas, kāds labums no šādas rīcības būs cietušajam. Katru reizi īstenošanas iestādei sarīkojot likumpārkāpēja un cietušā tikšanos, ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka šāda tikšanās nerada iespēju tālākai viktimizācijai.[9]
Tomēr Kodeksā regulējums par izlīgumu kā atjaunojošā taisnīguma metodi netika ietverts. Līdz ar to atšķirībā no esošā Kodeksa, Projektā tiks ietverts cietušo interešu ievērošanas princips, tai skaitā regulējums par izlīguma procesu kriminālsodu izpildes laikā.
Soda izpildes laikā ir jārisina konflikts, kuru radīja notiesātās personas izdarītais noziedzīgais nodarījums. Soda izpildes darbam ir ne tikai jābūt fokusētam uz notiesāto personu, bet arī uz citām personām, kuras ir iesaistītas, vai ir šī konflikta ietekmētas. Organizējot soda izpildi, kriminālsodu izpildes institūcijām ir jārada iespēja notiesātai personai uzņemties atbildību par savu uzvedību, atzīt savas uzvedības kaitīgumu un bīstamību un atlīdzināt nodarīto kaitējumu cietušajam un sabiedrībai, kā arī jānodrošina cietušo un sabiedrības interešu atzīšana un aizstāvība šī konflikta risināšanā un tā rezultātā radīto seku novēršanā vai mazināšanā. Ņemot vērā minēto, cietušo interešu ievērošanas princips paredz noteikt, ka kriminālsodu izpildes institūcijas personāls atbilstoši kompetencei atbalsta notiesātā vēlmi īstenot sociāli atbalstāmas pārmaiņas uzvedībā, tai skaitā vēlmi izlīgt ar cietušo, un savus pienākumus pilda tā, lai veicinātu notiesātā vēlmi piedalīties resocializācijā vai atjaunojošā taisnīguma pasākumos.
Šis princips ir definēts, ņemot vērā starptautiskajos aktos noteikto. Taču, ņemot vērā, ka principa piemērošana praksē attīs, Projektā principa definējums vienmēr tiek interpretēts atbilstoši atjaunojošā taisnīguma pieejas būtībai un attīstībai starptautiskā līmenī, ņemot vērā arī citu valstu labāko pieredzi šo pieeju izmantošanā. Tā, piemēram, Ieteikuma CM/Rec(2018)8 dalībvalstīm par atjaunojošo taisnīgumu krimināllietā cita starpā norādīts, ka tā principus un pieejas var piemērot arī krimināltiesību sistēmā ārpus kriminālprocesa.

2.4. Individuālā izvērtējuma princips
No soda progresīvās izpildes principa un zinātnē balstītām atziņām par efektīvu notiesāto personu resocializāciju izriet individuālā izvērtējuma princips, kas ir attiecināms ne tikai uz soda izpildi, bet arī uz citiem ar sodu izpildi saistītiem procesiem, piemēram, izlīguma procesu, palīdzību notiesātai personai atrast darbu vai saņemt atbilstošu sociālo pakalpojumu, u.c.
 Proti, ņemot vērā, ka viens no kriminālsoda mērķiem ir resocializēt notiesāto personu, kriminālsoda izpildes procesam pēc iespējas ir jābūt organizētam, balstoties uz notiesātā individuālu izvērtējumu, tādējādi veicinot kriminālsoda mērķa sasniegšanu. Veicot notiesātā individuālu izvērtējumu, tiek veicināta ne tikai notiesātā resocializācija, nosakot tieši viņam piemērotus resocializācijas līdzekļus, bet arī tiek veicināta sabiedrības drošība, individuāli izlemjot jautājumu par soda izpildes pakāpes noteikšanu, konkrētajam notiesātajam piemērojamajiem drošības pasākumiem (piemēram, korespondences kontrole, satikšanās norise cietuma administrācijas klātbūtnē u.c.), kā arī, nosakot notiesātajam piemērotāko uzraudzības sabiedrībā intensitāti (piemēram, ar probācijas uzraudzību notiesāto vai nosacīti atbrīvoto uzraudzības gadījumā).
Nepieciešamība kriminālsodu izpildi organizēt atbilstoši katra notiesātā individuālajam izvērtējumam tiek uzsvērta arī vairākos starptautiskos dokumentos.
Piemēram, Nelsona Mandelas noteikumu 94.noteikums paredz, ka pēc notiesātā nonākšanas ieslodzījuma vietā pēc iespējas īsākā laikā darbam ar minēto notiesāto tiek izstrādāta programma, pamatojoties uz saņemto informāciju  par notiesātā individuālajām vajadzībām, spējām un tendencēm.
Tāpat arī Eiropas cietumu noteikumu pielikuma 103.2.punkts noteic, ka iespējami īsā laikā pēc šādu ieslodzīto pieņemšanas ieslodzījuma vietā par notiesātajiem sagatavo ziņojumus, norādot attiecīgā ieslodzītā stāvokli, iecerēto soda izpildes pasākumu plānu un stratēģiju, kas jāīsteno, lai šo ieslodzīto sagatavotu atbrīvošanai no ieslodzījuma.
Arī Ieteikuma Rec(2003)23 dalībvalstīm par cietuma administrācijas izturēšanos pret uz mūžu ieslodzītajiem un ilgtermiņa ieslodzītajiem[10] pielikuma 3.punkts noteic, ka vērība jāpievērš uz mūžu un ilgtermiņa ieslodzīto rakstura īpašībām, un jāņem tās vērā, lai izveidotu soda izpildes pasākumu plānus. Minētā ieteikuma 9., 10. un 11.punkts noteic, ka, lai sasniegtu vispārējos mērķus un ievērotu iepriekš minētos principus, katram ieslodzītajam jāizstrādā detalizēts soda izpildes pasākumu plāns. Šo plānu sagatavošanā un izstrādē, jo īpaši ieslodzījuma beigu posmā, pēc iespējas biežāk jāiesaista arī ieslodzītais, kā arī cieši jāsadarbojas ar iestādi, kas uzrauga no ieslodzījuma atbrīvotās personas, un citām attiecīgajām iestādēm.
Soda izpildes pasākumu plānos jāiekļauj katra ieslodzītā riska un vajadzību novērtējums, un tas jāizmanto, lai nodrošinātu sistemātisku pieeju šādiem jautājumiem:
1) sākotnējam ieslodzīto izvietojumam;
2) progresīvai pārvietošanai cietumu sistēmā, pakāpeniski pārvietojot ieslodzīto no stingrāka uz brīvāka režīma ieslodzījumu vietām un, labākajā gadījumā, beigu posmā piemērojot atklāta režīma nosacījumus, piemēram, sabiedrībā;
3) piedalīšanos darba, izglītošanas, apmācības un citos pasākumos, kas piedāvā lietderīgi izmantot cietumā pavadīto laiku un palielina iespēju, ka pēc atbrīvošanas ieslodzītais spēs reintegrēties sabiedrībā;
4) iejaukšanās pasākumus un piedalīšanos programmās, kas izstrādātas ar mērķi mazināt risku un apmierināt vajadzības, lai novērstu nekārtības cietumos un likumpārkāpuma atkārtotu izdarīšanu pēc atbrīvošanas;
5) piedalīšanos atpūtas un citās darbībās, lai mazinātu vai novērstu mūža un ilgtermiņa ieslodzījuma negatīvo ietekmi;
6) apstākļus un uzraudzības pasākumus, kas sekmē to, ka pēc nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas bijušie ieslodzītie ievēro likumus un reintegrējas sabiedrībā.
Ieteikuma Rec(2003)23 dalībvalstīm par cietuma administrācijas izturēšanos pret uz mūžu ieslodzītajiem un ilgtermiņa ieslodzītajiem pielikuma 11.punktā ir uzsvērts, ka soda izpildes pasākumu plānošana jāsāk pēc iespējas ātrāk pēc likumpārkāpēja nokļūšanas ieslodzījuma vietā, turklāt šis plāns ir regulāri jāpārskata, un, ja nepieciešams, tajā jāizdara labojumi.
Uz nepieciešamību soda izpildē ievērot individualā izvērtējuma principu tika uzsvērts arī ST spriedumā.
Viena no individuālā izvērtējuma principa izpausmēm brīvības atņemšanas soda izpildē ir kontaktpersonu princips. Proti, katram notiesātajam ir nozīmēta atbalsta persona (kontaktpersona) no darbinieku vidus, savukārt individuāla, tieši katram notiesātajam piemērota pieeja veicina notiesātā resocializāciju, un līdz ar to arī soda mērķa sasniegšanu. Kontaktpersonu principa efektivitāte jau ir sevi pierādījusi praksē - Olaines cietuma Atkarīgo centrā, kura jaunajā un atšķirīgajā infrastruktūrā tiek īstenota ieslodzīto resocializācijas pieeja, kuru nav iespējams realizēt vecajā ieslodzījuma vietu infrastruktūrā. Atkarīgo centrā notiesātajiem sodu izpilda pēc terapeitiskajās kopienas principa, personāls darbojas, ievērojot kontaktpersonu principu, veicot gan atbalsta, gan kontroles funkciju. Šāda pieeja arī starptautiski tiek atzīta par vienu no efektīvākajām.
Individuālā izvērtējuma principa ievērošana ir nozīmīga ne tikai brīvības atņemšanas soda izpildē, bet arī sabiedrībā izpildāmo sodu izpildē. Piemēram, Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 32.punkts noteic, ka īstenošanas metodes individuāli pielāgo konkrētajiem apstākļiem katrā lietā, tāpēc lai to nodrošinātu, par īstenošanu atbildīgajām iestādēm un darbiniekiem ir zināma rīcības brīvība. Šajā noteikumu punktā uzmanība tiek vērsta uz rīcības brīvības un principiāli profesionāla vērtējuma nozīmi. Cilvēki ir dažādi, un viņu apstākļi atšķiras, tāpēc, lai ievērotu noteikumu 6. punktu (diskriminācijas aizliegums), šīm atšķirībām ir jāpievērš uzmanība, lai varētu nodrošināt būtisku taisnīgumu. Bieži vien ir grūti saprast, kā nodrošināt, ka vajadzība ievērot konsekvenci un nodrošināt taisnīgumu ir samērīga ar vajadzību īstenot individuālu pieeju. Šajā noteikumu punktā atzīst, ka sabiedrībā izciešama soda vai piespiedu līdzekļa īstenošanai ir jāievēro profesionāla piesardzība un ka noteikumi nedrīkst būt īstenošanas iestādes darbiniekiem tik saistoši, ka tie nevar atbilstoši reaģēt dažādās situācijās. Tomēr ir jāievēro arī konsekvence, lai personas zinātu, ko no tiem sagaida, un lai viņi varētu būt droši, ka viņu lieta tiek skatīta taisnīgi. Lai ievērotu šo noteikumu, darbinieki ir profesionāli jāapmāca pieņemt gudrus lēmumus, tomēr vienlaikus ir jāizvirza arī skaidri noteikumi par pārskatatbildību, lai šo personu pieņemtie lēmumi būtu redzami un uzskatāmi par taisnīgi.[11]
Arī Ieteikuma CM/Rec(2010)1 par Eiropas Padomes Probācijas noteikumiem pielikuma 66.punkts noteic, ka, ja tas ir nepieciešams pirms uzraudzības un tās laikā, likumpārkāpēju izvērtējumu veic, sistemātiski un rūpīgi, izvērtējot katru gadījumu, tostarp riskus, pozitīvos faktorus un likumpārkāpēja vajadzības, pasākumus, kas vajadzīgi, lai apmierinātu šīs vajadzības, un likumpārkāpēju atsaucību attiecībā uz šiem pasākumiem. Atbilstoši minētā ieteikuma 69.punktam likumpārkāpēja izvērtēšana ir nepārtraukts process, un izvērtējuma precizitāte un atbilstība tiek periodiski pārskatīta.
Turklāt no minētajos starptautiskajos dokumentos norādītā izriet, ka katra notiesātā individuālais izvērtējums ir dinamisks un nepārtraukts process, izvērtējums ir regulāri jāpārskata un nepieciešamības gadījumā jāprecizē soda izpildes gaita. Piemēram, individuālā izvērtējuma rezultātā tiek secināts, ka ar probācijas uzraudzību notiesātajam ir jānosaka papildu pienākumi vai, tieši otrādi, notiesātā uzvedība un sasniegtie resocializācijas rezultāti liecina, ka viņam atsevišķi pienākumi var tikt noņemti vai var tikt samazināta viņa uzraudzības intensitāte (piemēram, ierasties pie Dienesta amatpersonas nevis 3 reizes, bet vienu reizi nedēļā).
No individuālā izvērtējuma principa izriet arī tas, ka sodu izpildes ietvaros notiesātā persona tiek aplūkota kā vienots veselums, kuru ietekmē sociālās attiecības, sociālekonomiskie un sociālās vides faktori. Darbs ar notiesāto personu tiek organizēts, individuāli izvērtējot, ņemot vērā notiesātās personas uzvedību, personības iezīmes, veselību, sociālo un vides faktoru ietekmi, aplūkojot to kā vienotu veselumu. Minētais izriet arī no Nelsona Mandelas noteikumu 91. un 92.punkta, nosakot, ka, lai notiesātajā attīstītos vēlme ievērot likumus un izturēšanās pret notiesātajiem viņos vairotu pašcieņu un atbildības sajūtu, ir jāpiemēro visi iespējamie līdzekļi, tai skaitā reliģiskie, kur tas iespējams, izglītība, profesionālā sagatavotība un orientācija, konkrēto sociālo situāciju izpēte, konsultācijas darba iekārtošanās jautājumos, fiziskā audzināšana un rakstura stiprināšana, ņemot vērā katra notiesātā individuālās vajadzības, viņa sociālo un noziedzības pagātni, viņa fiziskās un garīgās spējas un iespējas, viņa temperamentu, ieslodzījuma ilgumu un iespējas pēc atbrīvošanās.
No minētā izriet, ka, lai sasniegtu soda mērķi, soda izpildes laikā ir jāizmanto visi iespējamie resocializācijas līdzekļi, taču vienlaikus ir jāņem vērā katra notiesātā individuālās vajadzības un raksturojumu kopumā ­- pagātni, sociālos apstākļus līdz soda izpildes uzsākšanai, iepriekš izdarītos noziedzīgos nodarījumus, ģimenes apstākļus utt.
Individuālā izvērtējuma princips paredz ne tikai individuālu pieeju katram notiesātajam, bet arī notiesāto grupām. Proti, soda izpildē jāņem vērā dažādu notiesāto grupu īpašās vajadzības. Piemēram, arī ST spriedumā tika atzīts, ka "no juridiski saistošiem un rekomendējoša rakstura starptautiskajiem dokumentiem izriet, ka sievietes uzskatāmas par īpaši aizsargājamu ieslodzīto grupu. Bangkokas noteikumi atzīst sievietes par vienu no īpaši aizsargājamām ieslodzīto grupām, kurai ir specifiskas vajadzības (sk. Bangkokas noteikumu preambulu) [.. ] Savukārt Eiropas Parlamenta 2008. gada 13. marta rezolūcijā par cietumā ieslodzīto sieviešu īpašo situāciju un vecāku atrašanās ieslodzījumā ietekmi uz sociālo un ģimenes dzīvi (turpmāk - Rezolūcija) norādīts uz sieviešu cietumu īpašo raksturu, aicinot dalībvalstis vīriešu un sieviešu līdztiesības aspektu iekļaut soda izciešanas politikā, kā arī vairāk ņemt vērā sieviešu vajadzību specifiku (sk. Rezolūcijas 8. un 9. punktu) [..] sievietes uzskatāmas par īpaši aizsargājamu ieslodzīto grupu un viņām ir specifiskas vajadzības, par kuru apmierināšanu valstij īpaši jārūpējas, organizējot brīvības atņemšanas soda izpildi [..] likumdevējam jāņem vērā, ka notiesātās sievietes ir īpaši aizsargājama ieslodzīto grupa, un regulāri jāapsver, vai un kādi īpaši pasākumi ir nepieciešami šīs ieslodzīto grupas aizsardzībai" (ST sprieduma 23.2 un 30.punkts). 
Līdzīgi no starptautiskiem dokumentiem izriet, ka ir nepieciešama īpaša pieeja darbā ar nepilngadīgajiem notiesātajiem, kā arī jauniešiem. Piemēram, 2008.gada 5.novembra Ministru komitejas Ieteikuma CM/Rec(2008) 11 dalībvalstīm par Eiropas noteikumiem attiecībā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kuriem tiek piemēroti sodi vai piespiedu līdzekļi 5.noteikums noteic, ka, nosakot un īstenojot sodus vai piespiedu līdzekļus, primāri apsver nepilngadīgo likumpārkāpēju intereses, ko ierobežo izdarīto noziedzīgo nodarījumu smaguma pakāpe (samērīguma princips), un ņem vērā viņu vecumu, fizisko un garīgo labsajūtu, attīstību, spējas un personīgos apstākļus, ko vajadzības gadījumā apstiprina psihologa vai psihiatra slēdzieni vai sociālā dienesta apsekojuma ziņojumi. 15.noteikums paredz, ka ikvienā tiesu sistēmā, kas skata nepilngadīgo lietas, ievēro multidisciplināru un vairāku organizāciju pieeju, un to integrē plašākos nepilngadīgajiem paredzētos sociālajos pasākumos, lai nodrošinātu vienotu pieeju un šādu nepilngadīgo aprūpes nepārtrauktību (sabiedrības iesaistes un nepārtrauktas aprūpes princips). Savukārt 17.noteikums noteic, ka attiecīgā gadījumā gados jaunus pieaugušos likumpārkāpējus var uzskatīt par nepilngadīgajiem un attiecīgi pret viņiem izturēties. Sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus īsteno tā, lai tie būtu pēc iespējas jēgpilnāki nepilngadīgajiem un veicinātu viņu izglītības pilnveidi un sociālo prasmju uzlabošanos. Īstenojot sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus, cik iespējams, ņem vērā jau esošos nepilngadīgo attīstību veicinošos sociālos tīklus un viņu attiecības ar ģimeni (31.1. un 32.noteikums). Sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanas pamatā ir individuālie izvērtējumi un intervences metodes, kas ir saderīgas ar pierādītām profesionālās ētikas normām. Šīs metodes izstrādā, ievērojot pētījumu rezultātus un paraugpraksi sociālā darba un jauniešu labklājības jomā un saistītajās darbības jomās. Konkrētā sabiedrībā izciešamā soda vai piespiedu līdzekļa izpildē izmanto dažādas pieejas, piemēram, atkarībā no nepilngadīgo vajadzībām izmanto ar konkrēto lietu saistītu sociālo darbu, grupu terapiju, mentorēšanu un dienas apmeklējumus, kā arī īpašus aprūpes (ārstēšanas) pasākumus dažādu kategoriju likumpārkāpējiem (39 un 40.punkts). Līdzīgi noteikumi attiecas arī uz brīvības atņemšanu, proti, nepilngadīgajiem, kam atņemta brīvība, garantē dažādas jēgpilnas nodarbības un intervences pasākumus atbilstoši individuālam vispārējam soda izpildes plānam, kura mērķis ir pakāpeniska ierobežojumu mazināšana un sagatavošanās atbrīvošanai un reintegrācijai sabiedrībā. Šīs nodarbības un intervences pasākumi veicina viņu fizisko un garīgo veselību, pašcieņu un atbildības sajūtu, kā arī attīsta tādu attieksmi un prasmes, kas neļaus viņiem atkārtoti izdarīt noziedzīgus nodarījumus. Nepilngadīgos mudina piedalīties šādās nodarbībās un intervences pasākumos (50.noteikums).
Īpaša pieeja soda izpildē attiecībā uz nepilngadīgajiem un jauniešiem jau šobrīd ir ietverta spēkā esošajā Kodeksā gan attiecībā uz brīvības atņemšanas sodu, gan arī attiecībā uz sabiedrībā izpildāmajiem sodiem. Projekts paredz šo pieeju attīstīt un pilnveidot.
Tāpat, ņemot vērā starptautiskā regulējuma kriminālsodu izpildes jomā attīstību, šajā aprakstā sniegtais notiesāto grupu uzskaitījums nav uzskatāms par izsmeļošu.
Tādējādi soda izpildes laikā, piemērojot notiesātajam atbilstošākos resocializācijas pasākumus, vienlaikus ņemot vērā notiesātā individuālās vajadzības, sociālekonomiskos apstākļus, iepriekš izdarītos noziedzīgos nodarījumus, traumatisko pieredzi un citus apstākļus, kas raksturo notiesāto, kā arī, ņemot vērā notiesātā resursus (stiprās puses), kurus iespējams izmantot notiesātā attīstības veicināšanai, tiks efektīvāk sasniegts kriminālsoda izpildes mērķis.

2.5. Soda progresīvās izpildes princips
Spēkā esošajā Kodeksā soda progresīvās izpildes principa piemērošana ir noteikta tikai attiecībā uz brīvības atņemšanas sodu, proti, atbilstoši sasniegtajam resocializācijas rezultātam un uzvedībai, mīkstinot notiesātajam noteikto soda izpildes režīmu, kā arī paredzot notiesāto tiesības uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu. Praksē pēc būtības soda progresīvās izpildes princips tiek piemērots arī dažu sabiedrībā izpildāmo sodu izpildē. Piemēram, probācijas uzraudzības izpilde notiek atbilstoši Dienesta katrai personai individuāli sagatavotam probācijas uzraudzības plānam, kuru probācijas uzraudzības laikā var grozīt. Ar probācijas uzraudzību notiesātajam, izvērtējot katru gadījumu individuāli, tiek uzlikti viens vai vairāki pienākumi. Vienlaikus jau šobrīd Kodekss paredz, ka Dienesta amatpersona var pilnīgi vai daļēji atcelt noteiktos pienākumus, ja uzraudzības laikā tā konstatē, ka noteiktie pienākumi turpmāk nav nepieciešami ar probācijas uzraudzību notiesātā kriminogēna rakstura problēmu un sociālpsiholoģisko vajadzību risināšanai. Tāpat Kodekss paredz, ja ar probācijas uzraudzību notiesātais ir veiksmīgi izcietis pusi no noteiktā soda termiņa, Dienests var vērsties tiesā ar lūgumu atcelt probācijas uzraudzību vai samazināt probācijas uzraudzības termiņu.  Līdz ar to arī atsevišķu sabiedrībā izpildāmo sodu izpilde jau šobrīd pēc būtības notiek atbilstoši soda progresīvās izpildes principam. 
Līdz ar to Projektā paredzēts noteikt, ka soda progresīvās izpildes princips tiek ievērots ne tikai brīvības atņemšanas, bet arī atsevišķu sabiedrībā izpildāmo sodu un prokurora lēmuma, izņemot tiesību ierobežošanu, mantas konfiskāciju, izraidīšanu no Latvijas Republikas un naudas sodu, izpildē. Proti, kriminālsodu un prokurora lēmuma izpilde notiek atbilstoši notiesātā sasniegtajiem resocializācijas rezultātiem un notiesātā uzvedībai. Attiecībā uz brīvības atņemšanas soda izpildi soda progresīvās izpildes princips ierobežotā apjomā attiecināms uz īslaicīgās brīvības atņemšanas soda izpildi, jo atbilstoši Projektā paredzētajam ar īslaicīgu brīvības atņemšanas sodu notiesātās personas atrodas tikai slēgtā cietuma augstākajā pakāpē un līdz ar to soda izpildes mīkstināšanas vai pastiprināšanas ietvaros netiek pārvietotas uz atklāto cietumu vai slēgtā cietuma zemāko pakāpi. Šāds īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izpildes regulējums šobrīd ir arī noteikts Kodeksā.

2.6. Samērīguma princips paredz, ka notiesātajiem kriminālsodu izpildes laikā nosaka minimālos nepieciešamos ierobežojumus, kas atbilst notiesātā izdarītajam noziedzīgajam nodarījumam un riskam, ko rada notiesātais, un ir proporcionāli kriminālsoda izpildes mērķim, kura sasniegšanai tie noteikti. Līdz ar to labumam, ko no minētajiem ierobežojumiem iegūst sabiedrība, ir jābūt lielākam nekā notiesātajai personai uzliktajam tiesību ierobežojuma. No minētā izriet, ka kriminālsoda izpilde notiek, individuāli izvērtējot katru notiesāto personu, tomēr no kriminālsoda izpildes izrietošajiem tiesību ierobežojumiem nav jābūt lielākiem, nekā tas ir nepieciešams.
Samērīguma princips izriet arī no Eiropas cietumu noteikumu pielikuma 3.punkta, kas noteic, ka personām, kurām atņemta brīvība, nosaka minimālos nepieciešamos ierobežojumus, kas ir proporcionāli likumīgajam mērķim, kura sasniegšanai tie noteikti. Samērīguma princips tiek piemērots arī sabiedrībā izpildāmo sodu izpildē. Proti, Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 34.punkts noteic, ka kontroles darbības veic tikai tiktāl, ciktāl tas nepieciešams piemērotā sabiedrībā izciešamā soda vai piespiedu līdzekļa pareizai īstenošanai. Tās ir samērīgas ar izdarīto vai iespējami izdarīto noziedzīgo nodarījumu, un vērā ņem aizdomās turētā vai likumpārkāpēja konkrētos apstākļus, tostarp riska un vajadzību faktorus, kā arī cietušās personas tiesības un intereses. Minētās darbības ierobežo, ņemot vērā piemērotā soda vai piespiedu līdzekļa mērķus.
Samērīguma princips izriet arī no Ieteikuma CM/Rec(2010)1 par Eiropas Padomes Probācijas noteikumiem pielikuma 5.punkta, kas noteic, ka probācijas institūcijām, izpildot sabiedrībā izciešamos sodus un piespiedu līdzekļus, nevajadzētu likumpārkāpējiem uzlikt lielākus tiesību ierobežojumus, nekā to paredz tiesu vai administratīvās institūcijas lēmums un izriet no katra individuālā gadījuma atbilstoši likumpārkāpuma smagumam vai atbilstoši izvērtēta atkārtota likumpārkāpuma izdarīšanas riskam.
Ņemot vērā minēto, no samērīguma principa izriet, ka:
1) kriminālsodu izpildes pasākumi tiek īstenoti samērīgi, atbilstoši notiesātās personas izdarītajam noziedzīgajam nodarījumam un riskam, kuru rada notiesātā persona;
2) ierobežojumi, kuri noteikti notiesātai personai, nedrīkst būt tādi, kas ierobežo personas tiesības un brīvību vairāk, kā tas ir nepieciešams, lai atturētu personu no jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, proti, noteiktie ierobežojumi ir proporcionāli kriminālsoda izpildes mērķim, kura sasniegšanai tie noteikti;
3) kriminālsodu izpildes institūcijām ir jānodrošina tāda darba intensitāte (resocializācijas, kontroles un atbalsta pasākumu apjoms un saturs), kas atbilst notiesātās personas sociālpsiholoģiskajām vajadzībām un kriminogēna rakstura problēmu intensitātei un daudzveidībai.

2.7. Soda sastāvdaļu līdzsvara princips paredz, ka kriminālsoda izpildes laikā notiesātajam tiek piemēroti visi Projektā noteiktie kriminālsoda elementi, nodrošinot notiesātā resocializāciju soda izpildes laikā un priekšnoteikumus tiesiskai uzvedībai pēc soda izpildes. Kriminālsoda elementi ir forma (kriminālsoda izpildes kārtība, notiesātā tiesību ierobežojumi un pienākumi soda izpildes laikā) un saturs (notiesātā resocializācija). Tiem jābūt savstarpējā līdzsvarā, un neviens no tiem nedrīkst dominēt pār otru. Minētais princips jau ir nostiprināts šobrīd spēkā esošā Kodeksa 20.¹pantā, nosakot, ka brīvības atņemšanas soda izpildes pamatprincipi ir Kodeksā noteiktā soda izpildes kārtības (režīma) un notiesātā resocializācijas (sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas līdzekļi) procesa nodrošināšana.

2.8. Atbilstošas reakcijas princips
Riska-vajadzības-atsaucības (risk-needs-responsivity) (turpmāk – RNR) modelis ir kļuvis par vadošo pasaulē darbā ar likumpārkāpējiem. Teorijā tajā ir iekļauti 15 principi, kas sagrupēti šādi:
1) vispārējie principi;
2) RNR pamatprincipi un galvenie klīniskie jautājumi;
3) organizatoriskie principi.
Trīs galvenie RNR principi ir šādi:
1) risks ir atkarīgs no personas, pamatojoties uz iespējamību, ka viņa atkārtoti izdarīs pārkāpumu. Tas ir svarīgi, jo intervences pasākumiem ir jāatbilst atkārtota likumpārkāpuma iespējamībai — resocializācijas intervences jāpiedāvā vidēja un augsta riska gadījumos, bet zema riska gadījumos tiek nodrošināti minimāli intervences pasākumi.
2) vajadzības ir par to, kas būtu jādara – mērķtiecīgu intervenču uzmanības centrā ir jābūt identificētām kriminogēnām vajadzībām, nevis citām vajadzībām, kas nav saistītas ar prettiesisku uzvedību;
3) atbalsts (responsivity) ir par to, kā darbs būtu jāveic, aptverot gan vispārīgu, gan specifisku atbalstu. Vispārējais atbalsts veicina kognitīvās sociālās mācīšanās metožu izmantošanu, lai ietekmētu uzvedību, specifiskais atbalsts paredz, ka intervences ir jāpielāgo, tai skaitā indivīda stiprajām pusēm.[12]
Ņemot vērā RNR modeli, Projektā tika ietverts atbilstošas reakcijas princips, kas paredz, lai mazinātu atkārtota noziedzīga nodarījuma risku, kriminālsoda izpildes laikā likumā noteiktajos gadījumos tiek vērtēta notiesātā:
1) antisociālas uzvedības un atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riska pakāpe;
2) resocializācijas vajadzības,
3) atbalsta vajadzības un resursi.
Ievērojot izvērtējuma rezultātus, notiesātais tiek iesaistīts notiesātā vecumam, psiholoģiskajām īpašībām un briedumam atbilstošos resocializācijas pasākumos. Turklāt kriminālsoda izpildes laikā šajā likumā noteiktajos gadījumos tiek vērtēti drošības riski, ko rada vai var radīt notiesātais.

