Anotācija (ex-ante)

1.Pašlaik saskaņošanas procesā atrodas likumprojekts “Piesārņojuma novēršanas likums”[1] (21-TA-1169), kurā tiek paredzētas tikai darbības, kas saistītas ar piesārņojuma novēršanu un vairs nav paredzēts deleģējums Ministru kabinetam noteikt prasības atsevišķas bīstamas ķīmiskas vielas saturošu produktu un iekārtu lietošanai un marķēšanai, kā arī atsevišķu bīstamu ķīmisku vielu izmantošanas ierobežojumus iekārtās un produktos. Pašreiz šādas prasības ir noteiktas attiecībā uz polihlorētos bifenilus vai polihlorētos terfenilus saturošām iekārtām, kā arī uz baterijām un akumulatoriem[2] Tā kā ar minēto regulējumu ir transponētas Eiropas Savienības normatīvo aktu prasības[3], ir nepieciešams AAL ietvert deleģējumu attiecīgu Ministru kabineta noteikumu izstrādei. Likumprojektā “Piesārņojuma novēršanas likums” nav ietvertas arī prasības attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 20.novembra regulā Nr. 1257/2013 par kuģu pārstrādi un ar ko groza regulu Nr. 1013/2006 un direktīvu 2009/16/EK (turpmāk – regula 1257/2013) noteikto kompetento iestādi un kontaktpersonu. Tā kā atbilstoši AAL 42.panta astotajai daļai Valsts vides dienests (turpmāk – VVD)  pilda kompetentās iestādes un korespondenta pienākumus atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 14.jūnija regulai (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem, likumprojektā tiek paredzēts, ka VVD pildīs šīs funkcijas arī attiecībā uz regulu 1257/2013. Paredzēts, ka visas prasības kas attiecās uz kuģu atkritumiem, tiek pārceltas uz AAL (tiek grozīts AAL 6.pants un 42.pants);


[1] Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts?search%5Bquery%5D=Pies%C4%81r%C5%86ojuma+likums&quicksearch=

[2] Ministru kabineta 2006.gada 14.februāra noteikumi Nr.139 “Noteikumi par atsevišķu bīstamas ķīmiskas vielas saturošu iekārtu un produktu lietošanas un marķēšanas prasībām un par videi kaitīgo preču sarakstu”, pieejams: https://likumi.lv/ta/id/128396

[3] Padomes 1996.gada 16.septembra Direktīva 96/59/EK par polihlorbi­fenilu un polihlorterfenilu deponēšanu; Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 6.septembra Direktīva 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem un bateriju un akumulatoru atkritumiem, ar ko atceļ Direktīvu 91/157/EEK; Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 19.novembra Direktīvas 2008/103/EK, ar ko Direktīvu 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem un bateriju un akumulatoru atkritumiem groza attiecībā uz bateriju un akumulatoru laišanu tirgū; Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīvas 2013/56/ES, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem attiecībā uz tādu kadmiju saturošu pārnēsājamu bateriju un akumulatoru laišanu tirgū, kurus paredzēts izmantot bezvada elektriskajos instrumentos, kā arī attiecībā uz podziņelementu ar nelielu dzīvsudraba saturu laišanu tirgū un ar ko atceļ Komisijas Lēmumu 2009/603/EK.





 

Likumprojekta 3.pantā paredzēts ietvert deleģējumu AAL 6.pantā Ministru kabinetam izdot noteikumus par atsevišķas bīstamas ķīmiskās vielas saturošu iekārtu un produktu lietošanas un marķēšanas prasībām un par atsevišķu bīstamu ķīmisko vielu izmantošanas ierobežojumus iekārtās un produktos;
Likumprojekta 23.panta paredzēts precizēt AAL 42.pantu unnoteikt, ka VVD pilda Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 20.novembra regulā Nr. 1257/2013 par kuģu pārstrādi un ar ko groza regulu Nr. 1013/2006 un direktīvu 2009/16/EK minētos kompetentās iestādes un kontaktpersonas pienākumus;

 

2. Ievērojot ambiciozos Direktīvas 2008/98/EK mērķus uz 2035.gadu, kā arī Plānā noteiktos atkritumu apsaimniekošanas  mērķus, pasākumus to realizācijai un nepieciešamā finansējuma apmēru, AAL ir jāprecizē, nosakot, ka pašvaldības 10 darba dienu laikā pēc lēmuma pieņemšanas nosūta VARAM lēmumus par reģionālā atkritumu apsaimniekošanas plāna apstiprināšanu vai par pašvaldīas  atkritumu apsaimniekošanas plāna apstiprināšanu, ja pašvaldība tādu ir izstrādājusi. Pašreiz AAL 10.panta otrā un trešā daļa paredz, ka pašvaldībām attiecīgie lēmumi ir jānosūta Valsts vides dienestam, pie tam, AAL nav noteikts termiņš minēto lēmumu nosūtīšanai. Ņemot vērā AAL 7.panta pirmajā daļā noteikto VARAM kompetenci atkritumu apsaimniekošanā, ir lietderīgi noteikt, ka pašvaldības lēmumus par reģionālā vai pašvaldības atkritumu plāna apstiprināšanu nosūta VARAM
 

Tiek precizēta AAL 10.panta otrā un trešā daļa, nosakot, ka pašvaldībai lēmums par atkritumu apsaimniekošanas reģionālā plān vai pašvaldības atkritumu apsaimniekošanas plāna apstiprināšanas desmit darba dienu laikā ir jāiesniedz VARAM.


 

3.Plānā ir secināts, ka Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2013.-2020.gadam noteiktie mērķi sadzīves atkritumu apsaimniekošanas jomā nav sasniegti (2020.gadā nav pārstrādāti 50% no radītajiem sadzīves atkritumiem, kā arī visās pašvaldībās pilnībā nav izveidota atkritumu dalītās savākšanas sistēmas)Latvijai ir jāņem vērā arī norādes, ko tā saņēmusi EK Agrīnās brīdināšanas ziņojumā [1] un ESAO novērtējuma ziņojumā.[2] Tajos Latvija tiek aicināta veidot politiku, kas palīdz palielināt pašvaldību atbildību par normatīvajos aktos un politikas plānošanas dokumentos noteikto atkritumu dalītās savākšanas, sagatavošanas atkārtotai izmantošanai un pārstrādes mērķu izpildi. Ņemot vērā Plānā un Eiropas Savienības normatīvajā aktā noteiktos mērķus sadzīves atkritumu apsaimniekošanas jomā, ir nepieciešamas tādi sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pārvaldības risinājumi, kuri nodrošina minēto mērķu izpildi.
Tāpēc plānā ir paredzēta vērienīga institucionālā reforma, kas nozīmē pāreju no 10 atkritumu apsaimniekošanas reģioniem (turpmāk – AAR) uz 5 AAR Plāns arī paredz, ka mainās atkritumu apsaimniekošanas pārraudzības sistēma un katrā reģionā ir paredzēts izveidot vienu vai vairākus reģionālos atkritumu apsaimniekošanas centrus (turpmāk – RAAC).
Līdz ar to AAL ir nepieciešams noteikt kārtību, kādā tiek izveidoti RAAC un   noteikt to funkcijas atkritumu apsaimniekošanas organizēšanā reģionā. Pašreiz spēkā esošajā AAL nav noteikts, ka pašvaldībām būtu pienākums izveidot atkritumu apsaimniekošanas reģionus vai atkritumu apsaimniekošanas reģionālos centrus.
Atbilstoši Ministru kabineta 2013.gada 25.jūnija noteikumiem Nr.377 “Noteikumi par atkritumu apsaimniekošanas reģioniem” (turpmāk – MK noteikumi Nr.377) Latvijas teritorija pašlaik ir sadalīta desmit atkritumu apsaimniekošanas reģionos (turpmāk – AAR).

Pašreiz spēkā ir  Latvijas teritorija pašlaik ir sadalīta 10 AAR, katra AAR vienojošais elements ir sadzīves atkritumu poligons.  AAR izveides mērķis bija nodrošināt ekonomiski pamatotu atkritumu apsaimniekošanu, kas ietver samērīgu atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūras un reģionā radīto atkritumu apsaimniekošanas balansu, saprātīgus atkritumu pārvadājumu attālumus no atkritumu rašanās vietām līdz sadzīves atkritumu poligonam, u.c. Pašreiz ir šādi AAR:
1)Austrumlatgales AAR;
2)Dienvidlatgales AAR;
3)Liepājas AAR;
4)Malienas AAR;
5)Piejūras AAR;
6)Pierīgas AAR;
7)Ventspils AAR;
8)Vidusdaugavas AAR;
9)Zemgales AAR;
10) Ziemeļvidzemes ARR.
Atbilstoši pašreiz spēkā esošajai AAL 10.panta otrajai daļai atkritumu apsaimniekošanas reģionā ietilpstošās pašvaldības izstrādā atkritumu apsaimniekošanas reģionālo plānu. Atbilstoši pašreiz spēkā esošajam AAL 21.pantam to pašvaldību administratīvajās teritorijās, kuras atrodas attiecīgajā atkritumu apsaimniekošanas reģionā, radītos sadzīves atkritumus apglabā tikai attiecīgā atkritumu apsaimniekošanas reģiona sadzīves atkritumu poligonā vai nodod tos attiecīgajās pārkraušanas stacijās. Pašvaldība slēdz līgumu ar šā poligona apsaimniekotāju par tās administratīvajā teritorijā savākto sadzīves atkritumu apglabāšanu.
Pašreiz spēkā esošā AAL 8.panta ceturtā daļa noteic, ka, lai izstrādātu atkritumu apsaimniekošanas reģionālo plānu un koordinētu tā īstenošanu, apkopotu informāciju par sadzīves atkritumu plūsmu attiecīgajā atkritumu apsaimniekošanas reģionā, kā arī nodrošinātu to uzdevumu efektīvāku īstenošanu, kuri šajā likumā pašvaldībai noteikti sadzīves atkritumu apsaimniekošanas jomā, pašvaldības var veidot kopīgas iestādes, kā arī deleģēt pārvaldes uzdevumus privātpersonai un citai publiskai personai, ievērojot likuma "Par pašvaldībām" un Valsts pārvaldes iekārtas likuma noteikumus. Minētā tiesību norma ir spēkā no 2015.gada 1.jūnija. Atbilstoši VARAM rīcībā esošai informācijai, pašvaldības nav izveidojušas kopējas iestādes, kā arī nav izmantojušas tiesības deleģēt AAL 8.panta ceturtajā daļā minētos pārvaldes uzdevumus. Ņemot vērā, ka AAL 8.panta ceturtā daļa praksē netiek piemērota un līdz ar to nenodrošina atkritumu apsaimniekošanas mērķu sasniegšanu, tiek ierosināts minēto tiesību normu svītrot.

Atbilstoši Ministru kabineta 2021.gada 22.janvāra rīkojuma Nr.45 “Par Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānu 2021.-2028.gadam” 3.punktam Ministru kabinets atbalsta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (turpmāk – VARAM) ierosināto sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģionu reformu un pāriet no 10 atkritumu apsaimniekošanas reģioniem uz pieciem atkritumu apsaimniekošanas reģioniem.

