Anotācija (ex-ante)

Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 3. panta 3.¹ daļa paredz, ka lēmumu par termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu Ukrainas civiliedzīvotājam, kuram jau ir piešķirts pagaidu aizsardzības statuss Latvijas Republikā, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pieņem triju mēnešu laikā. Ievērojot to, ka Imigrācijas likumā lēmuma pieņemšanai par uzturēšanās tiesību piešķiršanu ir noteikts 90 dienu termiņš, nepieciešams attiecīgo termiņu salāgot arī Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā.

Likumprojekts paredz attiecīgu grozījumu 3. panta 3.¹ daļā, nosakot, ka lēmumu par termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu Ukrainas civiliedzīvotājam, kuram jau ir piešķirts pagaidu aizsardzības statuss Latvijas Republikā, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pieņem 90 dienu laikā.

Pašreiz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 7. punkts paredz, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju šajā likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības pieprasīt ārzemniekam, kurš pirms pēdējās termiņuzturēšanās atļaujas termiņa beigām nepārtraukti uzturējies Latvijas Republikā ar termiņuzturēšanās atļauju vismaz piecus gadus. Saeima 2025. gada 6. maijā otrajā lasījumā pieņēma likumprojektu “Imigrācijas likums” (Nr. 56/Lp14), kas tostarp paredz izsniegt tikai viena veida pastāvīgās uzturēšanās atļauju, proti, piešķirot Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu atbilstoši Padomes Direktīvai 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji.
Pašreiz ārzemnieks var pieprasīt divu veidu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas — vienu saskaņā ar Imigrācijas likumu, bet otru — saskaņā ar likumu “Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā”. Pieļaujams, ka piecu gadu nepārtrauktas uzturēšanās termiņš Ukrainas civiliedzīvotājam var iestāties 2027. gada 4. martā, taču pastāv augsta varbūtība, ka līdz tam laikam pašreizējais Imigrācijas likums būs zaudējis spēku un būs stājies spēkā jaunais Imigrācijas likums, kas vairs neparedz nacionālās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanu. Likumprojekta “Imigrācijas likums” (Nr. 56/Lp14) 34. panta 7. punkts paredz, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanu atsaka, ja ārzemnieks ir pieprasījis pagaidu aizsardzību Latvijas Republikā vai viņam tā ir piešķirta. Savukārt saskaņā ar Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 1.¹ pantu minētais likums nosaka Ukrainas civiliedzīvotāju pagaidu aizsardzību Latvijas Republikā Patvēruma likuma izpratnē. Līdz ar to, stājoties spēkā jaunajam Imigrācijas likumam, Ukrainas civiliedzīvotājiem nebūs tiesiska pamata saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, neatkarīgi no uzturēšanās ilguma, integrācijas pakāpes vai sociālekonomiskās situācijas.
Lai gan pagaidu aizsardzība pēc būtības ir paredzēta kā īslaicīgs mehānisms  ārzemnieku masveida pārvietošanās situācijās, tomēr Ukrainas kara gadījumā šis mehānisms faktiski darbojas jau vairākus gadus un kara darbības beigu termiņš joprojām nav prognozējams. Daudzi Ukrainas civiliedzīvotāji šajā laikā ir izveidojuši stabilu un ilgstošu saikni ar Latviju, proti, ir nodarbināti, apgūst latviešu valodu, studē, un integrējas sabiedrībā.
Iespēja saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju veicinātu Ukrainas civiliedzīvotāju integrāciju Latvijas sabiedrībā, motivējot apgūt valsts valodu, ilgstoši iesaistīties darba tirgū, veikt ieguldījumus uzņēmējdarbībā vai īpašumā, kā arī veidot noturīgu tiesisko un sociālo saikni ar Latvijas valsti. Tāpat daļa Ukrainas civiliedzīvotāju Latvijas Republikā uzturas jau vairākus gadus, līdz ar to pamatoti sagaidot, ka ilgstošas un likumīgas uzturēšanās gadījumā, izpildoties attiecīgajiem nosacījumiem, tiem būs tiesības pretendēt uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanu. 
Arī Eiropas Savienība ir uzsvērusi nepieciešamību nodrošināt Ukrainas civiliedzīvotājiem juridisko skaidrību un paredzamību, vienlaikus apliecinot Eiropas Savienības solidaritāti ar Ukrainu un tās iedzīvotājiem. Šajā kontekstā būtiska nozīme ir pārejai no pagaidu aizsardzības statusa uz citiem uzturēšanās tiesiskajiem statusiem, kas nodrošina personām ilgtermiņa stabilitāti un tiesisko noteiktību.
