Anotācija (ex-ante)

Kā norādīts jau iepriekš, pašvaldību kompetencē ietilpst jautājumi par kapsētu ierīkošanu, uzturēšanu, paplašināšanu, kapavietas piešķiršana un citi ar kapsētu izveidošanu un uzturēšanu saistīti aspekti. Savukārt katras pašvaldības pieeja minēto jautājumu regulējumā atšķiras. Kā piemēram, pašvaldībās tiek pieņemts atšķirīgs regulējums attiecībā uz kapavietas piešķiršanas un mirušo apbedīšanas kārtību, laika periodu virsapbedījumu veikšanai, prasībām kapavietu uzturēšanai un virknē citu jautājumu. Vienlaikus kapsētu izveidošanas un uzturēšanas, kā arī kapavietu piešķiršanas jautājumi nav atzīstami par tik specifiskiem, lai katrai teritorijai noteiktu atšķirīgu regulējumu. Minētos jautājumus ir iespējams un nepieciešams regulēt vienoti, tādējādi mazinot normatīvismu un sekmējot tiesisko skaidrību iedzīvotājiem par viņu tiesībām un pienākumiem.
Valsts kontroles 2018. gada 7. februāra informatīvajā ziņojumā “Kapsētu saimniecība Latvijā” (revīzijas lieta Nr. 2.4.1-1/2017) norādīts: “Mūsu skatījumā efektīvākais risinājums ir atgriezties pie likumprojekta izstrādes, tajā iekļaujot mūsu ieskatā iedzīvotājiem būtiskos jautājumus, kas saistīti ar pašvaldību un iedzīvotāju pienākumiem un tiesībām kapsētu un kapavietu apsaimniekošanā, pašvaldību sniegtajiem ar kapsētu izmantošanu saistītajiem pakalpojumiem un maksājumiem. Turklāt jomu regulējoša likuma nepieciešamību pamato vairāki revīzijā konstatēti mūsuprāt būtiski aspekti – neskaidrie kapavietu iegūšanas, apbedījumu reģistrācijas un uzskaites noteikumi, strīdīgā situācija par pašvaldību noteikto iedzīvotājam obligāti veicamo maksājumu veidiem un to apmēru, neskaidrības pašvaldību tiesību un pienākumu apjomā kapsētu apsaimniekošanā, it īpaši rīcībai ar ilgstoši nekoptām kapavietām. Šo jautājumu sakārtošana ir aktuāla arī kapsētās, kas pieder draudzēm. Vienlaicīgi ir jādomā par risinājumiem saistībā ar Latvijā augošo pieprasījumu pēc kremēšanas pakalpojuma un urnu glabāšanas, kā arī iespējamajiem pieprasījumiem pēc balzamēšanas un dažādiem citiem apbedījumu veidiem, kas kļūst aktuāli jau mūsu kaimiņvalstīs.” Ievērojot minēto, arī Valsts kontrole ir konstatējusi nepieciešamību pēc atbilstoša, vienota tiesiskā regulējuma.
Vienota regulējuma neesamības problemātika apskatīta arī jau minētā informatīvā ziņojuma “Par apbedīšanas nozares regulējuma pilnveidošanu” ietvaros, secinot, ka “pašvaldības līdz šim atšķirīgi izpratušas kapavietas piešķiršanas kārtību. Tāpat krasi atšķiras mirušo apbedīšanas kārtība, nepieciešamais laika periods mirušo virsapbedījumu veikšanai, kapavietu aktēšanas periodi”.
Arī datus par kapsētās veiktajiem apbedījumiem un kolumbārijos izvietotajām urnām pašvaldības apkopo atšķirīgi, tāpat atšķirīgi tiek nodrošināta šo datu publiskā pieejamība. Vienots regulējums nodrošinātu tiesisko noteiktību attiecībā uz šādas informācijas apkopošanu un uzkrāšanu, kā arī vienotas prasības tās publicēšanai.
Kā norādīts iepriekš, ārējos normatīvajos aktos nav definēts pašvaldības pienākums apbedīt vai kremēt mirušo, uz kuru neattiecas Ministru kabineta 2007. gada 27. marta noteikumu Nr. 215 “Kārtība, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai” 18.2. apakšpunkts, bet kura personība nav noskaidrota (nezināms (neidentificēts) mirušais) vai kuram nav piederīgo. Lai arī pašvaldības veic šo personu apbedīšanu vai kremēšanu, nepieciešams minēto pienākumu ietvert normatīvajā regulējumā.
Savukārt regulējuma neesamība par to, ka Fizisko personu reģistrā tiek aktualizētas ziņas par Latvijas teritorijā vai ārvalstīs veiktu Fizisko personu reģistrā reģistrētas mirušās personas apbedīšanu vai kremāciju, kā arī ziņas par Latvijas teritorijā veiktu nezināma (neidentificēta) mirušā apbedīšanu vai kremāciju, liedz iespēju vienoti iegūt informāciju par mirušā apbedīšanas vai kremācijas faktu.

Pieņemt likumprojektu, kas noteiktu vienotu tiesisko regulējumu kapsētu izveidošanas un uzturēšanas jautājumos, paredzēt tiesisko ietvaru jautājumam par nezināma (neidentificēta) vai bezpiederīga mirušā apbedīšanu vai kremēšanu, kā arī noteikt ziņu aktualizēšanas pienākumu Fizisko personu reģistrā par Latvijas teritorijā vai ārvalstīs veiktu Fizisko personu reģistrā reģistrētas mirušās personas apbedīšanu vai kremāciju, kā arī ziņas par Latvijas teritorijā veiktu nezināma (neidentificēta) mirušā apbedīšanu vai kremāciju.  
Ievērojot minēto, vienots regulējums nepieciešams tādos jautājumos kā pamatprasības kapsētas izveidošanai, paplašināšanai, uzturēšanai un slēgšanai; pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistra vešanas kārtība; pamatprasības kapavietas piešķiršanai un uzturēšanai; kapsētas apsaimniekotāja un kapavietas turētāja kompetence; pamatprasības apbedīšanai un pārapbedīšanai, kā arī ziņu aktualizēšanai Fizisko personu reģistrā.
Likumprojekts attiecināms uz pašvaldību kapsētām, izņemot daļā par ziņu aktualizēšanu Fizisko personu reģistrā, ko, ņemot vērā šo personu iesaisti mirušo apbedīšanas un kremēšanas jautājumos, nepieciešams attiecināt arī uz citu kapsētu īpašniekiem un kremācijas pakalpojumu sniedzējiem.
Attiecībā uz citām personām piederošām kapsētām likumprojekta izstrādes gaitā ņemts vērā Tieslietu ministrijas viedoklis, kas balstīts uz Tieslietu ministrijas veikto reliģisko organizāciju aptauju, par to, ka nav konstatēta nepieciešamība izstrādāt un virzīt tiesisko regulējumu civiltiesību un reliģisko tiesību, kā arī reliģisko lietu jomā saistībā ar privātu kapsētu izveidošanu un uzturēšanu. Attiecībā uz reliģiskajām organizācijām to īpašumtiesības tiek regulētas īpaši Reliģisko organizāciju likumā un speciālajos baznīcu likumos. Reliģisko organizāciju likums noteic, ka reliģisko organizāciju īpašumā var būt kustamā un nekustamā manta un tiesības rīkoties ar nekustamo mantu ir vienīgi reliģisko organizāciju vadības institūcijām, ja statūtos (satversmē, nolikumā) nav noteikta cita kārtība. Attiecībā uz dievnamu, kapliču un kapsētu pārraudzību un ceremonijām kapsētās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā līdzīgi ir noteikts, ka baznīcai piederošās kapsētas atrodas baznīcas pārziņā (līdz ar to pašvaldība neveic šo kapsētu uzraudzību, taču privātām kapsētām ir saistošas normatīvajos aktos noteiktās prasības, kuru ievērošanu uzrauga kompetentās institūcijas), baznīcai piederošajās kapsētās ceremonijas notiek atbilstoši baznīcas noteiktajai kārtībai, kā arī baznīca reliģiskās ceremonijas var veikt arī pašvaldību ierīkotajās kapsētās un krematorijās pašvaldību noteiktajā kārtībā. Šajos baznīcu speciālajos likumos ir noteikts arī tas, ka baznīcas dievnamu, kapliču un kapsētu būvniecība (tajā skaitā rekonstrukcija, renovācija, restaurācija, nojaukšana), kā arī kapsētu ierīkošana notiek ar baznīcas augstākās vadības rakstveida piekrišanu. Ņemot vērā minēto, attiecībā uz reliģiskajām organizācijām likumprojektā nav ietvertas apbedīšanas procedūru regulējošas tiesību normas, jo šī joma pēc būtības ir reliģisko organizāciju kanonisko procedūru un priekšrakstu jautājums.
Jāatzīmē, ka likumprojekta regulējums nav piemērojams gadījumos, kad attiecīgo jautājumu jau regulē citu likumu speciālās tiesību normas. Atbilstoši Oficiālo publikāciju un tiesiskas informācijas likuma 9. panta sestās daļas 2. punktam, ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.
Likumprojekta izstrādes gaitā vērtēts arī jautājums par vienota regulējuma noteikšanu apbedīšanas pakalpojumu sniegšanas jomā. Minētajā jautājumā ņemts vērā Ekonomikas ministrijas sniegtais viedoklis, ka Brīvas pakalpojumu sniegšanas likuma 6. panta pirmā daļa paredz, ka pakalpojumu sniegšanas ierobežojumi ir nosakāmi, ja tie ir pamatojami ar sabiedrības interešu ievērošanu, ja tie nav diskriminējoši un ir samērīgi. Ekonomikas ministrija uzskata, ka uzņēmējdarbības regulēšana apbedīšanas pakalpojumu jomā nav sabiedrības interesēs, balstoties uz sekojošiem apsvērumiem. Pirmkārt, tas radītu papildu administratīvo slogu apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem, kam sekojoši samazināsies apbedīšanas pakalpojumu sniedzēju skaits, kas savukārt ietekmēs iedzīvotāju iespējas izvēlēties starp vairākiem apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem. Otrkārt, uzņēmējdarbības regulēšana apbedīšanas pakalpojumu jomā neatbilst samērīguma principam, jo labums, ko iegūtu sabiedrība ar minētā tiesiskā regulējuma izstrādi, būtu mazāks kā tiesisko interešu ierobežojums, kas tiktu noteikts apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem. Attiecīgi, Ekonomikas ministrijas ieskatā, nav tiesiska pamatojuma noteikt prasības vai nosacījumus uzņēmējdarbības veikšanā attiecībā uz apbedīšanas pakalpojumu sniegšanu. Minētajam viedoklim pievienots arī skaidrojums par kaimiņvalstu - Igaunijas un Lietuvas pieredzi, norādot, ka arī šajās valstīs netiek paredzētas īpašas prasības vai nosacījumi attiecībā uz apbedīšanas pakalpojumu sniegšanu. Ievērojot iepriekš minēto Ekonomikas ministrijas viedokli, kā arī likumprojekta darba grupas ietvaros konstatēto, likumprojektā netiek iekļauts regulējums saistībā ar apbedīšanas pakalpojumu sniegšanu.