Atbilstoši Plānā noteiktajam, RAAC izveides pamatā ir sadzīves atkritumu apsaimniekošanas poligoni, izmantojot pieejamo atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūru un veicinot simbiozi starp reģiona komersantiem un pašvaldībām aprites ekonomikas ieviešanai.  Anotacijas 1.tabulā ir sniegta informācija par pašvaldību administratīvo teritoriju iedalījumu AAR, sadzīves atkritumu poligoniem, poligonus apsaimniekojošām kapitālsabiedrībām un kapitālsabiedrību īpašniekiem un kapitāldaļu sadalījumu:

1.tabula
Informācija par pašvaldību administratīvo teritoriju iedalījumu AAR, sadzīves atkritumu poligoniem, poligonus apsaimniekojošām kapitālsabiedrībām un kapitālsabiedrību īpašniekiem)

AAR	Valsts pilsētu pašvaldības	Novadu pašvaldības	Sadzīves atkritumu poligona nosaukums	Kapitālsabiedrība, kura apsaimnieko poligonu, un pašvaldības, kurām pieder kapitāldaļas, un kapitāldaļu sadalījums
Dienvidkurzemes	Liepāja	Dienvidkurzemes novads, Kuldīgas novads (Nīkrāces pagasts, Raņķu pagasts, Rudbāržu pagasts, Skrundas pagasts, Skrundas pilsēta), Saldus novads.	“Ķīvītes”	SIA “Liepājas RAS” – Dienvidkurzemes novada pašvaldība (3.29109 %), Liepājas valstspilsētas pašvaldība (65.85292 %),  ( 30.856 %) (SIA “RAS 30” īpašnieks - Dienvidkurzemes novada pašvaldība, 100%)
Latgales	Daugavpils,  Rēzekne	Ludzas novads, Rēzeknes novads, Augšdaugavas novads, Krāslavas novads, Līvānu novads, Preiļu novads, Jēkabpils novads	“Cinīši”	SIA “Atkritumu apsaimniekošanas Dienvidlatgales starppašvaldību organizācija” – Līvānu novada pašvaldība (5.28169 %), Augšdaugavas novada pašvaldība(22.71127 %), Daugavpils pilsētas pašvaldība (49.64789 %), Krāslavas novada pašvaldība (15.14085 %), Preiļu novada pašvaldība (7.21831 %).
			“Križevņiki”	SIA “ALAAS” – Ludzas novada pašvaldība (26.88 %), Rēzeknes novada pašvaldība (23.81998 %), Rēzeknes valstspilsētas dome(49.30002 %)
			“Dziļā Vāda””	SIA “Vidusdaugavas SPAAO” – Aizkraukles novada pašvaldība (30.6681 %), Jēkabpils novada pašvaldība (42.33119 %), Madonas novada pašvaldība (26.11549 %), Varakļānu novada pašvaldība (0.88523 %).
Viduslatvijas	Rīga, Jelgava	Ādažu novads, Bauskas novads, Ķekavas novads, Mārupes novads, Ogres novads, Olaines novads, Ropažu novads, Salaspils novads, Dobeles novads, Jelgavas novads, Aizkraukles novads, Siguldas novads	“Getliņi”	SIA “Getliņi EKO” – Rīgas valstspilsētas pašvaldība (97.70425 %), Ropažu novada pašvaldība (2.29575 %)
			“Brakšķi”	SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi” – Jelgavas valstspilsētas pašvaldība (50.99941 %), SIA “KULK” (49.00059 %)
Vidzemes		Madonas novads, Alūksnes novads, Balvu novads, Gulbenes novads, Cēsu novads, Limbažu novads, Smiltenes novads, Valkas novads, Valmieras novads, Saulkrastu novads, Varakļānu novads	“Daibe”	SIA “ZAAO” – Balvu novada pašvaldība (0.03493 %), Cēsu novada pašvaldība (26.71618 %), Limbažu novada pašvaldība (7.36369 %), Saulkrastu novada pašvaldība (0.04373 %), Siguldas novada pašvaldība (0.23757 %), Smiltenes novada pašvaldība (3.57153 %), Valkas novada pašvaldība (2.55348 %), Valmieras novada pašvaldība (59.47889 %).
			“Kaudzītes”	SIA “AP Kaudzītes” -Alūksnes novada pašvaldība (28.226 %), Balvu novada pašvaldība (26.61399 %), Gulbenes novada pašvaldība (28.226 %), Madonas novada pašvaldība (16.93402 %)
Ziemeļkurzemes	Jūrmala, Ventspils	Ventspils novads, Talsu novads, Tukuma novads, Kuldīgas novads (Alsungas pagasts, Ēdoles pagasts, Gudenieku pagasts, Īvandes pagasts, Kabiles pagasts, Kuldīgas pilsēta, Kurmāles pagasts, Laidu pagasts, Padures pagasts, Pelču pagasts, Rendas pagasts, Rumbas pagasts, Snēpeles pagasts, Turlavas pagasts, Vārmes pagasts).	“Pentuļi”	Pašvaldības SIA “Ventspils labiekārtošanas kombināts” – Ventspils valstspilsētas pašvaldība (100.00 %)
			“Janvāri”	SIA “Atkritumu apsaimniekošanas sabiedrība “Piejūra”” – Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība (0.20339 %), Talsu novada pašvaldība (52.5325 %), Tukuma novada pašvaldība (47.26411 %).

Likumprojekta 2.pants paredz papildināt AAL ar definīciju “reģionālais atkritumu apsaimniekošanas centrs”. Reģionālais atkritumu apsaimniekošanas centrs   ir.
publiskas personas, publiski privāta vai privāta kapitālsabiedrība kas veic attiecīgā atkritumu apsaimniekošanas reģiona pašvaldību deleģētas funkcijas, īstenojot  valsts atkritumu apsaimniekošanas plānā un reģionālajā atkritumu apsaimniekošanas plānā noteiktos atkritumu apsaimniekošanas mērķus.

Plānā noteikts, ka RAAC var izveidot vienā no šādiem veidiem:
1)esošā sadzīves atkritumu poligona  operatora (kapitālsabiedrības)  pamatkapitāla palielināšana, iesaistoties AAR ietilpstošajām pašvaldībām;
2) jauna komersanta (piemēram, reorganizācijas ceļā) dibināšana;
3) sadzīves atkritumu poligonu apsaimniekojošā kapitālsabiedrība turpina savu saimniecisko darbību, nemainoties tās kapitāldaļu īpašnieku sastāvam.
Jāatzīmē, ka Plānā minētais RAAC izveidošanas veidu uzskaitījums nav izsmeļošs. Atbilstoši Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 160. pantam ir  iespējams atvasinātas publiskas personas kapitāla daļas nodot bez atlīdzības citai atvasinātai publiskai personai.

Reģionālo atkritumu apsaimniekošanas  centru veido kā publisku kapitālsabiedrību, ievērojot Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma, kā arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma (turpmāk – VPIL) 88. panta noteikumus.

Saskaņā ar VPIL 88.panta pirmo daļu, publiska persona savu funkciju efektīvai izpildei var dibināt kapitālsabiedrību vai iegūt līdzdalību esošā kapitālsabiedrībā, ja īstenojas viens no šādiem nosacījumiem: 1) tiek novērsta tirgus nepilnība — situācija, kad tirgus nav spējīgs nodrošināt sabiedrības interešu īstenošanu attiecīgajā jomā; 2) publiskas personas kapitālsabiedrības vai publisku personu kontrolētas kapitālsabiedrības darbības rezultātā tiek radītas preces vai pakalpojumi, kas ir stratēģiski svarīgi valsts vai pašvaldības administratīvās teritorijas attīstībai vai valsts drošībai; 3) tiek pārvaldīti tādi īpašumi, kas ir stratēģiski svarīgi valsts vai pašvaldības administratīvās teritorijas attīstībai vai valsts drošībai. Viens no VPIL 88. panta mērķiem ir ierobežot nepamatotu publiskas personas iesaistīšanos komercdarbībā, nosakot, ka tā ir pieļaujama tikai gadījumos, ja konkrētos mērķus nav iespējams efektīvi sasniegt citos veidos. Līdz ar to publiskai personai izvērtējums būtu jāveic arī gadījumos, kad publiskas personas kapitālsabiedrība vēlas paplašināt savu darbību. Tikai pēc VPIL 88. pantā minētā izvērtējuma veikšanas publiskai personai ir pamats lemt par kapitālsabiedrības darbības paplašināšanu.  

Savukārt saskaņā ar VPIL 88.panta otro daļu, publiska persona pirms kapitālsabiedrības dibināšanas vai līdzdalības iegūšanas esošā kapitālsabiedrībā veic paredzētās rīcības izvērtējumu, ietverot arī ekonomisko izvērtējumu, lai pamatotu, ka citādā veidā nav iespējams efektīvi sasniegt šā panta pirmajā daļā noteiktos mērķus. Veicot izvērtējumu, publiska persona konsultējas ar kompetentajām institūcijām konkurences aizsardzības jomā un komersantus pārstāvošām biedrībām vai nodibinājumiem, kā arī ievēro komercdarbības atbalsta kontroles jomu regulējošu normatīvo aktu prasības. Detalizēts izvērtējums par RAAC izveidošanu ir sniegts Plāna 4.nodaļā, bet VPIL 88.panta otrajā daļā minētais izvērtējumu veiks pašvaldības pirms lēmuma pieņemšanas par RAAC dibināšanu.


Atbilstoši AAL 10.pantam un Pārejas noteikumu 49.punktam pašvaldībām ir jāizstrādā reģionālie atkritumu apsaimniekošanas plāni. Vispārīgas prasības reģionālo plānu saturam ir noteiktas Ministru kabineta 2021.gada 22.jūnija noteikumus Nr.397 “Noteikumi par atkritumu apsaimniekošanas valsts un reģionālajiem plāniem un atkritumu rašanās novēršanas valsts programmu”, tomēr šajos noteikumos nav ietvertas prasības attiecībā uz RAAC izveidi un darbību, tāpēc Likumprojektā ir jānosaka, ka pašvaldības, izstrādājot reģionālo atkritumu apsaimniekošanas plānu, tajā nosaka:
1) RAAC skaitu attiecīgajā AAR;
2) kuras pašvaldības piedalās attiecīgā RAAC izveidē;
3) sadzīves atkritumu poligonus, kuros tiks turpināta  sadzīves atkritumu apglabāšana, un sadzīves atkritumu poligonus, kuros sadzīves atkritumu apglabāšana tiks pārtraukta.
4) kārtību, kādā notiek sadarbība starp RAAC, ja vienā AAR ir izveidoti vairāki RAAC.

 Pašvaldībām, izstrādājot reģionālos atkritumu apsaimniekošanas plānus, būs jāizvērtē, kuros atkritumu poligonos tiks turpināta sadzīves atkritumu apsaimniekošana un kuros sadzīves atkritumu poligonos sadzīves atkritumu apglabāšana tiks ierobežota vai pārtraukta, vienlaikus izvērtējot iespējas veikt šādu poligonu darbības izmaiņas, piemēram, uzlabojot iespējas atkritumu šķirošanai, sagatavošanai pārstrādei, reģenerācijai vai sagatavošanai apglabāšanai. Tāpat arī nevar izslēgt situācijas, ka vienā AAR tiek izveidoti divi vai vairāki RAAC, tāpēc ir būtiski reģionālajā atkritumu apsaimniekošanas plānā ietvert arī RAAC sadarbības un koordinācijas modeli.

Atbilstoši Plānā un pētījumā “Investīciju vajadzību izvērtējums Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna 2021. - 2028. gadam izstrādei” (https://www.varam.gov.lv/lv/media/24929/download) ir sniegta informācija par poligonus apsaimniekojošo kapitālsabiedrību kapitāldaļu īpašniekiem. Gandrīz visu minēto poligonu kapitāldaļu īpašnieces ir pašvaldības, izņemot sadzīves atkritumu poligonu “Brakšķi”, kur Poligona
apsaimniekotāja SIA „Jelgavas komunālie pakalpojumi”, kā kapitāldaļu īpašnieki ir Jelgavas pilsētas dome
un SIA “KULK”. Jāatzīmē arī, ka ne visām  pašvaldībām pieder kapitāldaļas kapitālsabiedrībās, kuras apsaimnieko poligonus, šāda situācija ir, piemēram, Pierīgas AAR poligonā “Getliņi”, Liepājas AAR poligonā “Ķīvītes”, u.c.

RAAC nodrošinās atkritumu apsaimniekošanu tikai poligona teritorijas un infrastruktūras ietvaros. RAAC izveides laikā īpaša uzmanība tiks pievērsta tām pašvaldībām, kur sadzīves atkritumu poligoni pašlaik ir iekļauti pašvaldību kapitālsabiedrībās, kas vienlaikus nodarbojas arī ar sadzīves atkritumu apsaimniekošanu (savākšanu). RAAC veidošanas procesā tiks izvērtēts, kā uz poligona bāzes izveidotais RAAC šādā gadījumā tiek veidots kā atsevišķi nodalīta kapitālsabiedrība, kā arī kā tiks nodrošināts, ka RAAC uzticēto pārvaldes uzdevumu izpildi nepamatoti neietekmē attiecīgā atkritumu apsaimniekošanas kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar savākšanu, intereses. 

Pašreiz likumprojektā nav noteikti RAAC darbības principi. Ja reģionālais atkritumu apsaimniekošanas centrs atbilstoši publisko tiesību normatīvajam regulējumam un publiskas personas darbības priekšnosacījumiem privāto tiesību jomā patstāvīgi nenodrošina pašvaldības deleģētos pakalpojumus, tas atbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu vai publisko un privāto partnerību minēto pakalpojumu izvēlas minētā pakalpojuma sniedzēju, kurš ir saņēmis attiecīgas atļaujas minētā pakalpojuma sniegšanai.
Gadījumā, kad publisko iepirkumu vai publisko un privāto partnerību normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā rīkota procedūra konkrētā pakalpojuma nodrošināšanai ir noslēgusies bez rezultāta, reģionālais atkritumu apsaimniekošanas centrs nodrošina sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu nodrošināšanā, kas saistīti ar pārstrādi (izņemot bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādi), reģenerāciju vai atkritumu atkārtotas izmantošanas nodrošināšanu

Ņemot vērā likumprojektā ietvertās prasības RAAC izveidei, ir nepieciešams pārskatīt un precizēt AAL normas, nosakot darbības, kuras veiks RAAC. Atbilstoši Plānā minētajam, RAAC nodrošinās atkritumu poligonu apsaimniekošanu, nodrošinās saņemto atkritumu apstrādi, sagatavošanu pārstrādei, reģenerācijai, apglabāšanai un apglabāšanu un atbilstošās infrastruktūras uzturēšanu. Pašreiz AAL prasības sadzīves atkritumu poligonu apsaimniekotāju darbībām ir noteiktas 22.pantā, kā arī atsevišķi aspekti ir skarti 8.panta pirmajā daļā (par veiktās  pētniecības un attīstības darbības rezultātiem un to ieviešanu), 18.panta otrajā daļā (pašvaldību sagatavotais darba uzdevums sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu publiskajamiepirkumam, 20.panta piektajā daļā attiecībā uz RAAC iesaistīšanos  sadzīves atkritumu sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un materiālu reģenerācijas mērķu sasniegšanā).

