Anotācija (ex-ante)

Arvien vairāk licencēšanas pieteikumus iesniedz, tajā skaitā, būtisku līdzdalību Latvijā licencētās maksājumu un elektroniskās naudas iestādēs iegūst citu Eiropas Savienības valstu vai trešo valstu fiziskas un juridiskas personas. Atbilstoši Eiropas Savienībā noteiktajam kopējam regulējumam par maksājumu un elektroniskās naudas iestādes licencēšanas pieteikumu vai būtiskas līdzdalības paziņojumu izskatīšanu un iesniedzamo informāciju, tās apjoms atkarībā no plānotā maksājumu pakalpojumu veida, uzņēmuma struktūras, kā arī būtiskas līdzdalības darījuma sarežģītības pakāpes, kā, piemēram, sarežģīta organizatoriskā struktūra vai maksājumu pakalpojumu vai elektroniskās naudas emisijas veids, iekšgrupas darījumi, specifiski līdzdalības ieguvēji (neregulēti ieguldījumu fondi, lielas ieguldītāju grupas, valdību fondi, starptautiskas organizācijas, publiskais piedāvājums, pārrobežu darījumi, finanšu institūcijas stratēģijas maiņa), var sasniegt vairākus desmitus dažāda apjoma dokumentu.
Ņemot vērā to, ka bieži licencēšanas procesā pieprasītā informācija un ar būtisku  līdzdalību saistītie darījumi ir ar pārrobežu raksturu, personai minētā informācija ir jāsniedz finanšu tirgus uzraugiem vairākās dalībvalstīs. Līdz ar to ir jāļauj informāciju iesniegt gan valsts valodā gan arī valodā, ko lieto starptautisko finanšu jomā, vai valodā, par kuru dokumentu iesniedzējs ir vienojies ar Latvijas Banku. Šāda prasība mazinās administratīvo slogu informācijas iesniedzējam un sekmēs  finanšu tirgus attīstību Latvijā un jaunu investoru piesaisti.
Piedāvātais regulējums paredz uzraudzības iestādei katrā individuālā gadījumā izvērtēt valodas lietojumu iesniedzamajiem dokumentiem, proti, nodrošināt tulkojumu valsts valodā, ļaut iesniegt dokumentus valodā, ko lieto starptautisko finanšu jomā, proti, angļu valodā, vai valodā, par kuru dokumentu iesniedzējs ir vienojies ar Latvijas Banku, piemēram, jebkura cita Eiropas Savienības valoda, kuru darbā izmanto Latvijas Banka, nodrošinās dokumentu ātrāku izvērtēšanu, kā arī novērsīs administratīvo slogu licencēšanas pieteikumu iesniedzējiem vai investoram.

Likumprojekta 1. pantā  iekļauts grozījums likuma 11. pantā, kas nosaka papildināt pantu ar jaunu piekto daļu par  to, ka informācija un dokumenti Latvijas Bankā iesniedzami valsts valodā vai valodā, ko lieto starptautisko finanšu jomā, vai valodā, par kuru dokumentu iesniedzējs ir vienojies ar Latvijas Banku.

