Anotācija (ex-ante)

Eiropas Parlamenta un Padomes  2014. gada 4. februāra Direktīvas 2014/17/ES par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010  29. panta 9. punkts paredz, ka šī panta prasības nepiemēro kredītiestādēm, kurām ir atļauja saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/36/ES par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK Dokuments attiecas uz EEZ, vai citām finanšu iestādēm, kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem piemēro līdzvērtīgu atļauju izsniegšanas un uzraudzības režīmu dalībvalstis. Ar šo likumprojektu Direktīva 2014/17/ES netiek pārņemta.
Šobrīd saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 1.¹ daļu atbrīvojums no prasības patērētāja kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja atsevišķas licences saņemšanai ir noteikts atsevišķiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kuru darbībai ir jāsaņem licence un kuras darbības uzraudzību īsteno Latvijas Banka, tāpat tiesības sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumu ir noteiktas ar to darbību regulējošajiem normatīvajiem aktiem. Vienlaikus  līdzvērtīgas licencēšanas vai uzraudzības prasības jau ir noteiktas citiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kuriem jau šobrīd to nozares normatīvajos aktos ir noteiktas vai nākotnē varētu tikt paredzētas tiesības izsniegt kredītus. Tā, piemēram, Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 37. pants paredz tiesības licencētām maksājumu iestādēm sniegt noteikta veida kreditēšanas pakalpojumus. Tāpat, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 13. marta Direktīvas (ES) 2024/927, ar ko Direktīvas 2011/61/ES un 2009/65/EK groza attiecībā uz vienošanos par deleģēšanu, likviditātes riska pārvaldību, uzraudzības pārskatu sniegšanu, depozitāriju un turētājbanku pakalpojumu sniegšanu un aizdevumu izsniegšanu, ko veic alternatīvo ieguldījumu fondi 1. panta 7. punkta "b" apakšpunktā noteikto, šobrīd tiek izvērtēts noteikt tiesības sniegt kreditēšanas pakalpojumus arī licencētiem alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem. Ar šo likumprojektu Direktīva 2024/927 netiek pārņemta.
Ņemot vērā minēto, nolūkā nodrošināt vienlīdzīgus nosacījumus visiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kuri tiek pakļauti līdzvērtīgiem licencēšanas un uzraudzības pasākumiem, ko īsteno Latvijas Banka, ir nepieciešams papildināt izņēmuma uzskaitījumu, papildus licences saņemšanas atbrīvojumu paredzot arī citiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kuru darbībai ir saņemta Latvijas Bankas atļauja un, ja to speciālie darbību regulējošie normatīvie akti paredz tiesību sniegt kreditēšanas pakalpojumus. Šāds risinājums novērstu normatīvo aktu dublēšanos, mazinātu tiesību piemērošanas kolīziju risku un vienlaikus nodrošinātu atbilstību Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām.

Ar likumprojektu ir izdarīti grozījumi (papildinot Patērētāju tiesību aizsardzības likumu ar 8. panta 1.¹ daļas 7. punktu), nosakot, ka prasība saņemt speciālo atļauju (licenci) patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai neattiecas uz finanšu pakalpojumu sniedzēju, kura darbībai atļauju ir izsniegusi Latvijas Banka un kuram citos normatīvajos aktos ir paredzētas tiesības sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus.

Ņemot vērā, ka ar likumprojektu patērētāju kreditēšanas un citu finanšu pakalpojumu uzraudzības funkcijas tiek nodotas Latvijas Bankai, ir nepieciešams attiecīgi pārskatīt arī normatīvā regulējuma izdošanas deleģējumu.
Pašreiz spēkā esošais regulējums paredz deleģējumu Ministru kabinetam izdot ārējos normatīvos aktus jautājumos, kas tieši saistīti ar finanšu pakalpojumu sniegšanas kārtību un uzraudzību. Tomēr šāds risinājums nav optimāls situācijā, kad attiecīgās jomas praktisko uzraudzību īsteno neatkarīga finanšu sektora uzraudzības iestāde.
Nosakot deleģējumu Latvijas Bankai izdot noteikumus savas kompetences ietvaros, tiktu nodrošināta normatīvā regulējuma ciešāka sasaiste ar uzraudzības praksi un tirgus attīstības tendencēm, operatīvāka un elastīgāka regulējuma pilnveide, ņemot vērā finanšu tirgus dinamiku, kā arī vienota pieeja uzraudzībai un regulējumam vienas institūcijas ietvaros. Vienlaikus šāds risinājums stiprina Latvijas Bankas institucionālo neatkarību un spēju efektīvi īstenot tai uzticētās funkcijas.

Likumprojekts paredz, ka līdz ar funkciju nodošanu (ievērojot pārejas regulējumu, kurā noteikts, ka Latvijas Bankas noteikumi stājas spēkā 2028. gada 1. janvārī) turpmāk finanšu pakalpojumu jomā Latvijas Banka noteiks  (vai paredzēs tiesības) noteikt šādas prasības vai kārtību:
- prasības un kārtību speciālās atļaujas (licences) izsniegšanai, anulēšanai un darbības apturēšanai, tajā skaitā prasības par pamatkapitālu, prasības attiecībā uz kapitālsabiedrības padomes un valdes locekļiem, kā arī citas  prasības, kādām jāatbilst kapitālsabiedrībai, lai tā varētu saņemt speciālo atļauju (licenci);
- pirms patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas sniedzamās informācijas saturu un sniegšanas kārtību;
- papildu pakalpojumu sniegšanas nosacījumus;
- patērētāja kreditēšanas līgumam izvirzāmās prasības un tajā ietveramo informāciju;
- gada procentu likmes aprēķināšanas metodi;
- ārvalstu valūtas un mainīgās procentu likmes kredītu nosacījumus;
- patērētāja informēšanu kreditēšanas līguma darbības laikā;
- kredīta pirmstermiņa atmaksu un kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu;
- atsevišķiem kreditēšanas līgumu veidiem piemērojamās prasības;
- padoma došanai izvirzāmās prasības;
- kredīta starpnieku un kredīta starpnieku pārstāvju pienākumus;
- tiesisko regulējumu patērētāja kreditēšanai pret kustamas lietas ķīlu;
- hipotekārās pārkreditēšanas procesa īstenošanas kārtību un termiņus;
- kārtību, kādā kredīta starpnieki un kredīta starpnieku pārstāvji tiek reģistrēti reģistrā un izslēgti no reģistra, reģistrā iekļaujamo ziņu apjomu un to aktualizēšanas kārtību, profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas nosacījumus, kārtību, kādā notiek sadarbība ar citu Eiropas Savienības dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kā arī prasības kredīta starpniekiem un kredīta starpnieku pārstāvjiem;
- pirms līguma noslēgšanas sniedzamās un līgumā ietveramās informācijas saturu, tās sniegšanas kārtību, likumā paredzēto atteikuma tiesību īstenošanas termiņus un kārtību, patērētāja vai pakalpojuma sniedzēja tiesības un pienākumus atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā, kā arī atteikuma veidlapas paraugu un izņēmumus attiecībā uz patērētāju informēšanu un atteikuma tiesību izmantošanu finanšu pakalpojumu jomā;
- pirms līguma noslēgšanas sniedzamās un līgumā ietveramās informācijas saturu, tās sniegšanas kārtību, informācijas sniegšanas prasības tiešsaistes tirdzniecības vietām likumā paredzēto atteikuma tiesību īstenošanas termiņus un kārtību, patērētāja un pakalpojuma sniedzēja tiesības un pienākumus atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā, kā arī atteikuma veidlapas paraugu un izņēmumus attiecībā uz atteikuma tiesību - izmantošanu finanšu pakalpojumu jomā;
- kārtību, kādā norādāmas cenas finanšu pakalpojumiem.