AAL 21.pantā pašreiz ir noteikts, ka visi atkritumi ir jāapglabā attiecīgā AAR ietvaros, savukārt pašvaldībām ir jāslēdz līgums par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu. Ņemot vērā RAAC izveidošanu, likumprojektā ir nepieciešams noteikt, ka to pašvaldību administratīvajās teritorijās, kuras atrodas attiecīgajā atkritumu apsaimniekošanas reģionā, radītos sadzīves atkritumus apglabā tikai attiecīgā atkritumu apsaimniekošanas reģiona sadzīves atkritumu poligonā, kurā tiek turpināta sadzīves atkritumu apglabāšana. Lai nodrošinātu, ka notiek pāreja no pašreizējiem desmit atkritumu apsaimniekošanas reģioniem uz reģionālajiem atkritumu apsaimniekošanas centriem, likumprojekta pārejas noteikumos ir noteikts, ka minētais grozījums AAL 21.panta pirmajā daļā stāsies spēkā 2024.gada 1.janvārī.

Pašreiz Atkritumu apsaimniekošanas likuma 21.pants nosaka, ka pašvaldība slēdz līgumu ar šā poligona apsaimniekotāju par tās administratīvajā teritorijā savākto sadzīves atkritumu apglabāšanu. Detālas prasības minētajam līgumam ir noteiktas Ministru kabineta 2016.gada 30.augusta noteikumos Nr.588 “Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 5.2.1. specifiskā atbalsta mērķa "Veicināt dažāda veida atkritumu atkārtotu izmantošanu, pārstrādi un reģenerāciju" 5.2.1.2. pasākuma "Atkritumu pārstrādes veicināšana" un 13.1.3. specifiskā atbalsta mērķa "Atveseļošanas pasākumi vides un reģionālās attīstības jomā" 13.1.3.2. pasākuma "Atkritumu atkārtota izmantošana, pārstrāde un reģenerācija" īstenošanas noteikumi”, kuru 15.1 punktā norādīts, ka minētais līgums ir pakalpojuma līgums, kuru slēdz sadzīves atkritumu apglabāšanas sabiedriskā pakalpojuma sniedzējs   - ar katru sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģiona attiecīgo pašvaldību. Izstrādājot reģionālo atkritumu apsaimniekošanas plānu atbilstoši likumprojekta 10.1 pantam, tajā tiks noteikti poligoni, kuros tiks turpināta sadzīves atkritumu apglabāšana, un poligoni, kuros sadzīves atkritumu apglabāšana netiks turpināta. Lai nodrošinātu, ka atkritumu apsaimniekošanas reģiona apsaimniekotajā sadzīves atkritumu poligonā nonāk attiecīgā atkritumu apsaimniekošanas reģionā radītie atkritumi, likumprojektā tiek noteikts, ka pašvaldība slēdz līgumu ar reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru par tās administratīvajā teritorijā savākto sadzīves atkritumu apglabāšanu. Lai nodrošinātu tiesisko paļāvību to sadzīves atkritumu poligonu, kuros atkritumu apglabāšana netiks turpināta, apsaimniekotājiem un pašvaldībām, kuras apglabā atkritumus attiecīgajā poligonā, ir paredzēts noteikt, ka, ja sadzīves atkritumu poligonā netiks turpināta atkritumu apglabāšana, līgums starp pašvaldību un poligona apsaimniekotāju par tās administratīvajā teritorijā savākto sadzīves atkritumu apglabāšanu, kas noslēgts līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, ir spēkā līdz līguma noteiktā termiņa beigām un nav pagarināms.

 
 Papildus AAL noteiktajam un lai veicinātu RAAC iesaisti AAR atkritumu apsaimniekošanā un reģionālā atkritumu apsaimniekošanas plāna realizācijā, likumprojektā tiks noteikts, ka pašvaldības, ievērojot normatīvo aktu par pašvaldībām un Valsts pārvaldes iekārtas likuma noteikumus, var deleģēt RAAC šādus pārvaldes uzdevumus:
1) nodrošināt atkritumu apsaimniekošanas reģionālā plāna ieviešanu, ņemot vērā šajā likumā noteikto pašvaldību kompetenci atkritumu apsaimniekošanas jomā;
2) patstāvīgi vai sadarbībā ar attiecīgā atkritumu apsaimniekošanas reģiona pašvaldībām un  šā likuma 18. panta noteiktajā kārtībā izraudzīto atkritumu apsaimniekotāju veicināt iedzīvotāju aktīvu iesaisti atkritumu šķirošanā, rīkojot izglītošanas pasākumus un atkritumu šķirošanu veicinošas kampaņas, kā arī atbalstot iedzīvotāju iniciatīvas;
3) apkopot informāciju par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu attiecīgajā atkritumu apsaimniekošanas reģionā un katrā atkritumu apsaimniekošanas reģiona pašvaldībā, kura ietilpst attiecīgajā reģionālajā atkritumu apsaimniekošanas centrā, lai izvērtētu atkritumu pārstrādes un atkritumu apglabāšanas samazināšanas mērķu izpildi, un pēc pieprasījuma sniegt to valsts un pašvaldību iestādēm.
Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 43.panta pirmajai daļai RAAC atradīsies to pašvaldību pakļautībā, kuras RAAC būs deleģējušas attiecīgos pārvaldes uzdevumus.

Plāns paredz, ka AAR robežu pārskatīšana un reģionālās pieejas turpmāka attīstība īstenojama šādos termiņos:
1)Līdz 2021.gada maija beigām Ministru kabinets nosaka jaunos AAR, tajās ietilpstošās pašvaldības (Noteikumu projekts ir izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2021.gada 22.aprīlī, pašlaik notiek noteikumu projekta saskaņošanas process)[3];
2)Līdz 2022.gada 31.decembrim AAR pašvaldības izstrādā un apstiprina reģionālos atkritumu apsaimniekošanas plānus;
3)Līdz 2023.gada 31.decembrim pašvaldības uz Sadzīves atkritumu poligonu bāzes izveido reģionālos atkritumu apsaimniekošanas centrus (turpmāk - RAAC), kas nodrošina atkritumu apstrādi, sagatavošanu pārstrādei, reģenerācijai, apglabāšanai un apglabāšanu
4)Līdz 2024.gada beigām RAAC ir  saņēmis piesārņojošās darbības atļauju, reģistrējies Sabiedriski pakalpojumu regulēšanas komisijā (turpmāk – SPRK) un iesniedzis SPRK apstiprināšanai sadzīves atkritumu apglabāšanas tarifu.
Detalizēta informācija par atkritumu apsaimniekošanas reģionu skaita samazināšanas pamatojumu ir sniegta Plāna 4.nodaļā.

Ņemot vērā RAAC izveidi un to funkcijas, ir pamatoti ietvert AAL vairākus pārejas noteikumus, lai noteiktu, ka:
1)pašvaldības līdz 2023. gada 30.jūnijam izstrādā un apstiprina reģionālos atkritumu apsaimniekošanas plānus,
2)pašvaldības līdz 2023.gada 30.decembrim izveido RAAC;
3)Likuma 21. panta pirmajā daļā noteiktais pienākums par pašvaldības administratīvajā teritorijā radīto sadzīves atkritumus apglabāšanu tajā sadzīves atkritumu poligonā vai nodošanu attiecīgajās pārkraušanas stacijās piemērojams līdz attiecīgajā teritorijā izveidotā atkritumu apsaimniekošanas reģiona centra darbības uzsākšanai, bet ne ilgāk kā līdz 2023. gada 31. decembrim.

Ir aktualizējies jautājums par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu pēc administratīvi teritoriālās reformas. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pārejas noteikumu 6.punkta otrais teikums nosaka, ka novada pašvaldība ir attiecīgajā novadā iekļauto pašvaldību institūciju, finanšu, mantas, tiesību un saistību pārņēmēja.
Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 8.panta pirmās daļas 3.apakšpunktam pašvaldība izdod saistošos noteikumus par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā, nosakot šīs teritorijas dalījumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonās. No minētā regulējuma var secināt, ka pašvaldība caur saistošajiem noteikumiem un pašvaldības teritorijas iedalījumu atkritumu apsaimniekošanas zonās nosaka, cik atkritumu apsaimniekotāju sniegs sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus pašvaldības administratīvajā teritorijā, jo atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 18.panta pirmajai daļai Pašvaldība publisko iepirkumu vai publisko un privāto partnerību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izvēlas atkritumu apsaimniekotāju, kurš veiks sadzīves atkritumu un mājsaimniecībās radīto būvniecības atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu, šķirošanu un uzglabāšanu attiecīgajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonā, par piedāvājuma izvēles kritēriju nosakot saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu.
Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 18.panta sestajai daļai Pašvaldība slēdz līgumu ar atkritumu apsaimniekotāju, kurš izraudzīts publisko iepirkumu vai publisko un privāto partnerību regulējošos normatīvajos aktos teiktajā kārtībā un attiecīgajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonā pēc iepriekšējā līguma darbības termiņa beigām veiks sadzīves atkritumu savākšanu, tai skaitā dalīto savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu, šķirošanu un uzglabāšanu vai mājsaimniecībās radīto būvniecības atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu, šķirošanu un uzglabāšanu. Šā panta trešajā daļā noteiktajā gadījumā – ja vairākas pašvaldības ir izveidojušas vienu atkritumu apsaimniekošanas zonu -  līgumu ar izraudzīto atkritumu apsaimniekotāju katra pašvaldība slēdz atsevišķi.
Ministru kabineta 2016.gada 16.augusta noteikumu Nr.546 “Noteikumi par minimālajām prasībām, kas iekļaujamas darba uzdevumā, pašvaldībai izraugoties sadzīves atkritumu apsaimniekotāju, un atkritumu apsaimniekošanas līgumu būtiskie nosacījumi” 7.1.apakšpunktā noteikts, ka Pašvaldība, slēdzot līgumu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma sniegšanu (turpmāk – apsaimniekošanas līgums), papildus Civillikumā noteiktajam iekļauj tādu būtiskus līguma nosacījumu kā atkritumu apsaimniekošanas zona, ja pašvaldības administratīvā teritorija sadalīta vairākās zonās.

Atbilstoši Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 17. punktam, 2021. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlētā novada dome izvērtē novadu veidojošo bijušo pašvaldību pieņemtos saistošos noteikumus un pieņem jaunus novada saistošos noteikumus. Līdz novada saistošo noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2022. gada 31. decembrim ir spēkā novadu veidojošo bijušo pašvaldību saistošie noteikumi, izņemot saistošos noteikumus par teritorijas plānojumu, kurus izstrādā līdz 2025. gada 31. decembri.

Lai nodrošinātu turpmāko sadzīves atkritumu apsaimniekošanu pašvaldības administratīvajā teritorijā pēc  administratīvi teritoriālās reformas un pēc līguma par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu darbības termiņa beigām, pašvaldībām ir jāpieņem jauni saistošie noteikumi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, kurā noteikts pašvaldības administratīvās teritorijas iedalījums atkritumu apsaimniekošanas zonās, ņemot vērā, ka pašreiz spēkā esošie saistošie noteikumi ir spēkā līdz 2022.gada 31.decembrim, kā arī ievērojot pārejo pašvaldības teritorijā noslēgto līgumu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu beigu termiņus.