Eiropas Padomes 2025. gada 16. septembra Ieteikumā par koordinētu pieeju pārvietoto personu no Ukrainas pārejai no pagaidu aizsardzības ir uzsvērts, ka dalībvalstīm būtu jāveicina iespējas pāriet no pagaidu aizsardzības uz citiem uzturēšanās statusiem, tostarp uzturēšanās atļaujām, kas saistītas ar nodarbinātību, izglītību, pētniecību, ģimenes apvienošanu vai citiem valsts tiesībās paredzētiem uzturēšanās pamatiem. Ieteikumā norādīts, ka šādu pāreju atvieglošana jau pirms pagaidu aizsardzības beigām nodrošina lielāku stabilitāti un tiesisko noteiktību pārvietotajām personām, vienlaikus ļaujot pakāpeniski mazināt pagaidu aizsardzības režīmu.
Vienlaikus Eiropas Savienība ir atzinusi, ka personas, kuras ilgstoši uzturas dalībvalstīs un ir integrējušās uzņēmējvalsts sabiedrībā, pilnvērtīgi piedalās tās ekonomiskajā un sociālajā dzīvē. Tādēļ dalībvalstis tiek aicinātas radīt tiesiskus mehānismus, kas ļautu Ukrainas civiliedzīvotājiem pāriet uz stabilākiem uzturēšanās statusiem, ja tie izpilda attiecīgos nosacījumus. Atbilstoši minētajam ieteikumam vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis jau ir pielāgojušas savu nacionālo regulējumu vai izstrādājušas jaunus tiesību aktus, paredzot īpašus uzturēšanās mehānismus personām, kurām iepriekš piešķirta pagaidu aizsardzība.
Tādēļ nepieciešams noteikt skaidru tiesisko regulējumu, kas paredzētu iespēju Ukrainas civiliedzīvotājiem izsniegt arī nacionālo pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ja ir izpildīti attiecīgie nosacījumi.

Grozījums Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 3. panta sestajā daļā paredz noteikt īpašu tiesisko regulējumu Ukrainas civiliedzīvotājiem attiecībā par nacionālās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanu. Proti, likumprojektā piedāvātā tiesību norma ietver atsauci uz likumprojekta “Imigrācijas likums” (Nr. 56/Lp14) 30. pantā noteiktajiem nosacījumiem, kas piemērojami pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai, piemēram, prasībai par pietiekamu iztikas līdzekļu nodrošinājumu un valsts valodas prasmi vismaz pamata līmeņa otrajā pakāpē (A2).
Ievērojot to, ka likumprojekta “Imigrācijas likums” (Nr. 56/Lp14) 34. panta 7. punkts paredz atteikumu izsniegt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ja ārzemnieks ir pieprasījis pagaidu aizsardzību Latvijas Republikā vai viņam tā ir piešķirta, likumprojekts paredz Ukrainas civiliedzīvotājiem nepiemērot minēto pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas atteikuma pamatu.
Vienlaikus tiek saglabāta prasība par vismaz piecu gadu nepārtrauktu un likumīgu uzturēšanos Latvijas Republikā pirms pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas. Minētajā termiņā ieskaitāms gan uzturēšanās laiks uz Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma pamata izsniegtās ilgtermiņa vīzas pamata, gan uzturēšanās laiks ar termiņuzturēšanās atļauju.
Minētais pamatojams ar to, ka Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma regulējums sākotnēji paredzēja Ukrainas civiliedzīvotājiem ilgtermiņa vīzu izsniegšanu, savukārt vēlāk tika ieviesta termiņuzturēšanās atļauju izsniegšana pagaidu aizsardzības ietvaros. Ņemot vērā, ka Ukrainas civiliedzīvotāji Latvijas Republikā likumīgi uzturējušies gan uz ilgtermiņa vīzas, gan vēlāk uz termiņuzturēšanās atļaujas pamata, nepieciešams nodrošināt, ka piecu gadu nepārtrauktas uzturēšanās termiņā tiek ieskaitīts arī uzturēšanās laiks uz Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma pamata izsniegtās ilgtermiņa vīzas pamata. Minētais nepieciešams, lai nepieļautu situācijas, kurās Ukrainas civiliedzīvotāji, kuri pēc kara sākuma ieguvuši pagaidu aizsardzības statusu, nevarētu izpildīt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai nepieciešamo nepārtrauktās uzturēšanās termiņu tikai tādēļ, ka sākotnēji uzturējušies Latvijas Republikā uz ilgtermiņa vīzas pamata. Vienlaikus būtiski uzsvērt, ka nepārtrauktas uzturēšanās termiņā ieskaitāms tikai tādas ilgtermiņa vīzas darbības laiks, kas izsniegta saskaņā ar Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumu. Ukrainas civiliedzīvotājiem paredzēts izsniegt nacionālo pastāvīgās uzturēšanās atļauju, uzturēšanās tiesības apliecinošajā dokumentā neveicot ierakstu “Pastāvīgais iedzīvotājs – ES”.