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2021. gada 06. jūlija normatīvie noteikumi Nr. 84 “Normatīvie noteikumi par ārpakalpojumu izmantošanu” (turpmāk – Noteikumi Nr.84) ir izdoti saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 10.¹ panta divdesmito daļu, un to 1. punkts nosaka, ka noteikumi ir saistoši Latvijas Republikā reģistrētām kredītiestādēm. kuras izmanto ārpakalpojumus savu funkciju veikšanai. Noteikumu Nr.84 5. punkts paredz, ka noteikumus ieteicams piemērot Latvijas Republikā licencētām maksājumu iestādēm un elektroniskās naudas iestādēm, ja tās izmanto ārpakalpojumus savu funkciju veikšanai. Savukārt Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā nav noteikts deleģējums uzraudzības iestādei izdot ārpakalpojumu izmantošanas noteikumus maksājumu un elektroniskās naudas iestādēm.
Atbilstoši Latvijas Bankas likuma pārejas noteikumu 3.punktam Finanšu un kapitāla tirgus komisijas līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, proti, 2023. gada 1. janvārim, izdotie ārējie normatīvie akti, piemērojami līdz dienai, kad stājas spēkā attiecīgie Latvijas Bankas ārējie normatīvie akti, bet ne ilgāk kā līdz 2024. gada 31. decembrim. Ņemot vērā minēto, Latvijas Banka izstrādā attiecīgus noteikumus par ārpakalpojumu  izmantošanu.
Līdz ar to ir nepieciešams likumā ietvert deleģējumu Latvijas Bankai noteikt prasības, kas attiecas ne tikai uz  kredītiestādēm, bet arī uz  Latvijas Republikā licencētām maksājumu iestādēm un elektroniskās naudas iestādēm, ārpakalpojuma izmantošanai, tostarp ārpakalpojumu politikā un procedūrās un nozīmīgu ārpakalpojumu līgumos iekļaujamās prasības, Latvijas Bankai iesniedzamos dokumentus un informāciju nozīmīgu ārpakalpojumu saņemšanai, darījumus, kas nav uzskatāmi par ārpakalpojumiem, kārtību, kādā iestāde informē par ārpakalpojumu tālāku deleģēšanu, kā arī kārtību, kādā iestāde identificē nozīmīgus ārpakalpojumus un ziņo par to grozījumiem.
Nosakot atbilstošu  deleģējumu tiks nodrošināta vienota izpratne un pieeja regulējošo prasību interpretācijai un piemērošanai. Lai prasības būtu samērīgas, ir nepieciešams noteikt skaidrus kritērijus, saskaņā ar kuriem maksājumu iestāde un elektroniskās naudas iestāde veiks ārpakalpojumu izvērtēšanu un kontroli. Ja iestāde nenodrošina ārpakalpojumu sniedzējiem deleģēto funkciju uzraudzību un ar ārpakalpojumu izmantošanu saistīto risku pārvaldību, tas var ietekmēt spēju nodrošināt tās darbības atļaujā (licencē) noteiktās prasības, radīt operacionālos un reputācijas riskus, kā arī ietekmēt citu regulējošajās prasībās noteikto darbības rādītāju pareizību un izpildi. Lai nodrošinātu klientu interešu aizsardzību un finanšu tirgus stabilitāti, ir būtiski pēc iespējas mazināt un novērst minētos riskus.
Atbilstošākais veids, kā noteikt vienotas prasības ārpakalpojumu izmantošanai maksājumu iestādēm un elektroniskās naudas iestādēm, ir noteikt deleģējumu un izdot tām saistošus noteikumus, kuri regulē ārpakalpojumu izmantošanu. Citas alternatīvas ārpakalpojumu izmantošanas noregulēšanai un vienotu prasību noteikšanai nebūtu efektīvas un nesasniegtu izvirzīto mērķi, jo nenodrošinātu vienveidīgu piemērošanu. Ar šo regulējumu tiks nodrošināta  tiesiskā noteiktība un rīcība maksājumu iestādēm un elektroniskās naudas iestādēm attiecībā uz ārpakalpojumu izmantošanu.
 

Likumprojekta 2. pantā iekļauti grozījumi likuma 29. pantā, kas paredz papildināt pantu ar jaunu 1.¹ daļu, nosakot, ka Latvijas Banka nosaka prasības ārpakalpojuma izmantošanai, tostarp ārpakalpojumu politikā un procedūrās un nozīmīgu ārpakalpojumu līgumos iekļaujamās prasības, Latvijas Bankai iesniedzamos dokumentus un informāciju nozīmīgu ārpakalpojumu saņemšanai, darījumus, kas nav uzskatāmi par ārpakalpojumiem, kārtību, kādā iestāde informē par ārpakalpojumu tālāku deleģēšanu, kā arī kārtību, kādā iestāde identificē nozīmīgus ārpakalpojumus un ziņo par to grozījumiem.
Ņemot vērā to, ka likuma 29. pantu paredzēts papildināt ar jaunu 1.¹ daļu ar pilnvarojumu Latvijas Bankai izdot noteikumus, lai izslēgtu tiesību normu dublēšanos, no likuma tiek izslēgta 29. panta piektā un sestā daļa, kuras attiecīgi paredz ārpakalpojuma līgumā un ārpakalpojuma procedūrā iekļaujamās informācijas prasības.
Vienlaikus ir precizēta un jaunā redakcijā izteikta likuma 29. panta ceturtā daļa nosakot, ka pirms nozīmīga ārpakalpojuma saņemšanas iestāde iesniedz Latvijas Bankai motivētu rakstveida iesniegumu par plānoto ārpakalpojuma saņemšanu. Iesniegumam pievieno Latvijas Bankas noteikumos noteiktos dokumentus un informāciju, kas nepieciešama, lai izvērtētu saņemamā ārpakalpojuma atbilstību šā likuma prasībām.
 