[1] Eiropas Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par ES atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktu īstenošanu, tostarp agrīnā brīdinājuma ziņojums par dalībvalstīm, kuras varētu nesasniegt 2020. gadam izvirzīto mērķrādītāju attiecībā uz sadzīves atkritumu sagatavošanu atkalizmantošanai/pārstrādi. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52018SC0420

[2] ESAO, 2019. Vides raksturlielumu pārskats Latvija, 2019. Pieejams:http://www.oecd.org/latvia/esao-vides-raksturlielumu-parskats-par-latviju-2019-gads-f42e7030-lv.htm

[3] 2021.gada 22.aprīlī valsts sekretāru sanāksmē izsludināts MK noteikumu projekts “"Noteikumi par atkritumu apsaimniekošanas reģioniem"(VSS-366), pieejams: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40501277

 

Likumprojekts tiek papildināts ar definīciju “reģionālais atkritumu apsaimniekošanas centrs”. Likumprojekta 5.panta redakcijā izteiktajā jaunajā  10.1 pantā tiek noteiktas reģionālajos atkritumu apsaimniekošanas plānos ietveramās prasības attiecībā uz RAAC izveidošanu,  kā arī tiek norādītas atsevišķas pārvaldes funkcijas, kuras pašvaldība var deleģēt RAAC. Ņemot vērā, ka RAAC pildīs arī sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonu funkcijas, tiek precizēta 8.panta pirmās daļas 8.un 9.punkts (par veiktās  pētniecības un attīstības darbības rezultātiem un to ieviešanu, un par iedzīvotāju aktīvu iesaisti atkritumu šķirošanā) un 8.panta 1.1 daļa par RAAC veiktās pētniecības un attīstības darbības rezultātu apstiprināšanu, 18.panta otrā daļa (pašvaldību sagatavotais darba uzdevums sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu publiskajam iepirkumam), 20.panta piektā un sestā daļa (attiecībā uz RAAC  iesaistīšanos atkritumu sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un materiālu reģenerācijas mērķu sasniegšanā),  21.panta pirmā daļa (attiecībā uz  līgumu par sadzīves atkritumu apglabāšanu), kā arī 22.pants attiecībā uz RAAC darbībām. AAL pārejas noteikumi tiks papildināti ar termiņiem RAAC izveidei, kā arī tiks ietverts pārejas periods, līdz kuram tiks piemērotas 21.panta prasības par atkritumu nogādāšanu uz atkritumu poligonu vai uz atkritumu poligona pārkraušanas staciju.
Lai nodrošinātu, ka notiek pāreja no pašreizējiem desmit atkritumu apsaimniekošanas reģioniem uz reģionālajiem atkritumu apsaimniekošanas centriem, likumprojekta pārejas noteikumos ir noteikts, ka minētais grozījums AAL 21.panta pirmajā daļā stāsies spēkā 2024.gada 1.janvārī.
Pašreiz Atkritumu apsaimniekošanas likuma 21.pants nosaka, ka pašvaldība slēdz līgumu ar šā poligona apsaimniekotāju par tās administratīvajā teritorijā savākto sadzīves atkritumu apglabāšanu. Izstrādājot reģionālo atkritumu apsaimniekošanas plānu atbilstoši likumprojekta 10.1 pantam, tajā tiks noteikti poligoni, kuros tiks turpināta sadzīves atkritumu apglabāšana, un poligoni, kuros sadzīves atkritumu apglabāšana netiks turpināta. Lai nodrošinātu, ka atkritumu apsaimniekošanas reģiona apsaimniekotajā sadzīves atkritumu poligonā nonāk attiecīgā atkritumu apsaimniekošanas reģionā radītie atkritumi, likumprojektā tiek noteikts, ka pašvaldība slēdz līgumu ar reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru par tās administratīvajā teritorijā savākto sadzīves atkritumu apglabāšanu. Lai nodrošinātu tiesisko paļāvību to sadzīves atkritumu poligonu, kuros atkritumu apglabāšana netiks turpināta, apsaimniekotājiem un pašvaldībām, kuras apglabā atkritumus attiecīgajā poligonā, ir paredzēts noteikt, ka, ja sadzīves atkritumu poligonā netiks turpināta atkritumu apglabāšana, līgums starp pašvaldību un poligona apsaimniekotāju par tās administratīvajā teritorijā savākto sadzīves atkritumu apglabāšanu, kas noslēgts līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, ir spēkā līdz līguma noteiktā termiņa beigām un nav pagarināms.
 

4. Izvērtējot atkritumu apsaimniekošanas nozares tendences, kā arī praksē piemērojot Ministru kabineta 2021.gada 25.februāra noteikumus Nr.134 “Finanšu nodrošinājuma piemērošanas kārtība atkritumu apsaimniekošanas darbībām”, tika secināts, ka ir nepieciešams precizēt AAL, paredzot,  ka, ja atkritumu apsaimniekotājam ir izsniegtas vairākas atļaujas AAL 12. panta pirmajā daļā minētajām darbībām vai atkritumu pārstrādei vai reģenerācijai atbilstoši normatīvajiem aktiem par piesārņojumu, tas iesniedz VVD vienu finanšu nodrošinājumu par to atkritumu apsaimniekošanas darbību, par kuru jāiesniedz lielākais finanšu nodrošinājums, vienlaikus paredzot, ka šis finanšu nodrošinājuma ir attiecināms uz visām atkritumu apsaimniekošanas atļaujām, kuras ir izsniegtas attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam. Līdzīgas prasības ir jānosaka arī attiecībā uz atkritumu tirgotājiem un atkritumu apsaimniekošanas starpniekiem, kuri ir reģistrējušies VVD un kuriem ir izsniegta arī atļauja AAL 12. panta pirmajā daļā minētajām darbībām vai atkritumu pārstrādei vai reģenerācijai atbilstoši normatīvajiem aktiem par piesārņojumu. Likumprojekts nosaka termiņu, kādā atkritumu apsaimniekotājs, atkritumu tirgotājs vai atkritumu apsaimniekošanas starpnieks iesniedz VVD finanšu nodrošinājumu atkritumu apsaimniekošanas darbībām, kā arī sekas finanšu nodrošinājuma neiesniegšanai – atkritumu apsaimniekošanas atļaujas vai reģistrācijas VVD atcelšana. Ir arī nepieciešams noteikt, ka finanšu nodrošinājums nav nepieciešams biogāzes ražošanas vai kompostēšanas iekārtām, kuru operators biogāzes vai komposta ražošanai izmanto augkopības atkritumus un kuru darbībai ir izsniegta atļauja piesārņojošas darbības veikšanai atbilstoši normatīvajiem aktiem par piesārņojumu. Pašreiz AAL ir noteikts, ka finanšu nodrošinājums nav nepieciešams biogāzes ražošanas vai kompostēšanas iekārtām, kuru operators biogāzes vai komposta ražošanai izmanto dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un atvasinātos produktus, tāpēc šādu izņēmumu ir pamatoti attiecināt arī uz biogāzes ražošanas vai kompostēšanas iekārtām, kuru operators biogāzes vai komposta ražošanai izmanto augkopības atkritumus. Atceļot finanšu nodrošinājumu biogāzes ražošanas vai kompostēšanas iekārtām, kuru operators biogāzes vai komposta ražošanai izmanto augkopības atkritumus, tiktu veicināta šo atkritumu pārstrāde un reģenerācija, nodrošinot plānā un atkritumu apsaimniekošanas normatīvajos aktos noteikto atkritumu pārstrādes mērķu un atkritumu apglabāšanas mazināšanas mērķu izpildi.
 

Likumprojekta 7.pantā ietvertajos grozījumos AAL 12.pantā ir  paredzēts noteikt, ka, ja atkritumu apsaimniekotājam ir izsniegtas vairākas atļaujas šā panta pirmajā daļā minētajām darbībām vai atkritumu pārstrādei vai reģenerācijai atbilstoši normatīvajiem aktiem par piesārņojumu, tas var iesniegt Valsts vides dienestam vienu finanšu nodrošinājumu par to darbību, par kuru noteikts lielākais finanšu nodrošinājums, kas attiecināms uz visām atkritumu apsaimniekotājam izsniegtajām atļaujām. Likumprojekta 8.pantā ietvertajos grozījumos AAL 12.¹ pantā ir paredzēts noteikt, ka, ja atkritumu apsaimniekotājs ir reģistrēts Valsts vides dienestā kā atkritumu tirgotājs vai atkritumu apsaimniekošanas starpnieks un tam ir izsniegta atļauja šā likuma 12. panta pirmajā daļā minēto darbību veikšanai vai atļauja atkritumu pārstrādei vai reģenerācijai atbilstoši normatīvajiem aktiem par piesārņojumu, vai atkritumu apsaimniekošanas atļauja atbilstoši šā panta pirmajai daļai, tas var iesniegt  Valsts vides dienestam vienu finanšu nodrošinājumu. Likumprojektā ir precizēts termiņš, kādā atkritumu apsaimniekotājam, atkritumu tirgotājam un atkritumu apsaimniekošanas starpniekam VVD ir jāiesniedz finanšu nodrošinājums atkritumu apsaimniekošanas darbībām.
Likumprojekta 7.pantā ietvertajos grozījumos AAL 12.pantā ir noteikts, ka finanšu nodrošinājums nav nepieciešams biogāzes ražošanas vai kompostēšanas iekārtām, kuru operators biogāzes vai komposta ražošanai izmanto augkopības atkritumus.

 

5.
AAL nepieciešams precizēt, nosakot, ka atkritumu pārvadāšanas  atļauja nav nepieciešama dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu pārvadāšanai, jo AAL 3.panta otrā daļa nosaka, ka šo likumu nepiemēro, ja citos normatīvajos aktos atkritumu apsaimniekošanai ir noteikta cita kārtība un tā attiecas uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam un uz kuriem attiecas normatīvie akti par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, izņemot tos blakusproduktus, kas paredzēti sadedzināšanai, apglabāšanai poligonā vai izmantošanai biogāzes ražošanas vai kompostēšanas iekārtās. ..  Vienlaikus  ir nepieciešams precizēt AAL 20.panta pirmās daļas 4.apakšpunktu, paredzot, ka atkritumu radītājs savus atkritumus ir tiesīgs nogādāt arī reģenerācijai komersantam, kurš ir saņēmis attiecīgu atļauju A vai B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai atbilstoši normatīvajiem aktiem par piesārņojumu. Minētais precizējums ir nepieciešams, tā kā atbilstoši AAL 1.panta 13.punktā noteiktajai definīcijai “atkritumu reģenerācija” minētais jēdziens ir plašāks un ietver atkritumu sagatavošanas darbības. Lai pilnveidotu atkritumu apsaimniekošanas atļauju izdošanu un atkritumu tirgotāju, un atkritumu apsaimniekošanas starpnieku reģistrāciju, ņemot vērā Valsts vides dienestā ieviestās datu un informācijas aprites sistēmas, ir nepieciešams precizēt AAL 12.panta otrajā daļā ietverto deleģējumu Ministru kabinetam noteikumiem par atkritumu savākšanas, pārvadāšanas, pārkraušanas, šķirošanas vai uzglabāšanas atļauju izsniegšanas, grozījumu izdarīšanas, aktualizācijas un atcelšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā Valsts vides dienests pieņem lēmumu par atteikumu izsniegt atkritumu savākšanas, pārvadāšanas, pārkraušanas, šķirošanas vai uzglabāšanas atļauju.


 

Likumprojekta 7.pantā izteiktajā AAL 12.pantā ir  paredzēts noteikt, ka atkritumu apsaimniekošanas atļauja nav nepieciešama dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu pārvadāšanai. Likumprojekta 13.panā izteiktais AAL 20.panta pirmās daļas 4.apakšpunktā precizēts, ka atkritumu radītājs vai valdītājs var pats nogādāt savus radītos atkritumus reģenerācijai komersantam, kurš ir saņēmis attiecīgu atļauju A vai B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai atbilstoši normatīvajiem aktiem par piesārņojumu.
 

6.
Izvērtējot publiski pieejamo informāciju, ir konstatēts, ka pastāv “pelēkais” tirgus, t.i.,   komersantiem un privātpersonas, kuras sludinājumu portālos un savās mājaslapās piedāvā atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus bez atbilstošas atļaujas, tādējādi atkritumus apsaimniekojot neatbilstoši vides aizsardzības prasībām, radot riskus apkārtējai vides stāvokļa pasliktināšanai. Tāpēc AAL ir jānosaka prasības komercdarbības ar atkritumiem reklamēšanai, paredzot, ka Komersants reklāmā norāda saņemtās atļaujas piesārņojošo darbību veikšanai vai atkritumu apsaimniekošanas atļaujas numuru un izsniegšanas datumu, vai arī Valsts vides dienesta lēmuma par atkritumu apsaimniekošanas tirgotāja vai atkritumu apsaimniekošanas starpnieka reģistrāciju numuru un lēmuma pieņemšanas datumu.
Lai nostiprinātu VVD kompetenci atkritumu apsaimniekošanas prasību īstenošanas uzraudzībā, ir nepieciešams paredzēt VVD tiesības izdarīt kontrolpirkumus. Tiek precizēts AAL 14.pants.


 

Likumprojekta 9.pants paredz papildināt AAL ar 12.2 pantu, kurā noteiktas prasības komercdarbības ar atkritumiem reklamēšanai. Savukārt likumprojekta 10.pantā papildināta AAL 14.panta pirmā daļa, paredzot   tiesības VVD darbiniekiem veikt kontrolpirkumus.
 

