Anotācija (ex-ante)

Par likumprojekta 1.pantu. Finanšu un kapitāla tirgus komisija 2023.gada 1.janvārī tika pievienota Latvijas Bankai un minētajā datumā spēkā stājās Latvijas Bankas likums, kura pārejas noteikumu 4.punkts noteic, ka Latvijas Banka ir Finanšu un kapitāla tirgus komisijas mantas, finanšu līdzekļu, tiesību un saistību pārņēmēja saskaņā ar Latvijas Bankas padomes apstiprināto plānu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pievienošanai Latvijas Bankai.

Par likumprojekta 2.pantu. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 16.septembra Direktīva Nr.2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (turpmāk – Direktīva) paredz nosacījumus transportlīdzekļu, kas parasti atrodas ārpus Eiropas Ekonomikas zonas valsts (turpmāk – EEZ) vai Šveices Konfederācijas, kustībai EEZ valstī vai Šveices Konfederācijā, norādot, ka šādu transportlīdzekļu kustība EEZ valstī vai Šveices Konfederācijā ir atļauta, ja ir veikta transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana (Latvijas gadījumā tas ir robežapdrošināšanas līgums, ko var noslēgt, ja transportlīdzekļa vadītājs nevar uzrādīt spēkā esošu Zaļo karti) (Direktīvas 7.  un 8.pants). Direktīvas 8.panta 1.punktā minēts, ka katram transportlīdzeklim, kas parasti atrodas trešās valsts teritorijā, pirms iebraukšanas teritorijā, kurā ir spēkā līgums, jābūt vai nu derīgai zaļajai kartei, vai pie robežas noslēgtas apdrošināšanas apliecībai, kas apliecina, ka transportlīdzeklis ir apdrošināts. Praksē ar Direktīvas 8.panta 1.punktā minēto līgumu tiek saprasts 2002.gada 30.maija daudzpusējais nolīgums starp EEZ dalībvalstu un citu asociēto valstu nacionālajiem apdrošināšanas birojiem (turpmāk – Daudzpusējais nolīgums).  Vienlaikus Direktīvas 8.panta 1.punktā minēts, ka transportlīdzekļi, kas parasti atrodas trešā valstī, uzskatāmi par transportlīdzekļiem, kuri parasti atrodas Kopienā (t.i., EEZ un Šveices Konfederācijā), ja visu dalībvalstu valsts apvienības, katra saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem par obligāto apdrošināšanu, solidāri garantē prasījumu nokārtošanu attiecībā uz šo transportlīdzekļu izraisītiem negadījumiem savas valsts teritorijā. Tas nozīmē, ka visas valstis, kas pievienojušās Daudzpusējam nolīgumam var piedalīties ceļu satiksmē citas dalībvalsts teritorijā ar savā valstī izdotu OCTA līgumu, un šādu līgumu neesības gadījumā atbildību par neapdrošināto transportlīdzekļu nodarītajiem zaudējumiem kā gala atbildētājs (gala maksātājs) uzņemas konkrētā dalībvalsts, kurā transportlīdzeklis ir reģistrēts. Tā kā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (arī pēc “BREXIT” sākot no 01.01.2021.) ir Daudzpusējā nolīguma dalībniece, tad transportlīdzekļi, kas reģistrēti Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē, var piedalīties ceļu satiksmē Latvijas Republikā ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē  izdotu OCTA līgumu. Līdz ar to apdrošinātājam, kas sniedz OCTA pakalpojumus Latvijas Republikā, nav tiesiska pamata izdot robežapdrošināšanas līgumu attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas reģistrēti trešajās valstīs, kas pievienojušās Daudzpusējam nolīgumam, tai skaitā, nav tiesību izdot robežapdrošināšanas līgumus  attiecībā uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē reģistrētiem transportlīdzekļiem.

Likumprojekts paredz aizstāt visā likumā vārdus "Finanšu un kapitāla tirgus komisija" (attiecīgā locījumā) ar vārdiem "Latvijas Banka" (attiecīgā locījumā).

Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma (turpmāk - OCTA likums) 6.panta pirmajā daļā ir nepieciešami grozījumi, lai precizētu, attiecībā uz kādu trešo valstu transportlīdzekļiem ir slēdzams robežapdrošināšanas līgums, ievērojot to, ka robežapdrošināšanas līgums ir apdrošināšanas līgums, kas tiek noslēgts attiecībā uz transportlīdzekli, kurš reģistrēts valstī, kas nav Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai cita valsts, kas pievienojusies 2002.gada 30.maija daudzpusējam nolīgumam starp Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu un citu asociēto valstu nacionālajiem apdrošināšanas birojiem, ja tā vadītājs nevar uzrādīt Latvijas Republikas teritorijā spēkā esošu transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas līgumu.

Par likumprojekta 3.pantu. Pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Invaliditātes likumu, attiecībā uz personu, kurai ir noteikta invaliditāte, lietojams jēdziens “persona ar invaliditāti”.

Likumprojekts paredz attiecīgus precizējumus.

Par likumprojekta 4.pantu. Apzīmējot invaliditātes grupas smaguma pakāpi, lietojami romiešu cipari, proti, I, II vai III invaliditātes grupa (skatīt Invaliditātes likuma 6.pantu).

Likumprojekts paredz attiecīgus precizējumus.

Par likumprojekta 5.pantu. Pašlaik OCTA likuma 28.pants nosaka, ka izdevumi sakarā ar transportlīdzekļa vai tā atlieku evakuāciju ir izdevumi par transportlīdzekļa vai tā atlieku evakuāciju no ceļu satiksmes negadījuma vietas līdz tā transportlīdzekļa īpašnieka vai tiesīgā lietotāja dzīvesvietai, kurš vadīja transportlīdzekli ceļu satiksmes negadījuma brīdī, vai līdz transportlīdzekļa remonta vietai Latvijas Republikas teritorijā. Ja sakarā ar izmeklēšanu kriminālprocesā vai citu iemeslu dēļ transportlīdzekli vai tā atliekas nepieciešams novietot stāvvietā, zaudējumos ieskaita arī izdevumus par transportlīdzekļa vai tā atlieku evakuāciju līdz attiecīgajai stāvvietai un maksu par stāvvietas pakalpojumiem.
Likumprojekts paredz precizēt OCTA likuma 28.panta redakciju, izslēdzot norādi uz Latvijas Republikas teritoriju, lai nodrošinātu OCTA likuma 28.panta redakcijas atbilstību Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) 2021.gada 20.maija spriedumā lietā Nr.C-707/19 K.S sniegtajai Direktīvas 3.panta interpretācijai.
Vienlaikus ir jāņem vērā, ka nav pieļaujama nepamatota ar ceļu satiksmes negadījumu saistīto zaudējumu apmēra palielināšana, nebūtisku bojājumu dēļ transportlīdzekli evakuējot Latvijas Republikas teritorijā vai ārpus tās. Tas izriet arī no OCTA likuma 36.panta pirmās daļās 1.punkta regulējuma, kas nosaka, ka ceļu satiksmes negadījumā iesaistītajām personām ir pienākums veikt visus iespējamos pasākumus, lai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā fiksētu ceļu satiksmes negadījuma apstākļus, kā arī novērstu vai samazinātu turpmākos zaudējumus.
Negadījumā cietušajai personai ir jācenšas mazināt negadījuma izraisītus zaudējumus un šī pienākuma nepildīšana ietekmē viņa tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību. Saskaņā ar Civillikuma 1776.pantu Latvijas tiesību sistēmā cietušajam zaudējumu novēršanai jāveic tādi pasākumi, kas attiecīgajos apstākļos ir saprātīgi. Tiesību aizskārējs var prasīt atlīdzināmo zaudējumu apmēra samazinājumu tādā apmērā, kādā cietušais, ievērojot pienācīgu rūpību (1646.p.), varēja zaudējumus novērst, izņemot gadījumu, kad tiesību aizskārums izdarīts ļaunā nolūkā. Cietušajam ir tiesības prasīt to zaudējumu atlīdzību, no kuriem tam nav bijis iespējams izvairīties, veicot šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus. Civillikuma 1776.panta piemērošanas joma attiecas uz zaudējumiem, kas radušies gan uz līguma, gan uz delikta pamata un tā mērķis ir novērst cietušās personas pasivitāti gadījumos, kad tā varētu novērst vai samazināt zaudējumus. Ir jāuzsver, ka no cietušās personas nevar prasīt laikietilpīgu vai dārgu pasākumu papildus veikšanu, tomēr tā nedrīkstētu ļaut zaudējumam palielināties, ja iespējams to izdarīt. Gaidīti tiek saprātīgi pasākumi (sk. Kalvis Torgāns, Jānis Kārkliņš, Agris Bitāns. Līgumu un deliktu problēmas Eiropas Savienībā un Latvijā. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2017., 233.-234.lpp.).
Praksē apdrošinātāji nereti sastopas ar situācijām, kur ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas iesniedz apdrošinātājiem maksājumu apliecinošu dokumentu par transportlīdzekļa evakuācijas izdevumu apmaksu, kas ievērojami, proti, divas vai pat 3 reizes vairāk, pārsniedz vidējo tirgus cenu par evakuācijas pakalpojumiem. Vērtējot izdevumu pamatotību, tiek ņemtas vērā personas, kas veikusi izdevumus par evakuācijas pakalpojumiem un stāvvietas pakalpojumiem, objektīvās iespējas un faktiskie apstākļi.

OCTA likuma 28.panta redakcija tiek attiecīgi precizēta, lai noregulētu šādas situācijas.

Par likumprojekta 6.pantu. Pašlaik OCTA likuma 37.panta trešā daļa nosaka, ka veikt transportlīdzekļa tehnisko ekspertīzi sakarā ar transportlīdzeklim nodarīto bojājumu Latvijas Republikā ir tiesīgs Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja sertificēts eksperts, kas tehniskās ekspertīzes veikšanas procesā var iesaistīt arī citu personu, par kuras rīcību tas atbild.
Atbilstoši OCTA likuma 37.panta piektajā daļā ietvertajam pilnvarojumam Ministru kabinets ir izdevis 2005.gada 12.aprīļa noteikumus Nr.251 “Transportlīdzekļu tehniskās ekspertīzes un tehnisko ekspertu sertificēšanas noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.251).  Noteikumu Nr.251 9.1.apakšpunkts paredz, ka LTAB, pamatojoties uz attiecīgajiem sertificēšanas komisijas atzinumiem, pieņem lēmumus par sertifikāta piešķiršanu, sertifikāta atkārtotu izsniegšanu, sertifikāta darbības apturēšanu, sertifikāta anulēšanu vai par atteikumu piešķirt sertifikātu.
Pamatojoties uz sertificēšanas komisijas atzinumiem, LTAB laika periodā no 2017.gada līdz 2022.gadam ir pieņēmusi šādus lēmumus sertificēšanas jomā šādā skaitā:
 

Lēmuma veids	Gads
	2017	2018	2019	2020	2021	2022
Par atkārtotu sertifikāta piešķiršanu	35	39	42	28	33	27
Par atteikumu atkātoti piešķirt sertifikātu	1	0	0	0	7	6
Par pirmreizēju sertifikāta piešķiršanu	2	3	1	1	0	3
Par atteikumu pirmreizēji piešķirt sertifikātu	2	1	1	0	0	0
Par sertifikāta anulēšanu	0	1	0	0	0	0

2020., 2021. un 2022.gadā LTAB lēmumi nav tikuši pārsūdzēti.
Pašlaik OCTA likuma 37.panta piektajā daļā ietvertais pilnvarojums Ministru kabinetam, kā arī Noteikumu Nr.251 saturs neatbilst Satversmes tiesas paustajām atziņām (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2018.gada 18.oktobra sprieduma lietā Nr.2017-33-03 14.punktu, Satversmes tiesas 2017.gada 29.jūnija sprieduma lietā Nr.2016-23-03 16.punktu un Satversmes tiesas 2012.gada 2.maija sprieduma lietā Nr.2011-17-03 13.3.apakšpunktu).
 

Likumprojekts precizē OCTA likuma 37.panta piektajā daļā ietverto pilnvarojumu Ministru kabinetam. Pēc attiecīgo OCTA likuma grozījumu pieņemšanas tiks izstrādāts jauns Ministru kabineta noteikumu projekts atbilstoši precizētajam pilnvarojumam.
 