2.9. Dažādu drošības pasākumu līdzsvara princips
Dinamiskā drošība ir ārvalstīs izplatīta koncepcija un darba metode, kuras ietvaros par soda izpildes pamatelementu tiek atzīta kvalitatīva darbinieku un notiesāto savstarpējo attiecību veidošana, uzticēšanās vides veidošana, bez kuras nav iespējama ne resocializācija, ne drošība, ne kārtība cietumā. Tās mērķis ir labāk izprast ieslodzītos, viņu situāciju un vajadzības, novērtēt riskus, ko tie var radīt, un vadīt šos riskus, kā arī nodrošināt drošību, drošību un labu kārtību, sniedzot ieguldījumu notiesāto resocializācijā un sagatavošanā atbrīvošanai. Dinamiskās drošības princips cietumā nozīmē zinošus darbiniekus, kas mijiedarbojas ar ieslodzītajiem un tos pazīst; personālu, kas veido pozitīvas personāla un ieslodzīto attiecības; personālu, kas ir informēts par cietumā notiekošo; kas nodrošina godīgas attieksmes un "labbūtības" sajūtu ieslodzītajiem un kas nodrošina, lai ieslodzītie būtu iesaistīti jēgpilnās un mērķtiecīgās darbībās, kuras veicina viņu turpmāko reintegrāciju sabiedrībā. Kontrolei cietumā ir jābalstās uz dinamisko drošību, uz personāla pozitīvu attiecību veidošanu ar ieslodzītajiem, pamatojoties uz stingrību (firmness) un taisnīgumu, apvienojumā ar izpratni par viņu situāciju un jebkuru risku, ko rada ieslodzītie.[13]
Ņemot vērā minēto, Projektā kā vienu no kriminālsodu izpildes pamatprincipiem paredzēts noteikt dažādu drošības pasākumu līdzsvara principu, kas paredz, ka līdztekus jau tradicionālajiem drošības pasākumu veidiem – statiskajai un organizatoriskajai drošībai – pastāv arī dinamiskā drošība. Statisko drošību brīvības atņemšanas iestāde nodrošina statiskās drošības (piemēram, restes, barjeras, slēdzenes, apgaismojums), organizatoriskās drošības (noteikti iekšējie procesi dažādu situāciju pārvaldībai) un dinamiskās drošības pasākumu līdzsvars. Dinamiskā drošība balstās uz apmācīta brīvības atņemšanas iestādes personāla  individuālu pieeju katram notiesātajam, veidojot cieņpilnas un atbalstošas attiecības, un vienlaikus veicot notiesātā risku ikdienas novērtēšanu. Atbalstoša vide, izglītots kriminālsoda izpildes institūcijas personāls, individuāla pieeja notiesātajiem un regulāra risku izvērtēšana veicina drošību un kriminālsoda mērķa sasniegšanu (dinamiskā drošība). Minētais princips sevī ietver būtiskākos starptautiski atzītos efektīvas brīvības atņemšanas soda izpildes priekšnoteikumus, kas uzlabo drošības stāvokli cietumos.
Kriminālsoda izpildes institūciju personāla savstarpējā sadarbība, informācijas apmaiņa un kopīga vēlme veicināt notiesāto resocializāciju, domstarpību ar notiesātajiem risināšana pēc iespējas pārrunu ceļā, kriminālsodu izpildes institūcijas personāla un notiesāto savstarpējas cieņpilnas attiecības un notiesāto iespēja iesaistīties sava resocializācijas procesa plānošanā veicina drošības apdraudējuma agrīnu konstatēšanu un novēršanu. No minētā principa izriet, ka kriminālsoda izpildes institūcijas personāls reaģē nekavējoties, ja notiesātais pārkāpj soda izpildes prasības vai gatavojas izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu.

2.10. Profesionalitātes princips
Kriminālsodu izpildes institūciju personāls pilda nozīmīgas un ar sabiedrības drošības nodrošināšanu saistītas funkcijas, un attiecīgi profesionalitātes princips paredz, ka kriminālsodu izpildē iesaistītais personāls kriminālsodu izpildi organizē atbilstoši ētikas un profesionālajiem standartiem. Lai to īstenotu, soda izpildē iesaistītais personāls ir atbilstoši jānovērtē un jānodrošina ar darbam nepieciešamajiem resursiem. Kriminālsodu izpildes institūcijas veic atbilstoša personāla atlasi un apmācību, nodrošina atbilstošus darba apstākļus un samaksu par darbu, nodrošina profesionālās kvalifikācijas celšanas un uzturēšanas pasākumus efektīva kriminālsodu izpildes darba veikšanai. Tie ir svarīgi nosacījumi, kuru izpilde nosaka, vai sodu izpildes mērķis tiks sasniegts un vai netiks pieļauti pārkāpumi soda izpildes procesā.
Ieslodzījuma vietu personāla apmācība ir īpaši nozīmīga, jo brīvības atņemšanas soda izpilde ir saistīta ar visbūtiskākajiem cilvēktiesību ierobežojumiem. Ir būtiski īstenot ieslodzījuma vietas personāla apmācību pietiekamā kvalitātē un apjomā, lai darbinieki varētu efektīvi izpildīt savus darba pienākumus. Turklāt, ja tiek ieguldīti resursi darbinieku apmācībā, darbinieki jūtas novērtētāki un vajadzīgāki, apmācības un kvalifikācijas celšana ir nozīmīgs solis karjeras attīstībā un izaugsmē. Apzinoties savas izaugsmes iespējas, darbinieki būs ieinteresēti turpināt darbu ieslodzījuma vietu sistēmā.
Kriminālsodu izpildes institūciju personāla darba pienākumu nozīmīgums ir uzsvērts arī starptautiskajos dokumentos. Piemēram, ANO Minimālo noteikumu attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem (Nelsona Mandelas noteikumi) 74.punktā ir uzsvērta nepieciešamība pašiem darbiniekiem un sabiedrībai kopumā atgādināt par sava darba milzīgo sabiedrisko nozīmīgumu. Arī Eiropas Padomes Vadlīnijas par ieslodzījuma vietu un probācijas dienestu personāla pieņemšanu darbā, atlasi, izglītību, mācībām un profesionālās kvalifikācijas celšanu[14] noteic, ka cietumu pārvalžu un probācijas dienestu personāla pamatuzdevums ir ievērojami uzlabot sabiedrisko drošību, īstenojot aizdomās turēto un likumpārkāpēju drošu, aizsargātu un humānu pārvaldīšanu un nodrošinot rehabilitācijas un reintegrācijas iespējas. Cietumu un probācijas dienestu darbinieku skaitam ir jābūt pietiekamam, it īpaši attiecībā uz personālu, kas ikdienā kontaktējas ar aizdomās turētajiem un likumpārkāpējiem. Personālam ir jābūt tādam profesionālajam statusam un atbilstošai apmācībai, kas ļauj tam pienācīgi izprast savus pienākumus un darba ētikas prasības. Tas dos iespēju tam izpildīt savus ikdienas uzdevumus un sasniegt to dienestu kopējos mērķus, kuriem tie ir piederīgi. Personālam ir jāstrādā, ievērojot augstas profesionālās ētikas principus, kas balstās uz humānu attieksmi pret aizdomās turētajiem un likumpārkāpējiem un viņu cilvēka cieņas ievērošanu. Cietumos ir jābūt savām ievadīšanas darbā un izglītības un mācību darba vietā programmām, kas atbilst to personāla dažādo kategoriju darbinieku funkcijām un uzdevumiem, kā arī to darba mērķim un nolūkam. Probācijas dienestiem ir jābūt savām personāla ievadīšanas darbā un izglītības un mācību darba vietā programmām, lai nodrošinātu iespēju tam efektīvi izpildīt savas funkcijas. Apmācībai ir jābūt tādai, lai tā atbilstu to personāla dažādo kategoriju darbinieku funkcijām un uzdevumiem, kā arī to darba mērķim un nolūkam. Attiecīgos gadījumos ir jābūt iespējām īstenot ieslodzījuma vietu un probācijas dienesta personāla kopīgu apmācību, kā arī iespējas kopīgai apmācībai ar citu tiesību aizsardzības iestāžu personālu, lai veicinātu sadarbību starp iestādēm un nozarēm. Šāda sadarbība sekmēs attiecīgo dienestu kopīgo mērķu sasniegšanu, t. i., veicināt sabiedrisko drošību, rehabilitāciju un reintegrāciju. Jāpiedāvā iespējas probācijas dienesta personālam sīkāk iepazīties ar ieslodzījuma vietu darba būtību, un līdzīgas iespējas ir jāsniedz ieslodzījuma vietu personālam, lai tas varētu iepazīties ar probācijas darbu.
Būtisks personāla profesionalitātes elements ir arī lojalitāte un cieņa pret valsti un tās valodu. Taisnīgums un cieņpilna attieksme pret notiesātajiem, iespēja domstarpības risināt pārrunu ceļā, kriminālsodu izpildi regulējošo normatīvo aktu ievērošana no personāla puses rada pozitīvu piemēru notiesātajiem un līdz ar to veicina uzticēšanos valstij. Arī personāla cieņpilna komunikācija ar notiesātajiem un savā starpā valsts valodā veicina lojalitāti pret valsti un izpratni par to, ka valsts valodas zināšanas ir vērtība, kas atvieglo komunikāciju un sadarbību, kā arī vieno cilvēkus, un tādējādi veicina piederības sajūtu valstij. Valsts valodas zināšanas ir ne tikai normatīvajos aktos noteikta prasība, bet tā ir daļa no profesionālās identitātes un institūcijas darba kultūras.  
Ņemot vērā minēto, profesionalitātes princips paredz, ka kriminālsodu izpildē iesaistītais personāls ievēro ētikas un profesionālos standartus

2.11. Iesaistīšanas un atbildības princips
Soda izpildes pamats ir notiesāto personu un kriminālsodu izpildē iesaistītā personāla sadarbība, tai skaitā notiesātā iesaistīšana sava resocializācijas procesa plānošanā un soda izpildes gaitā pieņemto lēmumu izskaidrošana notiesātajam. Sadarbības veidošana ar notiesāto personu, notiesātās personas iesaistīšana lēmuma pieņemšanā, notiesātās personas viedokļa uzklausīšana, iesaistīšana pakalpojumu novērtēšanā un pilnveidošanā ir neatņemama soda izpildes sastāvdaļa visos soda izpildes posmos. Minētais princips ir nostiprināts arī starptautiskajos dokumentos. Piemēram, Eiropas Cietumu noteikumu 103.3. un 103.4.punkts noteic, ka notiesātos ieslodzītos mudina piedalīties savu individuālo soda izpildes pasākumu plānu sagatavošanā. Ciktāl iespējams, šādā soda izpildes pasākumu plānā iekļauj: darbu, izglītību, citas nodarbības un pasākumus un ieslodzīta sagatavošanu atbrīvošanai no ieslodzījuma.
Minētais princips izriet arī no Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 31.punkta, kas noteic, ka sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanas pamatā ir funkcionējošas attiecības starp aizdomās turēto vai likumpārkāpēju, uzraugu un jebkuru iesaistīto organizāciju vai no sabiedrības izvēlētām personām, galveno uzmanību pievēršot tam, lai samazinātu atkārtotas nozieguma izdarīšanas iespēju un sekmētu reintegrāciju sabiedrībā. Profesionālām attiecībām ir jābalstās uz savstarpēju uzticēšanos un paļāvību; abām pusēm ir attiecīgi jāievēro aizdomās turētās personas vai likumpārkāpēja un uzrauga tiesības un pienākumi. Tāpat ir jāizprot profesionālā loma un tās ierobežojumi. Pētījumi liecina, ka cilvēki labprātāk ievēro prasības, kuras uzskata par likumīgām, proti, ja lēmumi ir pieņemti skaidrā un taisnīgā procedūrā, kā arī atbilstoši tiek ņemti vērā attiecīgās personas uzskati un intereses.[15]
Ņemot vērā minēto, princips paredz, ka notiesātā un kriminālsoda izpildē iesaistītā personāla sadarbība ir neatņemama soda izpildes sastāvdaļa visos soda izpildes posmos.
Vienlaikus minētais princips arī paredz noteikt, ka kriminālsodu izpildes institūcijas personāls var būt atbildīgs tikai par sava amata ietvaros veikto pienākumu kvalitatīvu un atbildīgu izpildi, taču personāls nevar uzņemties atbildību par notiesātā izdarītajām izvēlēm  – iesaistīties vai neiesaistīties resocializācijas pasākumos, ievērot vai neievērot soda izpildes kārtību, tiesību ierobežojumus un pienākumus u.tml.

2.12. Sociālās atbildības un sadarbības princips
Sociālā integrācija norisinās sabiedrībā un tā notiek, notiesātai personai mijiedarbojoties ar tuviem cilvēkiem un kopienu. Notiesātai personai nozīmīgu personu un kopienas līdzdalība ir īpaši svarīga un nepieciešama sociālās integrācijas veiksmīgai nodrošināšanai. Bez kopienas iesaistīšanas un līdzdalības nav iespējama veiksmīga notiesātās personas integrācija, tāpēc kriminālsodu izpildes institūcijām ir jāveicina un jāatbalsta sabiedrības līdzdalība darbā ar notiesāto personu.
Kaut arī jau šobrīd kriminālsodu izpildē tiek iesaistītas nevalstiskās organizācijas un brīvprātīgie, Kodeksā ietvertais vispārīgs regulējums par sabiedrības iesaistīšanu kriminālsodu izpildē nav pietiekami skaidrs. Kodeksa 10.pants noteic sabiedrības piedalīšanos, tomēr Projekts sabiedrības iesaisti kriminālsodu izpildē paredz noteikt kā vienu no pamatprincipiem, tādējādi uzsverot sabiedrības iesaistes nozīmīgumu kriminālsoda izpildes mērķa sasniegšanā. Līdzšinējā Pārvaldes un Dienesta pieredze nevalstisko organizāciju un brīvprātīgo iesaistē kriminālsodu izpildē ir bijusi pozitīva un praksē ir sevi pierādījusi kā efektīvu un neatņemamu kriminālsodu izpildes procesa sastāvdaļu. Vienlaikus nevalstisko organizāciju un brīvprātīgo iesaiste kriminālsoda izpildē var notikt tikai tad, ja tas veicina kriminālsoda mērķa sasniegšanu un neapdraud sabiedrības drošību. Līdz ar to kriminālsodu izpildes institūcijas kompetencē ietilpst izvērtēt jautājumu par to, vai nevalstisko organizāciju un brīvprātīgo iesaistīšana neapdraud sabiedrības drošību un veicina kriminālsoda mērķa sasniegšanu, proti, vai minētā iesaiste veicina notiesātā resocializāciju.
Projektā tiek uzsvērts, ka kriminālsoda izpildes institūcijas veicina notiesātā radinieku un laulātā, nevalstisko organizāciju, brīvprātīgo un citu sabiedrības pārstāvju līdzdalību darbā ar notiesātajiem, ja tas veicina kriminālsoda mērķa sasniegšanu un nerada risku sabiedrības drošībai.
Sabiedrības iesaistīšanas kriminālsodu izpildē nozīmīgums ir uzsvērts arī vairākos starptautiskos dokumentos. Piemēram, ANO Minimālo noteikumu attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem (pieņemti 2015. gada 17. decembrī) (Nelsona Mandelas noteikumi) 88.noteikums noteic, ka attiecībā uz izturēšanos pret notiesātajiem būtu jāuzsver nevis viņu izslēgšana no sabiedrības, bet gan tas, ka viņi turpina būt par sabiedrības locekļiem. Tāpēc visur, kuras tas ir iespējams, sabiedriskās organizācijas būtu jāiesaista sadarbībā ar ieslodzījuma vietu personālu ar mērķi veicināt ieslodzīto atgriešanos sabiedrībā.
Tāpat arī Eiropas cietumu noteikumu pielikuma 7.punkts noteic, ka tiek veicināta sadarbība ar ārpus ieslodzījuma vietas esošiem sociālajiem dienestiem un, cik vien iespējams, pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās jautājumos, kas attiecas uz dzīvi ieslodzījuma vietās. Eiropas cietumu noteikumu komentāros attiecībā uz šo punktu norādīts, ka jāveicina cieša sadarbība starp ieslodzījuma vietu sistēmu un ārējiem sociālajiem dienestiem, kā arī sadarbība pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanā, piemēram, brīvprātīgo darbinieku vai cietuma apmeklētāju statusā.
Detalizētāks sabiedrības līdzdalības kriminālsodu izpildē iesaistīšanas regulējums ir ietverts Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem IV nodaļā. Minētā ieteikuma 50. un 51.punkts noteic, ka, tā kā reintegrācija sabiedrībā ir būtisks sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu mērķis, īstenošanas iestādes aktīvi sadarbojas ar citām valsts vai privātām organizācijām un vietējo sabiedrību, lai apmierinātu aizdomās turēto vai likumpārkāpēju vajadzības, veicinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā un vairotu sabiedrības drošību. Sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanā mudina iesaistīties sabiedrību, tostarp privātpersonas, kā arī privātās un publiskās organizācijas un dienestus. Cenšas palīdzēt aizdomās turētajiem un likumpārkāpējiem veidot jēgpilnu saikni ar sabiedrību, paplašinot viņu komunikācijas un atbalsta saņemšanas iespējas, un mudina sabiedrību sekmēt šo personu sociālo reintegrāciju. Ikvienai sabiedrībai ir likumīgas intereses sekmīgi reintegrēt aizdomās turētos un likumpārkāpējus sabiedrībā, tāpēc tai ir pienākums veicināt šo procesu. Ja sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanā iesaista sabiedrību, iedzīvotājiem gan individuāli, gan kopīgi ir iespēja veicināt likumpārkāpēju rehabilitāciju, tādējādi uzlabojot sabiedrības un tās locekļu aizsardzību. Sabiedrības iesaistīšana īstenošanas procesā var būtiski ietekmēt šīs personas. Apzinoties, ka sabiedrība ir ieinteresēta un raizējas par likumpārkāpēja personīgā un sociālā stāvokļa uzlabošanos, šai personai var būt lielāka vēlme izturēties atbildīgi pret konkrēto sabiedrību. Vienlaikus personai tiek sniegtas iespējas veidot vai atjaunot jēgpilnu saikni ar sabiedrību, kā arī uzturēt saziņu un saņemt atbalstu.[16]
Speciālistiem, kuri ir iesaistīti sodu izpildē, ir jāsadarbojas un darbā ar notiesāto personu ir jāiesaista valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju pārstāvji, kas var nodrošināt notiesātai personai nepieciešamo atbalstu un veicināt pārmaiņas. Lai risinātu notiesātās personas kompleksās problēmas un veicinātu personas sociālo integrāciju, darbs ir jākoordinē un tam ir jābalstās starpinstitucionālā un starpdisciplinārā sadarbībā. Koordinējot un saskaņojot mērķtiecīgus pasākumus katras iesaistītās institūcijas kompetences ietvaros, institūciju savstarpējā sadarbība ir nozīmīga jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas riska mazināšanā. Institūciju sadarbība veicina to, ka katras iesaistītās institūcijas īstenojamie pasākumi tiek veikti savlaicīgi un efektīvi, tāpat sadarbības ietvaros institūcijas iegūst arī nepieciešamo informāciju un citu institūciju speciālistu ieteikumus un atbalstu efektīvai pasākumu īstenošanai. Ņemot vērā minēto, sociālās atbildības un sadarbības princips paredz noteikt, ka kriminālsoda izpildes institūcijas uzdevuma izpildes nodrošināšanai kriminālsodu izpildes institūcija sadarbojas ar citām institūcijām. Kā viens no efektīvākajiem minētā principa izpausmes veidiem ir starpinstitūciju sadarbības sanāksmes kriminālsodu izpildes laikā. Minēto sanāksmju detalizēts regulējums jau šobrīd ir noteikts Kodeksā un attiecīgi ir ietverts arī Projektā.   

2.13. Uz pierādījumiem balstītas prakses princips
Kriminālsodu izpildes ietvaros tiek īstenoti pasākumi, kuru efektivitāte ir balstīta pierādījumos. Kriminālsodu izpildes pasākumu efektivitāte ir regulāri jāpārbauda, veicot pētījumus vai citus novērtēšanas pasākumus. Ieviešot jaunas politikas iniciatīvas un prakses, tās ir empīriski jāpārbauda pēc to ieviešanas. Minētais princips izriet arī no starptautiskajiem dokumentiem. Piemēram, Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 35.punkts noteic, ka īstenošanas iestādes izmanto uz pierādījumiem balstītas darba metodes, kas ir saskaņā ar izstrādātajiem profesionālajiem standartiem. Minētā ieteikuma 98.punkts noteic, ka tiek veicināta ar sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem saistīta izpēte. Šādus sodus un piespiedu līdzekļus regulāri novērtē. Programmas un intervences pasākumus strukturē, ņemot vērā attiecīgos pētījumos gūtās zināšanas. Izpēte ir būtisks priekšnoteikums, lai gūtu zināšanas par sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu efektivitāti, nevis pakļautos uzskatiem. Pētījumos izdarītie secinājumi ir jāizmanto, lai pamatotu un vadītu praksi.[17] Savukārt pētījumu nozīme attiecībā uz brīvības atņemšanas soda izpildi ir uzsvērta Ieteikuma Rec(2003)23 dalībvalstīm par cietuma administrācijas izturēšanos pret uz mūžu ieslodzītajiem un ilgtermiņa ieslodzītajiem 40. un 41.punktā. Minētie punkti nosaka, ka ir nepieciešams veikt pētījumus par mūža ieslodzījuma un ilgtermiņa ieslodzījuma ietekmi, it īpaši pievēršot uzmanību faktoriem, kas mazina ieslodzījuma negatīvo ietekmi un veicina konstruktīvu pielāgošanos dzīvei ieslodzījuma vietā. Tāpat nepieciešams veikt un publicēt pētījumus, lai novērtētu programmu, kas ir vērstas uz notiesātā sekmīgu reintegrāciju sabiedrībā pēc atbrīvošanās, efektivitāti.[18]

3.nodaļa. Kriminālsodu izpildes institūcijas
Projekts neparedz mainīt Kodeksā jau šobrīd noteikto kriminālsodu izpildes institūciju kompetenci sodu izpildē. Proti, Projekts paredz noteikt, ka:
1) Pārvalde nodrošinās brīvības atņemšanas soda izpildi;
2) Dienests:
2.1. organizēs sabiedriskā darba izpildi;
2.2. nodrošinās nosacīti notiesāto personu uzraudzību pārbaudes laikā;
2.3. nosacīti atbrīvoto uzraudzību,
2.4. probācijas uzraudzības izpildi;
2.5. nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu uzraudzību.
3) tiesu izpildītāji izpildīs mantas konfiskāciju;
4) Valsts robežsardze savas kompetences ietvaros izpildīs papildsodu – izraidīšanu no Latvijas Republikas;
5) naudas soda izpilde tāpat kā līdz šim notiks KL un KPL noteiktajā kārtībā;
6) tiesību ierobežojuma izpildē personai ir pienākums ievērot tai uzliktos tiesību ierobežojumus. Savukārt sprieduma vai prokurora priekšraksta par sodu noraksts tiks nosūtīts izpildei institūcijai (ja tāda ir), kas ir kompetenta uzraudzīt attiecīgā tiesību ierobežojuma ievērošanu.
Kaut arī papildsods – policijas kontrole – vairs netiek piemērots, jo grozījumi par policijas kontroles izslēgšanu no KL stājās spēkā 2015.gada 1.janvārī, taču policijas kontroles piemērošana pilnībā tika pārtraukta tikai 2022.gada 1.janvārī, jo atbilstoši KL pārejas noteikumu 12.punktam atsevišķos gadījumos līdz 2021.gada 31.decembrim tika turpināta policijas kontroles piemērošana. Līdz ar to praksē vēl joprojām policijas kontroli turpina izpildīt personām, kurām tā ir piemērota vēl pirms policijas kontroles izslēgšanas no papildsodu veidiem. Ņemot vērā minēto, Projektā ir nepieciešams ietvert regulējumu arī par policijas kontroles izpildi, nosakot, ka to izpilda Valsts policija (turpmāk – VP).

4.nodaļa. Starpinstitūciju sadarbība kriminālsodu izpildes laikā
Kodeksā 2024. gadā nostiprinātais starpinstitūciju sadarbības regulējums paredz Pārvaldes, Dienesta un VP sadarbību attiecībā uz notiesātajiem un tas tiek saglabāts arī Projektā. Starpinstitūciju sadarbības sanāksmes (turpmāk – STIS) sasaukšanas mērķis ir kriminālsodu izpildes iestāžu un citu iesaistīto institūciju kompetences ietvaros koordinēt pasākumus un aktivitātes, lai mazinātu risku, ka notiesātais izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu. Starpinstitūciju sadarbība ir vērsta trīs virzienos – atbalsts cietušajam, darbs ar likumpārkāpēju un sabiedrības iesaiste. Starpinstitūciju sadarbības mērķis ir nodrošināt, lai vairāku institūciju veiktie pasākumi likumpārkāpēja potenciālo risku pārvaldīšanā tiktu realizēti precīzi, savlaicīgi un efektīvi, tādēļ mērķa sasniegšanai šajā sadarbībā tiek iesaistītas arī citas valsts un pašvaldību iestādes, speciālisti, nevalstiskās organizācijas, kurām ir būtiska loma darbā ar klientu. Starpinstitūciju sadarbība nodrošina ātru, efektīvu un savlaicīgu pieeju problēmas risinājumam, kas veicina sabiedrības drošību katrā konkrētajā pašvaldībā, liedz iespēju likumpārkāpējam sniegt atšķirīgu informāciju dažādām institūcijām, ļauj iesaistīto institūciju darbiniekiem nepastarpināti gūt citu atbalstu, zināšanas, atsevišķos gadījumos – resursus.

Projekts paredz noteikt gadījumus, kuros STIS tiek organizētas obligāti un kuros gadījumos tās var tikt organizētas – STIS organizē Dienests, Pārvalde un VP obligāti par personām, kurām iestāde nodrošina kriminālsoda izpildi, ja:
1) persona ir notiesāta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu;
2) persona ir notiesāta par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību;
3) notiesātajam ir konstatētas radikalizācijas pazīmes;
4) notiesātais ir nepilngadīgs.
Projekts paredz noteikt, ka STIS var organizēt jebkurā kriminālsoda izpildes procesa brīdī, taču attiecībā uz minētajiem notiesātajiem STIS ir obligāti jāorganizē, uzsākot kriminālsoda izpildi, un pirms kriminālsoda izpildes beigām. Atšķirībā no esošā Kodeksa regulējuma, ka STIS ir obligāti jāorganizē tikai par nepilngadīgajiem probācijas klientiem, Projekts paredz noteikt, ka STIS ir obligāti jāorganizē attiecībā uz visiem nepilngadīgajiem notiesātajiem, proti, arī tiem, kas atrodas brīvības atņemšanas iestādē.

Projekts paredz noteikt, ka STIS ir obligāti jāorganizē arī par personu, kurai ir konstatētas radikalizācijas pazīmes, un tāpēc Projektā ietverta personas ar radikalizācijas pazīmēm definīcija, proti, persona, kura, pamatojoties uz ideoloģiska, politiska, reliģiska, sociāla, ekonomiska un personīga rakstura iemesliem, pakāpeniski pieņem vardarbīgu ekstrēmismu. Vardarbīgs ekstrēmisms izpaužas kā tādu darbību popularizēšana, atbalstīšana un veikšana, kuras var novest pie terorisma un kuru mērķis ir aizstāvēt ideoloģiju, kas sludina rases, nacionālo, etnisko vai reliģisko pārākumu vai noliedz demokrātijas pamatprincipus un pamatvērtības. Definīcija izstrādāta, ņemot vērā Eiropas Padomes Vadlīnijas ieslodzījuma vietām un probācijas dienestiem par radikalizāciju un vardarbīgo ekstrēmismu (https://rm.coe.int/168091ed77).
Tāpat Projekts paredz noteikt, ka STIS var tikt organizētas arī par nepilngadīgu notiesāto, notiesāto ar garīgās veselības traucējumiem vai notiesāto, kuram ir konstatēts ļoti augsts jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risks, kā arī gadījumos, kad notiesātā jauna noziedzīga nodarījuma risku mazināšanai nepieciešama citu institūciju iesaiste, lai nodrošinātu koordinētus pasākumus un aktivitātes. Projekts paredz noteikt personas datu apstrādi STIS, nosakot, ka tās laikā dalībnieki:
1) sniedz informāciju par institūcijas kompetences ietvaros īstenotajiem pasākumiem darbā ar notiesāto, par institūcijas darbības ietvaros vai uzaicinātās personas konstatētajiem notiesātā atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riskiem, sniedz institūcijas vai uzaicinātās personas rīcībā esošo informāciju par notiesāto, cietušo, notiesātā laulāto, personu, ar kuru līdz soda izpildes sākumam notiesātajam ir bijusi kopēja saimniecība vai kopīgs bērns, partneri, ģimenes locekļiem, iespējami apdraudēto personu. Termins “ģimene” STIS regulējumā ir plašāks nekā Projektā lietotais termins “radinieki”, ar kuru saprot tikai vecākus, aizbildņus, aizgādņus, bērnus, brāļus, māsas, vecvecākus un mazbērnus. Piemēram, ģimene var būt arī māsīca, brālēns;
2) sniedz informāciju par īstenotajiem pasākumiem cietušā interešu aizstāvības nodrošināšanai un turpmāk īstenojamiem pasākumiem;
3) vienojas par katras iesaistītās institūcijas kompetences jomā veicamajiem pasākumiem un aktivitātēm.
Informācija tiks fiksēta protokolā, kurā atspoguļos būtiskāko informāciju, pieņemtos lēmumus un uzdevumus. Protokols būs pieejams iestādēm, kas ir iesaistītas konkrētā gadījuma risināšanā, savukārt citām iesaistītajām personām protokols būs pieejams tikai daļā par sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumiem.   