Saskaņā ar Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta otro daļu Latvijas Bankas noteikumi juridiskā spēka hierarhijā ir pielīdzināmi Ministru kabineta noteikumiem. Tādējādi ar Latvijas Bankas noteikumiem var aizstāt spēkā esošos Ministru kabineta noteikumus.
Ja deleģējums noteikt kaut kādu regulējumu Patērētāju tiesību aizsardzības likumā būs dots Latvijas Bankai, tad atbildība par šā regulējuma izdošanu pilnībā gulstas uz Latvijas Banku (tai skaitā par ES tiesību akta pārņemšanu, ja ar Latvijas Bankas noteikumiem ir jāpārņem/jāievieš ES tiesību akts). Savukārt Ekonomikas ministrija ir politikas veidotājs un tai saglabāsies atbildība par tā regulējuma izstrādi, kas būs ietverts deleģējošā likumā (tai skaitā deleģējošajā likuma normā ietverto regulējumu). Tā ir vispārpieņemta prakse, kas darbojas jau šobrīd. Daudzi finanšu sektora likumi satur regulējumu jomā, par kuru politiku veido ministrija, bet vienlaikus šie likumi paredz arī deleģējumus Latvijas Bankai noteikt detalizētāku regulējumu. Šāda pieeja ir iespējama un tiks īstenota arī Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.
Ja būs attiecīga nepieciešamība, kā koordinējošo vai atbildīgo iestādi par konkrēta ES tiesību akta vai tā daļas ieviešanu/pārņemšanu ESTAPIKS datubāzē ir iespējams norādīt Latvijas Banku.
Ja likumdevējs pilnvaro Latvijas Banku noteikt regulējumu kādā jautājumā, Latvijas Banka nodrošina sabiedrības līdzdalības iespējas, tai skaitā nodrošina iespēju paust viedokli arī institūcijām, kuru kompetenci projekts skar vai varētu skart. Šai ziņā Latvijas Bankai ir saistošas Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktās prasības sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai tieši tāpat, kā tās ir saistošas Ministru kabinetam.
Paziņošanas pienākums Eiropas Komisijai par attiecīgo ES tiesību aktu pārņemšanu tiks nodrošināts tieši tāpat, kā tas līdz šim ir bijis nodrošināts attiecībā uz citiem Latvijas Bankas noteikumiem, ar kuriem tiek pārņemtas ES tiesību normas. Proti, Latvijas Banka informē par Latvijas Bankas noteikumu izdošanu ministriju, kura noteikta par koordinējošo institūciju konkrētā ES tiesību akta pārņemšanai, savukārt koordinējošā ministrija noziņo Eiropas Komisijai.
Valsts institūciju sadarbību jautājumos, kas saistīti ar Latvijas dalību ES lēmumu ierosināšanas, sagatavošanas un pieņemšanas procesā, tai skaitā par dalību ES Padomes darba grupās, lemj Vecāko amatpersonu sanāksme, kurā cita starpā piedalās arī Ekonomikas ministrija. Tādējādi ar Vecāko amatpersonu sanāksmes lēmumu tiek noteikts, kura iestāde turpmāk pārstāvēs Latviju par attiecīgo ES tiesību aktu Padomes darba grupās, tostarp arī jautājumos, kas saistīti ar patērētāju tiesību aizsardzību finanšu pakalpojumu jomā. Jebkurā gadījumā Ekonomikas ministrija kā atbilstošās politikas veidotāja piedalās ES lēmumu ierosināšanas, sagatavošanas un pieņemšanas procesā un pārstāv Latviju par attiecīgo ES tiesību aktu Padomes darba grupās.
Jautājumus pārkāpuma procedūru gadījumos, piemēram, gadījumos, ja tiks konstatēts, ka ES tiesību akts nav pareizi vai savlaicīgi pārņemts, risina saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada 12. jūlija noteikumiem Nr. 550 "Noteikumi par institūciju sadarbību Līguma par Eiropas Savienības darbību pārkāpuma procedūras ietvaros un pirms pārkāpuma procedūras ierosināšanas". Atbilstoši minēto Ministru kabineta noteikumu 4. punktam nostājas projektu un atbildes projektu parasti sagatavo tā institūcija, kura bija atbildīga par attiecīgā ES tiesību akta piemērošanu vai pārņemšanu. Attiecīgi, ja par atbildīgo būs nozīmēta Latvijas Banka, tad nostājas projektu un atbildes projektu gatavos Latvijas Banka. Ja par atbildīgo būs nozīmēta ministrija, tad atbildi vai nostāju gatavos ministrija.
 

Kapitālsabiedrība, kura vēlas saņemt speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, maksā valsts nodevu par licences izsniegšanu, kā arī ikgadējo valsts nodevu par kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja darbības uzraudzību.
Nododot patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības funkciju Latvijas Bankai, nav pamata turpmāk noteikt valsts nodevu par kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju licences izsniegšanu un ikgadējo darbības uzraudzību, jo atbilstoši Latvijas Bankas likumam, tās uzraudzītais finanšu tirgus dalībnieks saskaņā ar tā darbību regulējošajiem normatīvajiem aktiem veic maksājumu Latvijas Bankai, lai segtu tās izdevumus, kas tieši vai netieši saistīti ar finanšu tirgus un tā dalībnieku darbības regulēšanu un uzraudzību, noregulējuma piemērošanu un kompensāciju izmaksas sistēmu nodrošināšanu.

Likumprojektā paredzēts, ka:
1) kapitālsabiedrība, kura vēlas saņemt speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, maksā Latvijas Bankai 2500 euro par speciālas atļaujas (licences) saņemšanai iesniegto dokumentu un informācijas izskatīšanu;
2) kapitālsabiedrība, kas saņēmusi speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, maksā Latvijas Bankai 5000 euro gadā un papildus līdz 0,033 procentiem (ieskaitot) no kapitālsabiedrības vidējās patērētājiem izsniegto kredītu kredītportfeļa apjoma vērtības katrā kalendārā gada ceturksnī, bet kopējā tās maksa Latvijas Bankai nepārsniedz 100 000 euro gadā.

Likumprojektā noteiktās maksas par iesniegto dokumentu un informācijas izskatīšanu pirms speciālās atļaujas (licences) izsniegšanas un par kapitālsabiedrību, kas saņēmušas speciālo atļauju (licenci) uzraudzības veikšanu, ir balstītas uz līdzīga algoritma, kā tas tiek piemērots citiem finanšu tirgus dalībniekiem pēc vienlīdzības principa (piemēram, kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzēji, kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēji, maksājumu iestādes, elektroniskās naudas iestādes u.c.).
Maksa par dokumentu un informācijas izskatīšanu pirms atļaujas izsniegšanas nav noteikta par atļaujas izsniegšanu, bet ir paredzēta un tās apmērs ir noteikts tieši administratīvo izmaksu segšanai, kas rodas administratīvā procesa ietvaros izskatot iesniegto pieteikumu. Maksas veikšana nerada personai tiesības uz attiecīgo atļauju. Personai negatīva lēmuma gadījumā – ja prasītā atļauja tai netiek izsniegta – veiktā maksa par pieteikuma izskatīšanu personai netiek atmaksāta.

Kapitālsabiedrībai, kura vēlas saņemt speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, maksas par dokumentu un informācijas izskatīšanu apmērs Likumprojektā ir noteikts 2500 euro apmērā, kas atbilst šādas maksas apmēram, kāds ir noteikts citos likumos attiecībā uz citu finanšu tirgus dalībnieku, piemēram, maksājumu iestāžu, elektroniskās naudas iestāžu, alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieku un kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzēju, iesniegto dokumentu un informācijas izskatīšanu Latvijas Bankā līdzīgos gadījumos.  

