Anotācija (ex-ante)

Ar Ministru prezidenta 2016. gada 13. decembra rezolūciju Nr.20/M-1951 Ekonomikas ministrijai, Tieslietu ministrijai un VARAM tika uzdots sadarbībā ar Tiesībsarga biroju izvērtēt, vai Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr.1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” (turpmāk – noteikumi Nr.1013) 19.1 punktā ietvertā ūdens patēriņa starpības sadales kārtība ir taisnīga un adekvāta, ja tā paredz iespēju ilgstoši neveikt pasākumus ūdens patēriņa starpības cēloņu apzināšanai un novēršanai, un ļauj visu ilgstoši uzkrāto ūdens patēriņa starpību attiecināt pat uz vienu dzīvokļa īpašumu. Atbilstoši izvērtējuma rezultātiem tika uzdots sagatavot grozījumus minētajos noteikumos Nr.1013, primāri pievēršot uzmanību ūdens patēriņa starpības rašanās cēloņu novēršanai. Noteikumu Nr.1013 grozījumu anotācijā tika norādīts, ka viens no ūdens patēriņa starpības veidošanās cēloņiem var būt aizsērējis vai citādi bojāts mājas kopējais ūdens skaitītājs – komercuzskaites mēraparāts, kā arī aizsērējuši ūdens patēriņa skaitītāji atsevišķajos īpašumos. Līdz ar to bija plānots noteikumus Nr.1013 papildināt ar 14.6 punktu, kas noteiktu, ka pēc dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma ūdensapgādes pakalpojuma sniedzējs nodrošina ūdens filtra uzstādīšanu pirms komercuzskaites mēraparāta, ja tas ir tehniski iespējams. Šāda papildu pienākuma noteikšana ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam būtu nozīmīga tām dzīvojamām mājām, kurās ūdens patēriņa starpības veidošanās saistīta ar saduļķota ūdens nokļūšanu ūdensapgādes sistēmā, kā rezultātā būtiski tiek ietekmēta komercuzskaites mēraparāta mērījumu precizitāte, kas uzrāda lielāku saņemtā ūdens daudzumu nekā tas faktiski piegādāts.
Noteikumu Nr.1013 grozījumu saskaņošanas gaitā Tieslietu ministrija izteica iebildumu, ka tās ieskatā norma, kas nosaka pienākumus ūdensapgādes pakalpojumu sniedzējam, ir iekļaujama nevis noteikumos Nr.1013, bet gan Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā. Tieslietu ministrija norādīja - ja filtru neesamība rada būtiskas problēmas, kā arī praksē to risināšana nenotiek, šis jautājums ir risināms ūdenssaimniecības politikas jomas ietvaros, nevis noteikumos, kas nosaka kārtību, kādā dzīvojamai mājai nepieciešamo pakalpojumu izmaksas tiek sadalītas starp ēkas kopīpašniekiem. Tieslietu ministrija  arī uzsvēra, ka šāda tiesību norma noteikumos Nr. 1013 būtu izdota ārpus deleģējuma, jo deleģējums Ministru kabinetam neparedz tiesības noteikt tiesiskus pienākumus vai tiesības kādam tiesību subjektam, tas ir ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam. Ņemot vērā noteikumu Nr.1013 grozījumu izstrādes laikā secināto, Ministru kabinets ar 2019. gada 19. novembra sēdes protokollēmumu uzdeva VARAM izvērtēt iespēju noteikt Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā ūdensapgādes pakalpojuma sniedzējam pienākumu – nodrošināt ūdens filtru savā piederības robežā pirms komercuzskaites mēraparāta un sagatavot attiecīgu grozījumu projektu Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā.
Jāatzīmē, ka saskaņā ar Ekonomikas ministrijas 2018. un 2019. gadā organizēto sanāksmju laikā izteiktajiem nozaru ekspertu viedokļiem ūdens patēriņa starpības veidošanās ūdens kvalitātes dēļ (kas izraisa komercuzskaites mēraparātu aizsērēšanu vai to iekšējus bojājumus) galvenokārt vērojama Rīgas pilsētā, saistībā ar pilsētas ūdensapgādes sistēmas vecumu un nolietojumu, attiecīgi biežākām avārijām un remontdarbiem, kas veicina pēkšņu, lai arī īslaicīgu ūdens saduļķošanos. 