STIS organizēšanā un norises laikā sanāksmes dalībnieki apstrādā tikai tādus notiesātā, cietušā, notiesātā laulātā, personas, ar kuru līdz soda izpildes sākumam notiesātajam ir bijusi kopēja saimniecība vai kopīgs bērns, partnera, ģimenes vai mājsaimniecības locekļu, iespējami apdraudēto personu, personas datus, un tikai tādā apjomā, cik tas nepieciešams starpinstitūciju sanāksmju organizēšanas mērķa sasniegšanai. Tāpat Projektā tiek paredzēti STIS ietvaros apstrādātās informācijas statuss un tās apstrādes ierobežojumi, nosakot, ka sanāksmes laikā apstrādātajai informācijai, kā arī protokolā iekļautajai informācijai ir ierobežotas pieejamības statuss.
Likuma "Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā" 12.panta pirmā daļa noteic, ka datu subjektam ir tiesības saprātīgā laikposmā, ne vēlāk kā mēneša laikā, saņemt no pārziņa informāciju par to, vai tiek apstrādāti viņa personas dati, kā arī iegūt noteiktu informāciju. Savukārt otrā daļa noteic, ka šā panta pirmo daļu nepiemēro, ja likumā, kas regulē konkrēto personas datu apstrādi, ir paredzēta citāda datu subjekta piekļuves tiesību īstenošanas kārtība.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016.gada 27.aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI 15.pantā par datu subjekta piekļuves tiesību ierobežojumiem noteikts, ka dalībvalstis var pieņemt leģislatīvus pasākumus, ar ko pilnībā vai daļēji ierobežo datu subjekta piekļuves tiesības, ciktāl un tik ilgi, kamēr šāds daļējs vai pilnīgs ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs pasākums demokrātiskā sabiedrībā, pienācīgi ņemot vērā fiziskās personas pamattiesības un leģitīmās intereses, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, citu personu tiesības un brīvības, novērstu, ka tiek kaitēts noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai saukšanai pie atbildības par tiem, vai kriminālsodu izpildei.
STIS ietvaros iestāžu pārstāvji apmainās ar to rīcībā esošo informāciju, tai skaitā arī oficiāli neapstiprinātu informāciju, vienojas par katras institūcijas veicamajiem uzdevumiem kompetences ietvaros, turpmāko stratēģiju darbam ar notiesāto, par kuru sasaukta sanāksme, kā arī vienojas par atbalsta sniegšanu cietušajiem.
Iepriekš minētā informācija tiek rakstiski dokumentēta, jo šāda sadarbība nav vienreizēja, nereti sadarbības periods ir ilgstošs un ir nepieciešams fiksēt nolemto, kas vēlāk ļauj arī analizēt iespējamās kļūdas, ja notiesātais tomēr atkārtoti izdara noziedzīgu nodarījumu.
Ņemot vērā iepriekš minēto, pastāv riski, ka dokumentos norādītā informācija (cietušo identificējoši dati, dalībnieku saraksts, pieņemtie lēmumi utt.), ja tā būs pieejama notiesātajam, par kuru sasaukta STIS, var būtiski ietekmēt Pārvaldes, Dienesta vai citu institūciju funkciju īstenošanu, radīt apdraudējumu gan sabiedrības drošībai, gan valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, gan cietušajiem, gan citām personām. Notiesātā piekļuve informācijai par iestāžu rīcības turpmāko stratēģiju, kuru izstrādājuši STIS dalībnieki, var apdraudēt tās kvalitatīvu izpildi.
Ņemot vērā, ka informācijas izpaušana varētu radīt draudus sabiedrības drošībai, STIS dalībniekiem, kā arī traucēt Pārvaldes, Dienesta un citu institūciju funkciju izpildei, ir nepieciešams pilnībā ierobežot notiesātā piekļuvi ziņām par STIS dalībniekiem, norises gaitu, pieņemtajiem lēmumiem, sastādītajiem dokumentiem un apstrādātajiem personas datiem.
Izraudzītais līdzeklis, šādi ierobežojot informācijas piekļuves tiesības, ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, to nevar sasniegt citiem līdzekļiem un ierobežojums ir atbilstošs, jo atbilst sabiedrības interesēm (aizsargās sabiedrisko drošību un citu personu tiesības un brīvības; novērsīs iespējamu kaitējumu noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai saukšanai pie atbildības par tiem, vai kriminālsodu izpildei) un sabiedrības ieguvums būs lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (ierobežojumu). Kā piemēru šādai nepieciešamībai ir jāmin tas, ka STIS laikā tiek sniegta informācija par cietušā dzīvesvietu (ja cietušais ir mainījis dzīvesvietu pēc nozieguma), informācija, kuru cietušais sniedz sociālajam dienestam, bāriņtiesai, policijai, kā arī informācija par cietušā rehabilitācijas gaitu. Tā nedrīkst būt pieejama notiesātajam, bijušajam notiesātajam, viņa aizstāvim, likumiskajam pārstāvim vai citām personām, jo tā var tikt izmantota pret cietušā un iesaistīto institūciju nodarbināto drošību. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, ka, lai nodrošinātu starpinstitūciju sadarbības sanāksmes dalībnieku interešu aizsardzību un STIS  mērķa sasniegšanu, STIS laikā apstrādātajai informācijai, kā arī protokolā iekļautajai informācijai ir ierobežotas pieejamības statuss. STIS laikā iegūto informāciju var izsniegt iesaistīto institūciju pārstāvjiem atbilstoši kompetencei vai citām personām, ja tas noteikts likumā. Psihologam, ārstniecības personai, fiziskai personai vai juridiskās personas pārstāvim, kas piedalījās STIS, atbilstoši kompetencei, ja nepieciešams, tiek sniegta informācija, kas attiecas uz notiesātajam nepieciešamajiem sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumiem, vai cita likumā noteikta informācija.
STIS sasaukšanas, organizēšanas un norises kārtība, lēmumu pieņemšanas, protokola sagatavošanas un glabāšanas termiņi tiks noteikti Ministru kabineta noteikumos. 

5.nodaļa. Kriminālsodu izpildes institūcijas lēmumu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana
Šobrīd Kodeksā regulējums par kriminālsodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību nav vienkopus, un Kodeksā pie katra lēmuma veida ir norādīts, vai minētais lēmums ir vai nav apstrīdams un pārsūdzams, un ja ir – tad, kādā kārtībā. Ņemot vērā, ka kriminālsodu izpildē tiek pieņemti daudzi dažāda veida lēmumi, šobrīd regulējums par to apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību ir grūti uztverams.
Ņemot vērā minēto, atšķirībā no esošā Kodeksa regulējuma, Projekts paredz jautājumu par kriminālsodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību ietvert vienā nodaļā. Tā kā katra kriminālsoda saturs un izpildes kārtība atšķiras, attiecīgi atšķiras arī to izpildes laikā iesniegto sūdzību izskatīšanas kārtība. Vienlaikus Projekts cita starpā paredz noteikt, ka kriminālsoda izpildes uzdevums ir nodrošināt notiesātā resocializācijas vajadzību, kriminālsodu izpildes piespiedu mehānismu un cilvēktiesību līdzsvaru kriminālsoda izpildes laikā. Un attiecīgi arī, nosakot sūdzību izskatīšanas kārtību, ir jāievēro minēto elementu līdzsvars. Un šajā aspektā īpaši ir jāņem vērā, ka runa ir par kriminālsodu izpildi, līdz ar to kriminālsodu izpildes laikā saņemto sūdzību izskatīšanas kārtībai ir jābūt tādai, kas, no vienas puses, sniedz iespējas personai aizstāvēt savas tiesības, taču no otras puses tai jābūt tādai, kas netraucē efektīvi izpildīt personai piemēroto kriminālsodu un sasniegt kriminālsoda mērķi.
  Nosakot kriminālsodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību, tiek ņemts vērā, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 17.panta pirmā daļa noteic, ka tiešās pārvaldes iestādes vadītājs organizē iestādes funkcijas pildīšanu un atbild par to, vada iestādes administratīvo darbu, nodrošinot tā nepārtrauktību, lietderību un tiesiskumu. Līdz ar to kriminālsodu izpildes institūcijas vadītājam ir pienākums nodrošināt institūcijas un to struktūrvienību darbības tiesiskumu. Tādējādi, ja persona uzskata, ka minēto iestāžu struktūrvienība ir pieņēmusi nepamatotu lēmumu, viņai ir tiesības vērsties ar sūdzību pie institūcijas vadītāja, lai nodrošinātu notiesāto tiesību ievērošanu un iestāžu struktūrvienības darbības tiesiskumu. Respektīvi, likumā var tikt paredzēta iespēja atsevišķus jautājumus, kas būtiski neaizskar personas tiesības, izskatīt tikai iestādes ietvaros.   
Tāpat, nosakot kriminālsodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību, tika ņemta vērā arī Satversmes tiesas prakse. Piemēram, Satversmes tiesa 2014.gada 10.jūnija spriedumā lietā Nr.2013-18-01 „Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 56.3panta trešās daļas sestā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam” norādīja, ka Satversmes 92.pants nenozīmē, ka personai tiek garantētas tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma izlemšanu tiesā (sprieduma 10.punkts). Tāpat minētajā spriedumā norādīts, ka „iestādes iekšējiem lēmumiem tiesas kontrole nav paredzēta, jo tie neskar personas subjektīvās tiesības [..] Strīdi, kas saistīti ar iekšējiem lēmumiem, risināmi valsts pārvaldes ietvaros pakļautības kārtībā” (sprieduma 11.1.apakšpunkts). Kaut arī minētajā lietā Satversmes tiesa norādīja, ka šajā lietā nav vērtēti citi gadījumi, kad īpaši pakļauto personu (ieslodzīto) tiesības vērsties tiesā varētu tikt ierobežotas, pamatojoties uz Kodeksā noteiktu aizliegumu, tomēr Satversmes tiesa vienlaikus norādīja, ka, lai nodrošinātu efektīvu tiesu sistēmas funkcionēšanu, tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt saprātīgi ierobežotas. Likumdevējam būtu jārūpējas par tiesu atslogošanu no acīmredzami nepamatotu pieteikumu izskatīšanas un jānovērš ļaunprātīga tiesas resursu izmantošana” (sprieduma 15.punkts). Tāpat, izstrādājot šo nodaļu, tika ņemta vērā arī Administratīvo tiesu prakse.
No vienas puses, notiesātajiem jānodrošina iespēja aizstāvēt savas tiesības tiesā, taču, no otras puses, administratīvo tiesu noslogotība var izraisīt diskusijas par to, vai vēršanās administratīvajā tiesā ir efektīvs ieslodzīto tiesību aizsardzības mehānisms, ņemot vērā lietu izskatīšanas ilgumu administratīvajā tiesā. Izvērtējot Projektā ietveramo regulējumu par kriminālsodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību, ir būtiski ievērot samērīgumu starp ieslodzīto personu cilvēktiesībām – tiesībām pārsūdzēt kriminālsodu izpildes institūciju lēmumus tiesā, un tiesisku un arī efektīvu kriminālsodu izpildi, vienlaikus nesamērīgi neierobežojot notiesāto tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt iestāžu lēmumus vai rīcību.
Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt tādu kriminālsodu izpildes institūciju lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību, kas, no vienas puses, paredz notiesāto personu iespējas aizstāvēt savas tiesības, un no otras puses, nodrošina efektīvu kriminālsodu izpildes procesu. Pretējā gadījumā, ja netiek ievērots līdzsvar starp šiem diviem elementiem un katrs kriminālsodu izpildes institūcijas lēmums būtu pārsūdzams tiesā, efektīva un uz soda mērķa sasniegšanu vērsta kriminālsodu izpilde nebūtu iespējama. Piemēram, Dienesta amatpersonu lēmumi par pienākumu uzlikšanu probācijas klientam uzraudzības laikā tiek individuāli izvērtēti un tiek noteikti probācijas klienta kriminogēna rakstura problēmu vai sociālpsiholoģisko vajadzību risināšanai. Iespēja šādus lēmumus pārsūdzēt tiesā pēc būtības padarītu neiespējamu probācijas klienta uzraudzības īstenošanu un līdz ar to arī kriminālsoda izpildi kopumā.
Ņemot vērā minēto, tika izvērtēti Pārvaldes un Dienesta kompetencē esošo kriminālsodu izpildes laikā pieņemamo lēmumu veidi un sadalīti šādās grupās:
1) lēmumi, kas nav apstrīdami un pārsūdzami. Minētie lēmumi netiek uzskaitīti, Projekts paredz vispārīgi noteikt, ka kriminālsoda izpildes laikā pieņemtie lēmumi nav apstrīdami vai pārsūdzami, izņemot šajā likumā vai citos likumos noteiktajos gadījumos;
2) lēmumi, kas apstrīdami Pārvaldes priekšniekam vai Dienesta vadītājam. Projekts paredz izsmeļošu minēto lēmumu veidu uzskaitījumu, un vienlaikus nosaka, ka Pārvaldes priekšnieka vai Dienesta vadītāja lēmums nav pārsūdzams. Minētie lēmumi ir uzskatāmi par iestādes iekšējiem lēmumiem, un līdz ar to nav izskatāmi Administratīvā procesa likumā (turpmāk - APL) noteiktajā kārtībā;
3) apstrīdami un pārsūdzami lēmumi, kas izskatāmi APL noteiktajā kārtībā.
Iestāžu iekšējie lēmumi, kas nav apstrīdami un pārsūdzami ir saistīti ar Pārvaldes vai Dienesta iekšējās organizācijas jautājumiem, nodrošinot kriminālsodu izpildi. Proti, tie ir lēmumi, kurus nepieciešamas pieņemt kriminālsodu izpildes laikā un bez kuriem efektīva kriminālsoda izpilde nav iespējama. Piemēram, Pārvaldes priekšnieka lēmums par notiesātā ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta tiesu praksē atzīts, ka minētais lēmums neskar brīvības atņemšanas vietas tipu vai soda izpildes režīmu. Pārvaldes priekšnieks noteic teritoriālo brīvības atņemšanas vietu, kur notiesātajam jāizcieš sods. Tādējādi Pārvaldes priekšnieka lēmums ir iekšējs lēmums, jo tas attiecas uz īpaši pakļautu personu – ieslodzīto – un saistīts ar cietuma iekšējās organizācijas jautājumiem, tas ir, kā ieslodzītās personas tiek izvietotas ieslodzījuma vietās [..] pieteicējs pārvietošanas uz citu cietumu tiesiskumu var lūgt pārbaudīt administratīvajā tiesā, ja pārvietošanas jautājums ir saistīts ar būtisku konkrētās īpaši pakļautās personas cilvēktiesību ierobežojumu (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 19.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-267/2010 6. un 7.punkts).
Arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes 2024.gada 23.februāra lēmumā lietā Nr.SKA-211/2024 secināts, ka tā kā valstij ir pienākums nodrošināt cilvēktiesību prasībām atbilstošus apstākļus ikvienā ieslodzījuma vietā, tad Pārvaldes priekšnieka lēmums par notiesātā ievietošanu brīvības atņemšanas iestādē vai pārvietošanu uz citu brīvības atņemšanas iestādi parasti pats par sevi nerada ieslodzītā cilvēktiesību aizskārumu. Tas ir iekšējs lēmums, kas attiecas uz īpaši pakļautu personu – ieslodzīto – un ir saistīts ar brīvības atņemšanas iestāžu darbības iekšējas organizācijas jautājumiem. Ja tomēr ievietošanas vai pārvietošanas rezultātā ieslodzītais nonāk ieslodzījuma vietā, kur ieslodzītajam netiek nodrošināti cilvēktiesību prasībām atbilstoši apstākļi, tad šādā gadījumā cilvēktiesību aizskārumu rada tieši konkrētie apstākļi konkrētā ieslodzījuma vietā un ieslodzītajam ir tiesības sūdzēties par šiem apstākļiem, nepieciešamības gadījumā arī vēršoties tiesā ar pieteikumu par konkrētas faktiskās rīcības pārtraukšanu, veikšanu vai atzīšanu par prettiesisku. Taču tas pats par sevi nerada ieslodzītajam tiesības prasīt pārvietošanu atpakaļ uz iepriekšējo soda izciešanas vietu vai jebkuru citu ieslodzījuma vietu un līdz ar to arī nerada tiesības pārsūdzēt tiesā Pārvaldes priekšnieka lēmums par notiesātā ievietošanu brīvības atņemšanas iestādē vai pārvietošanu uz citu brīvības atņemšanas iestādi. Vienlaikus minētajā lēmumā norādīts, ka “var būt atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad tieši ieslodzītā nepārvietošana var būtiski aizskart šīs personas cilvēktiesības. Šādi gadījumi parasti ir saistīti ar ieslodzījuma vietas lokāciju un kādiem konkrētiem apstākļiem ārpus ieslodzījuma vietas, kā rezultātā konkrēto cilvēktiesību īstenošana ir iespējama, ieslodzītajam atrodoties tikai noteiktās ieslodzījuma vietās. Tā tas var būt, piemēram, ja ieslodzītā atrašanās konkrētā ieslodzījuma vietā tālu no viņa ģimenes dzīvesvietas liedz pieteicējam uzturēt attiecības ar ģimeni un tādējādi rada tiesību uz ģimenes dzīvi aizskārumu. Līdz ar to šādā situācijā ieslodzītajam varētu būt tiesības lūgt tā pārvietošanu uz citu ieslodzījuma vietu, un persona varētu vērsties tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.” (lēmuma 2.punkts)
Līdz ar to kā iekšējs lēmums Pārvaldes priekšnieka lēmums par notiesātā ievietošanu brīvības atņemšanas iestādē nav pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, izņemot gadījumu, ja tas būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautās personas cilvēktiesības.
Tāpat arī lēmumi, kas skar notiesāto iesaisti atkarību mazināšanas programmā, tāpat kā šobrīd, nebūs apstrīdami un pārsūdzami. Atkarību mazināšanas programma ir  specifiska resocializācijas programma, kuras sekmīgai īstenošanai ir nepieciešama īpaši noregulēta notiesāto iesaistīšanas kārtība, īpaša programmas īstenošanas kārtība un pat speciāli tās īstenošanai pielāgotas telpas. Tāda kārtība ir noteikta, ņemot vērā atkarību novēršanas specifiku un šīs resocializācijas programmas mērķi.  Atkarību mazināšanas programma tiek īstenota, nodrošinot programmā iesaistīto notiesāto izolāciju no pārējiem notiesātajiem visā programmas īstenošanas laikā, lai sasniegtu šīs specifiskās programmas mērķi. Tas nepieciešams, ņemot vērā to, ka programmas mērķis ir maksimāli iedarboties uz atkarību risku, samazinot to un veicinot likumpaklausīgu dzīvi. Ņemot vērā minēto, arī notiesāto, kas iesaistīti atkarību mazināšanas programmā, tiesību apjoms ir noteikts atšķirīgs. Līdz ar to ar atkarību mazināšanas programmas īstenošanu saistītie lēmumi nav apstrīdami un pārsūdzami.   
Savukārt Dienesta kompetencē esošo kriminālsodu izpildē šāds lēmums ir, piemēram, lēmums par dažādu pienākumu noteikšanu ar probācijas uzraudzību notiesātajam, kas ir nepieciešami tieši šai personai soda mērķa sasniegšanai. Piemēram, aizliegums tuvoties noteiktiem objektiem, vietām vai iestādēm noteikšanu vai pienākums piedalīties vienā vai vairākās probācijas programmās. Līdz ar to tiek ir lēmumi probācijas uzraudzības izpildes organizēšanas procesā, lai tiktu nodrošināta soda izpildes mērķa sasniegšana;
Lēmumi, kas ir iestāžu iekšējie lēmumi un ir apstrīdami kriminālsodu izpildes institūcijas vadītājam ir tādi lēmumi, kas tiek pieņemti kriminālsodu izpildes organizēšanas laikā un būtiski neaizskar personas tiesības, taču vienlaikus paredz amatpersonas pieņemtā lēmuma pārskatīšanu un izvērtēšanu, kuru veic iestādes vadītājs. Piemēram, atteikums atļaut notiesātajam lietot personisko sadzīves tehniku. Šāda apstrīdēšanas kārtība ir noteikta, jo personiskās sadzīves tehnikas lietošana ir maksas pakalpojums. Maksas pakalpojumi ir papildu ērtības, un notiesātā nespēja tos iegādāties finanšu līdzekļu trūkuma dēļ neietekmē ieslodzīto pamatvajadzību nodrošināšanu. Līdz ar to tie ir vērtējami kā papildu pakalpojumi, kas pārsniedz notiesātajiem obligāti nodrošināmo minimumu un kurus notiesātajiem ir tiesības iegādāties par personīgajiem līdzekļiem. Līdz ar to tie nav uzskatāmi par pakalpojumiem notiesāto pamatvajadzību nodrošināšanai. Pastāvot objektīviem iemesliem, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks var pieņemt lēmumu neatļaut notiesātajam izmantot personisko sadzīves tehniku, piemēram, ja kamerā jau tiek lietotas vairākas jaudīgas elektroierīces, un vēl papildu elektroierīču lietošana var apdraudēt elektrodrošību. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, ka par minēto brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka lēmumu var iesniegt sūdzību Pārvaldes priekšniekam, kura lēmums nav pārsūdzams. Arī šobrīd Kodekss paredz šādu atteikuma atļaut notiesātajam lietot personisko sadzīves tehniku apstrīdēšanas kārtību.

Atbilstoši Projektā noteiktajam Dienests organizē sabiedriskā darba izpildi, uzrauga nosacīti atbrīvotas, nosacīti no kriminālatbildības atbrīvotas personas un personas, kurām piemērota probācijas uzraudzība. Attiecībā uz Dienesta amatpersonu lēmumiem kriminālsodu izpildes laikā Projekts paredz noteikt tikai dažus lēmumu veidus, kas būs apstrīdami Dienesta vadītājam:
1) par atteikumu atļaut probācijas klientam uzraudzības laikā mainīt dzīvesvietu,
2) par atteikumu atļaut probācijas klientam uzraudzības laikā izbraukt no noteiktas administratīvās teritorijas vai iebraukt tajā;
3) par atteikumu atļaut probācijas klientam uzraudzības laikā noteiktā dienā un laikā uzturēties sabiedriskajā vietā vai noteiktā dienā un laikā tuvoties objektam, vietai vai iestādei;
4) par atteikumu atļaut probācijas klientam uz laiku neveikt sabiedrisko darbu.
Projekts paredz noteikt striktus kritērijus, kas Dienesta amatpersonai ir jāizvērtē, pieņemot minētos lēmumus. Proti, Projekts paredz noteikt, ka minētos lēmumus pieņemt tikai tad, ja tas var apdraudēt sabiedrības drošību, novest pie jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vai padarīt likumā paredzēto vai Dienesta amatpersonas noteikto pienākumu izpildi neiespējamu.
Savukārt citi Dienesta amatpersonu lēmumi nebūs apstrīdami un pārsūdzami.
Vienlaikus, lai iestādes varētu pilnā apjomā turpināt nodrošināt kriminālsoda izpildi, Projekts paredz noteikt, ka iestādes iekšējā lēmuma, kuru var apstrīdēt institūcijas vadītājam, apstrīdēšana neaptur tā darbību.

Lēmumi, kas ir uzskatāmi par administratīvajiem aktiem un ir izskatāmi administratīvā procesa ietvaros (apstrīdami un pārsūdzami lēmumi) ir saistīti ar personas būtisku cilvēktiesību ierobežojumu. Brīvības atņemšanas sods ir bargākais kriminālsoda veids, kura izpilde neizbēgami rada cilvēktiesību ierobežojumus, jo ieslodzījuma vietā cilvēktiesības nav iespējams īstenot tādā pašā apjomā un kārtībā, kādā tas ir iespējams sabiedrībā, piemēram, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, kuri brīvības atņemšanas soda laikā pieņemtie lēmumi ir uzskatāmi par administratīvajiem aktiem, jo būtiski ierobežo brīvības atņemšanas iestādei īpaši pakļautas personas – notiesātā – cilvēktiesības. Šie lēmumi ir saistīti ar notiesātās personas tiesībām uz satikšanos, lēmumi, kas ietekmē notiesātā virzību soda progresīvās izpildes sistēmā un citi notiesāto personu cilvēktiesības būtiski ietekmējoši lēmumi par:
1) izvērtēšanas komisijas lēmumi;
2) soda par pārkāpumu piemērošanu;
3) notiesātā  videosaziņas, apmeklējuma vai īslaicīgās satikšanās norisi brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnē;  
4) notiesātā apmeklējuma vai īslaicīgās satikšanās norisi fiziska norobežojuma apstākļos;
5) aizliegumu notiesātajam tikties ar konkrētu personu uz laiku;
6) atteikumu dot atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai satiktos ar radinieku, laulāto vai partneri, kurš atrodas citā brīvības atņemšanas iestādē;
7) atteikumu dot atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai atvadītos no radinieka, laulātā vai partnera;
8) atteikumu dot atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai atvadītos no miruša radinieka, laulātā vai partnera ārpus brīvības atņemšanas iestādes teritorijas;
9) atteikumu vienreizējo bērna piedzimšanas pabalstu izmantot bērna ārstniecības nolūkos;
10) par pienākuma uzlikšanu notiesātajam segt minētās medicīniskās pārbaudes izdevumus, ja notiesātajam medicīniskajā pārbaudē alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmes noteikšanai konstatēta alkohola, narkotisko vai citu apreibinošu vielu ietekme.

Tāpat kā šobrīd, arī Projektā paredzēts noteikt, ka norādītie lēmumi būs apstrīdami Pārvaldes priekšniekam. Lai nodrošinātu brīvības atņemšanas soda izpildi atbilstoši soda progresīvās izpildes principam, Projekts paredz noteikt, ka sūdzības iesniegšana neapturēs lēmuma izpildi, izņemot 10.punktā minēto lēmumu. Tas nozīmē, ka sūdzības iesniegšana ne tikai nepaturēs 1.-9.punktā minēto izpildi lēmumu, bet arī neapturēs arī citas tiesiskās sekas, kas radīsies ar šiem lēmumiem.   
Pārvaldes priekšnieka lēmumu varēs pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā. Arī šajā gadījumā sūdzības iesniegšana neapturēs 1.- 9.punktā minēto lēmumu izpildi. Administratīvās rajona tiesas nolēmumi nebūs pārsūdzami, izņemot izvērtēšanas komisijas lēmumu un lēmumu par soda – ievietošana soda izolatorā – piemērošanu. Attiecībā uz izvērtēšanas komisijas lēmumiem Projekts paredz noteikt detalizētāku regulējumu, nosakot, ja Administratīvā rajona tiesa Pārvaldes priekšnieka lēmumu atceļ, lietu atkārtoti izskata nākamajā izvērtēšanas komisijas sēdē.
Savukārt Administratīvās rajona tiesas nolēmums par izvērtēšanas komisijas lēmumiem un lēmumiem par soda – ievietošana soda izolatorā – piemērošanu būs pārsūdzams, iesniedzot kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentam.
Savukārt lēmums par pienākuma uzlikšanu notiesātajam segt minētās medicīniskās pārbaudes izdevumus, ja notiesātajam medicīniskajā pārbaudē alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmes noteikšanai konstatēta alkohola, narkotisko vai citu apreibinošu vielu ietekme būs pārsūdzams APL kārtībā, proti, visās trijās instancēs.
Vienlaikus vēršama uzmanība uz to, ka atšķirībā no esošā regulējuma Kodeksā, lai uzlabotu nodaļā par kriminālsodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību ietvertā regulējuma uztveramību, kā arī novērstu pārlieku regulējuma detalizāciju, Projekts neparedz atsevišķi uzskaitīt visus lēmumu veidus, kas nav apstrīdami un pārsūdzami. Minētajā nodaļā tiks uzskaitīti lēmumi, kas ir apstrīdami Pārvaldes vai Dienesta vadītājam, un lēmumi, kas būs ne tikai apstrīdami, bet arī pārsūdzami administratīvajā tiesā. Un līdz ar to visi pārējie brīvības atņemšanas iestāžu un Dienesta amatpersonu lēmumi nebūs ne apstrīdami, ne pārsūdzami.

Papildus, lai mazinātu administratīvo slogu, Projekts paredz noteikt, ka Pārvaldes amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi, tostarp Pārvaldes centrālā aparāta, Mācību centra, Latvijas Cietumu slimnīcas, vai brīvības atņemšanas iestādes amatpersonas (turpmāk – Pārvaldes amatpersona) lēmumu notiesātajam izsniedz tikai tad, ja viņš to ir pieprasījis.
Savukārt attiecībā uz citiem kriminālsodiem (mantas konfiskācija, naudas sods, tiesību ierobežošanas un izraidīšana no Latvijas Republikas) norādāms, ka minēto kriminālsodu izpilde ievērojami atšķiras no brīvības atņemšanas, probācijas uzraudzības, sabiedriskā darba izpildes vai nosacīti atbrīvoto personu uzraudzības. Mantas konfiskācijas, naudas soda, tiesību ierobežošanas un izraidīšanas no Latvijas Republikas izpildes ietvaros nenotiek darbs ar notiesāto personu, un to izpilde ietver pēc būtības tikai noteiktu darbību izpildi (piemēram, naudas soda gadījumā noteiktas naudas summas samaksa) vai atturēšanās no noteiktas darbības (piemēram, tiesību ierobežošanas gadījumā). Līdz ar to minēto kriminālsodu izpildes gadījumā nav nepieciešams detalizēts lēmumu apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas regulējums, kā tas ir, piemēram, brīvības atņemšanas soda gadījumā.  
Līdz ar to attiecībā uz minētajiem kriminālsodiem Projekts paredz vispārīgu regulējumu. Piemēram, ar mantas konfiskāciju notiesātā sūdzību par tiesu izpildītāju rīcību iesniedz un izskata Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Ar naudas sodu notiesātā sūdzību par tiesas rīcību naudas soda izpildes ietvaros iesniedz un izskata Kriminālprocesa likumā (turpmāk – KPL) noteiktajā kārtībā.

Attiecībā uz nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu uzraudzību norādāms, ka šo personu uzraudzības kārtība atšķiras no nosacīti atbrīvoto un ar probācijas uzraudzību notiesāto personu uzraudzības kārtības. Jo atbilstoši KL 58.¹panta ceturtajā daļā noteiktajam nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, prokurors personai ar tās piekrišanu var uzlikt vairākus pienākumus. Līdz ar to nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu gadījumā, personai uzliekamos pienākumus nosaka prokurors, savukārt nosacīti atbrīvoto un ar probācijas uzraudzību notiesāto personu gadījumā pienākumus nosaka Dienesta amatpersona, individuāli izvērtējot katru gadījumu. Līdz ar to nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu gadījumā, Dienests uzrauga prokurora uzlikto pienākumu izpildi, ja tādi ir uzlikti. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, ka personas, kas nosacīti atbrīvota no kriminālatbildības, sūdzību par prokurora lēmumu vai rīcību iesniedz un izskata KPL noteiktajā kārtībā.

B.DAĻA Kriminālsodu izpildes kārtība
Projekta B daļa "Kriminālsodu izpildes kārtība" sastāv no divām sadaļām: brīvības atņemšanas soda izpildes kārtība un sabiedrībā izpildāmo sodu izpildes kārtība, kurā atsevišķās nodaļās ietverta visu sabiedrībā izpildāmo sodu izpildes kārtība. Tāpat sabiedrībā izciešamo sodu izpildes kārtības sadaļā ir ietverta arī nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu uzraudzības kārtība.