Likums nenosaka gadījumu, ja Latvijas Banka saņem informāciju no citas dalībvalsts kompetentās iestādes par Latvijā licencētas un šajā citā dalībvalstī darbību veicošas maksājumu iestādes neatbilstību, Latvijas Bankai ir pienākums veikt visus attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgā maksājumu iestāde novērš neatbilstību. Tādējādi likumā nepieciešams transponēt direktīvas 30. panta 1. punkta otro daļu, kas nosaka, ka piederības dalībvalsts kompetentā iestāde pēc saskaņā ar 30. panta 1. punkta pirmo daļu saņemtās informācijas izvērtēšanas nekavējoties veic visus attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgā maksājumu iestāde novērš šo neatbilstību. Piederības dalībvalsts kompetentā iestāde par minētajiem pasākumiem nekavējoties paziņo uzņēmējas dalībvalsts un jebkuras citas attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei.

Likumprojekta 3.pantā iekļauti likuma 51.panta grozījumi, kas paredz papildināt pantu ar jaunu 2.¹ daļu, nosakot to, ja Latvijas Banka ir saņēmusi informāciju no citas dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūcijas, ka Latvijā licencētas iestādes filiāle vai pārstāvis, kas darbojas citā dalībvalstī, vai licencēta iestāde, kas sniedz finanšu pakalpojumus citā dalībvalstī, neatverot tajā filiāli vai neizmantojot pārstāvi, veic darbības, kas ir pretrunā ar normatīvajiem aktiem, tā nekavējoties pēc informācijas izvērtēšanas veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgā iestāde novērš konstatēto neatbilstību normatīvajiem aktiem. Latvijas Banka informē citas dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūciju par veiktajiem pasākumiem.
Vienlaikus likuma 51. panta ceturtā daļa tiek papildināta ar atsauci uz  likuma 51. panta 2.¹ daļu.
 

Lai arī no likuma 1. panta 7. punktā minētā jēdziena skaidrojuma, ka maksājuma pakalpojuma izmantotājs  ir fiziskā vai juridiskā persona, kas izmanto maksājuma pakalpojumu kā maksātājs vai saņēmējs vai kā maksātājs un saņēmējs, izriet, ka netiek izdalīti maksājumu iestādes maksājumu pakalpojumu lietotāji no dalībvalstīs esošām maksājumu iestādēm vai citu maksājumu pakalpojumu sniedzēju lietotājiem, un līdz ar to netiek dota priekšroka kādu noteiktu maksājumu pakalpojumu izmantotāju/lietotāju kategorijai, viennozīmīgi nav secināms, ka likumā ir paredzēts piesardzības pasākums, kurš nepārprotami izriet no direktīvas 30. panta 3. punkta otrā teikuma. Proti, ka piesardzības pasākumu rezultātā netiek dota priekšroka uzņēmējas dalībvalsts maksājumu iestādes maksājumu pakalpojumu lietotājiem attiecībā pret citās dalībvalstīs esošas maksājumu iestādes maksājumu pakalpojumu lietotājiem. Tādējādi likumā nepieciešams transponēt direktīvas 30. panta 3. punkta otro teikumu.

Likumprojekta 3. pantā iekļauti likuma 51. panta trešās daļas grozījumi, kas paredz papildināt 51. panta trešo daļu ar otro teikumu, nosakot, ka, veicot nepieciešamos pasākumus, Latvijas Banka nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret Latvijas un citas dalībvalsts iestādes maksājumu pakalpojumu lietotājiem un elektroniskās naudas turētājiem.

