Anotācija

Ieslodzītie tiek uzskatīti par bīstamām personām, tās tiek apsargātas un atrodas uzraudzībā ieslodzījuma vietās. Tikai atsevišķos gadījumos noteiktā soda izpildes režīmā esošiem notiesātajiem ir atļauts vieniem pašiem doties ārpus brīvības atņemšanas iestādes, un šī ir neliela notiesāto grupa.  Tomēr nereti ir gadījumi, kad ieslodzītie ir jānogādā kādā institūcijā ārpus ieslodzījuma vietas, jāpārved starp ieslodzījuma vietām, ieslodzītajiem ir jāpiedalās tiesas sēdē u.tml. Bīstamība un apdraudējums, ko sabiedriskajai drošībai un kārtībai varētu radīt ieslodzīto nekontrolēta pārvietošana ārpus ieslodzījuma vietas ir pamats tam, lai šādas pārvietošanas veikšanai būtu noteikta īpaša kārtība  un to veiktu institūcija, kuras rīcībā ir nepieciešamie resursi šādas funkcijas īstenošanai. Ieslodzītie ir jāapsargā visā laikā, ko tie pavada ārpus ieslodzījuma vietas, potenciālā apdraudējuma dēļ, ko viņi rada vai var radīt, lai novērstu viņu bēgšanas mēģinājumus un lai ieslodzītie neapdraudētu sabiedrības drošību – neizdarītu jaunus noziedzīgus nodarījumus. Tāpēc ir jānosaka atbilstoša ieslodzīto konvojēšanas procedūra Likumā.

Lai nodrošinātu pakāpenisku ieslodzīto konvojēšanas pienākuma nodošanu Ieslodzījuma vietu pārvaldei, aptverot visas ieslodzīto konvoja un apsardzes nepieciešamības situācijas, ir izstrādāts Likumprojekts.
Šobrīd Likumā ir noteikts viens gadījums, kad Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona nodrošina ieslodzītā pārvietošanu un apsardzi ārpus ieslodzījuma vietas –  22. panta pirmās daļas 8. punkts noteic Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas pienākumu nodrošināt ieslodzīto pārvešanu uz ārstniecības iestādi ārpus ieslodzījuma vietas veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai un ieslodzīto apsardzi šādu pakalpojumu saņemšanas laikā. Tāpēc Likumprojekta 2. pants paredz paplašināt minētajā punktā minēto regulējumu, nosakot Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas vispārīgu pienākumu nodrošināt ieslodzīto konvojēšanu šajā likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.
Savukārt likumprojekta 3. pants paredz papildināt Likumu ar jaunu IV1 nodaļu, nosakot ieslodzīto konvojēšanas pamatnoteikumus. Likumprojektā ietvertā jaunā kompetence būtiski paplašina to gadījumu loku, kad Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas pildīs dienesta pienākumus ārpus ieslodzījuma vietas. Šādai situācijai ir nepieciešams detalizēts regulējums, lai netiktu skartas citu personu tiesības, vienlaikus saglabājot sabiedrībai un ieslodzītājam drošu konvojēšanas kārtību.