II sadaļa. Brīvības atņemšanas soda izpilde
6.nodaļa. Brīvības atņemšanas soda izpildes vispārīgie noteikumi
Projekts paredz, ka brīvības atņemšanas soda izpilde pilngadīgajiem notiesātajiem, tāpat kā šobrīd, notiks divu veidu cietumu sistēmā: slēgtajā un atklātajā cietumā. Nepilngadīgie notiesātie, tāpat kā šobrīd, brīvības atņemšanas soda izpildi uzsāks audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem.
Vienlaikus, lai vienkāršotu brīvības atņemšanas iestāžu iekšējo struktūru un brīvības atņemšanas soda izpildes procesus atbilstoši soda izpildes dinamikai un notiesāto virzībai soda progresīvās izpildes sistēmā, Projekts atšķirībā no Kodeksa paredz noteikt, ka paredz, ka brīvības atņemšanas iestādē slēgtā cietuma, atklātā cietuma, audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem un izmeklēšanas cietuma nodaļas organizēs Pārvaldes priekšnieks nevis tieslietu ministrs.
Tāpat brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks brīvības atņemšanas iestādē varēs organizēt nodaļas, kuras ietvaros vienkopus var grupēt notiesātos gan vienas soda izpildes pakāpes ietvaros ar līdzīgām vajadzībām vai ņemot vērā citu noteiktu kritēriju (pazīmi), ja tas var veicināt brīvības atņemšanas soda izpildes mērķa sasniegšanu (piemēram, nodaļa garīgās aprūpes programmu īstenošanai), gan notiesātos, kas atrodas dažādās soda izpildes pakāpēs, ja tas nepieciešams noteiktu notiesāto resocializācijas vajadzību nodrošināšanai vai veselības aprūpes vajadzību nodrošināšanai. Līdzīgs regulējums jau šobrīd ir ietverts Kodeksā, un tas ļauj brīvības atņemšanas soda izpildi tuvināt individualizācijas principa ievērošanai, grupējot notiesātos ar līdzīgām resocializācijas vajadzībām vai pēc cita kritērija, tādējādi veicinot brīvības atņemšanas soda izpildes mērķa sasniegšanu.
Attiecībā uz atkarību mazināšanas programmā iesaistītajiem šobrīd spēkā esošais regulējums paredz, ka notiesātos pēc atkarību mazināšanas programmas pabeigšanas obligāti ir jāizvieto atsevišķi no citiem notiesātajiem. Proti, Ministru kabineta 2017.gada 3.janvāra noteikumu Nr.23 "Iekšējās kārtības noteikumi brīvības atņemšanas iestādes struktūrvienībā, kurā tiek īstenota resocializācijas programma atkarību mazināšanai" 138.punkts noteic, ka, pārvietojot uz brīvības atņemšanas iestādi notiesāto, kurš saskaņā ar resocializācijas plānā noteikto rezultātu apguvis atkarību mazināšanas programmu, viņu izvieto atsevišķi no notiesātajiem, kuri nav apguvuši atkarību mazināšanas programmu. Atšķirībā no šobrīd spēkā esošā regulējuma Projekts neparedz šādu obligātu prasību par notiesāto, kas apguvuši atkarību mazināšanas programmu, obligātu izvietošanu atsevišķi no pārējiem notiesātajiem, tādējādi paredzot elastīgāku regulējumu attiecībā uz minēto notiesāto izvietošanu, ļaujot katrā individuālajā gadījumā izlemt jautājumu par notiesātā izvietošanu.

Projekts paredz pilnveidot regulējumu par notiesāto šķirtu izvietošanu brīvības atņemšanas iestādē, nosakot, ka brīvības atņemšanas iestādēs šķirti izvieto ne tikai vīriešus un sievietes, nepilngadīgos un pieaugušos, notiesātos, kuru personiskās īpašības un kriminālā pieredze negatīvi iespaido citus notiesātos, bet arī notiesātos, kas iepriekš nav bijuši brīvības atņemšanas iestādē. Minētais regulējums mazinās ieslodzīto neformālas hierarhijas izpausmes ieslodzījuma vietā. Tāpat atsevišķi izvieto notiesātos, kas ir iesaistīti atkarību mazināšanas programmā, un ar īslaicīgu brīvības atņemšanu notiesātos. Vienlaikus, lai veicinātu brīvības atņemšanas soda izpildes mērķa sasniegšanu, Projekts paredz noteikt, ka ar īslaicīgu brīvības atņemšanu notiesātos var iesaistīt garīgās aprūpes un resocializācijas pasākumos kopā ar pārējiem notiesātajiem.
Savukārt attiecībā uz notiesāto ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē Projekts atšķirībā no Kodeksa paredz noteikt papildu kritērijus, kas tiek ņemti vērā. Proti, papildu šobrīd esošajiem kritērijiem – medicīnas, drošības un noziedzības novēršanas kritērijiem – Projekts paredz noteikt, ka Pārvaldes priekšnieks, izlemjot jautājumu par notiesātā ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē ņem vērā arī brīvās vietas brīvības atņemšanas iestādē. Savukārt, ja izvērtējot visus minētos kritērijus, Pārvaldes priekšnieks konstatē, ka notiesāto var ievietot vairākās brīvības atņemšanas iestādēs, notiesāto ievieto tajā brīvības atņemšanas iestādē, kas atrodas tuvāk notiesātā dzīvesvietai, ja viņam tāda ir, vai viņa tuvinieku dzīvesvietai, ja tas ir iespējams. Praksē bieži vien ir gadījumi, ka notiesātais ir notiesāts par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem var būt piemērota gan brīvības atņemšana, gan arī kriminālsods, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu. Līdz ar to Projekts paredz noteikt, ka, izlemjot jautājumu par notiesātā ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē, netiek ņemti vērā tiek noziedzīgie nodarījumi, par kuriem piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts sods.
Ņemot vērā, ka Projekta mērķis ir nodrošināt efektīvu un cilvēktiesībām atbilstošu kriminālsodu izpildi, lai radītu priekšnoteikumus personas resocializācijai, Projekts paredz noteikt, ka, izlemjot jautājumu par notiesātā ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē vai brīvības atņemšanas soda izpildes laikā izlemjot jautājumu par notiesātā pārvietot uz citu brīvības atņemšanas iestādi, ņem vērā ne tikai medicīnas, drošības, noziedzības novēršanas kritērijus un brīvo vietu skaitu brīvības atņemšanas iestādēs, bet arī tad, ja tas ir nepieciešams noteiktu notiesāto resocializācijas vajadzību nodrošināšanai. Jau sākotnēji, izlemjot jautājumu par notiesātā ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē, no tiesas nolēmuma var izrietēt, ka notiesātajam ir noteiktas resocializācijas vajadzības. Vēlāk, kad notiesātajam riska un vajadzību novērtēšana ir veikta un ir noteiktas notiesātā resocializācijas vajadzības, kas, piemēram, ir pieejamas citā brīvības atņemšanas iestādē, Pārvaldes priekšnieks varēs izlemt jautājumu par notiesātā ievietošanu attiecīgajā brīvības atņemšanas iestādē, kur ir pieejami nepieciešamie resocializācijas pasākumi. Taču vienlaikus Pārvaldes priekšniekam būs jāņem vērā visi pārējie minētie kritēriji, piemēram, drošības kritērijs.  Līdz ar to Projektā kā viens kritērijiem notiesāto ievietošanai konkrētā brīvības atņemšanas iestādē tiek noteiktas arī notiesāto resocializācijas vajadzības. Projekta pārejas noteikumi paredz, ka minētais regulējums stāsies spēkā 2028.gada 1.janvārī.

Projekts neparedz būtiskas izmaiņas regulējumā par notiesāto ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē no jauna. Proti, Projekts paredz noteikt, ka Pārvaldes priekšnieks no jauna lemj par notiesātā ievietošanu brīvības atņemšanas iestādē atbilstoši šā likuma 38.pantā paredzētajai kārtībai, ja notiesāto notiesā ar brīvības atņemšanas sodu par cita noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai tiesa nosaka galīgo sodu vai attiecībā uz notiesāto, kurš ticis atbrīvots nosacīti pirms termiņa, tiesa ir pieņēmusi lēmumu par neizpildītās soda daļas izpildi. Līdzīgi, kā izlemjot jautājumu par notiesāto ievietošanu, arī šajā gadījumā netiek ņemti vērā noziedzīgie nodarījumi, par kuriem notiesātajam piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts sods. Papildus Projekts paredz precizēt, ka minētajos gadījumos notiesātajam pēc ievietošanas iestādē netiek veikts atkārtots riska un vajadzību novērtējums.

Regulējums par notiesāto izvietošanu brīvības atņemšanas iestādē, izlemjot, kurā nodaļā vai kamerā vai dzīvojamā telpā notiesātais ir izvietojams, netiek grozīts. Tāpat kā šobrīd, minēto jautājumu izlems ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka rīkojumu izveidota notiesāto izvietošanas komisija, ņemot vērā notiesāto psiholoģisko saderību, veselības stāvokli, iepriekšējo kriminālo pieredzi, izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, viņa personību un uzvedību. Notiesāto, kurš ir palīdzējis atklāt citas personas izdarītu noziegumu un kuram tiesa Krimināllikumā noteiktajā kārtībā ir samazinājusi spriedumā noteikto sodu, izvieto atsevišķi no pārējiem notiesātajiem. Vienlaikus vēršama uzmanība uz to, ka notiesātā izvietošana atsevišķi nenozīmē notiesātā izolēšanu, un notiesāto var iesaistīt kopīgos resocializācijas pasākumos ar citiem notiesātajiem. Tāpat kā līdz šim, ja notiesātais ir tiesnesis, tiesu sistēmai piederīga persona, izmeklēšanas iestādes, kriminālsodu izpildes iestādes, operatīvo darbību veicošas valsts institūcijas, pašvaldības policijas vai citas ar valsts un sabiedrības drošības nodrošināšanu saistītas valsts institūcijas nodarbinātais, bijušais nodarbinātais, viņa laulātais vai pirmās pakāpes radinieks, viņu izvieto atsevišķi no pārējiem notiesātajiem.

Projekts paredz noteikt, ka personas, attiecībā uz kurām tiesas spriedums par brīvības atņemšanas soda piemērošanu ir stājies spēkā vai kurām tiesa sodu ir aizstājusi ar brīvības atņemšanu un kuras atrodas apcietinājumā, pārvieto soda izpildei uz brīvības atņemšanas iestādi:
1) no izmeklēšanas cietuma – ne vēlāk kā desmit darbdienu laikā no dienas, kad tiesas nolēmums stājies likumīgā spēkā, vai no dienas, kad nolēmums nodots izpildīšanai;
2) no VP īslaicīgās aizturēšanas vietas – ne vēlāk kā septiņu darbdienu laikā no dienas, kad tiesas nolēmums stājies likumīgā spēkā, vai no dienas, kad nolēmums nodots izpildīšanai. Šāds termiņš noteikts atbilstoši Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 1. panta otrajā daļā noteiktajam, ka meklēšanā esošās apcietinātās personas un ar brīvības atņemšanu notiesātās personas pēc aizturēšanas var ievietot īslaicīgās aizturēšanas vietā līdz to pārvietošanai uz izmeklēšanas cietumu vai brīvības atņemšanas iestādi, bet ne ilgāk par septiņām darba dienām. 

Katram notiesātajam sagatavo personas un tās sevišķo pazīmju fotoattēlus, kā arī personas kriminālistisko raksturojumu. Ziņas par personām, kuras notiesātas ar brīvības atņemšanu, personu un to sevišķo pazīmju fotoattēlus, kā arī šo personu kriminālistiskos raksturojumus reģistrē Integrētajā iekšlietu informācijas sistēmā. Katram ar brīvības atņemšanu notiesātajam brīvības atņemšanas iestādes darbinieki iekārto personas lietu vai turpina apcietinātā personas lietu, ja notiesātais nosūtīts soda izpildei no izmeklēšanas cietuma.

Īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izpildes kārtība izdalīta atsevišķā pantā, nosakot, ka notiesātajiem, kuriem īslaicīga brīvības atņemšana piespriesta ar tiesas spriedumu, Pārvalde nosūta ierakstītu vēstuli, kurā norāda brīvības atņemšanas iestādi un laiku, kad personai jāierodas īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izpildei, kā arī informē personu par Krimināllikumā noteikto atbildību par izvairīšanos no soda izpildes. Ja ar īslaicīgu brīvības atņemšanu notiesātais noteiktajā laikā neierodas brīvības atņemšanas iestādē īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izpildei, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks nosūta VP iesniegumu, lai tiktu izlemts jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu, kā arī nosūta iesniegumu tiesai, kura notiesāja personu ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, par notiesātā izsludināšanu meklēšanā. Savukārt personu, kas notiesāta ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, un kas brīdī, kad spriedums stājies spēkā vai nodots izpildīšanai, atrodas apcietinājumā, Pārvaldes priekšnieks pārceļ soda izpildei uz brīvības atņemšanas iestādi atbilstoši šajā nodaļā noteiktajam, ja šai personai nav piemērots apcietinājums citā kriminālprocesā.

Projekts paredz izmaiņas regulējumā  par notiesāto īslaicīgu pārvietošanu uz izmeklēšanas cietumu vai ievietošanu īslaicīgās aizturēšanas vietā, vienlaikus vairs neparedzot regulējumu par notiesātā atstāšanu izmeklēšanas cietumā vai pārvietošanu uz izmeklēšanas cietumu.
Savukārt attiecībā uz notiesāto ievietošanu īslaicīgās aizturēšanas vietā Projekts paredz noteikt, ka ar brīvības atņemšanu notiesāto, kas ir meklēšanā, pēc aizturēšanas var ievietot īslaicīgās aizturēšanas vietā līdz pārvietošanai uz brīvības atņemšanas iestādi, bet ne ilgāk kā uz septiņām darba dienām. Termiņš 7 darba dienas ir noteikts tāds pats, kā to paredz Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 1. panta otrā daļa attiecībā uz meklēšanā esošo apcietināto personu un ar brīvības atņemšanu notiesāto personu ievietošanu īslaicīgās aizturēšanas vietā pēc aizturēšanas līdz to pārvietošanai uz izmeklēšanas cietumu vai brīvības atņemšanas iestādi.

Projekts, tāpat kā to šobrīd noteic Kodeksa 15.¹pants, paredz noteikt, ka Pārvalde regulāri, bet ne retāk kā reizi četros mēnešos nosūta Tieslietu ministrijai informāciju par ārvalstu pilsoņiem, kuriem sodu izpilda brīvības atņemšanas sodu brīvības atņemšanas iestādēs Latvijā. Vienlaikus Projekts paredz skaidri noteikt, kādu informāciju Pārvalde nosūtīs Tieslietu ministrijai.
Tāpat Projekts nodaļā par vispārīgajiem brīvības atņemšanas soda izpildes noteikumiem paredz noteikt notiesāto pienākumus, īslaicīgi atrodoties ārpus brīvības atņemšanas iestādes, kā arī notiesāto pamataizliegumus. Savukārt citas notiesāto tiesības (piemēram, tiesības uz saziņu, tiesības īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi), kā arī notiesāto tiesību apjomu atkarībā no soda progresīvās izpildes posma, kurā notiesātais atrodas, tiks noteiktas citās Projekta nodaļās.

7.nodaļa. Soda progresīvā izpilde un tās īstenošanas kārtība
Projekts atšķirībā no Kodeksa paredz skaidri noteikt, ka viens no soda progresīvās izpildes posmiem ir ne tikai soda izpildes mīkstināšana un pastiprināšana, bet arī notiesātā atbrīvošana no brīvības atņemšanas soda izpildes nosacīti pirms termiņa.
Tāpat kā šobrīd – slēgtajā cietumā ir divas soda izpildes pakāpes – zemākā un augstākā pakāpe, savukārt atklātajā cietumā un audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem soda izpildes pakāpes netiks noteiktas.
Projekts paredz noteikt, ka audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem:
1 ) soda izpildi uzsāks notiesātie, kas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas un nolēmuma spēkā stāšanās brīdī ir nepilngadīgi. Notiesātais soda izpildi uzsāks audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem arī gadījumos, kad nolēmuma spēkā stāšanās brīdī bija nepilngadīgs, taču dažādu iemeslu dēļ līdz soda izpildes uzsākšanai būs sasniedzis 18 gadu vecumu. Jo vienlaikus Projekts paredz izvērtēšanas komisijas tiesības lemt par 18 gadu vecumu sasnieguša notiesātā turpmāko virzību soda progresīvās izpildes sistēmā – par atstāšanu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem vai pārvietošanu turpmākai soda izpildei uz slēgto vai atklāto cietumu;
2) soda izpildi turpina notiesātie, kuri tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu un atrodas audzināšanas iestādēs nepilngadīgajiem.
3) atrodas ar īslaicīgu brīvības atņemšanu notiesāti nepilngadīgie, kas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas un nolēmuma spēkā stāšanās brīdī ir nepilngadīgi;
4) soda izpildi uzsāk notiesātie, kuriem tiesa neizciesto sodu ir aizstājusi ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai brīvības atņemšanu un kuri noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas un nolēmuma spēkā stāšanās brīdī ir nepilngadīgi.
Tāpat arī Projekts neparedz būtiski mainīt regulējumu, kas nosaka, kādas notiesāto grupas uzsāk soda izpildi slēgtā cietuma zemākajā pakāpē, slēgtā cietuma augstākajā pakāpē un atklātajā cietumā.

Atšķirībā no Kodeksa, lai uzlabotu regulējuma uztveramību un nodrošinātu vienotu tiesību normu piemērošanu, Projekts paredz vienkopus uzskaitīt priekšnoteikumus jautājuma par soda izpildes mīkstināšanu izskatīšanai, jo šobrīd minētie priekšnoteikumi Kodeksā nav vienkopus uzskaitīti un ir ietverti dažādās tiesību normās, kas attiecīgi var veicināt atšķirīgu tiesību normu piemērošanu.
Tāpat vienkopus paredzēts noteikt priekšnoteikumus nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas ierosināšanai. Minētie nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas priekšnoteikumi netiek mainīti un tie paliek tādi paši, kādus tos paredz esošais regulējums.

Tāpat kā šobrīd to paredz Kodekss, arī Projekts paredz iespēju atsevišķos gadījumos izlemt jautājumu par pilngadību sasnieguša notiesātā atstāšanu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, lai nostiprinātu resocializācijas rezultātus un dotu iespēju notiesātajam iegūt izglītību: līdz mācību gada beigām vai soda termiņa beigām, taču ne vēlāk kā līdz 25 gadu vecumam vai 25 gadu vecumu sasniegušu notiesāto līdz mācību gada beigām. Vienlaikus Projekts paredz atšķirības attiecībā uz pilngadīgo notiesāto, kas pēc 18 gadu sasniegšanas atrodas audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, tālāko virzību soda progresīvās izpildes sistēmā. Atšķirībā no Kodeksa Projekts paredz noteikt, ka gadījumā, ja pilngadīga notiesātā, kurš atrodas audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, uzvedība izslēdz iespēju atstāt viņu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem vai nosacīti pirms termiņa atbrīvot no soda izciešanas, brīvības atņemšanas iestādes amatpersona izvērtēšanas komisijai nosūtīs nevis priekšlikumu par soda izpildes noteikšanu, kā tas ir šobrīd, bet priekšlikumu komisijai izskatīt jautājumu par soda izpildes pastiprināšanu. Minētās pieejas maiņa pamatojas tajā, ka pēc būtības minētais gadījums ir jautājums par soda izpildes pastiprināšanu, proti, pilngadīgas personas uzvedība izslēdz iespēju viņu atstāt audzināšanas iestādē un tiek lemts jautājums par minētās pilngadīgās personas pārvietošanu uz slēgto cietumu, kurā ir mazāks tiesību apjoms.

Tāpat atšķirībā no Kodeksa Projekts paredz tiesības pašam pilngadīgajam notiesātajam, kas atrodas audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, lūgt viņu pārvietot uz slēgtā cietuma augstāko pakāpi, ja viņš pats tā vēlas. Jo šobrīd praksē mēdz būt situācijas, kad pilngadīgais notiesātais apzināti izdara soda izpildes prasību pārkāpumus, lai viņš tiktu pārvietots no audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem uz slēgto cietumu. Līdz ar to, lai novērstu šādus gadījumus, kas attiecīgi apdraud audzināšanas iestādes un tajā esošo notiesāto drošību, Projekts paredz tiesības notiesātajam pašam lūgt viņu pārvietot no audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem uz slēgtā cietuma augstāko pakāpi.

Tāpat kā šobrīd, jautājumus par notiesāto virzību soda progresīvās izpildes sistēmā izskatīs izvērtēšanas komisija. Izlemjot jautājumu par soda izpildes mīkstināšanu, izvērtēšanas komisija ņems vērā:
1) vai notiesātais atbilst Projektā noteiktajiem priekšnoteikumiem soda izpildes mīkstināšanai (izpildīta noteikta brīvības atņemšanas soda daļa, pagājis noteikts laiks pēc soda par soda izpildes prasību pārkāpšanu piemērošanas u.c.);
2) notiesātā sasniegtos resocializācijas rezultātus un resocializācijas plāna izpildi;
3) notiesātā uzvedību brīvības atņemšanas iestādē. Vērtējot notiesātā uzvedību, tiks ņemti vērā ne tikai notiesātajam piemērotie sodi par pārkāpumiem, bet arī tie pārkāpumi, par kuriem sods notiesātajam netika piemērots (piemēram, izvērtējot maznozīmīga pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, notiesātā personību un citus apstākļus, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks nolēma notiesātajam nepiemērot sodu). Tāpat notiesātā uzvedību raksturo piemērotie pamudinājumi, attieksme pret soda izpildes prasību ievērošanu un pret piedalīšanos resocializācijas pasākumos un cita informācija, kas raksturo notiesātā uzvedību.

Tāpat kā tas šobrīd ir noteikts Ministru kabineta 2022.gada 21.jūnija noteikumu Nr.356 "Noteikumi par brīvības atņemšanas iestādes izvērtēšanas komisijas sastāvu, darbības un lēmumu pieņemšanas kritēriju izvērtēšanas kārtība" 7.punktā, Projekts paredz noteikt, ka, ja notiesātais ir citas valsts pilsonis vai pastāvīgais iedzīvotājs, bezvalstnieks vai persona, kas sazinās zīmju valodā, notiesātais iesniegumā lūdz atļauju izvērtēšanas komisijas sēdē piedalīties tulkam, ja tas ir nepieciešams. No minētā izriet, ka minētajos gadījumos tulka izdevumus segs Pārvalde, savukārt visos citos gadījumos tulka izdevumi būs jāsedz notiesātajam, ja viņš vēlēsies, lai komisijas sēdē piedalās tulks.

Projekts paredz noteikt, ja, izskatot jautājumu par soda izpildes mīkstināšanu, notiesātais traucē izvērtēšanas komisijas sēdes gaitu un nepilda izvērtēšanas komisijas priekšsēdētāja norādījumus, notiesāto izraida no sēdes telpas. Šādā gadījumā izvērtēšanas komisija notiesātā iesniegumu par soda izpildes mīkstināšanu neizskata un par to izdara atzīmi izvērtēšanas komisijas sēdes protokolā. Minētajā gadījumā atsevišķs lēmums par iesnieguma neizskatīšanu netiek pieņemts. Notiesātais var uzreiz atkārtoti vērsties pie brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka ar iesniegumu par soda izpildes mīkstināšanu.

Izvērtēšanas komisijas lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība netiek mainīta, un tāpat kā līdz šim, izvērtēšanas komisijas lēmumu varēs apstrīdēt Pārvaldes priekšniekam. Savukārt Pārvaldes priekšnieka lēmumu varēs pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā. Ja Administratīvā rajona tiesa Pārvaldes priekšnieka lēmumu atcels, lietu atkārtoti izskatīs nākamajā izvērtēšanas komisijas sēdē. Administratīvās rajona tiesas lēmumu varēs pārsūdzēt, iesniedzot kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentam.

8.nodaļa. Brīvības atņemšanas soda izpildes pamatnoteikumi
Projekts paredz noteikt, ka, lai novērstu sabiedrības drošības un brīvības atņemšanas iestādes iekšējās drošības  un kārtības apdraudējumu, kā arī lai novērstu pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, brīvības atņemšanas soda izpildes laikā notiesātie tiek izolēti un uzraudzīti. Šī mērķa sasniegšanas nolūkā brīvības atņemšanas soda izpildes laikā notiesātajam precīzi un bez ierunām ir jāpilda šajā likumā noteiktais. Līdzīgs regulējums jau ir šobrīd noteikts Kodeksā.

Tāpat minētajā nodaļā paredzēts noteikt, kādus ieslodzījuma izpildes laikā radītus dokumentus notiesātajam neizsniedz, ar tiem neiepazīstina un nenorāda neiepazīstināšanas iemeslus. Tie ir dokumenti, kuri satur informāciju, kuras nonākšana notiesātā vai citu notiesāto rīcībā var radīt būtisku apdraudējumu, tajā skaitā – sabiedrības drošības, citas personas veselības vai dzīvības apdraudējumu. Līdzīgs regulējums šobrīd jau ir noteikts Kodeksā. Piemēram, Projekts paredz noteikt, ka notiesātajam neizsniedz un viņu neiepazīstina ar dokumentu, kas satur informāciju par ieslodzīto, kurš ir palīdzējis atklāt citas personas izdarītu noziegumu, un kuram tiesa ir samazinājusi spriedumā noteikto sodu, informāciju par ieslodzīto, kurš ir bijis tiesnesis, tiesu sistēmai piederīga persona, izmeklēšanas iestādes, kriminālsodu izpildes iestādes, operatīvo darbību veicošas valsts institūcijas, pašvaldības policijas vai citas ar valsts un sabiedrības drošības nodrošināšanu saistītas valsts institūcijas nodarbinātais, bijušais nodarbinātais, viņa laulātais vai pirmās pakāpes radinieks, informāciju par citu ieslodzīto šķirtas turēšanas iemesliem u.c. Turklāt, ņemot vērā ieslodzījuma vietas vides specifiku un to, ka likumā nav iespējams izsmeļoši uzskaitīt visu iespējamo informāciju, kuras izsniegšana citiem ieslodzītajiem var apdraudēt citu personu un ieslodzījuma vietas drošību kopumā, Projekts paredz noteikt, ka arī jebkurš cits dokuments, kas satur informāciju, kuras nonākšana pie notiesātā vai citas personas var apdraudēt drošību ieslodzījuma vietā vai radīt viņa vai citu personu drošības, veselības vai dzīvības apdraudējumu, netiek izsniegts un ar to neiepazīstina.

Tāpat Projekts paredz noteikt, ka notiesātajam netiks izsniegts notiesātā risku un vajadzību novērtējums, izņemot novērtēšanas laikā iegūto secinājumu par riska līmeni un resocializācijas vajadzībām. Notiesāto personu resocializācija ir balstīta uz riska, vajadzību un piemērotības principiem. Proti, katram notiesātajam, uzsākot brīvības atņemšanas soda izpildi, tiek vērtēti noziedzīga nodarījuma riski un vajadzības, noteikti resocializācijas mērķi un uzdevumi, sagatavots individuālais resocializācijas plāns ar konkrētiem resocializācijas pasākumiem. Atbilstoši risku un vajadzību novērtējumam tiek noteiktas notiesātā resocializācijas vajadzības, antisociālas uzvedības un atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riska pakāpe. Lai mazinātu atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riska varbūtību, resocializācijas pasākumi tiek fokusēti uz personas resocializācijas vajadzībām. Ievērojot piemērotības principu, resocializācijas pasākumiem (to veidiem un formai) jābūt atbilstošiem notiesātā individuālajām vajadzībām. Lai Pārvalde varētu nodrošināt savu funkciju izpildi, ieslodzītajam netiek nodrošinātas tiesības piekļūt viņa personas datiem, kurus iegūst un apstrādā risku un vajadzību novērtēšanas procesā, resocializācijas programmu īstenošanas procesā, jo pastāv iespēja, ka ieslodzītais var sniegt sociāli vēlamas atbildes, kas padara viņa risku un vajadzību novērtēšanas un resocializācijas procesu neefektīvu.

Riska un vajadzību novērtēšanas procesā iegūtā informācija paredzēta brīvības atņemšanas iestādes resocializācijas amatpersonām darba pienākumu veikšanu. Minētās informācijas izpaušana notiesātajiem vai citām personām var apgrūtināt iestādes darbību un traucēt resocializācijas personālam veikt savus tiešos darba pienākumus. Dokuments (veidlapas), kas atklāj metodoloģiju, ko izmanto Pārvaldes personāls, veicot notiesātā riska un vajadzību novērtēšanu ir paredzēts konkrētam un speciāli apmācītam darbinieku lokam, kuri to izmanto resocializācijas darbā. Minētā informācija nav paredzēta izsniegšanai ieslodzītajiem vai citām personām, jo šādas informācijas nonākšana personu rīcībā var negatīvi ietekmēt notiesāto resocializācijas procesu un tā efektivitāti. Tāpat Projekts paredz noteikt, ka uz minēto dokumentu izsniegšanu neatteicas Informācijas atklātības likuma nosacījumi. Savukārt citu šajā pantā neminētu ieslodzījuma izpildes laikā sagatavotu dokumentu notiesātajam izsniedz tad, ja to paredz šis likums vai citi normatīvie akti, vai pēc notiesātā pieprasījuma.

Turklāt būtiski ir tas, ka minētais regulējums par informācijas izsniegšanas ierobežojumiem arī mazinās ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes, mazinot iespēju informācijas nonākšanai pie ieslodzītajiem, uz kuriem tā neattiecas, tādējādi apdraudot citus ieslodzītos, piemēram, informācija par cita ieslodzītā šķirtas turēšanas iemesliem.

9. nodaļa. Notiesāto resocializācija
Detalizēts notiesāto resocializācijas regulējums jau šobrīd ir noteikts Kodeksā un ir ticis vairākkārt pilnveidots, taču tajā visu resocializācijas pasākumu īstenošanas kārtība nav ietverta vienkopus vienā nodaļā. Projekts paredz atsevišķā nodaļā vienkopus ietvert visu regulējumu, kas nosaka, gan resocializācijas procesa norises kārtību, gan arī atsevišķu resocializācijas pasākumu īstenošanas kārtību (piemēram, notiesāto izglītība, nodarbināšana, darba samaksa u.c.). Ņemot vērā, ka Kodeksā ietvertais resocializācijas norises regulējums ir ticis vairākkārt pilnveidots un aktualizēts, Projektā tā norises un organizēšanas kārtība lielākoties paliek tādā pati. Taču vienlaikus Projekts paredz vairākas diezgan būtiskas atšķirības. Un pirmā nozīmīgā atšķirība ir tajā, ka Projekta regulējumā par resocializācijas procesa norisi tiek skaidri noteikts, ka notiesātā iesaiste sociālās uzvedības korekcijas programmā un dalība atkarību mazināšanas programmā ir prioritāra, salīdzinot ar sociālās rehabilitācijas pasākumiem, ir prioritāra, ja notiesātā resocializācijas plānā ir minēta nepieciešamība pēc sociālās uzvedības korekcijas programmas. Piemēram, ja notiesātajam resocializācijas plānā piedalīšanās sociālās uzvedības korekcijas programmā ir noteikts kā augstākas prioritātes resocializācijas pasākums salīdzinājumā ar nodarbināšanu, tad gadījumā, ja paredzamais darba grafiks neļauj notiesātajam pilnvērtīgi iesaistīties sociālās uzvedības korekcijas programmā, tad attiecīgi sākumā notiesājamam būtu jāiesaistās sociālās uzvedības korekcijas programmā un tikai tad notiesātais var pretendēt uz darba vietu.