Kapsētas izveidošana, paplašināšana, uzturēšana un slēgšana
Likumprojektā noteikts, ka par kapsētas izveidi, paplašināšanu vai slēgšanu lemj pašvaldības dome. Lēmumā par kapsētas izveidošanu nosaka vismaz tās nosaukumu, robežas un kapsētā iespējamos apbedījuma veidus. Pašvaldība var noteikt laiku, kad kapsēta tiek slēgta apmeklētājiem, lēmumā iekļaujot pamatojumu, kādēļ šādi ierobežojumi tiek noteikti. Vienlaikus pēc pieprasījuma pašvaldībai jānodrošina kapsētas pieejamību kultūrvēsturisko tradīciju īstenošanai arī noteikto kapsētas apmeklēšanas ierobežojumu laikā. Ar kultūrvēsturiskajām tradīcijām tiek saprastas gan kultūras, gan reliģijas tradīcijas, kas ietvertas Latvijas Republikas Satversmes ievada piektajā rindkopā norādītajā latviskajā dzīvesziņā (piemēram, kapusvētki, svecīšu vakari, veļu laiks). Latvijas kultūras kanonā kā viena no vērtībām iekļauta arī kapu kopšanas tradīcija. Kā norādīts kanonā, kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm. Turklāt, nosakot konkrētu laiku, kad kapsēta tiek slēgta apmeklētājiem, pašvaldībai ir jāvērtē arī tās spēja nodrošināt, ka kapsēta attiecīgajā laika periodā nebūs pieejama apmeklētājiem (teritorija ir norobežota, savukārt izveidotās ieejas tiek slēgtas). Tāpat pašvaldība jau savlaicīgi plāno kapsētu izveidošanu un paplašināšanu saskaņā ar tās teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem. Attiecībā uz kapsētas slēgšanu likumprojekts paredz nosacījumu, ka kapsētu slēdz apbedījumiem, ja tajā nav brīvu vietu apbedījumu veikšanai, attiecīgi kolumbārijs tiek slēgts, ja tajā nav brīvu vietu urnu novietošanai. Ņemot vērā minēto, domes lēmumā ir jānorāda, kāda veida apbedījumiem kapsēta tiek slēgta. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70. panta otro daļu lēmumu paziņo Paziņošanas likumā noteiktajā kārtībā. Likumprojektā ietvertas arī pamatprasības pašvaldības kapsētu uzturēšanai, paredzot, ka kapsētā pašvaldībai būtu jānodrošina vismaz tādi labiekārtojuma elementi kā norāde ar kapsētas nosaukumu, kapsētas apmeklējuma ierobežojumiem, ja tādi ir noteikti, kā arī kapsētas apsaimniekotāja nosaukumu un kontaktinformāciju. Tāpat likumprojekts paredz prasību iezīmēt dabā kapsētas teritorijas robežu, kur tā nav uzskatāmi norobežota ar vides vai infrastruktūras objektiem. Regulējuma mērķis ir nodrošināt, lai vizuāli būtu iespējams nošķirt kapsētas teritoriju, kas nepieciešams arī kapsētas izmantošanas un sabiedriskās kārtības noteikumu, ja tādi noteikti, ievērošanai un kontrolei. Arī pašlaik kapsētas tiek uzskatāmi norobežotas ar dažādu apstādījumu, zemes vaļņu un tamlīdzīgu risinājumu palīdzību. No likumības un tiesiskās noteiktības principa izriet, ka personai ir jāzina, par kādām darbībām vai bezdarbībām  tā var tikt sodīta. Tas attiecināms arī uz teritoriju, kurā minētās darbības veiktas vai konstatēta bezdarbība. Ievērojot to, ka Pašvaldību likuma 45. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā noteiktas pašvaldības domes tiesības izdot saistošos noteikumus un paredzēt administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, nosakot administratīvos pārkāpumus un par tiem piemērojamos administratīvos sodus, ja likumos nav noteikts citādi, par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu publiskās vietās un par publiskā lietošanā nodotu pašvaldības teritoriju, tajā skaitā kapsētu, izmantošanu, nepieciešams veikt uzskatāmu kapsētas teritorijas robežu noteikšanu, tādējādi nodrošinot, ka personai ir iespēja paredzēt savu tiesību un pienākumu apjomu konkrētajā teritorijā. Pašvaldību likuma anotācijā skaidrots, ka saistošajos noteikumos par publiskā lietošanā nodotu pašvaldības teritoriju izmantošanu var regulēt, piemēram, publiskās teritorijā esošas mantas izmantošanu, lietošanu, sevišķās izmantošanas tiesības, kā arī noteikt teritorijas izmantošanas ierobežojumus un aizliegumus, kas jāievēro uzturoties šādā teritorijā. Ņemot vērā saistošajos noteikumos noteiktās prasības, saistošajos noteikumus varēs paredzēt administratīvo atbildību par šo saistošo noteikumu prasību pārkāpšanu. Savukārt sabiedriskās kārtības jomu regulē Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā, kurā noteikta atbildība par tādiem pārkāpumiem sabiedriskās kārtības jomā kā, piemēram, alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu lietošana publiskā vietā vai atrašanās publiskā vietā reibuma stāvoklī (10. pants), sīkais huligānisms (11. pants). Attiecīgi pašvaldību saistošajos noteikumos nav pieļaujams paredzēt administratīvo atbildību par rīcību, ko aptver likumā ietvertie pārkāpumi sabiedriskās kārtības jomā.  Vēršam uzmanību, ka Pašvaldību likuma 45. panta pirmās daļas 2. punktā ietvertais pilnvarojums nošķirts no sabiedriskās kārtības nodrošināšanas, ar ko pašvaldības nereti saprot arī teritorijas izmantošanas noteikumus, piemēram, teritorijas izmantošanas ierobežojumus un aizliegumus. Sabiedriskā kārtība ir saistīta ar vispārīgiem personas uzvedības noteikumiem, savukārt publiskā lietošanā nodotu teritoriju izmantošanas noteikumu mērķis ir noteikt kārtību, kādā tās ir lietojamas. Tādejādi katra pašvaldība, atbildot par savām publiskajām teritorijām, ir tiesīga noteikt to izmantošanas noteikumus, izņemot vispārīgus uzvedības noteikumus.
Attiecībā uz kapsētu labiekārtošanu likumprojektā arī noteikts, ka pašvaldības kapsētā vai pie tās robežas būtu jāiekārto vismaz vienu ūdens ņemšanas vietu, sadzīves atkritumu savākšanas punktu un, izvērtējot kapsētas apmeklētību, arī tualeti. Vienlaikus attiecībā uz tualetes iekārtošanu likumprojekts pieļauj, ka izvērtējot kapsētas apmeklētību, tāda kapsētā var arī netikt iekārota (pašvaldība secina, ka kapsētas apmeklētība ir tik neliela, ka šāda labiekārtojuma elementa nodrošināšana nav nepieciešama). Kapsētas teritorijā vai pie ieejas tajā nepieciešams arī izvietot norādes uz minētajiem objektiem. Kapsētu apmeklētājiem ūdens nepieciešams apstādījumu laistīšanai un roku mazgāšanai, labiekārtojumu apkopšanai, tualete nepieciešama dabisko fizioloģisko vajadzību nokārtošanai, īpaši kapavietu turētājiem un citiem tuviniekiem, kas brauc kopt kapavietu no attālākiem reģioniem – tas jo īpaši svarīgi ir tieši lauku kapsētās, savukārt sadzīves atkritumu savākšanas punkts izvietojams pēc kapu kopšanas radušos atkritumu savākšanai, tādējādi nodrošinot arī kapsētas apkārtnes nepiesārņošanu. Norādes izvietojamas arī uz kapsētā esošajām kulta ēkām, kā arī, izvērtējot nepieciešamību, – uz citiem kapsētā esošajiem koplietošanas objektiem. Būves tipa “kulta ēka” skaidrojums ir sniegts citā normatīvajā aktā - Ministru kabineta 2018. gada 12. jūnija noteikumos Nr. 326 “Būvju klasifikācijas noteikumi”. Ar šādām ēkām tiek saprastas baznīcas, kapelas, mošejas, sinagogas u. c. reliģijas vai kulta ēkas, ar kapsētām saistītās ēkas, kapličas, mauzoleji, sēru zāles, krematorijas, kolumbāriju ēkas u. tml. ēkas un telpu grupas, izņemot apbedīšanas birojus un aģentūras u. tml. Ar koplietošanas objektu, tai skaitā būvi, saprot tādu objektu, kuru ir tiesības (noteiktā vai nenoteiktā kārtībā – piemēram, noteikts pilnvarojums Likumprojekta 4. panta otrās daļas ietvaros) lietot visiem kapavietu turētājiem, apmeklētājiem vai citai konkrētai personu grupai (piem., kapliču piesaka bēru organizētājs, kas var nebūt kapavietas turētājs u.tml.) Pašvaldību kapsētu koplietojamo ēku, telpu un aprīkojuma noformējumam būtu jābūt tādam, kas pielāgojams dažādām reliģiskajām tradīcijām un to simbolikai. Ja koplietojamo ēku, telpu un aprīkojuma noformējumu nav iespējams pielāgot dažādām reliģiskajām tradīcijām un to simbolikai (piemēram, izbūvēti vai iestrādāti simboli), pašvaldībai, personas tiesību uz ticības brīvību ietvaros, būtu jāizvērtē iespēja apbedīšanas laikā veikt attiecīgo simbolu aizklāšanu.  Norāžu esamība ir svarīga neatkarīgi no kapsētas izmēra, jo visās kapsētās objekti nav izvietoti vienādi un teritorija var nebūt pārskatāma, kā arī kapsētas apmeklētājiem jābūt skaidrībai par to, kur atrast šos objektus, nevis tos meklēt pa visu kapsētu. Turklāt ne visi apmeklētāji apmeklē kapsētu vienādi bieži, lai zinātu šo informāciju. Kā norādēs uz iepriekš minētajiem objektiem var kalpot arī ziņojumu dēļi vai informācijas stendi pie kapsētas ieejas vai citi tamlīdzīgi risinājumi, kas uztverami ataino konkrēto objektu atrašanās vietu kapsētā. Atbilstoši Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 2. punktam viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir gādāt par pašvaldības administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību (publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošana un uzturēšana; parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana; pretplūdu pasākumi; kapsētu un beigto dzīvnieku apbedīšanas vietu izveidošana un uzturēšana) [..]. Informatīvu zīmju, kas palīdz orientēties noteiktā teritorijā, izvietošana pilsētvidē, tūrisma objektos u.c. publiski apmeklētās teritorijās ir neatņemams teritorijas labiekārtošanas elements atbilstoši mūsdienu sabiedrības prasībām. Valsts kontroles 2018. gada 7. februāra informatīvajā ziņojumā “Kapsētu saimniecība Latvijā” (revīzijas lieta Nr. 2.4.1-1/2017, 58. lpp.) secināts, lai nodrošinātu piederīgajiem iespēju cieņpilni apbedīt aizgājēju, pašvaldībām revidentu ieskatā būtu jānodrošina virkne priekšnosacījumu, tajā skaitā attīstīta kapsētu infrastruktūra, ieskaitot izvadīšanas būves (kapličas u.c.) un teritorijas labiekārtojumu: piemēram, norādes, piebraucamie ceļi, auto stāvlaukumi, teritorijas norobežojums, teritorijas apgaismojums, informācijas stendi, kapsētu celiņi, labierīcības, soliņi, atkritumu urnas, ērtas ūdens ņemšanas vietas, kapusvētku norises vietas aprīkojums. Kā secina Valsts kontrole - ņemot vērā pašvaldību finansiālās iespējas, tās lielākoties ir nodrošinājušas kapsētu infrastruktūras labiekārtošanu.