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk - PTAC), pamatojoties uz saņemtajām sūdzībām no SIA “Rīgas ūdens” klientiem, laika posmā no 2019. gada 31. oktobra līdz 2020. gada 3. martam veica komercuzskaites mēraparātu izņemšanu ārpuskārtas verificēšanai. Šāda ārpuskārtas pārbaude tika veikta 28 komercuzskaites mēraparātiem un par neatbilstošiem metroloģiskajām prasībām tika atzīti 23 komercuzskaites mēraparāti, t.i., 82% pārbaudīto mēraparātu neatbilda Ministru kabineta 2006. gada 5. decembra noteikumi Nr.981 “Noteikumi par mērīšanas līdzekļu atkārtoto verificēšanu, verificēšanas sertifikātiem un verificēšanas atzīmēm” (turpmāk – noteikumi Nr.981) 6. punktā minētajām prasībām. Komercuzskaites mēraparāti ārpuskārtas verificēšanai tika izņemti no dažāda tipa mājām (vienģimeņu dzīvojamās mājas, daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, uzņēmumu telpas, veikals, ražošanas uzņēmums) dažādos Rīgas mikrorajonos (Pļavnieki, Imanta, Zolitūde, Torņkalns, Purvciems, Āgenskalns un Centrs). PTAC vērsa uzmanību, ka komercuzskaites mēraparātu lietošanas instrukcijā ir norādīts –  ja ūdenī ir daudz cieto daļiņu (netīrs, piesārņots ūdens), ieteicams uzstādīt filtru. PTAC pārbaudes laikā tika konstatēts, ka komercuzskaites mēraparāti ir piesārņoti ar dažādiem netīrumiem un to iekšpusē ir nosēdumi, taču filtrs pirms komercuzskaites mēraparāta nevienā gadījumā nebija uzstādīts. Saskaņā ar attiecīgo marķējumu uz pārbaudītajiem komercuzskaites mēraparātiem pirms ārpuskārtas verificēšanas trīs komercuzskaites mēraparāti tika ekspluatēti mazāk nekā vienu gadu, 15 komercuzskaites mēraparāti – mazāk nekā divus gadus un seši komercuzskaites mēraparāti – mazāk nekā trīs gadus. Izvērtējot metroloģiskajām prasībām neatbilstošos komercuzskaites mēraparātus, tika secināts, ka lielākajai daļai (65%) pie nominālās plūsmas rādījumu kļūda bija ar pozitīvu zīmi, kas liecina, ka neprecīzie ūdens patēriņa mērījumi ilgtermiņā atstāj būtisku ietekmi uz patērētājiem. Ņemot vērā, ka komercuzskaites mēraparātu  neatbilstības tika konstatētas neatkarīgi no komercuzskaites mēraparātu raksturlielumiem, izmantošanas ilguma, atrašanās vietas kā arī objektiem kuros tie bija uzstādīti, PTAC secināja, ka nepareiza, neprecīza patērētā ūdens daudzuma uzskaite ir sistemātiska problēma un ka komercuzskaites mēraparātu rādījumus tiešā veidā ietekmē ūdens kvalitāte un uzstādīšanas norādījumu ievērošana. 
Jāņem vērā, ka PTAC pārbaude notika tikai Rīgas pilsētā, savukārt Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā noteiktais attiecas uz ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējiem visā Latvijas teritorijā. Tāpēc VARAM 2022. gadā iniciēja pētījumu par ūdenssaimniecībā izmantoto komercuzskaites mēraparātu precizitāti un to ietekmējošiem faktoriem, tā laikā iegūstot informāciju no sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējiem visā Latvijā (projekts "Ūdenssaimniecībā izmantoto komercuzskaites mēraparātu precizitātes un to ietekmējošo faktoru novērtējums"). Galvenais pētījuma mērķis bija veikt pašvaldību un to sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju anketēšanu, lūdzot atbildēt uz jautājumiem par izmantoto komercuzskaites mēraparātu veidiem, to precizitāti, precizitāti ietekmējošajiem faktoriem un iespējamo problēmu risinājumiem. Anketēšana aptvēra visu novadu pašvaldības un valstspilsētas, kā arī to lielākos sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējus, tādējādi tika noskaidrota situācija visā Latvijas teritorijā, nevis tikai Rīgā. Aptaujā piedalījās visas 43 pašvaldības un valstspilsētas, kā arī 50 sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji. Pētījuma rezultātu atspoguļojumā sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji tika sadalīti 3 līdzīga lieluma grupās:
- mazie pakalpojumu sniedzēji (līdz 2000 klientu/līgumu),
- vidējie pakalpojumu sniedzēji (2001-5000 klientu/līgumu),
- lielie pakalpojumu sniedzēji (no 5001 un vairāk klientu/līgumu).