Lai mazinātu birokrātiju normatīvā regulējuma jomā un izpildītu Ministru kabineta 2025. gada 4. novembra sēdes protokolā Nr. 46 (42.§ 3. un 4. punktā) doto uzdevumu, ministrijām sava resora ietvaros bija jāizvērtē tos Ministru kabineta tiesību aktus, kuros ietvertā regulējuma pieņemšanu var deleģēt ministram, valsts sekretāram vai iestādes vadītājam. Ministriju iesniegtie priekšlikumi birokrātijas mazināšanai jomā tika iesniegti Valsts kancelejā un izskatīti Valsts dienestu juridisko dienestu vadītāju sanāksmē.
Viens no ministriju iesniegtajiem priekšlikumiem, kura virzība Valsts juridisko dienestu vadītāju sanāksmē tika konceptuāli atbalstīta (Valsts juridisko dienestu vadītāju 2026. gada 27. februāra protokols Nr. 2, 1.§, 2. punkts)  paredz veikt izmaiņas Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 11. panta pirmajā daļā, atsakoties no nepieciešamības katrā gadījumā par valstij piekritīgo transportlīdzekļu nodošanu bez atlīdzības Ukrainas valdības īpašumā pieņemt atsevišķu Ministru kabineta lēmumu, attiecīgi deleģējot minētā lēmuma pieņemšanas tiesības ministram.

Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 3.¹ panta pirmā daļa paredz Ministru kabinetam pilnvarojumu noteikt kompetentās institūcijas, kuras nodrošina rīcību ar valstij piekritīgo mantu.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 17. decembra noteikumu Nr. 901 “Noteikumi par kompetentajām institūcijām un rīcību ar valstij piekritīgo mantu” 2. un 3. punktu ar valstij piekritīgajiem transportlīdzekļiem ir kompetentas rīkoties arī Nodrošinājuma valsts aģentūra (ar tiem transportlīdzekļiem, kas atrodas glabāšanā Nodrošinājuma valsts aģentūrā) un valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi”.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 17. decembra noteikumu Nr. 901 “Noteikumi par kompetentajām institūcijām un rīcību ar valstij piekritīgo mantu” 3.1. apakšpunktu Nodrošinājuma valsts aģentūra nodrošina rīcību ar tādu valstij piekritīgo mantu, kas atrodas glabāšanā Nodrošinājuma valsts aģentūrā.
Atbilstoši Ministru kabineta 2012. gada 11. decembra noteikumiem Nr. 839 “Nodrošinājuma valsts aģentūras nolikums” 3.5. un 3.6. apakšpunktam, Nodrošinājuma valsts aģentūras uzdevums ir nodrošināt lietisko pierādījumu, arestētās mantas un administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu, tostarp, transportlīdzekļu glabāšanu. Attiecīgi pēc tam, kad stājas spēkā nolēmums par Nodrošinājuma valsts aģentūras glabāšanā esoša transportlīdzekļa konfiskāciju, rīcību ar attiecīgo valstij piekritīgo mantu – transportlīdzekli, saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 17. decembra noteikumu Nr. 901 “Noteikumi par kompetentajām institūcijām un rīcību ar valstij piekritīgo mantu” 3.1. apakšpunktu nodrošina Nodrošinājuma valsts aģentūra.
Savukārt rīcību ar citu valstij piekritīgu transportlīdzekli (piemēram, transportlīdzekli, kas ir bezmantinieka manta, uz kuru nav pieteiktas kreditoru pretenzijas mantojuma lietā, neviena no pieteiktajām kreditoru pretenzijām nav atzīta par pamatotām vai par kuras nodošanu institūcijas rīcībā zvērināts tiesu izpildītājs tā darbību ar bezmantinieku mantu regulējošos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos ir paziņojis vai  konfiscēto mantu, kuru zvērināts tiesu izpildītājs Civilprocesa likumā noteiktajos gadījumos nodevis valsts akciju sabiedrībai “Valsts nekustamie īpašumi”, kā kompetentajai institūcijai, kura nodrošina rīcību ar valstij piekritīgo mantu, vai bezīpašnieka mantu (ja ir zināma tās fiziskā atrašanās vieta), kas palikusi pēc juridiskas personas izslēgšanas no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra vestajiem reģistriem, pamatojoties uz Komerclikumu, Kooperatīvo sabiedrību likumu, Biedrību un nodibinājumu likumu un citiem normatīvajiem aktiem, un piekrīt valstij (tajā skaitā arī gadījumos, ja zvērināts tiesu izpildītājs neturpina juridiskās personas izpildu lietu, kas uzsākta pirms juridiskās personas izslēgšanas no Uzņēmumu reģistra vestajiem reģistriem) atbilstoši Ministru kabineta 2024. gada 17. decembra noteikumu Nr. 901 “Noteikumi par kompetentajām institūcijām un rīcību ar valstij piekritīgo mantu” 3.4. apakšpunktam nodrošina valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi”.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2020. gada 22. septembra noteikumu Nr. 589 “Iekšlietu ministrijas nolikums” 10.5. apakšpunktu Nodrošinājuma valsts aģentūra ir Iekšlietu ministrijas padotībā esoša iestāde. Savukārt Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumu Nr. 239 “Finanšu ministrijas nolikums” 25.1. apakšpunkts noteic, ka valsts kapitāla daļu turētāja akciju sabiedrībā “Valsts nekustamie īpašumi” ir Finanšu ministrija.
