23-TA-1144: Likumprojekts (Grozījumi)
Anotācijas (ex-ante) nosaukums
Tiesību akta projekta "Grozījums Latvijas Republikas valsts robežas likumā" sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojums (anotācija)
1. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
1.1. Pamatojums
Izstrādes pamatojums
Ministrijas / iestādes iniciatīva
Apraksts
Iekšlietu ministrijas iniciatīva.
1.2. Mērķis
Mērķa apraksts
Likumprojekts “Grozījumi Latvijas Republikas valsts robežas likumā” izstrādāts, lai ieviestu speciālu regulējumu situācijām, kad nepieciešams īstenot pastiprinātu robežapsardzības režīmu.
Spēkā stāšanās termiņš
Vispārējā kārtība
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Pašreizējā situācija
Valstīm, kā to savā judikatūrā atklājusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk– ECT), ir tiesības kontrolēt personu ieceļošanu, uzturēšanos valstī un izceļošanu no tās, kā arī noteikt to imigrācijas politiku, lai nodrošinātu to divpusējo saistību vai saistību pret Eiropas Savienību izpildi (sk., piemēram, ECT 1997. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 122/1996/741/940 Boujlifa v. France 42. punktu), kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 2. punktu, 77.-79. pantu (īpaši 79. panta 1. punktu attiecībā uz nelikumīgas ieceļošanas novēršanu), 80. pantu. Proti, būtisks valstu iekšējās drošības nodrošināšanas elements ir robežapsardzības sistēmas, tostarp robežkontroles noteikšana, kas attiecīgi Savienības ietvaros kalpo ne tikai valsts interesēm, pie kuras robežām tiek veikta robežkontrole, bet gan tostarp visu to valstu interesēm, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus par robežkontroles atcelšanu pie Savienības iekšējām robežām.
Personu nelikumīga valsts robežas šķērsošana vai tās mēģinājums nav jauna parādība. Vienlaikus situācija uz Latvijas Republikas valsts – Baltkrievijas Republikas valsts; Lietuvas Republikas valsts – Baltkrievijas Republikas valsts, kā arī Polijas Republikas valsts – Baltkrievijas Republikas valsts robežām iezīmē pastiprinātu tendenci robežas režīma pārkāpšanā. Vienlaikus nav izslēgta iespējamība, ka robežas režīma pārkāpumi varētu tikt īstenoti arī nākotnē.
Pašreiz spēkā esošie nacionālie normatīvie akti nosaka robežas režīmu, kā arī iestāžu kompetenci situācijām, kad nav sastopama neparasti liela valsts robežas nelikumīgu šķērsotāju plūsma vai īstenots neierasti augsts valsts robežas režīma pārkāpumu skaits. Attiecīgajām situācijām, kas nav uzskatāmas par ierastām jeb jaunu faktisko un tiesisko realitāti, būtībā piemērojams atkāpes gadījums. Normatīvajos aktos paredzētais instruments īpaša režīma īstenošanai, iestājoties konkrētai vajadzībai, ir likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteiktā mehānisma izmantošana. Minētais īstenots, piemēram, pieņemot Ministru kabineta 2021. gada 10.augusta rīkojumu Nr.518 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”. Neskatoties uz to, ka attiecīgais mehānisms ir attiecīgi pagarināts, minētais pamatots ar joprojām pastāvošo apdraudējumu, ko nepieciešams novērst vai pārvarēt. Attiecīgi bez papildu pasākumu noteikšanas konstatētais apdraudējums varētu sasniegt vēl augstāku līmeni, kā rezultātā būtu nepieciešams noteikt vēl pastiprinātākus instrumentus situācijas normalizēšanai.
Vienlaikus Tieslietu ministrija savā 2023. gada 26. janvāra atzinumā par projektu “Ministru kabineta rīkojuma projekts “Grozījums Ministru kabineta 2021. gada 10. augusta rīkojumā Nr. 518 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”” (Tiesību aktu projektu publiskā portāla (TAP) Nr. 23-TA-154): “Likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” (turpmāk – Likums) 4. panta pirmā daļa noteic, ka ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Proti, no Likuma 4. panta pirmās daļas izriet, ka ārkārtējās situācijas laikā Ministru kabinetam ir tiesības ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām, fiziskajām un juridiskajām personām piešķirtās/piemītošās tiesības un brīvības vai uzlikt tām iepriekš neīstenotus papildu pienākumus. Šāda Likumā paredzētā regulējuma mērķis ir dot iespēju Ministru kabinetam ātri reaģēt uz valsts apdraudējuma situācijām, ja novērst valsts apdraudējumu ar esošajiem līdzekļiem nav iespējams. Saskaņā ar Likuma 5. panta trešo daļu atkarībā no valsts apdraudējuma veida, intensitātes un rakstura, kā arī mainoties apdraudētās teritorijas lielumam, Ministru kabinets izdara attiecīgus grozījumus lēmumā par ārkārtējo situāciju. Ministru kabinetam ir tiesības, ja nepieciešams, pagarināt izsludināto ārkārtējo situāciju uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem. Ārkārtējā situācija kā tiesisks režīms, kad Ministru kabinets var ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus, demokrātiskā un tiesiskā valstī nevar būt kā līdzeklis (instruments) dažādu valsts institūciju darba organizācijas un papildu finansējuma piešķiršanas uzdevumu risināšanai.”.
Pašreiz nacionālā līmenī ārpus Likumā ietvertā mehānisma nepastāv cita veida tiesiskie līdzekļi, kā noteikt īpašu režīmu situācijās, kas prasa valsts robežas režīma pārkāpumu novēršanu, aptverot ne vien regulējumu par valsts robežas režīmu, iestāžu kompetenci, bet arī nepieciešamības gadījumā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, uzlikt tām papildu pienākumus. Vienlaikus, ievērojot iepriekš izklāstīto Tieslietu ministrijas nostāju, Likums nav piemērots, lai noteiktu valsts institūciju darba organizācijas jautājumus, papildu finansējuma piešķiršanas u.c. aspektus īpaša režīma situācijās.
Robežas režīma pārkāpumi var aptvert gadījumus, kad attiecīgie notikumi risinās neilgu laika posmu, kā arī situācijas, kad attiecīgā tendence noris ilgstoši. Neskatoties uz minēto, pat ilgstošāk noritoši valsts robežas režīma pārkāpumi nebūtu uzskatāmi par normālu tiesisko un faktisko realitāti, kam būtu attiecīgi piemērojams vispārējais regulējums vai iestrādājams jauns regulējums vispārējā formā. Tieši pretēji, valsts robežas režīma pārkāpumi to specifikas dēļ rada nepieciešamību līdztekus ierobežojumiem valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām, fizisko un juridisko personu tiesībām un brīvībām, papildu pienākumu noteikšanai, regulēt arī valsts institūciju darba un savstarpējās sadarbības organizācijas jautājumus, papildu finansējuma piešķiršanas u.c. aspektus īpaša režīma situācijās.
Tā kā pašreiz spēkā esošais regulējums bez Likumā noteiktā mehānisma neparedz citas alternatīvas kā varētu nodrošināt atbilstošu reaģēšanu uz masveida ilgstošu valsts robežas nelikumīgu šķērsošanu vai robežas nelikumīgas šķērsošanas mēģinājumiem, valsts robežas režīma pārkāpumiem, nepieciešams veidot jaunu tiesisko risinājumu.
Kā iepriekš minēts, valstīm ir rīcības brīvība izvēlēties piemērotākos līdzekļus, lai nepieļautu valsts robežas neatļautu šķērsošanu. Attiecīgi piemērotākā līdzekļa izvēle ir nacionālās izšķiršanās jautājums. Vienlaikus vērā ņemamas arī valsts starptautiskās saistības.
Attiecīgā pastāvīga regulējuma forma veidojama atbilstoši tā priekšmetam. Proti, regulējuma nolūks ir paredzēt mehānismu paaugstinātas nelikumīgās valsts robežas šķērsošanas un robežas nelikumīgas šķērsošanas mēģinājuma gadījumiem. Ņemot vērā, ka paaugstināta nelikumīgas robežas šķērsošana vai tās mēģinājumi nav faktiskā normalitāte jeb rutīnas prakse, bet gan to raksturo periodiskums, attiecīgais regulējums veidojams tādējādi, ka minētā tendence netiktu padarīta par tiesisko normalitāti jeb vispārēja regulējuma veidā ietverama nacionālajos normatīvajos aktos. Līdz ar to piemērotākais risinājuma virziens būtu normatīvi paredzēt izņēmuma veida instrumenta iedarbināšanas iespēju gadījumos, kad paaugstinātas nelikumīgās robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma gadījumu tendence tiktu konstatēta. Vienlaikus, ievērojot, ka regulējuma mērķis ir paredzēt mehānismu tieši robežapsardzības pastiprināšanai, tā forma veidota kā speciāla iepretim vispārējam regulējumam attiecībā uz faktisko normalitāti. Vienlaikus tvēruma ziņā (teritoriāli un substantīvi) regulējums paredzētu mazāka apjoma iespējamo atkāpju loku no vispārēja regulējuma nekā ietverts likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”. Tādējādi regulējums būtu izmantojams kā solis pirms likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteiktā mehānisma izmantošanas paaugstinātas nelikumīgas valsts robežas šķērsošanas vai tās mēģinājumu novēršanai. Turklāt pastiprināta robežapsardzības režīma noteikšana var kalpot par efektīvu līdzekli pilnīgai apdraudējuma novēršanai vai pārvarēšanai, kas, tādējādi, arī varētu pasargāt no iespējamās nepieciešamības izmantot likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteikto mehānismu. Proti, ja netiktu noteikti pastiprināti pasākumi, attiecīgās situācijas normalizēšana būtu apgrūtināta jeb pastāvētu risks, ka apdraudējums varētu netikt novērsts vai pārvarēts.
Vienlaikus, rodoties nepieciešamībai uz īsu laika posmu tomēr piemērot konkrēta veida atkāpi stingrākā apjomā, paralēli pastiprinātai robežapsardzībai pastāvētu iespēja attiecīgajā daļā izmantot likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteikto mehānismu.
Līdz ar to paredzētais regulējums situācijām, kad novērojama paaugstināta nelikumīgas robežas šķērsošana vai tās mēģinājums, neietiektos personu tiesībās un brīvībās vairāk nekā tas tiktu pieļauts ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa gadījumā. Tādējādi minētais regulējums nepārklāsies ar likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteikto mehānismu.