Pēc aptaujas rezultātiem izdarīti šādi secinājumi. 
1) Komercuzskaites mēraparātu neprecizitāti par būtisku vai ļoti būtisku problēmu uzskata 34% procenti pašvaldību, kā arī 46% sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju jeb 23 no 50 ūdenssaimniecības uzņēmumiem.
2) 56% sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju ir konstatējuši komercuzskaites mēraparātu neprecīzus rādījumus mehāniska piesārņojuma dēļ, ievērojami biežāk uz šo problēmu norāda lielie pakalpojumu sniedzēji (73%).
3) Sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji (50%), kas paši ir pētījuši mēraparātu precizitāti ietekmējošos faktorus, ir secinājuši, ka visbiežāk neprecizitātes problēmas ir saistītas ar caurplūdes skaitītāju specifiku un metodoloģiski nepareiziem mērījumiem, proti, uzskaiti dzīvokļos un mājas ievados veic skaitītāji, kuriem ir atšķirīgas precizitātes klases, vai arī ūdens patēriņa skaitītāji dzīvokļos ir uzstādīti prasībām neatbilstoši. Šie secinājumi ir kopīgi gan mazo, gan vidējo un lielo pakalpojumu sniedzēju grupai. Vidējie un lielie pakalpojumu sniedzēji norāda, ka nesakritības rada arī dzīvokļos uzstādīto ūdens patēriņa skaitītāju rādījumu nolasīšana dažādos laikos, kā arī apzināts vai neapzināts ūdens patēriņš bez uzskaites.
4) Konstatējot mēraparātu neprecīzus rādījumus, 90% pakalpojumu sniedzēju veic to ārpuskārtas verifikāciju. Datus par pēdējo 12 mēnešu laikā veiktajām ārpuskārtas verifikācijām aptaujā sniedza 32 pakalpojumu sniedzēji; rezultāti liecina, ka vismaz pusē gadījumu bojāto komercuzskaites mēraparātu īpatsvars nepārsniedza 20%. Turklāt 13 no 32 apdzīvotajām vietām ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji pēc komercuzskaites mēraparātu verifikācijas vispār nekonstatēja bojātus mēraparātus.
5) 74% pakalpojumu sniedzēju jau pašlaik plaši lieto filtrus pirms klientiem uzstādītajiem mehāniskajiem komeruzskaites mēraparātiem (mājas ievada skaitītājiem). No tiem 46% pakalpojumu sniedzēju filtrus ir izvietojušu visos māju ievada mezglos, bet 28% - lielākajā daļā. Visbiežāk komercuzskaites mēraparātus (mājas ievada skaitītājus) ar filtriem pilnībā ir aprīkojuši ir vidējie pakalpojumu sniedzēji (69% no vidējo pakalpojumu sniedzēju kopsakaita).
6) Caurplūdes, jeb mehāniskos komercuzskaites mēraparātus Latvijas pakalpojumu sniedzēji izmanto visbiežāk (94% pakalpojumu sniedzēju). Pusei pakalpojumu sniedzēju ir pieredze arī ar ultraskaņas mēraparātu, bet 28% paralēli ir pieredze arī ar elektromagnētisko mēraparātu izmantošanu. Vienlaikus šo veidu mēraparātu īpatsvars nav liels. 
7) 39% pakalpojumu sniedzēju plāno tuvāko piecu gadu laikā nomainīt caurplūdes komercuzskaites mēraparātus pret cita tipa mēraparātiem. Biežāk par nomaiņu domā tie pakalpojumu sniedzēji, kas jau lieto ultraskaņas skaitītājus (58%), kā arī lielie pakalpojumu sniedzēji (54%).
8) Kopumā 48% pakalpojumu sniedzēju atbalsta ideju, ka būtu nepieciešams normatīvajos aktos noteikt prasības, lai mazinātu komercuzskaites mērapaātu (mājas ievada skaitītāju) precizitātes problēmas. Ideju neatbalsta 34% pakalpojumu sniedzēju.  
9) Pašvaldību vidū viedoklis dalās. Kopumā 43% pašvaldību atbalstītu normatīvo aktu regulējumu, bet 41% uzskata, ka nav nepieciešams ar normatīvo aktu regulējumu kontrolēt dzeramā ūdens patēriņa uzskaites mēraparātu lietošanu un uzraudzību.