Likumprojektā noteiktās maksas par uzraudzības veikšanu apmēra robežas attiecīgajam patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniedzējam ir noteiktas, lai segtu Latvijas Bankas izdevumus, tādēļ to apmērs galvenokārt atkarīgs no diviem faktoriem: attiecīgā finanšu tirgus segmenta uzraudzībai nepieciešamajiem resursiem un šī segmenta lieluma jeb finanšu tirgus dalībnieku skaita un patērētājiem izsniegto kredītu kredītportfeļa apjoma.
Finanšu tirgus dalībniekiem ir noteikts pienākums veikt obligātus  maksājumus Latvijas Bankas darbības finansēšanai, bet šo maksājumu pieļaujamais apmērs un aprēķināšanas kārtība atšķiras.

Likumprojektā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem paredzētā maksimālā maksa (noteikts procents no izsniegto kredītu kredītportfeļa apjoma) noteikta tāda pati kāda ir šobrīd kredītiestādēm un krājaizdevu sabiedrībām paredzētā maksa, ņemot vērā visu šo finanšu tirgus dalībnieku sniegto pakalpojumu savstarpēji salīdzināmo raksturu (attiecībā uz maksas apmēru skat. Kredītiestāžu likuma 100.¹ pantu, kas paredz, ka Latvijā reģistrēta kredītiestāde, citas dalībvalsts kredītiestādes filiāle Latvijā un ārvalsts kredītiestādes filiāle Latvijā maksā Latvijas Bankai līdz 0,033 procentiem (ieskaitot) no kredītiestādes vidējā aktīvu apmēra ceturksnī, un Krājaizdevu sabiedrību likuma 26.³ pantu, kas paredz, ka krājaizdevu sabiedrība maksā Latvijas Bankai līdz 0,033 procentiem (ieskaitot) no krājaizdevu sabiedrības vidējā aktīvu apjoma ceturksnī).

Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu uzraudzībai konsolidējoties Latvijas Bankā, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji tiks uzraudzīti vienlīdz kā pārējie finanšu tirgus dalībnieki, tostarp tie, kuri darbojas kreditēšanas pakalpojumu jomā. Kā secinājusi Satversmes tiesa 2020. gada 20. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-09-03 21. punktā, nav pieļaujama nepamatoti atšķirīga attieksme pret personu grupām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Uzraudzības maksas piemērošana vienai finanšu tirgus dalībnieku grupai, bet tās nepiemērošana citai finanšu tirgus dalībnieku grupai radītu Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertā vienlīdzības principa pārkāpumu. Līdz ar to patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu solidāri jāpiedalās uzraudzības izmaksu segšanā.

Likumprojektā paredzētā maksa par uzraudzības veikšanu tiek diferencēta atkarībā no kapitālsabiedrības vidējās patērētājiem izsniegto kredītu kredītportfeļa apjoma vērtības katrā kalendārā gada ceturksnī, tādējādi ļaujot tirgū darboties arī nelieliem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem (salīdzinājumam – šobrīd katram patērētāja kreditētājam, neatkarīgi no tā darbības apjoma, ir pienākums maksāt ikgadējo valsts nodevu par kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja darbības uzraudzību 55 000 euro apmērā (skat. Ministru kabineta 2011. gada 29. marta noteikumu Nr. 245 "Noteikumi par speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai" 50. punktu)).

Saskaņā ar Latvijas Bankas likuma 24. panta otro daļu Latvijas Banka nosaka Latvijas Bankas uzraudzīto finanšu tirgus dalībnieku maksājumu apmēru, kā arī šo maksājumu aprēķināšanas un veikšanas kārtību. Pamatojoties uz šo likumā ietverto deleģējuma normu Latvijas Banka 2022. gada 19. decembrī jau ir izdevusi noteikumus Nr. 235 "Noteikumi par finanšu tirgus dalībnieku maksājumu apmēru un šo maksājumu aprēķināšanas un veikšanas kārtību". Ņemot vērā šajā likumprojektā paredzēto un pamatojoties uz Latvijas Bankas likuma 24. panta otro daļu, Latvijas Banka papildinās minētos noteikumus ar regulējumu par maksas, ko maksā kapitālsabiedrība, kas saņēmusi speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, aprēķināšanas un veikšanas kārtību, paredzot, ka attiecīgais Latvijas Bankas noteikumu regulējums, kas attieksies uz kapitālsabiedrībām, kas saņēmušas speciālo atļauju (licenci)  patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, stāsies spēkā 2027. gada 1. janvārī.
Sagaidāms, ka kapitālsabiedrībai, kas saņēmusi speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, faktiski Latvijas Bankas noteikumos noteiktā maksa būs zemāka par likumprojektā noteikto maksimālo robežu, jo šī maksa tiek noteikta, lai nodrošinātu, ka no attiecīgā finanšu tirgus dalībnieku sektora iekasētā maksa kopumā nepārsniegtu Latvijas Bankas prognozētās faktiskās izmaksas attiecīgā finanšu tirgus dalībnieku sektora uzraudzībai.

Kapitālsabiedrībai, kura saņēmusi speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai šobrīd noteiktais ikgadējās valsts nodevas apmērs par kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja darbības uzraudzību saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 29. marta noteikumu Nr. 245 “Noteikumi par speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai” 50. punktu ir 55 tūkst. euro. Savukārt pēc Latvijas Bankas aplēsēm vidēji vienai kapitālsabiedrībai, kura saņēmusi speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, ikgadējā maksa Latvijas Bankai, kas būtu saistīta ar šīs kapitālsabiedrības uzraudzību, būtu vidēji aptuveni 22 500 t euro apmērā (sīkāk skat. anotācijas 2. sadaļā), un pēc Latvijas Bankas aplēsēm tikai divām lielākajām kapitālsabiedrībām (pēc to kredītportfeļa apmēra) šīs maksas apmērs pārsniegtu 55 000 euro gadā.  Savukārt pārējām kapitālsabiedrībām (kuru kredītportfeļa apmērs ir salīdzinoši zemāks) šīs maksas apmērs nesasniegtu Ministru kabineta 2011. gada 29. marta noteikumu Nr. 245 “Noteikumi par speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai” 50. punktā noteikto ikgadējās valsts nodevas apmēru.

Kredīta starpnieki un kredīta starpnieku pārstāvji maksā reģistrācijas valsts nodevu un ikgadējo uzraudzības valsts nodevu. Nododot kredītu starpnieku un kredīta starpnieku pārstāvju reģistrēšanas un uzraudzības funkciju Latvijas Bankai, nav pamata turpmāk noteikt valsts nodevu, bet jāparedz regulējums par maksu veikšanu Latvijas Bankai.

Likumprojektā paredzēts, ka kredīta starpnieks un kredīta starpnieka pārstāvis par reģistrācijai iesniegto dokumentu un informācijas izskatīšanu maksā Latvijas Bankai:
1) fiziska persona – 500 euro;
2) juridiska persona – 1000 euro.
Tāpat likumprojektā paredzēts, ka kredīta starpnieks un kredīta starpnieka pārstāvis maksā Latvijas Bankai ikgadēju maksu:
1) fiziska persona – 250 euro;
2) juridiska persona – 500 euro.