Attiecīgi paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma tendence, lai gan periodiska, tomēr var būt ilgāka par dažiem mēnešiem. Vienlaikus minētā tendence automātiski nebūtu uzskatāma par faktisko normalitāti. Papildus nolūkā normalizēt paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma situāciju, var būt nepieciešams īstenot vairāku iestāžu sadarbību, piemēram, Valsts robežsardzes un Nacionālo bruņoto spēku. Tādējādi piemērotākais risinājums būtu Ministru kabineta līmeņa regulējums iepretim vienas iestādes institucionālajam regulējumam. Minētais sniegtu iespēju iespējami ātri, efektīvi, koordinēti un centralizēti valsts līmenī reaģēt uz minēto situāciju. Savukārt, decentralizēta, institucionāla pieeja, visticamāk:
1) palielinātu kompetento iestāžu administratīvo slogu, jo būtu nepieciešams, tostarp, vai nu iepriekšēji jeb preventīvi plānot finansējumu un resursus iespējamajām paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma situācijām nākotnē, vai katrā atsevišķajā gadījumā tos attiecīgi lūgt. Minētais tādējādi var palēnināt paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas situācijas normalizēšanas iespēju un paaugstināt nelikumīgi valstī ieceļojušo personu skaitu vai to personu skaitu, kas valstī mēģina ieceļot nelikumīgi;
2) palielinātu kompetento iestāžu administratīvo slogu, jo būtu nepieciešams, tostarp, iepriekšēji jeb preventīvi plānot resursus iespējami nepieciešamās palīdzības sniegšanai primārās nepieciešamības preču veidā nākotnē personām, kas izmantotu nelikumīgas robežas šķērsošanas ceļu. Alternatīvi, katrā atsevišķajā gadījumā būtu nepieciešams attiecīgi lūgt minētos resursus decentralizēti. Minētais tādējādi var palēnināt paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas situācijas normalizēšanas iespēju un paaugstināt nelikumīgi valstī ieceļojušo personu skaitu vai to personu skaitu, kas valstī mēģina ieceļot nelikumīgi;
3) radītu nepieciešamību vērsties pie katras iestādes, piemēram, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem atsevišķi un lūgt sniegt palīdzību cilvēkresursu veidā. Minētais tādējādi var palēnināt paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas situācijas normalizēšanas iespēju un paaugstināt nelikumīgi valstī ieceļojušo personu skaitu vai to personu skaitu, kas valstī mēģina ieceļot nelikumīgi;
4) mazinātu Ministru kabineta informētību par valstiskajām norisēm, ja netiktu paredzēta to iesaiste attiecīgajā gadījumā. Minētais sniegtu tiem iespēju pieņemt informētus lēmumus valstiskos jautājumos. Alternatīvi, būtu paredzama nepieciešamību informēt Ministru kabinetu par konkrētajām norisēm un pasākumiem situācijas normalizēšanā.
Papildus minētais varētu palielināt administratīvo slogu kompetentajām iestādēm un palēnināt valstisko jautājumu risināšanu. Proti, vienota lēmuma pieņemšana Ministru kabineta līmenī sniegtu iespēju centralizēti nepieciešamības gadījumā risināt vairākus jautājumus vienlaikus. Minētais būtu efektīvāk nekā decentralizēti risināt robežapsardzības jautājumus un citus ar to iespējami saistītus aspektus, piemēram, finansējuma piešķiršana iestādēm vai pārdale starp tām, kas sniegtu palīdzību cilvēkresursu veidā, palīdzības sniegšanai primārās nepieciešamības preču veidā u.c.
Minētais sniegtu iespēju efektīvi reaģēt uz attiecīgo situāciju, un samazinātu administratīvo slogu kompetentajām iestādēm (institūcijām) attiecībā uz nepieciešamību izstrādāt individuālu regulējumu katrai šādai situācijai.
Personu nelikumīga valsts robežas šķērsošana vai tās mēģinājums nav jauna parādība. Vienlaikus situācija uz Latvijas Republikas valsts – Baltkrievijas Republikas valsts; Lietuvas Republikas valsts – Baltkrievijas Republikas valsts, kā arī Polijas Republikas valsts – Baltkrievijas Republikas valsts robežām iezīmē pastiprinātu tendenci robežas režīma pārkāpšanā. Vienlaikus nav izslēgta iespējamība, ka robežas režīma pārkāpumi varētu tikt īstenoti arī nākotnē.
Pašreiz spēkā esošie nacionālie normatīvie akti nosaka robežas režīmu, kā arī iestāžu kompetenci situācijām, kad nav sastopama neparasti liela valsts robežas nelikumīgu šķērsotāju plūsma vai īstenots neierasti augsts valsts robežas režīma pārkāpumu skaits. Attiecīgajām situācijām, kas nav uzskatāmas par ierastām jeb jaunu faktisko un tiesisko realitāti, būtībā piemērojams atkāpes gadījums. Normatīvajos aktos paredzētais instruments īpaša režīma īstenošanai, iestājoties konkrētai vajadzībai, ir likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteiktā mehānisma izmantošana. Minētais īstenots, piemēram, pieņemot Ministru kabineta 2021. gada 10.augusta rīkojumu Nr.518 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”. Neskatoties uz to, ka attiecīgais mehānisms ir attiecīgi pagarināts, minētais pamatots ar joprojām pastāvošo apdraudējumu, ko nepieciešams novērst vai pārvarēt. Attiecīgi bez papildu pasākumu noteikšanas konstatētais apdraudējums varētu sasniegt vēl augstāku līmeni, kā rezultātā būtu nepieciešams noteikt vēl pastiprinātākus instrumentus situācijas normalizēšanai.
Vienlaikus Tieslietu ministrija savā 2023. gada 26. janvāra atzinumā par projektu “Ministru kabineta rīkojuma projekts “Grozījums Ministru kabineta 2021. gada 10. augusta rīkojumā Nr. 518 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”” (Tiesību aktu projektu publiskā portāla (TAP) Nr. 23-TA-154): “Likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” (turpmāk – Likums) 4. panta pirmā daļa noteic, ka ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Proti, no Likuma 4. panta pirmās daļas izriet, ka ārkārtējās situācijas laikā Ministru kabinetam ir tiesības ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām, fiziskajām un juridiskajām personām piešķirtās/piemītošās tiesības un brīvības vai uzlikt tām iepriekš neīstenotus papildu pienākumus. Šāda Likumā paredzētā regulējuma mērķis ir dot iespēju Ministru kabinetam ātri reaģēt uz valsts apdraudējuma situācijām, ja novērst valsts apdraudējumu ar esošajiem līdzekļiem nav iespējams. Saskaņā ar Likuma 5. panta trešo daļu atkarībā no valsts apdraudējuma veida, intensitātes un rakstura, kā arī mainoties apdraudētās teritorijas lielumam, Ministru kabinets izdara attiecīgus grozījumus lēmumā par ārkārtējo situāciju. Ministru kabinetam ir tiesības, ja nepieciešams, pagarināt izsludināto ārkārtējo situāciju uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem. Ārkārtējā situācija kā tiesisks režīms, kad Ministru kabinets var ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus, demokrātiskā un tiesiskā valstī nevar būt kā līdzeklis (instruments) dažādu valsts institūciju darba organizācijas un papildu finansējuma piešķiršanas uzdevumu risināšanai.”.
Pašreiz nacionālā līmenī ārpus Likumā ietvertā mehānisma nepastāv cita veida tiesiskie līdzekļi, kā noteikt īpašu režīmu situācijās, kas prasa valsts robežas režīma pārkāpumu novēršanu, aptverot ne vien regulējumu par valsts robežas režīmu, iestāžu kompetenci, bet arī nepieciešamības gadījumā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, uzlikt tām papildu pienākumus. Vienlaikus, ievērojot iepriekš izklāstīto Tieslietu ministrijas nostāju, Likums nav piemērots, lai noteiktu valsts institūciju darba organizācijas jautājumus, papildu finansējuma piešķiršanas u.c. aspektus īpaša režīma situācijās.
Robežas režīma pārkāpumi var aptvert gadījumus, kad attiecīgie notikumi risinās neilgu laika posmu, kā arī situācijas, kad attiecīgā tendence noris ilgstoši. Neskatoties uz minēto, pat ilgstošāk noritoši valsts robežas režīma pārkāpumi nebūtu uzskatāmi par normālu tiesisko un faktisko realitāti, kam būtu attiecīgi piemērojams vispārējais regulējums vai iestrādājams jauns regulējums vispārējā formā. Tieši pretēji, valsts robežas režīma pārkāpumi to specifikas dēļ rada nepieciešamību līdztekus ierobežojumiem valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām, fizisko un juridisko personu tiesībām un brīvībām, papildu pienākumu noteikšanai, regulēt arī valsts institūciju darba un savstarpējās sadarbības organizācijas jautājumus, papildu finansējuma piešķiršanas u.c. aspektus īpaša režīma situācijās.
Tā kā pašreiz spēkā esošais regulējums bez Likumā noteiktā mehānisma neparedz citas alternatīvas kā varētu nodrošināt atbilstošu reaģēšanu uz masveida ilgstošu valsts robežas nelikumīgu šķērsošanu vai robežas nelikumīgas šķērsošanas mēģinājumiem, valsts robežas režīma pārkāpumiem, nepieciešams veidot jaunu tiesisko risinājumu.
Kā iepriekš minēts, valstīm ir rīcības brīvība izvēlēties piemērotākos līdzekļus, lai nepieļautu valsts robežas neatļautu šķērsošanu. Attiecīgi piemērotākā līdzekļa izvēle ir nacionālās izšķiršanās jautājums. Vienlaikus vērā ņemamas arī valsts starptautiskās saistības.
Attiecīgā pastāvīga regulējuma forma veidojama atbilstoši tā priekšmetam. Proti, regulējuma nolūks ir paredzēt mehānismu paaugstinātas nelikumīgās valsts robežas šķērsošanas un robežas nelikumīgas šķērsošanas mēģinājuma gadījumiem. Ņemot vērā, ka paaugstināta nelikumīgas robežas šķērsošana vai tās mēģinājumi nav faktiskā normalitāte jeb rutīnas prakse, bet gan to raksturo periodiskums, attiecīgais regulējums veidojams tādējādi, ka minētā tendence netiktu padarīta par tiesisko normalitāti jeb vispārēja regulējuma veidā ietverama nacionālajos normatīvajos aktos. Līdz ar to piemērotākais risinājuma virziens būtu normatīvi paredzēt izņēmuma veida instrumenta iedarbināšanas iespēju gadījumos, kad paaugstinātas nelikumīgās robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma gadījumu tendence tiktu konstatēta. Vienlaikus, ievērojot, ka regulējuma mērķis ir paredzēt mehānismu tieši robežapsardzības pastiprināšanai, tā forma veidota kā speciāla iepretim vispārējam regulējumam attiecībā uz faktisko normalitāti. Vienlaikus tvēruma ziņā (teritoriāli un substantīvi) regulējums paredzētu mazāka apjoma iespējamo atkāpju loku no vispārēja regulējuma nekā ietverts likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”. Tādējādi regulējums būtu izmantojams kā solis pirms likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteiktā mehānisma izmantošanas paaugstinātas nelikumīgas valsts robežas šķērsošanas vai tās mēģinājumu novēršanai. Turklāt pastiprināta robežapsardzības režīma noteikšana var kalpot par efektīvu līdzekli pilnīgai apdraudējuma novēršanai vai pārvarēšanai, kas, tādējādi, arī varētu pasargāt no iespējamās nepieciešamības izmantot likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteikto mehānismu. Proti, ja netiktu noteikti pastiprināti pasākumi, attiecīgās situācijas normalizēšana būtu apgrūtināta jeb pastāvētu risks, ka apdraudējums varētu netikt novērsts vai pārvarēts.
Vienlaikus, rodoties nepieciešamībai uz īsu laika posmu tomēr piemērot konkrēta veida atkāpi stingrākā apjomā, paralēli pastiprinātai robežapsardzībai pastāvētu iespēja attiecīgajā daļā izmantot likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteikto mehānismu.
Līdz ar to paredzētais regulējums situācijām, kad novērojama paaugstināta nelikumīgas robežas šķērsošana vai tās mēģinājums, neietiektos personu tiesībās un brīvībās vairāk nekā tas tiktu pieļauts ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa gadījumā. Tādējādi minētais regulējums nepārklāsies ar likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteikto mehānismu.