Konvojēšana kā process plašā nozīmē paredz amatpersonas klātbūtni un pavadību laikā, kamēr ieslodzītais atrodas ārpus ieslodzījuma vietas. Ieslodzītā konvojēšana ir daudzveidīgu pasākumu kopums – tas ietver drošības, pavadīšanas, uzraudzības un citu pasākumu kopums, ko amatpersona veic likumā minētajos gadījumos, lai novērstu ieslodzītā mēģinājumu bēgt, izdarīt tādu darbību, kas apdraud amatpersonas, paša ieslodzītā vai citas personas drošību vai izdarīt likumpārkāpumu, kā arī lai nodrošinātu amatpersonas un ieslodzītā aizsardzību pret citas personas pretlikumīgām darbībām. Konvojēšanas ietvaros nepieciešamos pasākumus un nosacījumus (piemēram, konvojā iesaistītā personāla skaits, bruņojums, transporta veids utt.) nosaka vairāki apstākļi – tostarp ieslodzītā bīstamība, viņa kriminālprocesuālais stāvoklis, institūcija, uz kuru ieslodzītais jānogādā, un citi apstākļi. Konvojēšanā ietvertie drošības pasākumi ir saistīti ar konvojā iesaistāmo personu skaita izvēli, atbilstoša amatpersonas bruņojuma un aprīkojuma izvēli. Pavadīšanas pasākumi konvojēšanas ietvarā nozīmē ieslodzītā fizisku apsargāšanu pārvešanas laikā vai ilgākā laika periodā atrodoties ar ieslodzīto tiesā vai ārstniecības iestādē, novēršot ieslodzītā mēģinājumu bēgt vai apdraudējumu, kas var rasties pašam ieslodzītajam no citām personām. Uzraudzības pasākumi nozīmē sekot līdzi, lai ieslodzītais izpilda konvoja amatpersonu, ārstniecības peronu u.tml. personu norādījumus un likumīgās prasības, uzraudzīt, vai pie ieslodzītā neatrodas aizliegti priekšmeti, izstrādājumi vai vielas, vai ieslodzītais neizdara likumpārkāpumu utt. Noteiktos gadījumos konvojēšanas ietvaros var nākties veikt arī citus pasākumus – piemēram, ieslodzīto testēšanu uz aizliegtu vielu lietošanu, pārmeklēšanu u.tml.
Atkarībā no mērķa, kura dēļ ieslodzītais tiek izvests no ieslodzījuma vietas, konvojēšana var nozīmēt tikai nogādāšanu (transportēšanu) uz nepieciešamo vietu (piemēram – nogādāšana citā ieslodzījuma vietā vai Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietā, medicīniskās ekspertīzes iestādē), savukārt ir gadījumi, kad konvojēšana ietver ne tikai nogādāšanu un pavadību, bet noteiktos gadījumos – arī personas ilgāku apsargāšanu vietā, kurā viņš nogādāts (piemēram, tiesā vai ārstniecības iestādē, kurā ieslodzītais saņem veselības aprūpes pakalpojumus). Papildus jāņem vērā, ka  likumprojektā minētais tiesas procesa norises laiks ietver arī laiku, ko ieslodzītais pavada tiesā, tostarp gaidot tiesas sēdi, gaidot uzaicinājumu liecināt, u.tml., tāpat tas aptver arī gadījumus, kad tiesas sēde notiek ārpus tiesas ēkas.
Ņemot vērā minēto, likumprojektā ir nodalīti šie gadījumi, jo atšķiras arī amatpersonu pienākumi šajos atšķirīgajos gadījumos. Katrs no šiem gadījumiem ir saistīts ar noteiktu amatpersonai nepieciešamu tiesību apjomu un noteiktu nosacījumu izpildi. Ņemot vērā minēto, Likumprojekta 3. pantā precīzi uzskaitīti gadījumi, kad amatpersona nodrošina ieslodzītā konvojēšanu un gadījumi, kad konvojēšanas ietvaros tiek nodrošināta arī ieslodzītā ilgāka apsardze vietās, kuras nav ieslodzījuma vietas.

Likumprojekta 3. pantā ietvertajā Likuma 24.4 pantā tiek noteikti ieslodzīto konvojēšanas vispārīgie nosacījumi, tajā skaitā – ieslodzītā konvojēšanas definīcija, kas skaidro šīs darbības veikšanas mērķi un ļauj to skaidri sasaistīt ar sabiedrības drošības nodrošināšanas mērķi ieslodzījuma vietu darbībā. Šajā pantā noteikti specifiski uzvedības noteikumi gan amatpersonai, kura veic konvojēšanu, gan ieslodzītajam, uzsverot, ka ieslodzītajam ir pienākums ievērot amatpersonas norādes. Jāņem vērā, ka, atrodoties ārstniecības iestādē, nav iespējams nodrošināt visus ieslodzījuma izpildei raksturīgos noteikumu un ieslodzītā tiesības.