Attiecībā uz ūdens ņemšanas vietas un tualetes iekārtošanu likumprojektā paredzēts pārejas periods - viens gads no šā likuma spēkā stāšanās, tādējādi pašvaldībām paredzot garāku termiņu minēto labiekārtojumu izveidei, ja tādi vēl nav ierīkoti. Būtiski norādīt, ka kapavietas tiek koptas arī salīdzinoši mazās kapsētās, līdz ar to pašvaldībai ir jānodrošina līdzvērtīgas tiesības kapavietu turētājiem neatkarīgi no kapsētas izmēra.
Ņemot vērā regulējumā paredzētās prasības pašvaldību kapsētu (turpmāk attiecībā uz veiktās aptaujas atspoguļojumu - kapsētu) labiekārtojumam, ministrija laika posmā no 2023. gada 1. līdz 18. augustam veica pašvaldību aptauju par esošo kapsētu labiekārtojuma līmeni (atsevišķas pašvaldības atbildes uz aptaujas jautājumiem sniedza vēlākā termiņā). Aptaujas mērķis bija apzināt faktisko situāciju kapsētās, kā arī veicamos pasākumus to labiekārtošanai atbilstoši likumprojektā paredzētajām prasībām. Aptaujai atsaucās un atbildes sniedza visas 43 pašvaldības, apzinot situāciju par kopumā 2537 pašvaldību īpašumā (atsevišķos gadījumos arī tiesiskajā valdījumā) esošām kapsētām. Kapsētu skaita sadalījums vienā pašvaldībā ir ļoti atšķirīgs: no atbildes sniegušajām pašvaldībām līdz 10 kapsētām ir 14 pašvaldībās, 10 - 100 kapsētas ir 18 pašvaldībās, 100 – 200 kapsētas ir 9 pašvaldībās, savukārt divās pašvaldībās ir vairāk kā 200 kapsētas (216 kapsētas Dienvidkurzemes novada pašvaldībā un 300 kapsētas Rēzeknes novada pašvaldībā).
Par aptaujā apzinātajām kapsētām sniegta informācija, ka nepilni 64% kapsētu teritoriju ir nožogotas vai citādi uzskatāmi norobežotas no apkārtējās teritorijas, no kuriem aptuveni 3% norādītas kā daļēji norobežotas (piemēram, norobežota tikai kapsētas priekšpuse vai arī tikai aktīvās piekļuves vietas). Aptaujā pašvaldības norādījušas, ka kapsētas tiek norobežotas ar metāla vai koka žogiem, dažāda veida sietiem, ķēdēm, dzīvžogiem, atsevišķu koku vai krūmu stādījumiem, akmens krāvumiem un mūriem, zemes vaļņiem jeb uzbērumiem, grāvjiem, brauktuvēm. Vietām kapsētu robežas nosaka dabiskās robežšķirtnes – meži, upes, dažāda veida ūdenstilpnes. Tāpat atsevišķas pašvaldības vērsušas uzmanību, ka izveidoto norobežojumu būtu nepieciešams atjaunot vai mainīt.
No pašvaldību aptaujas izriet, ka vismaz viens sadzīves atkritumu savākšanas punkts ir izvietots 55% no aptaujā apzinātajām kapsētām. Vēl nepilnos 8% kapsētu ir paredzēta vieta tikai bio atkritumu izmešanai, tāpat nepilnos 8% aptaujāto kapsētu sadzīves atkritumu savākšanas punkti tiek izvietoti sezonāli – vasaras sezonā, kapusvētku vai citu svētku laikā. Daļā aptaujāto kapsētu tiek nodrošināta arī atkritumu šķirošana – atsevišķi paredzēta vieta, maiss vai konteiners bioatkritumiem (zariem, lapām, nokaltušām puķēm) un sadzīves atkritumiem.
Aptuveni 60% no aptaujā apzinātajām kapsētām ir ierīkota vismaz viena ūdens ņemšanas vieta (aka, dziļurbums, spice, ūdens tvertne, centralizēts ūdensvads, ūdens cisternas, ūdens ņemšanas no dabīgās vai mākslīgi veidotās ūdenskrātuves). Vēl 3 kapsētās ūdens ņemšanas vieta tiek nodrošināta sezonāli.
Aptaujā pašvaldības norādījušas, ka aptuveni 36% to kapsētu vai netālu no kapsētām ir publiski pieejama tualete (tajā skaitā sausā vai biotualete). Vēl 26 kapsētās biotualete tiek nodrošināta sezonāli, uz kapusvētku vai citu svētku laiku.
No pašvaldību sniegtās informācijas secināms, ka 16% aptaujāto pašvaldību kapsētās vai pie ieejas tajās ir novietotas norādes (tajā skaitā arī informācijas stendi vai ziņojuma dēļi) uz kapsētā pieejamajiem koplietošanas objektiem (tai skaitā arī norādes uz sadzīves atkritumu savākšanas punktu, ūdens ņemšanas vietu un tualeti). Vēl nepilnos 3% kapsētu minētā informācija ir norādīta daļēji (norādes uz atsevišķiem objektiem).
No pašvaldību aptaujas rezultātiem secināms, ka likumprojektā noteiktie labiekārtojumi – norobežojums, sadzīves atkritumu savākšanas punkts un ūdens ņemšanas vieta – lielākoties kapsētās jau ir ieviesti. Vidēji 40% kapsētu būtu nepieciešams veikt papildu pasākumus, lai nodrošinātu kapsētu labiekārtojumu atbilstoši likumprojektā ietvertajām prasībām. Vienlaikus no aptaujas rezultātiem secināms, ka kapsētu norobežojums, sadzīves atkritumu punkts un ūdens ņemšanas vietas pašlaik tiek nodrošinātas ļoti dažādi un vairumā gadījumu tās neprasa lielus ieguldījumus (norobežojums ar sietu, ķēdi, lentu, atsevišķu krūmu vai koku stādījumi, kas iezīmētu kapsētas robežu; ūdeni iespējams pievest tvertnē; savukārt atkritumu savākšanai iespējams izvietot maisus vai ierīkot atsevišķu vietu, kas pēc nepieciešamības tiek savākta).
Likumprojekts paredz, ka tualete kapsētās izvietojama, izvērtējot kapsētas apmeklētību. No aptaujas rezultātiem izriet, ka 64% kapsētu vai netālu no tām nav publiski pieejamas tualetes. Ievērojot minēto, pašvaldībām būtu jāizvērtē kapsētu apmeklētība un vajadzības gadījumā attiecīgās kapsētās jānodrošina šis labiekārtojuma objekts. Arī tualetes ierīkošanas vai izvietošanas izmaksas ir atšķirīgas. Pašvaldības norādījušas, ka kapsētās ierīko, piemēram, sausās tualetes (vienreizējas izmaksas salīdzinoši ilgam periodam) vai nodrošina biotualetes, kas tiek apkalpotas pēc vajadzības. Savukārt pilsētās, ciemos un citās vairāk apdzīvotās vietās tualetes iespējams ierīkot vai izvietot netālu no kapsētas, tādējādi nodrošinot to publisku pieejamību ne tikai kapsētas apmeklētājiem un līdz ar to kopumā risinot aktuālo jautājumu par publisko tualešu pieejamību. Tāpat iespējams tualeti izvietot sezonāli, kad kapsētas apmeklējums ir salīdzinoši lielāks, uz ko uzmanību vērsušas arī vairākas pašvaldības.  