Likuma 50.¹ panta pirmajā daļā ir noteikta Latvijas Bankas atbildība par sadarbību ar dalībvalstu uzraudzības institūcijām un Eiropas Banku iestādi, lai nodrošinātu tūlītēju informācijas apmaiņu par Latvijā licencēto un reģistrēto maksājumu pakalpojumu sniedzēju darbību. Taču likumā nav noteikts pienākums Latvijas Bankai informēt Eiropas Komisiju, tāpēc papildus nepieciešams noteikt pienākumu komunikācijai ar Eiropas Komisiju.
2018. gadā, transponējot direktīvu likumā ar  attiecīgiem grozījumiem, kas stājās spēkā 2018. gada 17. jūlijā, direktīvā netika paredzēta konkrēta kārtība prasības izpildei par Eiropas Komisijas un Eiropas Banku iestādes informēšanu saistībā ar piemērotiem piesardzības pasākumiem pret maksājumu iestādi pārkāpumu gadījumā. Paralēli direktīvai Eiropas Komisijā tika izstrādāti arī regulatīvie tehniskie standarti (Komisijas 2017. gada 23. jūnija deleģētā Regula (ES) 2017/2055, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu (ES) 2015/2366  attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem sadarbībai un informācijas apmaiņai starp kompetentajām iestādēm saistībā ar maksājumu iestāžu tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību), kuru izstrādes laikā tika saņemta informācija, ka tajos tiks noteikta arī kārtība, kādā informēt Eiropas Komisiju un Eiropas Banku iestādi saistībā ar piemērotiem piesardzības pasākumiem pret maksājumu iestādi pārkāpumu gadījumā. Tādējādi, kad 2018.gadā tika transponēta direktīva, lai nedublētu direktīvas un regulatīvo tehnisko standartu tiesību normas, attiecīgais informēšanas pienākums tiešā veidā netika implementēts likumā.
Tādējādi likumā nepieciešams transponēt direktīvas 30. panta 4. punktu attiecībā uz Latvijas Bankas pienākumu nekavējoties informēt dalībvalstu uzraudzības institūcijas, Eiropas Banku iestādi un Eiropas Komisiju par Latvijā licencēto un reģistrēto maksājumu pakalpojumu sniedzēju darbību.

Likumprojekta 3. pantā iekļauti likuma 51. panta trešās daļas grozījumi, kas paredz papildināt 51. panta trešo daļu ar trešo teikumu, nosakot, ka Latvijas Banka nekavējoties informē citas dalībvalsts iestāžu uzraudzības institūciju, Eiropas Komisiju un Eiropas Banku iestādi par veiktajiem pasākumiem un to pamatojumu.