Papildus minētajam:
1) Projekts paredz precizēt resocializācijas organizēšanas kārtību, nosakot, ka resocializācijas īstenošanā piedalās ne tikai visas brīvības atņemšanas iestādes amatpersonas un darbinieki, bet arī citu sodu izpildes institūciju pārstāvji. Tādējādi aptverot gadījumos, kad, piemēram, sociālās uzvedības korekcijas programmas vada Dienesta pārstāvji;
2) attiecībā uz resocializācijas programmām tiek noteikts, ka tās var ietvert gan sociālās korekcijas, gan sociālās rehabilitācijas elementus, gan arī tikai vienu no tiem;
3) atšķirībā no esošā regulējuma Projekts paredz noteikt, ka resocializācijas līdzekļi resocializācijas plānā tiek norādīti prioritārā secībā. Proti, Projekts paredz, ka notiesātā resocializācijas plānā nosaka sasniedzamo resocializācijas mērķi visā soda izpildes laikā, notiesātā resocializācijas gaitu, resocializācijas līdzekļus atkārtota noziedzīga nodarījuma riska mazināšanai prioritārā secībā, notiesātajam veicamos uzdevumus nākamo divpadsmit mēnešu periodam, norāda  uzdevumu izpildes gaitu un  notiesātā sasniegtos resocializācijas rezultātus;
4) Projekts paredz detalizētāk noregulēt resocializācijas procesa norisi, piemēram, nosakot, ka brīvības atņemšanas iestādes amatpersona regulāri informē notiesāto par notiesātā resocializācijas plānā minēto resocializācijas līdzekļu pieejamību; notiesātais, kurš vēlas pieteikties resocializācijas līdzeklim, iesniedz iesniegumu brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam u.c. Tāpat Projekts paredz noteikt, kādos gadījumos notiesāto atskaita no dalības resocializācijas programmā (piemēram, ja notiesātais neievēro programmā izvirzītos noteikumus un prasības, programmas īstenošanas vietā un laikā pārkāpj iekšējas kārtības noteikumus u.c.). Notiesāto varēs atskaitīt no dalības no resocializācijas programmā medicīnas apsvērumu dēļ, piemēram, ja notiesātais saslimis ar infekcijas slimību vai ja notiesātais nespēj darboties resocializācijas programmas grupā psihiskās veselības dēļ, notiesātajam bija sirdslēkme u.tt. No šiem veselības stāvokļiem neizriet tieša norāde atskaitīt notiesāto no dalības resocializācijas programmās, bet notiesātais šādos gadījumos ir jāatskaita, jo programma turpinās tālāk un ir svarīga secīga un regulāra dalība programmā, bet notiesātais tajā nevar piedalīties veselības stāvokļa dēļ.
Tāpat Projekts paredz noteikt, ka lēmumu par notiesātā iesaistīšanu vai atskaitīšanas no dalības resocializācijas līdzekļa īstenošanā pieņem brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks, izņemot notiesātā iesaistīšanu vai atskaitīšanu no izglītības programmas. Lēmumus par notiesātā iesaistīšanu vai atskaitīšanu no izglītības programmas pieņem attiecīgā izglītības iestāde.
5) ar notiesāto izglītošanu tiek aptverta notiesātā iesaistīšana vispārējās, profesionālās un augstākās izglītības apguvē. Pašizglītošanās nav uzskatāma par notiesāto izglītošanos Projekta izpratnē. Projekts paredz pantā par citiem notiesāto sociālās rehabilitācijas līdzekļiem cita starpā noteikt, ka notiesātajiem dienas kārtībā paredzētajā laikā un atbilstoši soda izpildes pakāpei ir pieejama brīvības atņemšanas iestādes grāmatu krātuve pašizglītošanās nodrošināšanai;
6) Projekts paredz noteikt, ka brīvības atņemšanas iestādē mācības tiek nodrošinātas, lai ne tikai jaunieši, bet visi notiesātie varētu iegūt vispārējo izglītību;
7) Projekts paredz, ka, lai nodrošinātu notiesāto iesaistīšanu vispārējās un profesionālās izglītības programmās, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks slēdz sadarbības līgumu ar izglītības iestādi. Prasība noslēgt sadarbības līgumu nav attiecināma uz augstākās izglītības programmu apguvi;
8) tāpat kā šobrīd, Projekts paredz noteikt kārtību, kādā tiek izvērtēts notiesātā iesniegums ar lūgumu atļaut saņemt un noteiktu laiku izmantot palīglīdzekli bakalaura darba, maģistra darba vai promocijas darba izstrādei augstākās izglītības iegūšanai akreditētā augstskolā.
9) Projekts paredz jaunu regulējumu par notiesāto karjeras konsultēšanu. Proti, brīvības atņemšanas iestāde sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru notiesātajiem organizē karjeras konsultācijas preventīvo bezdarba samazināšanas pasākumu ietvaros: individuālas konsultācijas pirms notiesātā iesaistes profesionālās izglītības programmas apguvē; grupu konsultācijas pirms notiesātā plānotās atbrīvošanas sakarā ar darba meklēšanu un individuālas konsultācijas pirms notiesātā plānotās atbrīvošanas, lai turpinātu aktīvos darba meklējumus. Ar minētajām individuālajām un grupu konsultācijām pirms notiesātā plānotās atbrīvošanās tiek aptvertas arī tikšanās ar potenciālo darba devēju;
10) Projekts paredz noteikt, ka notiesāto nodarbināšanu organizē, ievērojot viņiem noteiktās soda izpildes pakāpes noteikumus un nodrošinot notiesāto drošību un uzraudzību. Minētie kritēriji tiek ņemti vērā visā notiesāto nodarbināšanas procesā, tai skaitā izlemjot jautājumu par notiesātā iesaistīšanu nodarbinātībā;
11) Projekts paredz noteikt jaunu kritēriju, kas tiek ņemts vērā gadījumā, ja uz vienu darba vietu pretendē vairāki notiesātie – nodarbinātība par samaksu resocializācijas plānā ir norādīta augtākā prioritātē. Proti, paredzēts noteikt, ka, ja uz vienu darba vietu pretendē vairāki notiesātie, kuru izglītība, darba pieredze vai prasmes ir vienādas, priekšroka dodama pretendentam, kuram nodarbinātība par samaksu resocializācijas plānā ir norādīta augtākā prioritātē un kura iesniegums par nodarbinātību brīvības atņemšanas iestādē ir reģistrēts pirmais;
12) Projekts paredz detalizētāk noregulēt prasības brīvības atņemšanas iestāžu teritorijā izvietotajās komersantu izveidotajās darba vietās. Projekts paredz, ka brīvības atņemšanas iestāžu teritorijā komersanta izveidotajās darba vietās atļauts uz darba līguma pamata strādāt komersanta nodarbinātam administratīvajam un inženiertehniskajam personālam, lai tieši vadītu notiesāto darbu, kā arī kvalificētiem strādniekiem, kas nepieciešami darba procesa un kvalitātes nodrošināšanai. Ja tiek pārkāptas likumā noteiktās prasības un brīvības atņemšanas iestādē noteiktā kārtība, brīvības atņemšanas iestādes amatpersonai ir tiesības aizliegt konkrētam komersantam vai tā pārstāvim ienākt brīvības atņemšanas iestādes teritorijā. Turklāt Projekts paredz brīvības atņemšanas iestādes amatpersonas tiesības izdarīt telpu apskati, kur komersants izveidojis darba vietas vai kas nodotas komersanta rīcībā, kā arī to personu mantu un apģērba apskati un pārmeklēšanu, kuras ienāk un iziet no ražošanas objektiem, kur strādā notiesātie;
13) Projektā ir ietverts regulējums par pasākumiem notiesāto darba prasmju veicināšanai un citu sociālās rehabilitācijas līdzekļu (piemēram, brīvā laika pasākumi, pasākumi ģimenes saišu uzturēšanai, stiprināšanai, atjaunošanai vai veidošanai) īstenošanas kārtību. Proti, Projekts paredz noteikt, ka brīvības atņemšanas iestādes administrācija katru gadu plāno notiesāto darba prasmju veicināšanas pasākumus atbilstoši notiesāto resocializācijas vajadzībām, nodrošinot šos pasākumus primāri tiem notiesātajiem, kuri nav iesaistīti izglītībā vai nodarbinātībā. Tāpat Projekts paredz, ka brīvā laika pasākumu vai darba prasmju veicināšanas pasākumu ietvaros notiesātie ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju var iesaistīties māksliniecisko, lietišķās mākslas izstrādājumu vai citu priekšmetu, kas nepieciešami notiesātā jaunrades iniciatīvu īstenošanai, izgatavošanā. Māksliniecisko, lietišķās mākslas vai jaunrades iniciatīvu procesā tapušo izstrādājumu izgatavošanai nepieciešamos materiālus notiesātais var iegādāties, izmantojot savus līdzekļus, vai ar brīvības atņemšanas iestādēs priekšnieka atļauju tos saņemt pienesumā vai sūtījumā. Notiesātais ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju var nodot paša izgatavotos mākslinieciskos, lietišķās mākslas izstrādājumus vai jaunrades iniciatīvu procesā tapušos izstrādājumus radiniekiem, laulātajam, partnerim vai citām personām;
14) ņemot vērā, ka Projekts paredz noteikt, ka likuma mērķis ir nodrošināt efektīvu un cilvēktiesībām atbilstošu kriminālsoda izpildi, lai radītu priekšnoteikumus personas resocializācijai un tiesiskai uzvedībai pēc soda izpildes, tādējādi vairojot sabiedrības drošību, tostarp cieņu un lojalitāti pret valsti un valsts valodu, Projektā kā viens no sociālās rehabilitācijas līdzekļiem ir paredzēti pasākumi patriotiskās audzināšanas veicināšanai – notiesāto iesaistīšana pasākumos, kas veicina lojalitāti valstij, valstiskās apziņas veidošanos, veido vai nostiprina notiesāto piederības sajūtu valstij un pilsonisko apziņu, veicina valsts valodas lietošanu.

Notiesāto darba samaksas regulējums netiek būtiski mainīts – tāpat kā līdz šim darba samaksu notiesātajam nosaka, piemērojot:
1) laika algas sistēmu — atbilstoši šajā likumā noteiktajai mēneša samaksai (stundas tarifa likmei) un faktiski nostrādātajam darba laikam (stundās);
2) akorda algas sistēmu — atbilstoši padarītā darba apjomam (pēc darba operācijas vai pakalpojuma izcenojuma) kalendāra mēnesī.
Šeit vēršama uzmanība uz to, ka akorda algai nav korelācija ar laika algas sistēmu, bet akorda alga cietumos ir jānosaka tieši pēc tādiem pašiem nosacījumiem kā sabiedrībā.

Tāpat Projekts paredz noteikt komersantu iesaistīšanas notiesāto nodarbināšanā kārtību. Atšķirībā no esošā regulējuma, lai paplašinātu notiesāto iespējas iesaistīties nodarbināšanā un efektivizētu komersantu iesaistīšanas notiesāto nodarbināšanā kārtību, Projekts paredz noteikt, ka turpmāk komersantu iesaistīšanai notiesāto nodarbināšanā brīvības atņemšanas iestādē un nodarbināšanai nepieciešamo telpu nomāšanai tiks izsludināts viens konkurss. Proti, Projekts paredz noteikt, ka komersantu iesaistīšanai notiesāto nodarbināšanā brīvības atņemšanas iestāde Pārvaldes mājaslapā internetā izsludina konkursu par tiesībām nodarbināt notiesātos brīvības atņemšanas iestādē šajā likumā noteiktajā kārtībā un tam nepieciešamo telpu nomu. Tāpat Projekts paredz noteikt kritērijus (prioritārā secībā) komersantu iesniegto piedāvājumu izvērtēšanai, nosakot, ka 
komisija, kas izveidota komersantu iesniegto piedāvājumu izvērtēšanai, lemj par notiesāto resocializācijas vajadzībām atbilstošāko piedāvājumu un, izvērtē šādus kritērijus:
1) piedāvātais nodarbinātības veids un tā atbilstība notiesāto resocializācijas vajadzībām;
2) plānotais nodarbināto notiesāto skaits (priekšroka dodama komersantam, kas piedāvā nodarbināt lielāku notiesāto skaitu);
3) nomājamo objektu platība un piedāvātā nomas maksa;
4) plānotie ieguldījumi telpu renovācijā un teritorijas labiekārtošanā;
5) iepriekšējā sadarbība ar brīvības atņemšanas iestādēm.
Savukārt regulējumu par notiesātā iesaistīšanu atkarību mazināšanas programmā un īstenošanas kārtību Projekts neparedz būtiski mainīt.

10.nodaļa. Drošība un uzraudzība brīvības atņemšanas iestādē
Lai nodrošinātu drošību un kārtību brīvības atņemšanas iestādē un notiesāto uzraudzību, Projekts paredz noteikt, ka brīvības atņemšanas iestādē tiek īstenoti drošības pasākumi Projektā un Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.
Projektā regulējums par drošības un uzraudzības pasākumiem ir ietverts vienkopus vienā nodaļā, paredzot šādus pasākumus:
1) notiesātā īslaicīga ievietošana kamerā ar videonovērošanu;
2) notiesātā bīstamības izvērtēšana;
3) notiesāto skaitliskā pārbaude;
4) ieslodzīto izvietošana;
5) personu pārmeklēšanas, to apģērba un mantu pārbaude;
6) korespondences pārbaude;
7)  apmeklējuma un satikšanās kontrole;
8) apmeklējuma un īslaicīgās satikšanās norise ieslodzījuma vietas pārstāvja klātbūtnē;
9) apmeklējuma vai īslaicīgās satikšanās norises kārtība;
10) notiesātā saziņas kontrole;
11) sūtījumu un pienesumu pārbaude;
12) fiziskā spēka, speciālo cīņas paņēmienu, speciālo līdzekļu, tehnisko ierīču  un līdzekļu lietošana, dienesta suņu izmantošana un ieroču nēsāšana, glabāšana, izmantošana un pielietošana;
13) noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana;
14) notiesātā izolēšana no pārējiem notiesātajiem.

Apmeklējuma un īslaicīgās satikšanās norises kārtība
Projekts paredz noteikt, ka, lai novērstu noziedzīgu nodarījumu vai citu likumpārkāpumu izdarīšanu, novērstu bēgšanas mēģinājumu, neatļautu priekšmetu vai vielu nodošanu notiesātajam un citas darbības, kas var apdraudēt drošību vai kārtību brīvības atņemšanas iestādē, notiesātā apmeklējumi un īslaicīgās satikšanās pirmajos sešos mēnešos pēc soda izpildes uzsākšanas slēgtā cietuma zemākajā pakāpē notiek fiziska norobežojuma apstākļos.
Kaut arī praksē ieslodzījuma vietā tiek veikti preventīvie pasākumi, lai novērstu ieslodzījuma vietā neatļautu priekšmetu un vielu nodošanu ieslodzītajiem satikšanās un apmeklējumu laikā (apmeklētāju un ieslodzīto pārmeklēšana, mantu un apģērbu pārbaude, telpu, ēku, teritorijas vai transportlīdzekļu apskate  u.c.), ir gadījumi, kad satikšanos laikā ieslodzītajiem tiek nodoti neatļauti saziņas līdzekļi, narkotiskās vai citas apreibinošās vielas utt.
Tāpat praksē konstatēts, ka ieslodzītie neatļautos saziņas līdzekļus izmanto ne tikai sarunām ar radiniekiem un laulāto, veicinot sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu vai atjaunošanu, bet arī ar citām personām noziedzīgo kontaktu turpināšanai, jaunu noziedzīgu nodarījumu veikšanai un organizēšanai. Turklāt neatļauti saziņas līdzekļi tiek izmantoti ne tikai komunikācijai ar citām personām ārpus ieslodzījuma vietas, bet arī saziņai ar ieslodzītajiem, kas izvietoti citās ieslodzījuma vietās. Tāpat ieslodzītie, atrodoties ieslodzījumu vietās un izmantojot neatļautus saziņas līdzekļus, var koordinēt dažādu noziedzīgu grupu darbības ārpus ieslodzījuma vietas, kā arī organizēt nelegālus finanšu darījumus, piemēram, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, krāpšanu vai nelegālu līdzekļu pārvedumus. Izmantojot neatļautus saziņas līdzekļus, ieslodzītie var plānot bēgšanu no ieslodzījuma vietas, saskaņojot un izstrādājot detalizētu bēgšanas plānu un nodrošinot nepieciešamos resursus un līdzekļus. Attiecīgi ieslodzītie neatļautos saziņas līdzekļus izmanto, lai nekontrolēti sazinātos ar personām ārpus ieslodzījuma vietas, ietekmētu brīvībā esošās personas, plānotu jaunus noziedzīgus nodarījumus u.tt. Situāciju būtiski pasliktina tas, ka neatļautie saziņas līdzekļi tiek izmantoti, lai organizētu narkotisko vielu piegādes cietumā.
Tāpat ieslodzījuma vietās joprojām notiek daudzi mēģinājumi ienest narkotiskās vielas gadījumos, kad apmeklētājs ierodas uz satikšanos ar apcietināto. Turklāt narkotisko un citu apreibinošo vielu nonākšana pie apcietinātā rada daudz nopietnākus drošības apdraudējuma riskus nekā minēto vielu lietošana sabiedrībā (piemēram, ieslodzīto to ietekmē var uzvesties agresīvi ierobežotā telpā (kamerā), kur viņš uzturas kopā ar citiem notiesātajiem, apdraudēt citus ieslodzītos un ieslodzījuma vietas nodarbinātos utt.).
Līdz ar to neatļauto priekšmetu un vielu nonākšana ieslodzījuma vietās ir ļoti bīstama, un šī rīcība nodara kaitējumu ļoti plašām sabiedrības interesēm – sākot no valsts drošības interesēm un beidzot ar personas veselību un dzīvību. Tādējādi tiek apdraudēta ne tikai ieslodzījuma vietu drošība, bet arī sabiedrības drošība kopumā.
Kaut arī ieslodzījuma vietās pastāvīgi tiek veikti pasākumi, lai mazinātu iespējas apmeklējumu un satikšanos laikā nodot notiesātajam ieslodzījuma vietā neatļautos priekšmetus un vielas, un pārmeklēšanas laikā regulāri tiek izņemti gan neatļauti priekšmeti, gan narkotiskās vielas, šobrīd praksē izveidojusies situācija, kad pie ieslodzītajiem nonāk liels daudzums ar neatļautiem priekšmetiem un vielām.
Par to liecina arī Pārvaldes informācija par izņemtajiem neatļautajiem priekšmetiem un vielām ieslodzījuma vietās:

	2023. gads
Pie ieslodzītā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	110
Ieslodzījuma vietas kamerā, dzīvojamā telpā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	613
Ieslodzījuma vietas teritorijā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (piemēram, ēka, ražošanas telpa, izglītības iestādes telpa, pastaigu laukums u.c.) (gab.)	62
Pienesumos, sūtījumos un satikšanās laikā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	94
Citi mobilo telefonu konstatēšanas (atrašanas) veidi (piemēram, pie amatpersonas, valsts iestāžu darbinieka, piegādātāja, izglītības darbinieka u.c.) (gab.)	2
SIM kartes (gab.)	877
Mobilo telefonu sastāvdaļas (gab.)	79
Rūteri (tīkla iekārtas) (gab.)	266
Datu nesēji (zibatmiņas, atmiņas kartes, ārējie cietie diski u.c.) (gab.)	115

Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt tādu satikšanos un apmeklējumu norises kārtību, kas būtiski samazina iespējas apmeklējuma vai satikšanās laikā notiesātajam nodot ieslodzījuma vietā neatļautus priekšmetus un vielas. Izvērtējot iespējamos veidus, kā samazināt iespēju satikšanos un apmeklējumu laikā notiesātajam nodot neatļautus priekšmetus un vielas, mazāk ierobežojošs līdzeklis un vienlaikus arī efektīvāks un piemērotāks līdzeklis ir satikšanos un apmeklējumu norise fiziska norobežojuma apstākļos, kas būtiski samazinās neatļauto priekšmetu nodošanas risku.  Izvērtējot, uz cik ilgu laiku nosakāma satikšanās norise fiziska norobežojuma apstākļos pēc soda izpildes uzsākšanas, trīs mēnešu termiņš noteikts kā optimāls laika periods, kurā brīvības atņemšanas iestāde var izvērtēt, vai pastāv risks, ka konkrētās personas, kuras apmeklē notiesāto, var mēģināt nodot ieslodzītajam neatļautus priekšmetus vai vielas.
Ņemot vērā minēto, un lai novērstu likumpārkāpumu (gan noziedzīgu nodarījumu, gan citu likumpārkāpumu) izdarīšanu, novērstu bēgšanas mēģinājumu, neatļautu priekšmetu vai vielu nodošanu notiesātajiem un citas darbības, kas var apdraudēt drošību vai kārtību, citu personu drošību vai sabiedrības drošību, Projekts paredz noteikt, ka notiesātā apmeklējumi un satikšanās pirmajos trīs mēnešos pēc soda izpildes uzsākšanas slēgtā cietuma zemākajā pakāpē notiek fiziska norobežojuma apstākļos.
Ņemot vērā, ka bieži vien notiesātie pirms brīvības atņemšanas soda izpildes uzsākšanas atrodas apcietinājumā, un arī apcietinātajiem pirmos trīs mēnešus apmeklējumi un satikšanās notiek fiziska norobežojuma apstākļos, Projekts paredz, ka regulējums par apmeklējumu un satikšanos norisi fiziska norobežojuma apstākļos pirmos trīs mēnešus neattiecas uz tiem notiesātajiem, kuri pirms soda izpildes uzsākšanas atradās izmeklēšanas cietumā un kuriem apcietinājuma laikā apmeklējumu un satikšanos laikā netika konstatētai pārkāpumi. Nebūtu samērīgi attiecībā uz šiem notiesātajiem, kuriem apmeklējumu un satikšanos laikā netika konstatēti pārkāpumi, līdz ar sprieduma spēkā stāšanos atkal noteikt apmeklējumu un satikšanos norisi fiziska norobežojuma apstākļos.
Projekts paredz, ka notiesātā, kurš atrodas slēgtā cietuma augstākajā pakāpē un audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, apmeklējums vai īslaicīgā satikšanās notiesātajiem notiek bez fiziska norobežojuma, izņemot zemāk noteiktos gadījumus. Vienlaikus Projekts paredz, ka par nepieciešamību noteikt apmeklējumu un satikšanos norisi fiziska norobežojuma apstākļos brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks varēs lemt, konstatējot zemāk minētos apstākļus.
Pēc trīs mēnešu termiņa notecēšanas vai attiecībā uz notiesāto, kurš atrodas slēgtā cietuma augstākajā pakāpē un audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, vai notiesāto, kurš pirms soda izpildes uzsākšanas atradās izmeklēšanas cietumā un kuram apcietinājuma laikā apmeklējumu un satikšanos laikā netika konstatētai pārkāpumi, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks izvērtēs katru gadījumu individuāli un pieņems lēmumu par notiesātā apmeklējuma vai satikšanās norisi fiziska norobežojuma apstākļos, iestājoties vienam no Projektā noteiktajiem kritērijiem, piemēram, veicot apmeklētāja pārmeklēšanu, viņa mantu un apģērba pārbaudi pirms vai pēc apmeklējuma vai satikšanās ar konkrētu notiesāto, tiek atrasti brīvības atņemšanas iestādē neatļauti priekšmeti vai vielas. Tādā gadījumā brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks varēs pieņemt lēmumu par apmeklējumu vai satikšanos norisi fiziska norobežojuma apstākļos uz noteiktu laiku, kas nav ilgāks par trijiem mēnešiem, vai par notiesātā apmeklējumu vai satikšanos norisi fiziskā norobežojuma apstākļos ar noteiktu personu uz noteiktu laiku, kas nav ilgāks par trijiem mēnešiem.
Projekts paredz noteikt, ka lēmumu par apmeklējuma vai satikšanās norisi fiziska norobežojuma apstākļos brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks varēs pieņemt ar tajos gadījumos, ja to lūgs apmeklētājs vai būs saņemta informācija par iespējamu ieslodzītā, citas personas vai ieslodzījuma vietas vai sabiedrības drošības apdraudējumu.
Projekts paredz noteikt detalizētus kritērijus katra individuālā gadījuma izvērtēšanā, izlemjot jautājumu par fiziskā norobežojuma nepieciešamību pēc pirmo trīs mēnešu termiņa izbeigšanās, kura laikā visi notiesātā apmeklējumi un satikšanās notiek fiziska norobežojuma apstākļos.
Tāpat Projekts paredz noteikt, ka minētie brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka lēmumi būs apstrīdami un pārsūdzami šādā kārtībā: brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka lēmumus varēs apstrīdēt Pārvaldes priekšniekam APL noteiktajā kārtībā. Priekšnieka lēmumu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā APL noteiktajā kārtībā. Administratīvās rajona tiesas lēmums nav pārsūdzams. Sūdzības iesniegšana neapturēs lēmuma darbību.
Latvijas Republikas Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Atbilstoši Satversmes 116. pantam Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības var tikt ierobežotas, ja:
1. aizskāruma veids un apjoms ir nepārprotami noteikts likumā un tā īstenošana notiek likumā paredzētā procesā (likumības princips);
2. ierobežojuma mērķis ir konstitucionāli leģitīms (mērķa piesaistes princips);
3. ierobežojums ir proporcionāls (samērīguma princips).
Samērīguma princips noteic: ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:
1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;
2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
3) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.
Ņemot vērā minēto, Projektā ietvertais tiesību uz privāto dzīvi ierobežojums – apmeklējuma un satikšanās norise fiziska norobežojuma apstākļos – tiks noteikts ar likumu ar mērķi nodrošināt ieslodzījuma vietu un sabiedrības drošību kopumā. Izvēlētais ierobežojuma veids ir piemērots mērķa sasniegšana, un, izvērtējot citus iespējamos mērķa sasniegšanas līdzekļus (daļēja vai pilnīga apmeklētāju un notiesāto pārmeklēšana visos gadījumos), nav konstatēti citi, indivīdu tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi.

Turklāt pēc trīs mēnešu termiņa izbeigšanās katrs gadījums tiks individuāli izvērtēts, un apmeklējums vai satikšanās fiziska norobežojuma apstākļos notiks tikai noteiktos gadījumos. Nosakot, ka pirmos trīs mēnešus satikšanās notiks tikai fiziska norobežojuma apstākļos un pēc tam tikai Projektā noteiktos gadījumos, tiks samazinātas neatļauto priekšmetu un vielu nodošanas iespējas ieslodzītajiem apmeklējumu un satikšanos laikā. Līdz ar to tiks attiecīgi samazināts sabiedrības un ieslodzījuma vietas drošības apdraudējums, jo, samazinot iespējas notiesātajiem nodot neatļautas vielas un priekšmetus, samazinās iespējas tās izmantot pretlikumīgiem mērķiem, piemēram, saskaņot liecības. Tādējādi labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks nekā indivīda tiesībām nodarītais kaitējums.

Turklāt būtiski ir tas, ka, samazinot neatļauto priekšmetu un vielu nonākšanu pie ieslodzītajiem, tiks mazinātas arī ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes, jo neatļauto priekšmetu esamība ne tikai paver iespējas plānot un veikt jaunus noziedzīgus nodarījumus, bet arī paver iespējas ieslodzītajiem ietekmēt citus ieslodzītos un attīstīties citām neformālās hierarhijas izpausmēm.
Vienlaikus apmeklējumu un satikšanās norises kārtības izmaiņas nav vienīgais līdzeklis, kā plānots mazināt neatļautu priekšmetu nokļūšanu pie ieslodzītajiem. Lai būtiski samazinātu neatļautu priekšmetu nokļūšanu pie ieslodzītajiem, ir nepieciešami kompleksi risinājumi, tai skaitā jauna ieslodzījuma vietu infrastruktūra, kas ievērojami samazina iespējas aizliegtos priekšmetus slēpt un uzglabāt. Taču bez apmeklējumu un satikšanās kontroles kārtības maiņas nav iespējams būtiski samazināt ieslodzījuma vietas un sabiedrības drošības apdraudējumu, kas rodas, ja apmeklējumu un satikšanos laikā ieslodzītajiem tiek nodoti neatļauti priekšmeti vai vielas.

Papildus, lai samazinātu neatļautu priekšmetu vai vielu nonākšanu pie ieslodzītajiem, tiek veikti arī citi pasākumi. Piemēram, Saeima 2025.gada 15.maijā galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus Krimināllikuma 309. pantā (likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā” Nr.832/Lp14), nosakot kriminālatbildību par neatļautu saziņas līdzekļu, to sastāvdaļu vai priekšmetu, kas nodrošina saziņu, vai alkoholisko dzērienu, tai skaitā nelikumīgu alkoholisko dzērienu, vai toksisko vai citu apreibinošo vielu ienešanu, glabāšanu vai nodošanu personām, kuras ievietotas īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietās. Tāpat Krimināllikuma 309. pants paredz atbildību par neatļautu narkotisko, psihotropo vielu, šo vielu izgatavošanai paredzēto izejmateriālu (prekursoru), jaunu psihoaktīvo vielu vai to saturošu izstrādājumu, kuru aprite ir aizliegta vai ierobežota, sprāgstošo vielu, ieroču vai munīcijas neatļautu ienešanu vai glabāšanu īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietā  (ne tikai nodošanu personām, kuras ievietotas īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietās kā iepriekš). Grozījumi Krimināllikumā stājās spēkā 2025.gada 10.jūnijā.