Attiecīgi paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma tendence, lai gan periodiska, tomēr var būt ilgāka par dažiem mēnešiem. Vienlaikus minētā tendence automātiski nebūtu uzskatāma par faktisko normalitāti. Papildus nolūkā normalizēt paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma situāciju, var būt nepieciešams īstenot vairāku iestāžu sadarbību, piemēram, Valsts robežsardzes un Nacionālo bruņoto spēku. Tādējādi piemērotākais risinājums būtu Ministru kabineta līmeņa regulējums iepretim vienas iestādes institucionālajam regulējumam. Minētais sniegtu iespēju iespējami ātri, efektīvi, koordinēti un centralizēti valsts līmenī reaģēt uz minēto situāciju. Savukārt, decentralizēta, institucionāla pieeja, visticamāk:
1) palielinātu kompetento iestāžu administratīvo slogu, jo būtu nepieciešams, tostarp, vai nu iepriekšēji jeb preventīvi plānot finansējumu un resursus iespējamajām paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma situācijām nākotnē, vai katrā atsevišķajā gadījumā tos attiecīgi lūgt. Minētais tādējādi var palēnināt paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas situācijas normalizēšanas iespēju un paaugstināt nelikumīgi valstī ieceļojušo personu skaitu vai to personu skaitu, kas valstī mēģina ieceļot nelikumīgi;
2) palielinātu kompetento iestāžu administratīvo slogu, jo būtu nepieciešams, tostarp, iepriekšēji jeb preventīvi plānot resursus iespējami nepieciešamās palīdzības sniegšanai primārās nepieciešamības preču veidā nākotnē personām, kas izmantotu nelikumīgas robežas šķērsošanas ceļu. Alternatīvi, katrā atsevišķajā gadījumā būtu nepieciešams attiecīgi lūgt minētos resursus decentralizēti. Minētais tādējādi var palēnināt paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas situācijas normalizēšanas iespēju un paaugstināt nelikumīgi valstī ieceļojušo personu skaitu vai to personu skaitu, kas valstī mēģina ieceļot nelikumīgi;
3) radītu nepieciešamību vērsties pie katras iestādes, piemēram, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem atsevišķi un lūgt sniegt palīdzību cilvēkresursu veidā. Minētais tādējādi var palēnināt paaugstinātas nelikumīgas robežas šķērsošanas situācijas normalizēšanas iespēju un paaugstināt nelikumīgi valstī ieceļojušo personu skaitu vai to personu skaitu, kas valstī mēģina ieceļot nelikumīgi;
4) mazinātu Ministru kabineta informētību par valstiskajām norisēm, ja netiktu paredzēta to iesaiste attiecīgajā gadījumā. Minētais sniegtu tiem iespēju pieņemt informētus lēmumus valstiskos jautājumos. Alternatīvi, būtu paredzama nepieciešamību informēt Ministru kabinetu par konkrētajām norisēm un pasākumiem situācijas normalizēšanā.
Papildus minētais varētu palielināt administratīvo slogu kompetentajām iestādēm un palēnināt valstisko jautājumu risināšanu. Proti, vienota lēmuma pieņemšana Ministru kabineta līmenī sniegtu iespēju centralizēti nepieciešamības gadījumā risināt vairākus jautājumus vienlaikus. Minētais būtu efektīvāk nekā decentralizēti risināt robežapsardzības jautājumus un citus ar to iespējami saistītus aspektus, piemēram, finansējuma piešķiršana iestādēm vai pārdale starp tām, kas sniegtu palīdzību cilvēkresursu veidā, palīdzības sniegšanai primārās nepieciešamības preču veidā u.c.
Minētais sniegtu iespēju efektīvi reaģēt uz attiecīgo situāciju, un samazinātu administratīvo slogu kompetentajām iestādēm (institūcijām) attiecībā uz nepieciešamību izstrādāt individuālu regulējumu katrai šādai situācijai.
Problēmas un risinājumi
Problēmas apraksts
-
Risinājuma apraksts
Ievērojot, ka nepieciešams veidot mehānismu tieši situācijām, kas saistītas ar nelikumīgu robežas šķērsošanu vai tās mēģinājumu, ir izstrādāts likumprojekts “Grozījumi Latvijas Republikas valsts robežas likumā”, ietverot regulējumu, kas izmantojams, lai nodrošinātu valsts robežas neaizskaramības garantēšanu un valsts apdraudējuma novēršanu. Attiecīgais regulējums vērsts uz situāciju risināšanu, kad konstatējams nesamērīgi liels nelikumīgas valsts robežas šķērsošanas vai tās mēģinājumu gadījumu skaits. Termins “nesamērīgi liels nelikumīgas valsts robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma gadījumu skaits” nozīmē nelikumīgas valsts robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma gadījumu skaitu, kas īsā laika periodā ir skaitliski ievērojami augstāks, skatot proporcionāli iepretim līdzīgam laika posmam (kāds bija "normālā" situācijā jeb laika posmā pirms tika noteikta, tostarp ārkārtējā situācija), un turpinās ilgākā laika posmā. Vadoties no līdzšinējās pieredzes, nesamērīgi liels nelikumīgas valsts robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma gadījumu skaits būtu uzskatāms par sasniegtu, ja valsts robežu tam neparedzētā vietā un laikā šķērsotu vai mēģinātu šķērsot orientējoši 15 līdz 20 cilvēki vienas diennakts ietvaros vai aptuveni 70 un vairāk cilvēku nedēļas laikā un 10 dienas pēc kārtas ir noturīgs šis skaits. Konstatējot šāda rakstura rādītājus, vai saņemot informāciju par skaidri apzinātu risku vai gatavošanos masveida lielam robežšķērsotāju skaitam neatļauti šķērsot valsts robežu, būtu pamats izsludināt likumprojektā “Grozījumi Latvijas Republikas valsts robežas likumā” paredzēto Robežapsardzības sistēmas darbības pastiprinātu režīmu.
Attiecīgie kritēriji noteikti, ņemot vērā, ka atbilstoši nacionālajam normatīvajam regulējumam iestādes budžeta līdzekļu apmērs un izlietojuma plāns skatāms gada ietvaros. Attiecīgi arī nepieciešamo papildu resursu apmērs, izņemot iepriekš apzinātus jeb plānotus gadījumus par izlietojumu vairāku gadu ietvaros, nosakāms uz nākamā gada periodu. Līdz ar to iestāde savus resursus nākamajam periodam plāno, vadoties pamatā pēc iepriekšējo gadu izlietojuma rezultātiem un saprātīgi paredzamajām izlietojuma vajadzībām attiecīgā perioda ietvaros. Tādējādi, iestājoties situācijai, kad ārējo norišu dēļ iestādes funkciju īstenošanai nepieciešamo resursu apjoms aizņem proporcionāli ievērojamu daļu iepretim atvēlētajiem (sapratīgi paredzētajiem) resursiem gadam konkrētajā pozīcijā, minētā situācija uzskatāma par tādu, kas nebija sapratīgi paredzama un kuras turpmākai normalizēšanai ir nepieciešami papildu pasākumi.
Ievērojot minēto, likumprojekts paredz, ka pamats pastiprināta robežapsardzības regulējuma noteikšanai ir nesamērīgi liels nelikumīgu valsts robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma gadījumu skaits. Proti, atkarībā no infrastruktūras, kas izvietota uz robežas līnijas, piemēram, žoga, personas var arī mēģināt šķērsot valsts robežu nelikumīgi.
Latvijas Republikas valsts robežas likuma 14. pants (valsts robežas joslas režīms); 14.1 pants (patrulēšanas joslas režīms) paredz noteikta veida tiesiskos režīmus, kuru mērķis ir nodrošināt Latvijas Republikas valsts robežas apsardzību. Attiecīgie režīmi, tostarp, nosaka aizliegumu personām atrasties minētajās teritorijās. Proti, atbilstoši minētā likuma 13. panta pirmajai daļai valsts robežas joslu nosaka, lai iezīmētu valsts sauszemes robežas atrašanos dabā visā tās garumā, kā arī radītu robežapsardzības sistēmas pastāvēšanai nepieciešamos apstākļus pie ārējās robežas. Savukārt atbilstoši minētā panta piektajai daļai vietās, kur gar ārējo robežu valsts robežas josla nav nosakāma (publiskās upes un ezeri) vai to nevar noteikt dabisku šķēršļu (applūstoša vai pārpurvota teritorija, stāvkrasts) dēļ un citā veidā pie ārējās robežas nav iespējams nodrošināt robežapsardzības sistēmas pastāvēšanai nepieciešamos apstākļus, Ministru kabinets var noteikt patrulēšanas joslu. Patrulēšanas joslu nosaka pēc iespējas tuvāk valsts robežai.
Atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 24. maija noteikumu Nr. 310 “Noteikumi par Latvijas Republikas valsts robežas joslu, patrulēšanas joslu, pierobežas joslu un pierobežu, kā arī pierobežas, pierobežas joslas, valsts robežas joslas un patrulēšanas joslas norāžu paraugiem un to uzstādīšanas kārtību” 2.1. un 2.2.apakšpunktam valsts robežas joslas platums ar Baltkrievijas Republiku un Krievijas Federāciju ir 12 metri. Saskaņā ar Ministru kabineta 2022. gada 1.februāra noteikumu Nr. 79 “Latvijas Republikas valsts robežas joslas, patrulēšanas joslas un robežzīmju uzraudzības joslas iekārtošanas un uzturēšanas noteikumi” 22. punktu patrulēšanas joslas platums ir 3,5 metri.
Papildus Latvijas Republikas valsts robežas likuma 15. pants (pierobežas josla) paredz, ka pierobežas joslas, kuras platums nevar pārsniegt 2 kilometrus, mērķis ir nodrošināt Latvijas Republikas teritorijas apsardzībai un robežapsardzības sistēmas pastāvēšanai nepieciešamos apstākļus, kā arī robežuzraudzību ārējai sauszemes robežai piegulošajā teritorijā. Pierobežas joslas sastāvdaļa ir valsts robežas josla, kā arī patrulēšanas josla un robežzīmju uzraudzības josla.
Latvijas Republikas valsts robežas likuma 19. panta pirmā daļa nosaka, ka, lai radītu tādus apstākļus, kas neļautu personām nelikumīgi jebkurā veidā un ar jebkādiem līdzekļiem šķērsot ārējo robežu, kā arī pārvietot mantas un preces pāri ārējai sauszemes robežai ārpus noteiktajām robežšķērsošanas vietām, un lai apkarotu pārrobežu noziedzību, Ministru kabinets gar ārējo sauszemes robežu nosaka pierobežu, ne šaurāku par 30 kilometriem, sākot no valsts robežas.
Atšķirībā no valsts robežas joslas režīma un patrulēšanas joslas režīma, pierobežas joslas režīms Latvijas Republikas valsts robežas likuma 16. pants) un pierobežas režīms (Latvijas Republikas valsts robežas likuma 20. pants) neliedz personu atrašanos tajā. Papildus pierobežas joslā ir iespējams attiecīgi rīkot publiskus pasākumus, medības, šaušanas, spridzināšanas vai pirotehniskos darbus, savukārt pierobežā režīms ir vēl mazāk ierobežojošs. Nesamērīgi pieaugot personu skaitam, kas nelikumīgi šķērso valsts robežu, kompetentajām iestādēm to funkciju īstenošanai var būt nepieciešams ierobežot, piemēram, publisku pasākumu rīkošanu vai veikt manevrus, tostarp, pierobežā. Proti, palielināta skaita personu atrašanās pierobežas joslā, var attiecīgā situācijā apgrūtināt iestāžu manevrētspēju pa pieejamo infrastruktūru, reaģēšanas spēju uz nelikumīgas robežas gadījumiem, jo īpaši, ja personas atrodas kustībā.
Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz, ka Ministru kabinets, ciktāl tas nepieciešams un ir samērīgi attiecīgā apdraudējuma novēršanai vai pārvarēšanai, ir tiesības visā pierobežā vai tās daļā atkarībā no apdraudējuma intensitātes noteikt vienu vai vairākus ierobežojošus pasākumus. Attiecīgi nepieciešamais ierobežojumu apjoms nosakāms atkarībā no apdraudējuma veida, intensitātes. Jebkurā gadījumā ierobežojošu pasākumu noteikšanā ievērojams:
a) ka tiem jābūt ar leģitīmu mērķi, samērīgiem, nediskriminējošiem, pamatotiem un nepieciešamiem katrā konkrētajā attiecīgā apdraudējuma gadījumā;
b) tie veicami tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams situācijas normalizēšanai;
c) tie nevar būt pretrunā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām, kas ir saistošas Latvijas Republikai;
d) robežapsardzības pastiprinātais režīms nevar būt par pamatu Latvijas Republikas Satversmē minēto institūciju kompetences ierobežošanai.
Proti, likumprojekts paredz iespēju Ministru kabinetam lemt par nepieciešamajiem ierobežojumiem valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām, fizisko un juridisko personu tiesībām un brīvībām. Savukārt lēmumu par papildu pienākumu noteikšanu, valsts institūciju darba organizācijas jautājumus, papildu finansējuma piešķiršanas u.c. aspektus īpaša režīma situācijās pieņems Ministru kabinets.
Attiecīgie ierobežojošie pasākumi atkarībā no apdraudējuma veida, intensitātes un nepieciešamības var kopā vai atsevišķi būt:
1) īpašas pārvietošanās un pulcēšanās kārtības noteikšana -, piemēram, pilnībā liegt noteiktu laika posmu personu pārvietošanos vai pasākumu rīkošanu, vai paredzēt vietas, kur pierobežas joslas ietvaros pieļaujama personu pārvietošanās vai pasākumu rīkošana, kas netraucētu robežapsardzības īstenošanu. Analogi arī valsts robežas joslā un patrulēšanas joslā var būt nepieciešami ierobežojumi personu kustībai darbiem saistībā ar valsts vai patrulēšanas joslu šķērsojošām komunikācijām, lai tie neapgrūtinātu robežapsardzības nodrošināšanu u.c. Ņemot vērā valsts robežas joslas, patrulēšanas joslas, robežzīmju uzraudzības joslas, pierobežas joslas, pierobežas mērķus, to apvidu kā dabiskos šķēršļus u.c., var nepastāv citu personu tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošu līdzekļu, lai sasniegtu leģitīmo mērķi – nodrošinātu robežapsardzību – tādā pašā kvalitātē;
2) īpaša kārtība transportlīdzekļu kustībai vai šīs kustības ierobežojumus – analogi kā pirmajā punktā transportlīdzekļu vai noteikta lieluma transportlīdzekļu kustība konkrētā teritoriālā apvidus dēļ var apgrūtināt robežapsardzības manevrētspēju, reaģēšanas spēju, nelikumīgas valsts robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma gadījumu konstatēšanu (redzamību) u. tml. Piemēram, valsts robežas režīms, patrulēšanas joslas režīms pieļauj transportlīdzekļu kustību tikai noteiktos gadījumos kā valsts robežu šķērsojošo komunikāciju darbiem. Analogi pierobežas joslā, pierobežā, piemēram, tās infrastruktūras dēļ var būt nepieciešami transportlīdzekļu kustības ierobežojumi, lai neapgrūtinātu robežapsardzības īstenošanu. Ņemot vērā valsts robežas joslas, patrulēšanas joslas, robežzīmju uzraudzības joslas, pierobežas joslas, pierobežas mērķus, to apvidu kā dabiskos šķēršļus u.c., var nepastāv citu personu tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošu līdzekļu, lai sasniegtu leģitīmo mērķi – nodrošinātu robežapsardzību – tādā pašā kvalitātē.
3) konkrētu robežšķērsošanas vietu darbības pilnīga vai daļēja apturēšana, vienlaikus nodrošinot personām iespēju īstenot tiesības un likumiskās intereses, no kurām nav pieļaujama atkāpe – Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulas (ES) 2016/399 par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (turpmāk – Regula 2016/399) 4. panta 1. punkts paredz, ka ārējās robežas var šķērsot robežšķērsošanas vietās un darba laikā. Valstis paziņo Eiropas Komisijai robežšķērsošanas vietu sarakstu. Attiecīgi Regula 2016/399 pieļauj valstīm mainīt vai uz laiku mainīt robežšķērsošanas vietu sarakstu. Latvijas Republikas valdības un Baltkrievijas Republikas valdības līguma par Latvijas–Baltkrievijas valsts robežas režīmu 14. panta 2. punkts pieļauj robežkontroles punktu darbības apturēšanu. Tāpat Latvijas Republikas Valdības un Baltkrievijas Republikas Valdības vienošanās par robežas caurlaides punktiem 5. pants paredz, ka kustība caurlaides punktos var tikt pārtraukta vai ierobežota, tostarp, ja rodas draudi sabiedrības drošībai. Analogi arī Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības līguma par Latvijas - Krievijas valsts robežšķērsošanas vietām 2.panta 3. punkts paredz tiesības slēgt attiecīgas robežšķērsošanas vietas. Tāpat pieļaujams apturēt attiecīgu robežšķērsošanas vietu darbību.
Konstatējot nesamērīgi lielu nelikumīgās migrācijas vai tās mēģinājuma pieaugumu, var rasties nepieciešamība pilnībā vai daļēji ierobežot (piemēram, darba laiku) atsevišķu robežšķērsošanas vietu darbību. Minētais ļautu mobilizēt resursus un kalpot par instrumentu situācijas normalizēšanā. Vienlaikus minētais instruments attiecīgās situācijās, iespējams, sniegtu iespēju iztikt bez citu ierobežojošu pasākumu piemērošanas.
Neskatoties uz minēto, Latvijas Republikai ir pienākums ievērot arī citas uzņemtās starptautiskās saistības, piemēram, patvēruma jomā. Proti, Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (turpmāk - Direktīva 2013/32/ES) 4. panta 1. punkts un 6. pants (īpaši tā 3. punkts) sniedz rīcības brīvību valstīm noteikt iestādes (attiecīgi arī to teritoriālo izvietojumu), kas ir kompetentas pieņemt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, nenosakot kuras tieši iestādes nosakāmas par kompetentām un arī nenosakot to teritoriālo izvietojumu, tostarp valsts iekšienē (skat., mutatis mutandis Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā C-36/20 PPU Ministerio Fiscal 65. punktu, 114.1. apakšpunktu). Vienlaikus minētās Direktīvas 6. panta 2. punkts paredz, ka dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā. Nacionālajā regulējumā minētās normas transponētas Patvēruma likumā.
Attiecīgo apstiprinājusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), nosakot, ka Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību aizsardzības konvencija neliedz valstīm nostiprināt kārtību, kas paredz patvēruma pieteikuma iesniegšanu tikai robežšķērsošanas vietās. Vienlaikus iespējai pieteikt patvērumu ir jābūt patiesi iespējamai (ne tikai formālai), un efektīvai (skat., piemēram, ECT 2021. gada 8. jūlija sprieduma lietā Nr. 12625/17 Shahzad v. Hungary 62. punktu; ECT 2020. gada 13.februāra sprieduma lietās Nr. 8675/15 un 8697/15 N.D. and N.T. v. Spain 210. punktu).
Ievērojot minēto, pastāvot nepieciešamībai pilnībā vai daļēji apturēt noteiktu robežšķērsošanas vietu darbību, vērā tiks ņemta arī nepieciešamība nodrošināt personām reālu iespēju gan ieceļot, gan arī iesniegt patvēruma pieteikumu iespējami īsā laikā. Jebkurā gadījumā likumprojekts neparedz visu robežšķērsošanas vietu slēgšanu vai apturēšanu.
4) īpaša saimnieciskās darbības kārtība vai šīs darbības ierobežojumi – minētais skatāms analogi pirmajam un otrajam punktam. Ierobežojumi var būt nepieciešami, piemēram, mežizstrādes darbiem, lauksaimniecības darbiem, organizētā tūrisma vai plānotu medību norisei;
5) īpaša kārtība preču, medikamentu, energoresursu, pakalpojumu un citu materiāltehnisko resursu pieejamībai – robežapsardzības režīma īstenošanai, tostarp attiecīgajos gadījumos arī primārās nepieciešamības preču nodrošināšanai personām, kas valsts robežu izvēlēsies šķērsot ārpus likumīgai ieceļošanai noteiktajām robežšķērsošanas vietām un kārtības, var būt nepieciešama, piemēram, resursu pārdale starp iestādēm. Minētais var ietvert, piemēram, izņēmumus attiecībā uz citādi pieļaujamo resursu daudzumu, piegāžu ķēdes noteiktām iestādēm u.c.;
6) tiesības nepiemērot publisko iepirkumu regulējumu vai īpašas kārtības noteikšana publisko iepirkumu veikšanai attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas nepieciešami būtisku valsts drošības interešu aizsardzībai – nolūkā nodrošināt iespēju atbilstoši reaģēt uz situāciju, kad nesamērīgi liels skaits personu valsts robežu šķērso vai mēģina to šķērsot ārpus likumīgai ieceļošanai noteiktajām robežšķērsošanas vietām un kārtības, kā arī attiecīgajos gadījumos arī sniegt primārās nepieciešamības preces minētajām personām, var būt nepieciešamība noteikt atkāpes no publisko iepirkumu procedūras, kas paredzēta, piemēram, Publisko iepirkumu likuma 3. panta astotajā daļā. Minētais pasākums piemērojams, nepārsniedzot Ministru kabineta 2017. gada 28. februāra noteikumos Nr. 105 "Noteikumi par publisko iepirkumu līgumcenu robežvērtībām" noteiktās līgumcenu robežvērtības;
7) valsts pārvaldes amatpersonu tiesības iekļūt privātā īpašumā – var būt galējā nepieciešamība iekļūt privātā īpašumā, ja persona, kas pārkāpusi likumīgas ieceļošanas nosacījumus, piemēram, slēpjas vai ieiet minētajā, citai personai piederošajā īpašumā. Piemēram, Valsts robežsardzes likuma 15. panta otrās daļas 1-3. punkts paredz, ka robežsargam, vajājot pārkāpēju, ir tiesības: 1) iekļūt publiskas personas īpašumā, valdījumā vai turējumā esošā teritorijā, telpā vai transportlīdzeklī; 2) ar īpašnieka, valdītāja vai turētāja atļauju iekļūt publiski nepieejamā teritorijā, telpā vai transportlīdzeklī; 3) bez īpašnieka, valdītāja vai turētāja atļaujas iekļūt publiski nepieejamā teritorijā, telpā vai transportlīdzeklī, ja ir apdraudēta personas dzīvība vai veselība.