7.
Ministru kabinets ar 2020.gada 16.aprīļa rīkojumu Nr.197 “Par Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plānu 2020.-2030. gadam” apstiprināja Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plānu 2020.-2030. gadam, kurā ir paredzēti arī pasākumi, lai novērstu un mazinātu atkritumu dedzināšanu mājsaimniecībās izmantotajās apkures iekārtās.
Arī VARAM un VVD bieži saņem iedzīvotāju sūdzības par to, ka sadzīves atkritumi tiek dedzināti mājsaimniecībās, tādejādi radot smakas un gaisa piesārņojumu ar sadzīves atkritumu nepilnīgas sadegšanas rezultātā radītiem ķīmisko vielu savienojumiem, kas var būt bīstami dzīvībai un veselībai. Tāpēc AAL ir nepieciešams papildināt, nosakot, ka atkritumu dedzināšana ir atļauta tikai speciālās sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtās, kuras ir saņēmušas piesārņojošas darbības atļauju. VARAM, atbilstoši AAL 8.panta otrajai un trešajai daļai izvērtējot pašvaldību saistošos noteikumus par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, ir konstatējusi, ka pašvaldības savos saistošajos noteikumos bieži nosaka prasības sadzīves atkritumu, it īpaši parku un dārzu atkritumu, sadedzināšanai savas administratīvajās teritorijās. Ņemot vērā subsidiaritātes principu, VARAM ieskatā šāda pašvaldību iniciatīva ir vērtējama pozitīvi, jo pašvaldības vislabāk pārzin situāciju savās administratīvajās teritorijās. Ņemot vērā publiski pieejamo informāciju par dažādām augu slimībām un to ierobežošanas metodēm, VARAM ir arī konsultējies ar Valsts augu aizsardzības dienestu un saņēmis informāciju par augu slimībām, kuras ir iespējams ierobežot, tikai sadedzinot inficētos augus vai to daļas. Tāpēc ir pamatoti likumprojektā noteikt, ka  citās apkures iekārtās vai ugunskuros atkritumu dedzināšana ir aizliegta, izņemot dārzu un parku atkritumu dedzināšanu to rašanās vietās atbilstoši pašvaldības saistošajiem noteikumiem, un gadījumus, kad tas ir nepieciešams atbilstoši normatīvajiem aktiem par augu aizsardzību.

 

Likumprojekta 11.pantā ir paredzēts precizēt AAL 15.panta pirmo daļu.
 

8.
AAL 20. panta ceturtā daļa paredz, ka pašvaldība sadarbībā ar atkritumu apsaimniekotāju, kuru tā izraudzījusies atbilstoši AAL 18.panta pirmajai daļai, organizē sadzīves atkritumu atsevišķu savākšanu pašvaldības administratīvajā teritorijā atbilstoši Ministru kabineta noteiktajām atkritumu kategorijām un termiņam. Minētā panta piektā daļa paredz, ka pašvaldība, AAL 18. panta pirmajā daļā minētais atkritumu apsaimniekotājs un atkritumu apsaimniekotājs, kurš veic atkritumu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi vai materiālu reģenerāciju nodrošina šā panta ceturtajā daļā minēto atkritumu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi un materiālu reģenerāciju atbilstoši Ministru kabineta noteiktajiem atkritumu sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un materiālu reģenerācijas mērķiem.  Savukārt šā panta septītā daļa noteic, ka būvdarbu veicēji Ministru kabineta noteiktajā apjomā un termiņā nodrošina Ministru kabineta noteikumos noteikto būvniecības un būvju nojaukšanas atkritumu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi vai materiālu reģenerāciju, tai skaitā izmantošanu izrakto tilpju aizpildīšanai. Proti, minētās tiesību normas paredz pašvaldības un privātpersonu pienākumus, kas īstenojami Ministru kabineta noteikumos noteiktā kārtībā, bet neparedz deleģējumu Ministru kabinetam. Tāpēc ir nepieciešams precizēt šo deleģējumu atbilstoši Ministru kabineta 2021.gada 26.oktobra sēdes protokollēmumā nolemtajam (protokols Nr.72, 23.§ 3.punktam).
Pašreiz AAL  20.panta piektā daļa nosaka, ka pašvaldība, šā likuma 18. panta pirmajā daļā minētais atkritumu apsaimniekotājs un atkritumu apsaimniekotājs, kurš veic atkritumu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi vai materiālu reģenerāciju, nodrošina šā panta ceturtajā daļā minēto atkritumu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi un materiālu reģenerāciju atbilstoši Ministru kabineta noteiktajiem atkritumu sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un materiālu reģenerācijas mērķiem. Lai nodrošinātu mājsaimniecību veikto bioloģiski noārdāmo atkritumu kompostēto atkritumu daudzumu un iekļautu tos aprēķinos par pārstrādātajiem sadzīves atkritumu daudzumiem, ir nepieciešams ietvert deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā Vides aizsardzības un reģionālā attīstības ministrija nodrošina  mājsaimniecībās kompostēto bioloģisko atkritumu daudzuma noteikšanu svara vienībās, un noteikšanas biežumu.

Likumprojektā ir paredzēts noteikt, ka reģionālais atkritumu apsaimniekošanas centrs nodrošinās minēto mērķu izpildi kopā ar pašvaldību un atkritumu apsaimniekotāju, kuru pašvaldība ir izraudzījusies atbilstoši AAL 18.pantam, kā arī atkritumu apsaimniekotājs, kurš veic atkritumu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi vai materiālu reģenerāciju. Minētie grozījumi nepasliktina atkritumu pārstrādes vai reģenerācijas komersanta iespējas veikt atkritumu apsaimniekošanas darbības, jo šis komersants joprojām var veikt sadzīves atkritumu pārstrādi vai reģenerāciju.

AAL neparedz, ka atkritumu apsaimniekotāju, kurš veic atkritumu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi vai materiālu reģenerāciju, pašvaldība izraugās AAL 18.pantā noteiktajā kārtībā. Faktiski atkritumu pārstrādes vai reģenerācijas komersantu darbību paredzētās izmaiņas AAL neietekmēs.
AAL 18.panta pirmā daļa paredz, ka pašvaldība publisko iepirkumu vai publisko un privāto partnerību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izvēlas atkritumu apsaimniekotāju, kurš veiks sadzīves atkritumu un mājsaimniecībās radīto būvniecības atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu, šķirošanu un uzglabāšanu attiecīgajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonā, par piedāvājuma izvēles kritēriju nosakot saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Ministru kabineta 2016.gada 16.augusta noteikumu Nr.546 “Noteikumi par minimālajām prasībām, kas iekļaujamas darba uzdevumā, pašvaldībai izraugoties sadzīves atkritumu apsaimniekotāju, un atkritumu apsaimniekošanas līgumu būtiskie nosacījumi” (turpmāk – MK noteikumi Nr.546) 4.punkts paredz, ka pašvaldība darba uzdevumā, izraugoties sadzīves atkritumu apsaimniekotāju, nosaka mērķus atbilstoši normatīvajiem aktiem par atkritumu dalītu savākšanu, sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi un materiālu reģenerāciju, veicamās darbības un pasākumus, kas nepieciešami mērķu sasniegšanai administratīvajā teritorijā, kā arī atkritumu apsaimniekotāja pienākumu nodrošināt attiecīgo pasākumu izpildi, lai noteiktajā termiņā sasniegtu izvirzītos mērķus. MK noteikumu Nr.546 7.4.10.apakšpunkts nosaka, ka viens no iemesliem, kuru dēļ līgumslēdzējpusēm ir tiesības vienpusēji atkāpties vai izbeigt noslēgto līgumu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, ir fakts, ka atkritumu apsaimniekotājs nav izpildījis apsaimniekošanas līgumā un normatīvajos aktos par atkritumu dalītu savākšanu, sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi, materiālu reģenerāciju noteiktos sadzīves atkritumu sagatavošanas, pārstrādes un materiālu reģenerācijas mērķus un to izpildes termiņus. Šādā gadījumā pašvaldība nosaka, kad minētā neizpilde var būt par pamatu apsaimniekošanas līguma izbeigšanai. Ņemot vērā likumprojektā noteiktos reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru pienākumus un darbības, ir pamatoti noteikt, ka arī reģionālie atkritumu apsaimniekošanas centri ir atbildīgu par sadzīves atkritumu sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un materiālu reģenerācijas mērķu izpildi.

Likumprojektā jāparedz, ka būvdarbu veicēji, kuru saimnieciskās darbības rezultātā rodas būvniecības atkritumi vai būvju nojaukšanas atkritumi, šo atkritumu apsaimniekošanai saņem atļauju atbilstoši AAL 12.pantam vai normatīvajiem aktiem  par piesārņojumu, vai arī slēdz līgumu ar atkritumu apsaimniekošanas komersantu, kuram ir attiecīgās atļaujas, izņemot gadījumus, kad būvniecības vietā iegūto atkritumu reģenerācija un turpmākā izmantošana attiecīgajā būvniecības vietā atbilst apstiprinātajam būvprojektam. Tāpēc attiecīgi nepieciešams precizēt AAL 20.pantu.

Likumprojekta 13.pantā rosinātajos grozījumos AAL 20.panta piektajā daļā atbildība par sadzīves atkritumu sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, parstrādes un reģenerācijas mērķu sasniegšanu ir noteikta arī reģionālajam atkritumu apsaimniekošanas centram.  Precizēts deleģējums Ministru kabinetam noteikt prasības dalīti savācamām sadzīves atkritumu kategorijām un termiņus dalītās savākšanas uzsākšanai, kā arī noteikt atkritumu sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un materiālu reģenerācijas mērķus un  mērķus būvniecības un būvju nojaukšanas atkritumu sagatavošanai atkārtotai izmantošanai, pārstrādei vai materiālu reģenerācijai, kā arī kārtībai, kādā Vides aizsardzības un reģionālā attīstības ministrija nodrošina  mājsaimniecībās kompostēto bioloģisko atkritumu daudzuma noteikšanu svara vienībās, un noteikšanas biežumu.

Tiek arī noteikts, ka būvdarbu veicēji, kuru saimnieciskās darbības rezultātā rodas būvniecības atkritumi vai būvju nojaukšanas atkritumi, šo atkritumu apsaimniekošanai saņem atļauju atbilstoši šā likuma 12.pantam vai normatīvajiem aktiem  par piesārņojumu, vai arī slēdz līgumu ar atkritumu apsaimniekošanas komersantu, kuram ir attiecīgās atļaujas, izņemot gadījumus, kad būvniecības vietā iegūto atkritumu reģenerācija un turpmākā izmantošana attiecīgajā būvniecības vietā atbilst apstiprinātajam būvprojektam.
 

9.
Lai nodrošinātu pārdomātu un efektīvu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu valsts līmenī, nodrošinot iespēju iedzīvotājiem iesaistīties atkritumu dalītajā vākšanā, tādējādi  ne tikai veicinot iespēju iedzīvotājiem samazināt atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, bet arī veicinot atkritumu pārstrādi un virzību uz aprites ekonomiku, saglabājot resursus ekonomiskajā apritē, ir nepieciešams ietvert deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kritērijus un kārtību, kādā novērtē sadzīves atkritumu, bioloģiski noārdāmo atkritumu, tekstilmateriālu atkritumu,  sadzīvē radušos bīstamo atkritumu un nolietoto riepu dalītās savākšanas pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem, kā arī prasības Eiropas Komisijas informēšanai.  Pašvaldībām netiek noteiktas jaunas papildus prasības, jo jau pašreiz AAL 20.panta ceturtā un piektā daļa, un 22.panta vienpadsmitā daļa paredz, ka pašvaldības ir atbildīgas par atkritumu dalītās savākšanas sistēmas izveidošanu savā administratīvajā teritorijā, kā arī par sadzīves atkritumu sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un materiālu reģenerācijas, un atkritumu apglabāšanas apjoma samazināšanas mērķu izpildi. Tāpēc attiecīgi nepieciešams precizēt AAL 20. un 22.pantu.
Atkritumu apsaimniekošanas likuma 22.panta 1.¹ daļā ir noteikts, ka sadzīves atkritumu poligona īpašnieks vai apsaimniekotājs, pašvaldība, kas ir noslēgusi līgumu ar sadzīves atkritumu poligona apsaimniekotāju par tās administratīvajā teritorijā savākto sadzīves atkritumu apglabāšanu sadzīves atkritumu poligonā, un šā likuma 18. panta pirmajā daļā minētais atkritumu apsaimniekotājs nodrošina sadzīves atkritumu poligonā apglabātā sadzīves atkritumu daudzuma samazināšanu. Jāņem vērā, ka sadzīves atkritumu poligonā apglabātais sadzīves atkritumu apjoms ir atkarīgs no pašvaldības un atkritumu apsaimniekotāja, ar ko tā ir noslēgusi līgumu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu veiktajiem pasākumiem attiecībā uz atkritumu dalīto savākšanu, sagatavošanu atkārtotai izmantošanai un pārstrādei, kā arī plānotajiem atkritumu pārstrādes un reģenerācijas pasākumiem. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 19.novembra direktīvas 2008/98/EK prasībām, 2025.gadā ir jānodrošina, ka tiek  pārstrādāti 55% no radītajiem sadzīves atkritumiem, 2030.gadā – 60%, un 2035.gadā – 65% no radītajiem sadzīves atkritumiem. Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.-2028.gadam ir iekļauti pasākumi un to realizācijas nepieciešamie pasākumi apglabāto atkritumu apjomu samazināšanai un pārstrādes veicināšanai, kā arī nepieciešamās investīcijas, kā arī iezīmēta virzība uz tādu atkritumu poligonu skaita samazināšanu, kuros tiks turpināta sadzīves atkritumu apglabāšana.