Par likumprojekta 7.pantu. OCTA likuma 44. panta otrajā daļā ir noteikti LTAB deleģētie valsts pārvaldes uzdevumi, kas cita starpā skaidri noteic, kādus administratīvos aktus ir tiesīgs izdot LTAB. Līdz ar to citur OCTA likumā, kur minēti LTAB lēmumi, nav nepieciešams norādīt, vai attiecīgais lēmums ir vai nav administratīvais akts. Vēršam uzmanību, ka OCTA likuma 39.panta pirmajā un piektajā daļā minētie LTAB lēmumi nav uzskatāmi par administratīvajiem aktiem.
 

Likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 39.panta sesto daļu pēc vārda “tiesā” ar vārdiem “Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā”, lai precizētu, ka lēmums par apdrošināšanas atlīdzību ir pārsūdzams Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Par LTAB deleģētajiem valsts pārvaldes uzdevumiem (likumprojekta 8., 9., 10., 11., 12.un 13.pants)
Kā secinājusi Satversmes tiesa, tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2014.gada 28.novembra sprieduma lietā Nr.2014-09-01 20.2.2.punktu). Turklāt Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Augstākajai tiesai ir būtiska loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 12. punktu).
Tiesību normas izdevēja pienākums gādāt par pamattiesību efektīvu aizsardzību, ievērošanu vai nodrošināšanu nevar tikt uzskatīts par pilnībā izpildītu līdz ar attiecīgā tiesiskā regulējuma pieņemšanu vai spēkā stāšanos. Tiesību normas izdevējam ex officio arī pēc tiesību normas spēkā stāšanās ir iespēju robežās jāseko līdzi tam, vai tiesību piemērošanas praksē šī norma patiešām efektīvi pilda savu uzdevumu. Ja tiek konstatēts, ka tiesību piemērošanas praksē šī tiesību norma nefunkcionē, tad ir nepieciešams to pilnveidot. Satversmes tiesa jau daudzkārt norādījusi, ka tiesību normas izdevējam ir pienākums pēc zināma termiņa vēlreiz apsvērt, vai attiecīgais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas nebūtu kādā veidā pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.gada 11.novembra sprieduma lietā Nr.2005-08-01 9.5.punktu un 2012.gada 6.jūnija sprieduma lietā Nr.2011-21-01 9.punktu).
No Satversmes 1.pantā nostiprinātā demokrātiskas republikas jēdziena izriet valsts varas pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās noteiktības principu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.gada 19.jūnija sprieduma lietā Nr.2010-02-01 4. punktu). Savukārt no tiesiskās noteiktības principa izriet prasība, ka tiesību normai, kas nosaka personas pamattiesību ierobežojumus, jābūt skaidrai un pēc iespējas precīzai (sk. Satversmes tiesas 2010.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11.punktu). Tiesību normas izdevēja pienākums ir rūpēties par to, lai tiesību norma tiktu formulēta tik nepārprotami, ka to varētu pareizi interpretēt un piemērot, bet indivīds varētu apzināties tās piemērošanas tiesiskās sekas (sk. Satversmes tiesas 2010.gada 19.jūnija sprieduma lietā Nr.2010-02-01 9.4.2.punktu un 2011.gada 11.maija sprieduma lietā Nr.2010-55-0106 13.1.punktu).
Līdz ar to Ministru kabinetam de lege ferenda ir pienākums apsvērt, vai apstrīdētā norma nebūtu jāgroza, lai tās saturs pēc iespējas precīzāk sakristu ar tās piemērošanas praksi (sk. Satversmes tiesas 2013.gada 28.jūnija spieduma lietā Nr.2012-26-03 14.punktu).
Pašlaik spēkā esošais regulējums tiešā tekstā nenosaka, ka LTAB ir deleģēti konkrēti valsts pārvaldes uzdevumi. No Satversmes 90.panta izriet, ka ikvienai tiesību normai jābūt pietiekami skaidrai un paredzamai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr.2006-12-01 16. punktu un 2011.gada 30.marta sprieduma lietā Nr.2010-60-01 15.2. punktu). Līdz ar to ir nepieciešami attiecīgi grozījumi OCTA likumā, lai uzlabotu tiesību normu skaidrību un paredzamību, kā arī panāktu to, ka tiesību piemērotājs var viegli saprast tā tiesības un pienākumus.
Latvijas Republikas Senāts 2022.gada 1.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-564/2022 norāda, ka pārvaldes uzdevumu deleģēšanas pamatnoteikumi paredzēti Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Atbilstoši šā likuma 40.panta otrajai daļai privātpersonai pārvaldes uzdevumu var deleģēt ar ārēju normatīvo aktu vai līgumu, ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā. OCTA likuma 43.panta pirmajā daļā paredzēts, ka sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmas sekmīgu darbību valstī atbilstoši savam darbības mērķim un uzdevumiem nodrošina LTAB, kurā apvienojušās visas apdrošināšanas sabiedrības, kurām ir tiesības veikt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu Latvijas Republikā. LTAB kompetence, tiesības un pienākumi noteikti OCTA likuma 44.pantā. Tātad ar ārēju normatīvo aktu LTAB kā privātpersonai ir deleģēts valsts pārvaldes uzdevums – nodrošināt valstī sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmas sekmīgu darbību. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 43.panta pirmo daļu, attiecībā uz konkrētā uzdevuma izpildi. Atbilstoši 43.panta piektās daļas otrajam teikumam deleģējot pārvaldes uzdevumu, ārējā normatīvajā aktā nosaka iestādi, kuras padotībā atrodas pilnvarotā persona Iestāde, kuras padotībā ir pilnvarotā persona, ir tās izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanas iestāde, ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts citādi.
Senāts norāda, ka OCTA likumā, ar kuru LTAB ir deleģēts konkrēts valsts pārvaldes uzdevums, tiešā tekstā nav noteikta iestāde, kuras padotībā atrodas birojs un kurā ir apstrīdami biroja izdotie administratīvie akti. Tomēr minētais nenozīmē, ka tādējādi vispār nav iestādes, kas kontrolētu biroja darbību deleģētā valsts pārvaldes uzdevuma izpildē, tostarp pārbaudot tā izdotos administratīvos aktus. Minētais pamatojams ar to, ka saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 2.pantu šā likuma mērķis ir nodrošināt demokrātisku, tiesisku, efektīvu, atklātu un sabiedrībai pieejamu valsts pārvaldi. Likuma 10.panta piektā daļa noteic, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. Atbilstoši likuma 41.panta pirmās daļas otrajam teikumam, deleģējot pārvaldes uzdevumus, par funkcijas izpildi kopumā atbild attiecīgā publiskā persona. Savukārt saskaņā ar 43.panta trešo daļu uzraudzībai pār pārvaldes uzdevuma izpildi jābūt pilnīgai un efektīvai. Līdz ar to, lai nodrošinātu, ka valsts pārvalde ir tiesiska, demokrātiska, atklāta un efektīva, nav iedomājama situācija, ka publiska persona deleģē pārvaldes uzdevumu privātpersonai vai citai publiskai personai un uzņemas atbildību par tās pārziņā esošās funkcijas īstenošanu, vienlaikus nenodrošinot deleģētā uzdevuma izpildes uzraudzību un kontroli. Tāpēc apstākļos, kad likumdevējs normatīvajā aktā tiešā tekstā nav norādījis iestādi, kam ir padota persona, kurai ir deleģēts valsts pārvaldes uzdevums, nepieciešams pēc būtības noskaidrot, kuras valsts pārvaldes iestādes atbildībā ir konkrētā valsts pārvaldes funkcija. Tādā veidā ir noskaidrojama padotības iestāde. Tas ir norādīts arī juridiskajā literatūrā, proti, diemžēl attiecīgie normatīvie akti, kas ietver deleģējumu, ne vienmēr ietver norādi par padotību. Tādā gadījumā attiecīgā iestāde ir jāizsecina no ministriju nolikumiem – kuras ministrijas pārziņā ir attiecīgā joma (Briede J. 1.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 22.lpp.).
Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumu Nr.239 „Finanšu ministrijas nolikums” 1.punkts paredz, ka Finanšu ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde finanšu nozarē, kas ietver finanšu tirgus politikas apakšnozari. Atbilstoši 4.punktam Finanšu ministrijas funkcijas ir izstrādāt finanšu politiku, organizēt un koordinēt finanšu politikas īstenošanu, kā arī veikt citas ārējos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas. Saskaņā ar OCTA likuma 44.panta otrās daļas 3.punktu LTAB atbilstoši savai kompetencei izstrādā un iesniedz Finanšu ministrijai priekšlikumus jautājumos, kas saistīti ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu.
No minētajām tiesību normām, kā arī no pārējām OCTA likuma IV nodaļas „Pārvalde transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jomā” tiesību normām izriet, ka politikas veidošana transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jomā ir Finanšu ministrijas kompetencē. Tas atzīts arī lietā esošajās Finanšu ministrijas vēstulēs, un to apstiprina arī citas tiesību normas. Proti, saskaņā ar OCTA likuma pārejas noteikumu 10. un 11.punktu LTAB ir Satiksmes biroja mantas, saistību, kā arī saistību nodrošinājuma pārņēmējs ar dienu, kad LTAB reģistrēts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā līdz 2004.gada 1.septembrim Finanšu ministrija atbilstoši šā likuma prasībām nodod LTAB Satiksmes biroja mantu, saistības, kā arī saistību nodrošinājumu. Līdz Satiksmes biroja mantas, saistību, kā arī saistību nodrošinājuma pārņemšanas dienai šajā likumā noteiktās LTAB funkcijas pilda Satiksmes birojs. Ar Ministru kabineta 2004.gada 20.augusta rīkojumu Nr.583 "Par Satiksmes biroja likvidāciju” Satiksmes birojs ir likvidēts. Atbilstoši Ministru kabineta 1997.gada 13.maija noteikumu Nr.182 "Satiksmes biroja nolikums” 1.punktam Satiksmes birojs bija Finanšu ministrijas padotībā.
Tātad līdz LTAB reģistrēšanai attiecīgo valsts pārvaldes uzdevumu (nodrošināt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmas sekmīgu darbību) pildīja Finanšu ministrijai padotais Satiksmes birojs, kura saistības pēc tā likvidācijas pārņēma LTAB, kas turpina konkrētā valsts pārvaldes uzdevuma izpildi. Tā kā šī deleģētā valsts pārvaldes uzdevuma izpilde, likvidējot Satiksmes biroju un izveidojot LTAB, notika nepārtraukti un valsts politikas veidošana šajā jomā joprojām palika Finanšu ministrijas kompetencē, Senāts atzīst, ka, lai arī likumā tiešā tekstā tas nav noteikts, LTAB ir padots Finanšu ministrijai, jo tieši Finanšu ministrija ir tā iestāde, kuras pārziņā ir sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jautājums.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.panta 1.punkts nosaka, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē publiska persona ir Latvijas Republika kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona un atvasinātas publiskas personas.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 4.panta pirmā daļa nosaka, ka Latvijas Republika kā sākotnējā publiskā persona valsts pārvaldes jomā darbojas ar tiešās un pastarpinātās pārvaldes iestāžu starpniecību.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 5.panta pirmā daļa nosaka, ka tiešās pārvaldes iestādes pārstāv Latvijas Republiku.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 16.panta pirmā daļa nosaka, ka tiešās pārvaldes iestādes darbību reglamentē Ministru kabineta apstiprināts nolikums.
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 16.panta pirmo daļu ir izdoti Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumi Nr. 239 "Finanšu ministrijas nolikums", kuru 1.punkts nosaka, ka Finanšu ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde finanšu nozarē, kas ietver finanšu tirgus (t.sk., apdrošināšanas tirgus) politikas apakšnozari. Atbilstoši minēto noteikumu 4.punktam Finanšu ministrijas kā Latvijas Republikā vadošās valsts pārvaldes iestādes finanšu nozarē funkcijas ir izstrādāt finanšu politiku, organizēt un koordinēt finanšu politikas īstenošanu, kā arī veikt citas ārējos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40.panta pirmā daļa nosaka, ka publiska persona var deleģēt privātpersonai un citai publiskai personai pārvaldes uzdevumu, ja pilnvarotā persona attiecīgo uzdevumu var veikt efektīvāk. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40.panta otrā daļa nosaka, ka privātpersonai pārvaldes uzdevumu var deleģēt ar ārēju normatīvo aktu vai līgumu, ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā, ievērojot šā likuma 41.panta otrās un trešās daļas noteikumus.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41.panta pirmā daļa nosaka, ka publiska persona var deleģēt pārvaldes uzdevumus, kuru izpilde ietilpst šīs publiskās personas vai tās iestādes kompetencē. Deleģējot pārvaldes uzdevumus, par funkcijas izpildi kopumā atbild attiecīgā publiskā persona.
Ņemot vērā minēto, Finanšu ministrija, darbojoties Latvijas Republikas interesēs finanšu nozarē, ir izstrādājusi likumprojektu, kurš paredz tiešā tekstā noteikt, ka LTAB ir deleģēti konkrēti valsts pārvaldes uzdevumi, lai nodrošinātu sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmas sekmīgu darbību.