Līdz ar to, lai nodrošinātu efektīvu un kompetencei atbilstošu lēmumu pieņemšanu par dažādas izcelsmes valstij piekritīgo transportlīdzekļu nodošanu Ukrainas valdības īpašumā, lēmuma par valstij piekritīgo transportlīdzekļu nodošanu Ukrainas valdības īpašumā pieņemšanas tiesības būtu deleģējamas diviem ministriem – iekšlietu ministram un finanšu ministram, atbilstoši valstij piekritīgās mantas veidam.  
Ievērojot minēto, likumprojekts paredz, ka lēmumu par valstij piekritīgo transportlīdzekļu nodošanu pieņem iekšlietu ministrs (attiecībā uz tiem valstij piekritīgajiem transportlīdzekļiem, rīcību ar kuriem nodrošina Nodrošinājuma valsts aģentūra) vai finanšu ministrs (attiecībā uz citiem valstij piekritīgajiem transportlīdzekļiem).
Vienlaikus likumprojekts paredz arī mantas nodošanas procedūru. Proti, noteic, ka valstij piekritīgos transportlīdzekļus nodod, noformējot nodošanas un pieņemšanas aktu, neslēdzot rakstisku līgumu. Nodošanas un pieņemšanas aktu paraksta iestādes, kuras uzskaitē ir valstij piekritīgais transportlīdzeklis, atbildīgā amatpersona un attiecīgās Ukrainas iestādes pilnvarots pārstāvis, un apstiprina iestādes, kuras uzskaitē ir valstij piekritīgais transportlīdzeklis, vadītājs. Attiecīgi likumprojektā paredzēta Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 618 “Kārtība, kādā valsts kustamo mantu nodod bez atlīdzības ārvalstu valdību un starpvalstu organizāciju īpašumā” noteiktā mantas nodošanas kārtība, izņemot noteikumu 3. punktā noteikto prasību par nepieciešamību slēgt attiecīgu rakstisku līgumu.
Līdz ar to likumprojekts neparedz būtiskas izmaiņas transportlīdzekļu nodošanas kārtībā. Proti, tāpat kā līdz šim transportlīdzekļu nodošanā varēs tikt iesaistītas biedrības, kuras nodrošina atbalsta sniegšanu Ukrainai. Gadījumā, ja valstij piekritīgie transportlīdzekļi tiks nodoti ar biedrību starpniecību, tiks noformēts trīspusējs nodošanas un pieņemšanas aktu, ko parakstīs iestādes atbildīgā amatpersona, attiecīgās biedrības pārstāvis, apliecinot, ka pieņem transportlīdzekļus nogādāšanai Ukrainā un nodošanai Ukrainas valdības institūcijām, tajā skaitā veicot visas nepieciešamās darbības un sedzot visus saistītos izdevumus, kā arī nodrošinās akta parakstīšanu no Ukrainas valdības pārstāvja puses un parakstīta akta iesniegšanu iestādei, kā arī Ukrainas valdības institūcijas pārstāvis, kurš saņēmis transportlīdzekļus no biedrības.
Tāpat, lai nodrošinātu tiesisko skaidrību attiecībā par Vienotajā tiesību aktu projektu izstrādes un saskaņošanas portālā līdz grozījumu Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 11. panta pirmajā daļā spēkā stāšanās dienai iesniegtajiem izskatīšanai Ministru kabinetā Ministru kabineta rīkojuma projektiem par valstij piekritīgo transportlīdzekļu nodošanu bez atlīdzības Ukrainai, likumprojekts nosaka pārejas regulējumu, paredzot, ka uz minētajiem projektiem piemērojama Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma 11. panta pirmās daļas redakcija, kas bija spēkā līdz attiecīgā grozījuma spēkā stāšanās dienai.