Ņemot vērā veiktās aptaujas rezultātus, secināms, ka likumprojektā nebūtu atbilstoši prasību par filtru uzstādīšanu pirms komercuzskaites mēraparātiem noteikt kā obligātu visiem pakalpojumu sniedzējiem, jo vairums pašvaldību un pakalpojumu sniedzēju nav konstatējuši būtiskas problēmas ar neprecīzu piegādātā ūdens daudzuma uzskaiti. Turklāt daļa pakalpojumu sniedzēju izmanto cita veida komercuzskaites mēraparātus, kuru rādījumu precizitāti neietekmē mehāniskais piesārņojums ūdensapgādes tīkos. Vienlaikus, lai novērstu vai mazinātu komercuzskaites mēraparātu neprecizitāti mehāniska piesārņojuma dēļ tajās apdzīvotajās vietās, kur šī problēma ir aktuāla, likumprojektā tiek noteikts, ka pakalpojumu sniedzējā pienākums ir pēc pakalpojumu lietotāja vai tā pilnvarotā pārstāvja pieprasījuma uzstādīt filtrus pirms komercuzskaites mēraparāta, ja tas ir tehniski iespējams. Tāpat likumprojektā noteikts, ka attiecīgās (ar filtru iegādi un uzstādīšanu saistītās) izmaksas sedz pakalpojumu lietotājs.    

Ūdenssaimniecība pakalpojumu likuma 1. panta 12. punktā noteikts, ka ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs ir persona (komersants vai iestāde), kas sniedz noteikta veida ūdenssaimniecības pakalpojumus pakalpojumu sniegšanas teritorijā. 2016. gada 1. janvārī, kad spēkā stājās Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums, spēkā bija Kooperatīvo sabiedrību likuma iepriekšējā redakcija (zaudēja spēku 2018. gada 31. decembrī) (turpmāk- Likuma iepriekšējā redakcija). Likuma iepriekšējās redakcijas 6. pantā bija noteikts, ka kooperatīvā sabiedrība ir komersants, izņemot lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības, mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības, dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, automašīnu garāžu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, laivu garāžu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības un dārzkopības kooperatīvās sabiedrības. Tādējādi kooperatīvā sabiedrība, kas sniedza ūdenssaimniecības pakalpojumus, atbilda Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā noteiktajai pakalpojumu sniedzēja definīcijai. 2019. gada 1. janvārī spēkā stājās Kooperatīvo sabiedrību likuma jaunā redakcija (turpmāk - Likumā jaunā redakcija), kur 3. panta pirmajā daļā norādīts, ka kooperatīvā sabiedrība ir juridiska persona. Likuma jaunās redakcijas anotācijā norādīts, ka atbilstoši Likuma iepriekšējā redakcijā minētajam, kooperatīvajai sabiedrībai bija komersanta statuss. Izņēmums bija likumā paredzētie speciālie kooperatīvo sabiedrības veidi. Tomēr, izstrādājot Likuma jauno redakciju secināts, ka šādam kooperatīvo sabiedrību iedalījumam nav pamatojuma. Ņemot vērā minēto, likuma jaunajā redakcijā netika paredzēts kooperatīvās sabiedrības iedalīt komersantos un nekomersantos.
Tomēr joprojām atsevišķās pašvaldībās sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus sniedz arī kooperatīvās sabiedrības. Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā 6. panta pirmā daļa paredz, ka vietējās pašvaldības dome nosaka pašvaldības iestādi, kas pašvaldības administratīvajā teritorijā sniedz sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus un citus noteikta veida ūdenssaimniecības pakalpojumus, vai pilnvaro komersantu sniegt sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus, noslēdzot ar to līgumu par sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu visā pašvaldības administratīvajā teritorijā vai tās daļā. Tā kā kooperatīvajām sabiedrībām vairs nav komersanta statusa, pašvaldībām nav juridiska pamata tās pilnvarot sniegt sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus, tādējādi apgrūtinot pašvaldībām pildīt Pašvaldību likumā noteikto autonomo funkciju  - organizēt iedzīvotājiem ūdenssaimniecības pakalpojumus.

Likumprojektā tiek precizēti divi punkti, kuros ir atsauces uz komersantu, norādot, ka ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs var būt komersants, iestāde vai kooperatīvā sabiedrība, lai nodrošinātu, ka pašvaldības var pilnvarot arī kooperatīvās sabiedrības sniegt sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus.  