Ar 2017. gada 2. marta grozījumiem likumā, kas stājās spēkā 2017. gada 28. martā,  ir transponēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Direktīvas 2014/92/ES par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (turpmāk – MP direktīva) nosacījumi, tostarp, likuma 97.² panta otrajā daļā ir pārņemta MP direktīvas 16. panta 2. punktā ietvertā tiesību normas daļa, kura nosaka, ka patērētājiem, kas ir likumīgi Eiropas Savienības rezidenti, ir tiesības atvērt un izmantot maksājumu kontu ar pamatfunkcijām kredītiestādēs, kas atrodas dalībvalstu teritorijā.
Vienlaikus MP direktīva nosaka arī gadījumu, kad dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka kredītiestādes noraida pieteikumu maksājumu kontam ar pamatfunkcijām, kā arī gadījumus, kad dalībvalstis var atļaut kredītiestādēm, kas piedāvā maksājumu kontus ar pamatfunkcijām, noraidīt pieteikumu šādam kontam. Proti, pienākums nodrošināt, ka kredītiestādes noraida pieteikumu maksājumu kontam ar pamatfunkcijām, ir saskaņā ar MP direktīvas 16. panta 4. punktu, ja šāda konta atvēršanas rezultātā tiktu pārkāpti noteikumi par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kas noteikti attiecīgā direktīvā par to, lai nepieļautu Eiropas Savienības finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai. Attiecīgi minētā MP direktīvas norma ir pārņemta likuma 97.² panta sestās daļas 1. punktā, kas nosaka, ka kredītiestāde atsaka pamatkonta atvēršanu, ja šāda konta atvēršanas vai apkalpošanas rezultātā tiktu pārkāptas normatīvo aktu prasības, tai skaitā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā.
Savukārt tiesības dalībvalstīm atļaut kredītiestādēm, kas piedāvā maksājumu kontus ar pamatfunkcijām, noraidīt pieteikumu šādam kontam izriet, piemēram, no MP direktīvas 16. panta 5.punkta, kurš nosaka, ka dalībvalstis var atļaut kredītiestādēm, kas piedāvā maksājumu kontus ar pamatfunkcijām, noraidīt pieteikumu šādam kontam, ja patērētājam jau ir maksājumu konts kredītiestādē, kas atrodas to teritorijā.
Līdz ar to likums izšķir šādus gadījumus:
1) 97.² panta sestā daļa paredz gadījumus, kad kredītiestāde atsaka pamatkonta atvēršanu: pamatkonta atvēršanas vai apkalpošanas rezultātā tiktu pārkāptas normatīvo aktu prasības, tai skaitā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā; patērētājs ir sniedzis nepatiesu informāciju pamatkonta atvēršanai;
2) 97.² panta septītā daļa paredz gadījumu, kad kredītiestādei ir tiesīga atteikt pamatkonta atvēršanu: patērētājam jau ir atvērts maksājumu konts; patērētājs vairs neatbilst 97.² panta otrajā daļā noteiktajam; maksājumu konta atvēršana vai apkalpošana var radīt kredītiestādei reputācijas riskus.
Papildus likuma 97.² panta astotā daļa paredz kredītiestādei pienākumu pamatot pamatkonta atteikumu, izņemot gadījumus, kad šādas informācijas atklāšana ir pretrunā ar valsts drošības vai sabiedriskās kārtības interesēm (tai skaitā normatīvo aktu prasībām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā).
Likuma 97.² panta septītās daļas 3. punktā ietvertais nosacījums, ka kredītiestāde ir tiesīga atteikt pamatkonta atvēršanu, ja maksājumu konta atvēršana vai apkalpošana var radīt kredītiestādei reputācijas riskus, un likuma 97.⁵ panta trešās daļas 5. punktā ietvertais nosacījums, ka kredītiestāde ir tiesīga izbeigt pamatkonta standartlīgumu, ja maksājumu konta uzturēšana rada kredītiestādei reputācijas riskus, likumā tika iestrādāts ar 2017. gada 2. marta likumu “Grozījumi Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā”. Minētais likums tika izstrādāts, lai transponētu tajā MP direktīvu (grozījumu anotācija pieejama: https://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/C70874C9D274BC48C2258034002D332B?OpenDocument#b ).  Šāds likuma  97.² panta septītās daļas 3. punkta un 97.⁵ panta trešās daļas 5. punkta  regulējums tika izstrādāts, ņemot vērā šī pakalpojuma klientu mērķgrupas paaugstināto sankciju risku kā papildu gadījumu, kad kredītiestādēm ir tiesības atteikt atvērt vai vienpusēji izbeigt līgumu par pamatkontu.
MP direktīvas 16. panta 6. punkts nosaka, ka dalībvalstis var noteikt ierobežotus un konkrētus papildu gadījumus, kad kredītiestādēm ir jānoraida vai tās var noraidīt pieteikumu maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. Šādi gadījumi pamatojas uz to teritorijā piemērojamiem valstu tiesību aktu noteikumiem un to mērķis ir vai nu veicināt patērētāja bezmaksas piekļuvi maksājumu kontam ar pamatfunkcijām saskaņā ar 25. pantā minēto mehānismu, vai izvairīties no gadījumiem, kad patērētāji ļaunprātīgi izmanto savas tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. MP direktīva neparedz cita veida papildu gadījumus.
Likuma 97.² panta septītās daļas 3. punktā ietvertais nosacījums, ka kredītiestāde ir tiesīga atteikt pamatkonta atvēršanu, ja maksājumu konta atvēršana vai apkalpošana var radīt kredītiestādei reputācijas riskus, neizriet no MP direktīvas prasībām. Tā ir bijusi Latvijas nacionālā izvēle likumā noteikt šādu prasību.
Vienlaikus attiecībā uz pamatkonta standartlīguma izbeigšanu MP direktīvas 19. panta 3.punkts nosaka, ka dalībvalstis var noteikt ierobežotus un konkrētus papildu gadījumus, kad kredītiestāde var vienpusēji izbeigt pamatlīgumu maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. Šādi gadījumi pamatojas uz to teritorijā piemērojamiem valstu tiesību aktu noteikumiem, un to mērķis ir izvairīties no gadījumiem, kad patērētāji ļaunprātīgi izmanto savas tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. MP direktīva neparedz cita veida papildu gadījumus.
Likuma 97.⁵ panta trešās daļas 5. punktā ietvertais nosacījums, ka kredītiestāde ir tiesīga izbeigt pamatkonta standartlīgumu, ja maksājumu konta uzturēšana rada kredītiestādei reputācijas riskus, neizriet no MP direktīvas prasībām. Tā ir arī bijusi Latvijas nacionālā izvēle likumā noteikt šādu prasību.
Ņemot vērā minēto, likumā nepieciešams izdarīt grozījumus, lai personai netiktu atteikta pamatkonta atvēršana vai pamatkonta slēgšana kredītiestādē, ja maksājumu konta atvēršana vai apkalpošana var radīt kredītiestādei reputācijas riskus.