Par likumprojekta 8.pantu. Likumprojekts paredz izslēgt OCTA likuma 43.panta ceturto daļu, kas nosaka, ka LTAB pilda Latvijas Republikas Zaļās kartes biroja funkcijas, lai iekļautu šo LTAB pienākumu tam deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu skaitā OCTA likuma 44.panta otrajā daļā.
Likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 43.pantu ar sesto daļu, kas nosaka, ka LTAB ir pienākums statūtus un to grozījumus saskaņot ar Finanšu ministriju. LTAB statūtu un to grozījumu saskaņošana ar Finanšu ministriju ir paredzēta attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar OCTA likumā LTAB deleģētajiem valsts pārvaldes uzdevumiem. Tā kā statūti nosaka LTAB un tā biedru pienākumus un tiesības, ir svarīgi, lai tajos netiktu izdarīti tādi grozījumi, kuri varētu negatīvi ietekmēt LTAB deleģēto uzdevumu izpildi un OCTA sistēmas darbību kopumā. 
LTAB statūtu un to grozījumu saskaņošana ar Finanšu ministriju novērstu situācijas, ka LTAB statūtos tiek ietvertas tādas normas, kas neatbilst OCTA likuma tiesiskajam regulējumam un tā interpretācijai, piemēram, normas attiecībā uz iestāšanās naudu apdrošināšanas sabiedrībai, kura vēlas iegūt LTAB biedra statusu.
Pēc šo OCTA likuma grozījumu pieņemšanas LTAB statūti tiks pārskatīti un atbilstoši precizēti.

Par likumprojekta 9.pantu. Latvijas Republikas kā Zaļās kartes sistēmas dalībvalsts pienākums ir nodrošināt nacionālā Zaļās kartes biroja darbību, kura pienākums ir: 
1) gadījumos, ja citas Zaļās kartes sistēmas dalībvalsts apdrošinātājs nav iecēlis korespondentu (prasību kārtošanas pārstāvi) prasību kārtošanai Latvijā, kārtot prasības, kad ceļu satiksmes negadījums ir noticis Latvijā un zaudējumus nodarījis transportlīdzeklis, kuram ir citas valsts reģistrācijas numura zīme, un prasība jāregulē saskaņā ar OCTA likumu un Zaļās kartes sistēmas Biroju padomes (Council of Bureaux) Iekšējās kārtības noteikumiem (Internal Regulations);
2) sniegt informāciju par atbildīgo apdrošinātāju vai nodrošināt zaudējumu atlīdzības izmaksu tajos gadījumos, kad ceļu satiksmes negadījums noticis citā Zaļās kartes sistēmas dalībvalstī un zaudējumus nodarījis Latvijā reģistrēts transportlīdzeklis un atlīdzības izmaksa no apdrošinātāja, kas sniedz OCTA pakalpojumus Latvijā, nav pieejama.
Savukārt atbilstoši Direktīvai Latvijas Republikas kā Eiropas savienības dalībvalsts pienākums ir nodrošināt ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu interešu aizsardzību, panākot, pirmkārt, ka katra sauszemes transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskā atbildība ir apdrošināta, otrkārt, izveidojot kompensācijas iestādi, garantijas fondu un informācijas centru, kā arī veicot citus ar iepriekš minēto saistītus pasākumus.
Direktīvas 1.panta 3.punkts nosaka, ka “valsts apdrošinātāju apvienība” ir profesionāla organizācija, kas izveidota saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Iekšzemes transporta komitejas Autotransporta apakškomitejas 1949. gada 25.janvārī pieņemto 5.ieteikumu un kas apvieno apdrošināšanas sabiedrības, kurām valstī ir atļauts veikt transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Direktīvas 2.pants nosaka, ka Direktīvas 4., 6., 7. un 8.panta noteikumus, kas attiecas uz transportlīdzekļiem, kas parasti atrodas dalībvalsts teritorijā, piemēro:
a) pēc tam, kad ir noslēgts nolīgums starp valstu apdrošināšanas apvienībām ar noteikumiem, ar kādiem katra valsts apvienība saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem par obligāto apdrošināšanu garantē prasījumu nokārtošanu attiecībā uz negadījumiem, ko tās valsts teritorijā izraisījuši transportlīdzekļi, kuri parasti atrodas citas dalībvalsts teritorijā, neatkarīgi no tā, vai šie transportlīdzekļi ir apdrošināti;
b) Eiropas Komisijas noteiktajā dienā pēc tam, kad ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm ir noskaidrots, ka minētais līgums ir noslēgts;
c) līguma spēkā esamības laikā.
No Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Iekšzemes transporta komitejas Autotransporta apakškomitejas 1949.gada 25.janvārī pieņemtā 5.ieteikuma (rekomendācijas), kā arī no Biroju padomes (Council of Bureaux) dokumentiem tieši neizriet, vai Zaļās kartes sistēmas nodrošināšana ir valsts pārvaldes funkcija vai nē. Tomēr no minētajiem dokumentiem izriet, ka katrā valstī, kas piedalās Zaļās kartes sistēmā, tiek izveidota valsts atzīta apdrošinātāju apvienība, bet dokumenti pēc būtības neierobežo valsts izvēli, kā Zaļās kartes sistēma tiek veidota.  Līdz ar to var secināt, ka minētajiem dokumentiem pretrunā nav tāda kārtība, kur Zaļās kartes nacionālā biroja funkcijas pilda ministrija vai cita valsts pārvaldes iestāde. No Biroju padomes statūtiem “Articles of association of Council of Bureaux” (pieejams: https://www.cobx.org/article/46/documents-green-card-pillar) 4.1.1.apakšpunkta, piemēram, izriet, ka “ The members consist of national entities acting in the capacity of a National Bureau, Compensation Body, Guarantee Fund and/or Information Centre”. Šī paša dokumenta 5.1.1.apakšpunkts noteic detalizētākus biedru atbilstības kritērijus, kas tomēr neparedz biedra juridisko statusu un nekādā veidā neierobežo to, vai dalībvalsts nozīmētais pārstāvis Biroju padomē ir valsts iestāde vai privātpersona, kurai valsts piešķīrusi šādas tiesības. Tomēr Statūtu 5.1.1.apakšpunkts paredz būtiskas saistības Biroju padomes biedru dalībvalstīm, tai skaitā, ka valstij jābūt ANO dalībvalstij (5.1.1.(a)); biedram jābūt attiecīgās valsts oficiāli nozīmētam (5.1.1.(b)); valstij jānodrošina nepieciešamais normatīvo aktu ietvars (5.1.1.(d)); valstij jābūt ANO Konvencijas par ceļa zīmēm un signāliem dalībvalstij (5.1.1.(f)) utt. No minētā būtībā izriet, ka Zaļās kartes sistēmā piedalās dalībvalstis, uzņemoties attiecīgas starptautiskas saistības, un dalība Zaļās kartes sistēmā nav tikai valstī esošas privātpersonas vai to apvienības brīvas izvēles rezultāts, proti, dalība sistēmā ietver elementus, ko var veikt tikai valsts kā starptautisko tiesību subjekts.
Arī Direktīvā minētie dalībvalstu pienākumi Latvijas tiesību kontekstā ir uzskatāmi par valsts pārvaldes funkcijām, kurās ietilpstošus uzdevumus var deleģēt privātpersonai, ja privātpersona spēj tos veikt efektīvāk.

OCTA sistēmas darbību Latvijā kopš 1997.gada nodrošināja Finanšu ministrijas padotībā esošā valsts pārvaldes iestāde – Satiksmes birojs. Satiksmes birojs tika likvidēts ar Ministru kabineta 2004.gada 20.augusta rīkojumu Nr.583 “Par Satiksmes biroja likvidāciju”. Satiksmes biroja resursi (finanšu resursi, materiālo, nemateriālo resursi, cilvēkresursi) tika nodoti privātpersonai, proti, LTAB, kas no 2004.gada 30.augusta pēc būtības turpināja pildīt tos pašus uzdevumus OCTA sistēmas darbību nodrošināšanai, tikai citā juridiskā statusā, t.i., kā privātpersona.  Ņemot vērā to, ka LTAB pilda minētos uzdevumus OCTA jomā jau no 2004.gada 30.augusta un tā rīcībā ir nepieciešamās spējas un resursi attiecīgo uzdevumu izpildei, pašreizējā situācijā ir efektīvi un lietderīgi deleģēt šo valsts pārvaldes uzdevumu izpildi LTAB, veicot nepieciešamos grozījumus OCTA likumā.
Lai salīdzinātu citu valstu tiesisko regulējumu OCTA sistēmas darbības nodrošināšanā, būtu apskatāms, piemēram, Igaunijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas likums (pieejams: https://www.riigiteataja.ee/en/eli/ee/Riigikogu/act/526032019008/consolide). Igaunijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas likuma 69.panta pirmā daļa nosaka, ka par jomu atbildīgais ministrs Igaunijas Republikas vārdā noslēdz administratīvo līgumu(https://www.riigiteataja.ee/akt/117092014014?leiaKehtiv) ar fondu, kas nosaka pušu tiesības un pienākumus šādu šajā likumā noteikto uzdevumu veikšanai:
 1) šā likuma 11.panta 1.punktā noteiktā apdrošināšanas pienākuma izpildes pārbaude un 5.nodaļā paredzētās automātiskās mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas īstenošana;
 2) Biroju padomes locekļa un Igaunijas zaļās kartes nacionālā biroja pienākumu izpildi, tostarp nodrošinot iespēju noslēgt šā likuma 13.panta 3.punktā noteikto līgumu;
 3) šā likuma 45. un 46.pantā paredzētajos gadījumos un kārtībā - pienākuma atlīdzināt cietušajai pusei nodarītos zaudējumus izpildi;
 4) šā likuma 48.-50.pantā paredzētajos gadījumos - pienākumu izpilde saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanu cietušajām personām;
 5) šā likuma 57.pantā paredzēto piedziņas tiesību īstenošana;
 6) ar transportlīdzekļu reģistru saistītu uzdevumu izpildi, kas paredzēti šā likuma 7.nodaļā;
 7) transportlīdzekļu īpašnieku obligātās apdrošināšanas strīdu pirmstiesas izšķiršanas nodrošināšana;
 8) citu uzdevumu izpildi, kas nodrošina šajā likumā noteiktās mehānisko transportlīdzekļu obligātās apdrošināšanas sistēmas darbību.
Igaunijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas likuma 69.panta otrā daļa nosaka, ka administratīvo līgumu slēdz uz laiku līdz 20 gadiem. Igaunijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas likuma 69.panta trešā daļa nosaka, ka gadījumā, ja administratīvā līguma termiņš beidzas vai tas tiek izbeigts pirms termiņa, par jomu atbildīgais ministrs lemj par līguma atjaunošanu, jaunas iestādes iecelšanu fonda funkciju veikšanai vai funkciju veikšanu citā veidā.
Savukārt Vācijas Likuma par obligāto apdrošināšanu mehānisko transportlīdzekļu turētājiem (pieejams: https://www.gesetze-im-internet.de/pflvg/BJNR102130965.html) 13a.panta pirmā un otrā daļa nosaka, ka kompensācijas iestādes uzdevumu veikšanai izveido publisko tiesību iestādi. Iestādes struktūras ir Valde un Direktoru padome. Iestādi uzrauga Federālā Tieslietu un patērētāju aizsardzības ministrija. Iestādes darbību regulē statūti, kurus ar juridisku rīkojumu sagatavo federālā valdība bez Federālās padomes piekrišanas. Apdrošināšanas sabiedrībām, kurām saskaņā ar šo likumu ir atļauts veikt mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu un civiltiesiskās atbildības kompensāciju Apdrošināšanas uzraudzības likuma 3.panta 1.punkta 4.apakšpunkta nozīmē, kā arī to neapdrošināto transportlīdzekļu īpašnieki, kas ir atbrīvoti no obligātās apdrošināšanas, ir pienākums veikt iemaksas iestādē, lai segtu kompensācijas pabalstus un administratīvās izmaksas. Federālajai Tieslietu un patērētāju aizsardzības ministrijai, vienojoties ar Federālo Transporta un digitālās infrastruktūras ministriju, Ekonomikas un enerģētikas federālo ministriju un Finanšu ministriju, ir atļauts ar juridisku rīkojumu piešķirt kompensācijas fonda statusu citai pastāvošai juridiskai personai bez Federālās padomes piekrišanas, ja tā vēlas pārņemt kompensācijas fonda uzdevumus un ja tā piedāvā pietiekamu garantiju atbalsta saņēmēju prasījumu apmierināšanai. Federālā Tieslietu un patērētāju aizsardzības ministrija apstiprina šīs juridiskās personas statūtus un regulē juridiskās personas uzraudzību.
Vēršam uzmanību, ka OCTA likumā pašlaik tiešā tekstā nav noteikts, kādi valsts pārvaldes uzdevumi ir deleģēti LTAB.
Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40.panta otrajai daļai privātpersonai pārvaldes uzdevumu var deleģēt ar ārēju normatīvo aktu vai līgumu, ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā. Izvērtējot Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40.panta otrās daļas regulējumu kontekstā ar OCTA likumā ietverto LTAB kompetenci, pienākumiem un tiesībām (OCTA likuma 43. un 44.pants), secināms, ka likumdevējs ar mērķi valstī nodrošināt OCTA sistēmas sekmīgu darbību LTAB ir deleģējis atsevišķus valsts pārvaldes uzdevumus ar ārējo normatīvo aktu.

Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz izteikt OCTA likuma 44.panta pirmo daļu jaunā redakcijā, precizējot, ka LTAB darbības mērķis ir nodrošināt ceļu satiksmes negadījumā cietušo trešo personu interešu aizsardzību un sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmas darbību.

Likumprojekts paredz izteikt OCTA likuma 44.panta otro daļu jaunā redakcijā, tiešā tekstā nosakot, ka LTAB ir deleģēti konkrēti valsts pārvaldes uzdevumi, un definējot šos uzdevumus. Veidojot OCTA likuma 44.panta otrās daļas jauno redakciju, tika izslēgtas normas, kas dublē citur OCTA likuma tekstā minēto LTAB kompetenci. Piemēram, pašlaik OCTA likuma 44.panta otrās daļas 13.punkts dublē OCTA likuma 51.panta pirmās daļas 7. un 8.punktu, un ietilpst LTAB deleģētajā valsts pārvaldes uzdevumā “2) izmaksāt no Garantijas fonda līdzekļiem apdrošināšanas atlīdzību šajā likumā noteiktajos gadījumos;”. Arī OCTA likuma 44.panta otrās daļas 12.punkts vispārīgi dublē 51.panta piekto daļu, tādēļ ir izslēdzams, un  ietilpst uzdevumā “2) izmaksāt no Garantijas fonda līdzekļiem apdrošināšanas atlīdzību šajā likumā noteiktajos gadījumos”.
Pašlaik OCTA likuma 44.panta otrās daļas 19.punkts ietver regulējumu, kas attiecas uz sadarbības jautājumiem ar izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai un tiesu, bet OCTA likuma 44.panta otrās daļas 3.punkts ietver regulējumu, kas attiecas uz sadarbības jautājumiem ar Finanšu ministriju. Ņemot vērā to, ka OCTA likuma 44.panta otrā daļa tiek izteikta jaunā redakcijā, tiešā tekstā nosakot, ka LTAB ir deleģēti konkrēti valsts pārvaldes uzdevumi, un definējot šos uzdevumus, likumprojekts paredz minēto regulējumu iekļaut citur panta tekstā. Proti, likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 44.pantu ar 2.³ daļu šādā redakcijā: “Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs sniedz tā rīcībā esošo informāciju izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai un tiesai to lietvedībā esošo materiālu pārbaudei, izmeklēšanai un iztiesāšanai.” Tāpat likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 44.panta trešo daļu ar 3.punktu šādā redakcijā: “3) atbilstoši savai kompetencei izstrādāt un iesniegt Finanšu ministrijai priekšlikumus jautājumos, kas saistīti ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu.”

Likumprojekts paredz, ka LTAB ir deleģēti šādi valsts pārvaldes uzdevumi:
1)  nodrošināt Garantijas fonda darbību;
2) izmaksāt no Garantijas fonda līdzekļiem apdrošināšanas atlīdzību šajā likumā noteiktajos gadījumos;
3) nodrošināt un uzturēt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas informācijas sistēmu;
4) sniegt informāciju šā likuma 50.pantā noteiktajos gadījumos;
5) pildīt Zaļās kartes sistēmas Biroju padomes locekļa pienākumus un Latvijas Republikas Zaļās kartes sistēmas nacionālā biroja pienākumus, slēdzot attiecīgus līgumus;
6) izdot administratīvos aktus tehnisko ekspertu sertificēšanas jomā;
7) izdot administratīvos aktus par Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja biedru uzņemšanu, izslēgšanu vai izstāšanos.

Nosakot, ka viens no LTAB deleģētajiem valsts pārvaldes uzdevumiem ir nodrošināt Garantijas fonda darbību, tika ņemts vērā, ka Direktīvas 10.panta 1.punkts, nosaka, ka katra dalībvalsts izveido vai pilnvaro iestādi, kas sniegtu kompensāciju vismaz obligātās apdrošināšanas līmenī par kaitējumu īpašumam vai miesas bojājumiem negadījumos, kurus izraisījuši neidentificēti transportlīdzekļi vai transportlīdzekļi, kam nav nokārtota 3.pantā paredzētā apdrošināšana. Savukārt Direktīvas 53.apsvērums nosaka, ka gadījumā, ja nav iespējams identificēt transportlīdzekļa apdrošinātāju, būtu jāparedz, ka galīgais debitors attiecībā uz radītajiem zaudējumiem, kas jāmaksā cietušai personai, ir šim mērķim paredzētais garantijas fonds, kurš izvietots dalībvalstī, kur parasti atrodas neapdrošinātais transportlīdzeklis, kā lietošana ir izraisījusi negadījumu. Ja nav iespējams identificēt transportlīdzekli, būtu jāparedz, ka galīgais debitors ir šim mērķim paredzētais garantijas fonds, kurš izvietots dalībvalstī, kurā noticis negadījums.

Nosakot, ka viens no LTAB deleģētajiem valsts pārvaldes uzdevumiem ir izmaksāt no Garantijas fonda līdzekļiem apdrošināšanas atlīdzību šajā likumā noteiktajos gadījumos, tika ņemts vērā, ka Direktīvas 25.panta 1.punkts nosaka, ka gadījumā, ja nav iespējams identificēt transportlīdzekli vai divu mēnešu laikā, skaitot no negadījuma, nav iespējams identificēt apdrošināšanas sabiedrību, cietusī persona var pieprasīt kompensāciju no kompensācijas iestādes dalībvalstī, kur tā dzīvo. Kompensāciju nodrošina saskaņā ar Direktīvas 9. un 10.panta noteikumiem. Kompensācijas iestāde saskaņā ar Direktīvas 24.panta 2.punkta nosacījumiem iesniedz prasību:
a) ja nevar identificēt apdrošināšanas sabiedrību: pret garantijas fondu dalībvalstī, kur transportlīdzeklis parasti atrodas;
b) ja nav identificēts transportlīdzeklis: pret garantijas fondu dalībvalstī, kur noticis negadījums;
c) trešās valsts transportlīdzekļa gadījumā: pret garantijas fondu dalībvalstī, kur noticis negadījums.
Direktīvas 24.panta 1.punkts, nosaka, ka katra dalībvalsts izveido vai apstiprina kompensācijas iestādi, kas Direktīvas 20. panta 1.punktā minētajos gadījumos atbild par kompensācijas nodrošināšanu cietušajām personām.
Šis LTAB deleģētais valsts pārvaldes uzdevums pieder pie kompensācijas iestādes darbības nodrošināšanas.
LTAB lēmumu par apdrošināšanas atlīdzību cietušais var pārsūdzēt vispārējās jurisdikcijas tiesā, kā to nosaka OCTA likuma 39.panta sestā daļa: “Trešā persona lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu vai izmaksas atteikumu var pārsūdzēt tiesā triju gadu laikā pēc tā pieņemšanas”. Nemainot regulējumu attiecībā uz LTAB lēmumu par apdrošināšanas atlīdzību pārsūdzību vispārējās jurisdikcijas tiesā tika ņemts vērā tas, ka Satversmes tiesa 2006.gada 14.marta sprieduma lietā Nr.2005-18-01 16.punktā ir atzinusi: kaut arī zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmums pēc savām pazīmēm atzīstams par administratīvo aktu, tas nenozīmē, ka tā pārsūdzēšanas kārtība obligāti jānoteic Administratīvā procesa likuma normās (sūdzības par zemesgrāmatu tiesnešu lēmumiem izskata civilprocesuālā kārtībā) (sk. Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs Dr.iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 16.lpp.). Satversmes tiesa 2006.gada 14.marta sprieduma lietā Nr.2005-18-01 16.2.punktā norāda, ka var piekrist Saeimas paustajam viedoklim, ka Satversmes 92.panta pirmais teikums nekādā veidā nereglamentē to, kura procesa (administratīvā procesa, civilprocesa vai kriminālprocesa) kārtībā izskatīt kādu lietu. Likumdevējam, pieņemot attiecīgos procesa likumus, ir rīcības brīvība noteikt gan procesa veidu vispār, gan arī to, kādas lietas izskatīs konkrētā procesa kārtībā. Tomēr likumdevēja rīcības brīvība nav absolūta, proti, tās robežas noteic lietderības apsvērumi un tiesību uz taisnīgu tiesu būtība. Izraudzītajam procesa veidam ir jāļauj izskatīt konkrēto lietu pēc iespējas atbilstoši un efektīvi, aptverot ļoti daudzus procesuālos jautājumus (piemēram, tiesvedības uzsākšana, pierādīšanas pienākums, tiesas specializācija un spēja izspriest šādas lietas, pagaidu tiesas aizsardzības piemērošanas iespēja). Tāpat nepieciešams ņemt vērā, ka procesa veids, kurā izskata attiecīgās lietas, nedrīkst liegt personai tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības vai būtiski ierobežot personas tiesības aizstāvēt savas tiesības. Tā, piemēram, nebūtu pieļaujama krimināltiesisku jautājumu izskatīšana civilprocesuālā kārtībā.