Likumprojektā noteiktās maksas par reģistrācijai iesniegto dokumentu un informācijas izskatīšanu un par reģistrēto kredīta starpnieku un kredīta starpnieku pārstāvju uzraudzības veikšanu ir saglabātas spēkā esošajā apmērā.
Maksa par dokumentu un informācijas izskatīšanu pirms reģistrācijas nav noteikta par reģistrācijas veikšanu, bet ir paredzēta tieši administratīvo izmaksu segšanai, kas rodas administratīvā procesa ietvaros izskatot iesniegto pieteikumu. Maksas veikšana nerada personai tiesības uz reģistrāciju. Personai negatīva lēmuma gadījumā – ja prasītā reģistrācija tiek atteikta – veiktā maksa par pieteikuma izskatīšanu personai netiek atmaksāta.
Likumprojektā noteiktā maksa par uzraudzības veikšanu kredīta starpniekam un kredīta starpnieka pārstāvim ir noteikta, lai segtu Latvijas Bankas izdevumus.

Saskaņā ar Latvijas Bankas likuma 24. panta otro daļu Latvijas Banka nosaka Latvijas Bankas uzraudzīto finanšu tirgus dalībnieku maksājumu apmēru, kā arī šo maksājumu aprēķināšanas un veikšanas kārtību. Pamatojoties uz šo likumā ietverto deleģējuma normu, Latvijas Banka 2022. gada 19. decembrī jau ir izdevusi noteikumus Nr. 235 "Noteikumi par finanšu tirgus dalībnieku maksājumu apmēru un šo maksājumu aprēķināšanas un veikšanas kārtību". Ņemot vērā šajā likumprojektā paredzēto un pamatojoties uz Latvijas Bankas likuma 24. panta otro daļu, Latvijas Banka papildinās noteikumus ar regulējumu par maksas, ko maksā kredīta starpnieks un kredīta starpnieka pārstāvis, veikšanas kārtību, paredzot, ka noteikumos ietvertais regulējums, kas attieksies uz kredīta starpniekiem un kredīta starpnieku pārstāvjiem, stāsies spēkā 2027. gada 1. janvārī.

Eiropas Savienības normatīvo aktu prasības nosaka nepieciešamību stiprināt vienotu finanšu tirgus uzraudzību un pārkāpumu ziņošanas mehānismus.
Prasība veidot ziņošanas par pārkāpumu finanšu jomā mehānismus ir saistīta gan ar regulējumu nelikumīgas finanšu līdzekļu legalizācijas, krāpniecības un kukuļošanas apkarošanas jomās, gan ar augošo izpratni biznesa vidē par labas pārvaldības nozīmi un riskiem reputācijai un veiksmīgai komercdarbībai.
Šāda ziņošanas mehānisma mērķis ir izveidot skaidru, viegli pieejamu un drošu veidu, kā finanšu tirgus dalībnieka darbinieki var informēt par pārkāpumiem un riskiem, kurus tie novēro, veicot darba pienākumus. To var nodrošināt, nosakot, par kādiem pārkāpumiem nodarbinātie var ziņot, kam un kādā veidā, un kā šie pārkāpumi tiks izskatīti.
Ziņošanas par pārkāpumiem finanšu pakalpojumu jomā prasība vairos finanšu tirgus dalībnieka darbinieku izpratni, ka ziņošana par pārkāpumu darba devēja darbībā ir ne tikai darba devēja vai darbinieka interesēs, bet arī sabiedrības interesēs, piemēram, lai finanšu tirgus dalībnieka darbība atbilstu normatīvu prasībām un bizness būtu precīzs, godīgs, skaidrs un patiess. Ziņošanas par pārkāpumiem patērētāju kreditēšanas, kā arī kredītu starpniecības sektorā mehānisma izveidošana ir būtisks elements, lai ne tikai tiktu novērsti Patērētāju tiesību aizsardzības likuma un uz šā likuma pamata izdoto Latvijas Bankas noteikumu, kā arī tieši piemērojamo Eiropas Savienības tiesību aktu attiecīgajā jomā iespējamie un faktiskie pārkāpumi, bet arī tiktu stiprināta patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja, kredīta starpnieka vai kredīta starpnieka pārstāvja laba pārvaldība, atklāta un godīga iekšējā vide.

Lai sekmētu finanšu tirgus caurskatāmību un stiprinātu uzraudzības efektivitāti, likumprojektā paredzēts papildināt Patērētāju tiesību aizsardzības likumu ar 25.³ pantu, kas nosaka kārtību ziņošanai par iespējamiem patērētāju tiesību pārkāpumiem finanšu pakalpojumu jomā. Šāda ziņošanas sistēma nodrošina iespēju finanšu tirgus dalībniekiem, patērētājiem un citiem interesentiem informēt uzraugošo institūciju par potenciālām neatbilstībām tiesību aktiem, pārkāpumiem vai riskiem, kas var kaitēt finanšu tirgus dalībnieku interesēm vai apdraudēt finanšu tirgus stabilitāti.
Likumprojektā ietvertā 25.³ panta trešā daļa paredz deleģējumu Latvijas Bankai noteikt kārtību, kādā iesniedzami ziņojumi par iespējamiem un faktiskiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma un uz šā likuma pamata izdoto Latvijas Bankas noteikumu pārkāpumiem, kā arī kā tie tiek apstrādāti un izskatīti, vienlaikus nodrošinot ziņotāju interešu aizsardzību un konfidencialitāti.
Latvijas Banka jau šobrīd uztur šāda veida ziņošanas sistēmu. Šāds pienākums ziņot Latvijas Bankai jau izriet no citiem normatīvajiem aktiem, piemēram, Alternatīvo ieguldījumu fondu un to pārvaldnieku likuma un Ieguldījumu pārvaldības sabiedrību likuma. 
Lai ieviestu likumprojektā veiktos papildinājumus, Latvijas Banka veiks grozījumus 2024. gada 11. novembra noteikumos Nr. 337 "Noteikumi par kārtību, kādā persona var iesniegt un Latvijas Banka izskata ziņojumu par finanšu tirgu regulējošo normatīvo aktu iespējamiem vai faktiskiem pārkāpumiem", nosakot grozījumu spēkā stāšanos 2027. gada 1. janvārī.

Patērētāju tiesību aizsardzības likums paredz administratīvo atbildību patērētāju tiesību aizsardzības, tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas jomā. PTAC par noteiktiem pārkāpumiem arī finanšu pakalpojumu jomā piemēro atbildību administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros. Par atsevišķiem pārkāpumiem finanšu pakalpojumu jomā, par kuriem atbildību piemēro PTAC, paredzēta arī Valsts policijas un pašvaldības policijas kompetence administratīvo pārkāpumu procesā.
Latvijas Banka administratīvajai atbildībai līdzīgos piespiedu ietekmēšanas līdzekļus (sankcijas) piemēro Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Likumprojektā ir paredzēts mainīt līdzšinējo sankciju piemērošanas pieeju par Patērētāju tiesību aizsardzības likuma pārkāpumiem, proti, paredzēt visiem finanšu tirgus dalībniekiem, tai skaitā arī patērētāja kreditētājiem, kredīta starpniekiem un kredīta starpnieku pārstāvjiem, piemērot sankcijas un uzraudzības pasākumus saskaņā ar Administratīvā procesa likumu. Šāda izvēle balstīta gan uz Latvijas Bankas līdzšinējo sankciju piemērošanas procesu, gan vēsturisko finanšu tirgus uzraudzības specifiku.