Pastāvot tendencei, ka personas, kas nelikumīgi šķērso valsts robežu, slēpjas vai ieiet citām privātpersonām piederošajos īpašumos un īpašnieki nav sastopami vai nesniedz piekrišanu robežsargam ieiet minētajā īpašumā, var rasties nepieciešamība noteikt papildu izņēmumu, piemēram, ka robežsargs, nespēdams saņemt īpašnieka, valdītāja vai turētāja atļauju, ir tiesīgs iekļūt publiski nepieejamā teritorijā, telpā vai transportlīdzeklī, ja tas nepieciešams, lai sasniegtu personu, kas pārkāpusi likumīgas ieceļošanas nosacījumu. Analogi likuma “Par policiju” 12. panta 16. punktā un 20. punktā ir paredzētas, tostarp Valsts policijas un pašvaldības policijas darbinieku tiesības iekļūt personu īpašumā, kā arī aplūkot transportlīdzekli. Neskatoties uz minēto, var būt nepieciešamība pastiprinātas robežapsardzības režīma īstenošanā analogas tiesības paredzēt arī citām valsts pārvaldes iestādēm, kuru funkcijas ir likumpārkāpumu novēršana, kas tiks piesaistītas minētajās darbībās.
8) ierobežojums personu tiesībām atrasties noteiktās vietās bez atļaujām – Latvijas Republikas valsts robežas likuma 18.panta pirmā daļa paredz, ka personām no 15 gadu vecuma, uzturoties pierobežā, ir nepieciešama Valsts robežsardzes izsniegta caurlaide. Atkarībā no nesamērīgi lielās nelegālās migrācijas tendences, piemēram, ievērojami pieaug tieši personu līdz 15 gadiem nelegālās robežšķērsošanas gadījumi, var būt nepieciešams noteikt caurlaides nepieciešamību arī personām līdz 15 gadu vecumam, lai tās varētu uzturēties pierobežas joslā. Analogi, nesamērīgi pieaugot nelegālās valsts robežas šķērsošanas gadījumu skaitam, var tikt noteikta kompetence, piemēram, pašvaldību iestādēm izsniegt caurlaides personām līdz 15 gadu vecumam, lai tās varētu uzturēties pierobežā u.c.
Likumprojekts paredz kompetenci Ministru kabinetam izsludināt pastiprinātu robežapsardzības režīmu uz laiku līdz sešiem mēnešiem ar iespēju minēto termiņu pagarināt līdz apdraudējums ir novērts vai pārvarēts. Attiecīgais termiņš izvēlēts, lai to samērotu ar likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”. Proti, likumprojekts paredz mazāku ierobežojumu apmēru nekā likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”. Vienlaikus, lai nodrošinātu periodisku un regulāru attiecīgā režīma aktualitātes uzraudzību, tādējādi nenosakot ierobežojošus pasākumus ilgāk kā nepieciešams, likumprojekts paredz ilguma ierobežojumu. Līdz ar to likumprojekts nosaka , ka gadījumā, ja apdraudējums, kas bija pamatā robežapsardzības darbības pastiprināta režīma izsludināšanai, ir novērsts vai pārvarēts (situācija atgriezusies "normālā" līmenī jeb tādā, kas bija pirms režīma izsludināšanas), Ministru kabinets atceļ lēmumu par robežapsardzības darbības pastiprināta režīma izsludināšanu pirms noteiktā beigu termiņa.
Attiecīgi minētais lēmums būs vispārējais administratīvais akts un personām būs iespēja to apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā procesa likuma kārtībā (skat., mutatis mutandis Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 6. jūlija lēmumu lietā Nr. SKA-1215/2020; Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2021. gada 30. novembra lēmumu par pieteikuma Nr. 227/2021 pieņemamību).
Vienlaikus minētais neliedz personām savu tiesību un likumisko interešu aizsardzībai to individuālajā situācijā izmantot Administratīvā procesa likumā ietvertos tiesību aizsardzības līdzekļus, apstrīdot un pārsūdzot attiecīgo iestāžu (institūciju) faktisko rīcību (piemēram, iekļūšanu īpašumā, ja tāds ierobežojums tiktu noteikts) vai izdoto administratīvo aktu (piemēram, par caurlaides neizsniegšanu personai līdz 15 gadu vecumam uzturēties pierobežas joslā, ja attiecīgs ierobežojums tiktu noteikts). Likumprojekts paredz, ka lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neapturēs tā darbību, ja attiecīgais lēmums tieši saistīts ar izsludināto pastiprināto robežapsardzības režīmu. Minētais pamatots ar to, ka pastiprināta robežapsardzības režīma būtība (apdraudējuma novēršana vai pārvarēšana) prasa tūlītēju rīcību, kas varētu tikt apgrūtināta, neparedzot attiecīgu nosacījumu.
Attiecīgie kritēriji noteikti, ņemot vērā, ka atbilstoši nacionālajam normatīvajam regulējumam iestādes budžeta līdzekļu apmērs un izlietojuma plāns skatāms gada ietvaros. Attiecīgi arī nepieciešamo papildu resursu apmērs, izņemot iepriekš apzinātus jeb plānotus gadījumus par izlietojumu vairāku gadu ietvaros, nosakāms uz nākamā gada periodu. Līdz ar to iestāde savus resursus nākamajam periodam plāno, vadoties pamatā pēc iepriekšējo gadu izlietojuma rezultātiem un saprātīgi paredzamajām izlietojuma vajadzībām attiecīgā perioda ietvaros. Tādējādi, iestājoties situācijai, kad ārējo norišu dēļ iestādes funkciju īstenošanai nepieciešamo resursu apjoms aizņem proporcionāli ievērojamu daļu iepretim atvēlētajiem (sapratīgi paredzētajiem) resursiem gadam konkrētajā pozīcijā, minētā situācija uzskatāma par tādu, kas nebija sapratīgi paredzama un kuras turpmākai normalizēšanai ir nepieciešami papildu pasākumi.
Ievērojot minēto, likumprojekts paredz, ka pamats pastiprināta robežapsardzības regulējuma noteikšanai ir nesamērīgi liels nelikumīgu valsts robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma gadījumu skaits. Proti, atkarībā no infrastruktūras, kas izvietota uz robežas līnijas, piemēram, žoga, personas var arī mēģināt šķērsot valsts robežu nelikumīgi.
Latvijas Republikas valsts robežas likuma 14. pants (valsts robežas joslas režīms); 14.1 pants (patrulēšanas joslas režīms) paredz noteikta veida tiesiskos režīmus, kuru mērķis ir nodrošināt Latvijas Republikas valsts robežas apsardzību. Attiecīgie režīmi, tostarp, nosaka aizliegumu personām atrasties minētajās teritorijās. Proti, atbilstoši minētā likuma 13. panta pirmajai daļai valsts robežas joslu nosaka, lai iezīmētu valsts sauszemes robežas atrašanos dabā visā tās garumā, kā arī radītu robežapsardzības sistēmas pastāvēšanai nepieciešamos apstākļus pie ārējās robežas. Savukārt atbilstoši minētā panta piektajai daļai vietās, kur gar ārējo robežu valsts robežas josla nav nosakāma (publiskās upes un ezeri) vai to nevar noteikt dabisku šķēršļu (applūstoša vai pārpurvota teritorija, stāvkrasts) dēļ un citā veidā pie ārējās robežas nav iespējams nodrošināt robežapsardzības sistēmas pastāvēšanai nepieciešamos apstākļus, Ministru kabinets var noteikt patrulēšanas joslu. Patrulēšanas joslu nosaka pēc iespējas tuvāk valsts robežai.
Atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 24. maija noteikumu Nr. 310 “Noteikumi par Latvijas Republikas valsts robežas joslu, patrulēšanas joslu, pierobežas joslu un pierobežu, kā arī pierobežas, pierobežas joslas, valsts robežas joslas un patrulēšanas joslas norāžu paraugiem un to uzstādīšanas kārtību” 2.1. un 2.2.apakšpunktam valsts robežas joslas platums ar Baltkrievijas Republiku un Krievijas Federāciju ir 12 metri. Saskaņā ar Ministru kabineta 2022. gada 1.februāra noteikumu Nr. 79 “Latvijas Republikas valsts robežas joslas, patrulēšanas joslas un robežzīmju uzraudzības joslas iekārtošanas un uzturēšanas noteikumi” 22. punktu patrulēšanas joslas platums ir 3,5 metri.
Papildus Latvijas Republikas valsts robežas likuma 15. pants (pierobežas josla) paredz, ka pierobežas joslas, kuras platums nevar pārsniegt 2 kilometrus, mērķis ir nodrošināt Latvijas Republikas teritorijas apsardzībai un robežapsardzības sistēmas pastāvēšanai nepieciešamos apstākļus, kā arī robežuzraudzību ārējai sauszemes robežai piegulošajā teritorijā. Pierobežas joslas sastāvdaļa ir valsts robežas josla, kā arī patrulēšanas josla un robežzīmju uzraudzības josla.
Latvijas Republikas valsts robežas likuma 19. panta pirmā daļa nosaka, ka, lai radītu tādus apstākļus, kas neļautu personām nelikumīgi jebkurā veidā un ar jebkādiem līdzekļiem šķērsot ārējo robežu, kā arī pārvietot mantas un preces pāri ārējai sauszemes robežai ārpus noteiktajām robežšķērsošanas vietām, un lai apkarotu pārrobežu noziedzību, Ministru kabinets gar ārējo sauszemes robežu nosaka pierobežu, ne šaurāku par 30 kilometriem, sākot no valsts robežas.
Atšķirībā no valsts robežas joslas režīma un patrulēšanas joslas režīma, pierobežas joslas režīms Latvijas Republikas valsts robežas likuma 16. pants) un pierobežas režīms (Latvijas Republikas valsts robežas likuma 20. pants) neliedz personu atrašanos tajā. Papildus pierobežas joslā ir iespējams attiecīgi rīkot publiskus pasākumus, medības, šaušanas, spridzināšanas vai pirotehniskos darbus, savukārt pierobežā režīms ir vēl mazāk ierobežojošs. Nesamērīgi pieaugot personu skaitam, kas nelikumīgi šķērso valsts robežu, kompetentajām iestādēm to funkciju īstenošanai var būt nepieciešams ierobežot, piemēram, publisku pasākumu rīkošanu vai veikt manevrus, tostarp, pierobežā. Proti, palielināta skaita personu atrašanās pierobežas joslā, var attiecīgā situācijā apgrūtināt iestāžu manevrētspēju pa pieejamo infrastruktūru, reaģēšanas spēju uz nelikumīgas robežas gadījumiem, jo īpaši, ja personas atrodas kustībā.
Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz, ka Ministru kabinets, ciktāl tas nepieciešams un ir samērīgi attiecīgā apdraudējuma novēršanai vai pārvarēšanai, ir tiesības visā pierobežā vai tās daļā atkarībā no apdraudējuma intensitātes noteikt vienu vai vairākus ierobežojošus pasākumus. Attiecīgi nepieciešamais ierobežojumu apjoms nosakāms atkarībā no apdraudējuma veida, intensitātes. Jebkurā gadījumā ierobežojošu pasākumu noteikšanā ievērojams:
a) ka tiem jābūt ar leģitīmu mērķi, samērīgiem, nediskriminējošiem, pamatotiem un nepieciešamiem katrā konkrētajā attiecīgā apdraudējuma gadījumā;
b) tie veicami tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams situācijas normalizēšanai;
c) tie nevar būt pretrunā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām, kas ir saistošas Latvijas Republikai;
d) robežapsardzības pastiprinātais režīms nevar būt par pamatu Latvijas Republikas Satversmē minēto institūciju kompetences ierobežošanai.
Proti, likumprojekts paredz iespēju Ministru kabinetam lemt par nepieciešamajiem ierobežojumiem valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām, fizisko un juridisko personu tiesībām un brīvībām. Savukārt lēmumu par papildu pienākumu noteikšanu, valsts institūciju darba organizācijas jautājumus, papildu finansējuma piešķiršanas u.c. aspektus īpaša režīma situācijās pieņems Ministru kabinets.