Nosakot, ka viens no LTAB deleģētajiem valsts pārvaldes uzdevumiem ir nodrošināt un uzturēt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas informācijas sistēmu, tika ņemts vērā, ka Direktīvas 23.panta 1.punkts nosaka, ka, lai cietusī persona varētu pieprasīt kompensāciju, katra dalībvalsts izveido vai apstiprina informācijas centru, kas atbild par:
a) reģistru, kurā ietverta šāda informācija:
i) to mehānisko transportlīdzekļu valsts reģistrācijas numuri, kas parasti atrodas attiecīgās valsts teritorijā;
ii)to apdrošināšanu polišu numuri, kas transportlīdzekļu lietošanu apdrošina pret riskiem, kuri pieder pie Direktīvas 73/239/EEK pielikuma A punktā norādītās 10. nozares, izņemot pārvadātāju atbildību, un, ja polises derīguma termiņš ir beidzies, arī apdrošināšanas seguma beigu diena;
iii) apdrošināšanas sabiedrības, kas transportlīdzekļu lietošanu apdrošina pret riskiem, kuri pieder pie Direktīvas 73/239/EEK pielikuma A punktā norādītās 10.nozares, izņemot pārvadātāju atbildību, un saskaņā ar šīs direktīvas 21.pantu šādas apdrošināšanas sabiedrības iecelti atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvji, kuru vārdus paziņo saskaņā ar šā panta 2. punktu;
iv)to transportlīdzekļu saraksts, kuriem katrā dalībvalstī piemēro izņēmumu prasībai pēc civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas seguma saskaņā ar Direktīvas 5.panta 1. un 2.punktu;
v)attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas paredzēti iv) punktā:
-       personas vārds vai iestādes nosaukums, kas saskaņā ar Direktīvas 5.panta 1.punkta trešo daļu norīkoti kā atbildīgie par kompensāciju cietušajām personām tad, kad nepiemēro procedūru, kura paredzēta Direktīvas 2.panta 2.punkta a) apakšpunktā, ja transportlīdzeklim piemēro Direktīvas 5.panta 2.punktā paredzēto izņēmumu,
-       tās iestādes nosaukums, kas atbild par transportlīdzekli dalībvalstī, kur tas parasti atrodas, ja transportlīdzeklim piemēro Direktīvas 5.panta 2.punktā paredzēto izņēmumu;
b)vai par minētās informācijas apkopošanas un izplatīšanas saskaņošanu; un
c)par palīdzību pilnvarotām personām apzināt informāciju, kura minēta a) apakšpunkta i) līdz v) punktā.
Saskaņā ar Direktīvas 42. un 43.apsvērumu personām, kas cietušas zaudējumus vai guvušas miesas bojājumus transportlīdzekļa ceļu satiksmes negadījumos, dažreiz ir grūti noskaidrot tās apdrošināšanas sabiedrības nosaukumu, kura negadījumā iesaistītajam nodrošina transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Šādu cietušo personu interesēs dalībvalstīs būtu jāizveido informācijas centri, lai nodrošinātu, ka šādu informāciju attiecībā uz negadījumu, kurā iesaistīts transportlīdzeklis, var iegūt nekavējoties. Tādiem informācijas centriem arī būtu jāsniedz cietušajām personām informācija par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvjiem. Šādiem centriem būtu savstarpēji jāsadarbojas un ātri jāatbild uz citu dalībvalstu centru lūgumiem pēc informācijas par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvjiem. Būtu lietderīgi, ka šie centri savāktu informāciju par faktisko apdrošināšanas seguma beigu dienu, bet ne par polises sākotnējā derīguma termiņa beigām, ja līguma darbību pagarina sakarā ar neanulēšanu.

Nosakot, ka viens no LTAB deleģētajiem valsts pārvaldes uzdevumiem ir sniegt informāciju OCTA likuma 50.pantā noteiktajos gadījumos, tika ņemts vērā, ka Direktīvas 23.panta 3.punkts nosaka, ka dalībvalstis nodrošina, ka cietušai personai ir tiesības septiņus gadus pēc negadījuma bez kavēšanās iegūt no informācijas centra dalībvalstī, kur tā dzīvo, dalībvalstī, kur transportlīdzeklis parasti atrodas, vai dalībvalstī, kur negadījums noticis, šādu informāciju:
a)apdrošināšanas sabiedrības nosaukumu un adresi;
b)apdrošināšanu polises numuru un
c)apdrošināšanas sabiedrības atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvja cietušās personas dzīvesvietas valstī vārdu un adresi.
Direktīvas 16.pants nosaka, ka dalībvalstis nodrošina, ka apdrošinājuma ņēmējam ir tiesības jebkurā laikā pieprasīt ziņojumu par prasījumiem saistībā ar trešās puses atbildību attiecībā uz vienu vai vairākiem transportlīdzekļiem, uz kuriem attiecās apdrošināšanas līgums vismaz līgumisko attiecību pēdējo piecu gadu laikā, vai arī ziņojumu, ka šādi prasījumi nav bijuši. Apdrošināšanas sabiedrība vai struktūra, ko var nozīmēt dalībvalsts obligātās apdrošināšanas vai šādu ziņojumu sniegšanai, šādu ziņojumu sniedz apdrošinājuma ņēmējam vēlākais piecpadsmit dienu laikā pēc pieprasījuma iesniegšanas.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41.panta trešās daļas 1.punktu privātpersonai nevar deleģēt administratīvo aktu izdošanu, izņemot gadījumus, kad tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā. Ņemot vērā Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41.panta trešās daļas 1.punktu un to, ka pašlaik OCTA likuma 44.panta otrās daļas 10.punkts nosaka, ka LTAB veic tehnisko ekspertu sertificēšanu, likumprojekts paredz tiešā tekstā noteikt, ka viens no LTAB deleģētajiem valsts pārvaldes uzdevumiem ir izdot administratīvos aktus tehnisko ekspertu sertificēšanas jomā.

Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departaments 2022.gada 1.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-564/2022 atzina, ka:
1) lai arī likumā tiešā tekstā tas nav noteikts, LTAB ir padots Finanšu ministrijai, jo tieši Finanšu ministrija ir tā iestāde, kuras pārziņā ir sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jautājums”;
2) tādu lēmumu, ar kuru apdrošināšanas sabiedrība tiek uzņemta vai izslēgta no LTAB, pieņemšana ir biroja kompetencē un, pieņemot šādus lēmumus, birojs pilda tam deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu – nodrošināt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmas sekmīgu darbību. Tātad lēmumi par apdrošināšanas sabiedrības uzņemšanu LTAB un par izslēgšanu no tā tiek pieņemti publisko tiesību jomā, un tie konkrētai apdrošināšanas sabiedrībai jeb individuāli noteiktai personai piešķir (atsaka piešķirt) noteiktas tiesības vai tās atņem. Līdz ar to šādi LTAB lēmumi ir atzīstami par administratīvajiem aktiem.
Līdz ar to likumprojekts paredz tiešā tekstā noteikt, ka viens no LTAB deleģētajiem valsts pārvaldes uzdevumiem ir izdot administratīvos aktus par LTAB biedru uzņemšanu, izslēgšanu vai izstāšanos.

Likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 44.pantu ar 2.¹ daļu, kas nosaka, ka LTAB izdotos administratīvos aktus tehnisko ekspertu sertificēšanas jomā var apstrīdēt tieši LTAB, bet LTAB lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
Administratīvā procesa likuma 76.panta otrā daļa noteic, ka administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē. Likumā vai Ministru kabineta noteikumos var būt noteikta cita iestāde, kurā attiecīgo administratīvo aktu var apstrīdēt. Ja tādas nav vai tā ir Ministru kabinets, administratīvo aktu var apstrīdēt tajā iestādē, kura izdevusi šo aktu, vai uzreiz pārsūdzēt tiesā. Savukārt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 43.panta piektā daļa noteic, ka iestāde, kuras padotībā ir pilnvarotā persona, ir tās izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanas iestāde, ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts citādi.
Pašlaik LTAB izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanas kārtība ir noteikta Ministru kabineta 2005.gada 12.aprīļa noteikumu Nr.251 “Transportlīdzekļu tehniskās ekspertīzes un tehnisko ekspertu sertificēšanas noteikumi”. Minēto noteikumu 40.punkts nosaka, ka sūdzības par sertificēšanas procesā pieļautajām nepilnībām iesniedz LTAB, un tās izskata mēneša laikā pēc saņemšanas. Minēto kārtību, kas paredz personas tiesības LTAB izdotos administratīvos aktus tehnisko ekspertu sertificēšanas jomā apstrīdēt tieši LTAB, būtu lietderīgi saglabāt arī turpmāk, iekļaujot šo regulējumu OCTA likumā.
Likumdevējam, pieņemot attiecīgos procesa likumus, ir rīcības brīvība noteikt gan procesa veidu vispār, gan arī to, kādas lietas izskatīs  konkrētā procesa kārtībā. Tomēr likumdevēja rīcības brīvība nav absolūta, proti, tās robežas noteic lietderības apsvērumi un tiesību uz taisnīgu tiesu būtība. Izraudzītajam procesa veidam  ir  jāļauj  izskatīt  konkrēto  lietu  pēc  iespējas  atbilstoši  un  efektīvi, aptverot  ļoti  daudzus  procesuālos  jautājumus  (piemēram,  tiesvedības uzsākšana,  pierādīšanas  pienākums,  tiesas  specializācija  un  spēja  izspriest šādas  lietas, pagaidu  tiesas  aizsardzības  piemērošanas  iespēja).  Tāpat nepieciešams  ņemt  vērā,  ka  procesa  veids,  kurā  izskata  attiecīgās  lietas, nedrīkst  liegt  personai  tiesības  uz  taisnīgu  tiesu  pēc  būtības  vai  būtiski ierobežot  personas  tiesības  aizstāvēt  savas  tiesības (sk. Satversmes tiesas 14.03.2006. sprieduma  lietā Nr.2005-18-01 16.punktu).
Administratīvā procesa jēga un būtība ir cieši saistīta ar ātru un efektīvu lietu izskatīšanu tiesā. Valstij, pārvaldes ietvaros īstenojot publisko varu, ir pienākums nodrošināt tikpat efektīvu šīs publiskās varas izpausmju kontroles mehānismu (sk. Administratīvā procesa efektivizēšanas koncepcija. 28.lpp. Apstiprināta ar Ministru kabineta 2007.gada 5.decembra rīkojumu Nr.775. Izpildīta ar grozījumiem Administratīvā procesa likumā, kas stājās spēkā 2009.gada 1.janvārī. Pieejama: http://polsis.mk.gov.lv/api/file/file55632.doc).
Nav konstatēts, ka pašlaik šo lēmumu administratīvais apstrīdēšanas ceļš ir pārāk īss vai mazāk efektīvs. Līdz ar to ir lietderīgi arī turpmāk saglabāt kārtību, kas paredz personas tiesības LTAB izdotos administratīvos aktus tehnisko ekspertu sertificēšanas jomā apstrīdēt tieši LTAB, savukārt LTAB lēmumu -  pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 44.pantu ar 2.² daļu, kas nosaka, ka LTAB izdotos administratīvos aktus par LTAB biedru uzņemšanu, izslēgšanu vai izstāšanos var apstrīdēt Finanšu ministrijā, bet Finanšu ministrijas lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 44.pantu ar piekto daļu, kas nosaka, ka LTAB izstrādā, saskaņo ar Finanšu ministriju un apstiprina interešu konfliktu novēršanas kārtību tā darbībā (tai skaitā, valdes locekļu darbībā), kas saistīta ar Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojam deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildi. Šī norma likumprojektā ir iekļauta ar mērķi nodrošināt LTAB darbību sabiedrības interesēs, kā arī veicināt sabiedrības uzticēšanos LTAB darbībai kopumā.

Likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 44.pantu ar  sesto un septīto daļu. Šo prasību iekļaušana likumprojektā palīdz konstatēt iespējamos trūkumus OCTA sistēmas darbībā. OCTA likuma 44.panta sestā daļa noteiks, ka LTAB izstrādā un apstiprina OCTA likuma 39.panta piektajā daļā minēto sūdzību un sūdzību, kas saistītas ar šajā likumā Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojam deleģētajiem valsts pārvaldes uzdevumiem, izskatīšanas kārtību, nodrošinot sūdzībā norādīto faktu pārbaudi un interešu konfliktu novēršanu sūdzības izskatīšanā, un ir atbildīgs par šīs kārtības ievērošanu. Rakstveida informācija par sūdzību izskatīšanas procesu un atzinumu sniegšanas kārtību ir brīvi pieejama LTAB tīmekļvietnē. Savukārt OCTA likuma 44.panta septītā daļa noteiks, ka LTAB regulāri analizē sūdzības un atzinumu pieprasījumus, izvērtē to iemeslus un cēloņus, kā arī informē Finanšu ministriju par izvērtējuma rezultātiem.