Patērētāju tiesību aizsardzību finanšu pakalpojumu jomā šobrīd īsteno PTAC un saskaņā ar nozaru likumos ietverto regulējumu (piemēram, Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu, Reklāmas likumu un Preču un pakalpojumu piekļūstamības likumu) atbildību par pārkāpumiem piemēro saskaņā ar Administratīvā procesa likumu. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma IX nodaļā paredzētie normatīvo aktu pārkāpumi ir vienīgie, par kuriem PTAC piemēro atbildību saskaņā ar Administratīvās atbildības likumu. Šāda situācija attiecīgi rada nepieciešamību īstenot dažādus atbildības piemērošanas procesus vienā iestādē, dažkārt arī attiecībā uz vienu uzraugāmo subjektu, kura darbībā vienlaikus var tikt konstatēti normatīvo aktu prasību pārkāpumi dažādās jomās, par kuriem atbildība būtu piemērojama atšķirīgā procesuālajā kārtībā, pieņemami vairāki lēmumi par atbildības piemērošanu, kuri turklāt tālāk ir pārsūdzami atšķirīgās tiesās.

Par atsevišķiem pārkāpumiem finanšu pakalpojumu jomā, par kuriem atbildību piemēro PTAC, paredzēta arī Valsts policijas un pašvaldības policijas kompetence administratīvo pārkāpumu procesā, piemēram, par likuma 37. panta otrajā daļā minētajiem pārkāpumiem, kas izpaužas kā normatīvajos aktos noteikto prasību neievērošana, kuras piemērojamas patērētāja kreditēšanai pret kustamas lietas ķīlu un likuma 37. panta trešajā daļā minētajiem pārkāpumiem, kas izpaužas kā noteikto darba laika prasību neievērošana patērētāju kreditēšanā.

Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas informācijas centra sniegto informāciju, tās uzturētajā Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmā nav ziņu, ka par likuma 37. panta otrajā un trešajā daļā paredzētajiem pārkāpumiem PTAC, Valsts policija vai pašvaldības policija jebkad kopš 2021. gada (kad minētās normas stājās spēkā) būtu uzsākusi kādu administratīvā pārkāpuma procesu vai piemērojusi administratīvo sodu. Tādējādi konkrētās sodu normas, kuras ir piemērojamas administratīvo pārkāpumu procesā noteiktajā procesuālajā kārtībā, faktiski nekad nav tikušas piemērotas.

Likumprojektā, lai novērstu dažādu procesu īstenošanu attiecībā patērētāju tiesību aizsardzības finanšu pakalpojumu jomā nodrošināšanu, paredzētais atbildības piemērošanas modelis ir paredzēts konsekvents ar Latvijas Bankas līdzšinējo administratīvo sankciju piemērošanas sistēmu finanšu tirgū, tādējādi nodrošinot iespējami vienotu praksi un paredzamību uzraudzītajiem finanšu tirgus dalībniekiem. Latvijas Bankas kā finanšu tirgus un tā dalībnieku uzraudzības iestādes mērķis ir panākt, lai finanšu tirgus dalībnieks ievēro vai izpilda likumā noteiktās prasības. Izdodot administratīvo aktu, kas uzliek pienākumu novērst pārkāpumu, finanšu tirgus dalībniekam tiek dots saprātīgs laiks pārkāpuma novēršanai. Finanšu tirgus dalībniekiem adresēto administratīvo aktu piespiedu izpilde tiek īstenota Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, kas regulē administratīvo aktu piespiedu izpildi (aizvietotājizpilde, piespiedu nauda, tiešais spēks).

Ņemot vērā minēto, ir pamatoti nodrošināt vienveidīgu kārtību – finanšu tirgus uzraudzības sankcijas un uzraudzības pasākumus atbilstoši vēsturiskajai pieejai šajā sektorā un līdzšinējai praksei piemērot administratīvā procesa ietvaros.

Likumprojektā administratīvo sankciju apmērs ir saglabāts, tiešā veidā pārņemot esošā Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 37. panta otrajā, trešajā, astotajā un devītajā daļā minēto regulējumu.

Pēc patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju un kredīta starpnieku un to pārstāvju jomas uzraudzības funkciju nodošanas Latvijas Bankai ir būtiski nodrošināt konsekventu administratīvā atbildības piemērošanas modeli arī jomās, kurās administratīvā atbildība ir bijusi paredzēta Patērētāju tiesību aizsardzības likuma IX nodaļā.

Patērētāju kreditēšana, kreditēšana pret kustamas lietas ķīlu, hipotekārā kreditēšana un kredīta starpniecība ir finanšu pakalpojumi, kas pēc būtības, riska pakāpes un uzraudzības ietekmes ir pielīdzināmi citām finanšu nozarēm, kuras jau ir Latvijas Bankas uzraudzībā un arī kurās Latvijas Bankai jau ir kompetence piemērot administratīvo atbildību par nozares regulējuma prasību pārkāpumiem.

Tā kā Latvijas Banka pārņem Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetenci attiecībā uz likuma 37. panta otrajā, trešajā, astotajā un devītajā daļā minētajiem pārkāpumiem, tad likumprojektā atbilstoši izstrādāts 36.¹ pants, pārņemot minētos pārkāpumus Latvijas Bankas kompetencē. Attiecīgi likuma 37. pantā izslēgta otrā, trešā, astotā un devītā daļa, kurās bija paredzēta administratīvā atbildība par nelicencētu darbību patērētāju kreditēšanā vai kredītu starpniecībā, kā precizētas iestāžu kompetences robežas administratīvā pārkāpuma procesā, kas noteiktas  likuma 38. pantā, izslēdzot pirmajā daļā paredzēto PTAC kompetenci attiecībā uz atbildības piemērošanu par likuma 37. panta otrajā, trešajā, astotajā un devītajā daļā minētajiem pārkāpumiem, trešajā un ceturtajā daļā izslēdzot arī Valsts policijas un pašvaldības policijas kompetenci attiecībā uz 37. panta otrajā un trešajā paredzētajiem pārkāpumiem, kura nekad attiecīgo normu darbības laikā nav tikusi īstenota, piemērojot administratīvo atbildību, kā arī izslēdzot sesto daļu, kur saistībā ar likuma 37. panta devītajā daļā minētajiem pārkāpumiem (nelicencētu darbību patērētāju kreditēšanā) paredzēta arī citu iestāžu (valsts policijas vai pašvaldības policijas) kompetence administratīvā pārkāpuma procesā (proti, administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšana un lietas materiālu nosūtīšana izskatīšanai PTAC). Ņemot vērā, ka Latvijas Banka par nelicencētu darbību patērētāju kreditēšanā atbildību piemēros administratīvajā procesā, gadījumos, kad valsts policija vai pašvaldības policija konstatētu faktus, kas norāda uz iespējamu nelicencētu darbību patērētāja kreditēšanā, tai nebūs pienākuma uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu un veikt procesuālās darbības, bet par konstatētajiem faktiem būs jāsniedz informācija Latvijas Bankai, lai Latvijas Banka savas kompetences ietvaros varētu lemt par administratīvās lietas ierosināšanu. Līdzīgi valsts policija vai pašvaldības policija rīkotos gadījumā, ja tā konstatētu faktus, kas liecinātu par normatīvajos aktos noteikto prasību neievērošanu, kuras piemērojamas patērētāja kreditēšanai pret kustamas lietas ķīlu vai darba laika prasību neievērošana patērētāju kreditēšanā. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas informācijas centra sniegto informāciju, tās uzturētajā Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmā nav ziņu, ka arī par likuma 37. panta devītajā daļā paredzētajiem pārkāpumiem PTAC, Valsts policija vai pašvaldības policija jebkad kopš 2021. gada (kad minētās normas stājās spēkā) būtu uzsākusi kādu administratīvā pārkāpuma procesu vai piemērojusi administratīvo sodu.