No aptaujas rezultātiem secināms, ka aptuveni 81% kapsētu vai pie to ieejas nav ierīkotas (pilnībā vai daļēji) norādes uz kapsētā pieejamajiem koplietošanas objektiem (tajā skaitā sadzīves atkritumu savākšanas punktu, ūdens ņemšanas vietu, tualeti). Vienlaikus vairākas pašvaldības norādījušas, ka šo informāciju salīdzinoši vienkārši būtu atspoguļot pie ziņojumu dēļa vai informācijas stenda pie kapsētas ieejas (kapsētas karte ar iezīmētiem koplietošanas objektiem). Līdz ar to arī šādas informācijas izvietošanas izmaksas nav konkrēti aprēķināmas , jo pašvaldību izvēlētie risinājumi var būt ļoti atšķirīgi, tai skaitā minēto prasību iespējams ieviest vienkāršoti (piemēram, izdrukāta un ielaminēta kapsētas karte ar atzīmētiem koplietošanas objektiem, kas tiek izvietota pie ieejas kapsētā un nepieciešamības gadījumā arī citviet).
Veikt kapsētas apsaimniekošanu var ne tikai pati pašvaldība, bet arī tās izvēlēta pilnvarota persona. Turklāt kapsētas apsaimniekotājs, ja apsaimniekošanu veic pašvaldība pati, organizējot pienākumu izpildi, izvērtē, vai atsevišķu uzdevumu izpildi (piemēram, darbus, kas jāveic dažas reizes sezonā) nespēj efektīvāk nodrošināt privātie tirgus dalībnieki. Ja kapsētu apsaimnieko pašvaldības pilnvarota persona, pašvaldība publicē savā oficiālajā tīmekļvietnē informāciju par kapsētas apsaimniekotāju un tā kontaktinformāciju. Kapsētas apsaimniekotājam likumprojektā ir paredzēti vismaz tādi pienākumi kā uzturēt un sakopt kapsētas teritoriju, kas nav nodota kapavietas turētājiem, tostarp uzturēt tehniskā kārtībā iepriekš minētos labiekārtojuma objektus; veikt kontroli pār kapavietu uzturēšanu un uzskaitīt nekoptās kapavietas; kopt atbilstoši pašvaldības noteiktai kārtībai bezpiederīgo mirušo un nezināmu (neidentificētu) mirušo kapavietas, kā arī kapavietas, kuru izmantošanas tiesības kapavietas turētājam ir atņemtas sakarā ar kapavietas nekopšanu; nodrošināt, ka pašvaldības noteikto kapsētas apmeklējuma ierobežojumu laikā, ja tādi ir noteikti, kapsēta ir slēgta apmeklētājiem (pēc pieprasījuma šajā laikā nodrošinot kapsētas pieejamību kultūrvēsturisko tradīciju īstenošanai); ierādīt kapavietas turētājam pašvaldības piešķirto kapavietu; uzraudzīt kapavietu labiekārtošanu un pēc pašvaldības ieskatiem – reģistrēt kapavietā veiktos labiekārtošanas darbus un to veikšanas datumu. Regulējums par pašvaldību tiesībām pēc to ieskatiem reģistrēt kapavietā veiktos labiekārtošanas darbus un to veikšanas datumu likumprojektā tika iekļauts, ņemot vērā pašvaldību un to pārstāvju izteiktos viedokļus, ka praksē pašvaldības šādu informāciju mēdz fiksēt.  Kā piemēram, lai pārzinātu kapsētas labiekārtojuma līmeni, efektīvāk uzraudzīt kapavietu uzturēšanu v.tml.
Regulējums nosaka kapsētas apsaimniekotāja pienākumus, kas citastarp paredz veikt kontroli pār kapavietu uzturēšanu. Savukārt sabiedriskā kārtība kapsētā ir kontrolējama vispārējā kārtībā. Pašvaldību likuma 45. panta pirmās daļas 1. un 2. punkts nosaka, ka dome ir tiesīga izdot saistošos noteikumus un paredzēt administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, nosakot administratīvos pārkāpumus un par tiem piemērojamos administratīvos sodus, ja likumos nav noteikts citādi, par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu publiskās vietās, kā arī par publiskā lietošanā nodotu pašvaldības teritoriju, piemēram, parku, skvēru, bērnu rotaļu laukumu, stadionu, peldvietu un kapsētu, izmantošanu.

Pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistrs
Pašvaldībai ir paredzēts pienākums izveidot un uzturēt elektronisku pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistru, iekļaujot tajā vismaz likumprojektā noteikto informāciju, kas attiecas gan uz mirušo, gan kapavietas lietošanu. Likumprojekta regulējums nosaka minimālo informācijas apjomu, kas būtu norādāms pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistrā. Pašvaldība pēc saviem ieskatiem var reģistrā ietvert arī citu informāciju, piemēram, piezīmju veidā norādīt informāciju par kapavietas papildu turētājiem, ja tādi ir. Minētā informācija var būt noderīga saziņai gadījumos, kad ir konstatēta konkrētās kapavietas nekopšana. Tāpat iespējams fiksēt arī informāciju par kapsētu, kurā tiks pārapbedīts mirušais, vai vietu, kur tiks novietota urna. Minētā reģistra elektroniska vešana nebūtu interpretējama tādējādi, ka pašvaldībai būtu jāveido speciāla informācijas sistēma. Būtiskākais, lai minētais reģistrs tiktu izveidots un uzturēts, taču konkrētu elektroniskas vešanas veidu izvēlas pati pašvaldība. Turklāt pašvaldība Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā ir tiesīga pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistra vešanu deleģēt privātpersonai vai citai publiskai personai vienlaikus ar kapavietas piešķiršanas, tai skaitā administratīvā akta izdošanas, deleģēšanu. Likumprojektā ir noteikts informācijas apjoms, kas būtu jāiekļauj minētajā reģistrā, kas neliedz pašvaldībai šajā reģistrā iekļaut arī citu informāciju pēc pašvaldības ieskatiem (piemēram, kapavietas foto fiksāciju). Reģistra mērķis ir nodrošināt kapavietu un to turētāju uzskaiti, lai nodrošinātu kapsētas pārvaldīšanu kopumā. Kā viens no reģistrā norādāmajiem datiem minēts zārka izgatavošanas materiāls, ja tas ir zināms. Minētā norma likumprojektā tika iekļauta, pieļaujot, ka mirušais var tikt apglabāts materiālā, kas zemē nesadalās vai arī sadalās krietni ilgākā laikā kā ierasti izmantotie materiāli (piemēram, zārks no cinka materiāla), tādējādi liedzot veikt virsapbedījumu pēc likumprojektā vai pašvaldības saistošajos noteikumos paredzētā termiņa iestāšanās. Likumprojekts paredz, ka pašvaldībai jānodrošina daļēja reģistrā iekļautās informācijas publicēšana savā oficiālajā tīmekļvietnē. No pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistrā iekļautās informācijas pašvaldības oficiālajā tīmekļvietnē publicējama kapavietu izvietojuma shēma; mirušā vārds, uzvārds, dzimšanas un miršanas datums, kā arī apbedīšanas vai urnas ievietošanas kolumbārijā datums un vieta (kapavietas numurs). Tāpat publicējama arī informācija par tām kapavietām, kuras atzītas par nekoptām. Minētās informācijas publiska pieejamība nodrošinās iespēju personām noskaidrot sev interesējošo informāciju par mirušu personu vai veiktu apbedījumu, kolumbārijā ievietotu urnu, kā arī pārliecināties, vai kapavieta nav atzīta par nekoptu. Ņemot vērā, ka Fizisko personu datu apstrādes likums neattiecas uz mirušo cilvēku personas datiem, iepriekš minētā informācija sabiedrībai būs publiski pieejama bez ierobežojumiem. Savukārt saistībā ar kapavietas turētāja minētajā reģistrā iekļautajiem datiem norādāms, ka plānots apstrādāt šādas personas datu kategorijas: identificējoša informācija (vārds, uzvārds, personas kods), kontaktinformācija (adrese un tālruņa numurs); datu iegūšanas avots - datu subjekts; datu iegūšanas mērķis – kapavietas turētāja identifikācija, tajā skaitā saziņai, ja kontaktinformācija ir mainījusies, bet pašvaldība par to nav tikusi informēta, savukārt kapavietas turētāja kontaktinformācija norādāma saziņai ar turētāju gadījumos, ja kapavieta atzīta par nekoptu, konstatēts kapavietas labiekārtojuma elementu bojājums u.tml. Datu glabāšanas ilgums - pastāvīgi. Piekļuve kapavietas turētāja datiem nodrošināma tikai reģistra uzturētājam un dati netiek izsniegti citām personām, izņemot gadījumus, kad datu izpaušanas pienākumu paredz ārējie normatīvie akti (piemēram, informācijas sniegšana tiesībsargājošām iestādēm). Datu aizsardzības mehānisms – pašvaldības datu aizsardzības speciālists novēro personas datu apstrādi.
Vienlaikus likumprojekts paredz pārejas posmu iepriekš norādītā reģistra izveidei - divi mēneši no šā likuma spēkā stāšanās. Būtiski, ka arī pirms vienota regulējuma izveides lielākoties pašvaldības jau ir veikušas attiecīgās informācijas uzkrāšanu, taču katra pašvaldībā savā atšķirīgā veidā un atšķirīgā informācijas apjomā. Ievērojot minēto, likumprojekts attiecībā uz pašvaldību jau uzkrāto informāciju nosaka, ka to minētajā reģistrā iekļauj divu gadu laikā no šā likuma spēkā stāšanās. Salīdzinoši ilgs termiņš pēc diskusijām likumprojekta izstrādes darba grupā tika noteikts, ņemot vērā uzkrātās informācijas apjomu, kas var būt ievērojams, kā arī tā apstrādei un reģistrēšanai atbilstoši likumprojekta prasībām nepieciešamo laika periodu. Vienlaikus minētais termiņš noteikts tikai sabiedrības interesēs un šīs likumprojekta normas mērķis nav sodīt pašvaldības, ja tomēr pēc diviem gadiem kādi dati reģistrā vēl nebūs ievadīti objektīvu apstākļu dēļ. 
