Anotācija (ex-ante)

[1] Īstermiņa īres mītnes definīcija
Lai nodrošinātu tiesisko skaidrību īstermiņa īres mītņu pakalpojumu sniegšanā, ir nepieciešams definēt īstermiņa īres mītnes kā atsevišķu izmitināšanas sektoru.

Tūrisma likumā tiek iekļauts jauns termins – īstermiņa īres mītne. Īstermiņa īres mītne tiek definēta kā publiskai rezervācijai pieejama dzīvojamā telpu grupa vai labiekārtota vieta. Tas nozīmē, ka mītne tiek piedāvāta īslaicīgai īrei tūristam, izmantojot tiešsaistes rezervēšanas platformas, kā piemēram, “AirBnB.com”, “Booking.com”, “Expedia.com” vai sludinājumu portālus, kā piemēram ss.com u.c.

Saskaņā ar būvju klasifikācijas jomā noteikto regulējumu ēkas galvenais lietošanas veids vai telpu grupas lietošanas veids ir kāds no šādiem:
1) viesnīca vai tai līdzīga lietojuma ēka vai telpu grupa;
2) vieglas konstrukcijas vasaras sezonai paredzēta ēka vai telpu grupa;
3) dzīvojamā māja vai dzīvojamā telpu grupa ar to saprotot vienu no lietošanas veidiem:
3.1) viena dzīvokļa māja; viena dzīvokļa mājas dzīvojamo telpu grupa;
3.2) divu dzīvokļu māja; divu dzīvokļu mājas dzīvojamo telpu grupa;
3.3) triju vai vairāku dzīvokļu māja; triju vai vairāku dzīvokļu mājas dzīvojamo telpu grupa;
3.4) dažādu sociālo grupu kopdzīvojamās māja; dažādu sociālo grupu kopdzīvojamās mājas dzīvojamo telpu grupa.

Dzīvojamā telpu grupa minētajā tvērumā ir iekļaujama jo:
1) nepastāv aizliegums attiecīgo objektu izīrēt īslaicīgi, bet izīrēšanas gadījumā attiecīgā objekta šāda veida izmantošana nav uzskatāma par patvaļīgo būvniecību (tā nav būves vai tās daļas ekspluatācija neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam [Būvniecības likuma 18.panta otrā daļa])
2) Latvijas būvnormatīva LBN 201-15 "Būvju ugunsdrošība" (apstiprināti ar Ministru kabineta 2015. gada 30. jūnija noteikumiem Nr. 333 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 201-15 “Būvju ugunsdrošība””) 2.42.apakšpunkts terminu “Īslaicīga īre” definē kā “dzīvojamo telpu grupas vai tajā esošo telpu īslaicīga izīrēšana atpūtas vai tūrisma vajadzībām vienai vai vairākām personām”. Savukārt normatīvā akta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumā (TAP ID: 22‑TA‑1191) ir skaidrots, ka par īslaicīgu īri uzskatāma dzīvojamo telpu izīrēšana uz termiņu līdz 30 dienām.

Terminu “Telpu grupa” definē Nekustamā īpašuma valsts kadastra likums (pirmā panta 10.daļa), bet telpu grupas lietošanas veidus un to iedalījumu dzīvojamo telpu grupās un nedzīvojamo telpu grupās definē būvju klasifikācijas jomas normatīvais regulējums (Ministru kabineta 2018. gada 12. jūnija noteikumi Nr. 326 “Būvju klasifikācijas noteikumi”).

Īstermiņa īres mītnes definīcija piemērojama arī tad, ja šī dzīvojamā telpu grupa ir vienīgā telpu grupa šajā ēkā, piemēram, individuālā dzīvojamā māja, vasarnīca, dārza māja u.c. Savukārt labiekārtota vieta var būt gan telts vieta, gan labiekārtota brīvdienu apmetne u.c. izmitināšanas mītne privātā teritorijā, kas nav reģistrēta kā tūristu mītne. Gan dzīvojamā telpa, gan labiekārtota vieta šīs definīcijas izpratnē ir privātas teritorijas (īpašumi).

Definējot īstermiņa īres mītni kā dzīvojamo telpu grupu vai labiekārtotu vietu (privātu platību) nevis tūristu mītni (publisku telpu), tiek skaidri nodalīta īstermiņa īres mītnes atšķirība no tūristu mītnes, līdz ar ko, uz īstermiņa īres mītni nav attiecināmas tādas pašas prasības, kā uz publisku telpu, piemēram, Autortiesību likuma prasības.