Attiecīgie ierobežojošie pasākumi atkarībā no apdraudējuma veida, intensitātes un nepieciešamības var kopā vai atsevišķi būt:
1) īpašas pārvietošanās un pulcēšanās kārtības noteikšana -, piemēram, pilnībā liegt noteiktu laika posmu personu pārvietošanos vai pasākumu rīkošanu, vai paredzēt vietas, kur pierobežas joslas ietvaros pieļaujama personu pārvietošanās vai pasākumu rīkošana, kas netraucētu robežapsardzības īstenošanu. Analogi arī valsts robežas joslā un patrulēšanas joslā var būt nepieciešami ierobežojumi personu kustībai darbiem saistībā ar valsts vai patrulēšanas joslu šķērsojošām komunikācijām, lai tie neapgrūtinātu robežapsardzības nodrošināšanu u.c. Ņemot vērā valsts robežas joslas, patrulēšanas joslas, robežzīmju uzraudzības joslas, pierobežas joslas, pierobežas mērķus, to apvidu kā dabiskos šķēršļus u.c., var nepastāv citu personu tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošu līdzekļu, lai sasniegtu leģitīmo mērķi – nodrošinātu robežapsardzību – tādā pašā kvalitātē;
2) īpaša kārtība transportlīdzekļu kustībai vai šīs kustības ierobežojumus – analogi kā pirmajā punktā transportlīdzekļu vai noteikta lieluma transportlīdzekļu kustība konkrētā teritoriālā apvidus dēļ var apgrūtināt robežapsardzības manevrētspēju, reaģēšanas spēju, nelikumīgas valsts robežas šķērsošanas vai tās mēģinājuma gadījumu konstatēšanu (redzamību) u. tml. Piemēram, valsts robežas režīms, patrulēšanas joslas režīms pieļauj transportlīdzekļu kustību tikai noteiktos gadījumos kā valsts robežu šķērsojošo komunikāciju darbiem. Analogi pierobežas joslā, pierobežā, piemēram, tās infrastruktūras dēļ var būt nepieciešami transportlīdzekļu kustības ierobežojumi, lai neapgrūtinātu robežapsardzības īstenošanu. Ņemot vērā valsts robežas joslas, patrulēšanas joslas, robežzīmju uzraudzības joslas, pierobežas joslas, pierobežas mērķus, to apvidu kā dabiskos šķēršļus u.c., var nepastāv citu personu tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošu līdzekļu, lai sasniegtu leģitīmo mērķi – nodrošinātu robežapsardzību – tādā pašā kvalitātē.
3) konkrētu robežšķērsošanas vietu darbības pilnīga vai daļēja apturēšana, vienlaikus nodrošinot personām iespēju īstenot tiesības un likumiskās intereses, no kurām nav pieļaujama atkāpe – Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulas (ES) 2016/399 par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (turpmāk – Regula 2016/399) 4. panta 1. punkts paredz, ka ārējās robežas var šķērsot robežšķērsošanas vietās un darba laikā. Valstis paziņo Eiropas Komisijai robežšķērsošanas vietu sarakstu. Attiecīgi Regula 2016/399 pieļauj valstīm mainīt vai uz laiku mainīt robežšķērsošanas vietu sarakstu. Latvijas Republikas valdības un Baltkrievijas Republikas valdības līguma par Latvijas–Baltkrievijas valsts robežas režīmu 14. panta 2. punkts pieļauj robežkontroles punktu darbības apturēšanu. Tāpat Latvijas Republikas Valdības un Baltkrievijas Republikas Valdības vienošanās par robežas caurlaides punktiem 5. pants paredz, ka kustība caurlaides punktos var tikt pārtraukta vai ierobežota, tostarp, ja rodas draudi sabiedrības drošībai. Analogi arī Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības līguma par Latvijas - Krievijas valsts robežšķērsošanas vietām 2.panta 3. punkts paredz tiesības slēgt attiecīgas robežšķērsošanas vietas. Tāpat pieļaujams apturēt attiecīgu robežšķērsošanas vietu darbību.
Konstatējot nesamērīgi lielu nelikumīgās migrācijas vai tās mēģinājuma pieaugumu, var rasties nepieciešamība pilnībā vai daļēji ierobežot (piemēram, darba laiku) atsevišķu robežšķērsošanas vietu darbību. Minētais ļautu mobilizēt resursus un kalpot par instrumentu situācijas normalizēšanā. Vienlaikus minētais instruments attiecīgās situācijās, iespējams, sniegtu iespēju iztikt bez citu ierobežojošu pasākumu piemērošanas.
Neskatoties uz minēto, Latvijas Republikai ir pienākums ievērot arī citas uzņemtās starptautiskās saistības, piemēram, patvēruma jomā. Proti, Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (turpmāk - Direktīva 2013/32/ES) 4. panta 1. punkts un 6. pants (īpaši tā 3. punkts) sniedz rīcības brīvību valstīm noteikt iestādes (attiecīgi arī to teritoriālo izvietojumu), kas ir kompetentas pieņemt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, nenosakot kuras tieši iestādes nosakāmas par kompetentām un arī nenosakot to teritoriālo izvietojumu, tostarp valsts iekšienē (skat., mutatis mutandis Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā C-36/20 PPU Ministerio Fiscal 65. punktu, 114.1. apakšpunktu). Vienlaikus minētās Direktīvas 6. panta 2. punkts paredz, ka dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā. Nacionālajā regulējumā minētās normas transponētas Patvēruma likumā.
Attiecīgo apstiprinājusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), nosakot, ka Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību aizsardzības konvencija neliedz valstīm nostiprināt kārtību, kas paredz patvēruma pieteikuma iesniegšanu tikai robežšķērsošanas vietās. Vienlaikus iespējai pieteikt patvērumu ir jābūt patiesi iespējamai (ne tikai formālai), un efektīvai (skat., piemēram, ECT 2021. gada 8. jūlija sprieduma lietā Nr. 12625/17 Shahzad v. Hungary 62. punktu; ECT 2020. gada 13.februāra sprieduma lietās Nr. 8675/15 un 8697/15 N.D. and N.T. v. Spain 210. punktu).
Ievērojot minēto, pastāvot nepieciešamībai pilnībā vai daļēji apturēt noteiktu robežšķērsošanas vietu darbību, vērā tiks ņemta arī nepieciešamība nodrošināt personām reālu iespēju gan ieceļot, gan arī iesniegt patvēruma pieteikumu iespējami īsā laikā. Jebkurā gadījumā likumprojekts neparedz visu robežšķērsošanas vietu slēgšanu vai apturēšanu.
4) īpaša saimnieciskās darbības kārtība vai šīs darbības ierobežojumi – minētais skatāms analogi pirmajam un otrajam punktam. Ierobežojumi var būt nepieciešami, piemēram, mežizstrādes darbiem, lauksaimniecības darbiem, organizētā tūrisma vai plānotu medību norisei;
5) īpaša kārtība preču, medikamentu, energoresursu, pakalpojumu un citu materiāltehnisko resursu pieejamībai – robežapsardzības režīma īstenošanai, tostarp attiecīgajos gadījumos arī primārās nepieciešamības preču nodrošināšanai personām, kas valsts robežu izvēlēsies šķērsot ārpus likumīgai ieceļošanai noteiktajām robežšķērsošanas vietām un kārtības, var būt nepieciešama, piemēram, resursu pārdale starp iestādēm. Minētais var ietvert, piemēram, izņēmumus attiecībā uz citādi pieļaujamo resursu daudzumu, piegāžu ķēdes noteiktām iestādēm u.c.;
6) tiesības nepiemērot publisko iepirkumu regulējumu vai īpašas kārtības noteikšana publisko iepirkumu veikšanai attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas nepieciešami būtisku valsts drošības interešu aizsardzībai – nolūkā nodrošināt iespēju atbilstoši reaģēt uz situāciju, kad nesamērīgi liels skaits personu valsts robežu šķērso vai mēģina to šķērsot ārpus likumīgai ieceļošanai noteiktajām robežšķērsošanas vietām un kārtības, kā arī attiecīgajos gadījumos arī sniegt primārās nepieciešamības preces minētajām personām, var būt nepieciešamība noteikt atkāpes no publisko iepirkumu procedūras, kas paredzēta, piemēram, Publisko iepirkumu likuma 3. panta astotajā daļā. Minētais pasākums piemērojams, nepārsniedzot Ministru kabineta 2017. gada 28. februāra noteikumos Nr. 105 "Noteikumi par publisko iepirkumu līgumcenu robežvērtībām" noteiktās līgumcenu robežvērtības;
7) valsts pārvaldes amatpersonu tiesības iekļūt privātā īpašumā – var būt galējā nepieciešamība iekļūt privātā īpašumā, ja persona, kas pārkāpusi likumīgas ieceļošanas nosacījumus, piemēram, slēpjas vai ieiet minētajā, citai personai piederošajā īpašumā. Piemēram, Valsts robežsardzes likuma 15. panta otrās daļas 1-3. punkts paredz, ka robežsargam, vajājot pārkāpēju, ir tiesības: 1) iekļūt publiskas personas īpašumā, valdījumā vai turējumā esošā teritorijā, telpā vai transportlīdzeklī; 2) ar īpašnieka, valdītāja vai turētāja atļauju iekļūt publiski nepieejamā teritorijā, telpā vai transportlīdzeklī; 3) bez īpašnieka, valdītāja vai turētāja atļaujas iekļūt publiski nepieejamā teritorijā, telpā vai transportlīdzeklī, ja ir apdraudēta personas dzīvība vai veselība.
Pastāvot tendencei, ka personas, kas nelikumīgi šķērso valsts robežu, slēpjas vai ieiet citām privātpersonām piederošajos īpašumos un īpašnieki nav sastopami vai nesniedz piekrišanu robežsargam ieiet minētajā īpašumā, var rasties nepieciešamība noteikt papildu izņēmumu, piemēram, ka robežsargs, nespēdams saņemt īpašnieka, valdītāja vai turētāja atļauju, ir tiesīgs iekļūt publiski nepieejamā teritorijā, telpā vai transportlīdzeklī, ja tas nepieciešams, lai sasniegtu personu, kas pārkāpusi likumīgas ieceļošanas nosacījumu. Analogi likuma “Par policiju” 12. panta 16. punktā un 20. punktā ir paredzētas, tostarp Valsts policijas un pašvaldības policijas darbinieku tiesības iekļūt personu īpašumā, kā arī aplūkot transportlīdzekli. Neskatoties uz minēto, var būt nepieciešamība pastiprinātas robežapsardzības režīma īstenošanā analogas tiesības paredzēt arī citām valsts pārvaldes iestādēm, kuru funkcijas ir likumpārkāpumu novēršana, kas tiks piesaistītas minētajās darbībās.
8) ierobežojums personu tiesībām atrasties noteiktās vietās bez atļaujām – Latvijas Republikas valsts robežas likuma 18.panta pirmā daļa paredz, ka personām no 15 gadu vecuma, uzturoties pierobežā, ir nepieciešama Valsts robežsardzes izsniegta caurlaide. Atkarībā no nesamērīgi lielās nelegālās migrācijas tendences, piemēram, ievērojami pieaug tieši personu līdz 15 gadiem nelegālās robežšķērsošanas gadījumi, var būt nepieciešams noteikt caurlaides nepieciešamību arī personām līdz 15 gadu vecumam, lai tās varētu uzturēties pierobežas joslā. Analogi, nesamērīgi pieaugot nelegālās valsts robežas šķērsošanas gadījumu skaitam, var tikt noteikta kompetence, piemēram, pašvaldību iestādēm izsniegt caurlaides personām līdz 15 gadu vecumam, lai tās varētu uzturēties pierobežā u.c.
