Anotācija (ex-ante)

Ministru kabinets 2009.gada 25.jūnijā nolēma par Dienesta pārraudzības statusu sakarā ar to, ka ar 2009.gada 1.jūliju Dienestam tika pievienota cita, toreiz vides ministra pārraudzībā esoša, valsts pārvaldes iestāde - Radiācijas drošības centrs (Ministru kabineta 2009.gada 28.maija rīkojums Nr.339 "Par Radiācijas drošības centra reorganizāciju"), jo Eiropas Savienības un starptautiskie normatīvie akti uzsver nacionālās radiācijas drošību uzraugošās institūcijas (regulatora) neatkarību.
Ar 2009.gada 1.jūliju stājās spēkā grozījumi Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.pantā, nosakot, ka tiešajā pārvaldē institucionālo padotību īsteno pakļautības formā, ja likumā nav noteikts citādi. Attiecīgi Dienesta pārraudzības statusa saglabāšanai vairs nav pietiekoši ar Ministru kabineta lēmumu, bet šis jautājums jālemj likumdevējam. 
Dienests (konkrēti tā struktūrvienība - Radiācijas drošības centrs) turpina pildīt nacionālās radiācijas drošības uzraudzības iestādes funkcijas. Eiropas savienības Padomes 2013. gada 5. decembra Direktīvas 2013/59/Euratom, ar ko nosaka drošības pamatstandartus aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajiem draudiem un atceļ Direktīvu 89/618/Euratom, Direktīvu 90/641/Euratom, Direktīvu 96/29/Euratom, Direktīvu 97/43/Euratom un Direktīvu 2003/122/Euratom, 76.panta 1.punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina kompetentās iestādes funkcionālu nodalīšanu no citām struktūrām vai organizācijām, kuras ir saistītas ar šajā direktīvā paredzēto praktisko darbību popularizēšanu vai izmantošanu, lai tādējādi nodrošinātu faktisku neatkarību no neatbilstīgas ietekmes uz tās reglamentēšanas funkciju. Savukārt Padomes 2009. gada 25. jūnija Direktīvas 2009/71/ Euratom, ar ko izveido Kopienas kodoliekārtu kodoldrošības pamatstruktūru, 5.panta 2.punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina kompetentās regulatīvās iestādes faktisku neatkarību no nevēlamas ietekmes tās regulatīvo lēmumu pieņemšanā. Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, lai valsts sistēmā būtu noteikts, ka kompetentā regulatīvā iestāde ir funkcionāli nodalīta no visām citām struktūrām vai organizācijām, kas saistītas ar kodolenerģijas izmantošanas veicināšanu vai izmantošanu, un, īstenojot savus regulatīvos pienākumus, tā neprasa un nesaņem norādes no nevienas šādas struktūras vai organizācijas. Tas attiecināms arī uz Klimata un enerģētikas ministriju, kas nodrošina Baldones radioaktīvo atkritumu glabātuves un Salaspils kodolreaktora apsaimniekotāja - VSIA "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" uzraudzību, kā arī popularizē un veido politiku enerģētikas, radiācijas drošības jomā. Attiecīgi ar pārraudzības statusu Dienests spēj pierādīt Starptautiskajai atomenerģētikas aģentūrai un Eiropas Komisijai, ka Dienests nav pakļauts tiešiem uzdevumiem no citām iestādēm, tai skaitā ministrijas.
No 2025.gada 1.oktobra Dienestam ir pievienota Enerģētikas un vides aģentūra, kura bija klimata un enerģētikas ministra pārraudzībā. Pārraudzības statuss kliedē arī sabiedriskās apspriešanas laikā izteiktās bažas, ka Dienests nevarēs objektīvi izskatīt iesniegumus par apstrīdētajiem administratīvajiem aktiem.  Tāpēc pārraudzības statuss ir saglabājams arī turpmāk. 

Vides aizsardzības likuma 19.panta pirmā daļa tiek papildināta, nosakot, ka Dienests ir klimata un enerģētikas ministra pārraudzībā esoša iestāde. 