  
Kapavietas piešķiršana un uzturēšana
Likumprojektā ietverts vienots regulējums kapavietu piešķiršanai pašvaldību kapsētās. Kapavietu piešķiršanas problemātika aktualizēta Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta spriedumā lietā Nr. 2018-08-03. Minētā sprieduma 14.2. apakšpunktā tiesa ir secinājusi, ka kapavietas piešķiršana nav pakalpojums, par kuru pašvaldības dome saskaņā ar likuma ”Par pašvaldībām” 21. panta pirmās daļas 14. punktu būtu tiesīga noteikt samaksu. Likuma ”Par pašvaldībām” 21. panta pirmās daļas 14. punkts noteica, ka dome var izskatīt jebkuru jautājumu, kas ir attiecīgās pašvaldības pārziņā, turklāt tikai dome var noteikt, ja tas nav aizliegts vai noteikts ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem, maksu par sniegtajiem pakalpojumiem. Satversmes tiesa savu secinājumu pamato ar to, ka likuma ”Par pašvaldībām” 21. panta pirmās daļas 14. punktā norādītie pakalpojumi nav salīdzināmi ar pašvaldības piešķīrumu izmantot noteiktu kapavietu, jo kapavietas piešķiršana ir būtiska tieši mirušā cilvēka cieņpilnai apbedīšanai. Vispārcilvēciskās vērtības, tostarp cilvēka cieņa, pieprasa, ka pēc nāves tuviniekiem ir pienākums apbedīt mirušo cilvēku, un kapavietas piešķiršana ir nepieciešams priekšnoteikums tam, lai būtu nodrošināta apbedīšanas pienākuma izpilde. Pašvaldības rīcība, piešķirot personai kapavietu, pēc sava rakstura nav pakalpojums, jo pastāv apbedīšanas pienākums, kas tuviniekiem neparedz izvēles iespējas, proti, mirušā cilvēka ķermeni, guldot kapā, ir jāapbedī kapsētā. Tas, ka pašvaldība pieprasa maksu par kapavietas piešķiršanu kā maksu par pakalpojumu, ir pretrunā ar noteikumu, ka arī pēc cilvēka nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu.
Vienlaikus minētā Satversmes tiesas sprieduma 14.1. apakšpunktā norādīts, ka Augstākā tiesa ir atzinusi, ka kapsētām ir publiskas lietas statuss (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 20. novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1427/2015 7. punktu). Publiskās lietas parasti ir sabiedriski izmantojamas, proti, tās bez īpašas atļaujas var izmantot neierobežota sabiedrības daļa. Tomēr atsevišķos gadījumos sabiedrības tiesības izmantot publisku lietu var tikt ierobežotas, piešķirot tās izmantošanas tiesības kādai konkrētai personai vai personām. Tādā gadījumā lieta iegūst sevišķi izmantojamās publiskās lietas statusu (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 22. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-101/2010 16.1. punktu). Lieta savu īpašo statusu kā publiska lieta iegūst ar piešķīrumu, kam seko faktiskā lietas izmantošana tam mērķim, kuram tā piešķirta. Juridiskajā literatūrā skaidrots, ka publiskas lietas individuālai jeb speciālai izmantošanai nepieciešama individualizēta atļauja, kas izdota administratīvā akta vai administratīvā līguma formā (sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A., Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 244.lpp.). Ievērojot minēto, likumprojekts nosaka, ka kapavietu piešķir pašvaldība kā publiskas lietas sevišķās izmantošanas tiesības. Vienlaikus paredzētas pašvaldības tiesības Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā kapavietas piešķiršanu, tai skaitā iesnieguma par mirušā vai urnas apbedīšanu vai urnas novietošanu kolumbārijā izskatīšanu un administratīvā akta izdošanu, deleģēt privātpersonai vai citai publiskai personai. Tādējādi pašvaldība ir tiesīga izvēlēties, vai kapavietas piešķiršanu veikt pati vai arī uzticēt to citai pilnvarotai personai. Regulējums likumprojektā iekļauts, ņemot vērā pašvaldību sniegto informāciju par daļas no pašvaldībām īstenoto praksi, ka ar kapsētu pārvaldīšanu un kapavietu uzturēšanu saistītus jautājumus kompleksi risina pašvaldību kapitālsabiedrības pašvaldības cilvēkresursu trūkuma dēļ.
Iesniegumu par kapavietas piešķiršanu kapsētā iesniedz attiecīgajai pašvaldībai, uzrādot mirušā miršanas apliecību, ja to izsniegusi citas valsts kompetentā institūcija. Ar citas valsts kompetento institūciju tiek saprastas ārvalstu institūcijas, kas ir tiesīgas izsniegt personas miršanas faktu apliecinošus dokumentus.
Attiecībā uz kapavietas piešķiršanu noteikts, ka pašvaldība to piešķir atbilstoši mirušā pēdējai vai iesniedzēja deklarētās dzīvesvietas adresei vai norādītajai papildu dzīvesvietas adresei vai atbilstoši iesniedzēja izvēlei, ja attiecīgās pašvaldības kapsētā atrodas iesniedzēja lietošanā esoša brīva kapavieta, vai atbilstoši iesniedzēja izvēlei, ja kapsētā ir brīva kapavieta. Tādējādi primāri, lemjot par kapavietas piešķiršanu, tiek vērtēta mirušā pēdējā deklarētā dzīvesvieta vai norādītā papildu dzīvesvietas adrese, taču vienlaikus neliedzot iespēju (kā tas notiek arī pašlaik) kapavietu piešķirt arī vadoties pēc iesniedzēja deklarētās vai norādītās papildu dzīvesvietas adreses. Tāpat, vadoties no pašlaik pašvaldībās ieviestās kārtības, saglabātas tiesības kapavietu piešķirt arī pēc iesniedzēja brīvas izvēles, ja kapsētā jau ir iesniedzēja lietošanā esoša, brīva kapavieta, vai atbilstoši iesniedzēja izvēlei, ja attiecīgajā kapsētā ir brīva kapavieta.
Pašvaldība pēc iesnieguma saņemšanas sniedz informāciju iesniedzējam par pieejamām kapavietām iesniegumā minētajā kapsētā, un iesniedzējs izvēlas kapavietu. Kapavietas jaunveidotā jeb paplašinātā kapsētas teritorijā pašvaldība piešķir iespējami secīgi – blakus jau piešķirtām kapavietām. Tāpat apbedījumiem pašvaldība piedāvā arī citā kapsētas teritorijā pieejamās kapavietās (neaizņemtas kapavietas vai kapavietas virsapbedījumu veikšanai). Pašvaldība pēc iespējas piedāvā apbedījumiem gan neaizņemtas kapavietas, gan kapavietas virsapbedījumu veikšanai, konkrētas piedāvātās kapavietas izvēli veic iesniedzējs.   
Vienlaikus likumprojekts nosaka, ka iesniegumā par kapavietas piešķiršanu iesniedzējam ir tiesības lūgt piešķirt (rezervēt) viņam blakus esošu kapavietu, pēc būtības veidojot tā sauktos “dzimtas” apbedījumus. Likumprojektā ietverts paskaidrojums par kapavietu rezervēšanu, jo šāds apzīmējums ir ieviesies pašvaldību līdzšinējā praksē. Vienlaikus būtiski norādīt, ka arī šādā gadījumā pašvaldība lemj par kapavietas piešķiršanu. Savukārt citu personu tiesības lūgt piešķirt (rezervēt) kapavietu un šādu kapavietu piešķiršanas kārtību var noteikt pašvaldības saistošajos noteikumos, kuros tāpat iespējams norādīt arī kapsētu iedalījumu, ņemot vērā iespēju veikt apbedījumus konkrētajā kapsētā. Vienlaikus pašvaldībai, nosakot citas personas, kas ir tiesīgas lūgt viņām piešķirt (rezervēt) kapavietas, un šādi piešķiramo kapavietu skaitu, būtu nepieciešams veikt attiecīgā regulējuma vispusīgu izvērtējumu, lai ierobežotu kapavietu aizņemšanu bez pamatojuma. Īpaši kapsētās ar ļoti ierobežotu kapavietu skaitu. Savukārt pašvaldības kapavietas piešķiršana un tās izmantošana attiecas uz publisko tiesību jomu, tādējādi attiecības starp pašvaldību un privātpersonu risināmas administratīvā procesa kārtībā.
Pašvaldības lēmums par kapavietas piešķiršanu ir administratīvais akts. Minētais lēmums rada tiesības un pienākumus konkrētam subjektam. Lēmums par kapavietas piešķiršanu var tikt uzskatīts par pieņemtu ar ieraksta izdarīšanu kapsētu apbedījumu reģistrā, kas nozīmē, ka nav jāpieņem atsevišķs rakstveida lēmums (Administratīvā procesa likuma 69. panta pirmās daļas 2. punkts). Savukārt atteikums par kapavietas piešķiršanu ir noformējams, ievērojot administratīvā akta sastāvdaļas. Pašvaldības pieņemto lēmumu var apstrīdēt pašvaldības ietvaros un pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā. Likumprojekts nosaka, ka pašvaldības lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību, ņemot vērā, ka mirušā apbedīšana ir jāveic cik iespējams savlaicīgi. Vienlaikus Administratīvā procesa likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka šo likumu piemēro administratīvajā procesā iestādē, ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikta cita kārtība. Tajā pašā laikā Pašvaldību likuma 49. panta pirmās daļas 3. punkts noteic, ka pašvaldības nolikumā nosaka pašvaldības administrācijas izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanas kārtību. Tādējādi administratīvā procesa ietvaros pašvaldībā piemēro arī pašvaldības nolikumā noteikto kārtību.
Likumprojektā iekļauts regulējums par kapavietas turētāja tiesībām iesniegt pašvaldībai motivētu iesniegumu par kapavietas izmantošanas tiesību nodošanu citai personai, par ko norādītā persona iesniedz pašvaldībai rakstveida piekrišanu (piemēram, saskaņojuma atzīme uz iesnieguma, atsevišķs dokuments u.tml) un pašvaldība pieņem lēmumu. Ar motivētu iesniegumu būtu jāsaprot iesniegums, kurā norādīti iemesli, kas ir par pamatu kapavietas izmantošanas tiesību nodošanu citai personai. Ja 14 dienu laikā kopš kapavietas turētāja iesnieguma saņemšanas norādītā persona nesniedz savu piekrišanu, pašvaldība atsaka kapavietas izmantošanas tiesību maiņu. Tāpat likumprojektā noteikta kārtība arī gadījumiem, ja kapavietas turētājs ir miris, tādā gadījumā vienam no kapavietas turētāja piederīgajiem (sākot ar laulāto vai pirmās pakāpes radiniekiem) ir tiesības turpināt lietot kapavietu, iesniedzot pašvaldībai attiecīgu iesniegumu. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 64. panta pirmās daļas regulējumu pašvaldības lēmums (administratīvais akts) minētajā jautājumā tiek pieņemts viena mēneša laikā. Ja līdz pašvaldības lēmuma pieņemšanai attiecīgu iesniegumu iesnieguši vairāki kapavietas turētāja piederīgie, priekšroka ir laulātajam, bet, ja tāda nav, piederīgajam ar tuvāko radniecības pakāpi vai, ja iesniegumu iesnieguši vairāki vienas pakāpes radinieki, tam, kurš iesniegumu iesniedzis pirmais. Minētās kārtības paredzēšana likumprojektā nozīmīga īpaši gadījumos, kad pašvaldības kapsētas platība ir ļoti ierobežota, nav iespējama tās paplašināšana, vai ir neliels skaits brīvo kapavietu. Papildus norādāms, ka jautājumam par kapavietas piešķiršanu konkrētai personai ir publiski tiesisks raksturs. Tādejādi strīdi par šādu lēmumu būs risināmi administratīvā procesa kārtībā.