11.nodaļa. Brīvības atņemšanas soda izpildes kārtība slēgtajā cietumā, atklātajā cietumā un audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem
Šajā nodaļā ir ietverts regulējums par soda izpildes kārtību slēgtajā cietumā, atklātajā cietumā, kā arī audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Tāpat šajā nodaļā ir ietverta atsevišķa apakšnodaļa, kurā ietverts regulējums par notiesātās sievietes atrašanos brīvības atņemšanas iestādē kopā ar bērnu. Salīdzinot ar esošo regulējumu, Projekts paredz paplašināt notiesāto tiesību apjomu:
1) papildus jau esošajām tiesībām visiem notiesātajiem slēgtajā cietumā tiek paredzētas tiesības uz bezmaksas videosaziņu (augstākajā un zemākajā pakāpē – vienu reizi divos mēnešos). Šobrīd tiesības uz videosaziņu ir paredzētas tikai atsevišķu grupu notiesātajiem (piemēram, vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem notiesātajiem);
2)  nepilngadīgajiem notiesātajiem – visas telefonsarunas un ilgstošās satikšanās būs bezmaksas;
3) arī notiesātajiem slēgtā cietuma augstākajā pakāpē tiek paredzētas tiesības skatīties televizoru koplietošanas telpā. Šobrīd Kodeksā šādas tiesības ir paredzētas tikai notiesātajiem, kas atrodas slēgtā cietuma zemākajā pakāpē;
4) notiesātajiem slēgtā cietuma zemākajā pakāpē tiek paredzētas tiesības divas līdz četras stundas dienā atrasties ārpus kameras. Šobrīd šādas tiesības ir tikai slēgtā cietuma augstākajā pakāpē esošajiem;
 5) ņemot vērā, ka ne visiem atklātajā cietumā esošajiem notiesātajiem ir savs mobilais telefons, Projekts paredz atklātajā cietumā esošajiem notiesātajiem tiesības uz telefonsarunām dienas kārtībā noteiktajā laikā, izmantojot brīvības atņemšanas iestādē izvietoto telefonsarunu iekārtu telefonsarunām par saviem vai adresāta līdzekļiem.
Tāpat projekts paredz noteikt, ka notiesātajiem ir pienākums piedalīties brīvības atņemšanas iestādes un tās apkārtējās teritorijas uzturēšanā, labiekārtošanā un sadzīves apstākļu uzlabošanā. Šāds notiesāto pienākums izriet arī, piemēram, no Eiropas Cietumu noteikumiem. Šo pienākumu nav jāpilda notiesātajam, kas nodarbināts par samaksu ilgāk nekā četras stundas dienā, nepilngadīgajam, grūtniecei, sievietei pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, sievietei, kas baro bērnu ar krūti, pensijas vecumu sasniegušam notiesātajam, kā arī notiesātajam, kas ir persona ar I vai II invaliditātes grupu, izņemot gadījumus, kad notiesātais to lūdz.
Regulējums par notiesātās sievietes atrašanos brīvības atņemšanas iestādē kopā ar bērnu netiek būtiski mainīts. Projekts paredz paplašināt deleģējumu Ministru kabineta noteikumiem, nosakot, ka noteikumi nosaka ne tikai bērna uztura, higiēnas piederumu, apģērba un aprūpei nepieciešamā aprīkojuma normas brīvības atņemšanas iestādē, bet arī bērna un mātes nodaļas aprīkojumu atbilstoši bērna vajadzībām.

12.nodaļa. Notiesātajiem piemērojamie pamudinājumi
Tāpat Projekts paredz ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju līdz trim diennaktīm gadā – piemērojams tikai notiesātajiem, kuri atrodas slēgtā cietuma augstākajā pakāpē, tai skaitā uz mūžu notiesātajām personām, izņemot personām, kuras notiesātas īslaicīgu brīvības atņemšanu.

13.nodaļa. Notiesāto tiesības un to īstenošanas kārtība
Projekts paredz noteikt, ka šajā nodaļā noteiktais notiesāto tiesību apjoms atšķiras atkarībā no brīvības atņemšanas iestādes veida un soda izpildes pakāpes.

13.2. Notiesāto satikšanās un notiesātā apmeklējums
Projekts paredz arī pilnveidot notiesāto satikšanos regulējumu. Piemēram, Projekts paredz noteikt, ka ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju notiesājam var piešķirt papildu īslaicīgo satikšanos vai videosaziņu ar radiniekiem, laulāto vai citu personu gadījumos, ja ir miris notiesātā radinieks vai laulātais. Šobrīd Kodekss šādu regulējumu neparedz.
Tāpat Projekts paredz noteikt, ka notiesātajiem atļauto satikšanos skaitā netiek ieskaitītas satikšanās ar aizgādni. Ņemot vērā minēto, attiecīgi arī nodaļā par brīvības atņemšanas soda izpildes prasību pārkāpumiem Projekts paredz noteikt, ka sods par pārkāpumu – kārtējās satikšanās aizliegums – netiek attiecināts uz satikšanos ar aizgādni.

Vienlaikus Projekts neparedz būtiskas izmaiņas attiecībā uz īslaicīgo un ilgstošo satikšanos mērķi. Īslaicīgo satikšanos mērķis būs veicināt sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu, veidošanu un atjaunošanu, savukārt ilglaicīgo satikšanos mērķis – veicināt radniecisko un ģimenes sakaru saglabāšanu ar radiniekiem, laulāto, partneri vai personu, ar kuru līdz soda izpildes sākumam notiesātajam ir bijusi kopēja saimniecība vai kopīgs bērns. Atšķirībā no šobrīd spēkā esošā Kodeksa 45.panta pirmajā daļā noteiktā īslaicīgās satikšanās mērķa, Projekts paredz noteikt, ka īslaicīgo satikšanos mērķis ir ne tikai, lai sociāli lietderīgas saiknes saglabātu un atjaunotu, bet arī, lai tās veidotu.

Vienlaikus Projekts paredz noteikt detalizētāku ilglaicīgo un ilgstošo satikšanos piešķiršanas un norises kārtību. Piemēram, Projekts paredz noteikt, ka, tikai ierodoties uz pirmo satikšanos apmeklētājs uzrāda radniecību vai laulību apliecinošu dokumentu. Tādējādi tiks samazināts administratīvais slogs, jo nākamajā satikšanās reizē radiniekam vai laulātajam vairs nebūs jāuzrāda radniecību vai laulību apliecinošs dokuments un pietiks tiks uzrādīt tikai derīgu personu apliecinošu dokumentu. Savukārt notiesātajam vai personai, kurai ar notiesāto ir bijusi kopēja saimniecība un kas vēlas apmeklēt notiesāto, tāpat kā līdz šim, būs jāiesniedz arī kopīgu saimniecību apliecinošus dokumentus. 
Vienlaikus Projekts paredz ietvert jaunu regulējumu par to, ka personai, kura ierodas uz ilgstošo satikšanos, būs pienākums veikt pakalpojuma par savu ēdināšanu apmaksu pirms ierašanās brīvības atņemšanas iestādē atbilstoši normatīvajam aktam par Pārvaldes maksas pakalpojumiem. Minētā regulējuma mērķis ir samazināt iespējas notiesātajiem nodot notiesātajiem brīvības atņemšanas iestādē neatļautus priekšmetus, alkoholu, narkotiskās vai citas apreibinošās vielas u.c. ar līdzpaņemtajiem ēdieniem, kurus atnes personas, kas ierodas uz ilglaicīgajām satikšanām. Attiecīgi Projekts paredz noteikt, ka personas drīkst ienes satikšanās telpā tikai priekšmetus, kurus notiesātajam ir atļauts glabāt.

13.3. Notiesāto tiesības uz saziņu
Kā jau iepriekš tika minēts, Projekts paredz paplašināt notiesāto tiesības uz saziņu, paredzot tiesības uz videosaziņu visiem slēgtajā cietumā esošajiem notiesātajiem. Vienlaikus Projekts paredz noteikt, ka, neskatoties uz minēto, atsevišķām notiesāto grupām (piemēram, vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem notiesātajiem) tiek saglabātas tiesības uz videosaziņu papildus Projektā noteiktajam.

Tāpat kā tas šobrīd ir noteikts Kodeksā, Projekts paredz noteikt kārtību, kādā notiesātajam tiks izsniegts no procesa virzītāja elektroniski saņemts dokuments. Brīvības atņemšanas iestādes amatpersona nosūtīs procesa virzītājam aizpildītu veidlapu par konkrētā dokumenta izsniegšanu. Ņemot vērā, ka praksē tika konstatēts, ka bieži vien procesa virzītājiem minētā veidlapa nav nepieciešama, un tas rada nevajadzīgu dokumentu apriti un administratīvo slogu iesaistītajām institūcijām – gan brīvības atņemšanas iestādes administrācijai, gan arī procesa virzītājiem. Ņemot vērā minēto, Projektā paredzēts noteikt, ka brīvības atņemšanas iestādes amatpersona aizpildīto veidlapu procesa virzītājam nosūtīs tikai tajos gadījumos, kad procesa virzītājs to būs lūdzis.

13.4. Notiesāto tiesības uz preču iegādi un sūtījumiem vai pienesumiem
Attiecībā uz notiesāto iespējām iegādāties pārtikas produktus un pirmās nepieciešamības preces komersanta izveidotajā pastāvīgajā tirdzniecības vietā brīvības atņemšanas iestādes teritorijā Projekts paredz izmaiņas. Ministru kabinets noteiks pārtikas produktu un pirmās nepieciešamības priekšmetu sarakstu, kurus notiesātajiem būs atļauts iegādāties komersanta izveidotajā pastāvīgajā tirdzniecības vietā brīvības atņemšanas iestādes teritorijā, kā arī noteiks kritērijus un kārtību šādu komersantu atlasei.
Ņemot vērā, ka notiesāto naudas aprites regulējums tika salīdzinoši nesen pilnveidots ar Kodeksa grozījumiem, kas stājās spēkā 2024.gada 1.septembrī, Projekts neparedz būtiskas izmaiņas minētajā regulējumā.

13.5. Notiesātā tiesības īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi
Projekts paredz pilnveidojumus regulējumā par notiesāto tiesībām īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi. Šobrīd Kodekss paredz vairākus gadījumus, kad notiesātajam ir tiesības lūgt atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi. Līdzīgu regulējumu paredz arī Projekts, proti, notiesātais varēs lūgt atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi:
1) ja notiesātajam ir piešķirts pamudinājums (atļauja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju) un viņš īslaicīgās prombūtnes laikā vēlas apmeklēt radinieku vai laulāto, kurš atrodas citā brīvības atņemšanas iestādē. Gadījumā, ja notiesātais, kurš ir devies uz satikšanos ar radinieku vai laulāto citā brīvības atņemšanas iestādē, objektīvu un iepriekš neparedzamu vai nenovēršamu apstākļu dēļ nevar ierasties uz satikšanos, piešķirtais pamudinājums minētajā gadījumā ir uzskatāms par izmantotu;
2) lai apmeklētu smagi slimu radinieku vai laulāto (var lūgt notiesātais, kas atrodas slēgtā cietuma augstākajā pakāpē, atklātajā cietumā vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem). Minētā atļauja ir dodama tikai tajos gadījumos, kad radinieks vai laulātais ir smagi slims un slimība apdraud tā dzīvību, proti, pēc būtības notiesātais var lūgt atļauju apmeklēt mirstošu radinieku vai laulāto. Un līdz ar to praksē šādu atļauju visbiežāk notiesātajam var dot tikai vienu reizi;
3) lai dotos uz radinieka, laulātā vai partnera bērēm (var lūgt jebkurš notiesātais);
4) lai saņemtu veselības aprūpes pakalpojumus ārpus brīvības atņemšanas iestādes (var lūgt notiesātais, kas atrodas slēgtā cietuma augstākajā pakāpē, atklātajā cietumā vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem).

Ja minētās atļaujas lūdz nepilngadīgs notiesātais, viņš iesniegumā norāda tā likumiskā pārstāvja vai likumiskā pārstāvja pilnvarotas personas vārdu un uzvārdu, kura viņu pavadīs. Turklāt minētajai personai ir arī pienākums nepilngadīgo nogādāt atpakaļ brīvības atņemšanas iestādē. Minētajā gadījumā likumiskais pārstāvis personu, kura pavadīs nepilngadīgo, var pilnvarot ar tikai ar notariāli apstiprinātu pilnvaru.
Vienlaikus Projekts paredz efektivizēt minēto atļauju piešķiršanas un izvērtēšanas kārtību, atsevišķā pantā izdalot kritērijus, kas brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam ir jāņem vērā, pieņemt lēmumu atļaut notiesātajam īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Piemēram, Projekts paredz noteikt, ka brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks neļaus notiesātajam īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas teritoriju, ja notiesātais ir izdarījis administratīvo pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu, atrodoties ārpus brīvības atņemšanas iestādes. Šajā gadījumā tiks ņemti vērā nevis visi, bet tikai tie administratīvie pārkāpumi vai noziedzīgie nodarījumi, kas izdarīti tieši brīvības atņemšanas soda izpildes laikā. Šobrīd Kodeksā minētie kritēriji nebija noteikti vienkopus, kas dažkārt izraisīja atšķirīgu tiesību normu interpretāciju. Tāpat Projektā paredzēts saglabāt šobrīd Kodeksā esošo regulējumu, ka, ja notiesātais ir aizdomās turētais vai apsūdzētais citā kriminālprocesā, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks lūgs procesa virzītāja viedokli par brīvības atņemšanas iestādes teritorijas īslaicīgas atstāšanas atbilstību kriminālprocesa interesēm tikai gadījumos, ja notiesātais lūgs atļauju doties uz radinieka, laulātā vai partnera bērēm, jo minēto atļauju var lūgt visi notiesātie, tai skaitā tie, kas atrodas slēgtā cietuma zemākajā pakāpē.

Attiecībā uz atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai notiesātais īslaicīgās prombūtnes laikā vēlas apmeklēt radinieku vai laulāto, kurš atrodas citā brīvības atņemšanas iestādē, Projekts paredz noteikt, ka tās brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks, kurā atrodas radinieks, laulātais vai partneris, var izdot lēmumu par radiniekam, laulātajam vai partnerim piešķirtās īslaicīgās satikšanās norisi brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnē šā likuma 113.pantā "Apmeklējuma un īslaicīgās satikšanās norise brīvības atņemšanas pārstāvja klātbūtnē" minētajos gadījumos. Projekta 113.pantā ir ietverts regulējums par viena no brīvības atņemšanas iestādē īstenojamiem drošības pasākumiem īstenošanu. Proti, minētais pants paredz, ka, lai novērstu brīvības atņemšanas iestādes, sabiedrības drošības vai citu personu tiesību apdraudējumu vai ja to lūdz apmeklētājs, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks izņēmuma kārtā, individuāli izvērtējot katru gadījumu, var izdot lēmumu par apmeklējuma vai īslaicīgās satikšanās ar notiesāto norisi brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnē. Notiesātajam ir tiesības viena mēneša laikā pieprasīt, lai minētais brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka lēmums tiktu noformēts rakstveidā. Lēmumu noformē rakstveidā un paziņo APL noteiktajā kārtībā.

13.6. Citas ar brīvības atņemšanu notiesāto tiesības
Tāpat Projekts paredz pilnveidot regulējumu par attiecībā uz par atbrīvošanas fondā uzkrāto līdzekļu izlietošanu. Piemēram, Projekts paredz noteikt, ka izņēmuma gadījumā, pamatojoties uz notiesātā rakstveida iesniegumu, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks var atļaut notiesātā atbrīvošanas fondā uzkrātos naudas līdzekļus izlietot soda izpildes laikā ne tikai notiesātā veselības aprūpes vajadzībām, bet, arī lai atlīdzinātu notiesātā nodarītos zaudējumus citām personām. Ar zaudējumu atlīdzināšanu tiek aptvertas visas iespējamās notiesātā saistības (piemēram, lai atlīdzinātu cietušajam nodarītos zaudējumus). Turklāt ar veselības aprūpi minētajā gadījumā tiek aptverta arī nepieciešamība notiesātajam iegādāties uztura bagātinātājus un vitamīnus. Tāpat Projekts paredz noteikt, ka uz atbrīvošanas fondā uzkrātajiem līdzekļiem, kas pārsniedz divu valstī noteikto minimālo mēnešalgu apjomu, attieksies Civilprocesa likumā noteiktais par ieturējumu veikšanu, pamatojoties uz tiesu izpildītāja rīkojumu.

Tāpat Projekts paredz detalizētāku regulējumu par notiesātā tiesībām izmantot atjaunojošā taisnīguma instrumentus brīvības atņemšanas soda izpildes laikā. Piemēram, Projekts paredz noteikt, ka notiesātajam ir tiesības vērsties Dienestā ar iesniegumu ar lūgumu īstenot izlīgumu ar cietušo. Tāpat notiesātajiem ir tiesības sūtīt naudas pārvedumus cietušajiem šajā likumā noteiktajā kārtībā, ja izlīgumā puses ir vienojušās par kompensāciju. Savukārt ģimenes domstarpību risināšanai notiesātajiem ir tiesības vērsties pie brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka ar lūgumu viņu iesaistīt mediācijas procesā. Papildus minētajam notiesātais var vērsties pie brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka ar lūgumu izmantot citus atjaunojošā taisnīguma instrumentus.

Tāpat Projekts paredz ietvert regulējumu par reliģisko priekšmetu un literatūras glabāšanu, kas iepriekš bija noregulēts ar Ministru kabineta noteikumiem. Projekts noteikt, ka, saņemot brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju, notiesātais kamerā vai dzīvojamā telpā var glabāt reliģiskos priekšmetus un literatūru, ja viņam tie nodoti pienesumā vai sūtījumā atbilstoši nosacījumiem par svara ierobežojumiem priekšmetiem, ko notiesātajam atļauts glabāt. Brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks 10 darbdienu laikā no reliģiskā priekšmeta vai literatūras saņemšanas dienas izvērtē tā atbilstību brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumiem, konkrētā gadījuma individuālos apstākļus un, ņemot vērā brīvības atņemšanas iestādes kapelāna atzinumu, pieņem lēmumu par attiecīgā reliģiskā priekšmeta vai literatūras glabāšanas atļauju. Projektā tiks arī noteikts, kas jānorāda minētajā atzinumā. Vienlaikus detalizētu kārtību, kādā brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks izvērtē notiesātā lūgumu atļaut glabāt reliģiskos priekšmetus un literatūru, lēmuma pieņemšanas, kā arī lēmuma atcelšanas kritērijus noteiks Ministru kabinets.

14.nodaļa. Notiesāto materiālo un sadzīves vajadzību nodrošināšana
Projekts, tāpat kā Kodekss noteiks kameru un dzīvojamo telpu minimālo platību temperatūru, aprīkojumu u.tt. Vienlaikus Projekts neparedzēs atsevišķu regulējumu par sadzīves apstākļiem soda izolatorā, jo uz to ir attiecināmas tās pašas prasības, kas attiecas uz apstākļiem kamerās un dzīvojamās telpās. Notiesātos apgādās ar sezonai atbilstošu apģērbu, apavus un veļu, ja tas būs nepieciešams. Notiesātajam nodrošina personiskās higiēnas ievērošanas iespējas, kā arī iespēju mazgāt savu veļu un drēbes. Ar minēto regulējumu notiesātajam nodrošināt personiskās higiēnas ievērošanas iespējas tiek aptvertas arī notiesāto iespējas nogriezt matus un skūt bārdu. Projekts tiek papildināts ar vispārīgu regulējumu, ka notiesātajiem, kuri īslaicīgi atrodas ārpus brīvības atņemšanas iestādes un viņiem netiek nodrošināta ēdienreize brīvības atņemšanas iestādē, tiek nodrošināts uzturs Ministru kabineta noteiktajos gadījumos, kārtībā un apmērā. Šobrīd šis regulējums bija noteikts tikai Ministru kabineta noteikumu līmenī. Taču, tāpat kā šobrīd, detalizētas notiesāto uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normas noteiks Ministru kabinets.

15.nodaļa. Notiesāto veselības aprūpe
Notiesāto veselības aprūpes organizēšanas regulējums, kā arī notiesāto tiesību apjoma Latvijas Cietumu slimnīcā regulējums netiek būtiski mainīts. Tāpat kā šobrīd, notiesātie saņems no valsts budžeta apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus normatīvajos aktos par veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanu un samaksu noteiktajā apjomā un kārtībā. No valsts budžeta neapmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus ar brīvības atņemšanu notiesātie saņems Ārstniecības likumā noteiktajā kārtībā. Arī turpmāk notiesāto veselības aprūpi nodrošinās brīvības atņemšanas iestādes medicīnas daļā vai Latvijas Cietumu slimnīcā. Tā kā saskaņā ar Ārstniecības likuma 1.panta 2. un 3. punktā noteikto ārstniecības persona ārstniecības pakalpojumus ir tiesīga sniegt tikai ārstniecības iestādē, proti, ārstniecības persona profesionālo darbību veic tikai ārstniecības iestādes ietvaros, ar Projektā lietotajiem jēdzieniem "brīvības atņemšanas iestādes ārstniecības persona" un "brīvības atņemšanas iestādes ārsts" tiek aptvertas brīvības atņemšanas iestādes medicīnas daļā strādājošās ārstniecības personas. 
Ja ar brīvības atņemšanu notiesātajiem nepieciešami veselības aprūpes pakalpojumi, kurus nav iespējams nodrošināt brīvības atņemšanas iestādē vai Latvijas Cietumu slimnīcā, notiesātos nogādā tādā ārstniecības iestādē ārpus brīvības atņemšanas iestādes, kura sniedz attiecīgos pakalpojumus. Attiecībā uz neatliekamo medicīnisko palīdzību norādāms, ka brīvības atņemšanas iestādes ārstniecības persona vai amatpersona notiesātajam uz vietas brīvības atņemšanas iestādē sniedz neatliekamo palīdzību, piemēram, pašnāvību gadījumos vai citās akūtās situācijas, un vienlaikus izsauc neatliekamo palīdzību. Vienlaikus Projekts paredz, ja ar brīvības atņemšanu notiesātajiem nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība, kuru brīvības atņemšanas iestādē nav iespējams sniegt, šādu palīdzību viņiem sniedz citā ārstniecības iestādē ārpus brīvības atņemšanas iestādes.
Attiecībā uz notiesāto nogādāšanu ārstniecības iestādē ārpus brīvības atņemšanas iestādes norādāms, ka 2025. gada 1. jūlijā stājās spēkā grozījumi Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā, nosakot, ka Pārvalde nodrošina ieslodzīto konvojēšanu minētajā likumā noteiktajos gadījumos. Atbilstoši minētā likuma 24.² panta 1. punktam Pārvaldes amatpersona nodrošina ieslodzītā konvojēšanu, ja ieslodzīto nepieciešams nogādāt ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai. Savukārt Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 24.³ otrās daļas 1. punkts noteic, ka konvojēšanas ietvaros Pārvaldes amatpersona nodrošina ieslodzītā apsardzi un uzraudzību veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas laikā ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas.

16.nodaļa. Pārkāpumi un soda piemērošana par pārkāpumu
Projekts, atšķirībā no esošā Kodeksa, paredz uzsvērt un tieši noteikt, ka sods par pārkāpumu ir galējais līdzeklis, kas tiek piemērots par noteikto prasību pārkāpšanu. Tāpat, izvērtējot sodu par pārkāpumu, piemērošanas praksi, Projekts paredz precizēt esošos sodu veidus, kā arī ieviest jaunus soda veidus, piemēram:
1) iepriekš piešķirta pamudinājuma atcelšana (šāds soda veids Kodeksā bija paredzēts tikai attiecībā uz notiesātajiem, kas iesaistīti atkarību mazināšanas programmā),
2) aizliegums piedalīties brīvības atņemšanas iestādē notiekošajos brīvā laika pasākumos uz laiku līdz 10 dienām. Vēršama uzmanība uz to, ka atbilstoši Projekta pantā par notiesāto sociālās rehabilitācijas līdzekļiem brīvā laika pasākumi ir kultūras, informatīvie, mākslas, pašdarbības un sporta pasākumi. Tā kā atbilstoši minētajam pantam ģimenes dienas ir uzskatāmas par pasākumu ģimenes saišu uzturēšanai, stiprināšanai, atjaunošanai vai veidošanai, tās nav uzskatāmas par brīvā laika pasākumiem. Līdz ar to, ja notiesātajam ir piemērots aizliegums piedalīties brīvā laika pasākumos, viņš var piedalīties ģimenes dienās;
3) aizliegums noteiktu laiku izmantot notiesātā personiskajā kontā esošos līdzekļus uz laiku līdz 14 dienām, izņemot, ja līdzekļi nepieciešami ar veselības aprūpi saistīto izdevumu segšanai, Pārvaldes maksas pakalpojumu apmaksai vai cietušajiem radīto kaitējumu atlīdzināšanai, uzturlīdzekļu vai naudas soda samaksai;
4) uz laiku līdz trijiem mēnešiem aizliegt notiesātajam īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, ja notiesātais brīvības atņemšanas iestādē ir atgriezies ar nokavēšanos bez attaisnojoša iemesla vai ir atgriezies brīvības atņemšanas iestādē alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē vai reibumā.

Projekts paredz noteikt, ka notiesātos audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem var ievietot soda izolatorā tikai par pārkāpumiem, kas saistīti ar vardarbību vai alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu lietošanu vai apriti. Šāda izmaiņa pamatota ar praksē konstatētajiem nepilngadīgo izdarītajiem pārkāpumiem.

Tāpat Projekts paredz precizēt pārkāpumu, kas uzskatāmi par rupjiem pārkāpumiem, sarakstu. Piemēram, Projekts paredz noteikt, ka arī neatgriešanās brīvības atņemšanas iestādē atļaujā par īslaicīgu brīvības atņemšanas iestādes teritorijas atstāšanu norādītajā laikā, izņemot, ja notiesātais nespēj atgriezties brīvības atņemšanas iestādē objektīvu un iepriekš neparedzamu vai nenovēršamu apstākļu dēļ, ir uzskatāma par rupju pārkāpumu.

Ņemot vērā tehnoloģiju attīstītu, Projekts paredz precizēt šobrīd Kodeksā esošo rupjo pārkāpumu – mobilā telefona, tā sastāvdaļu un SIM kartes lietošana un glabāšana (izņemot atklātos cietumus) – un izteikt jaunā plašākā un tehnoloģiju attīstībai atbilstošākā redakcijā – notiesātajam neatļautu informācijas, komunikāciju tehnoloģiju līdzekļu, saziņas līdzekļu, to sastāvdaļu vai priekšmetu, kas nodrošina saziņu, izmantošana un glabāšana. Atļautie saziņas veidi ir noteikti Projektā, piemēram, brīvības atņemšanas iestādes telefons, satikšanās, vēstules u.c. Ja attiecīgais sazināšanas veids nav minēts Projektā, tātad tas ir uzskatāms par neatļautu saziņas veidu. Praksē arvien biežāk tiek konstatēts, ka ieslodzītie neatļautos saziņas līdzekļus izmanto ne tikai sarunām ar radiniekiem un laulāto, veicinot sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu vai atjaunošanu, bet arī ar citām personām noziedzīgo kontaktu turpināšanai, jaunu noziedzīgu nodarījumu veikšanai un organizēšanai. Turklāt neatļautie saziņas līdzekļi tiek izmantoti ne tikai komunikācijai ar citām personām ārpus ieslodzījuma vietas, bet arī saziņai ar ieslodzītajiem, kas izvietoti citās ieslodzījuma vietās. Tādējādi ieslodzītie var ietekmēt kriminālsoda izpildi, izmeklēšanas gaitu vai izmeklēšanas procesu, piemēram, ietekmējot lieciniekus vai saskaņojot liecības. Tāpat ieslodzītie, izmantojot neatļautos saziņas līdzekļus, var koordinēt dažādu noziedzīgu grupu darbības ārpus ieslodzījuma vietas, kā arī organizēt nelegālus finanšu darījumus, piemēram, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, krāpšanu. Izmantojot neatļautus saziņas līdzekļus, ieslodzītie var plānot bēgšanu no ieslodzījuma vietas, saskaņojot un izstrādājot detalizētu bēgšanas plānu un nodrošinot nepieciešamos resursus un līdzekļus. Šāda ieslodzīto rīcība nodara kaitējumu ļoti plašām sabiedrības interesēm – sākot no valsts drošības interesēm un beidzot ar personas veselību un dzīvību. Tādējādi tiek apdraudēta ne tikai ieslodzījuma vietu drošība, bet arī sabiedrības drošība kopumā.
Projektā paredzēti arī precizējumi pārkāpumu formulējumos, lai precīzāk nodalītu atbildību par dažādām ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmēm, tādējādi nodrošinot CPT ziņojumos minēto ieteikumu izpildi. 

Projekts paredz detalizētāk noregulēt kārtību, kādā tiek pieņemts lēmums par piemērojamo sodu, kā arī kritēriji, kas tiek ņemti vērā (piemēram, pārkāpuma smagums, sistemātiskums, notiesātā attieksme pret izdarīto pārkāpumu; pārkāpuma izdarīšanas apstākļi un iemesls; notiesātā vēlme novērst vai mazināt izdarītā pārkāpuma kaitīgās sekas u.c.

Atšķirībā no esošā regulējuma Projekts paredz paplašināt notiesāto, kas ievietoti soda izolatorā, tiesību apjomu, nosakot, ka viņiem ir tiesības nosūtīt vēstules ne tikai valsts institūcijām, bet arī privātpersonām.

17.nodaļa. Atbildība par brīvības atņemšanas soda izpildes laikā nodarītajiem zaudējumiem
Projekts minēto regulējumu neparedz būtiski mainīt un paredz noteikt, ka notiesātais ir atbildīgs par brīvības atņemšanas soda izpildes laikā nodarītajiem zaudējumiem normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ja ar brīvības atņemšanu notiesātais labprātīgi piekrīt atlīdzināt zaudējumus, ko soda izpildes laikā nodarījis citai personai, viņš paraksta par to attiecīgu saistību rakstu, kuru iesniedz brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam, un zaudējumi cietušā labā tiek ieturēti no vainīgā algas vai no līdzekļiem, kas ir ne tikai viņa personiskajā naudas uzskaites kartē (kā to šobrīd paredz Kodekss), bet arī atbrīvošanas fonda naudas uzskaites kartē, saskaņā ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka rīkojumu. Minētais regulējums attiecas arī uz nepilngadīgajiem notiesātajiem, kuru gadījumā šajā procesā tiek piesaistīti arī viņu likumiskie pārstāvji.

Projekts paredz noteikt, ja notiesātajam medicīniskajā pārbaudē alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmes noteikšanai konstatēta alkohola, narkotisko vai citu apreibinošu vielu ietekme, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks pieņem lēmumu par pienākuma uzlikšanu notiesātajam segt minētās medicīniskās pārbaudes izdevumus. Un attiecīgi Projekta nodaļā “Kriminālsodu izpildes institūcijas lēmumu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana” ietverta minētā lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība, nosakot, ka minētais brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka lēmums ir apstrīdams Pārvaldes priekšniekam. Pārvaldes priekšnieka lēmums ir pārsūdzams APL noteiktajā kārtībā.

18.nodaļa. Notiesāto atbrīvošana no brīvības atņemšanas soda izpildes nosacīti pirms termiņa
Projekts neparedz būtiskas izmaiņas kārtībā, kādā notiesātais pretendē uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu un kārtību, kādā tiek izskatīts notiesātā iesniegums un kādā tiek sagatavota tiesai nosūtāma informācija, kas nepieciešama jautājuma par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu izvērtēšanai. Tāpat kā līdz šim, notiesātais iesniegumu ar lūgumu viņu atbrīvot no soda izpildes nosacīti pirms termiņa, tai skaitā ar elektroniskās uzraudzības noteikšanu, iesniegs brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam. Brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks triju darbdienu laikā pārbauda, vai notiesātais atbilst Projektā minētajiem nosacījumiem. Ja tiek konstatēts, ka notiesātais neatbilst kaut vai vienam no minētajiem nosacījumiem, iesniegums tiek nodots atpakaļ notiesātajam, norādot šā iesnieguma nevirzīšanas iemeslus un laiku, kad notiesātajam radīsies tiesības uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izpildes bez elektroniskās uzraudzības noteikšanas vai ar tās noteikšanu. Ja notiesātais atbilst minētajiem nosacījumiem, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks nosūta Dienestam izvērtēšanas ziņojuma pieprasījumu un uzdod brīvības atņemšanas iestādes amatpersonai sagatavot izziņu par soda izpildes gaitu. Pēc tam visus minētos dokumentus brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks nosūta tiesai jautājuma par notiesātā nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu izlemšanai.