2021. gada 12. janvārī stājās spēkā jaunā Direktīva 2020/2184, kas jāpārņem nacionālajos tiesību aktos līdz 2023. gada 12. janvārim. Direktīvas 2020/2184 mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību pret jebkādu nelabvēlīgu ietekmi, ko var izraisīt dzeramā ūdens piesārņojums, kā arī uzlabot piekļuvi dzeramajam ūdenim. Tāpat Direktīva 2020/2184 paredz nosacījumus, kam jāveicina dzeramā ūdens resursu efektīvāka izmantošana, apzinot ūdens zudumus ūdensapgādes sistēmās un veicot pasākumus to samazināšanai. Direktīvas 2020/2184 prasībās pārklājas dažādu iestāžu kompetences. Lai Direktīvu 2020/2184 korektāk pārņemtu, novēršot normu dublēšanos, Tieslietu ministrijas vadībā tika noteiktas institūciju kompetences konkrētu direktīvas 2020/2184 pantu un punktu pārņemšanai nacionālajos normatīvajos aktos. Atbilstoši Valsts sekretāru 18.05.2023. sanāksmē lemtajam (protokols Nr. 17, 6. §, 2.4, 2.5. un 2.6. punkts) VARAM noteikta kā atbildīgā ministrija par Direktīvas 2020/2184 16. pantu, 18.panta 1. punkta a) apakšpunktu, kā arī atsevišķu citu prasību pārņemšanu atbilstoši informatīvā ziņojuma pielikumā pievienotajai atbildību sadalījuma tabulai, kas paredz, ka VARAM nacionālajos tiesību aktos pārņem  Direktīvas 2020/2184 4. panta 3. punktā noteiktās prasības, kas uzdod dalībvalstīm novērtēt ūdens zudumus ūdensapgādes sistēmās un to samazināšanas potenciālu. 

Lai nodrošinātu Direktīvas 2020/2184 prasību pārņemšanu nacionālajā regulējumā saskaņā ar starpinstitūciju vienošanos, VARAM ir iekļāvusi likumprojektā šādus nosacījumus. 
1) Ministru kabinetam noteikta kompetence noteikt kārtību, kā novērtēt  ūdens zudumus ūdensapgādes sistēmā un to mazināšanas potenciālu. Direktīvas 2020/2184 4.panta 3. punkts paredz, ka ūdens zudumu līmeņus dalībvalstu teritorijā un iespējas panākt uzlabojumus ūdens noplūdes samazināšanā novērtē, izmantojot infrastruktūras noplūdes indeksa (ILI) novērtēšanas metodi vai citu piemērotu metodi. VARAM par ūdens zudumu novērtēšanai izmantojamo metodi ir konsultējusies ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju. Konsultāciju rezultātā secināts, ka ILI novērtēšanas metode Latvijas gadījumā nebūtu piemērotākā un ka nepieciešams izstrādāt un noteikt vienotu kārtību (metodiku) ūdens zudumu noteikšanai, ņemot vērā pakalpojumu sniedzēju jau pašlaik apkopoto un atbildīgajām iestādēm sniedzamo informāciju, kā arī Direktīvas 2020/2184 nosacījumus.
2) Direktīvas 2020/2184 4.panta 3. punktam pakalpojumu sniedzējam noteikts pienākums novērtēt ūdens zudumus ūdensapgādes sistēmās un to mazināšanas potenciālu atbilstoši Ministru kabineta notriektajai kārtībai, ja komersanta sniegto ūdensapgādes pakalpojumu apjoms ir 10 000 kubikmetri diennaktī vai vairāk, vai ar ūdensapgādi tiek nodrošināti 50 000 vai vairāk iedzīvotāju. Tāpat likumprojekta pārejas noteikumos noteikts, ka sešu mēnešu laikā pēc likumprojekta stāšanās spēkā tiek izdoti noteikumi, kas nosaka kartību kā novērtēt  ūdens zudumus ūdensapgādes sistēmā un to mazināšanas potenciālu.
3) Ņemot vērā Pašvaldību likuma 4. pantā vietējām pašvaldībām noteiktās autonomās funkcijas organizēt iedzīvotājiem ūdenssaimniecības pakalpojumus neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas dzīvojamais fonds, kā arī nodrošināt iedzīvotājiem atbalstu sociālo problēmu risināšanā, kā arī iespēju saņemt sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus, likumprojektā noteikts, ka vietējā pašvaldība apzina sociāli mazaizsargātu iedzīvotāju grupas, kam nav pieejas dzeramajam ūdenim vai arī tā ir ierobežota, kā arī veic pasākumus, lai uzlabotu vai saglabātu piekļuvi dzeramajam ūdenim, ja šādas iedzīvotāju grupas ir konstatētas.