Pašreiz spēkā esošā AAL 22.panta trešā daļa nosaka, ka sadzīves atkritumu poligona īpašnieks vai apsaimniekotājs nodrošina, ka attiecīgajā poligonā sadzīves vai ražošanas atkritumi tiek sagatavoti apglabāšanai, vai arī to, ka poligonā pieņem apglabāšanai sagatavotus atkritumus, ja attiecīgajā poligonā netiek veikta sadzīves atkritumu sagatavošana apglabāšanai. Tā kā RAAC tiek veidoti uz sadzīves atkritumu poligonus apsaimniekojošo kapitālsabiedrību bāzes, ir nepieciešams attiecīgi precizēt AAL 22.panta trešo daļu. AAL ir norādīts, ka  apglabāšanai sagatavoti atkritumi apglabāšanai poligonā tiek pieņemti tādā gadījumā, ja sadzīves atkritumu poligonā netiek veiktas attiecīgās darbības sadzīves atkritumu sagatavošanai apglabāšanai.  Sadzīves atkritumu poligona tiesības veikt attiecīgās darbības atkritumu sagatavošanai apglabāšanai ir norādītas poligonu darbībai izsniegtajā A vai B kategorijas atļaujā piesārņojošās darbības veikšanai. Kritēriji, pēc kuriem konstatē, ka sadzīves atkritumi ir sagatavoti apglabāšanai, ir noteikti Ministru kabineta 2011.gada 27.decembra noteikumu Nr.1032 “Noteikumi par atkritumu poligoniem” 4.2.nodaļā.

Likumprojekts arī paredz noteikt, ka reģionālie atkritumu apsaimniekošanas centri ir atbildīgi par atkritumu apglabāšanas apjoma samazināšanas mērķu izpildi. Atbilstoši Likumprojekta 10.¹ panta pirmajā daļā noteiktajam pašvaldības nosaka sadzīves atkritumu poligonu skaitu un to darbības nosacījumus atkritumu apsaimniekošanas reģionā, kā arī reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru skaitu reģionā un pašvaldības, kuras piedalās konkrētā reģionālā atkritumu apsaimniekošanas centra izveidē un darbībā. Tāpēc ir nepieciešams precizēt AAL 22.pantu, paredzot reģionālā atkritumu apsaimniekošanas centra atbildību par atkritumu apglabāšanas apjoma samazināšanas mērķu izpildi.
 

Likumprojekta 13.pantā precizētajā AAL 20.panta 11.daļā ir ietverts deleģējums Ministru kabinetam noteikt kritērijus un kārtību, kādā novērtē sadzīves atkritumu, bioloģiski noārdāmo atkritumu, tekstilmateriālu atkritumu, sadzīvē radušos bīstamo atkritumu un nolietoto riepu dalītās savākšanas pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem, bet 5.¹ daļā , kā arī noteikt ziņojumu iesniegšanas kārtību Eiropas Komisijai par sadzīves atkritumu sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un materiālu reģenerācijas mērķu izpildi, kā arī par apglabājamo atkritumu daudzumu samazināšanas mērķa izpildi.

10.
Atbilstoši pašreiz spēkā esošajam regulējumam[1] komersantiem, kuriem ir nepieciešamas arī licences metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai (turpmāk – licence), ir vispirms jāsaņem atļauja A vai B kategorijas piesārņojošas darbības veikšanai, vai atkritumu apsaimniekošanas atļauja, kā arī jāiesniedz VVD finanšu nodrošinājums atkritumu apsaimniekošanai. VVD un citu institūciju rīcībā ir pietiekama informācija par attiecīgo komersantu veiktajām darbībām ar metāllūžņiem. Izvērtējot esošo situāciju, tiek paredzēts mazināt administratīvo slogu atceļot normatīvajos aktos noteikto prasību, ka metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai ir nepieciešama licence līdz ar to nebūs arī jāmaksā nodeva par šo licenci.
Ņemot vērā to, ka Likumprojekts paredz, ka metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai vairs nebūs nepieciešama licence, pēc Likumprojekta spēkā stāšanās Valsts vides dienests no valsts pārvaldes pakalpojumu portāla www.latvija.lv dzēsīs pakalpojuma kartiņu “Licence melno un krāsaino metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijas Republikā. Laika posmā no 2016.līdz 2021.gadam ieskaitot Valsts vides dienests ir izsniedzis 56 licences metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijā. Par šo licenču izsniegšanu iekasēta valsts nodeva 23 904,16  euro apmērā.


[1] Ministru kabineta 2011.gada 13.decembra noteikumi Nr.960 “Noteikumi par kārtību, kādā iepērk un realizē melno un krāsaino metālu atgriezumus un lūžņus un izsniedz licences metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijā, kā arī par valsts nodevas likmi par licenci metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai un valsts nodevas maksāšanas kārtību”, pieejams: https://likumi.lv/ta/id/241854


 

Likumprojekta 3.pantā paredzēts izslēgt deleģējumu Ministru kabinetam izdot Ministru kabineta noteikumus par kārtību, kādā iepērk un realizē melno un krāsaino metālu atgriezumus un lūžņus, kā arī izsniedz licences metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijā. Tiek arī izslēgts deleģējums izdot Ministru kabineta noteikumus par licenci melno un krāsaino metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijā un par licenci melno metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijā maksājamās valsts nodevas likmi (euro), kā arī kārtību, kādā maksājama šī nodeva. Līdz ar likumprojekta stāšanos spēkā spēku zaudēs Ministru kabineta 2011.gada 13.decembra noteikumi Nr.960 “Noteikumi par kārtību, kādā iepērk un realizē melno un krāsaino metālu atgriezumus un lūžņus un izsniedz licences metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijā, kā arī par valsts nodevas likmi par licenci metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai un valsts nodevas maksāšanas kārtību”.
 

11.
Nepieciešams precizēt kārtību, kādā atkritumu sūtījumi tiek ievesti Latvijā sadedzināšanai - reģenerācijas darbībai. Paredzēt prasības, kā VVD sniedz noklusējuma saskaņojumu atkritumu sūtījumiem. Uzskatāms, ka Valsts vides dienests ir izsniedzis apstiprinājumu vai piekrišanu atkritumu pārrobežu pārvadājumam, piemērojot Brīvas pakalpojumu sniegšanas likumā minēto noklusējumu, ja Valsts vides dienests Regulas Nr.1013/2006 II, III, IV, V vai VI sadaļā noteiktajā termiņā (parasti 30 dienas no atkritumu sūtījuma pieteikuma dokumentācijas saņemšanas) rakstiski neinformē atkritumu apsaimniekošanas komersantu, atkritumu tirgotāju vai atkritumu apsaimniekošanas starpnieku, vai citas atkritumu pārrobežu pārvadājumā iesaistītās personas par  apstiprinājumu vai piekrišanu atkritumu pārrobežu pārvadājumiem, vai par atteikumu izsniegt apstiprinājumu vai piekrišanu atkritumu pārrobežu pārvadājumiem.

 

Likumprojekta 23.pantā paredzēts noteikt, ka VVD var pieņemt lēmumu par atteikumu izsniegt apstiprinājumu vai piekrišanu pārrobežu atkritumu sūtījumiem attiecībā uz  sadedzināmiem atkritumiem vai to ražošanas komponentēm, ja Latvijā radīto un sadedzināšanai sagatavoto atkritumu apjoms  atbilst sadedzināšanas iekārtu darbībai nepieciešamajam apjomam, kā arī paredzēt kārtību, kādā VVD var veikt noklusēto saskaņojumu atkritumu sūtījumiem;
 

12.
Lai nodrošinātu nolietotu riepu apsaimniekošanu,  mazinātu ikgadēji nolietotu riepu uzkrājuma pieaugumu, normatīvajos aktos ir jāparedz, ka riepu ražotāji vai to pilnvaroti pārstāvji nodrošina, ka tiek segtas visas savākto nolietoto riepu savākšanas, pārvadāšanas, apstrādes un pārstrādes izmaksas, tajā skaitā paredzot, ka riepu ražotājs vai tā pilnvarots pārstāvis nodrošina, ka riepu tirdzniecības vai nomaiņas vietās tiek bez maksas nodrošināta nolietoto riepu pieņemšana tādā pašā apmērā, kādā attiecīgā persona iegādājusies riepas attiecīgajā riepu tirdzniecības vai nomaiņas vietā. Papildus, likumprojekts noregulē arī tos ražotāju un to pilnvaroto personu pienākumus, kurus nav iespējams noregulēt Dabas resursu nodokļa likumā.

Likumprojektā nav lietots jēdziens “apstrāde”, tā kā atbilstoši Direktīva 2008/98/EK, par atkritumu apstrādi uzskata atkritumu reģenerācijas un apglabāšanas darbības. Attiecībā uz likumprojektā ietvertajām normām par riepu atkritumu apsaimniekošanu ir lietoti Dabas resursu nodokļa likuma 3.pantā minētā redakcija attiecībā uz personām, kurām ir pienākums maksāt dabas resursu nodokli par videi kaitīgām precēm. Likumprojektā attiecībā uz riepu atkritumu apsaimniekošanu nav lietoti jēdzieni “laist tirgū” un “piedāvāt tirgū”, tā kā atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2019/1020 (2019. gada 20. jūnijs) par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011, minētie jēdzieni attiecas uz Eiropas Savienības tirgu. AAL jēdzieni “laist tirgū” un darīt pieejamus tirgū” attiecas tikai uz elektriskajām un elektroniskajām iekārtām, kā arī baterijām un akumulatoriem, ietverot norādes, ka runa ir par Latvijas tirgu.

Atbilstoši Plānam, sākot no 2023.gada pašvaldībām ir jānodrošina tekstilmateriālu atkritumu dalītā savākšana. Lai nodrošinātu, ka ražotāju atbildības sistēmas sadarbojas ar pašvaldībām tekstilmateriālu atkritumu apsaimniekošanā, ir nepieciešams paredzēt AAL tekstilmateriālu atkritumu apsaimniekošanas kārtību. Papildus, Likumprojekts noregulē arī tos ražotāju un to pilnvaroto personu pienākumus, kurus nav iespējams noregulēt Dabas resursu nodokļa likumā.

 

Likumprojekta 18.pantā noteiktas prasības riepu ražotājam un tekstilmateriālu ražotājam nodrošināt attiecīgo izstrādājumu atkritumu pieņemšanu, savākšanu, apstrādi un pārstrādi, kā arī prasības segt attiecīgo darbību izmaksas un sabiedrības informēšanas pasākumu izmaksas par attiecīgo izstrādājumu atkritumu pieņemšanu, savākšanu, apstrādi un pārstrādi. AAL tiks papildināts ar 37.¹, 37.², 37.³ un 37.⁴ pantu, kuros noteiktas prasības nolietoto riepu un tekstilmateriālu atkritumu apsaimniekošanai.

 

13.
Ņemot vērā Plānā un likumprojektā ietverto regulējumu par RAAC izveidi, ir nepieciešams precizēt AAL normas attiecībā uz sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu atkritumu apsaimniekošanas nozarē no 2024.gada, kad saskaņā ar Plānā noteikto uz pašreizējo sadzīves atkritumu poligonu bāzes jābūt izveidotiem RAAC, kur katrs no tiem, atkarībā no pašvaldību pieņemtajiem lēmumiem un pieejamās infrastruktūras, var veikt atšķirīgas atkritumu apsaimniekošanas funkcijas. Tāpēc ir nepieciešams veikt grozījumus  AAL 40. un 41.pantā.

Pašlaik atbilstoši likumam “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (turpmāk – Regulators) regulē sadzīves atkritumu apglabāšanu atkritumu poligonos (turpmāk – regulētais pakalpojums). Saskaņā ar AAL regulētais pakalpojums aptver tās darbības atkritumu poligonā, kas ar nešķirotiem sadzīves atkritumiem (turpmāk – NSA) tiek veiktas no atkritumu pieņemšanas poligonā līdz to apglabāšanai atkritumu krātuvē, kā arī krātuves pēcslēgšanas apsaimniekošanu 30 gadu ilgā laikposmā pēc tās slēgšanas, un attiecīgās izmaksas tiek ietvertas tarifā par sadzīves atkritumu apglabāšanu poligonos.

Plānā noteikts, ka pēc RAAC izveides katrs no tiem varēs nodrošināt diferencētu sniegto atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu klāstu, pie tam visi RAAC nespēs nodrošināt pilnu NSA apsaimniekošanas ciklu viena RAAC ietvaros, jo:
-visos RAAC nebūs pieejama infrastruktūra un tehnoloģijas, kas nodrošina no NSA atšķirotās bioloģiski noārdāmo atkritumu (turpmāk – BNA) frakcijas tālāku apsaimniekošanu savā RAAC atbilstoši Eiropas Savienības noteiktām pārstrādes prasībām;
-no pašvaldību lēmuma būs atkarīgs, cik ilgi RAAC apsaimniekotājam būs iespējams nodrošināt tālākai pārstrādei nederīgās atkritumu frakcijas apglabāšanu sava apsaimniekotā RAAC atkritumu poligona atkritumu krātuvē.