Šajā pantā īpaši noteikti uzvedības noteikumi ārstniecības iestādē. Ārstniecības iestāde ir uzskatāma par specifisku iestādi, kurai jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm, no vienas puses, un kurā tās apmeklētajiem un pacientiem ir paredzēti stingri uzvedības nosacījumi, no otras puse, ar mērķi nodrošināt nepārtrauktu un kvalitatīvu veselības aprūpes procesu. Papildus jāņem vērā, ka tur atrodas citi pacienti, kuriem papildu saskare ar ieslodzīto ārstēšanās procesa laikā var radīt stresu un neērtības. Tāpat arī jāņem vērā, ka arī ieslodzītajam, atrodoties ārstniecības iestādē, ir jāpakļaujas atsevišķās ieslodzījuma vietai tipiskām ikdienas procedūrām (piemēram, ieslodzītā pārmeklēšana, ja rodas aizdomas par aizliegtu priekšmetu, izstrādājumu vai vielu esamību). Pacientu tiesību likuma 15. panta trešā daļa noteic, ka pacientam ir saistoši ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumi un ārstniecības personas norādījumi. Minētais ir attiecināms arī uz apmeklētājiem un pacientu pavadošajām personām. Ņemot vērā minēto, 24.4 pantā ietverta norma, kas paredz pienākumu amatpersonai un ieslodzītajam, atrodoties ārstniecības iestādē, ievērot ārstniecības iestādē noteiktos iekšējās kārtības noteikumus un izpildīt ārstniecības personas likumīgās prasības.
Tāpat, ieslodzītajam un amatpersonai, arī atrodoties citās institūcijās, būs jāievēro šajās institūcijās noteiktie uzvedības noteikumi. Detalizētākus nepieciešamos uzvedības noteikumus ārstniecības iestādē un citur noteiks Ministru kabineta noteikumi par konvojēšanas kārtību (līdzīgi kā to šobrīd nosaka Ministru kabineta 2015. gada 25. augusta noteikumi Nr. 497 “Notiesātā vai apcietinātā pārvešanas un apsardzes kārtība veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas laikā ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas”).
 
Likumprojektā ietverts 24.5 pants, kas noteic pamatu ieslodzītā konvojēšanai. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 4. pants noteic, ka pamats kriminālsoda izpildei ir spēkā stājies tiesas nolēmums. Arī Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 2. pants noteic, ka apcietinājuma izpildes pamats ir izmeklēšanas tiesneša lēmums vai tiesas nolēmums par apcietinājuma piemērošanu. Tāpat pārvietošana uz citu ieslodzījuma vietu var būt nepieciešama arī citos Latvijas Sodu izpildes kodeksā un Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā minētajos gadījumos (soda izciešanas režīma mīkstināšana vai pastiprināšana, pārvietošana drošības vai medicīnisku un noziedzības novēršanas apsvērumu dēļ). Pamats ieslodzītā konvojēšanai no Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietas uz ieslodzījuma vietu vai uz citu ieslodzījuma vietu ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka izdots lēmums par konkrētu soda izpildes vietu vai pārvietošanu uz citu ieslodzījuma vietu.
Tāpat pantā minēts pamats arī ieslodzītā konvojēšanai uz ekspertīzi (apcietinātajiem pamats konvojēšanai uz ekspertīzi ir procesa virzītāja pieprasījums, notiesātajiem – lēmums), gan pārvietošanai no brīvības atņemšanas iestādes uz izmeklēšanas cietumu uz lietas izskatīšanas laiku tiesā vai izmeklēšanas darbību veikšanai, gan konvojēšanai uz tiesas sēdēm. Šādos gadījumos pamats ir izmeklētāja, prokurora vai tiesneša (tiesas) rakstisks pieprasījums vai nolēmuma izpilde.