Tomēr tas neizslēdz citus tiesiskos regulējumus, kas var tikt attiecināti uz viesu izmitināšanu un atkarībā no pakalpojuma sniegšanas veida. Piemēram, sniedzot ēdināšanas pakalpojumus, jānodrošina prasību ievērošana atbilstoši Pārtikas uzraudzības likumam un Alkoholisko dzērienu aprites likumam, neatkarīgi no vietas, kur tiek sniegts pakalpojumus, ieskaitot, ja tas tiek sniegts īstermiņa īres mītnē.

Zemāk ietverts normatīvo aktu apkopojums, kas piemērojams tūristu mītnēm un īstermiņa īres mītnēm.
 

Prasība	Normatīvais regulējums	Tūristu mītne	Īstermiņa īres mītne
Saimnieciskās darbības reģistrēšana	Likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”	Attiecas	Attiecas, ja izvēlas reģistrēt saimniecisko darbību
PVN nomaksa	Pievienotās vērtības nodokļa likums	Attiecas samazinātā likme	Attiecas pilnā likme (Ja ieņēmumi no īpašuma iznomāšanas pārsniedz 50 000 eiro gadā  vai mītne tiek izīrēta izmantojot ārvalstīs reģistrētas platformas PVN maksātājus.)
Autortiesības	Autortiesību likums	Attiecas	Neattiecas
Ugunsdrošība	Ministru kabineta 2016.[MR1]  gada 19. aprīļa noteikumi Nr. 238 "Ugunsdrošības noteikumi"	Attiecas	Attiecas: dzīvokļos obligāti dūmu detektori un īres dzīvokļu durvīm no iekšpuses ir jābūt viegli atveramām bez atslēgas vai citas atvēršanas ierīces
Būvnormatīvi	1) Latvijas būvnormatīvu LBN 201-15 "Būvju ugunsdrošība" (apstiprināti ar Ministru kabineta 2015. gada 30. jūnija noteikumiem Nr. 333 2) Ministru kabineta 2021. gada 19. oktobra noteikumi Nr. 693 "Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21"	Attiecas	Attiecas, ja tiek veikta šāda objekta jauna būvniecība, vai pārbūve (pārbūves gadījumā tik tālu, cik pārbūvē) vai veikta lietošanas veida maiņa, piemēram, no ražošanas telpu grupas uz tādu, kurā ir pieļaujama īstermiņa īre.
Telpu grupas definīcija	Nekustamā īpašuma valsts kadastra likums	Attiecas	Attiecas, ja objekts ir telpu grupa (vieta ēkā), nevis visa ēka vai teritorija
Telpu grupas lietošanas veidi	Ministru kabineta 2018. gada 12.jūnija noteikumi Nr. 326 “Būvju klasifikācijas noteikumi”	Attiecas	Attiecas, ja objekts ir telpu grupa (vieta ēkā), nevis visa ēka vai teritorija
Statistikas datu sniegšana	1) Statistikas likums 2) Ministru kabineta 2023. gada 14. novembra noteikumi Nr. 645 "Noteikumi par Oficiālās statistikas programmu 2024.–2026. gadam"	Attiecas	Attieksies, ja tiks ieviesta īstermiņa īres regula
PVD pārbaudes	Pārtikas uzraudzības likums	Attiecas, ja tiek sniegts pakalpojums	Attiecas, ja tiek sniegts pakalpojums
Alkoholisko dzērienu licence	Alkoholisko dzērienu aprites likums	Attiecas, ja tiek sniegts pakalpojums	Attiecas, ja tiek sniegts pakalpojums
Ārvalstu deklarācijas	Ministru kabineta 2007. gada 3. aprīļa noteikumi Nr. 226 "Noteikumi par ārzemnieka deklarācijas veidlapas aizpildīšanas, glabāšanas un nodošanas kārtību"	Attiecas	Attiecas (pēc grozījumu veikšanas Tūrisma likumā un attiecīgajos MK noteikumos)

[2] Tūrisma likumā iekļautie termini

Šobrīd Tūrisma likumā tūrisms ir definēts kā personas darbības, kas saistītas ar ceļošanu un uzturēšanos ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas brīvā laika pavadīšanas, lietišķo darījumu kārtošanas vai citā nolūkā ne ilgāk kā vienu gadu. Savukārt tūrista definīcija nosaka, ka tūrists ir fiziskā persona, kura ceļo ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas ne ilgāk kā vienu gadu, uzturas sabiedriskā vai privātā mājvietā ne mazāk kā vienu nakti un apmeklētajā vietā neveic algotu darbu.