Likumprojekts paredz kompetenci Ministru kabinetam izsludināt pastiprinātu robežapsardzības režīmu uz laiku līdz sešiem mēnešiem ar iespēju minēto termiņu pagarināt līdz apdraudējums ir novērts vai pārvarēts. Attiecīgais termiņš izvēlēts, lai to samērotu ar likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”. Proti, likumprojekts paredz mazāku ierobežojumu apmēru nekā likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”. Vienlaikus, lai nodrošinātu periodisku un regulāru attiecīgā režīma aktualitātes uzraudzību, tādējādi nenosakot ierobežojošus pasākumus ilgāk kā nepieciešams, likumprojekts paredz ilguma ierobežojumu. Līdz ar to likumprojekts nosaka , ka gadījumā, ja apdraudējums, kas bija pamatā robežapsardzības darbības pastiprināta režīma izsludināšanai, ir novērsts vai pārvarēts (situācija atgriezusies "normālā" līmenī jeb tādā, kas bija pirms režīma izsludināšanas), Ministru kabinets atceļ lēmumu par robežapsardzības darbības pastiprināta režīma izsludināšanu pirms noteiktā beigu termiņa.
Attiecīgi minētais lēmums būs vispārējais administratīvais akts un personām būs iespēja to apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā procesa likuma kārtībā (skat., mutatis mutandis Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 6. jūlija lēmumu lietā Nr. SKA-1215/2020; Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2021. gada 30. novembra lēmumu par pieteikuma Nr. 227/2021 pieņemamību).
Vienlaikus minētais neliedz personām savu tiesību un likumisko interešu aizsardzībai to individuālajā situācijā izmantot Administratīvā procesa likumā ietvertos tiesību aizsardzības līdzekļus, apstrīdot un pārsūdzot attiecīgo iestāžu (institūciju) faktisko rīcību (piemēram, iekļūšanu īpašumā, ja tāds ierobežojums tiktu noteikts) vai izdoto administratīvo aktu (piemēram, par caurlaides neizsniegšanu personai līdz 15 gadu vecumam uzturēties pierobežas joslā, ja attiecīgs ierobežojums tiktu noteikts). Likumprojekts paredz, ka lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neapturēs tā darbību, ja attiecīgais lēmums tieši saistīts ar izsludināto pastiprināto robežapsardzības režīmu. Minētais pamatots ar to, ka pastiprināta robežapsardzības režīma būtība (apdraudējuma novēršana vai pārvarēšana) prasa tūlītēju rīcību, kas varētu tikt apgrūtināta, neparedzot attiecīgu nosacījumu.
Vai ir izvērtēti alternatīvie risinājumi?
Jā
Apraksts
Konceptuāli alternatīvi līdzekļi nav iespējami, ievērojot valsts robežas režīma pārkāpumu specifiku, kā arī Tieslietu ministrijas 2023. gada 26. janvāra atzinumā par projektu 23-TA-154 norādīto.
Vai ir izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem?
Jā
Apraksts
Izvēlētais risinājums izraudzīts kā samērīgākais un optimālākais, jo sniegs iespēju to izmantot kā speciālu mehānismu situācijām, kad nepieciešams īstenot pastiprinātu robežapsardzības režīmu.
1.4. Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA nepieciešamību
1.5. Pēcpārbaudes (ex-post) izvērtējums
Vai tiks veikts?
Nē
1.6. Cita informācija
-
2. Tiesību akta projekta ietekmējamās sabiedrības grupas, ietekme uz tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
2.1. Sabiedrības grupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē, vai varētu ietekmēt
Fiziskās personas
- Fiziskās personas, kuru tiesībām un brīvībām varētu tikt noteikti ierobežojumi, ja tiks konstatēta nepieciešamība īstenot pastiprinātu robežapsardzības režīmu.
Ietekmes apraksts
Minētajām personām administratīvais slogs pašlaik nav nosakāms.
Juridiskās personas
- Juridiskās personas, kuru tiesībām un brīvībām varētu tikt noteikti ierobežojumi, ja tiks konstatēta nepieciešamība īstenot pastiprinātu robežapsardzības režīmu.
Ietekmes apraksts
Juridiskajām personām administratīvais slogs pašlaik nav nosakāms.
2.2. Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
2.3. Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
2.4. Atbilstības izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
3. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
Cita informācija
Likumprojekta izpildē iesaistītās institūcijas projekta īstenošanu nodrošinās tām piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros.
4. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
4.2. Cita informācija
-
5. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
5.1. Saistības pret Eiropas Savienību
Vai ir attiecināms?
Jā
ES tiesību akta CELEX numurs
-
ES tiesību akta datums, izdevējinstitūcija, numurs, veids un nosaukums
-
Apraksts
Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 2. punkts, 77.-80.pants attiecībā uz ārējās robežas aizsardzību.
Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, īpaši tās 1., 4., 6., 13., 17., 18., 19., 20., 21., 24., 35., 36., 41.,45. un 47. pantā nostiprinātie principi, kā tos interpretējusi EST, piemēram, spriedumā lietā Nr. C-72/22 PPU Valstybės sienos apsaugos tarnyba; 2020.gada 25. jūnija spriedumā lietā C-36/20 PPU Ministerio Fiscal; 2020. gada 17.decembra sprieduma lietā Nr. C-808/18 Eiropas Komisija/Ungārija u.c. Nacionāli minētie nosacījumi ietverti Patvēruma likumā, īpaši, 3. un 6. pantā, kā arī citos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā, Latvijas Republikas Satversmē u.c. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus.
Direktīva 2013/32/ES 4. panta 1. punkts un 6. pants (īpaši tās 3. punkts) sniedz rīcības brīvību valstīm noteikt iestādes (attiecīgi arī to teritoriālo izvietojumu), kas ir kompetentas pieņemt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, nenosakot kuras tieši iestādes nosakāmas par kompetentām un arī nenosakot to teritoriālo izvietojumu, tostarp valsts iekšienē (skat., mutatis mutandis EST 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā C-36/20 PPU Ministerio Fiscal 65. punktu, 114.1.apakšpunktu). Vienlaikus minētās Direktīvas 6. panta 2.punkts paredz, ka dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā. Nacionālajā regulējumā minētās normas transponētas Patvēruma likumā.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulas (ES) 2016/399 par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) 4. panta 1. punkts paredz, ka ārējās robežas var šķērsot robežšķērsošanas vietās un darba laikā. Valstis paziņo Eiropas Komisijai robežšķērsošanas vietu sarakstu. Attiecīgi Regula 2016/399 pieļauj valstīm mainīt vai uz laiku mainīt robežšķērsošanas vietu sarakstu. Tāpat minētās regulas 5. panta 1.punkts kā vispārēju principu nosaka, ka ārējās robežas var šķērsot tikai robežšķērsošanas vietās un noteiktā darbalaikā. Papildus minētās regulas 6. pants satur ieceļošanas nosacījumus, tostarp apdraudējuma neradīšanu kādas dalībvalsts politikai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselībai vai starptautiskām attiecībām. Vienlaikus minētās regulas 6.panta 5.c) apakšpunkts paredz, ka viens no pamatiem, kad personai, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts valstspiederīgā (tā saucamā trešās valsts valstspiederīgā), ir tiesības ieceļot valstī, ja tai nav normatīvajos aktos noteikto dokumentu ieceļošanai, gadījumos, kad tā izmanto likumīgai ieceļošanai noteiktās robežšķērsošanas vietas un kārtību, ir humāni apsvērumi, valsts intereses vai starptautiskas saistības. Minētajos gadījumos, personai tiek atļauts ieceļot valstī, pārvietoties valsts iekšienē un tostarp pieteikt patvērumu. Attiecīgie principi īstenoti Latvijas Republikas valsts robežas likumā u.c. nacionālajos normatīvajos aktos, kā arī likumprojekta ietvaros vērā ņemami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus.
Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, īpaši tās 1., 4., 6., 13., 17., 18., 19., 20., 21., 24., 35., 36., 41.,45. un 47. pantā nostiprinātie principi, kā tos interpretējusi EST, piemēram, spriedumā lietā Nr. C-72/22 PPU Valstybės sienos apsaugos tarnyba; 2020.gada 25. jūnija spriedumā lietā C-36/20 PPU Ministerio Fiscal; 2020. gada 17.decembra sprieduma lietā Nr. C-808/18 Eiropas Komisija/Ungārija u.c. Nacionāli minētie nosacījumi ietverti Patvēruma likumā, īpaši, 3. un 6. pantā, kā arī citos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā, Latvijas Republikas Satversmē u.c. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus.
Direktīva 2013/32/ES 4. panta 1. punkts un 6. pants (īpaši tās 3. punkts) sniedz rīcības brīvību valstīm noteikt iestādes (attiecīgi arī to teritoriālo izvietojumu), kas ir kompetentas pieņemt pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, nenosakot kuras tieši iestādes nosakāmas par kompetentām un arī nenosakot to teritoriālo izvietojumu, tostarp valsts iekšienē (skat., mutatis mutandis EST 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā C-36/20 PPU Ministerio Fiscal 65. punktu, 114.1.apakšpunktu). Vienlaikus minētās Direktīvas 6. panta 2.punkts paredz, ka dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā. Nacionālajā regulējumā minētās normas transponētas Patvēruma likumā.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulas (ES) 2016/399 par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) 4. panta 1. punkts paredz, ka ārējās robežas var šķērsot robežšķērsošanas vietās un darba laikā. Valstis paziņo Eiropas Komisijai robežšķērsošanas vietu sarakstu. Attiecīgi Regula 2016/399 pieļauj valstīm mainīt vai uz laiku mainīt robežšķērsošanas vietu sarakstu. Tāpat minētās regulas 5. panta 1.punkts kā vispārēju principu nosaka, ka ārējās robežas var šķērsot tikai robežšķērsošanas vietās un noteiktā darbalaikā. Papildus minētās regulas 6. pants satur ieceļošanas nosacījumus, tostarp apdraudējuma neradīšanu kādas dalībvalsts politikai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselībai vai starptautiskām attiecībām. Vienlaikus minētās regulas 6.panta 5.c) apakšpunkts paredz, ka viens no pamatiem, kad personai, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts valstspiederīgā (tā saucamā trešās valsts valstspiederīgā), ir tiesības ieceļot valstī, ja tai nav normatīvajos aktos noteikto dokumentu ieceļošanai, gadījumos, kad tā izmanto likumīgai ieceļošanai noteiktās robežšķērsošanas vietas un kārtību, ir humāni apsvērumi, valsts intereses vai starptautiskas saistības. Minētajos gadījumos, personai tiek atļauts ieceļot valstī, pārvietoties valsts iekšienē un tostarp pieteikt patvērumu. Attiecīgie principi īstenoti Latvijas Republikas valsts robežas likumā u.c. nacionālajos normatīvajos aktos, kā arī likumprojekta ietvaros vērā ņemami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus.
5.2. Citas starptautiskās saistības
Vai ir attiecināms?