Likumprojektā paredzētas arī kapavietu uzturēšanas pamatprasības, tas ir, kapavietā aizliegts stādīt kokus un kokkrūmus (ar kokkūrmiem būtu saprotami daudzgadīgi kokaugi ar vairākiem koksnainiem stumbriem (bez viena galvenā stumbra), piemēram, lazda, korinte, kārkls, akācija u.c.) Aizliegums stādīt kokus un kokkrūmus ir saistīts ar to, ka šie daudzgadīgie augi izplešas, tostarp to sakņu sistēma ietekmē blakus esošās kapavietas (piemērām, bojā uzstādītos kapu pieminekļus). Vienlaikus arī šo augu lapas rada ikgadējas neērtības blakus esošajās kapavietās. Minētais ierobežojums attiecināms tikai uz kapavietām nevis visu kapsētas teritoriju. Turklāt tas attiecināms tikai uz turpmāko rīcību pēc regulējuma spēkā stāšanās. Tāpat regulējums nosaka kapavietas turētāja tiesības veikt dažāda vieta kapavietas labiekārtojumus – veikt stādījumus, novietot pieminekli, soliņu un tamlīdzīgi, par to informējot kapsētas apsaimniekotāju.

Kapavietas turētāja pienākumi
Lai nodrošinātu kopēju kapsētas sakoptību un tikai saskaņotu labiekārtojumu veikšanu, kapavietas turētājam likumprojektā noteikti tādi pienākumi kā sagatavot kapavietu apbedīšanai (ar kapavietas sagatavošanu apbedīšanai tiek saprastas visas tās darbības, kas nepieciešamas, lai kapavietā veiktu mirušā vai urnas apglabāšanu zemē, tajā skaitā kapa bedres rakšana, drošības laipu uzstādīšana un citi pasākumi); triju mēnešu laikā pēc apbedīšanas sakopt kapavietu, tai skaitā novākt vītušos ziedus, vainagus, zarus; regulāri kopt kapavietu, tai skaitā apkopt stādījumus, uzturēt labiekārtojuma elementus, novākt vītušos ziedus, kritušās lapas un zarus, kā arī sveču izdedžus un nogādāt tos sadzīves atkritumu savākšanas punktā; uzstādot kapavietas labiekārtošanas elementus un kopjot stādījumus, nodrošināt, ka tie neaizņem blakus esošās kapavietas un koplietošanas teritorijas; informēt kapsētas apsaimniekotāju par plānotajiem kapavietas labiekārtošanas darbiem un to veikšanas datumu ne vēlāk kā piecas darba dienas pirms darbu veikšanas. Noteiktā informēšanas pienākuma mērķis ir, lai kapsētas apsaimiekotājs būt informēts par labiekārtošanas darbiem kapavietās un varētu pienācīgi veikt uzraudzību. Noteiktā prasība samērīgi noregulē kapsētas apsaimiekotāja pienākumu zināt un uzraudzīt kapavietu uzturēšanu un kapavietas turētāja tiesības labiekārtot kapavietu. Būtiski, ka ar kapavietu likumprojektā tiek saprasta arī urnas novietošana kolumbārijā, uz to attiecinot arī kapavietas turētāja pienākumus par kapavietas labiekārtošanu un uzturēšanu, ciktāl šādas prasības ir attiecināmas.

Kapavietas atzīšana par nekoptu un izmantošanas tiesību atņemšana
Likumprojekts paredz vienotu regulējumu arī attiecībā uz kapavietas atzīšanu par nekoptu un tās izmantošanas tiesību atņemšanu. Līdz šim pašvaldību saistošajos noteikumos konstatējamas ļoti atšķirīgas prasības kapavietas atzīšanai par nekoptu, tāpat noteikti dažādi termiņi, kādos attiecīgais lēmums var tikt pieņemts. Vienotā kārtība paredz, ka kapsētas apsaimniekotājs ne retāk kā vienu reizi kalendārajā gadā no 1. aprīļa līdz 1. novembrim, tādējādi izslēdzot ziemas periodu, kad nekopšanas fakta konstatēšana ir apgrūtināta, apseko kapavietas un informē par ilgstoši nekoptām kapavietām. Ar ilgstoši nekoptām kapavietām likumprojekta izpratnē būtu jāsaprot kapavietas, kuru uzturēšanā apsekošanas gaitā konstatēta tāda kapavietas turētāja pienākumu neievērošana (nav novākti vītušie ziedi, vainagi, kritušas lapas, zari, sveču izdedži, salauzti vai sagāzti labiekārtojuma elementi un tamlīdzīgi), kas būtiski pasliktina kopējo kapsētas vizuālo pievilcību. Pamatojoties uz apsekošanā konstatēto, pašvaldība pieņem lēmumu, ar kuru atzīst kapavietu par nekoptu, un par to informē kapavietas turētāju. Vienlaikus kapavietas turētājam tiek dota iespēja triju gadu laikā veikt minētās kapavietas sakopšanu, tādējādi atceļot minēto pašvaldības lēmumu.
Ja kapavietas turētājs nav zināms, kapsētas apsaimniekotājs pēc pašvaldības lēmuma pieņemšanas novieto kapavietā informatīvu paziņojumu par to, ka kapavieta atzīta par nekoptu, un norāda savu kontaktinformāciju saziņai. Paziņojumu pašvaldība ir tiesīga izvietot arī citur, ievērojot noteiktos informācijas pieejamības ierobežojumus (piemēram, paziņojums oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis, ja kapavietas turētājs nav zināms). Likumprojekts paredz, ka informācija par kapavietas atzīšanu par nekoptu tiek iekļauta arī pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistra publiskojamajā daļā. Lēmums par kapavietas atzīšanu par nekoptu rada faktiskas sekas. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma  90. panta otro daļu, ja iestāde savu faktisko rīcību paredzēja vai tā bija jāparedz pirms faktiskās rīcības veikšanas, iestāde paziņo attiecīgajai personai par faktiskās rīcības nepieciešamību, vietu un laiku. Šāds paziņojums var būt individuāls vai publisks.
Savukārt, ja kapavieta pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas minētajā termiņā netiek sakopta, pašvaldība lemj par kapavietas izmantošanas tiesību atņemšanu.

Apbedīšana, urnas novietošana kolumbārijā, pārapbedīšana un urnas pārvietošana
Likumprojekts nosaka vienotu regulējumu attiecībā uz apbedījumu veikšanu un urnas novietošanu kolumbārijā. Būtiski, ka apbedīšanu iespējams veikt tikai tad, ja kapsētas apsaimniekotājs ir ierādījis kapavietas turētājam piešķirto kapavietu un kapavietas turētājs ir informējis kapsētas apsaimniekotāju par apbedīšanas vai urnas novietošanas laiku. Tāpat likumprojekts paredz, ka mirušo iespējams apbedīt tikai kapsētā. Apbedījuma dziļumam ir jābūt ne mazāk kā 1,5 m un ne dziļāk par 2 m, savukārt urnas apbedījuma dziļums ir 0,5 metri. Minētais dziļums noteikts, lai kapavietā nepieciešamības gadījumā varētu veikt virsapbedījumu, jo saskaņā ar Ministru kabineta 1998. gada 29. decembra noteikumu Nr. 502 “Aizsargjoslu ap kapsētām noteikšanas metodika” 10. punktu kapsētu ierīko teritorijā, kur gruntsūdens līmenis nav augstāks par diviem metriem. Vienlaikus pašvaldības domei dotas tiesības saistošajos noteikumos noteikt kapavietas izmērus, kā arī citu apbedīšanas dziļumu, ņemot vērā augsnes īpašības konkrētajā kapsētā un gruntsūdens līmeni.
Likumprojektā paredzēts, ka pašvaldība nodrošina bezpiederīga mirušā, kura pēdējā deklarētās dzīvesvietas adrese bija pašvaldības administratīvajā teritorijā, un normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos – nezināma (neidentificēta) mirušā apbedīšanu vai kremāciju septiņu dienu  laikā no nāves konstatēšanas vai informācijas par mirušo saņemšanas brīža, ja normatīvajos aktos nav noteikts cits termiņš. Minētais ir noteikts, jo šobrīd ārējie normatīvie akti neregulē, kas apbedī vai kremē mirušo uz kuru neattiecas Ministru kabineta 2007. gada 27. martā noteikumu Nr. 215 “Kārtība, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai” 18.2. apakšpunkts, bet kurš nav atpazīts vai kuram nav piederīgo. Vienlaikus Ministru kabineta 2010. gada 29. jūnijā noteikumu Nr. 600 “Kremācijas noteikumi” 25. punkts noteic pašvaldības tiesības lemt par bezpiederīgo kremēšanu. Savukārt, ja par mirušā nāves faktu uzsākts kriminālprocess, tad atbilstoši Ministru kabineta 2010. gada 29. jūnijā noteikumu Nr. 600 “Kremācijas noteikumi” 27.2. apakšpunktam, lai veiktu kremāciju, ir nepieciešama izmeklēšanu uzraugošā prokurora izdota atļauja mirušā kremācijai. Attiecībā uz minēto mirušo apbedīšanu vai kremēšanu Konkurences padome ir norādījusi, ka pašvaldībām, lemjot par šī uzdevuma izpildi, ir jāvadās cita starpā no Valsts pārvaldes iekārtas likumā ietvertā efektivitātes principa, kas sevī ietver arī pienākumu apsvērt ārpakalpojuma izmantošanu. It īpaši gadījumā, ja pašvaldības administratīvajās teritorijās apbedīšanas pakalpojumus piedāvā privāti pakalpojumu sniedzēji, Konkurences padomes vērtējumā, pašvaldībai būtu nepieciešams noskaidrot, vai ekonomiski izdevīgāk nebūtu bezpiederīgo mirušo apbedīšanas pakalpojuma sniedzēju izvēlēties, rīkojot iepirkuma procedūru, nekā, piemēram, uzticēt minētā pakalpojuma sniegšanu pašvaldības kapitālsabiedrībai “in-house” ceļā.