Par likumprojekta 10.pantu. Deleģējot valsts pārvaldes uzdevumu, ārējā normatīvajā aktā nosaka iestādi, kuras padotībā atrodas pilnvarotā persona attiecībā uz konkrētā uzdevuma izpildi. Padotību īsteno pakļautības vai pārraudzības formā (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.panta trešā daļa). Padotības forma ir apjoms, kādā augstāka iestāde var iejaukties zemākas iestādes darbā. Padotības formas ir noteiktas normatīvajā aktā, kas regulē attiecīgās iestādes darbību. Padotības formas izvēle parasti ir atkarīga no tā, cik svarīgi ir nodrošināt tiešu, tostarp politisku kontroli, vai tieši otrādi, to mazināt. Likumā minētās padotības formas – pakļautība un pārraudzība – ir padotības formu “galējības”, un normatīvajos aktos padotības formas parasti ir regulētas niansētāk, un tajos var būt ietverti arī citi padotības nosacījumi (sk. J. Briede, E. Danovskis, A. Kovaļevska “Administratīvās tiesības. Mācību grāmata” – Tiesu namu aģentūra, 2016, Rīga – 57.-58. lpp.).
Izvērtējot Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40.panta otrās daļas regulējumu kontekstā ar pašlaik OCTA likumā ietverto LTAB kompetenci, pienākumiem un tiesībām, secināms, ka likumdevējs ar mērķi valstī nodrošināt OCTA sistēmas sekmīgu darbību LTAB ir deleģējis atsevišķus valsts pārvaldes uzdevumus ar ārējo normatīvo aktu. Tomēr, deleģējot LTAB valsts pārvaldes uzdevumus, likumdevējs ne OCTA likumā, ne citā ārējā normatīvajā aktā tiešā tekstā nav noteicis iestādi, kuras padotībā LTAB atrodas attiecībā uz deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildi, kā to paredz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 43.panta pirmā daļa, kas nosaka, ka, deleģējot pārvaldes uzdevumu, ārējā normatīvajā aktā nosaka iestādi, kuras padotībā atrodas pilnvarotā persona attiecībā uz konkrētā uzdevuma izpildi.
Līdz ar to Likumprojekts paredz papildināt OCTA likumu ar 44.¹ pantu, nosakot, ka jautājumos, kas saistīti ar šajā likumā LTAB deleģētajiem valsts pārvaldes uzdevumiem, LTAB atrodas Finanšu ministrijas pārraudzībā. Izvēloties nepieciešamos precizējumus OCTA likumā attiecībā uz LTAB padotības formu, tiek ņemts vērā LTAB deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu raksturs, proti, LTAB deleģētie valsts pārvaldes uzdevumi izpildāmi pēc iespējas patstāvīgi, LTAB rīkojoties OCTA likumā noteiktā regulējuma ietvaros. Finanšu ministrijas pārraudzība pār LTAB tiek īstenota Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā, ņemot vērā Valsts pārvaldes iekārtas likumā 3.panta otrās daļas regulējumu, kas paredz, ka šā likuma noteikumi attiecas arī uz privātpersonu, kura pilda likumā noteiktajā kārtībā tai deleģētos vai ar pilnvarojumu nodotos valsts pārvaldes uzdevumus, kā arī Valsts pārvaldes iekārtas likumā 7.panta piektās daļas regulējumu, kas nosaka, ka pārraudzība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības pārbaudīt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmuma tiesiskumu un atcelt prettiesisku lēmumu, kā arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā dot rīkojumu pieņemt lēmumu.

Par likumprojekta 11.pantu. Likumprojekts paredz izteikt OCTA likuma 46.panta otrās daļas 2.punktu jaunā redakcijā, nosakot, ka kopsapulcei ir tiesības pieņemt labas prakses vadlīnijas sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jautājumos, ciktāl tās nav pretrunā ar šo likumu. Šādi grozījumi pantā ir nepieciešami, lai konkretizētu kopsapulces tiesības noteikt labas prakses vadlīnijas OCTA jomā attiecībā uz konkrētiem praktiskās darbības aspektiem. 
Ņemot vērā likumprojektā paredzētos grozījumus, kas papildina OCTA likumu ar 47.¹ pantu, nosakot regulējumu apdrošināšanas sabiebrības dalībai LTAB, ir nepieciešams izslēgt OCTA likuma 46.panta otrās daļas 3.punktu, lai nedublētu OCTA likumā ietvertās normas.

Par likumprojekta 12.pantu. Likumprojekts paredz uzskatīt līdzšinējo 47.panta tekstu par pirmo daļu un papildināt pantu ar otro, trešo, ceturto un piekto daļu, nosakot prasības, lai LTAB pārliecinātos par tā valdes locekļu spējām rūpīgi, saimnieciski, efektīvi un kvalitatīvi veikt LTAB noteikto uzdevumu izpildi. Prasību izvirzīšana LTAB valdes locekļiem veicina OCTA sistēmas efektīvu darbību, ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu interešu efektīvu aizsardzību un līdz ar to arī sabiedrības interešu aizsardzību kopumā.
Likumprojekts nosaka prasības LTAB valdes locekļiem attiecībā uz noteiktām zināšanām un prasmēm, kā arī nevainojamu reputāciju, lai nodrošinātu projekta mērķa – ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu interešu aizsardzība – sasniegšanu. Ir nepieciešams uzsvērt, ka nevainojamas reputācijas prasības nevar ierobežot tikai ar sodāmības neesības kritēriju, jo praksē pastāv daudz citu apstākļu, kas nav savienojami ar LTAB valdes locekļa pienākumu pildīšanu un kuru izsmeļošu uzskaitījumu nav iespējams sniegt. Finanšu nozarē, vērtējot personas nevainojamo reputāciju, ņem vērā ne tikai sodāmības neesības kritēriju, bet vērtē arī citus apstākļus, lai pārliecinātos, ka persona ir piemērota ieņemamajam amatam un neradīs reputācijas risku pašai finanšu iestādei. Piemēram, apdrošināšanas sabiedrības, vērtējot amatpersonu nevainojamo reputāciju, izvērtē vismaz šādu informāciju par personas darbību:
1) pierādījumus, kas liecina, ka persona ir atteikusies sadarboties vai sniegusi nepatiesu informāciju, t.sk. apzināti maldinājusi uzraugošās iestādes;
2) saņemtu atteikumu veikt kādu reģistrāciju, izsniegt atļauju, uzņemt par dalībnieku vai izsniegt licenci komercdarbības vai profesionālās darbības veikšanai vai veikt šādas reģistrācijas, atļaujas, dalības vai licences atsaukšanu, anulēšanu vai pārtraukšanu vai arī attiecīgās uzraugošās iestādes veiktu izslēgšanu;
3) iemeslus, kāpēc notikusi atbrīvošana no darba vai atbildīga amata, darba devēja uzticības zaudēšana vai līdzīga situācija vai izteikts lūgums atkāpties no amata;
4) atņemtas tiesības veikt visu veidu vai noteikta veida komercdarbību.
Ņemot vērā to, ka visā finanšu nozarē tirgus dalībnieki ir atbildīgi par savu amatpersonu atbilstību likuma prasībām un to pienākums ir nodrošināt, ka pirms minēto personu stāšanās amatā, viņu atbilstība likuma prasībām, tai skaitā viņu nevainojamā reputācija, ir izvērtēta, kā arī tā tiek pārvērtēta, ja tas kļūst nepieciešams noteiktu apstākļu dēļ, ir nepieciešams noteikt, ka arī LTAB veic valdes locekļa amatā nodarbināmo personu atbilstības pārbaudi, tai skaitā, izvērtē šo personu nevainojamo reputāciju.
Likumprojekts paredz, ka LTAB izstrādā prasības LTAB valdes locekļu atbilstības un piemērotības novērtēšanai un saskaņo tās ar Finanšu ministriju. LTAB valdes locekļu atbilstības un piemērotības novērtēšanu ir plānots veikt līdzīgi tai kārtībai un prasībām, kas noteiktas saskaņā ar Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 53.panta sesto daļu izdotajiem Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2020.gada 3.novembra normatīviem noteikumiem Nr.208 “Pārvaldības sistēmas izveides normatīvie noteikumi”.
LTAB valdes locekļu pilnvaru termiņš tiek noteikts LTAB statūtos. Gadījumos, kad valdes loceklis pēc iepriekšējā pilnvaru termiņa vēlas pretendēt uz nākamo pilnvaru termiņu, tā atbilstības novērtēšana valdes locekļa amatam noteiktajām prasībām tiek veikta atkārtoti.
Likumprojektā noteiktās prasības LTAB valdes locekļiem var ierobežot šo personu Satversmes 106.panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 106. panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas šo izvēles brīvību ierobežo. Tomēr šī norma neliedz valstij noteikt prasības, kas jāizpilda, lai konkrētu nodarbošanos varētu īstenot. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tostarp tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, var ierobežot, taču attiecīgajam ierobežojumam jāatbilst kādam no Satversmes 116. pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.2015-03-01 14.2. punktu).
Ir nepieciešams uzsvērt, ka LTAB reputācija un uzticamība ir būtiska OCTA sistēmas stabilitātei. Bažas par LTAB uzdevumu izpildes drošumu un atbilstību, kas nepieciešama ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu interešu aizsardzībai, var radīt negatīvas sekas ne tikai konkrētām personām, bet visai sabiedrībai kopumā.
Personu bez nepieciešamajām zināšanām un prasmēm, sodītu personu, kamēr viņu sodāmība nav dzēsta vai noņemta, maksātnespējīgu personu vai personu ar neatbilstoša reputāciju (proti, pastāv apstākļi, kas nav savienojami ar LTAB valdes locekļa amata pienākumu veikšanu), darbs LTAB valdes locekļa amatā pēc būtības apdraud LTAB darbību un rada lielāku risku drošai un likumīgai LTAB uzdevumu izpildei. Tātad projektā paredzētie ierobežojumi ir vērsti, lai sasniegtu leģitīmu mērķi – aizsargātu sabiedrības intereses.
Likumprojektā paredzētais risinājums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo sabiedrība sagaida zināmu uzticības un drošuma līmeni attiecībās ar LTAB, un regulējums nosaka pazīmes, kuras neatbilst sabiedrības uzticībai. Persona, kura pilda LTAB valdes locekļa pienākumus,  rīkojas ar LTAB un Garantijas fonda finanšu līdzekļiem un pieņem lēmumus, kas nepieciešami LTAB uzdevumu izpildei (piemēram, lēmumus par izmaksājamās zaudējumu atlīdzības apmēru no Garantijas fonda). Projektā paredzētā regulējuma galvenais mērķis ir ne tikai mazināt iespējamos finanšu noziegumus vispār, bet veicināt uzticību OCTA sistēmai, kuras darbību nodrošina LTAB, un nepieļaut noziegumu rašanās iespēju pašā LTAB. Ja personai, kura pilda LTAB valdes locekļa pienākumus, ir aktīva sodāmība vai tai ir neatbilstoša reputācija (proti, pastāv apstākļi, kas nav savienojami ar LTAB valdes locekļa amata pienākumu veikšanu), tā pēc būtības nevar tikt uzskatīta par uzticamu personu, par kuru nepastāv šaubas, ka tās rīcība, pieņemot lēmumus, kas nodrošina LTAB uzdevumu izpildi, būs nevainojama. Jāpieņem, ka šādu personu nodarbinātība LTAB valdes locekļa amatā var apdraudēt LTAB reputāciju un drošu LTAB noteikto uzdevumu izpildi.
Likumprojektā paredzētajam regulējumam nav efektīvu saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem leģitīmo mērķi sasniegt tādā pašā kvalitātē. Papildus uzsverams, ka prasība par personas sodāmības neesību neattiecas uz visiem noziedzīgiem nodarījumiem, bet tikai uz būtiskajiem no tiem, kas tieši var ietekmēt LTAB reputāciju un darbību (proti, pret valsti, īpašumu vai pārvaldības kārtību vai par tīša nozieguma izdarīšanu tautsaimniecībā vai valsts institūciju dienestā, vai par tāda nozieguma izdarīšanu, kas saistīts ar terorismu).
Likumprojektā paredzētais regulējums ir atbilstošs un proporcionāls, jo sabiedrības ieguvums, proti, droša un stabila OCTA sistēmas darbība, no  projektā paredzētā regulējuma ir lielāks par atsevišķiem indivīdiem noteikto tiesību ierobežojumu. Papildus uzsverams, ka prasība attiecībā uz sodāmības neesību ir terminēta – tā darbojas tikai sodāmības laikā. Tāpat uzsverams, ka ierobežojums ir spēkā tikai attiecīgās personas maksātnespējas procesa laikā un gadu pēc maksātnespējas procesa. Turklāt projektā paredzētais regulējums neizslēdz personas darba iespēju LTAB vispār, bet neļauj personai pildīt LTAB valdes locekļa pienākumus.
Likumprojekts nosaka, ka nolūkā izvērtēt personas atbilstību noteiktajām prasībām, LTAB ir tiesības saņemt ziņas par personas sodāmību no Sodu reģistra tiešsaistes datu pārraides režīmā, ja tiek identificēts ziņu pieprasītājs.
Satversmes 96. pants noteic: “Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.” Kā atzinusi Satversmes tiesa, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārdu un identitāti, personas datus (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1. punktu). Informācija par fiziskās personas sodāmību ir personas dati un to izmantošana, lai pārliecinātos par personas tiesībām veikt konkrētu nodarbošanos, ir uzskatāma par personas tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumu. Vienlaikus šis ierobežojums nav absolūts, tas liedz personai tiesības uz konkrētu amatu LTAB. Šādam ierobežojumam ir jākalpo leģitīma mērķa sasniegšanai. Ziņas no Soda reģistra par personas sodāmību tiks izmantotas šīs personas atbilstības vērtēšanai, lai pieņemtu lēmumu par personas nodarbināšu LTAB valdē, un tās kalpos sabiedrības interešu nodrošināšanai – aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu intereses un nodrošināt OCTA sistēmas reputāciju. Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (turpmāk – Regula) 10.pantam datus par personas sodāmību drīkst apstrādāt tikai tad, ja šādu apstrādi atļauj dalībvalsts tiesību akti. Kā jau tika minēts, personas sodāmības neesības pārbaude ir viens no pasākumiem, kas ļauj pārliecināties, ka attiecīgā persona valdes locekļa pienākumus spēs savus pienākumus pildīt kvalitatīvi. Datu apstrādi veiks LTAB pilnvarotas personas.
Lai pārliecinātos par personas nesodāmību, LTAB ir tiesības saņemt ziņas par sodāmības atzīmes esību vai neesību no Sodu reģistra par tīša nozieguma izdarīšanu pret valsti, īpašumu vai pārvaldības kārtību vai par tīša nozieguma izdarīšanu tautsaimniecībā vai valsts institūciju dienestā, vai par tāda nozieguma izdarīšanu, kas saistīts ar terorismu, un sodāmība par to nav noņemta vai dzēsta. Dati par personas sodāmību tiks nekavējoties dzēsti pēc atbilstības pārbaudes.
Lai pastāvīgi nodrošinātu, ka LTAB valdes locekļa amatu ieņem persona bez sodāmības, kas savukārt ir svarīgi, lai nodrošinātu sabiedrības uzticību OCTA sistēmai un nepieļautu pārkāpumu rašanās iespēju LTAB deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildē, LTAB gadījumā, ja saņemta informācija, kas rada šaubas par LTAB valdes locekļa sodāmības neesību, saņem ziņas par sodāmības atzīmes neesību vai esamību no Sodu reģistra par tīša nozieguma izdarīšanu pret valsti, īpašumu vai pārvaldības kārtību vai par tīša nozieguma izdarīšanu tautsaimniecībā vai valsts institūciju dienestā, vai par tāda nozieguma izdarīšanu, kas saistīts ar terorismu, un sodāmība par to nav noņemta vai dzēsta. Atbilstoši Regulas prasībām plānotajai personas datu apstrādei ir jābūt pietiekami skaidrai, lai datu subjektam nerodas šaubas, kādos gadījumos viņa dati tiks apstrādāti. Līdz ar to ir vēlams, ka tiesību norma satur norādi arī par datu apstrādes regularitāti. Tomēr konkrētajā gadījumā nav iespējams viennozīmīgi noteikt konkrētu laika posmu, kurā pārvērtē valdes locekļa atbilstību prasībām. Līdz ar to likumprojektā paredzētā 47. panta piektajā daļā noteiktajā gadījumā, ja saņemta informācija, kas rada šaubas par personas atbilstību minētā panta otrās daļas 4.punktam, LTAB ir pienākums sākotnēji izvērtēt saņemto informāciju un tikai tad, ja arī pēc informācijas izvērtēšanas, pastāv šaubas par personas atbilstību, tiek pieprasīta informācija no Sodu reģistra. Pēc LTAB valdes locekļa atbilstības pārbaudes ziņas par personas sodāmību nekavējoties dzēš.
Likumprojekts neierobežo datu subjekta tiesības saņemt informāciju par to, kādi dati ir LTAB rīcībā saistībā ar likumprojektā paredzētā regulējuma piemērošanu.