Pēdējo gadu gaitā ir novērotas dažādas interpretācijas un saņemti lūgumi skaidrot tūrista definīciju un tā pareizu interpretāciju attiecībā uz norādi definīcijā, ka persona neveic algotu darbu.

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Pasaules tūrisma organizācijas (turpmāk – UNWTO) starptautiski pieņemto definīciju, tūrisms ir sociāla, kultūras un ekonomiska parādība, kas ietver cilvēku pārvietošanos uz valstīm vai vietām ārpus ierastās vides personīgiem vai biznesa/profesionāliem mērķiem. Savukārt par tūristu var tikt uzskatīta gan persona, kas ir vienas nakts apmeklētājs un tās ceļojums ietver nakšņošanu, gan arī vienas dienas apmeklētāju (Definīcijas pieejamas tīmekļa vietnē: https://www.e-unwto.org/doi/book/10.18111/9789284420858).

Vēršama uzmanība tam, ka tūristam ir divas kumulatīvas pazīmes: 1) fiziskā persona, kura ceļo ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas; 2) apmeklētajā vietā neveic algotu darbu (nav nodarbināta galamērķī). Savukārt persona, kas ierodas Latvijā, lai veiktu algotu darbu un tiktu nodarbināta Latvijas teritorijā vai uzņēmumā, tiek uzskatīta par viesstrādnieku nevis par tūristu. Līdz ar to, par tūristu ir uzskatāma jebkura persona, kas ceļo ārpus savas dzīvesvietas brīvā laika pavadīšanas, lietišķo darījumu kārtošanas vai citā nolūkā, tai skaitā persona, kas dodas darījumu braucienos, ja šī persona neveic algotu darbu galamērķī, attiecīgi, nav viesstrādnieks. Tātad, arī persona, kas dodas ceļojumā komandējumos vai citās darba darīšanās, ir tūrists, precīzāk, darījumu tūrists.

Balstoties uz UNWTO darījumu tūrisma definīciju (Definīcijas pieejamas tīmekļa vietnē: https://www.e-unwto.org/doi/book/10.18111/9789284420858), darījumu tūrisms ir tūrisma veids, kurā ceļotāji profesionālos/darījumu nolūkos ceļo ārpus savas darba un dzīves vietas ar mērķi piedalīties sanāksmē vai kādā citā pasākumā. Darījumu tūrismā ietilpst sanāksmes un tikšanās, motivācijas ceļojumi, apmācību braucieni, konferences, profesionālo izstāžu apmeklējumi u.c. Savukārt, saskaņā ar Latvijas Tūrisma un viesmīlības terminu skaidrojošo vārdnīcu (Tūrisma un viesmīlības skaidrojošā vārdnīca (2008), izd.: Ekonomikas ministrija) darījumu tūrists ir persona, kura veic darījuma ceļojumu darba laikā. Darījumu tūristu ceļojumu izdevumus parasti apmaksā uzņēmums (..). Līdz ar to darījumu tūrists var saņemt darba algu no sava darba devēja, tai skaitā komandējuma naudu. Arī konferences dalībnieki ir uzskatāmi par darījumu tūristiem, jo ceļojums noris esošā algotā darba ietvaros nevis ar mērķi tikt nodarbinātam kādā organizācijā Latvijā.