Likumprojekts papildina likumu ar jaunu VIII1 nodaļu "Atbildība par patērētāju tiesību pārkāpumiem finanšu pakalpojumu jomā", tostarp ar 36.¹ pantu, nosakot administratīvo atbildību par šādiem pārkāpumiem:
1) par to prasību neievērošanu, kuras piemērojamas patērētāja kreditēšanai pret kustamas lietas ķīlu (piemēram, Ministru kabineta 2016. gada 25. oktobra noteikumu Nr. 691 "Noteikumi par patērētāja kreditēšanu" IX nodaļā "Prasības, kas piemērojamas patērētāja kreditēšanai pret kustamas lietas ķīlu" noteiktās prasības – prasība sniegt pakalpojumu tikai ēkā vai ēkas daļā, prasība nodrošināt atbilstošu ķīlu uzglabāšanu, prasības apsardzei, signalizācijai un videonovērošanai, prasības ķīlu uzskaitei, nosacījumus, ko aizliegts pieņemt par ķīlu, prasības kredīta devēja atbildības apdrošināšanai u.c.);
2) par normatīvajos aktos noteiktā aizlieguma noslēgt patērētāja kreditēšanas līgumu noteiktā laikā pārkāpšanu (skaidrāk formulējot līdzšinējo pārkāpuma sastāvu – darba laika prasību neievērošanu patērētāju kreditēšanā, jo likuma 8.panta 2.¹ daļa aizliedz noslēgt patērētāja kreditēšanas līgumu laikā no pulksten 23.00 līdz 7.00);
3) par kredīta starpnieka un kredīta starpnieka pārstāvja, kas piedāvā patērētājam kredītu, kura atmaksa nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku vai kura mērķis ir iegūt vai saglabāt tiesības uz nekustamo īpašumu, darbību bez reģistrēšanās Kredīta starpnieku un kredīta starpnieku pārstāvju reģistrā;
4) par patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanu bez speciālās atļaujas (licences), vai par patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanas turpināšanu pēc speciālās atļaujas (licences) atņemšanas vai anulēšanas.

Saskaņā ar minētajām tiesību normām soda naudas apmērs ir saglabāts tādā pašā apmērā, kāds tas šobrīd ir paredzēts likuma 37. pantā, pārrēķinot soda vienības uz soda naudas summu, kuru Latvijas Banka būs tiesīga piemērot Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Par to prasību neievērošanu, kuras piemērojamas patērētāja kreditēšanai pret kustamas lietas ķīlu un par normatīvajos aktos noteiktā aizlieguma noslēgt patērētāja kreditēšanas līgumu noteiktā laikā pārkāpšanu (noteikto darba laika prasību neievērošanu patērētāju kreditēšanā) likumprojektā tiek paredzēts piemērot arī brīdinājumu. Administratīvā procesa likuma 4. panta trešā daļa nosaka, ka administratīvajam aktam un iestādes faktiskajai rīcībai jāatbilst šā panta pirmajā daļā minētajiem vispārējiem tiesību principiem. Attiecīgi piemērojot brīdinājumu vai soda naudu, Latvijas Banka vērtēs pārkāpuma raksturu, būtiskumu, ietekmi, nodrošinot samērīgumu ar izdarīto pārkāpumu un sasniedzot taisnīgāko rezultātu.
Administratīvā procesa likums pieļauj administratīvo sankciju piemērošanu gan juridiskajām, gan fiziskajām personām, ja to rīcība vai bezdarbība ir cēloniski saistāma ar konstatēto pārkāpumu, tādēļ iespējas piemērot soda naudu saglabāšana fiziskām personām, tostarp juridiskās personas valdes locekļiem, pilnsabiedrības biedriem vai citām par pārkāpumu atbildīgajām personām, ir pamatota un atbilst arī Latvijas Bankas praksei līdzīgos sankciju piemērošanas gadījumos.

Arī Eiropas Savienībā šāda prakse ir atzīta kā efektīva, samērīga un atturoša, ja ir konstatējama konkrētas personas atbildība par pārkāpuma rašanos. Tāpat arī citos finanšu nozares likumos un Latvijas Bankas sankciju politikā ir nostiprināta šāda pieeja. Fizisko personu sodīšana nenotiek automātiski, bet gan tikai tad, ja, izvērtējot faktiskos apstākļus, konstatēta personas vainojama rīcība, bezdarbība vai nolaidība un skaidra cēloņsakarība ar pārkāpumu. Tā ir samērīga prakse, jo veicina sankciju atturošo efektu un veicina atbildīgu pārvaldību, vienlaikus saglabājot individuālu un pamatotu sankciju piemērošanu. Papildus var atzīmēt, ka Latvijā šobrīd nav neviena fiziska persona kā kredītu starpnieks, bet ir citu Eiropas Savienības valstu pārstāvji jau ir reģistrējušies kā kredītu starpnieki. Likums paredz, ka kredīta starpnieki var būt arī fiziskas personas.

Vienlaikus ir nozīmīgi arī tas, ka noteiktie sankciju griesti iezīmē tikai maksimālo apmēru. Sankcijas apmērs netiek piemērots automātiski, likumā ietvertais apmēra ietvars kalpo kā robežlielums, kas nepieciešams, lai visās situācijās nodrošinātu sankciju atturošo efektu arī nopietnu pārkāpumu gadījumos. Katrā konkrētajā lietā sankcijas apmērs tiek noteikts individuāli, ievērojot administratīvā procesa principus, tostarp samērīguma principu.

Saskaņā ar Latvijas Bankas likumu, nosakot sankciju, tiek vērtēti visi būtiskie apstākļi – pārkāpuma raksturs un smagums, tā ilgums, vainas forma, gūtais labums, personas sadarbība ar uzraudzības iestādi, kā arī tās finansiālais stāvoklis. Šāda individualizēta pieeja nodrošina, ka sankcija ir taisnīga un konkrētajai situācijai atbilstoša, nepārsniedzot nepieciešamo apmēru leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Tādējādi sankciju sistēma kopumā nodrošina līdzsvaru starp sabiedrības interesi efektīvi aizsargāt patērētājus un finanšu tirgus stabilitāti, no vienas puses, un personu tiesībām uz taisnīgu un individuāli izvērtētu attieksmi, no otras puses. Maksimālais sankcijas apmērs pilda atturošu funkciju, savukārt faktiskā sankcija vienmēr tiek pielāgota konkrētajiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem.

Tādējādi sankciju maksimālā apmēra noteikšana iepriekš minētajā apmērā patērētāju tiesību aizsardzības jomā nepaplašina līdz šim noteikto tiesisko pienākumu loku, bet nodrošina vienveidīgu uzraudzības praksi visā finanšu sektorā. Tas stiprina tiesisko noteiktību, veicina uzticēšanos uzraudzības sistēmai un atbilst gan Satversmes tiesas atziņām, gan Eiropas Savienības tiesību prasībām par sankciju atturošo un preventīvo efektu. Tādējādi, noteiktie sankciju apmēri nodrošinās efektīvu patērētāju tiesību aizsardzību un prasību ievērošanu.

Vienlaikus būtiski uzsvērt, ka ar likumprojektu netiek paplašināts komersantu, kuri sniedz finanšu pakalpojumus patērētājiem, tiesisko pienākumu loks. Ar likumprojektu netiek ieviestas jaunas prasības vai ierobežojumi attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu vai piemērotas tādas tiesiskās prasības, kas līdz šim nav bijušas attiecināmas uz likuma subjektiem. Tādējādi regulējums nepasliktina attiecīgo komersantu tiesisko stāvokli un nerada papildus prasības vai pienākumus.
 
