Anotācija (ex-ante)

[1] Esošajā regulējumā lodžija definēta kā pārsegta un no trim pusēm norobežota (iedziļināta fasādes plaknē) ārtelpa antresolstāva, stāva pārseguma vai starpstāva līmenī, kurai ir nodrošināta piekļuve no iekštelpas. Minētā definīcija neaptver lodžijas, kas izbūvētas garenfasādēs mājas stūros, jo šajos gadījumos lodžijas var nebūt norobežotas no trim pusēm.
 

[1] Precizēts LBN 200-21 3.19. apakšpunkts, nosakot, ka lodžija ir pārsegta, norobežota, iedziļināta fasādes plaknē ārtelpa antresolstāva, stāva pārseguma vai starpstāva līmenī, kurai ir nodrošināta piekļuve no iekštelpas. Minētā lodžijas definīcija aptver arī gadījumus, kad lodžijas izbūvētas garenfasādēs mājas stūros.
 

[2] Pašlaik LBN 200-21 7.4. apakšpunktā ir noteikts minimālais telpu augstums – 2,2 metri - dzīvojamo ēku gaiteņos, sanitārtehniskajās, tehniskajās un palīgtelpās, taču minimālais telpu augstums nav noteikts publisko ēku gaiteņos. Šobrīd jau projektēšanā, lai nākotnē varētu nepieciešamības gadījumā ērtāk mainīt telpu lietošanas veidu, arī publisko ēku gaiteņos minimālais augstums tiek pieņemts 2,2 metri. Tas ir arī saskanīgs ar Latvijas būvnormatīva LBN 201-15 "Būvju ugunsdrošība" 127. punktā noteikto līdzīgo prasību par 2,2 metriem.
 

[2] Projektēšanas prakses vienveidīguma nodrošināšanai attiecīgie augstumi normatīvajā līmenī būtu paredzami vienādi. Attiecīgi precizēts LBN 200-21 7.4. apakšpunkts, papildinot to ar prasību publisku ēku gaiteņu minimālajam augstumam -  2,2 metri.
 

[3] Pašlaik LBN 200-21 14. punktā ir noteikts, ka apbūves laukumā neieskaita zemes līmenī neapbūvētu platību vai apstādījumu platību, ja tās atrodas zem būves vai tās daļas, kura pacelta virs zemes vismaz 3,5 metrus. Taču praksē šādi izvirzījumi parasti ir otrā stāva līmenī, kuru augstums attiecībā pret esošo zemes līmeni var atšķirties. Tādēļ nav nepieciešams noteikt būves daļas izvirzījuma augstumu 3,5 metri no zemes līmeņa, bet gan saistīt to ar otrā stāva līmeni. Līdzīgi tas attiecas arī uz LBN 200-21 23. punktā esošo regulējumu par stāvu platību.
 

[3] Precizēts LBN 200-21 14. un 23. punkts, nenorādot konkrētu būves vai būves daļas izvirzījuma augstumu (metros), bet gan norādot, ka šī prasība saistoša būves daļai, kas pacelta vismaz līdz otrā stāva līmenim. Šo būves izvirzījuma platību neieskaita apbūves laukumā un stāvu platībā.
 

[4] Pašlaik LBN 200-21 34. un 38. punktā tiek noteikti gadījumi, kuros ir nepieciešams nodrošināt vides pieejamību publiskās ēkās. Lai novērstu prasību dublēšanos, attiecīgie punkti būtu apvienojami vienā punktā, saglabājot esošo regulējumu.
 

[4] Precizēts LBN 200-21 34. punkts, papildinot to ar prasībām, kas bija noteiktas 38. punktā. Attiecīgi 38. punkts tiek svītrots, jo prasības ir pārceltas uz 34. punktu. Precizējums nodrošinās vienveidīgu regulējuma piemērošanu nākotnē.
 

[5] Pašlaik LBN 200-21 50. punktā noteikta balss, vizuālā un taktilā informācija personām ar redzes vai dzirdes traucējumiem publiskās būvēs. Taču esošajā regulējumā nav noteiktas prasības par norādēm uz lifta vai cēlējplatformas atrašanās vietu un lifta vai pacēlāja izsaukuma pogas atrašanās vietu. Personām ar funkcionāliem traucējumiem minētā informācija ir svarīga, jo palīdz orientēties būvē un nokļūt  liftā vai pacēlājā.  
 

[5] LBN 200-21 50. punkts papildināts ar 50.8. apakšpunktu, nosakot, ka personām ar redzes vai dzirdes traucējumiem publiskās būvēs paredz iespēju saņemt nepieciešamo balss, vizuālo (vizuālo trauksmes signālu) un taktilo (taustāmo) informāciju par nokļūšanu liftā vai cēlējplatformā un izsaukuma pogas atrašanās vietu.
 

[6] Spēkā esošajā regulējumā, lai arī noteiktas prasības liftiem, nav noteiktas līdzīgas prasības pacēlājiem, kas arī var tikt izmantoti vides pieejamības nodrošināšanai. Patstāvīgai lietošanai personām ar kustību traucējumiem tiek paredzēti pacēlāji, piemēram, vertikālās cēlējplatformas gan ar šahtu, gan bez šahtas, diagonālās cēlējplatformas. Taču pašlaik regulējumā prasības pacēlājiem nav noteiktas.