Jā
Starptautiskā dokumenta nosaukums
-
Apraksts
Projekta sagatavošanā, ievērotas Latvijas Republikai saistošās cilvēktiesību normas, tostarp:
- Apvienoto Nāciju Organizācijas 1951. gada 28.jūlija Konvencijas par bēgļa statusu, jo īpaši 1., 3. pants attiecībā uz nosacījumiem, kas raksturo patvēruma meklētāju un izturēšanos pret tiem. Nacionāli minētie nosacījumi ietverti Patvēruma likumā, īpaši 3.un 6. pantā, kā arī citos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus;
- Apvienoto Nāciju Organizācijas 1967. gada 31. janvāra Protokola par bēgļa statusu 1. pants. Nacionāli minētie nosacījumi ietverti Patvēruma likumā, īpaši 3. un 6. pantā, kā arī citos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus;
-Apvienoto Nāciju Organizācijas 1984. gada 10. decembra Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, jo īpaši 3. pants attiecībā uz nepieļaujamību atkāpties no minētajiem nosacījumiem. Nacionāli minētie nosacījumi ietverti Patvēruma likumā, īpaši 3. un 6. pantā, kā arī citos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā, Latvijas Republikas Satversmē. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus;
- Eiropas Padomes 1950. gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (īpaši 2., 3., 5., 6., 11., 13., 14., 15. pantā, Pirmā protokola 1.pantā, Protokolā Nr. 4 2.-4. pantā, Protokola Nr. 7 1. pantā) noteiktās cilvēktiesības, kā tās savā judikatūrā atklājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, piemēram, 1997. gada 21.oktobra spriedumā lietā Nr. 122/1996/741/940 Boujlifa v. France; 2020.gada 13.februāra spriedumā lietās Nr. 8675/15 un 8697/15 N.D. and N.T. v. Spain; 2022.gada 5. aprīļa spriedumā lietā Nr.55798/16 un 4 citās A.A. and others v. North Macedonia; 2021. gada 18. novembra spriedumā lietās Nr. 15670/18, 43115/18 M.H. and others v. Croatia; ECT 2021. gada 8. jūlija spriedumā lietā Nr. 12625/17 Shahzad v. Hungary u.c. Piemēram, attiecīgajos apstākļos valstij ir tiesības atteikt ieceļošanu ārzemniekiem, tostarp potenciālajiem patvēruma meklētājiem, kuri bez nepārvaramiem iemesliem nav izpildījuši prasību pēc likumīgas ieceļošanas robežšķērsošanas vietās. Iepriekš minēto tiesību uzskaitījums īstenots, tostarp Patvēruma likumā, īpaši 3. un 6. pantā, kā arī citos nacionālajos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā, Latvijas Republikas Satversmē u.c. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus.
- Apvienoto Nāciju Organizācijas 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, jo īpaši 4., 7. pantā noteiktais spīdzināšanas aizliegums un nepieļaujamās atkāpes ārkārtas situācijas ietvaros. Nacionāli minētie nosacījumi ietverti Patvēruma likumā, īpaši 3. un 6. pantā, kā arī citos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā, Latvijas Republikas Satversmē u.c.. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus;
-un citos attiecīgajos saistošajos dokumentos ietvertie neizraidīšanas, samērīguma un citu personas pamattiesību neaizskaramības principi.
- Apvienoto Nāciju Organizācijas 1951. gada 28.jūlija Konvencijas par bēgļa statusu, jo īpaši 1., 3. pants attiecībā uz nosacījumiem, kas raksturo patvēruma meklētāju un izturēšanos pret tiem. Nacionāli minētie nosacījumi ietverti Patvēruma likumā, īpaši 3.un 6. pantā, kā arī citos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus;
- Apvienoto Nāciju Organizācijas 1967. gada 31. janvāra Protokola par bēgļa statusu 1. pants. Nacionāli minētie nosacījumi ietverti Patvēruma likumā, īpaši 3. un 6. pantā, kā arī citos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus;
-Apvienoto Nāciju Organizācijas 1984. gada 10. decembra Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, jo īpaši 3. pants attiecībā uz nepieļaujamību atkāpties no minētajiem nosacījumiem. Nacionāli minētie nosacījumi ietverti Patvēruma likumā, īpaši 3. un 6. pantā, kā arī citos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā, Latvijas Republikas Satversmē. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus;
- Eiropas Padomes 1950. gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (īpaši 2., 3., 5., 6., 11., 13., 14., 15. pantā, Pirmā protokola 1.pantā, Protokolā Nr. 4 2.-4. pantā, Protokola Nr. 7 1. pantā) noteiktās cilvēktiesības, kā tās savā judikatūrā atklājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, piemēram, 1997. gada 21.oktobra spriedumā lietā Nr. 122/1996/741/940 Boujlifa v. France; 2020.gada 13.februāra spriedumā lietās Nr. 8675/15 un 8697/15 N.D. and N.T. v. Spain; 2022.gada 5. aprīļa spriedumā lietā Nr.55798/16 un 4 citās A.A. and others v. North Macedonia; 2021. gada 18. novembra spriedumā lietās Nr. 15670/18, 43115/18 M.H. and others v. Croatia; ECT 2021. gada 8. jūlija spriedumā lietā Nr. 12625/17 Shahzad v. Hungary u.c. Piemēram, attiecīgajos apstākļos valstij ir tiesības atteikt ieceļošanu ārzemniekiem, tostarp potenciālajiem patvēruma meklētājiem, kuri bez nepārvaramiem iemesliem nav izpildījuši prasību pēc likumīgas ieceļošanas robežšķērsošanas vietās. Iepriekš minēto tiesību uzskaitījums īstenots, tostarp Patvēruma likumā, īpaši 3. un 6. pantā, kā arī citos nacionālajos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā, Latvijas Republikas Satversmē u.c. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus.
- Apvienoto Nāciju Organizācijas 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, jo īpaši 4., 7. pantā noteiktais spīdzināšanas aizliegums un nepieļaujamās atkāpes ārkārtas situācijas ietvaros. Nacionāli minētie nosacījumi ietverti Patvēruma likumā, īpaši 3. un 6. pantā, kā arī citos normatīvajos aktos, piemēram, Valsts robežsardzes likuma 6. panta pirmajā un otrajā daļā, Latvijas Republikas Satversmē u.c.. Minētie principi likumprojekta ietvaros ievērojami, nosakot un īstenojot ierobežojošus pasākumus;
-un citos attiecīgajos saistošajos dokumentos ietvertie neizraidīšanas, samērīguma un citu personas pamattiesību neaizskaramības principi.
5.3. Cita informācija
Apraksts
-
5.4. 1. tabula. Tiesību akta projekta atbilstība ES tiesību aktiem
Attiecīgā ES tiesību akta datums, izdevējinstitūcija, numurs, veids un nosaukums
ES TA panta numurs
Projekta vienība, kas pārņem vai ievieš A minēto
Tiek pārņemts pilnībā vai daļēji
Vai B minētais paredz stingrākas prasības un pamatojums
A
B
C
D
Kā ir izmantota ES tiesību aktā paredzētā rīcības brīvība dalībvalstij pārņemt vai ieviest noteiktas ES tiesību akta normas? Kādēļ?
-
Saistības sniegt paziņojumu ES institūcijām un ES dalībvalstīm atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē informācijas sniegšanu par tehnisko noteikumu, valsts atbalsta piešķiršanas un finanšu noteikumu (attiecībā uz monetāro politiku) projektiem
Likumprojekts šo jomu neskar.
Cita informācija
-
5.5. 2. tabula. Ar tiesību akta projektu izpildītās vai uzņemtās saistības, kas izriet no starptautiskajiem tiesību aktiem vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumentiem. Pasākumi šo saistību izpildei
Attiecīgā starptautiskā tiesību akta vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumenta (turpmāk – starptautiskais dokuments) datums, numurs un nosaukums
Starptautiskās saistības pasākums/uzdevums
Projekta vienība, ar ko izpilda A minēto
Tiek pārņemts pilnībā vai daļēji
A
B
C
Vai starptautiskajā dokumentā paredzētās saistības nav pretrunā ar jau esošajām Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām
-
Cita informācija
-
6. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas un sabiedrības līdzdalības process
Sabiedrības līdzdalība uz šo tiesību akta projektu neattiecas
Jā
Skaidrojums
-
6.4. Cita informācija
-
7. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
7.1. Projekta izpildē iesaistītās institūcijas
Institūcijas
- Iekšlietu ministrija
- Valsts robežsardze
7.2. Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
7.3. Atbilstības izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
7.4. Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām un institucionālo struktūru
Ietekme
Jā/Nē
Skaidrojums
1. Tiks veidota jauna institūcija
Nē
-
2. Tiks likvidēta institūcija
Nē
-
3. Tiks veikta esošās institūcijas reorganizācija
Nē
-
4. Institūcijas funkcijas un uzdevumi tiks mainīti (paplašināti vai sašaurināti)
Nē
-
5. Tiks veikta iekšējo institūcijas procesu efektivizācija
Nē
-
6. Tiks veikta iekšējo institūcijas procesu digitalizācija
Nē
-
7. Tiks veikta iekšējo institūcijas procesu optimizācija
Nē
-
8. Cita informācija
Nē
-
7.5. Cita informācija
Projekts tiks īstenots esošo cilvēkresursu ietvaros.
8. Horizontālās ietekmes
8.1. Projekta tiesiskā regulējuma ietekme
8.1.1. uz publisku pakalpojumu attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.2. uz valsts un pašvaldību informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.3. uz informācijas sabiedrības politikas īstenošanu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.4. uz Nacionālā attīstības plāna rādītājiem
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
Apraksts
Likumprojekts veicinās NAP2027 mērķa indikatora īstenošanu [386] "Prioritāte “Vienota, droša un atvērta sabiedrība – pieaug iedzīvotāju īpatsvars, kas izjūt piederību un uzticas Latvijas sabiedrībai un tiesiskai valstij. Tāpēc cilvēki sniedz ieguldījumu savā, savu līdzcilvēku un valsts drošībā, labklājībā un attīstībā, mazinās negodīga rīcība. Cilvēki apzinās Latvijas un ikviena iedzīvotāja lomu globālajos procesos un ir atvērti sadarbībai kopēju izaicinājumu risināšanā. Latvija ir droša un tiesiska valsts. Droša valsts vide kalpo par pamatu labklājībai un attīstībai"" un mērķa indikatora [431] "Cilvēki paļaujas uz valsts dienestiem, kas aizsargā tiesības un drošību, pieaug to cilvēku skaits, kas zina, kā novērst riskus un rīkoties apdraudējuma situācijās, sadarbojoties ar atbildīgajiem valsts dienestiem un palīdzot cits citam. Valsts uztur drošu vidi, tostarp informatīvo vidi, un veido izpratni par apdraudējuma riskiem, to novēršanas un mazināšanas iespējām, stiprinot iedzīvotāju pārliecību un zināšanas. Sabiedrisko drošību nodrošina un tiesībaizsardzību īsteno profesionāls un mūsdienu sabiedrības prasībām atbilstošs personāls. Valsts aizsardzība ir visaptveroša un balstās uz iedzīvotāju un valsts institūciju savstarpējo uzticēšanos un partnerību, kā arī visas sabiedrības gatavību pārvarēt jebkādu apdraudējumu. Latvijā ir radīta droša iekšējā vide iedzīvotājiem un uzņēmējiem" sasniegšanu.
8.1.5. uz teritoriju attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.6. uz vidi
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.7. uz klimatneitralitāti
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.8. uz iedzīvotāju sociālo situāciju
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.9. uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgām iespējām un tiesībām
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.10. uz dzimumu līdztiesību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.11. uz veselību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.12. uz cilvēktiesībām, demokrātiskām vērtībām un pilsoniskās sabiedrības attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
Apraksts
Personu tiesības tiks īstenotas, ievērojot tostarp Latvijas Republikai saistošajos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos noteikto.
8.1.13. uz datu aizsardzību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.14. uz diasporu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.15. uz profesiju reglamentāciju
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.16. uz bērna labākajām interesēm
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.2. Cita informācija
-
Pielikumi