Svarīgs sistēmas elements ir arī fizisko personu atbildības nodrošināšana. Praksē juridiskas personas pārkāpumi ir cieši saistīti ar konkrētu fizisku personu – valdes locekļu, atbildīgo amatpersonu vai darbinieku – rīcību vai bezdarbību. Iespēja piemērot sankcijas arī šīm personām nodrošina, ka atbildība nav tikai formāla, bet tiek vērsta pret faktiskajiem lēmumu pieņēmējiem. Tas atbilst arī Eiropas Savienības tiesību prasībām attiecībā uz efektīvu, samērīgu un atturošu sankciju sistēmu finanšu tirgū. Latvijas Bankai, piemērojot likumprojektā paredzētās tiesību normas, būs pienākums novērtēt katru gadījumu individuāli, lai atbildību par to pašu nodarījumu vienlaikus nepiemērotu gan juridiskai personai, gan fiziskai personai (piemēram, konkrētās juridiskās personas valdes loceklim). Lai arī saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības tiesas atziņām šāda situācija varētu būt pieļaujama, tā var radīt ne bis in idem (divkāršas sodīšanas par vienu un to pašu faktu) principa pārkāpuma risku. Ņemot vērā to, ka Latvijas Bankas likuma 62. panta ceturtā daļa noteic Latvijas Bankas padomei pienākumu izdot ieteikumus administratīvo sankciju noteikšanai un publicēt šos ieteikumus Latvijas Bankas tīmekļvietnē (aktuālā šo ieteikumu redakcija ir pieejama vietnē: https://datnes.latvijasbanka.lv/tiesibu-akti/p403-3_Ieteikumi_sankciju_piemerosanai.pdf), tad šie ieteikumi pēc likumprojekta spēkā stāšanās būs attiecīgi papildināmi, lai tie būtu izmantojami arī likumprojektā paredzēto administratīvo sankciju piemērošanai.

Likumprojekts ir papildināts ar normu, kas noteic, ka Latvijas Bankas lēmumu tā adresāts var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Minētā kārtība ir salāgota ar procesuālo kārtību, kādā šobrīd tiek pārsūdzēti PTAC lēmumi, kas pieņemti Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā saskaņā ar nozaru likumiem, piemēram, Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu, Reklāmas likumu un Preču un pakalpojumu piekļūstamības likumu, un kādā tiks pārsūdzēti arī Latvijas Bankas ar saskaņā ar minētajiem likumiem pieņemtie lēmumi, kas vērsti uz patērētāju tiesību aizsardzību finanšu pakalpojumu jomā.

Likumprojekts paredz noilguma termiņu lietu ierosināšanai, paredzot Latvijas Bankai terminētu laika posmu, lai reaģētu uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju un kredīta starpnieku un to pārstāvju pārkāpumiem finanšu pakalpojumu jomā.

Vispārējais regulējums, kas noteikts Administratīvās atbildības likuma 118. panta pirmajā daļā, paredz, ka administratīvā pārkāpuma procesu var uzsākt ne vēlāk kā viena gada laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas. Tomēr finanšu tirgus jomā, kas jau ir Latvijas Bankas kompetencē, ir noteikti ievērojami garāki termiņi. Piemēram, Kolektīvās finansēšanas pakalpojumu likuma 14. pants un Vērtspapīrošanas likuma 29. pants paredz, ka iestāde ir tiesīga ierosināt lietu ne vēlāk kā piecu gadu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas.

Ņemot vērā, ka patērētāju tiesību pārkāpumi finanšu pakalpojumu jomā var būt sarežģīti, sistēmiski un to atklāšanai var būt nepieciešams ilgāks laiks, samērīgs risinājums būtu pietuvināts finanšu sektora regulējumam. Noilguma termiņš lietas ierosināšanai nodrošina pietiekamu laiku, lai identificētu un izmeklētu pārkāpumus. Tai skaitā arī komplicētus un slēptus pārkāpumus, kas atbilstu šādu lietu specifikai. Tomēr likumprojekta izstrādes gaitā ir secināts, ka tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai būtu lietderīgi saglabāt esošos termiņus, un noteikt, ka par likumprojektā paredzētajiem pārkāpumiem Latvijas Banka ir tiesīga ierosināt lietu viena gada laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas, bet, ja pārkāpums ir ilgstošs, — no pārkāpuma izbeigšanas dienas.

Attiecībā uz lēmuma pieņemšanas termiņu pēc lietas ierosināšanas pastāv vairāki modeļi:
1) Vispārējais administratīvo pārkāpumu regulējums: Administratīvās atbildības likuma 133. pants nosaka viena mēneša termiņu, ko objektīvu iemeslu dēļ var pagarināt līdz četriem mēnešiem. Tiesu prakse apstiprina, ka šī termiņa nokavēšana pati par sevi nav pamats lēmuma atcelšanai, ja vien nav pārkāpts Administratīvās atbildības likuma 119. panta pirmās daļas 12. punktā noteiktais absolūtais deviņu mēnešu termiņš no procesa uzsākšanas dienas.
2) Speciālais regulējums patērētāju tiesību jomā (līdzšinējā PTAC prakse): Piemēram, Reklāmas likumā, ir noteikts sešu mēnešu termiņš lēmuma pieņemšanai, ko objektīvu iemeslu dēļ var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem.
3) Finanšu sektora regulējums attiecībā uz Latvijas Bankas kompetencē esošajām lietām: Piemēram, Kolektīvās finansēšanas pakalpojumu likuma 14. pants un Vērtspapīrošanas likuma 29. pants nosaka, ka lēmumu var pieņemt divu gadu laikā no lietas ierosināšanas dienas, un šo termiņu objektīvu iemeslu dēļ var pagarināt līdz trim gadiem.

Tādējādi samērīgs vidusceļš likumprojektā ietvertā regulējuma piemērošanai būtu divpakāpju sistēma, kas apvieno efektivitātes prasību ar iespēju izmeklēt sarežģītas lietas. Proti, iespējami piemērotākais un lietderīgākais risinājums būtu noteikt sākotnējo lēmuma pieņemšanas termiņš – seši mēneši, kas kalpotu kā standarts vairumam lietu. Šo termiņu ar motivētu lēmumu varētu pagarināt uz laiku līdz diviem gadiem, ja to pamato objektīvi iemesli, piemēram, lietas sarežģītība, liels informācijas apjoms vai nepieciešamība veikt ekspertīzi.

Tomēr, ņemot vērā, ka šobrīd Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 37. panta otrajā, trešajā, astotajā un devītajā daļā paredzēto sankciju piemērošana tiek īstenota Administratīvās atbildības likumā noteiktajos lietu izskatīšanas termiņos, piemērojot arī minētajā likumā noteikto noilguma termiņu, likumprojektā, līdzīgi kā pārkāpumu sastāvus un sankciju apmēru, ir paredzēts saglabāt arī attiecīgos termiņus lietu ierosināšanai un lēmumu pieņemšanai. Administratīvās atbildības likumā ietvertais regulējums jau paredz izņēmuma gadījumu ar ilgāku termiņu lēmuma pieņemšanai, ja ir nepieciešams veikt ekspertīzi, proti, ka šādos gadījumos lēmums pieņemams sešu mēnešu laikā no lietas uzsākšanas dienas.

Tādējādi viena gada termiņš lietas ierosināšanai no pārkāpuma izdarīšanas dienas un viena mēneša termiņš sankciju piemērošanai, ar iespēju to pagarināt līdz četriem mēnešiem, kā arī sešu mēnešu termiņš lēmuma pieņemšanai, ja lietā ir nepieciešams veikt ekspertīzi, likumprojektā ir paredzēts, lai saglabātu tiesisko stabilitāti attiecīgajā jomā, ļautu Latvijas Bankai īstenot tai deleģētās funkcijas finanšu sektora uzraudzībā, vienlaikus izvērtējot konkrētā regulējuma efektivitāti un piemērotību finanšu tirgum. Tiesiskā noteiktība finanšu tirgus dalībniekiem, proti, noteikta laika robežu esība stimulē reaģēšanu uz pārkāpumiem (lietas ierosināšanu) un lēmuma pieņemšanu, kas pārkāpumu gadījumā finanšu tirgus dalībniekiem ļauj rēķināties ar sekām paredzamā nākotnē.