Precizētas tūrista un tūrisma definīcijas, kā arī iekļauta jauna darījumu tūrisma definīcija, lai novērstu turpmāku kļūdainas terminu interpretācijas iespēju un nodrošinātu vienotu izpratni par tām:

1) Tiek precizēta tūrista definīcija, iekļaujot tajā darījumu tūrismu kā vienu no ceļošanas nolūkiem, vienlaikus svītrojot “algota darba” piebildi definīcijā. Darījumu tūrisms ir pieaugošs segments un viens no Latvijas tūrisma prioritārajiem veidiem. Definīcija precizēta, lai novērstu šobrīd reizēm kļūdaini lietoto interpretāciju, ka persona, kas ceļo darba darīšanās vai komandējumos netiek uzskatīta par tūristu. Definīcijā svītrota arī norāde, ka tūrists ir persona, kas uzturas ārpus savas dzīves vietas līdz vienam gadam. Papildus tūrista definīcija precizēta, paredzot, ka tūrists var būt gan persona, kas nakšņo tūristu mītnē, gan persona, kas nenakšņo (attiecīgi svītrota piebilde, ka tūristam ir obligāti jānakšņo tūristu mītnē). Ievērojot starptautisko praksi, kā arī nozares attīstības tendences, par tūristu tiek uzskatīta jebkura persona, kas ceļo ārpus savas dzīves vietas, neatkarīgi no tā, vai galamērķī uzturas vienu vai vairākas dienas. Ja ir nepieciešamība nodalīt starp tūristu, kas nakšņo galamērķī un starp tūristu, kurš nenakšņo (piemēram, statistikas vajadzībām), var lietot aprakstošus terminus – vienas dienas tūrists vai vairākdienu tūrists.

2) Tiek precizēta tūrisma definīcija, aizstājot vārdus lietišķo darījumu kārtošanas ar darījumu tūrismu. Definīcijas grozījumi nepieciešami, lai salāgotu to ar precizēto tūrista definīciju, vienlaikus novēršot neprecīzas termina interpretācijas iespējas.

3) Tiek iekļauts termins - darījumu tūrisms. Termins iekļauts likumā, lai novērstu tūrista un tūrisma definīciju kļūdainas interpretācijas iespējas.  Darījumu tūrisms ir īpaši attīstījies pēdējo gadu laikā, ir izstrādātas gan atbalsta programmas, gan īstenotas darījumu tūrisma popularizēšanas aktivitātes Latvijas un starptautiskā līmenī. Tādēļ nepieciešama nepārprotama un pareizi interpretējama definīcija. Darījumu tūrisma termins ietver gan personas došanos darba komandējumos (dienesta darījumu kārtošana), gan piedalīšanos dažādos pasākumos (konferences, kongresi, motivācijas braucieni), gan šo pasākumu organizēšana.

[3] Pašvaldību kompetence tūrisma jomā

Izvērtējot Eiropas Savienības valstu pieredzi un pieeju īstermiņa īres mītņu jomā, tiek secināts, ka ārvalstu lielie tūrisma galamērķi (pilsētas) ir izstrādājuši un ieviesuši paši savus regulējumus un tas tiek darīts tikai teritorijās, kur notiek liela tūristu aktivitāte un kas īpaši ietekmē izmitināšanas pakalpojumu sniegšanu vai dzīvojamo fondu (dzīvokļu īstermiņa izīrēšanu).

Ņemot vērā tūristu plūsmu Latvijā, kā arī īstermiņa īres mītņu koncentrēšanos galvenokārt lielākās pilsētās vai tūrisma galamērķos, Latvijā nav nepieciešamības šobrīd noteikt centralizētus noteikumus par īstermiņa īres mītņu pakalpojumu sniegšanu. Tomēr, ir pašvaldības, kā piemēram, Rīga, kurās ir liela tūristu mītņu un īstermiņa īres mītņu koncentrēšanās un šādās pašvaldībās var būt nepieciešamība pēc sistematizētas kārtības noteikšanas, piemēram, lai ieviestu un administrētu pašvaldību nodevu (par tūristu izmitināšanu) vai veiktu uzskati, iegūstot informāciju par pašvaldības administratīvajā teritorijā veikto saimniecisko darbību tūristu izmitināšanas sektorā.

Saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 12. panta pirmās daļas 3. punktu vietējās pašvaldības domei ir tiesības Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā savā administratīvajā teritorijā uzlikt pašvaldības nodevas par atpūtnieku un tūristu uzņemšanu. Šāda nodevas par atpūtnieku un tūristu uzņemšanu ir ieviesta Rīgā (turpmāk – tūristu nodeva) (Saistošie noteikumi pieejami: https://likumi.lv/ta/id/337264-par-pasvaldibas-nodevu-par-atputnieku-un-turistu-uznemsanu-riga). Saskaņā ar saistošajiem noteikumiem, tūristu nodevas iekasēšanas sistēmas pamatā ir trīs aktīvas darbības no nodevas maksātāju puses, proti - pirmkārt, godprātīga reģistrēšanās Rīgas valstspilsētas pašvaldībā, otrkārt, ikmēneša atskaišu iesniegšana par izmitināto atpūtnieku un tūristu skaitu un, treškārt, uz iesniegto atskaišu pamata veikta nodevas samaksa. Tomēr, ja tūristu nodevas maksātāji godprātīgi neveic savu pienākumu reģistrēties vai paziņot par tūristu uzņemšanas uzsākšanu un katru mēnesi neiesniedz atskaites, nav iespējams efektīvi administrēt tūristu nodevu, jo nav informācijas ne par nodevas maksātājiem, ne arī par maksājamās nodevas apmēru.

Jāuzsver, ka tūristu nodevas maksātāji Rīgā ir ne tikai lielās viesnīcas, bet arī īstermiņa īres mītnes, kuru piedāvājums tūristu vidū iegūst aizvien lielāku popularitāti. Ņemot vērā minimālās iespējas šādu pakalpojumu uzskaitē un kontrolē, nepieciešams efektīvs risinājums, lai motivētu nodevas maksātājus godprātīgi veikt tūristu nodevas samaksu. Nenodrošinot efektīvu mehānismu tūristu nodevas nosacījumu izpildei attiecībā uz īstermiņa īres mītnēm, faktiski tiek kropļota konkurence, godprātīgos tūristu nodevas maksātājus nostādot neizdevīgākos apstākļos, turpretī tūristu izmitinātājiem, kas prettiesiski izvairīsies no reģistrēšanās kā tūristu nodevas maksātāji, dodot iespēju nodrošināt tūristiem izdevīgākas cenas.
 

Ņemot vērā minēto,  Tūrisma likumā ir paredzētas tiesības pašvaldībai noteikt kārtību tūristu mītņu, īstermiņa īres mītņu un tajās uzņemto tūristu uzskaites un tūristu nodevas administrēšanas nodrošināšanai. Tūrisma likuma 8.pants ir papildināts ar 7.punktu, nosakot, ka pašvaldības ir tiesīgas savas administratīvās teritorijas ietvaros noteikt kārtību tūristu mītņu, īstermiņa īres mītņu un tajās izmitināto tūristu uzskaitei un pašvaldību nodevas administrēšanai. Par noteiktās kārtības neievērošanu vietējai pašvaldībai ir tiesības saistošajos noteikumos noteikt administratīvo atbildību, ievērojot Administratīvās atbildības likuma nosacījumus. Tādējādi tiek noteikta pašvaldību kompetence un atbildība tūrisma jomā attiecībā uz tiesībām veikt tūrisma mītņu un īstermiņa īres mītņu uzskaiti, piemēram, veidojot reģistrus.

[4] Tūrisma pakalpojumu sniedzēji un to darbības veidi

Tūrisma likuma 11.panta septītā daļa nosaka, ka komersanti un saimnieciskās darbības veicēji nodrošina, ka tūristu mītnēs izmitinātie ārzemnieki personīgi aizpilda un paraksta deklarācijas veidlapu un pierāda savu identitāti, uzrādot derīgu, identitāti apliecinošu dokumentu. Šāda prasību Tūrisma likumā ietverta, izpildot Šengenas Konvencijas, ar kuru īsteno Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdību, Vācijas Federatīvās Republikas valdības un Francijas Republikas valdības 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, 45. pantu. Detalizētāka kārtība noteikta Ministru kabineta 2007. gada 3. aprīļa noteikumos Nr. 226 “Noteikumi par ārzemnieka deklarācijas veidlapas aizpildīšanas, glabāšanas un nodošanas kārtību”.

Līdz ar īstermiņa īres mītņu kā atsevišķa izmitināšanas sektora definēšanu, ir nepieciešams veikt grozījumus Tūrisma likuma 11.panta septītajā daļā, nosakot, ka ārzemnieku deklarācijas attiecas arī uz īstermiņa īres mītnēs izmitinātajiem tūristiem.

Tūrisma likuma 11.panta septītā daļa tiek precizēta, nosakot, ka ārvalstu deklarāciju aizpildīšana ir jānodrošina arī tiem komersantiem un saimnieciskās darbības veicējiem, kas sniedz tūristu izmitināšanas pakalpojumus īstermiņa īres mītnēs.