19.nodaļa. Informēšana par notiesātā atbrīvošanu no brīvības atņemšanas iestādes
Ņemot vērā, ka regulējums par dažādu valsts institūciju informēšanu par notiesātā atbrīvošanu no brīvības atņemšanas iestādes tika periodiski pilnveidots ar Kodeksa grozījumiem, kas stājās spēkā 2024.gada 1.septembrī, Projekts neparedz būtiskas izmaiņas tajā. Piemēram, Projekts paredz noteikt, ka Projektā  noteiktajos gadījumos brīvības atņemšanas iestāde pirms notiesātā atbrīvošanas nosūta informāciju par notiesāto VP, bāriņtiesai, papildsoda - tiesību ierobežošanas – izpildes kontroles iestādei: 
1) pēc pilna tiesas spriedumā noteiktā soda laika izpildes – ne vēlāk kā 15 darbdienas pirms notiesātā atbrīvošanas;
2) citos gadījumos – nekavējoties pēc lēmuma vai amnestijas vai apžēlošanas akta saņemšanas.
Tāpat noteikti termiņi informācijas par notiesāto nosūtīšanai Dienestam Projektā paredzētajos gadījumos.
Vienlaikus, lai veicinātu notiesāto veiksmīgu integrāciju sabiedrībā, Projekts paredz pilnveidot minēto regulējumu, paredzot informācijas nosūtīšanu arī pašvaldības sociālajam dienestam. Proti, Projekts paredz, ka, lai sniegtu informāciju par brīvības atņemšanas soda izpildes laikā veikto notiesātā resocializācijas procesu un sasniegtajiem rezultātiem, brīvības atņemšanas iestādes amatpersona nosūta pašvaldībai, kurā notiesātais plāno atgriezties, informāciju par viņa resocializācijas gaitu. Minētajā informācijā norādīs notiesātā riskus un kriminogēnās vajadzības, īstenotos resocializācijas līdzekļus, resocializācijas rezultātus un ieteikumus par jomām, kurās jāturpina darbs ar atbrīvoto personu, un nosūta piecu darbdienu laikā no dienas, kad notiesātais atbrīvots no brīvības atņemšanas iestādes. 

20.nodaļa. Notiesātā atbrīvošana no brīvības atņemšanas iestādes
Pamats notiesāto atbrīvošanai no brīvības atņemšanas iestādes, tāpat kā līdz šim, būs:
1) tiesas nolēmumā noteiktā soda izpilde;
2) amnestijas piemērošana;
3) apžēlošana;
4) nolēmums par atbrīvošanu no soda izpildes nosacīti pirms termiņa;
5) nolēmums par atbrīvošanu no soda izpildes sakarā ar to, ka notiesātajam ir psihiski traucējumi vai kāda cita smaga slimība, kas liedz tālāku soda izpildi;
6) Tieslietu ministrijas informācija par to, ka ārvalsts spriedums, kas tiek izpildīts Latvijā, ir atcelts.

Ņemot vērā, ka ar Kodeksa grozījumiem, kas stājās spēkā 2024.gada 1.septembrī, tika pilnveidots regulējums par notiesātā atbrīvošanu no soda izpildes slimības dēļ, Projekts neparedz būtiskas izmaiņas šajā regulējumā. Proti, minētais regulējums paredz rīcības atšķirības atkarībā no tā, vai notiesātais ir saslimis ar psihisku slimību vai citu smagu, neārstējamu slimību, kuras dēļ notiesātais nav spējīgs turpināt piespriestā soda izpildi
1) ja notiesātais psihiskas slimības dēļ nav spējīgs turpināt piespriestā soda izpildi, brīvības atņemšanas iestāde gādā par to, lai saskaņā ar likumu notiesātajam tiktu veikta tiesu psihiatriskā ekspertīze. Ņemot vērā tiesu psihiatriskās ekspertīzes ārstu komisijas atzinumu, brīvības atņemšanas iestāde var rosināt tiesai atbrīvot personu no turpmākās soda izpildes;
2) ja notiesātais citas smagas, neārstējamas slimības dēļ nav spējīgs turpināt piespriestā soda izpildi, ņemot vērā Latvijas Cietumu slimnīcas ārstu konsultatīvās komisijas atzinumu, brīvības atņemšanas iestāde var rosināt tiesai atbrīvot personu ar smagu, neārstējamu slimību no turpmākās soda izpildes.

Tāpat kā līdz šim, no brīvības atņemšanas iestādēm pēc tiesas nolēmumā noteiktā soda laika izpildes atbrīvo pēdējās soda termiņa dienas pirmajā pusē. Ar atbrīvojamo pilnīgi norēķinās, viņa personiskajā kontā un atbrīvošanas fondā esošo naudu pārskaitot uz viņa kontu kredītiestādē vai izmaksājot no kases; izsniedz viņam piederošās vērtslietas un mantas, personas dokumentus un dokumentus par brīvības atņemšanas iestādē iegūto izglītību un kvalifikāciju, kā arī izziņu par atbrīvošanu, kurā norāda atbrīvošanas pamatu un faktiski izpildīto brīvības atņemšanas soda laiku. Pēc atbrīvojamā lūguma viņam izsniedz raksturojumu. Tāpat atbrīvojamam atbilstoši viņa lūgumam izsniedz informāciju par viņa pēdējās deklarētās vai faktiskās dzīvesvietas vai pēc atbrīvošanas izraudzītās dzīvesvietas tuvumā esošām brīvajām darba vietām.

Attiecībā uz nepilngadīgajiem Projekts paredz noteikt, ka no nepilngadīgo audzināšanas iestādēm atbrīvotos, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, nosūta pie vecākiem. Atbilstoši Bāriņtiesu likumam nepilngadīgajiem, kuru vecāki miruši vai nav zināmi vai kuru vecākiem atņemtas  aizgādības vai aprūpes tiesības, iepriekšējās dzīvesvietas bāriņtiesa jau soda izpildes laikā ieceļ aizbildni, pieņem lēmumu par viņu nodošanu audžuģimenes aprūpē vai ievietošanu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, ja vecāki miruši, nav zināmi vai viņiem atņemtas aizgādības vai aprūpes tiesības vai aizbildnis ir atcelts, brīvības atņemšanas iestāde informē bāriņtiesu pēc atbrīvojamā iepriekšējās dzīvesvietas vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijai. Nepilngadīgā notiesātā atbrīvošanas dienā viņu sagaida un dzīvesvietā nogādā vecāki vai cits likumiskais pārstāvis. Atbrīvojot notiesāto no audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem, brīvības atņemšanas iestāde nosūta pašvaldības sociālajam dienestam un likumiskajam pārstāvim (ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijai vai bāriņtiesai) informāciju sociālās korekcijas programmas izstrādei un audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem uzsākto pasākumu turpināšanai sabiedrībā. Informācijā norāda nepilngadīgā notiesātā vārdu, uzvārdu, personas kodu vai dzimšanas gadu un datumu (ja notiesātajam nav piešķirts personas kods Latvijas Republikā), brīvības atņemšanas iestādes nosaukumu un atbrīvošanas datumu.

III sadaļa. Sabiedrībā izpildāmo sodu izpildes kārtība
Jau šobrīd Kodekss nosaka sabiedrībā izpildāmo sodu izpildes kārtību, kas arī ir tikusi regulāri pilnveidota. Vienlaikus esošā Kodeksā ietvertā sabiedrībā izpildāmo sodu, kuru izpildi nodrošina Dienests, regulējuma struktūru nepieciešams pilnveidot, tādējādi atvieglojot tā piemērošanu un uztveramību. Piemēram, šobrīd gan probācijas uzraudzības, gan nosacīti atbrīvoto uzraudzība tiek īstenota ļoti līdzīgi, taču minēto personu regulējums šobrīd ir izdalīts divās atsevišķās Kodeksa nodaļās. Tāpat, daudzu gadu garumā īstenojot gan sabiedriskā darba, gan probācijas uzraudzības izpildi, gan īstenojot nosacīti pirms termiņa atbrīvoto personu uzraudzību, ir konstatētas iespējas, kā var efektivizēt un pilnveidot sabiedriskā darba izpildi un notiesāto personu uzraudzību – gan modificējot personām nosakāmos pienākumus, gan arī paredzot jaunus pienākumu veidus. Tāpat atšķirībā no esošā Kodeksa, Projektā paredzēts noteikt kārtību, kādā tiks uzraudzības personas, kuras ir nosacīti atbrīvotas no kriminālatbildības. Šobrīd minēto personu uzraudzības kārtība ir noteikta Valsts probācijas dienesta likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta 2015.gada 24.februāra noteikumos Nr.107 " Kārtība, kādā Valsts probācijas dienests uzrauga nosacīti notiesātās, nosacīti pirms termiņa no soda izciešanas atbrīvotās, nosacīti no kriminālatbildības atbrīvotās personas un personas, kurām piemērots pamatsods vai papildsods – probācijas uzraudzība".
Ņemot vērā minēto, Projekts paredz veidot no Kodeksa atšķirīgu Dienesta kompetencē esošo sodu izpildes kārtības regulējuma struktūru, vienlaikus novēršot regulējuma dublēšanos, kā arī Projektā ietverot regulējumu par probācijas klientu tiesībām, pienākumiem un pārkāpumiem, kas šobrīd ir noteikti ar Ministru kabineta noteikumiem:
1) probācijas klientu (ar sabiedrisko darbu vai probācijas uzraudzību notiesātās personas vai nosacīti atbrīvoto) tiesības un pienākumi, kas visiem probācijas klientiem ir kopīgi, tiks noteikti vienkopus;
2) savukārt atsevišķi tiks izdalītas probācijas klientu tiesības un pienākumi tieši uzraudzības laikā (probācijas uzraudzība un nosacīti atbrīvoto uzraudzība) un attiecīgi tiks atsevišķi izdalītas probācijas klientu tiesības un pienākumi sabiedriskā darba laikā;
3) tāpat tiks atsevišķi izdalīti probācijas klientu pienākumi uzraudzība elektroniskās uzraudzības laikā;
4) ņemot vērā, ka tomēr nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu uzraudzības kārtībā ir vairākas atšķirīgas nianses, minēto personu uzraudzības kārtība Projektā tiks izdalīta atsevišķā nodaļā.
Tāpat Projektā probācijas klienta jēdziens atšķiras no probācijas klienta jēdziena skaidrojuma Valsts probācijas dienesta likumā, Projektā tas ir šaurāks. Šī Projekta izpratnē probācijas klients ir persona, pret kuru izbeigts kriminālprocess, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības; nosacīti atbrīvotais; persona, kurai piemērots kriminālsods — probācijas uzraudzība; persona, kurai piemērots kriminālsods— sabiedriskais darbs. Ja notiesātais iesaistās izlīgumā vai par viņu pieprasa izvērtēšanas ziņojumu, tad minētajos gadījumos uz minēto personu ir attiecināms Valsts probācijas dienesta likuma regulējums.
Ņemot vērā moderno tehnoloģiju attīstību, kā arī COVID-19 pandēmijas laikā gūto pieredzi Projekts paredz iespējas atsevišķas funkcijas un pienākumus Dienesta kompetencē esošo sodu izpildē īstenot attālināti.

21.nodaļa. Dienesta kompetencē esošo sodu izpildes vispārīgie noteikumi
21.1.apakšnodaļa. Probācijas klientu tiesības
Projekts paredz vienā pantā noteikt visas probācijas klientu tiesības, kas visiem probācijas klientiem ir kopīgas. Tāpat Projekts paredz noteikt, ka probācijas klientam ir tiesības lūgt brīvprātīgā darba veicēja atbalstu ne tikai uzraudzības procesā, bet arī citos gadījumos (piemēram, sabiedriskā darba izpildē).

Savukārt atsevišķi tiks izdalītas atšķirīgās tiesības: probācijas klientu tiesības uzraudzības laikā (piemēram, tiesības argumentēti lūgt veikt izmaiņas uzraudzības plānā) un tiesības sabiedriskā darba laikā (tiesības argumentēti lūgt atļauju uz laiku neveikt sabiedriskā darba izpildi).

Ar sabiedrisko darbu notiesātā tiesībām argumentēti lūgt atļauju uz laiku neveikt sabiedriskā darba izpildi tiek aptvertas visas iespējamās situācijas: ja saskaņā ar darba grafiku probācijas klientam ir jāveic sabiedriskais darbs vai nav sagatavots un ar darba devēju saskaņots darba grafiks, bet probācijas klientam pamatotu iemeslu dēļ ir nepieciešams noteiktu laiku sabiedriskā darba izpildi neveikt; probācijas klienta pamatdarbs atrodas ārvalstī vai ir saistīts ar periodisku uzturēšanos ārvalstī, vai izglītības iestāde, kurā probācijas klients iegūst izglītību, atrodas ārvalstī, un probācijas klients ir iesniedzis dokumentus, kas apliecina minēto faktu. Probācijas klienta pamatdarbs vai izglītības iestādes esība ārvalstīs tiks ņemts vērā, sastādot darba grafiku vai arī, izlemjot jautājumu par atļauju uz laiku neveikt sabiedrisko darbu, piemēram, ja saskaņā ar darba grafiku probācijas klientam ir jāveic sabiedriskais darbs.

Projekts vairs neparedz probācijas klienta tiesības uzraudzības laikā izbraukt ārpus dzīvesvietas uz laiku, kas nav ilgāks par 15 dienām, bez Dienesta atļaujas, ja probācijas klientam šajā laikā nav jāpilda šajā likumā paredzētie, Dienesta noteiktie vai prokurora uzliktie pienākumi un likumīgās prasības. Ja, individuāli izvērtējot probācijas klientu, tiks secināts, ka nepieciešams personai liegt izbraukt ārpus Latvijas, klientam tiks noteikts pienākums – aizliegums izbraukt no noteiktas administratīvās teritorijas. Līdz ar to Projekts paredz noteikt, ka probācijas klienta tiesības uzraudzības laikā argumentēti lūgt atļauju mainīt dzīvesvietu, izbraukt no noteiktas administratīvās teritorijas, iebraukt noteiktā administratīvajā teritorijā, uzturēties sabiedriskajā vietā noteiktā dienā un laikā, tuvoties objektam, vietai vai iestādei noteiktā dienā un laikā, ir attiecināmas tikai tajā gadījumā, ja probācijas klientam ir noteikts attiecīgs pienākums vai aizliegums.

Tāpat Projekts paredz noteikt, ka probācijas klientam, kuram ir piemērota elektroniskā uzraudzība, ir tiesības argumentēti lūgt grozīt elektroniskās uzraudzības grafiku, detalizētāk nenosakot grozīšanas iemeslus, jo nav iespējams izsmeļoši uzskaitīt visus iemeslus, kuru dēļ var būt nepieciešama elektroniskās uzraudzības grafika grozīšana.

21.2.apakšnodaļa. Probācijas klientu pienākumi un to nepildīšanas sekas
Pēc tāda paša principa ir veidota arī šī apakšnodaļa. Proti, vienkopus noteikti visiem probācijas klientiem kopīgie pienākumi, kas probācijas klientam ir obligāti līdz ar attiecīga tiesas nolēmuma vai prokurora priekšraksta par sodu spēkā stāšanos (piemēram, ierasties Dienesta teritoriālajā struktūrvienībā atbilstoši savai dzīvesvietai, lai pieteiktos soda izpildes uzsākšanai, šajā likumā noteiktajā termiņā).

Tāpat atsevišķi noteikti pienākumi uzraudzības laikā (piemēram, pienākums līdzdarboties uzraudzības plāna sagatavošanā), atsevišķi pienākumi elektroniskās uzraudzības laikā, pienākumi sabiedriskā darba izpildes laikā, kā arī pienākumi, kurus uzraudzības laikā nosaka Dienesta amatpersona.

Tāpat Projekts paredz noteikt jaunus pienākuma veidus, kurus var uzlikt Dienesta amatpersona:
1) Dienesta amatpersona var uzlikt probācijas klientam uzraudzības laikā, klāstu ar jaunu pienākumu: ievērot aizliegumu spēlēt azartspēles un reģistrēties Pašatteikušos personu reģistrā;
2) piedalīties Dienesta norādītos pasākumos, kas vērsti uz probācijas klienta kriminogēna rakstura problēmu vai sociālpsiholoģisko vajadzību risināšanu, ja probācijas klients piekrīt apmaksāt ar šādu pasākumu apmeklējumu saistītos papildu izdevumus vai probācijas klientam tas nerada papildu izdevumus. Minētais pienākums sevī ietver gan Dienesta, gan citu institūciju organizētus pasākumus;
3) pildīt Dienesta norādījumus, kas vērsti uz lietderīgu brīvā laika pavadīšanu – ja probācijas klients ir 14 līdz 17 gadu vecs.
Tāpat Projekts paredz precizēt probācijas klienta pienākumus elektroniskās uzraudzības laikā. Proti, Projekts izslēgt no pienākumiem elektroniskās uzraudzības laikā:
1) pienākumu veikt mērījumu alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā, ja ir uzstādīta elektroniskā ierīce, kas papildus ļauj kontrolēt alkoholu saturošu vielu iespējamu lietošanu un pēc Dienesta amatpersonas pieprasījuma veikt identitātes pārbaudi ar biometrijas datu palīdzību, jo nākotnē nav paredzēts iegādāties šādas ierīces;
2) pienākumu informēt  par personām, kuras pastāvīgi uzturas viņa dzīvesvietā vai par personām, kuras plāno pastāvīgi uzturēties viņa dzīvesvietā pēc elektronisko ierīču uzstādīšanas, jo praksē šis pienākums nav sevi attaisnojis un līdz ar to nav nepieciešams. Turklāt attiecībā uz citiem uzraudzībā esošajiem probācijas klientiem tāds pienākums nav noteikts.

Tāpat probācijas klientam, kuram ir piemērota elektroniskā uzraudzība, nav nepieciešams atsevišķi noteikt pienākumu informēt Dienestu par personām, kuras pastāvīgi uzturas viņa dzīvesvietā vai par personām, kuras plāno pastāvīgi uzturēties viņa dzīvesvietā pēc elektronisko ierīču uzstādīšanas, bet nepieciešams noteikt pienākumu informēt par šķēršļiem, kuru dēļ elektroniskā uzraudzība viņa dzīvesvietā var kļūt neiespējama.

Projekts paredz precizējumus attiecībā uz probācijas klienta pienākumiem sabiedriskā darba izpildes laikā:
1) papildināts ar pienākumu ierasties pie darba devēja norīkojumā norādītajā laikā, jo darba grafiks un darba devēja norīkojums ir divi dažādi dokumenti;
2) pienākumu sabiedriskā darba izpildi veikt saskaņā ar darba grafiku, papildināt ar norādi, ka sabiedriskais darbs ir jāpilda, ievērojot šajā likumā noteikto sabiedriskā darba izpildes laiku, jo Projekts paredz noteikt, cik sabiedriskā darba stundas nedēļā probācijas klientam ir jānostrādā;
3) papildināt ar pienākumu lūgt atļauju uz laiku neveikt sabiedriskā darba izpildi, ja probācijas klientam pamatotu iemeslu dēļ ir nepieciešams noteiktu laiku sabiedriskā darba izpildi neveikt, bet  nav sagatavots darba grafiks un ir jāuzsāk vai jāturpina sabiedriskais darbs vai ir sagatavots darba grafiks un ir jāveic sabiedriskais darbs saskaņā ar darba grafiku.
Tāpat Projekts paredz noteikt gadījumus, kad Dienesta amatpersona var pilnīgi vai daļēji atcelt noteiktos pienākumus, kā arī noteikt pienākumu nepildīšanas sekas.

Projekts paredz noteikt, ka par katru šajā likumā paredzēto vai Dienesta noteikto pienākumu nepildīšanas gadījumu probācijas klients sniedz amatpersonai rakstisku paskaidrojumu. Ja probācijas klients nesniedz paskaidrojumu vai paskaidrojumā minētie iemesli nav attaisnojoši, amatpersona, izvērtējot probācijas klienta vecumu un psiholoģiskais briedumu, pienākuma nepildīšanas apstākļus, līdzšinējo soda izpildes gaitu un probācijas klienta attieksmi, veic preventīvas pārrunas vai paziņo probācijas klientam brīdinājumu. Jēdziens "briedums" šajā pantā aptver nevis fizioloģisko, bet psiholoģisko briedumu, kam ir nozīme soda izpildē.
Ja probācijas klients, kuram ir piemērota uzraudzība, neņem vērā izteikto brīdinājumu un atkārtoti bez attaisnojoša iemesla nepilda šajā likumā paredzētos vai Dienesta noteiktos pienākumus, amatpersona lemj par iesnieguma par neizpildītās soda daļas izpildīšanu vai probācijas uzraudzības aizstāšanu ar brīvības atņemšanu iesniegšanu tiesā. Ja probācijas klients, kuram ir piemērots sabiedriskais darbs, neņem vērā izteikto brīdinājumu un atkārtoti bez attaisnojoša iemesla nepilda šajā likumā paredzētos pienākumus, amatpersona nosūta tiesai iesniegumu par sabiedriskā darba aizstāšanu ar īslaicīgu brīvības atņemšanu. Līdz ar to šajā gadījumā netiek lemts jautājums par iesnieguma nosūtīšanu tiesai, un amatpersona uzriez nosūta iesniegumu tiesai. Arī attiecībā uz probācijas klientiem, kuriem piemērota elektroniskā uzraudzība, noteikts, ja probācijas klients, kuram ir noteikta elektroniskā uzraudzība, neņem vērā izteikto brīdinājumu un atkārtoti pēc brīdinājuma saņemšanas bez attaisnojoša iemesla nepilda likumā paredzētos ar elektronisko uzraudzību saistītos pienākumus, amatpersona nosūta tiesai iesniegumu par neizpildītās soda daļas izpildīšanu.

Tāpat Projekts detalizētāk nosaka Dienesta rīcību gadījumos, ja probācijas klients ir 14 līdz 25 gadus vecs.

21.3.apakšnodaļa. Sabiedrībā izpildāmo sodu izpildes noteikumu pārkāpumi
Arī šajā nodaļā atsevišķi ir nodalīti pārkāpumi, kas attiecas uz:
1) visiem probācijas klientiem (piemēram, ja probācijas klients nepiekrīt alkohola koncentrācijas izelpotajā gaisā pārbaudei vai tās rezultātiem un atsakās doties uz ārstniecības iestādi medicīniskās pārbaudes veikšanai vai narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmes noteikšanai, šāda rīcība tiek uzskatīta par viņam noteikto pienākumu nepildīšanu.);
2) probācijas klientiem uzraudzības laikā (piemēram, probācijas klienta nepiedalīšanās  probācijas programmas nodarbībā bez attaisnojoša iemesla, probācijas programmas nodarbības kavēšana, probācijas programmas nodarbības norises traucēšana, kā arī ierašanās uz probācijas programmas nodarbību alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē. Tā kā probācijas programmas var tikt īstenotas ne tikai Dienesta telpās, ir jānosaka, ka probācijas klients nedrīkst ierasties uz probācijas programmas nodarbību alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē);
3) probācijas klientiem elektroniskās uzraudzības laikā, piemēram, par elektroniskās uzraudzības pārkāpumu tiek uzskatīts, ja probācijas  klients obligātās aktivitātes ietvaros neatrodas elektroniskās uzraudzības grafikā norādītajā laikā, vietā vai adresē vai ja probācijas klients izvēles aktivitātes ietvaros neatrodas elektroniskās uzraudzības grafikā norādītajā laikā, vietā vai adresē vai arī dzīvesvietā. Tas izriet no tā, ka probācijas klients obligātās aktivitātes ietvaros drīkst atrasties tikai elektroniskās uzraudzības grafikā norādītajā laikā, vietā vai adresē. Savukārt, ja tā ir izvēles aktivitāte, tad probācijas klients drīkst atrasties vai nu elektroniskās uzraudzības grafikā norādītajā laikā, vietā vai adresē, vai nu dzīvesvietā; nekur citur izvēles aktivitātes laikā probācijas klients atrasties nedrīkst;
4) probācijas klientiem sabiedriskā darba izpildes laikā (piemēram, par sabiedriskā darba izpildes noteikumu pārkāpumu tiek uzskatīts, ja Dienesta amatpersona darba grafikā noteiktajā laikā ierodas sabiedriskā darba izpildes vietā un konstatē, ka probācijas klients tur neatrodas un amatpersonu iepriekš par to nav informējis).

Tāpat Projekts paredz noteikt, ka, ja probācijas klients nenovērš vai rada šķēršļus  piekļūt savā dzīvesvietā esošajām elektroniskās uzraudzības ierīcēm, to darbības pārbaudei vai elektronisko ierīču izņemšanai no dzīvesvietas, Dienesta amatpersona pieaicina VP pārstāvi.

21.4.apakšnodaļa. Sabiedrībā izpildāmo sodu izpildes uzsākšana un norises vispārīgie noteikumi
Projektā, līdzīgi kā šobrīd Kodeksā paredz noteikt, cik dienu laikā probācijas klientam jāierodas Dienestā soda izpildes uzsākšanai. Lai atvieglotu Projekta regulējuma uztveramību, neuzskaitot visas iespējamās piemēroto sodu kombinācijas, Projekta pantā par ierašanos Dienestā soda izpildes uzsākšanai ir ietverts arī punkts, kurā vispārīgi noteikts, ka visos pārējos gadījumos (proti, panta 1.-3.punktā neminētajos gadījumos) probācijas klientam ir pienākums ierasties Dienesta teritoriālajā struktūrvienībā atbilstoši savai dzīvesvietai, lai pieteiktos soda izpildes uzsākšanai, 10 darba dienu laikā no tiesas nolēmuma vai prokurora priekšraksta par sodu spēkā stāšanās.

Tāpat Projekts paredz, ja probācijas klients neierodas Dienesta struktūrvienībā soda izpildes uzsākšanai šajā likumā noteiktajā termiņā un neinformē par attaisnojošiem neierašanās iemesliem, Dienesta amatpersona viņam paziņo brīdinājumu ar aicinājumu ierasties struktūrvienībā noteiktā laikā un sniegt paskaidrojumu. Ja probācijas klients brīdinājumā norādītajā termiņā neierodas struktūrvienībā un neinformē par attaisnojošiem neierašanās iemesliem, amatpersona sagatavo un iesniedz tiesā iesniegumu.
Savukārt, ja nosacīti atbrīvotais, kuram noteikta elektroniskā uzraudzība, šajā likumā noteiktajā termiņā neierodas Dienesta struktūrvienībā un neinformē par attaisnojošiem neierašanās iemesliem, Dienesta amatpersona sagatavo un iesniedz tiesā iesniegumu par neizpildītās soda daļas izpildīšanu.

Attiecībā uz nepilngadīgajiem probācijas klientiem Projekts paredz citu rīcību – ja nepilngadīgs probācijas klients brīdinājumā norādītajā termiņā neierodas struktūrvienībā un neinformē par attaisnojošiem neierašanās iemesliem, amatpersona nekavējoties sasauc starpinstitūciju sadarbības sanāksmi, lai vienotos par iesaistīto institūciju turpmāko rīcību un lemtu par probācijas klienta atkārtotu brīdināšanu vai iesnieguma par sabiedriskā darba aizstāšanu ar probācijas uzraudzību vai probācijas uzraudzības aizstāšanu ar brīvības atņemšanu, vai neizpildītās soda daļas izpildīšanu nosūtīšanu tiesai. Ja probācijas klients ir vecumā no 18 līdz 25 gadiem un brīdinājumā norādītajā termiņā neierodas struktūrvienībā un neinformē par attaisnojošiem neierašanās iemesliem, amatpersona var pieņemt lēmumu atkārtoti brīdināt probācijas klientu vai sagatavot un iesniegt tiesā iesniegumu.

Projekts paredz noteikt gadījumus, kad Dienests sedz probācijas klientam sabiedriskā transporta izdevumus. Tāpat Projekts paredz noteikt, ka Dienests uzraudzības ietvaros var līdzfinansēt jebkuram probācijas klientiem paredzētos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, tai skaitā ārvalstniekiem, tādējādi radot apstākļus, lai ārvalstniekam būtu iespējams izpildīt sodu Latvijā. Tāpat Dienests var finansēt nepilngadīgam probācijas klientam un viņa likumiskajam pārstāvim pakalpojumus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu nepilngadīga probācijas klienta sociālās uzvedības korekciju un sociālo rehabilitāciju, kā arī uzraudzības ietvaros var finansēt probācijas klientam vecumā no 18 līdz 25 gadiem  pakalpojumus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu probācijas klienta sociālās uzvedības korekciju un sociālo rehabilitāciju.
Projekts paredz regulējumu gadījumiem, ja probācijas klienta dzīvesvieta ir ārvalstīs. Projekta paredz noteikt, ka līdz Latvijā pieņemtā nolēmuma par alternatīvo sankciju izpildīšanu pieņemšanu izpildei ārvalstī, soda izpilde notiek Latvijā. Probācijas klienta dzīvesvietas atrašanās ārvalstī neaptur piespriestā soda izpildi Latvijā.

Projekts paredz regulējumu par informācijas nosūtīšanu cietušajam par sprieduma izpildes uzsākšanu noteiktos gadījumos – ja probācijas klients ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret personas tikumību un dzimumneaizskaramību vai noziedzīgais nodarījums ir saistīts ar vardarbību, Dienests nosūta cietušajam informāciju par sprieduma izpildes uzsākšanu, Dienesta tiesībām noteikt pienākumus, kas vērsti uz cietušā interešu ievērošanu un aizsardzību, un cietušā tiesībām izteikt viedokli par probācijas klientam nosakāmajiem pienākumiem, kas vērsti uz cietušā interešu ievērošanu un aizsardzību.

Projekts paredz regulējumu par Dienesta rīcību attiecībā iesnieguma nosūtīšanu tiesai par soda samazināšanu vai atbrīvošanu no soda, ja vienlaikus tiek nodrošināta vairāku sodu izpilde. Proti, ja probācijas klientam vienlaikus tiek izpildīti vairāki sabiedrībā izpildāmie sodi, kuru izpildi nodrošina Dienests, tad amatpersona var iesniegt tiesā iesniegumu par probācijas klienta atbrīvošanu no turpmākās soda izpildes vai soda termiņa samazināšanu tikai tad, ja probācijas klients pilda pienākumus visu sodu izpildes ietvaros. Tāpat šajā apakšnodaļā ietverts regulējums par atbrīvošanu no sabiedrībā izpildāmā soda slimības dēļ, sabiedrībā izpildāmā soda atcelšanu un izpildes un soda izpildes termiņa apturēšanu.

Tālāk atsevišķās nodaļās izdalīta probācijas klientu uzraudzības kārtība, sabiedriskā darba izpildes organizēšana, kā arī nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu tiesības, pienākumi un uzraudzības organizēšana.