Ņemot vērā minēto, likumprojektā ir nepieciešams noteikt, kādi pakalpojumi (darbības), ko nodrošinās RAAC, būs regulējami pakalpojumi saskaņā ar likumu “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”, norādot pakalpojuma ietvaros veicamās darbības. Ar Likuma normām būtu jānosaka, vai turpmāk plānots regulēt visu NSA plūsmu visos RAAC, vai arī tikai tajos RAAC, kas nodrošinās bioloģiski noārdāmo atkritumu frakcijas tālāku apstrādi un tālākai pārstrādei nederīgās atkritumu masas apglabāšanu. 

Regulatoram ir ierobežota iespēja pilnvērtīgi pārbaudīt regulējamā pakalpojuma tarifu veidojošās izmaksas gadījumos, ja atsevišķas pakalpojuma nodrošināšanas darbības veic cits komersants vai regulējamā pakalpojuma nodrošināšanai tiek izmantota citai personai piederoša infrastruktūra. Nepastāv arī regulējums, kas skaidri noteiktu, ka arī uz komersanta, kas pats nav regulējamā pakalpojuma sniedzējs, atsevišķu regulējamā pakalpojuma ietvaros veikto darbību izmaksām attiecas tie paši normatīvajos aktos noteiktie noteikumi, kas attiecas uz regulējamā pakalpojuma izmaksām. Plāns paredz, ka minētās problēmas risināšanai nepieciešams izstrādāt normatīvo regulējumu, lai nodrošinātu Regulatoram iespēju pārbaudīt visu regulējamā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma sniegšanas izmaksu ekonomisko pamatotību, tostarp gadījumos, ja daļu no darbībām RAAC uzdevumā veic cits komersants, kā arī gadījumos, ja RAAC regulētā pakalpojuma nodrošināšanai izmanto citām personām piederošu infrastruktūru. Likumprojekts paredz papildināt likumu ar 40.1 pantu, kas nodrošinās Regulatora iespēju pārbaudīt tarifa aprēķinā iekļauto izmaksu ekonomisko pamatotību arī gadījumos, ja daļu no darbībām saistībā ar regulējamā pakalpojuma tehnoloģisko procesu nodrošināšanu vai darbību ar nešķirotiem sadzīves atkritumiem, resursiem un blakusproduktiem, kas radušies nešķirotu sadzīves atkritumu sagatavošanas apglabāšanai rezultātā, nodrošināšanu, RAAC uzdevumā veic cits komersants, tostarp gadījumos, ja RAAC regulētā pakalpojuma nodrošināšanai izmanto citām personām piederošu infrastruktūru. Tāpat likumprojektā paredzēts noteikt, ka uz atsevišķu regulējamā pakalpojuma ietvaros veikto darbību vai infrastruktūras nomas izmaksām attiecas tie paši normatīvajos aktos noteiktie noteikumi, kas attiecas uz regulējamā pakalpojuma izmaksām.
Lai nodrošinātu efektīvu likuma 40.1 panta izpildi, likumprojektā noteikts, ka, ja komersants, kas reģistrējies Regulatorā kā sabiedriskā pakalpojuma sniedzējs, regulējamo pakalpojumu nodrošina, izmantojot citai personai piederošu infrastruktūru (piesaistot ārpakalpojuma sniedzēju), iepirkuma dokumentācijā iekļaujams nosacījums par ārpakalpojuma sniedzēja iepirkumā piedāvātās cenas aprēķina pieejamību komersanta un Regulatoram.

Saskaņā ar Plānu pašvaldībām reģionālo atkritumu apsaimniekošanas plānu izstrādes procesā būs jāpieņem lēmumi – kuras no pašreizējām sadzīves atkritumu poligonu aktīvajām krātuvēm tiks iekonservētas, uz laiku apturot to ekspluatāciju. Ņemot vērā, ka atbilstoši pašreizējam Likuma regulējumam atkritumu apglabāšanas krātuves konservācijas izmaksas nav iespējams segt no pašvaldību kontos caur regulētā pakalpojuma tarifu uzkrātajiem līdzekļiem, nepieciešams rast risinājumu atkritumu apglabāšanas šūnu konservācijas izmaksu segšanai.     

Likumprojekts precizēts ar papildinājumu Likuma 41.pantā, atsevišķā punktā nosakot, ka tarifā par atkritumu apglabāšanu poligonos iekļauj “izmaksas uzkrājumam dabas resursu nodokļa segšanai saistībā ar bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādi iekārtās, kuru pilns pārstrādes cikls ir ilgāks par 3 gadiem”.  Minētais regulējums ir nepieciešams atbilstoši Dabas resursu nodokļa likuma 20.1 panta trešajā daļā noteiktajam, ka dabas resursu nodokli maksā par to atkritumu daudzumu, ko pēc novietošanas bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes iekārtā biogāzes ieguvei (bioreaktorā) atļaujā A vai B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai noteiktajā termiņā atšķiro no pārstrādātās vai reģenerētās atkritumu frakcijas un apglabā atkritumu poligonā.
Likumprojektā iekļaujami ir iekļaujams pārejas regulējums attiecībā uz tarifa piemērošanu gadījumiem, kad RAAC apsaimniekotājs nebūs tā pati juridiskā persona, kas pašreiz apsaimnieko sadzīves atkritumu poligonu, vai arī būs būtiski mainījušies tie tehnoloģiskie procesi, ko sadzīves atkritumu poligonos nodrošina pašreiz regulētie sabiedriskā pakalpojuma sniedzēji.

Viens no likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” (turpmāk – Likums) mērķiem ir nodrošināt iespēju saņemt sabiedriskos pakalpojumus, kuru tarifi (cenas) atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām (1.pants). Atbilstoši šim mērķim Likuma 20.pantā ir noteikts, ka tarifi nosakāmi tādā apmērā, lai lietotāju izdarītie tarifu maksājumi segtu ekonomiski pamatotas sabiedrisko pakalpojumu izmaksas un nodrošinātu sabiedrisko pakalpojumu rentabilitāti.
Atkritumu apsaimniekošanas likuma 41.panta pirmajā daļā noteiktas izmaksas, kas iekļaujamas tarifā par atkritumu apglabāšanu poligonos. Lai nodrošinātu tarifu ekonomisko pamatotību, atbilstoši Likuma 19.pantam atkritumu apglabāšanas pakalpojuma sniedzēji tarifus aprēķina saskaņā ar Regulatora apstiprinātu metodiku. Šobrīd spēkā ir 2017.gada 16.februārī ar lēmumu Nr. 1/5 noteiktā „Sadzīves atkritumu apglabāšanas pakalpojuma tarifa aprēķināšanas metodika” (turpmāk – Metodika). Savukārt Regulators izvērtē tarifa projekta aprēķinu un ekonomisko pamatotību. Atbilstoši Likuma 1. un 20.pantam un Metodikas 9.punktam tarifā iekļaujamas tikai tās tehnoloģiski un ekonomiski pamatotās izmaksas, kas nepieciešamas efektīvai pakalpojuma sniegšanai.Atkritumu apsaimniekošanas likuma 41.panta pirmo daļu ir nepieciešams precizēt, nosakot nešķirotu sadzīves atkritumu apstrādes tarifā iekļaujamās izmaksas. Šajās izmaksās tiek iekļautas arī atkritumu poligona, kā arī reģionālā atkritumu apsaimniekošanas centra darbības administrēšana un nodrošināšanai nepieciešamās infrastruktūras ierīkošana un ekspluatācija, kuras ietver arī atkritumu apsaimniekošanas reģionālo plānu izstrādes izmaksas.

Tātad normatīvajos aktos ir noteiktas gan atkritumu apglabāšanas pakalpojuma tarifā iekļaujamās izmaksas, gan tarifa projekta aprēķināšanas kārtība. Regulatoram, veicot tarifa projekta izvērtēšanu, ir jāpārliecinās par tarifa projekta atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, kā arī par tarifa projekta aprēķinā iekļauto izmaksu/ieņēmumu ekonomisko pamatotību.
Regulators sadzīves atkritumu apglabāšanas pakalpojuma tarifa projektu izvērtēšanas procesā ir konstatējis apstākļus, kas apgrūtina gūt pārliecību par atsevišķu tarifa projekta aprēķinā iekļauto izmaksu ekonomisko pamatotību. Tādējādi tiek ierobežota iespēja pilnvērtīgi īstenot sabiedrisko pakalpojumu lietotāju interešu aizsardzību.
Attiecībā uz tarifa projektos iekļautajām izmaksām, kas radušās saistībā ar ārpakalpojumu sniedzēju veiktajām darbībām atkritumu apglabāšanas pakalpojuma ietvaros, Regulators nevar pārliecināties, vai aprēķinā iekļautas tikai tās tehnoloģiski un ekonomiski pamatotās izmaksas, kas nepieciešamas efektīvai pakalpojuma sniegšanai, jo nav pieejamas izvērtēšanai ne izmaksas, ne peļņa, ko ārpakalpojuma sniedzējs ir iekļāvis sava pakalpojuma cenā.
Lai nodrošinātu sabiedriskā pakalpojuma lietotāju interešu aizsardzību, Metodikas 12.punktā ir noteikts peļņas no atkritumu apglabāšanas pakalpojuma sniegšanas ierobežojums, un tas attiecas tikai uz juridisko personu, kas ir atkritumu apglabāšanas pakalpojuma sniedzējs. Tomēr praksē šo peļņas ierobežojumu var apiet, atkritumu apglabāšanas pakalpojuma ietvaros veikto darbību izpildi sadalot starp vairākām juridiskām personām, no kurām tikai viena ir atkritumu apglabāšanas pakalpojuma sniedzējs Likuma izpratnē. 
Regulators ir konstatējis, ka tarifa projektos (situācijās, kad atkritumu apglabāšanas pakalpojuma procesa nodrošināšanā iesaistīti ārpakalpojumu sniedzēji) nav iespējams piemērot arī Metodikas 10. un 11.pantu, kas paredz samazināt tarifa projektā iekļautās izmaksas par ieņēmumiem, kas tieši vai pastarpināti tiek gūti no poligona infrastruktūras izmantošanas, kā arī ieņēmumu daļu, kas tiek gūta no nošķiroto, atkārtoti izmantojamo sadzīves atkritumu tirdzniecības. Tādējādi tiek ierobežotas Likumā noteiktās sabiedrisko pakalpojumu lietotāju tiesības saņemt pakalpojumu par tarifu (cenu), kas atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, proti, par tarifu, kura aprēķinā ņemts vērā guvums no atkritumu kā resursa izmantošanas.
Regulators ir konstatējis arī to, ka vairākos poligonos, kur kāds no sadzīves atkritumu apglabāšanas pakalpojuma tehnoloģiskā procesa posmiem pēc sadzīves atkritumu nodošanas poligonā ir nodots ārpakalpojuma sniedzējam, ārpakalpojuma sniegšana faktiski notiek monopola apstākļos, kaut arī saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir veikta publisko iepirkumu procedūra. Ārpakalpojuma sniegšanas vietas specifikas un izmantojamās infrastruktūras piederības dēļ, nepastāv konkurence, kas varētu ietekmēt pakalpojuma cenu. Tādējādi ārpakalpojuma sniedzējam ir izņēmuma tiesības sniegt kādu no atkritumu poligonā nodoto atkritumu apstrādes pakalpojumiem.
Regulators ir arī konstatējis, ka tiek veidota arī nevienlīdzīga situācija attiecībā pret sabiedriskā pakalpojuma lietotājiem. Sadzīves atkritumu apglabāšanas pakalpojuma sniedzējiem tarifa izmaksas ir jāsamazina par pakalpojuma sniegšanai veikto investīciju līdzfinansējuma (dāvinājuma) daļu. Taču atkritumu poligonos ārpakalpojumu sniedzēji, kas saņēmuši Eiropas Savienības līdzfinansējumu būvju un iekārtu, kas jau sākotnēji bijušas paredzētas kāda no sadzīves atkritumu apglabāšanas pakalpojuma tehnoloģiskā posma nodrošināšanai, iegādei, ārpakalpojuma cenā var iekļaut pilnu kopējo investīciju daļu. Tā kā ārpakalpojuma sniedzēju cenas veidošanās nav caurskatāma, tad Regulators savas kompetences ietvaros nevar gūt pārliecību, vai Metodikā noteiktie pamatlīdzekļu nolietojuma izmaksu attiecināšanas principi ir ņemti vērā arī ārpakalpojuma sniedzēja piedāvātajā cenā.