Par likumprojekta 13.pantu. Likumprojekts paredz papildināt likumu ar 47.¹ pantu, nosakot kārtību, kādā, apdrošināšanas sabiedrība kļūst par Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja biedru.
OCTA likuma 43.panta otrā daļa nosaka, ka LTAB darbību regulē šis likums, bet tā tiesisko statusu nosaka Biedrību un nodibinājumu likums. Vēršam uzmanību, ka atbilstoši minētajā normā noteiktajam LTAB darbību nosaka speciālais regulējums, proti, OCTA likums. Ievērojot minēto, ir precizēti noteikumi biedra dalībai LTAB. Šādi grozījumi OCTA likumā ir nepieciešami, lai novērstu OCTA likuma pretrunīgas interpretācijas iespēju attiecībā uz izpildāmajām prasībām gadījumos, kad apdrošināšanas sabiedrība vēlas kļūt par LTAB biedru, un paredzēt gadījumus, kādos apdrošināšanas sabiedrība tiek izslēgta no LTAB.
Lai kļūtu par LTAB biedru, apdrošināšanas sabiedrība LTAB valdei iesniedz iesniegumu par uzņemšanu LTAB un pievieno tam nepieciešamos dokumentus, kā arī veic iemaksu sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas garantijas fondā Ministru kabineta noteiktajā apmērā. Ministru kabineta 2005.gada 22.marta noteikumu Nr.195 “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas garantijas fonda izveidošanas, uzkrāšanas un administrēšanas kārtība” 9.punkts nosaka, ka apdrošinātājs, kurš vēlas iegūt tiesības veikt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu, vispirms veic vienreizējo iemaksu sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas garantijas fondā 7000 euro apmērā.
LTAB valde septiņu dienu laikā pieņem lēmumu par apdrošināšanas sabiedrības uzņemšanu biedrībā, ja iepriekš minētie noteikumi ir izpildīti.
Ja Latvijas Banka (atbilstoši Latvijas Bankas likuma pārejas noteikumu 4.punktā noteiktajam Latvijas Banka ir Finanšu un kapitāla tirgus komisijas mantas, finanšu līdzekļu, tiesību un saistību pārņēmēja saskaņā ar Latvijas Bankas padomes apstiprināto plānu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pievienošanai Latvijas Bankai) nav izsniegusi vai ir anulējusi apdrošināšanas sabiedrībai izsniegto licenci sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas veikšanai, LTAB valde nekavējoties pieņem lēmumu par apdrošināšanas sabiedrības izslēgšanu no biedrības.
Ja apdrošināšanas sabiedrība nepilda OCTA likuma 17.pantā minētos pienākumus vai LTAB nodara kaitējumu, kas būtiski kavējis LTAB deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildi, LTAB valdei ir tiesības pieņemt lēmumu par apdrošināšanas sabiedrības izslēgšanu no LTAB.
Apdrošināšanas sabiedrība var jebkurā laikā izstāties no LTAB, iesniedzot rakstveida iesniegumu LTAB valdei. LTAB valde septiņu dienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas pieņem lēmumu par apdrošināšanas sabiedrības izstāšanos no LTAB.

Par likumprojekta 14.pantu. OCTA likuma 51.panta pirmās daļas 4.punkts ir izslēgts ar 2019.gada 14.marta grozījumiem OCTA likumā.

Likumprojektā ir paredzēts regulējums par līguma noslēgšanu par līdzekļu aizdevumu Garantijas fondam un attiecīgi ir nepieciešami arī grozījumi OCTA likuma 51.panta trešajā daļā.

Pārraudzības pār LTAB deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildi veikšanai Finanšu ministrijai ir nepieciešama aktuāla informācija par Garantijas fondā esošo līdzekļu apjomu un to izlietojumu konkrētos izdevumu veidos.

Likumprojekts paredz izslēgt OCTA likuma 51.panta trešās daļas 4.punktā skaitli “4.”.

Likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 51.panta trešo daļu ar 5.punktu un sesto daļu ar 7.punktu ar attiecīgu regulējumu.

Likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 51.pantu ar 8.¹ daļu, nosakot, ka ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc ceturkšņa beigām LTAB rakstveidā paziņo Finanšu ministrijai par Garantijas fonda līdzekļu izdevumu veidiem un apmēru, kā arī Garantijas fonda līdzekļu kopējo apmēru.

Par likumprojekta 15.pantu. Pašlaik normatīvie akti neparedz LTAB tiesības noslēgt aizdevuma līgumu par trūkstošās summas aizņemšanos no Latvijā reģistrētas kredītiestādes vai dalībvalstī reģistrētas kredītiestādes filiāles Latvijā, ja Garantijas fondā nepietiek līdzekļu apdrošināšanas atlīdzības izmaksām saskaņā ar OCTA likumu. 
Lai nodrošinātu Garantijas fonda maksātspējas nepārtrauktību, Ministru kabineta 2005.gada 22.marta noteikumi Nr.195 “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas garantijas fonda izveidošanas, uzkrāšanas un administrēšanas kārtība” nosaka Garantijas fonda saistību izpildei nepieciešamo minimālo apmēru un kārtību, kādā apdrošināšanas sabiedrības veic iemaksas Garantijas fondā, lai atjaunotu Garantijas fonda līdzekļu apjomu tā darbībai nepieciešamajā apjomā. Lai nodrošinātos pret lielām zaudējumu atlīdzības izmaksām no Garantijas fonda, katru gadu Garantijas fonda saistības tiek pārapdrošinātas, nodrošinot neierobežotu pārapdrošināšanas segumu. Tā rezultātā tiek izlīdzināts iespējamais finansiālais slogs uz Garantijas fondu, savukārt ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem tiek paredzēta iespēja OCTA likumā noteiktajos termiņos saņemt apdrošināšanas atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem pilnā apmērā.
Norādāms, ka Garantijas fonda līdzekļus pamatā veido apdrošinātāju veiktās iemaksas un atskaitījumi no sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas prēmijām. Līdz ar to likumprojektā iekļautais regulējums par LTAB tiesībām noslēgt aizdevuma līgumu par trūkstošās summas aizņemšanos būtu izmantojams tādos gadījumos, kad kādu īpašu un pamatotu apstākļu dēļ apdrošinātāji minētos maksājumus Garantijas fondā nepieciešamajā apmērā nav veikuši.

Likumprojekts paredz papildināt OCTA likumu ar 51.³ pantu, kas paredz LTAB tiesības noslēgt aizdevuma līgumu par trūkstošās summas aizņemšanos no Latvijā reģistrētas kredītiestādes vai dalībvalstī reģistrētas kredītiestādes filiāles Latvijā, ja Garantijas fondā nepietiek līdzekļu apdrošināšanas atlīdzības izmaksām saskaņā ar OCTA likumu.

Par likumprojekta 16.pantu. Likumprojektā "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (Saeimas reģ. Nr. 25/Lp14) ir paredzēts regulējums, kas nosaka vispārīgas kreditora tiesības iesniegt kreditora prasījuma precizējumus. Ievērojot likumprojektā "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (Saeimas reģ. Nr. 25/Lp14) paredzēto regulējumu, ir nepieciešami attiecīgi grozījumi OCTA likumā saistībā ar LTAB tiesībām iesniegt kreditora prasījumu un tā precizējumus.

Likumprojekts paredz papildināt OCTA likumu ar 51.⁴ pantu, kas paredz regulējumu attiecībā uz LTAB kreditora prasījumu.