Saskaņā ar Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības 2008. gada 3. oktobra domstarpību un vienošanās protokolu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai (tagad – ministrija) uzdots sākot ar 2009. gadu līdz katra gada 20. februārim izvērtēt pašvaldību iesniegtos valsts budžeta līdzekļu pieprasījumus par iepriekšējo gadu, kas saistīti ar Ministru kabineta 2007. gada 27. marta noteikumu Nr. 215 “Kārtība, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai” 19.2. apakšpunktā uzlikto pienākumu izpildi par pašvaldību izdevumu segšanu, kas saistīti ar mirušo personu, kuru personības nav noskaidrotas, apbedīšanu. Par finansēšanas avotu noteikta valsts budžeta programma “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”. Ņemot vērā iepriekš minēto, pašvaldības nodrošina bezpiederīgo personu apbedīšanu un norēķinus par šāda pakalpojuma veikšanu sedz no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izmaksātā apbedīšanas pabalsta, ja tāds pienākas, vai attiecīgās pašvaldības budžeta līdzekļiem. Savukārt pašvaldības izdevumi, kas saistīti ar mirušo personu, kuru personības nav noskaidrotas, apbedīšanu, tiek segti no attiecīgās pašvaldības budžeta līdzekļiem un atbilstoši Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības 2008. gada 3. oktobra domstarpību un vienošanās protokolam,  nākošajā gadā tiek kompensēti no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”.
Ministrijas izveidotajā likumprojekta izstrādes darba grupā, kurā saskaņā ar protokollēmumu piedalījās arī Ekonomikas ministrija, Iekšlietu ministrija, Tieslietu ministrija, Veselības  ministrija, kā arī Latvijas Pašvaldību savienība, tika aktualizēts jautājums par norēķina veikšanu par bezpiederīga mirušā apbedīšanas vai kremācijas izdevumiem pašvaldībai. Pašvaldību pārstāvji pauda viedokli, ka esošā kārtība nenodrošina efektīvu valsts piešķirtā apbedīšanas pabalsta izlietojumu gadījumos, kad mirusi bezpiederīga persona, un būtu apsverama tiesiskā regulējuma izstrāde par norēķiniem starp pašvaldību un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru par bezpiederīgas personas apbedīšanas izdevumu apmaksu. Vienlaikus ministrija secina, ka minētais jautājums pārsniedz likumprojekta regulējuma tvērumu un būtu risināms ar apbedīšanas pabalsta piešķiršanu saistīto normatīvo aktu ietvaros.
Attiecībā uz mirušā pārapbedīšanu, urnas pārvietošanu vai apbedīta mirušā izcelšanu, lai veiktu kremēšanu, likumprojekts paredz, ka tas iespējams ar kapavietas turētāja iesniegumu vai mirušā piederīgo (sākot ar laulāto vai, ja tāda nav, pirmās pakāpes radiniekiem) iesniegumu ar kapavietas turētāja rakstveida (piemēram, saskaņojuma atzīme uz iesnieguma, atsevišķs dokuments u.tml.) saskaņojumu, ko iesniedz pašvaldībai. Iesniegumā norāda kapsētu, kurā tiks pārapbedīts mirušais, vai vietu, kur tiks novietota urna. Likumprojektā, ņemot vērā mirstīgo atlieku minimālo mineralizācijas laiku un Veselības inspekcijas pausto viedokli, noteikts, ka izcelt apbedītu mirušo var ne ātrāk kā vienu gadu pēc mirušā apbedīšanas, izņemot normatīvajos aktos noteiktos gadījumus (piemēram, kriminālprocesa ietvaros - lai veiktu līķa pskati, uzrādītu to atpazīšanai, izņemtu paraugus salīdzināšanai vai izdarītu ekspertīzi). Minētās darbības pašvaldības kapsētas teritorijā tiek veiktas kapsētas apsaimniekotāja uzraudzībā un kapavietas turētāja pienākums ir nekavējoties sakopt kapavietu pēc iepriekš minēto darbību veikšanas. Pašvaldība pieņem lēmumu par kapavietas izmantošanas tiesību anulēšanu, ja kapavietā vairs nav apbedīts neviens kapavietas turētāja piederīgais vai nav novietota urna kolumbārijā. Šādā gadījumā kapavietas turētāja pienākums ir atbrīvot kapavietu no labiekārtojuma elementiem un sakopt kapavietu viena mēneša laikā no lēmuma stāšanās spēkā.
Savukārt attiecībā uz virsapbedījumu veikšanu regulējums nosaka konkrētu termiņu, kurā šāds apbedījums ir iespējams – 20 gadus pēc apbedīšanas. Vienlaikus, ņemot vērā atšķirīgās augsnes īpašības kapsētās un gruntsūdens līmeni, pašvaldības dome saistošajos noteikumos var noteikt īsāku periodu virsapbedījumu veikšanai kapsētā vai tās daļā. Attiecīgi virsapbedījumu iespējams veikt pēc kapavietas turētāja ieskatiem vai arī pašvaldība var sakārtot bezpiederīgo mirušo un nezināmu (neidentificētu) mirušo kapavietas, kā arī kapavietas, kuru izmantošanas tiesības kapavietas turētājam ir atņemtas sakarā ar kapavietas nekopšanu, un piedāvāt tās apbedījuma veikšanai kā brīvas kapavietas. Likumprojekts neregulē jautājumu par urnu virsapbedījumiem, ņemot vērā, ka šajā gadījumā nav nepieciešams vērtēt mirstīgo atlieku sadalīšanās laiku.

Ziņu aktualizēšana Fizisko personu reģistrā
Jebkuram kapsētas īpašniekam un kremācijas pakalpojumu sniedzējam ir noteikts pienākums iekļaut Fizisko personu reģistrā ziņas par Latvijas teritorijā veiktu apbedīšanu vai kremāciju. Vienlaikus uzdevums par Fizisko personu reģistrā iekļaujamo ziņu apjoma papildināšanu ar ziņām par mirušas personas apbedīšanu ir atkarīgs no šādu ziņu reģistrācijai nepieciešamā tiesiskā regulējuma apstiprināšanas, ir pamatoti un lietderīgi paredzēt, ka ziņu iekļaušana par mirušo personu apbedīšanu ir plānojama Fizisko personu reģistrā pēc tā izstrādes un ieviešanas. Savukārt, ja mirušas personas apbedīšana veikta ārvalstī, tad Fizisko personu reģistrā ziņas iekļauj, pamatojoties uz attiecīgās iestādes apbedīšanas dokumentā iekļauto informāciju, ja tāds ir saņemts. Likumprojekta izstrādes un saskaņošanas gaitā tika aktualizēts jautājums par gadījumiem, kad Fizisko personu reģistrā reģistrētas un Latvijas teritorijā mirušas personas kremēšana ir veikta ārvalstī. Ņemot vērā, ka regulējums par ziņu aktualizēšanu Fizisko personu reģistrā nav attiecināms uz ārvalsts pakalpojumu sniedzējiem, gadījumā, ja urna tiks apbedīta vai novietota kolumbārijā Latvijas teritorijā, ziņas Fizisko personu reģistrā iekļaus kapsētas īpašnieks. Savukārt, ja urna netiek apbedīta vai novietota kolumbārijā Latvijas teritorijā, ziņas par ārvalstī veiktu kremāciju Fizisko personu reģistrā iekļauj pamatojoties uz attiecīgās iestādes apbedīšanas dokumentā iekļauto informāciju, ja tāds ir saņemts. Kā likumprojekta saskaņošanas gaitā norādījusi par nozari atbildīgā Iekšlietu ministrija - mirušā piederīgajiem pēc mirušā kremēšanas ar ārvalsts uzņēmuma starpniecību būs atsevišķi jāvēršas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē ar lūgumu aktualizēt ziņas Fizisko personu reģistrā  par mirušā kremāciju ārvalstī. Likumprojekta izstrādes gaitā tika apspriesta arī iespēja noteikt pienākumu Latvijas apbedīšanas pakalpojuma sniedzējiem, kas organizē kremēšanas pakalpojuma sniegšanu ārvalstī, veikt ziņu aktualizāciju Fizisko personu reģistrā par ārvalstī veiktu kremēšanu, taču secināms, ka šāda pienākuma noteikšana nebūtu atzīstama par samērīgu un attiecināmu administratīvo slogu apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas nav tiešie kremēšanas pakalpojuma sniedzēji, bet pēc būtības ir šā pakalpojuma sniegšanas organizētāji. Līdz ar to ziņu aktualizācija Fizisko personu reģistrā par ārvalstī veiktu kremāciju ir mirušā piederīgo, kas izvēlējušies pakalpojumu saņemt ārvalstī, atbildība. Papildus norādāms, ka nav iespējams apzināt to gadījumu skaitu, kad Latvijas teritorijā mirušas personas būtu kremētas ārvalstī, līdz ar to nav arī iespējams vērtēt situācijas tiesiskā noregulējuma nepieciešamības aktualitāti. Turklāt Latvijas teritorijā darbību vēlas uzsākt vairākas jaunas krematorijas (piemēram, Saldus un Jelgavas novadā), kas būtiski varētu ietekmēt tirgus konkurenci konkrētā pakalpojuma sniegšanā un tā izmaksas patērētājam, kā arī attiecīgi mainīt piederīgo izvēli Latvijas teritorijā mirušas personas kremēšanu veikt ārvalstī.