AAL 39.panta ceturtās daļa nosaka, ka pašvaldība ik gadu līdz 30.jūnijam izvērtē maksu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu. Maksu pārrēķina, ja šādu maksas komponenšu kopsumma mainās par 10 procentiem vai vairāk:
1) šā panta pirmās daļas 1.punktā minētās izmaksas atkritumu tilpuma un masas attiecības mērījumu koeficienta piemērošanas rezultātā;
2) ieņēmumu daļa, kuru atkritumu apsaimniekotājs gūst kā starpību tarifa maksājumā par sadzīves atkritumu apglabāšanu atkritumu poligonos starp savākto un atkritumu poligonā nodoto sadzīves atkritumu daudzumu.
Minētā norma ir saistīta ar Valsts kontroles 2015.gada 20.janvāra revīzijas ziņojuma Nr.20.4.1-14/2014 “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanas atbilstība plānotajiem mērķiem un tiesību aktu prasībām” (turpmāk – Ziņojums) ieteikumu “Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (turpmāk – VARAM) kā atbildīgajai ministrijai par normatīvo aktu izstrādi atkritumu apsaimniekošanas nozarē pilnveidot normatīvo aktu regulējumu, kas paredzētu atkritumu apsaimniekošanas maksas aprēķinam izmantot atkritumu apsaimniekotāja mērījumu rezultātā noteikto koeficientu pārejai no svara uz tilpuma mērvienībām.” Lai novērstu Ziņojumā konstatēto situāciju, ka, uzsākot nešķiroto atkritumu šķirošanu, šķirošanas līniju apsaimniekotāji nepamatoti iekasē maksu par sašķirotajiem un poligonā neapglabātajiem atkritumiem, Atkritumu apsaimniekošanas likumā būtu jāparedz, ka Pašvaldība ne retāk kā reizi gadā no Atkritumu likuma 18.pantā minētā līguma noslēgšanas brīža izvērtē maksu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu saistībā ar savākto un sadzīves atkritumu poligonā nodoto sadzīves atkritumu masu un sadzīves atkritumu poligonā nodoto un apglabāto sadzīves atkritumu masu. Atkritumu apsaimniekošanas likumā arī būtu jāparedz, ka pašvaldība pārrēķina maksu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, ja ieņēmumu daļu kopsumma mainās vairāk par desmit procentiem. AAL 39.panta ceturtās daļas 3.punkts ir precizēts, ņemot vērā regulētā pasākuma nosaukuma izmaiņas un izmaiņas saistībā ar RAAC.
 

Likumprojekta 19.pantā ir precizēta AAL  39.panta pirmā daļa, 1.2 daļa, 2.2 daļa, trešās daļas 1.punkts un ceturtās daļas 3.punkts,  attiecīgi aizstājot  jēdzienu “tarifs par sadzīves atkritumu apglabāšanu atkritumu poligonos” ar jēdzienu “nešķirotu sadzīves atkritumu apstrādes tarifs”.  Likumprojekta 20.pants paredz jaunā redakcijā izteikt AAL 40.pantku, kurā  ir precizēts, kādas darbības ir uzskatāmas par regulēto pakalpojumu, kā arī noteikts, ka Regulators nosaka neškirotu sadzīves atkritumu apstrādes tarifa aprēķināšanas metodiku. . Likumprojekta 21.pantā AAL  tiek papildināts ar 40.1 pantu, kurā ir ietvertas prasības attiecībā uz ārpakalpojumu izmantošanu, kā arī noteikts pienākums sniegt Regulatoram tarifu projektu izvērtēšanai nepieciešamo informāciju saistībā ar ārpakalpojumu izmantošanu. Likumprojekta 22.pants paredz precizēt AAL 41.panta pirmo daļu, precizējot atkritumu apsaimniekošanas pasākumu izmaksas, kuras tiek iekļautas tarifā, tajā skaitā arī izmaksas dabas resursu nodokļa segšanai saistībā ar bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādi .  Ņemot vērā, ka dažādos RAAC tiks sniegts atšķirīgs regulēto pakalpojumu klāsts, likumprojektā ietvertas prasības tarifa aprēķinā iekļaut izmaksu pozīcijas pakalpojumiem, kuri tiek sniegti. AAL tiek papildināts ar pārejas noteikumiem attiecībā uz tarifu piemērošanu par sadzīves atkritumu apglabāšanu.
 

14. Dabas resursu nodokļa likuma 20.1 panta otrā daļa noteic, ka dabas resursu nodokli nemaksā par to atkritumu daudzumu, kas atbilstoši izsniegtajai atļaujai A vai B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai tiek novietots bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes iekārtā biogāzes ieguvei (bioreaktorā) un pēc šā procesa īstenošanas uzskatāms par pārstrādātu vai reģenerētu saskaņā ar Atkritumu apsaimniekošanas likuma prasībām. Savukārt šā panta trešajā daļā noteikts, ka nodokli maksā par to atkritumu daudzumu, ko pēc novietošanas bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes iekārtā biogāzes ieguvei (bioreaktorā) atļaujā A vai B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai noteiktajā termiņā atšķiro no pārstrādātās vai reģenerētās atkritumu frakcijas un apglabā atkritumu poligonā.
Atkritumu apsaimniekošanas likuma 41.panta pirmās daļas 9.punkts paredz, ka tarifā par atkritumu apglabāšanu poligonos cita starpā iekļauj arī dabas resursu nodokli normatīvajos aktos noteiktajā apmērā par atkritumu apglabāšanu.
Pamatojoties uz Dabas resursu nodokļa likuma 20.1 panta otro un trešo daļu, pēc bioreaktora darbības beigšanas, sadzīves atkritumu poligona apsaimniekotājam radīsies saistības maksāt dabas resursu nodokli par to bioreaktorā novietoto atkritumu daudzumu, kas nebūs tālāk izmantojams, un ko vajadzēs apglabāt poligonā.
Uzkrājums nākotnes dabas resursu nodokļa segšanai jāveido ne tikai no nešķirotu sadzīves atkritumu apstrādes tarifa ieņēmumiem, bet arī no citu atkritumu klašu vārtu maksas, jo atbilstoši reālajai praksei bioreaktoros ievieto arī dalīti vāktus bioloģiski noārdāmus atkritumus un no citām atkritumu plūsmām (kas nav nešķiroti sadzīves atkritumi) atšķirotus bioloģiskos atkritumus.
Arī attiecībā uz uzkrājumu piepildīta atkritumu poligona slēgšanai, rekultivācijai un slēgta atkritumu poligona monitoringam un uzturēšanai vismaz 30 gadu ilgā laikposmā pēc poligona slēgšanas, uzkrājums jāveido ne tikai no nešķirotu sadzīves atkritumu apstrādes tarifa un sadzīves atkritumu apglabāšanas tarifa ieņēmumiem, bet arī ieņēmumiem no citām poligonā pieņemtām atkritumu klasēm, kas tiek apglabātas atkritumu poligona krātuvē un kuru apglabāšanas maksu nosaka paši poligonu apsaimniekotāji.  
Ievērojot iepriekš minēto, dabas resursu nodokļa uzkrājuma veidošana, ar mērķi segt nākotnes nodokļa saistības par bioreaktorā novietoto bioloģiski noārdāmo atkritumu piemaisījumu apsaimniekošanu vai apglabāšanu pēc bioreaktora pārstrādes procesa pabeigšanas, būtu atbalstāma un izmaksas, kas paredzētas konkrēto uzkrājumu veidošanai, būtu iekļaujamas tarifā par atkritumu apglabāšanu poligonos.Valsts kasē tiks izveidots naudas līdzekļu uzkrājuma konts, kas paredzēts, lai uzkrātu līdzekļus dabas resursu nodokļa samaksai, ko maksā poligona apsaimniekotājs.

 

Likumprojekta 22. pantā  AAL 41.pants tiek papildināts, ka nešķirotu sadzīves atkritumu apstrādes tarifā iekļauj dabas resursu nodokli normatīvajos aktos noteiktajā apmērā par atkritumu apglabāšanu, kā arī uzkrājumu dabas resursu nodokļa segšanai par to atkritumu daudzumu, ko pēc novietošanas bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes iekārtā biogāzes ieguvei (bioreaktorā) atļaujā A vai B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai noteiktajā termiņā atšķiro no pārstrādātās vai reģenerētās atkritumu frakcijas un apglabā atkritumu poligonā. Tiek arī ietverts deleģējums Ministru kabinetam izdot noteikumus par kārtību, kādā nosakāmas izmaksas uzkrājumu dabas resursu nodokļa segšanai par to atkritumu daudzumu, ko pēc novietošanas bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes iekārtā biogāzes ieguvei (bioreaktorā) atļaujā A vai B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai noteiktajā termiņā atšķiro no pārstrādātās vai reģenerētās atkritumu frakcijas un apglabā atkritumu poligonā. Ministru kabinets arī noteiks kārtību, kādā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā atrodas sadzīves atkritumu poligons, vai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija uzrauga un kontrolē dabas resursu nodokļa uzkrājuma kontā Valsts kasē ieskaitāmo līdzekļu iemaksas un izmaksas par apglabāto atkritumu daudzumu, kuru pēc atšķirošanas no pārstrādātās vai reģenerētās atkritumu frakcijas apglabā atkritumu poligonā.
 

Pārtikas un nepārtikas preču mazumtirgotāji, kas savā komercdarbības veikšanas vietā rada vismaz divdesmit tonnas izlietotā iepakojuma mēnesī, izmanto speciālus tehniskos līdzekļus, proti, preskonteinerus, kas tiek izmantoti liela daudzuma iepakojuma presēšanai tālākai atkritumu transportēšanai kompaktā veidā. Tālākai šo atkritumu transportēšanai ir nepieciešami kravas transportlīdzekļi. Pārtikas un nepārtikas preču mazumtirgotāji izmanto kravas transportlīdzekļus ikdienas pārtikas un nepārtikas preču piegādēm. Tādēļ šādi uzņēmumi var izmantot reversās loģistikas sniegtās priekšrocības, lai sapresēto iepakojumu transportētu uz kopīgu attiecīgā atkrituma radītāja izmantotu preču piegādes nodrošināšanas un izlietotā iepakojuma savākšanas vietu. Šāda pat transportēšanas sistēma jau šobrīd darbojas attiecībā uz depozīta iepakojumu.
 
Likumprojektā norādītais izlietotā iepakojuma apjoms - 20 tonnas mēnesī vienā komercdarbības vietā  - ir pamatots ar tirgotāju un atkritumu apsaimniekotāju vērtējumu par nepieciešamību izmantot speciālos tehniskos līdzekļus izlietotā iepakojuma efektīvai pārvaldībai. Ja atkritumu radītājs rada mazāk par 20 tonnām izlietotā iepakojuma mēnesī vienā saimnieciskās darbības vietā, tam jāpiedalās pašvaldības organizētās sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, kas, tai skaitā, nodrošina mazāku apjomu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu.  Iepakojuma nodošanu pārstrādātājam pēc reversās loģistikas piemērošanas notiek bez citiem starpniekiem, proti, citiem atkritumu apsaimniekotājiem, un šī sistēma tiek nodrošināta bezmaksas, ļaujot samazināt kopējos sadzīves atkritumu izdevumus un noteikto tarifu visiem atkritumu radītājiem konkrētajā pašvaldībā.
 
Izlietotā iepakojuma pārvadājumu uzskaitei uz pārstrādes vietu izmanto valsts informācijas sistēmu - Atkritumu pārvadājumu uzskaites sistēma (turpmāk – APUS), atbilstoši Ministru kabineta 2021.gada 18.februara noteikumiem Nr. 113 “Atkritumu un to pārvadājumu uzskaites kārtība”, kuri nosaka APUS sistēmas piemērošanas pienākumu un robežas. Esošais regulējums aptver iespējamos riskus, kuri saistīti ar priekšlikuma būtību un speciāli izņēmumi nav jāizstrādā šādas atkritumu plūsmas uzraudzībai un izsekošanai. Attiecīgi pārvadājumiem uz kopīgu attiecīgā atkritumu radītāja izmantotu preču piegādes nodrošināšanas un izlietotā iepakojuma savākšanas vietu atkritumu pārvadāšanas atļauja nav nepieciešama, jo savākšanas un uzglabāšanas vietai (preču piegādes nodrošināšanas un izlietotā iepakojuma savākšanas vietai) atbilstoši normatīvajiem aktiem ir jābūt atkritumu apsaimniekošanas atļaujai, kam ir pienākums APUS datu ievadi par katru ienākošo izlietotā iepakojuma kravu un nodrošinās izlietotā iepakojuma nodošanu pārstrādei apjoma uzskaiti.
 

Papildināt AAL 18. pantu ar divpadsmito daļu, nosakot, ka mazumtirgotāji, kas savā komercdarbības veikšanas vietā rada vismaz divdesmit tonnas izlietotā iepakojuma mēnesī, savas komercdarbības veikšanas vietā radīto izlietoto iepakojumu var nodot pārstrādes veicējam. Šajā gadījumā atkritumu radītāji pirms izlietotā iepakojuma nodošanas pārstrādei ar preču piegādes procesa nodrošināšanai izmantotajiem transportlīdzekļiem var veikt to komercdarbības veikšanas vietās radītā izlietotā iepakojuma transportēšanu uz kopīgu attiecīgā atkritumu radītāja izmantotu preču piegādes nodrošināšanas un izlietotā iepakojuma savākšanas vietu, nesaņemot šā likuma 12.panta pirmajā daļā minēto atkritumu apsaimniekošanas atļauju.”
 

Reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru izveidošana un darbības nodrošināšana

Izveidoti pieci reģionālie atkritumu apsaimniekošanas centri