Ieslodzītām personām ieslodzījuma vietās tiek organizēta un nodrošināta veselības aprūpe atbilstoši ieslodzītā veselības stāvoklim un saskaņā ar normatīvo aktu prasībām. Atbilstoši Latvijas sodu izpildes kodeksa un Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma prasībām ieslodzīto veselības aprūpi nodrošina ieslodzījuma vietas medicīnas daļā vai Latvijas Cietumu slimnīcā. Savukārt, ja ieslodzītajam nepieciešami veselības aprūpes pakalpojumi, kurus nav iespējams nodrošināt ieslodzījuma vietā vai Latvijas Cietumu slimnīcā, ieslodzīto nogādā tādā ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas, kura sniedz attiecīgos pakalpojumus. Tādejādi, nodrošinot ieslodzīto personu tiesības uz veselības aprūpi, var būt nepieciešama arī viņu konvojēšana uz citu ieslodzījuma vietu (piemēram, Olaines cietumu, kur atrodas Latvijas Cietumu slimnīca) vai ārstniecības iestādi ārpus ieslodzījuma vietu sistēmas. Šādā gadījumā ieslodzītā konvojēšanas pamats būs ieslodzījuma vietas vai Latvijas Cietumu slimnīcas ārstniecības personas rakstiski aizpildītu veidlapu vai Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārstniecības personas rakstiski aizpildīta veidlapa ieslodzītā konvojēšanai uz ārstniecības iestādi ārpus ieslodzījuma vietas atbilstoši normatīvajiem aktiem par apcietināto un notiesāto personu veselības aprūpes īstenošanas kārtību.

Likumprojektā iekļautajā 24.6 pantā reglamentēta ieslodzīto konvojēšanas norise. Atkarībā no ieslodzītā bīstamības un vietas, uz kuru jākonvojē ieslodzītais, amatpersona varēs izmantot dažādus konvojēšanas veidus – konvojēšanu varēs veikt ejot ar kājām, izmantojot ieslodzījuma vietas operatīvo transportlīdzekli vai citu transportlīdzekli, konvoja grupas sastāvā iekļaujot amatpersonas ar vai bez ieroča. .Ieslodzītā konvojēšanu uz ārstniecības iestādi ārpus ieslodzījuma vietas veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai veic ar operatīvo transportlīdzekli, ja tas nepieciešams sabiedrības drošības nodrošināšanai vai ieslodzītā veselības stāvokļa dēļ. Pilngadīgus ieslodzītos (vīriešus), kuri atrodas slēgtajā vai izmeklēšanas cietumā, konvojē amatpersonas, no kurām vismaz viena ir bruņota ar dienesta ieroci. Citus ieslodzītos konvojē amatpersonas bez dienesta ieročiem.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 271. panta trešo daļu procesa virzītājs, lai nodrošinātu kriminālprocesa mērķa sasniegšanu, var pieņemt lēmumu par tikšanās un saziņas ierobežojumiem ar īpašajā likumā, kas nosaka apcietinājumā turēšanas kārtību, noteiktajām personām un tāpēc var būt nepieciešama ieslodzīto izolēta konvojēšana. Tāpat arī Latvijas Sodu izpildes kodeksa 18. pants noteic nosacījumus notiesāto šķirtai turēšanai brīvības atņemšanas iestādēs, līdzīgs regulējums ir noteikts arī Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 11. pantā. Tāpat var pastāvēt arī citi iemesli ieslodzītā izolētas konvojēšanas nepieciešamībai, piemēram, noteikta speciālā aizsardzība vai medicīnisku iemeslu dēļ. Ņemot vērā minēto, pantā ietverti gadījumi, kad amatpersona nodrošina noteiktu ieslodzīto izolētu konvojēšanu.