Ziņas par mirušu personu apbedīšanu Fizisko personu reģistrā tiktu iekļautas tikai par apbedīšanām, kuras tiks veiktas pēc attiecīgā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās brīža, t.i. neiekļaujot vēsturiskās ziņas. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (turpmāk – PMLP) piedāvā nodrošināt Fizisko personu reģistra informācijas sistēmas (turpmāk - FPRIS) papildinājumu izstrādi ziņu par mirušo personu apbedīšanu iekļaušanai, aktualizēšanai un uzkrāšanai, kā arī izstrādāt tīmekļa lietotājsaskarni, kas nodrošinās kompetentajām iestādēm vai privātām juridiskām personām iespēju tiešsaistes režīmā iekļaut, aktualizēt un apskatīt ziņas par mirušo personu apbedīšanu Fizisko personu reģistrā.
Lai nodrošinātu Fizisko personu reģistra papildināšanu ar ziņām par mirušo personu apbedīšanas vietu, ir nepieciešams veikt izmaiņas Fizisko personu reģistra likumā un saistītajos Ministru kabineta noteikumos.
PMLP kā FPRIS pārzinis ir nodrošinājusi visām pašvaldībām piekļuvi FPRIS, lai pašvaldībām, tās kompetences ietvaros un funkciju izpildei, būtu iespējama personas datu apstrāde, t.sk. miršanas datu pieprasīšanas iespējamība. Vienlaikus PMLP piedāvā nodrošināt FPRIS papildinājumu izstrādi ziņu par mirušo personu apbedīšanu iekļaušanai, aktualizēšanai un uzkrāšanai, kā arī izstrādāt tīmekļa lietotājsaskarni, kas nodrošinās kompetentajām iestādēm vai privātām juridiskām personām iespēju tiešsaistes režīmā iekļaut, aktualizēt un apskatīt ziņas par mirušo personu apbedīšanu Fizisko personu reģistrā. Tādējādi iestādēm un kremācijas pakalpojumu sniedzējiem nebūtu jāveido specifiski risinājumi šo ziņu ievadīšanai un nodošanai FPRIS.
Vienlaikus pašvaldība, ievērojot informācijas vienreizes principu, patstāvīgi iegūs ziņas, kas ir pieejamas FPRIS par mirušajiem, nevis pieprasīs no privātpersonām (piemēram, piešķirot kapavietu), jo saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 59. panta otrās daļas otro teikumu, ja iestādei nepieciešamā informācija ir nevis administratīvā procesa dalībnieku, bet gan citas institūcijas rīcībā, iestāde to iegūst pati, nevis pieprasa no administratīvā procesa dalībniekiem.
Likumprojektā paredzēts pienākums aktualizēt ziņas par Fizisko personu reģistrā reģistrētu personu gadījumos, kad sākotnēji tā bija apbedīta kā nezināms (neidentificēts) mirušais, bet pēc tam ir identificēta. Proti, ziņas par Latvijas teritorijā veiktu nezināma (neidentificēta) mirušā apbedīšanu vai kremāciju pēc personas identificēšanas Fizisko personu reģistrā aktualizē kapsētas īpašnieks – par kapsētā veiktajiem apbedījumiem, vai kremācijas pakalpojuma sniedzējs – par kremācijas faktu likumprojektā norādītajā apjomā. Ziņas neaktualizēs, ja Fizisko personu reģistrā attiecīgā persona nav reģistrēta vai Fizisko personu reģistrā nav reģistrētas ziņas par šīs personas miršanas faktu.
Vienlaikus, ņemot vērā iepriekš minēto nepieciešamo papildinājumu veikšanu Fizisko personu reģistra informācijas sistēmā, likumprojektā paredzēts, ka ziņas Fizisko personu reģistrā aktualizē līdz ar attiecīgās reģistra funkcionalitātes nodrošināšanu, bet ne vēlāk kā līdz 2026. gada 31. decembrim. Fizisko personu reģistrā aktualizē ziņas par apbedīšanu vai kremāciju, kas veikta no likuma spēkā stāšanās dienas.
Likumprojekta izstrādes gaitā saņemts kremācijas pakalpojumu sniedzēju viedoklis saistībā ar pienākumu veikt ziņu aktualizāciju Fizisko personu reģistrā, norādot, ka kremācijas pakalpojumu sniedzēji atbalsta un uzskata par lietderīgu šāda regulējuma ieviešanu. Tāpat viens no kremācijas pakalpojumu sniedzējiem vērsis uzmanību, ka arī pašlaik veic ar mirušo personu kremāciju saistīto ziņu reģistrāciju - gan kremāciju reģistrācijas žurnālā saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 29. jūnijā noteikumu Nr. 600 “Kremācijas noteikumi” regulējumu, gan publiski pieejamā privāti uzturētā reģistrā. Minēto ziņu ievade konkrētajā reģistrā ir brīvprātīga. Reģistrējot tiek norādīts mirušā vārds, uzvārds, personas kods, dzimšanas un miršanas datums, kā arī pēdējā dzīvesvieta.

Pašvaldību saistošie noteikumi
Nodrošinot vienota regulējuma ieviešanu, ar likumprojekta spēkā stāšanās brīdi spēku zaudē pašvaldību saistošie noteikumi par pašvaldību kapsētu izmantošanu. Vienlaikus likumprojektā noteikta pārejas kārtība - saistošie noteikumi ir piemērojami tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar šo regulējumu, bet ne ilgāk kā līdz 2026. gada 30. jūnijam. Minētā kārtība nodrošina pārejas posmu jautājumos, kuros pilnvarojums izdot saistošos noteikumus ir paredzēts arī likumprojekta regulējumā. Attiecībā uz jau iepriekš pieminēto regulējumu par kapsētā esošo kulta ēku un citu koplietošanas objektu, ja tādi ir, izmantošanas kārtību; citu gadījumu noteikšanu, kad persona ir tiesīga lūgt piešķirt (rezervēt) kapavietu, un kapavietas piešķiršanas kārtību; kapavietas izmēru, kā arī apbedīšanas dziļumu, ņemot vērā augsnes īpašības kapsētā un gruntsūdens līmeni; tiesībām noteikt īsāku periodu virsapbedījumu veikšanai kapsētā vai tās daļā, ņemot vērā augsnes īpašības un gruntsūdens līmeni – šajos jautājumos pašvaldību saistošie noteikumi ir spēkā līdz tiek pieņemti jauni, bet ne ilgāk kā līdz iepriekš norādītajam termiņam.
Vienlaikus ministrija atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 2. novembra protokollēmuma “Informatīvais ziņojums “Par pašvaldību saistošo noteikumu izdošanas pilnvarojumu”” (protokols Nr. 55, 37. §) 3. punktam, kas nosaka pienākumu visām ministrijām, izstrādājot tiesību akta projektu, kurā ietverts deleģējums pašvaldībām izdot saistošos noteikumus, tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) iekļaut deleģējuma nepieciešamības izvērtējumu ar pamatojumu deleģētā jautājuma atšķirīgam noregulējumam pašvaldībās, kā arī skaidrot deleģējuma apjomu, ir izvērtējusi iepriekš minēto deleģējumu pašvaldību saistošo noteikumu izdošanai un norāda turpmāko.
Tiesības turpmāk norādītos jautājumus regulēt ar katras pašvaldības saistošajiem noteikumiem ir balstītas uz ministrijas veiktu visu pašvaldību saistošo noteikumu kapsētu darbības jautājumos analīzi, secinot, ka minētie jautājumi, ņemot vērā kapsētu izmērus, apbedījumu blīvumu, brīvo kapavietu pieejamību un augsnes īpašības, gruntsūdens līmeni u.c. aspektus, arī pašlaik pašvaldībās tiek regulēti atšķirīgi vai arī netiek regulēti vispār.
Attiecīgi regulējumu par kapsētā esošo kulta ēku un citu koplietošanas objektu, ja tādi ir, izmantošanas kārtību ir nepieciešams noteikt pašvaldību saistošajos noteikumos, ņemot vērā atšķirīgo kapsētu izvietojumu, kapsētas apmēru, kulta ēku esamību un līdz šim pieņemto to izmantošanas kārtību. Tikai pati pašvaldība kā kapsētas, kurā izvietoti minētie objekti, zemes īpašnieks var noteikt šo koplietošanas objektu lietošanas kārtību. Minētā deleģējuma apjoms sevī ietver kārtību, kādā tiek izmantoti kapsētā izvietotie koplietošanas objekti un kulta ēkas, tai skaitā, kādos gadījumos tās ir izmantojamas, kā tiek pieteikta izmantošana, izmantošanas laiks, pašvaldības tiesības atteikt attiecīgā objekta izmantošanu, nosacījumi par objektu iekšējās kārtības noteikumiem un tamlīdzīgi jautājumi. Tāpat pašvaldības dome ir tiesīga saistošajos noteikumos noteikt arī citus gadījumus, kad persona ir tiesīga lūgt piešķirt (rezervēt) kapavietu, un kapavietas piešķiršanas kārtību, ņemot vērā katras konkrētās kapsētas izvietojumu (pilsēta vai ciems), pieprasījuma apmēru pēc kapavietu piešķiršanas un iespējām veikt kapsētas paplašināšanu. Minētā deleģējuma apjoms sevī ietver tiesības noteikt personu loku, kurām, izņemot jau likumā noteikto iesnieguma par kapavietas piešķiršanu mirušā apbedīšanai iesniedzēju, būtu tiesības lūgt piešķirt (rezervēt) kapavietu, kā arī noteikt kārtību šādu kapavietu piešķiršanai, tai skaitā iesnieguma nepieciešamību, tā izvērtēšanas kārtību un termiņu, lēmuma pieņemšanas kārtību, piešķiršanas (rezervācijas) termiņu, atteikumu no piešķirtās (rezervētās) kapavietas. Tāpat pašvaldībām ir nepieciešams noteikt deleģējumu ar saistošajiem noteikumiem paredzēt kapavietas izmēru, kā arī apbedīšanas dziļumu un noteikt īsāku periodu virsapbedījumu veikšanai kapsētā vai tās daļā, ņemot vērā augsnes īpašības kapsētā un gruntsūdens līmeni. Kapsētas ir un var tikt izvietotas ļoti dažādās teritorijās ar dažādām augsnes īpašībām un dažādu gruntsūdens līmeni, tādēļ ir paredzama iespēja atšķirīgai kārtībai, ņemot vērā konkrētās kapsētas specifiku, kapavietu izvietojuma blīvumu un tamlīdzīgus faktorus. Savukārt deleģējuma apjoms ir pietiekami konkrētu un šauri definēts pašā likumprojektā.