Anotācija

Satversmes 110. panta pirmais teikums noteic: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības.” Satversmes tiesa ir atzinusi, ka minētajā Satversmes pantā lakoniski formulēts, ko valsts aizsargā, taču nav konkretizēti veidi, kā šī aizsardzība var tikt īstenota. Interpretējot Satversmes 110.panta pirmajā daļā  ietvertās  pamattiesības,  vienlaikus  jāņem  vērā  starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse.

Satversmes  110.pants  paredz  bērna  tiesību  aizsardzību.  Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas Konvencijā par bērna tiesībām (turpmāk – Konvencija par bērna tiesībām)  3.panta  pirmā  daļa  nosaka  bērna  interešu prioritāti. Satversmē paredzētais valsts pienākums aizsargāt bērnu tiesības ir precizēts  Bērnu  tiesību  aizsardzības  likumā,  kura  6.panta  pirmajā  daļā  ir noteikts, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Un šā paša panta otrā daļa papildina, ka „visām darbībām attiecībā uz  bērnu  neatkarīgi  no  tā,  vai  tās  veic  valsts  vai  pašvaldību  institūcijas, sabiedriskās  organizācijas  vai  citas  fiziskās  un  juridiskās  personas,  kas nodarbojas ar bērna aprūpi, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna intereses”. No minētā izriet princips, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērniem prioritāras ir bērna tiesības un intereses (Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2004-02-0106).

Papildus jāņem vērā Bērnu tiesību konvencijas 11. pantā noteikto, ka dalībvalstis veic pasākumus, lai apkarotu bērnu nelikumīgu aizvešanu uz ārvalstīm un aizturēšanu ārvalstīs. Šajā nolūkā dalībvalstis sekmē divpusēju vai daudzpusēju līgumu slēgšanu vai pievienošanos spēkā esošajiem līgumiem. Hāgas 1980. gada Konvencijas, kuras dalībvalstis ir gan Latvijas Republika, gan Krievijas Federācija, mērķis ir panākt bērna ātru atgriešanos, kā arī otrā vecāka aizgādības un saskarsmes tiesību respektēšanu otrajā valstī. Šādi arī sekmējot Konvencijas par bērna tiesībām 3.pantā nostiprināto bērnu interešu prioritārās ievērošanas principu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) uzsvērusi, ka kopš Bērnu tiesību konvencijas pieņemšanas “bērna intereses” ir atzīstamas par atslēgaspektu bērnu tiesību aizsardzības jautājumos, kura mērķis ir nodrošināt bērna attīstību ģimenes vidē, jo ģimene ir “sabiedrības pamatgrupa un dabiskā vide [bērna] izaugsmei un labklājībai”. Aizgādības jautājumos, piemēram, “bērna interešu” konstatēšanai var būt divi mērķi: no vienas puses, garantēt bērna attīstību veselīgā vidē – un nevar pieļaut, ka vecāks veic tādus pasākumus, kas aizskar veselību vai attīstību; un, no otras puses, saglabāt bērna saites ar ģimeni, izņemot gadījumus, kad ģimene ir izrādījusies īpaši nepiemērota, jo šo saišu pārraušana nozīmē bērna noraušanu no viņa saknēm. Tāpēc ECT tiesu praksē ir atzīts, ka "bērnu interešu" jēdziens ir arī primārais apsvērums Hāgas 1980. gada konvencijā paredzēto procedūru kontekstā (ECT 08.01.2009 spriedums lietā Neulinger un Shuruk pret Šveici (iesnieguma Nr. 41615/07) 74.-76.p).
 
Tāpat ECT norādījusi, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā nostiprināto tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību būtisks mērķis ir, no vienas puses, aizsargāt indivīdu pret valsts iestāžu patvaļīgu rīcību, bet, no otrās puses, uzliek valstij arī tā saucamos pozitīvus pienākumus. Proti, šajā kontekstā valstij ir arī zināma rīcības brīvība. Attiecībā uz valsts pienākumu veikt pozitīvus pasākumus ECT vairākkārt ir atzinusi, ka minētais pants ietver vecāku tiesības uz pasākumiem, kas ļaus viņiem atkal apvienoties ar bērniem, un valsts iestāžu pienākumu veikt šādus pasākumus. Katrai Hāgas 1980.gada Konvencijas dalībvalstij ir jābūt atbilstošiem un efektīviem līdzekļiem, lai nodrošinātu savu pozitīvo saistību izpildi saskaņā ar šo pamattiesību (ECT 29.07.2004 spriedums lietā Iglesias Gil un A.U.I. pret Spāniju (iesnieguma Nr. 56673/00) 48.-49.p).

Šā gada vasarā notikušais gadījums par bērnu prettiesisku aizvešanu uz Krievijas Federāciju, kas starptautiski ir atzīta par agresorvalsti, prasīja ievērojamu iesaisti gan no vairākām valsts iestādēm, gan no bērna vecāka puses, lai panāktu bērna atgriešanos Latvijā. Ievērojot minēto, šajā konkrētajā gadījumā būtu izmaksājama vienreizēja kompensācija, atlīdzinot izdevumus, kas radušies bērna mātei.

Rīkojuma projekts paredz no valsts budžeta programmas 02.00.00 "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem" piešķirt Tieslietu ministrijai 3 935 euro vienreizējas ārkārtējas kompensācijas izmaksai. Tieslietu ministrija izmaksās vienreizēju ārkārtēju kompensāciju bērna mātei 3 935 euro apmērā, pārskaitot piešķirto summu uz bērna mātes M.Bukaines kontu kredītiestādē.  
Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9.panta pirmās daļas 16. punkts noteic, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliek kompensācijas izmaksas likumos un Ministru kabineta noteikto normu ietvaros, izņemot kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu. Tādējādi ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliek kompensācijas, kas ir izmaksātas saskaņā ar likumu vai Ministru kabineta noteiktumiem, kuros ir noteikts konkrētās kompensācijas apmērs un piemērošanas kārtība. Likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ir noteikti arī citi gadījumi, kad kompensācijas netiek apliktas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (sk., piemēram, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas 36., 36.1, 36.2, 36.3 un 36.4 punktu). Kā atzīts tiesu praksē (sk. piemēram, Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020.gada 30.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKA-3/2020), atbilstoši likumdevēja norādītajam, morālā kaitējuma kompensāciju raksturs neļauj tās uzskatīt par nodokļa maksātāja ienākumu.
Tādējādi arī vienreizējā ārkārtējā kompensācija bērna mātei 3 935 euro apmērā, kas tiks noteikta ar Ministru kabineta izdotu tiesību aktu – Ministru kabineta rīkojumu, raugoties no likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” sistēmas viedokļa, nav apliekama ar iedzīvotāju ienākuma nodokli līdzīgi, kā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli atbilstoši likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas 16. punktam neapliek kompensācijas izmaksas Ministru kabineta noteikto normu ietvaros. Ministru kabinets, kuram likums "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" citos gadījumos piešķir pilnvarojumu noteikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamas kompensācijas Ministru kabineta noteikumos, šajā gadījumā minēto kompensāciju noteiks ar rīkojumu, kura saturs izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses un Latvijas tiesu praksē paustajām atziņām. Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka šāda veida kompensācijām būtu piemērojams cita veida iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanas mehānisms nekā līdz šim piemērotie iedzīvotāju ienākuma nodokļa atbrīvojumi kompensācijām, kas noteiktas Ministru kabineta noteikumos noteiktajā apmērā.