Neatkarīgi no normatīvajos aktos noteiktajiem termiņiem, tiesu prakse konsekventi uzsver, ka iestādei visā procesa gaitā ir jāievēro saprātīga termiņa princips, kas izriet no labas pārvaldības principa. Ja speciālais likums nenoteic konkrētu termiņu, iestādei administratīvais akts ir jāizdod saprātīgā termiņā, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus.
Tiesas ir atzinušas, ka pat tad, ja iestāde iekļaujas maksimālajā pagarinātajā termiņā (piemēram, divos gados), nepamatota vilcināšanās šī termiņa ietvaros ir būtisks procesuāls pārkāpums. Tiesa ir atcēlusi lēmumu, konstatējot, ka pēc šķēršļu novēršanas iestāde vairāk nekā deviņus mēnešus nav pieņēmusi lēmumu, atzīstot, ka tas nav saprātīgs termiņš. Tādējādi termiņa pārsniegšana bez pietiekama pamatojuma var būt pietiekams iemesls lēmuma atcelšanai.

Tādējādi arī termiņa pagarināšanai ir jābūt pamatotai ar objektīviem iemesliem, kas saistīti ar lietas apstākļu noskaidrošanu, nevis lai dotu iespēju negodprātīgam komercprakses īstenotājam vilcināt soda naudas piemērošanu. Likumprojektā paredzētais regulējums līdzsvarotu nepieciešamību pēc efektīvas un savlaicīgas patērētāju tiesību aizsardzības ar iestādes vajadzību rūpīgi izmeklēt konkrētos pārkāpumus.

Finanšu tirgus jomā Eiropas Savienības tiesību aktu regulējums sistemātiski ietver pieeju, ka dalībvalstij jānodrošina, lai kompetentā iestāde var īstenot uzraudzības pasākumus un administratīvos pasākumus, kā arī piemērot administratīvās sankcijas par pārkāpumiem. Tādējādi uzraudzības un sodīšanas funkcijas ir cieši saistītas kā vienas sistēmas secīgi posmi.
Lai arī Latvijas tiesību sistēmā administratīvie sodi un citas sodoša (krimināltiesiska) rakstura administratīvās sankcijas tiek nošķirtas no vispārīgā uzraudzības vai kontroles procesa, finanšu tirgus dalībnieku uzraudzības iestādes tradicionāli ir īstenojušas arī administratīvo sankciju piemērošanas funkciju. Šāda kārtība ir bijusi īstenota PTAC, kurai ir tiesības uzraudzīt patērētāju tiesību aizsardzību, tai skaitā finanšu pakalpojumu jomā, ka arī piemērot atbildību saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma IX nodaļas prasībām, tā arī Latvijas Bankā, kur nozaru normatīvie akti paredz Latvijas Bankai gan finanšu tirgus dalībnieku uzraudzības kompetenci, gan administratīvo sankciju piemērošanas kompetenci. Minētās funkcijas tiek iestādes ietvaros tiek nošķirtas, nodrošinot, ka darbinieki, kuri īsteno uzraudzību, neveic sodīšanas funkciju.
Latvijas Bankas īstenotais finanšu tirgus dalībnieku darbības uzraudzības modelis paredz, ka uzraudzības darbību rezultātā, ja tiek konstatēti pārkāpumi, par kuriem piemērojamas administratīvās sankcijas, šo sankciju piemērošanu īsteno atbilstoši eksperti tajā pašā iestādē, kuri nav bijuši iesaistīti uzraudzības procesā. Arī konkrētajā gadījumā, nosakot Latvijas Banku par “kompetento iestādi” patērētāju tiesību aizsardzības jomā attiecībā uz finanšu pakalpojumu sniegšanu, secīgi arī Latvijas Bankai ir nododama administratīvo sankciju piemērošanas kompetence attiecīgajā jomā.

Lai nodrošinātu patērētāja kreditētāju, kredīta starpnieku un kredīta starpnieka pārstāvju uzraudzības funkciju nepārtrauktību, tiesisko pēctecību un skaidru administratīvo lietu, informācijas, dokumentu un reģistru nodošanas procesu, nepieciešams paredzēt pārejas regulējumu.

Likumprojektā paredzētie Likuma pārejas noteikumi nosaka pakāpenisku finanšu pakalpojumu jomas uzraudzības funkciju pāreju no PTAC uz Latvijas Banku, nodrošinot tiesisko nepārtrauktību un skaidru pārejas perioda regulējumu.
Paredzēts, ka galvenās normas par uzraudzības funkciju nodošanu Latvijas Bankai stājas spēkā 2027. gada 1. janvārī, savukārt atsevišķas ar detalizētu regulējumu un deleģējumu saistītas normas – 2028. gada 1. janvārī. Līdz ar to tiek nodrošināts pietiekams laiks institucionālajai un normatīvajai pielāgošanai.
Pārejas noteikumi paredz, ka grozījumi šā likuma IX nodaļas nosaukumā, 37. pantā attiecībā uz otrās, trešās, astotās un devītās daļas izslēgšanu un 38. panta pirmajā, trešajā, ceturtajā un sestajā daļā saistībā ar PTAC, Valsts policijas un pašvaldības policijas kompetenci administratīvā pārkāpuma procesa īstenošanā stājas spēkā 2027. gada 1. jūlijā. Tas nepieciešams, lai PTAC, Valsts policija un pašvaldības policija varētu pabeigt savas uzsāktās administratīvo pārkāpumu lietas par likuma 37. panta otrajā, trešajā, astotajā un devītajā daļā minētajiem pārkāpumiem (ja tādas būs uzsāktas).
Līdz 2028. gada 1. janvārim saglabājas spēkā esošais uz Likumā ietvertā deleģējuma pamata Ministru kabineta izdotais regulējums – noteikumi patērētāju kreditēšanas, kredīta starpnieku, distances finanšu pakalpojumu un saistītajās jomās, paredzot, ka minētajā regulējumā lietotais nosaukums "Patērētāju tiesību aizsardzības centrs" interpretējams kā "Latvijas Banka", kā arī no 2027. gada netiek piemērotas minētajā regulējumā ietvertās normas par valsts nodevu samaksu.
Tiek nodrošināta arī izsniegto tiesību nepārtrauktība – PTAC izsniegtās licences un veiktās reģistrācijas saglabā spēku pēc 2027. gada 1. janvāra. Vienlaikus pārejas periodā komersanti tiek atbrīvoti no valsts nodevas samaksas par uzraudzību 2027. gadā.
Attiecībā uz uzsāktajiem procesiem noteikts, ka līdz 2027. gada 1. janvārim uzsāktās un nepabeigtās licencēšanas, reģistrācijas, kā arī administratīvās un administratīvo pārkāpumu lietas pabeidz PTAC, piemērojot tiesību normas, kas bija spēkā procesa uzsākšanas brīdī. Tāpat tiek noregulēta dokumentu, informācijas, datubāzu un reģistru nodošana Latvijas Bankai, nodrošinot funkciju nepārtrauktību.
Pārejas noteikumi paredz arī tiesvedību turpināšanas kārtību, nosakot, ka jau uzsāktajās lietās PTAC saglabā atbildētāja statusu līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim. Vienlaikus tiek skaidri noteikts, ka Latvijas Banka, pārņemot funkcijas, neuzņemas atbildību par PTAC iepriekš pieņemtajiem lēmumiem vai rīcību.