22.nodaļa. Probācijas klientu uzraudzības noteikumi
Projekts atšķirībā no Kodeksa paredz skaidri definēt probācijas klienta uzraudzības mērķi –panākt Krimināllikumā noteiktā soda mērķa sasniegšanu, nosakot pienākumus un sadarbībā ar probācijas klientu, īstenojot pasākumus, kas ir vērsti uz probācijas klienta kriminogēna rakstura problēmu un sociālpsiholoģisko vajadzību risināšanu.

Projekts 1.pantā terminu skaidrojumos paredz noteikt, kas ir probācijas klienta uzraudzības plāns – Dienesta amatpersonas, probācijas klienta un nepilngadīga probācijas klienta likumiskā pārstāvja izstrādāts pārmaiņu plānojums probācijas klienta riska un vajadzību novērtēšanā vai atbalsta un vajadzību resursu novērtējumā identificēto kriminogēna rakstura problēmu un sociālpsiholoģisko vajadzību atrisināšanai un sociāli atbalstāmu mērķu sasniegšanai, attīstot probācijas klienta iekšējos resursus un stiprinot vai piesaistot ārējos resursus. Minētā plāna sagatavošanā var iesaistīt probācijas klienta atbalsta personas un citu institūciju speciālistus. Ja probācijas klients ir nepilngadīgs, uzraudzības plāna sagatavošanā iesaista arī likumiskos pārstāvjus. Turklāt Projekts paredz noteikt, ka Dienesta amatpersona kopā ar probācijas klientu regulāri pārskata uzraudzības plānu, izvērtējot tajā ietverto pasākumu īstenošanu un nepieciešamās izmaiņas.

Tāpat Projekts paredz noteikt, ka Dienests sadarbībā ar brīvības atņemšanas iestādēm var īstenot sociālās uzvedības korekcijas programmas notiesātajiem, kuri atrodas brīvības atņemšanas iestādēs. Ar minēto regulējumu tiek aptverti arī tie gadījumi, kad atklātajā cietumā esošie notiesātie tiek iesaistīti programmās.

Attiecībā uz elektroniskās uzraudzības atcelšanu vai pastiprināšanu, Projekts atšķirībā no Kodeksa paredz noteikt, ka amatpersona var lemt par tādas elektroniskās ierīces uzstādīšanu, kas papildus ļauj noteikt personas atrašanās vietu, ja nosacīti atbrīvotais, kuram piemērota elektroniskā uzraudzība:
1) ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību;
2) ir noteikts kāds no šiem pienākumiem: ievērot aizliegumu uzturēties noteiktās sabiedriskajās vietās, ievērot aizliegumu tuvoties noteiktiem objektiem, vietām vai iestādēm, ievērot  ar Dienestu saskaņotu pārvietošanās maršrutu;
3) ir konstatēts augsts vai ļoti augsts jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risks.
Līdz ar to tiek paredzēts noteikt, ka Dienesta amatpersona var lemt par minētās elektroniskās ierīces uzstādīšanu arī tad, ja persona nav saņēmusi brīdinājumi, proti, līdz brīdim, kad persona jau ir izdarījusi kādu pārkāpumu.

Projekts paredz noteikt, ka Dienesta amatpersona var vērsties tiesā ar lūgumu atcelt elektronisko uzraudzību, ja attiecībā uz probācijas klientu, kuram piemērota elektroniskā uzraudzība:
1) ir iestājies Krimināllikumā noteiktais termiņš, kad iespējama nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana no soda izpildes bez elektroniskās uzraudzības noteikšanas, bet nav beidzies tiesas noteiktais elektroniskās uzraudzības termiņš;
2) probācijas klients ir priekšzīmīgi pildījis šajā likumā paredzētos un Dienesta amatpersonas noteiktos pienākumus un sadarbojies ar Valsts probācijas dienesta amatpersonu identificēto kriminogēna rakstura problēmu atrisināšanā. Detalizēts regulējums par minēto kritēriju tiks noteikts ar Ministru kabineta noteikumiem.
Izvērtējot minēto jautājumu, Dienesta amatpersona ņem vērā probācijas klienta sasniegtos rezultātus, sasniegumus uzraudzības plāna izpildē, probācijas klienta izrādīto iniciatīvu un sadarbību ar Dienestu identificēto kriminogēna rakstura problēmu atrisināšanai un sociāli atbalstāmu mērķu sasniegšanā, attieksmi pret pienākumiem uzraudzības laikā un to ievērošanu, kā arī citu informāciju, kas raksturo probācijas klienta uzvedību.

Projekts paredz noteikt, ka Dienests var vērsties tiesā ar lūgumu atcelt probācijas uzraudzību vai samazināt probācijas uzraudzības termiņu, ja probācijas klients atbilst visiem zemāk minētajiem kritērijiem:
1) ir pagājusi vismaz puse no noteiktā probācijas uzraudzības termiņa, bet ne mazāk kā  viens gads;
2) probācijas klients ir priekšzīmīgi pildījis šajā likumā paredzētos un Dienesta amatpersonas noteiktos pienākumus;
3) probācijas klients ir  sadarbojies ar Dienesta amatpersonu identificēto kriminogēna rakstura problēmu un sociālpsiholoģisko vajadzību atrisināšanā;
4) probācijas klientam nav noteikts kāds no pienākumiem, kurus Dienesta amatpersona var noteikt probācijas klientam uzraudzības ietvaros atbilstoši probācijas klienta resocializācijas vajadzībām.

Tāpat projekts paredz noteikt, ka Dienests pēc probācijas novērošanas izpildes var vērsties tiesā ar lūgumu atcelt probācijas uzraudzību vai samazināt probācijas uzraudzības termiņu, ja risks, ka ar probācijas uzraudzību notiesātais izdara jaunu likumpārkāpumu, ir samazināts probācijas novērošanas izpildes ietvaros un probācijas klientam nav nosakāms kāds no pienākumiem, kurus Dienesta amatpersona var noteikt probācijas klientam uzraudzības ietvaros atbilstoši probācijas klienta resocializācijas vajadzībām. Minētā iespēja Dienesta amatpersonai vērsties tiesā ar lūgumu atcelt probācijas uzraudzību vai samazināt tās termiņu ir nepieciešama, jo probācijas uzraudzību un probācijas novērošanu nav iespējams saskaitīt Krimināllikumā noteiktajā kārtībā, kā rezultātā var izveidoties situācija, ka nepilngadīgais tiek ilgstoši pakļauts satura ziņā līdzvērtīgām sankcijām. Līdz ar to nepieciešams saglabāt jau šobrīd Kodeksā paredzēto iespēju pēc probācijas novērošanas izpildes var vērsties tiesā ar lūgumu atcelt probācijas uzraudzību vai samazināt probācijas uzraudzības termiņu, ja tas ir bērna labākajās interesēs. 

23. nodaļa. Sabiedriskā darba izpildes organizēšana
Projekts paredz noteikt, ka sabiedriskā darba izpildes laikā ieskaita to laiku, kuru probācijas klients ir nostrādājis ne tikai saskaņā ar darba grafiku, bet arī nepārkāpjot sabiedriskā darba izpildes nosacījumus. Tāpat Projekts paredz detalizētāk noteikt darba devēja pienākumus, nodarbinot probācijas klientu.

Papildus Projekts paredz detalizētāku regulējumu par gadījumiem, kad Dienesta amatpersona var vērsties tiesā ar iesniegumu par probācijas klienta atbrīvošanu no turpmākas sabiedriskā darba izpildes – ja:
1) probācijas klientam ir piemērotas 140 un vairāk sabiedriskā darba stundas un probācijas klients faktiski ir veicis ne mazāk kā pusi no piemērotā sabiedriskā darba stundu skaita;
2) probācijas klients ir pildījis šajā likumā paredzētos pienākumus un ievērojis sabiedriskā darba izpildes nosacījumus un kārtību;
3) probācijas klients ir atbildīgi veicis sabiedrisko darbu un sabiedriskā darba izpildes laikā ir izrādījis iniciatīvu vai paveiktais ir devis nozīmīgu sociālo labumu sabiedrībai;
4) ir saņemta pozitīva darba devēja atsauksme;
5) probācijas klienta uzvedība un attieksme pret tam piemēroto sodu un cietušajam nodarīto kaitējumu liecina par Krimināllikumā noteiktā soda piemērošanas mērķa sasniegšanu.
Visiem minētajiem kritērijiem ir jāizpildās. Sabiedriskā darba izpilde līdz lietas izskatīšanai tiesā tiek apturēta.

24.nodaļa. Nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu tiesības, pienākumi un uzraudzības organizēšana
Ņemot vērā, ka nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu uzraudzība atšķiras no Dienesta kompetencē esošo sodu izpildes kārtības, minēto personu uzraudzība ir izdalīta atsevišķā nodaļā, nosakot arī šo personu tiesības un pienākumus.
Atbilstoši KL 58.¹panta trešajai un ceturtajai daļai, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, prokurors personai nosaka pārbaudes laiku no 3 līdz 18 mēnešiem. Nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, prokurors personai ar tās piekrišanu var uzlikt par pienākumu:
1) atvainoties cietušajam;
2) noteiktā termiņā novērst radīto kaitējumu;
3) periodiski ierasties soda izpildes iestādē un piedalīties probācijas programmās saskaņā ar soda izpildes iestādes norādījumiem;
4) atturēties no noteiktas rīcības vai nodarbošanās veidiem;
5) periodiski ierasties soda izpildes iestādē un apmeklēt šīs iestādes norādīto speciālistu, lai veiktu atkarības diagnostiku, un pildīt speciālista norādījumus, tai skaitā ārstēties no alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu vai citas atkarības;
6)  noteiktā termiņā iemaksāt garantijas naudu.

Ņemot vērā minēto, Projekts paredz izdalīt vispārīgus probācijas klienta pienākumus prokurora noteiktajā pārbaudes laikā, kā arī papildu minētajiem – pienākumus probācijas klientiem, kuriem prokurors ir uzlicis pienākumu:
1) periodiski ierasties soda izpildes iestādē un piedalīties probācijas programmās saskaņā ar soda izpildes iestādes norādījumiem;
2) pienākumu periodiski ierasties soda izpildes iestādē un apmeklēt šīs iestādes norādīto speciālistu, lai veiktu atkarības diagnostiku, un pildīt speciālista norādījumus, tai skaitā ārstēties no alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu vai citas atkarības.
Minētie pienākumi probācijas klientam ir obligāti līdz ar prokurora lēmuma spēkā stāšanos. Tāpat Projekts paredz noteikt, ka minētajiem probācijas klientiem (kuriem prokurors ir uzlicis minētos pienākumus) uzraudzība notiek saskaņā ar uzraudzības plānu un riska un vajadzību novērtējumu vai atbalsta vajadzību un resursu novērtējumu.

Projekts paredz regulējumu par sazināšanos ar cietušo nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības gadījumā, nosakot, ka tā notiek 3 gadījumos:
1) ja lēmumā par nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības ir norādīta informācija, ka starp probācijas klientu un cietušo ir noslēgts izlīgums ar nosacījumiem;
2) ja probācijas klientam uzlikts pienākums noteiktā termiņā novērst radīto kaitējumu;
3) ja probācijas klientam uzlikts pienākums atvainoties cietušajam.
Projekts paredz, ka minētajos gadījumos Dienests nosūta cietušajam informatīvu vēstuli, kā arī nosaka informācijas apjomu, ko norāda vēstulē cietušajam, ja ir nepieciešama saziņa ar cietušo.

Tāpat šajā nodaļā ir ietverts regulējums par nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto uzraudzības noteikumu pārkāpumiem un likumā paredzēto un prokurora uzlikto pienākumu nepildīšanas sekām:
1) ja probācijas klients nepilda izlīguma nosacījumus, nav atvainojies cietušajam, nav novērsis noteiktā termiņā radīto kaitējumu, nav atturējies no noteiktas rīcības vai nodarbošanās veidiem, nav noteiktā termiņā iemaksājis garantijas naudu, amatpersona noskaidro šādas rīcības iemeslus un nosūta prokuratūrai iesniegumu par kriminālprocesa atjaunošanu;
2) ja probācijas klientam ir uzlikts pienākums periodiski ierasties soda izpildes iestādē un piedalīties probācijas programmās saskaņā ar soda izpildes iestādes norādījumiem vai pienākums periodiski ierasties soda izpildes iestādē un apmeklēt šīs iestādes norādīto speciālistu, lai veiktu atkarības diagnostiku, un pildīt speciālista norādījumus, tai skaitā ārstēties no alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu vai citas atkarības un probācijas klients nepilda šajā likumā paredzētos pienākumus vai prokurora uzlikto pienākumu saskaņā ar amatpersonas norādījumiem, probācijas klients sniedz amatpersonai rakstisku paskaidrojumu. Ja probācijas klients nesniedz paskaidrojumu vai paskaidrojumā minētie iemesli nav attaisnojoši, amatpersona,  izvērtējot probācijas klienta vecumu un psiholoģisko briedumu, pienākuma nepildīšanas apstākļus, līdzšinējo uzraudzības gaitu un probācijas klienta attieksmi, veic preventīvas pārrunas vai paziņo probācijas klientam brīdinājumu.

Ja minētais probācijas klients neņem vērā izteikto brīdinājumu un atkārtoti bez attaisnojoša iemesla nepilda šajā likumā paredzētos pienākumus vai minēto prokurora uzlikto pienākumu saskaņā ar Dienesta amatpersonas norādījumiem, amatpersona viņu atkārtoti brīdina un lemj par iesnieguma par kriminālprocesa atjaunošanu nosūtīšanu prokuratūrai. Attiecībā uz nepilngadīgajiem probācijas klientiem ir noteikta cita pieeja un paredz, ka tādā gadījumā amatpersona nekavējoties sasauc starpinstitūciju sanāksmi, lai vienotos par iesaistīto institūciju turpmāko rīcību un lemtu par probācijas klienta atkārtotu brīdināšanu vai iesnieguma par kriminālprocesa atjaunošanu nosūtīšanu prokuratūrai.

Tāpat kā pārējo nepilngadīgo probācijas klientu gadījumā, arī nosacīti no kriminālatbildības atbrīvotā nepilngadīgā probācijas klienta likumiskajam pārstāvim Projekts paredz noteikt vispārīgus pienākumus (piemēram, sadarboties ar Dienestu, novērst šķēršļus, kas kavē vai var kavēt nepilngadīgajam probācijas klientam šajā likumā paredzēto un prokurora uzlikto pienākumu izpildi un informēt Dienesta amatpersonu, ja tos nav iespējams novērst), kā arī pienākumus gadījumā, ja nepilngadīgajam probācijas klientam prokurors ir uzlicis pienākumu periodiski ierasties soda izpildes iestādē un piedalīties probācijas programmās saskaņā ar soda izpildes iestādes norādījumiem vai periodiski ierasties soda izpildes iestādē un apmeklēt šīs iestādes norādīto speciālistu, lai veiktu atkarības diagnostiku, un pildīt speciālista norādījumus, tai skaitā ārstēties no alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu vai citas atkarības (piemēram, informēt Dienesta amatpersonu par savu dzīvesvietas adresi un kontaktinformāciju, kā arī nekavējoties paziņot par to maiņu; līdzdarboties uzraudzības plāna izstrādē un palīdzēt nepilngadīgajam probācijas klientam īstenot uzraudzības plānā ietvertos pasākumus).
Ja likumiskais pārstāvis nepilda šā panta pirmajā daļā paredzētos pienākumus vai nepilngadīgā probācijas klienta ģimenes apstākļi vai bērnu aprūpes iestādes apstākļi nelabvēlīgi ietekmē nepilngadīgo probācijas klientu un traucē soda izpildi, Dienesta amatpersona informē sociālo dienestu un bāriņtiesu un sasauc starpinstitūciju sadarbības sanāksmi.

25.nodaļa Citi Dienesta kompetencē esošo sodu izpildes noteikumi
Tāpat Projektā paredzēts ietvert jaunu regulējumu par Dienesta rīcību pēc tiesas nolēmuma, prokurora priekšraksta par sodu vai prokurora lēmuma izpildes. Proti, Projekts paredz noteikt, ka Dienesta amatpersona sagatavo paziņojumu par tiesas nolēmuma, prokurora priekšraksta par sodu vai prokurora lēmuma izpildi un nosūta to tiesai vai prokuratūrai triju darbdienu laikā pēc tiesas nolēmuma, prokurora priekšraksta par sodu vai prokurora lēmuma izpildes. 

26. nodaļa. Citu sabiedrībā izpildāmo sodu izpildes kārtība
Attiecībā uz citiem sabiedrībā izpildāmajiem sodiem Projekta izstrādes laikā daudzām institūcijām tika lūgts sniegt viedokli par nepieciešamību pilnveidot minēto sodu izpildes kārtību.

Izraidīšanu no Latvijas Republikas
Attiecībā uz izraidīšanu no Latvijas Republikas tika konstatēts, ka praksē mēdz būt neskaidrības par izpildes kārtību, ja notiesātajam kopā ar izraidīšanu no Latvijas Republikas ir piemērots cits papildsods, piemēram, probācijas uzraudzība, vai persona ir notiesāta in absentia. Tomēr liela daļa no praksē konstatētajām neskaidrībām ir jārisina KL vai KPL ietvarā.
Projekts paredz noteikt izraidīšanas no Latvijas Republikas izpildes kārtību:
1) ja notiesātais, izņemot ar naudas sodu un brīvības atņemšanu notiesātos, pēc pamatsoda izpildes ir izraidāms no Latvijas Republikas, kriminālsoda izpildes institūcija paziņojumu par to, ka sods ir izpildīts, nekavējoties nosūta Valsts robežsardzei;
2) ja notiesātais pēc pamatsoda — naudas sods — izpildes ir izraidāms no Latvijas Republikas, tiesa paziņojumu par to, ka sods ir izpildīts, nekavējoties nosūta Valsts robežsardzei;
3) ja notiesātais pēc brīvības atņemšanas soda izpildes ir izraidāms no Latvijas Republikas, brīvības atņemšanas iestāde 30 dienu laikā pēc notiesātā ievietošanas brīvības atņemšanas iestādē rakstveidā informē Valsts robežsardzi atbilstoši normatīvajam aktam par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu, izceļošanas dokumentu un tā izsniegšanu. Brīvības atņemšanas iestādes administrācija ne vēlāk kā 30 dienas pirms šāda notiesātā atbrīvošanas informē Valsts robežsardzi par šāda notiesātā atbrīvošanas datumu, bet informāciju par notiesātajiem, kuri tiek atbrīvoti no soda izpildes amnestijas vai apžēlošanas kārtībā, nosūta nekavējoties pēc amnestijas vai apžēlošanas akta saņemšanas;
4) ja saņemts iesniegums par notiesātā atbrīvošanu no soda izpildes nosacīti pirms termiņa un notiesātais ir izraidāms no Latvijas Republikas, tiesa savlaicīgi pirms tiesas sēdes, kurā notiesātā iesniegums tiks izskatīts, informē par to Valsts robežsardzi. Ja tiesas sēdē tiesa nolemj notiesāto atbrīvot no soda izpildes pirms termiņa, tā lēmuma norakstu nekavējoties izsniedz Valsts robežsardzes amatpersonai.

Tiesību ierobežošana
Savukārt attiecībā uz tiesību ierobežošanas izpildi lielākā daļa institūciju, kas sniedza atbildes, norādīja, ka pilnveidojumi tiesību ierobežošanas izpildes kārtībā nav nepieciešami, dažas institūcijas informēja par līdzšinējo pieredzi un kompetenci minētā papildsoda izpildē.
Patentu valde informēja, ka saskaņā ar Rūpnieciskā īpašuma institūciju un procedūru likuma 135. panta pirmās daļas piekto punktu no profesionālo patentpilnvarnieku saraksta ar Patentu valdes direktora rīkojumu profesionālo patentpilnvarnieku izslēdz, ja viņam ar tiesas spriedumu ir atņemtas tiesības darboties par profesionālo patentpilnvarnieku vai noteikti citādi ierobežojumi, kas neļauj pildīt profesionālos pienākumus.
Nacionālais veselības dienests saskaņā ar KPL 634. panta trešo daļu un ceturtās daļas 4. punktu saņem izpildei tiesas nolēmumus, ar kuru, piemēram, ārstniecības persona atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts KL 250.panta otrajā daļā un saskaņā ar kuru uzlikts arī papildsods, atņemot tiesības izrakstīt medikamentus, kas satur narkotiskās un psihotropās vielas, piemēram, uz diviem gadiem. Šis tiesas nolēmums tiek nosūtīts izpildei Veselības inspekcijai lieguma atzīmes ievietošanai Ārstniecības personu reģistrā. Bet Nacionālais veselības dienests pārbauda, vai konkrētai ārstniecības personai ir noslēgts līgums ar Nacionālo veselības dienestu par valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu.
Dabas aizsardzības pārvalde informēja, ka tās kompetence ir saistīta ar KL paredzētā papildsoda – tiesību ierobežošana – ietvaros noteikto ierobežojumu ievērošanas izpildi, proti, ar aizliegumu personai veikt noteiktu profesionālu vai cita veida darbību (piemēram, sugu un biotopu aizsardzības jomas eksperta sertifikāta anulēšana, īpaši aizsargājamo sugu dzīvnieku turēšanas vietas darbības apturēšana). Taču līdz šim Dabas aizsardzības pārvalde nav saņēmusi kādu spēkā stājušos tiesas sprieduma vai prokurora priekšraksta par sodu norakstu, ar kuru būtu bijis nepieciešams nodrošināt papildsoda izpildi.
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – PTAC) informēja, ka ar tiesību ierobežošanas gadījumiem saskaras reizēs, kad tiek veikta izsniegto licenču vai reģistrācijas uzraudzība vai vērtēts jauns pieteikums jaunas licences/reģistrācijas izsniegšanai. Piemēram, veicot pārbaudes, var tikt konstatēta situācija, ka kādam no komersanta valdes locekļiem var būt noteikts aizliegums nodarboties ar licencei/reģistrācijai pieteikto uzņēmējdarbības veidu. Ja šāda situācija tiks konstatēta, tad, nenovēršot ierobežojumu, piemēram, nenomainot valdes locekli, licences/reģistrācijas pieteikums tiks atteikts vai esošā licence/reģistrācija apturēta vai anulēta. Normatīvie akti paredz plašas iespējas PTAC norādīt nepieciešamo komersanta rīcību atbilstības nodrošināšanai un šīs darbības var īstenot pats PTAC, līdz ar to citu tiesībsargājošo iestāžu iesaistīšana nav nepieciešama.
Uzņēmumu reģistrs informēja, ka saskaņā ar likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" 4.18 panta pirmo daļu Uzņēmumu reģistrs saņem, apkopo un izmanto aktuālos Sodu reģistra datus par kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma procesā pieņemtajiem nolēmumiem un sodītajām personām. Attiecīgi Reģistram nav nepieciešams saņemt tiesas spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu, lai veiktu konkrētas darbības tiesību ierobežojuma īstenošanai.
Ceļu satiksmes drošības direkcija (turpmāk – CSDD) informēja, lai izpildītu tiesas spriedumos un lēmumos vai prokurora priekšrakstos noteiktos ierobežojumus par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšanu, CSDD ieskatā papildus sarakste starp attiecīgajām institūcijām nav nepieciešama, jo pietiek, ka atbildīgā iestāde elektroniski nodod informāciju Sodu reģistram, kas tiešsaistē nodod datus arī uz CSDD uzturēto transportlīdzekļu un to vadītāju reģistru.
VP informēja, ka ir izveidota valsts informācijas sistēma “Sodu reģistrs”, kurā par noziedzīga nodarījuma izdarīšanā notiesāto personu reģistrā iekļaujamas ar papildsodu — tiesību ierobežošana — atņemtajām tiesībām vai noteiktajiem aizliegumiem saistītās ziņas.
Taču, ņemot vērā, ka ne visām institūcijām šobrīd ir piekļuve Sodu reģistram, Projekts paredz noteikt, ka arī turpmāk tiesa pēc sprieduma spēkā stāšanās vai prokurors pēc prokurora priekšraksta par sodu spēkā stāšanās attiecīgi tiesas sprieduma norakstu vai prokurora priekšraksta par sodu norakstu nosūta izpildei institūcijai (ja tāda ir), kas ir kompetenta uzraudzīt attiecīgā tiesību ierobežojuma ievērošanu, lai tā veiktu konkrētas darbības tiesību ierobežojuma īstenošanai.

Policijas kontrole
Šobrīd kārtība, kādā tiek veikta ar policijas kontroli notiesāto personu uzraudzība ir noteikta Kodeksa pārejas noteikumu 24.punktā, jo tā vairs netiek piemērota. Ņemot vērā, ka vēl kādu laiku praksē būs personas, kurām piemērota policijas kontrole un kurām tā jāizpilda, Projektā attiecībā uz policijas kontroles izpildi ir ietverts līdzīgs risinājums, kāds tas ir šobrīd Kodeksā. Proti, kārtība, kādā notiks ar policijas kontroli notiesāto personu uzraudzība, tiek noteikta Projekta pārejas noteikumos.

Savukārt, kā jau iepriekš tika minēts, mantas konfiskāciju izpildīs tiesu izpildītāji Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, savukārt naudas soda izpildes kārtību nosaka KL.

IV sadaļa. Administratīvie pārkāpumi kriminālsodu izpildes jomā un kompetence administratīvo pārkāpumu procesā
Arī šobrīd Kodeksā ir ietverts regulējums par administratīvajiem pārkāpumiem kriminālsodu izpildes jomā un kompetenci administratīvo pārkāpumu procesā. Proti, par vielu, izstrādājumu un priekšmetu nelikumīgu nodošanu notiesātajam vai vielu, izstrādājumu un priekšmetu nelikumīgu saņemšanu no notiesātā un par policijas kontroles noteikumu pārkāpšanu. 
Kā jau iepriekš tika minēts, 2025.gada 15.maijā Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus Krimināllikuma 309. pantā, tai skaitā kriminalizējot atbildību par neatļautu saziņas līdzekļu, to sastāvdaļu vai priekšmetu, kas nodrošina saziņu, vai alkoholisko dzērienu, tai skaitā nelikumīgu alkoholisko dzērienu, vai toksisko vai citu apreibinošo vielu ienešanu, glabāšanu vai nodošanu personām, kuras ievietotas īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietās. Proti, Krimināllikuma 309. panta otrā daļa noteic, ka par neatļautu saziņas līdzekļu, to sastāvdaļu vai priekšmetu, kas nodrošina saziņu, vai alkoholisko dzērienu, tai skaitā nelikumīgu alkoholisko dzērienu, vai toksisko vai citu apreibinošo vielu ienešanu vai glabāšanu īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietā vai to nodošanu aizturētajai vai ieslodzītajai personai soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt administratīvo atbildību par vielu, izstrādājumu un priekšmetu nelikumīgu nodošanu notiesātajam vai vielu, izstrādājumu un priekšmetu nelikumīgu saņemšanu no notiesātā, taču ar minētajām vielām, izstrādājumiem un priekšmetiem netiek aptvertas tās vielas, izstrādājumi un priekšmeti, par kuru nodošanu vai saņemšanu no notiesātā ir paredzēta kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 309. pantu, tai skaitā alkohols un neatļauti saziņas līdzekļi. 

Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt administratīvos pārkāpumus kriminālsodu izpildes jomā (par vielu, izstrādājumu un priekšmetu nelikumīgu nodošanu notiesātajam vai vielu, izstrādājumu un priekšmetu nelikumīgu saņemšanu no notiesātā un par policijas kontroles noteikumu pārkāpšanu), nosakot, ka:
1) administratīvā pārkāpuma procesu par naudas, korespondences, pārtikas produktu, kā arī citu vielu, izstrādājumu un priekšmetu nelikumīgu, no pārbaudes paslēptu nodošanu vai par darbībām ar mērķi jebkurā veidā tos nodot notiesātajam vai saņemšanu no notiesātā, veic Pārvalde, ja pārkāpuma konstatēšanas brīdī ir zināma pie administratīvās atbildības saucamā persona;
2) pārējos gadījumos administratīvā pārkāpuma procesu par minētajiem pārkāpumiem uzsāk un neatliekamās procesuālās darbības brīvības atņemšanas iestādē veic Pārvalde, bet turpmākās procesuālās darbības un lietas izskatīšanu veic VP.
3) tā kā vēl joprojām praksē ir personas, kurām izpilda policijas kontroli, līdzīgi kā tas ir noteikts Kodeksā, Projekts paredz, ka administratīvā pārkāpuma procesu par policijas kontroles noteikumu pārkāpšanu turpinās veikt VP.

[1] file://ts/tmdfs/RB/ls1704/My%20Documents/Jaunā%20LSIK%20darba%20grupa/Anotācija/sabiedriba_izciesamo_sodu_ieteikums.pdf
[2] Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.
[3] Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes tiesas komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga, 2011, Latvijas Vēstnesis, 863 lP., 780. lP. (Pakalne I. Pamattiesību ierobežošana satversmē. Jurista Vārds, 2003. 15. aprīlis, Nr. 15 (273), 11. lP. Plašāk sk. Levits E. Samērīguma princips publiskajās tiesībās – jus commune europaeum un satversmē ietvertais konstitucionālā ranga princips. Likums un Tiesības, 2. sējums, 2000, Nr. 9 (13), 262.–270. lp.)
[4] https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectId=09000016809c9086#_ftn3
[5] https://rm.coe.int/168091ed75 11.lp.
[6] Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes tiesas komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga, 2011, Latvijas Vēstnesis, 863 lP. 213.lp.)
[7] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018.gada 7.jūnija spriedums lietā Nr. A420383014, SKA-207/2018 6.punkts.
[8] https://www.un.org/ruleoflaw/files/Handbook%20on%20Restorative%20Justice%20Programmes.pdf
[9] https://rm.coe.int/168091ed75 10.-11.lp.
[10] Saskaņā ar šo ieteikumu uz mūžu ieslodzītais ir persona, kas izcieš mūža ieslodzījumu. Ilgtermiņa ieslodzītais ir persona, kurai ir piespriesta brīvības atņemšana uz pieciem vai vairāk gadiem (Ieteikuma pielikuma1.punkts).
[11] https://rm.coe.int/168091ed75 20.lp.
[12] https://www.justiceinspectorates.gov.uk/hmiprobation/research/the-evidence-base-probation/models-and-principles/the-rnr-model/
[13] chrome-extension://efaidnbmnnnibpcajpcglclefindmkaj/https://rm.coe.int/final-training-manual-on-dynamic-security-june-2018-koregirana-4-/16808ccae2 11.-12.lp.
[14] https://rm.coe.int/guidelines-training-staff/1680943aad
[15] https://rm.coe.int/168091ed75 20.lp.
[16] https://rm.coe.int/168091ed75 27.lp.
[17] https://rm.coe.int/168091ed75 46.lp.
[18] https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectId=09000016805dec7a