Par likumprojekta 17.pantu. 2019.gadā Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (turpmāk – VDEĀVK) informēja LTAB, ka, ņemot vērā Regulas prasības, it īpaši Regulas 9.pantu, kas regulē īpašu kategoriju personas datu apstrādi, kā arī to, ka VDEĀVK nav ārstniecības iestāde Ārstniecības likuma izpratnē, VDEĀVK turpmāk nesniegs apdrošinātājiem un LTAB informāciju, kas ļautu pārliecināties par personu veselības stāvokli, kā arī par to, vai ceļu satiksmes negadījumā gūtajām traumām ir cēloņsakarība ar personai noteikto invaliditāti. VDEĀVK informēja, ka turpmāk apdrošinātājiem un LTAB neizsniegs ģimenes vai ārstējošā ārsta nosūtījumu uz VDEĀVK (veidlapa Nr.088/u "Nosūtījums uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju"), VDEĀVK sastādīto invaliditātes ekspertīzes aktu un VDEĀVK pieņemto lēmumu par invaliditāti. 
Saskaņā ar OCTA likuma 2.pantu likuma mērķis ir aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušo trešo personu intereses, tostarp, nosakot kārtību ceļu satiksmes negadījuma dēļ nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai. Atbilstoši OCTA likuma 19.pantam apdrošinātājs vai LTAB atlīdzina cietušajai personai materiālos un nemateriālos zaudējumus saistībā ar tās darbspēju zaudējumu (invaliditāti) un nemateriālos zaudējumus saistībā ar tās apgādnieka, apgādājamā vai laulātā 1.grupas invaliditāti. Saskaņā ar OCTA likuma 24.pantu apdrošinātājs vai LTAB atlīdzina valsts budžeta un pašvaldību budžetu līdzekļus, kas samaksāti par cietušo personu ārstēšanu, rehabilitāciju un tehnisko palīglīdzekļu iegādi vai īri un pielāgošanu, kā arī samaksāti par valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem un valsts sociālajiem pabalstiem saistībā ar ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām.
Lai noteiktu apdrošināšanas atlīdzību atbilstošā apmērā, kā arī neveiktu nepamatotu apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, apdrošinātāja vai LTAB pienākums ir analizēt personai radušos zaudējumu (tai skaitā, invaliditātes) iemeslus un noskaidrot, vai invaliditātes rašanās cēlonis ir ceļu satiksmes negadījumā gūtās traumas vai cietušās personas blakus saslimšanas, kas nav saistītas ar ceļu satiksmes negadījumā gūtajām traumām. Ja apdrošinātājam, izvērtējot ceļu satiksmes negadījuma apstākļus un cietušās personas gūtās traumas, rodas šaubas par ceļu satiksmes negadījumā gūto traumu un invaliditātes cēloņsakarību (piemēram, gadījumā, kad cietušajai personai invaliditāte ir bijusi noteikta jau pirms ceļu satiksmes negadījuma vai arī gadījumā, kad ceļu satiksmes negadījuma rezultātā gūtie miesas bojājumi nav bijuši smagi), tam ir nepieciešama informācija par iemesliem, uz kuru pamata personai ir noteikta invaliditāte. Šādu informāciju apdrošinātājs var iegūt, veicot VDEĀVK lēmuma par invaliditāti un invaliditātes ekspertīzes aktā ietverto personas datu un īpašās kategorijas (veselības) personas datu (proti, personas sūdzību par veselības stāvokli, medicīniskās diagnozes, slimības gaitas) apstrādi un analīzi kopsakarā ar pārējo informāciju par personas gūtajām traumām ceļu satiksmes negadījumā.
Personas datu un īpašās kategorijas (veselības) personas datu apstrāde ir veicama atbilstoši Regulas 5.pantā noteiktajiem personas datu apstrādes principiem un tā ir likumīga gadījumā, ja pastāv kāds no Regulas 6. un 9.pantā noteiktajiem personas datu apstrādes tiesiskajiem pamatiem.
Regulas 6.panta 1.punkta “e” apakšpunkts nosaka, ka datu apstrāde ir likumīga, ja apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras pienākumu.
Regulas 9.panta 2.punkta “g” apakšpunkts nosaka, ka veselības datu apstrāde ir atļauta, ja tā ir vajadzīga būtisku sabiedrības interešu dēļ, pamatojoties uz Eiropas Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas ir samērīgas izvirzītajam mērķim, ievēro tiesību uz datu aizsardzību būtību un paredz piemērotus un konkrētus pasākumus datu subjekta pamattiesību un interešu aizsardzībai.
OCTA sistēmas efektīva darbība ir būtiska sabiedrības interešu aizsardzībai, proti, tā nodrošina ātru zaudējumu atlīdzību ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu veselībai un mantai. OCTA sistēmas efektīvai darbībai ir nepieciešams, lai tās līdzekli (proti, apdrošinātāju un LTAB līdzekli, kurus savukārt veido transportlīdzekļu īpašnieku un tiesisko lietotāju OCTA prēmiju maksājumi) tiktu izlietoti tam paredzētajam mērķim, tas ir, zaudējumu atlīdzību izmaksai tajos gadījumos, kad zaudējumu cēlonis ir ceļu satiksmes negadījums. Tādējādi būtisku sabiedrības interešu dēļ ir nepieciešams paredzēt apdrošinātāja un LTAB tiesības saņemt informāciju cēloņsakarības pārbaudei un pamatota lēmuma pieņemšanai par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, ja  personai noteiktās invaliditātes cēlonis ir ceļu satiksmes negadījumā gūtās traumas, vai pamatota lēmuma par atteikumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ja personai noteiktās invaliditātes cēlonis nav ceļu satiksmes negadījumā gūtās traumas.
Ņemot vērā minēto, ir atzīstams, ka paredzētājai personas datu apstrādei pastāv tiesisks pamats saskaņā ar Regulas 6. panta 1. punkta “e” apakšpunkts (uzdevums sabiedrības interesēs vai oficiālās pilnvaras) un 9. panta 2. punkta “g” apakšpunkts (būtiskas sabiedrības intereses). Par būtiskām sabiedrības interesēm projekta 10. pantā paredzētajā OCTA likuma 54. panta trešajā daļā ir uzskatāma ar apdrošināšanu saistītas krāpšanas nepieļaušana.
Lai nepieļautu ar apdrošināšanu saistītu krāpšanu, apdrošinātajam ir nepieciešams pārliecināties par to, ka cēlonis  invaliditātei, par kuras iegūšanu cietušais pieprasa zaudējumu atlīdzība, tik tiešām ir ceļu satiksmes negadījuma rezultātā gūtās traumas, situācijā, ja ceļu satiksmes negadījuma apstākļi rada šaubas par personas gūto traumu un miesas bojājumu smagumu.
Papildus uzsverams, ka, ievērojot Regulā un Fizisko personu datu apstrādes likumā noteikto datu pārziņa un apstrādātāja atbildību un pienākumus, apdrošinātāji un LTAB paredzēs atbilstošus pasākumus cietušās personas (datu subjekta) pamattiesību un interešu aizsardzībai un minēto datu apstrādi veiks tikai tādā gadījumā, ja tā būs nepieciešama cēloņsakarības noteikšanai un tikai nolūkā noteikt cēloņsakarību.
Apdrošinātāji un LTAB glabās apdrošināšanas atlīdzības lietas administrēšanas nolūkā iegūtos personas datus līdz brīdim, kamēr no attiecīgās apdrošināšanas atlīdzības lietas pamatoti var rasties likumīgas prasības, ņemot vērā Civillikuma 1895.pantā noteiktā vispārējā civiltiesiskā noilguma iestāšanos. Līdz ar to personas dati var tikt glabāti 10 gadus pēc apdrošināšanas atlīdzības lietas izbeigšanas. Glabāšanas termiņam izbeidzoties, personas dati tiks dzēsti.
Personas datu aizsardzība veido daļu no personas pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Satversmes 96.pantā, kā arī uzsvērtas Regulas preambulā.  Ņemot vērā to, ka paredzētie grozījumi OCTA likuma 54. pantā ir saistīti ar personas datu, tostarp, veselības datu, apstrādi, ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību tiks ierobežotas. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu personas pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojumi var tikt ierobežotas tikai tāda gadījumā, ja pamattiesību  ierobežojumi ir noteikti ar likumu, attaisnoti ar leģitīmu mērķi, kā arī samērīgi ar šo mērķi. Lai izvērtētu personas pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, ir jānoskaidro:
1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;
2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi;
3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2011.gada 30.marta sprieduma lietā Nr.2010-60-01 23. punktu).
Izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka valstij ir pienākums radīt atbilstošus tiesiskos instrumentus leģitīmā mērķa sasniegšanai, izvēloties racionālus un lietderīgus tiesiskos risinājumus pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2011.gada 28.novembra sprieduma lietā Nr. 2011-02-01 15.punktu). Ņemot vērā to, ka atbilstoši Invaliditātes likuma 7.panta piektajai daļai invaliditātes ekspertīzi veic un invaliditāti nosaka VDEĀVK, un nav citu likumā noteiktu institūciju, kas Latvijā veic invaliditātes ekspertīzi, secināms, ka pārliecināties par cietušajai personai noteiktās invaliditātes cēloņsakarību ar ceļu satiksmes negadījumā gūtajām traumām nav iespējams citādi, kā vien apstrādājot personas datus, kuri iekļauti VDEĀVK lēmumā par invaliditāti un invaliditātes ekspertīzes aktā. Līdz ar to uzskatāms, ka izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.
Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties, pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, Satversmes tiesa vienmēr uzsver to, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet gan tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā kvalitātē (skatīt, piemēram, 2015.gada 21.decembra sprieduma lietā Nr.2015-03-01 27.punktu.) Jāuzsver, ka atbilstoši Invaliditātes likuma 7.panta piektajai daļai invaliditātes ekspertīzi veic un invaliditāti nosaka VDEĀVK, un nav citu likumā noteiktu institūciju, kas Latvijā veic invaliditātes ekspertīzi. Līdz ar to pārliecināties par cietušajai personai noteiktās invaliditātes cēloņsakarību ar ceļu satiksmes negadījumā gūtajām traumām nav iespējams citādi, kā vien izvērtējot VDEĀVK lēmuma par invaliditāti un invaliditātes ekspertīzes aktā iekļautos datus par personas veselības stāvokli un invaliditāti. Tātad nepastāv alternatīvs līdzeklis, ar ko likumprojektā paredzētās normas leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.
Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojuma noteikšana ir atbilstoša, jāgūst pārliecība, ka nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Nosakot atbilstību šim samērīguma kritērijam un izsverot personas un sabiedrības intereses, ir secināms, ka labums, ko sabiedrība iegūst no tā, ka cietušās personas datu un veselības datu apstrādes procesā apdrošinātājs un LTAB var gūt pārliecību par cietušās personas gūto traumu cēloņsakarību ar ceļu satiksmes negadījumu un tādejādi veikt pamatotu zaudējumu atlīdzības izmaksu cietušajai personai, lietderīgi izmantojot OCTA sistēmas līdzekļus, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Likumprojekts paredz grozījumus OCTA likuma 54.pantā, nosakot LTAB vai apdrošinātāja, kurš veicis sauszemes transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu, tiesības saņemt VDEĀVK lēmuma par invaliditāti un invaliditātes ekspertīzes akta atvasinājumu, lai saskaņā ar OCTA likumā noteiktajiem pienākumiem attiecīgais apdrošinātājs vai LTAB (gadījumos, kad zaudējumu atlīdzību izmaksā no Garantijas fonda līdzekļiem) varētu izvērtēt cietušajai personai noteiktās invaliditātes cēloņsakarību ar ceļu satiksmes negadījumā gūtajām traumām un pieņemt lēmumu par apdrošināšanas atlīdzību.

Par likumprojekta 18.pantu. Lai nodrošinātu tiesiskās paļāvības principa ievērošanu, ir nosakāms pārejas periods likumprojektā paredzētā regulējuma ieviešanai. 

Likumprojekts paredz šādus pārejas noteikumus:
1) Ministru kabinets līdz 2024.gada 1.jūnijam izdod Ministru kabineta noteikumus atbilstoši likumprojektā paredzētajiem grozījumiem OCTA likuma 37.panta piektajā daļā;
2) likumprojektā paredzētie grozījumi OCTA likuma 37.panta piektajā daļā stājas spēkā 2024.gada 1.jūnijā;
3) LTAB līdz 2023.gada 29.decembrim nodrošina LTAB valdes atbilstību likumprojektā paredzētajiem grozījumiem OCTA likuma 47.pantā, kas nosaka prasības LTAB valdei;
4) LTAB līdz 2023.gada 30.oktobrim iesniedz Finanšu ministrijai saskaņošanai Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja statūtus;
5) likumprojektā iekļautais OCTA likuma 51.⁴ pants, kas paredz gadījumus, kad LTAB ir tiesīgs iesniegt kreditora prasījumu un tā precizējumus, stājas spēkā vienlaikus ar grozījumiem Maksātnespējas likumā saistībā ar kreditora tiesībām iesniegt kreditora prasījuma precizējumus.