Pēc Aģentūras pievienošanas Dienestam Vides aizsardzības likumā iekļautās Aģentūras funkcijas pārņem Dienests. Neveicot grozījumus Vides aizsardzības likumā, sabiedrībai nebūs skaidra Dienesta izdoto lēmumu videi nodarītā kaitējuma jomā apstrīdēšanas kārtība, jo tāda kompetence būs noteikta likvidētai iestādei. Apstāklis, ka Dienests pārņem Aģentūras funkcijas, automātiski nenozīmē, ka Dienests iegūst arī augtākas iestādes statusu administratīvā procesa ietvaros. Vides aizsardzības likumā vēl ir minēts Aģentūras iepriekšējais (līdz 30.01.2025.) nosaukums - Vides pārraudzības valsts birojs. 
Vides aizsardzības likumā nav veiktas izmaiņas sakarā ar Klimata un enerģētikas ministrijas izveidi un paredz uzdevumus vairs neeksistējošai - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. 

Vides aizsardzības likuma 27. un 28.pantā šobrīd ir noteikts, ka Dienesta izdotos administratīvos aktus, lai noteiktu atbildīgo personu par kaitējumu videi, kā arī noteiktu preventīvos, neatliekamos vai sanācijas pasākumus var apstrīdēt apstrīdēt Aģentūrā; savukārt Aģentūras lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Likumprojekta 4. un 5.pants paredz grozījumus Vides aizsardzības likuma 27. un 28.pantā, nosakot, ka turpmāk Dienesta izdotos administratīvos aktus saistībā ar videi nodarītā kaitējuma novēršanu varēs apstrīdēt augstākā iestādē Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Augstākā iestāde par Dienesta pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar videi nodarītā kaitējuma novēršanu būs Dienesta ģenerāldirektors, kas tiks noteikts arī Ministru kabineta 2004. gada 23. novembra noteikumos Nr. 962 "Valsts vides dienesta nolikums" (turpmāk - Dienesta nolikums). Pārejas noteikumu 17.punkts nosaka rīcību ar to lēmumu pārskatīšanu, kuri ir apstrīdēti Aģentūrā pirms Aģentūras likvidēšanas un pirms likumprojekta pieņemšanas, bet kuru pārskatīšana nav pabeigta. Proti, apstrīdēšanas procesu pabeidz Dienesta ģenerāldirektors.
Vienlaikus tiek izdarīti grozījumi arī Vides aizsardzības likuma 38. un 39.pantā, lai aktualizētu, ka turpmāk pēc Aģentūras pievienošanas Dienestam, likumā noteiktās funkcijas attiecībā uz ekomarķējuma un vides vadības un audita sistēmas pārraudzību veic Dienests. Vides aizsardzības likuma 38.pants paredz, ka personas sedz izmaksas par ekomarķējuma piešķiršanu saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu maksas pakalpojumu cenrādi. Šādu kārtību ir paredzēts saglabāt arī turpmāk. Tomēr tā kā Vides aizsardzības likuma 38.panta 1.¹daļā, kas nosaka deleģējumu izdot Ministru kabineta noteikumus par Aģentūras maksas pakalpojumiem, tiek izdarīti grozījumi, maksas pakalpojumu cenrādis jau attiecībā uz Dienesta sniegtajiem pakalpojumiem ir jāapstiprina no jauna. Attiecīgi pārejas noteikumu 16.punktā paredzēts, ka Dienests varēs sniegt maksas pakalpojumus saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 17.septembra noteikumu Nr. 877 “Vides pārraudzības valsts biroja publisko maksas pakalpojumu cenrādis” līdz jaunu noteikumu pieņemšanai, bet ne ilgāk kā līdz 2026.gada 31.martam.
Likumprojekta 1. un 2.pantam ir tehniskas izmaiņas daba. Atbilstoši Ministru kabineta 2024.gada 7.jūnija rīkojuma Nr. 446 "Par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Klimata un enerģētikas ministrijas reorganizāciju" 2.punktam, Klimata un enerģētikas ministrija no 2024.gada 1.jūlija pārņēma no Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas vides politikas jomu. Attiecīgi visi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (ministram) uzdotie uzdevumi Vides aizsardzības likumā ir pārgājuši uz Klimata un enerģētikas ministriju (ministru). Likumprojekta 1. un 2.pants paredz mainīt ministrijas (ministra) nosaukumu atbilstoši aktuālajai situācijai.