Tāpat pantā tiek paredzētas amatpersonas tiesības pirms un pēc konvojēšanas vai konvojēšanas laikā veikt ieslodzītā daļēju vai pilnīgu pārmeklēšanu, tajā skaitā izmantojot arī tehniskos līdzekļus. Šāds nosacījums nepieciešams, jo pārmeklēšana ir likumsakarīga ieslodzījuma izpildes sastāvdaļa ieslodzījuma vietā, kuru veic, lai izņemtu priekšmetus, izstrādājumus vai vielas, kuras aizliegts ienest, lietot un glabāt ieslodzījuma vietā un kuras var izmantot uzbrukumam, ar kurām var nodarīt miesas bojājumus sev vai citai personai vai veikt citu pretlikumīgu darbību. Aizdomas par šādu priekšmetu, vielu vai izstrādājumu esamību pie ieslodzītā amatpersonai var rasties arī konvojēšanas laikā, tāpēc skaidri jāpasaka amatpersonas tiesības veikt pārmeklēšanu. Turklāt, veicot šādu pārmeklēšanu ārpus ieslodzījuma vietas, amatpersonai pēc iespējas jānodrošina atbilstoši pārmeklēšanas apstākļi.
Pantā paredzēts arī deleģējums Ministru kabinetam noteikt ieslodzīto personu konvojēšanas organizēšanas un norises kārtību un amatpersonu rīcību apdraudējuma situācijās konvojēšanas laikā. Deleģējums nepieciešams, lai detalizētāk noteiktu nepieciešamo amatpersonu, ieslodzītā un citu personu rīcību konvojēšanas laikā.

Likumprojekta 4.pantā ir noteikti apdraudējuma situāciju veidi konvojēšanas laikā. Detalizēta amatpersonu rīcība šādos gadījumos tiks noteikta Ministru kabineta noteikumos (līdzīgi kā to šobrīd nosaka Ministru kabineta 2015. gada 25. augusta noteikumi Nr. 497 “Notiesātā vai apcietinātā pārvešanas un apsardzes kārtība veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas laikā ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas).

Ieslodzījuma vietas ikdienā apmeklē dažādu kategoriju personas, kuras nav Ieslodzījuma vietu pārvaldes personāls:
ieslodzīto tuvinieki, kas ierodas uz īslaicīgo vai ilgstošo satikšanos. Šo personu ierašanos un ieslodzījuma vietas priekšnieka kompetenci neatļaut satikšanos nosaka Latvijas Sodu izpildes kodekss un Apcietinājumā turēšanas kārtības likums;
skolotāji, kas nodrošina izglītību ieslodzījuma vietā, komersanti, kas izveidojuši darba vietas ieslodzījuma vietās, un viņu pārstāvji, mācītāji, advokāti, prokurori, notāri u.tml. personas, kas ierodas ieslodzījuma vietā profesionālo pienākumu pildīšanai;
brīvprātīgie un nevalstisko organizāciju pārstāvji, kas iesaistās noteiktu aktivitāšu īstenošanā ieslodzījuma vietā.
Diemžēl katru gadu tiek konstatēti gadījumi, kad 2. un 3. punktā minētās personas mēģina ienest vielas, izstrādājumus vai priekšmetus, kuri ir aizliegti ieslodzījuma vietā, kā arī var būt citi gadījumi, kad konkrētās personas apmeklējums ir jāaizliedz drošības vai citu apsvērumu dēļ. Šobrīd normatīvie akti nedod tiesības ieslodzījuma vietas priekšniekam šādu apmeklējumu aizliegt.

Likumprojekta 1. punktā ir ietverts regulējums, kas nosaka ieslodzījuma vietas priekšniekam tiesības aizliegt apmeklējumu konkrētos gadījumos. Kritēriji, kas jāizvērtē, pieņemot šādu lēmumu, ir pietiekami plaši, lai garantētu iespēju ieslodzījuma vietas priekšniekam visos gadījumos, kas var būtiski ietekmēt situāciju ieslodzījuma vietā vai prettiesiski skart kādu personu intereses. Tāpat regulējums paredz šāda atteikumu apstrīdēšanas iespēju Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam,  kā arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka lēmumu pārsūdzēt tiesā, lai dotu iespēju personai pārliecināties par pieņemtā lēmuma tiesiskumu.
Papildus jāņem vērā, ka šāds ieslodzījuma vietas priekšnieka atteikums nav liegums personai uz visu mūžu vai noteiktu laiku apmeklēt ieslodzījuma vietu. Šāds atteikums nozīmē atteikumu konkrēti definētam ieslodzījuma vietas apmeklējumam.