 

[6] LBN 200-21 7. nodaļas nosaukums un 80. punkts papildināts ar atsauci uz cēlējplatformām, 81. punktā noteiktas prasības cēlējplatformas izmēriem, savukārt 83. punktā noteiktas prasības durvju vērtnes brīvajam platumam. Atsevišķi jānorāda, ka liftiem ir jāatbilst normatīvajiem aktiem par liftu un to drošības sastāvdaļu projektēšanu, ražošanu un liftu uzstādīšanas un atbilstības novērtēšanu, kā arī normatīviem aktiem par mašīnu drošību (sk., piemēram, Ministru kabineta 2020. gada 17. novembra noteikumus Nr. 679 “Liftu un vertikālo cēlējplatformu drošības un tehniskās uzraudzības noteikumi”). Tāpat jānorāda, ka lielākā daļa prasību vertikālajām cēlējplatformām ir noteiktas LVS EN 81-41:2011 “Drošuma noteikumi liftu uzbūvei un uzstādīšanai. Speciālie kravas un pasažieru lifti. 41. daļa: Cilvēkiem ar ierobežotu kustīgumu paredzētās vertikālās celējplatformas”. Savukārt, diagonālajām cēlējplatformām un kāpņu liftiem prasības ir noteiktas LVS EN 81-40:2020 “Drošuma noteikumi liftu būvēšanai un uzstādīšanai. Speciālie kravas un pasažieru lifti. 40. daļa: Cilvēkiem ar ierobežotu kustīgumu paredzētie kāpņu lifti un nolaidenās cēlējplatformas”. 
 

[7] Pašlaik LBN 200-21 117.punktā ir noteikts, ka otrās un trešās grupas publiskās būvēs paredz vismaz vienu apmeklētājiem un darbiniekiem pieejamu higiēnas telpu ar minimāliem izmēriem 2,2 x 2,5 metri. Šo higiēnas telpu var apvienot ar sanitārtehnisko telpu personām ar funkcionāliem traucējumiem. No iepriekš minētās prasības izriet, ka attiecīgā higiēnas telpa ir nepieciešama katrā otrās vai trešās grupas publiskā būvē. Vairāku ēku gadījumā, ja šajās ēkās tiek sniegts komplekss pakalpojums (piemēram, zoodārza pakalpojumi, pludmales atpūtas kompleksa ar ēdināšanas pakalpojumi, inventāra noma un atrakciju trases pakalpojumi) var rasties situāciju, kurā katrā šajā ēku grupā ietilpstošajā otrās vai trešās grupas ēkā būs nepieciešama vismaz viena higiēnas telpa. Minētā prasība par vairāku higiēnas telpu izbūvi vienā kompleksā nav samērīga.
 

[7] LBN 200-21 117. punkts precizēts, paredzot, ka gadījumā, ja otrās vai trešās grupas publiskas ēkas vienas zemes vienības robežās ir plānots izmantot kompleksā pakalpojuma sniegšanai (piemēram, zoodārza pakalpojumi, pludmales atpūtas kompleksa ar kafejnīcu pakalpojumi, inventāra noma un atrakciju trases pakalpojumi, u.tml.), uz visām šīm ēkām var paredzēt vienu higiēnas telpu. Papildus līdzīgi LBN 200-21 125.punktam paredzams, ka attālums no kompleksā esošās ēkas ieejas vai izejas līdz higiēnas telpai nedrīkst pārsniegt 150 metrus. Papildus punktā veikti precizējumi, ņemot vērā, ka personām ar funkcionāliem traucējumiem higiēnas telpā nepieciešama “bideta” - neliela duša, novietota uz sienas atbalsta, nevis “bidē” - ovāls tualetes sēžampods ķermeņa lejasdaļas apmazgāšanai. 117. punktā tiek precizēts arī higiēnas telpas inventārs.
 

[8] Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” norādīja, ka LBN 200-21 119.5. apakšpunktā ietvertie parametri poda atbalstiem nav ērti izmantojami personām ar kustību traucējumiem.
 

[8] Atbilstoši Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” un Latvijas Arhitektu savienības sniegtajiem priekšlikumiem LBN 200-21 119.5 apakšpunkts precizēts, nosakot, ka pods abās pusēs ir aprīkots ar roku balstiem, kas brīvajā poda pusē ir paceļams, uzstādīts 0.35 metri no poda centra, nodrošina divus atbalsta augstumus 0.6 metri un 0.9 metri virs grīdas un izvirzīts ne mazāk kā 0.60 metri no sienas.
 

[9] LBN 200-21 123.5. apakšpunkts bija iecerēts kā vides pieejamības prasības attiecībā uz iekārtu izvietojumu publisko būvju dušas telpās personām, kuras pārvietojas riteņkrēslos. Šī apakšpunkta ievaddaļā tas nav skaidri noteikts, tāpēc ir  nepieciešams to precizēt.
 

[9] Precizēts LBN 200-21 123.5. apakšpunkts, nosakot, ka tas attiecas uz personām, kuras pārvietojas riteņkrēslos.
 

[10] Pašlaik LBN 200-21 131. punktā ir noteikts minimālais attālums starp daudzdzīvokļu dzīvojamo divu un triju stāvu ēku dzīvojamo telpu logiem vai dzīvojamo un nedzīvojamo telpu logiem dažādās fasādēs, kas novietotas savstarpējā 135º leņķī vai mazāk. Atsevišķos gadījumos būvspeciālisti attiecina šo regulējumu arī uz vienas dzīvojamās ēkas dažādām daļām, piemēram, dzīvojamām ēkām, kuras projektētas L burta formā. Lai novērstu turpmāku šādu piemērošanas praksi, 131. punkts jāprecizē.
 

[10] Precizēts LBN 200-21 131. punkts, nosakot, ka noteiktie minimālie attālumi starp logiem piemērojami tikai dažādu ēku gadījumā. Vienas dzīvojamās ēkas gadījumā 131. punkts nav piemērojams.