Likumprojekta 4.  un 5. pantā ir ietverti nosacījumi, kas paredz izslēgt likuma 97.² panta septītās daļas 3. punktu un 97.⁵ panta trešās daļas 5. punktu, kas nosaka, ka kredītiestāde ir tiesīga atteikt pamatkonta atvēršanu vai izbeigt pamatkonta standartlīgumu, ja maksājumu konta atvēršana vai apkalpošana var radīt kredītiestādei reputācijas riskus.

Likuma 104.¹ panta trešā daļa nosaka maksājumu pakalpojumu sniedzējam pienākumu katru gadu līdz 31. janvārim iesniegt Latvijas Bankai atjauninātu un visaptverošu novērtējumu par tādiem operacionālajiem un drošības riskiem, kas saistīti ar iepriekšējā gadā tā sniegtajiem maksājumu pakalpojumiem, un par to, vai, reaģējot uz šiem riskiem, ir veikti adekvāti riska mazināšanas pasākumi un ieviesti kontroles mehānismi.
Maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri Latvijā darbojas grupas, piemēram, Skandināvu vai Baltijas ietvaros, minēto risku novērtējumu sagatavo grupas ietvaros. Ievērojot, ka citu valstu normatīvajos aktos šī risku novērtējuma iesniegšanas termiņš ir 1. marts, tad attiecīgi šie maksājumu pakalpojumu sniedzēji ik gadu lūdz uzraudzības iestādi pagarināt risku novērtējuma iesniegšanas termiņu no 31. janvāra līdz 1. martam.
Piedāvātais priekšlikums par risku novērtējuma iesniegšanas termiņa pagarināšanu atbilstoši citu valstu pieredzei nodrošinās vienādu pieeju šī pienākuma izpildīšanai, kā arī novērsīs administratīvo slogu termiņa ikgadējai pagarināšanai līdz noteiktam datumam.

Likumprojekta 6. pants paredz grozīt likuma 104.¹ panta trešo daļu, aizstājot minētajā normā 31.janvāri ar 1.martu, nosakot, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs katru gadu līdz 1. martam iesniedz Latvijas Bankai atjauninātu un visaptverošu novērtējumu par tādiem operacionālajiem un drošības riskiem, kas saistīti ar iepriekšējā gadā tā sniegtajiem maksājumu pakalpojumiem, un par to, vai, reaģējot uz šiem riskiem, ir veikti adekvāti riska mazināšanas pasākumi un ieviesti kontroles mehānismi.