Anotācija (ex-ante)

1. Definīcijas

Šobrīd Likumā tiek lietots termins “starpnieku pakalpojumu sniedzējs” (intermediary service provider), kas tiek definēts kā informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējs, kas nodrošina informācijas pārraidi elektronisko sakaru tīklā (t.i. tālākpārsūtīšanas pakalpojums), piekļuvi elektronisko sakaru tīklam (t.i. pieglabāšanas pakalpojums) vai informācijas glabāšanu (t.i. mitināšanas pakalpojums).
Tas pēc savas būtības neatšķiras no Digitālo pakalpojumu aktā lietotā termina "starpniecības pakalpojumu sniedzējs" (intermediary service provider), bet ir vecs šī termins tulkojums, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2000.gada 8.jūnija Direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (turpmāk - E-komercijas direktīva) tulkojuma.

Lai risinātu definīciju pamatproblēmu, Likumprojekts paredz aizstāt terminu starpnieku pakalpojumu sniedzējs ar terminu starpniecības pakalpojumu sniedzējs visā likumā. Līdz ar to tiek labota definīcija Likuma 1.panta pirmās daļas 5.punktā ar atsauci uz Digitālo pakalpojumu akta 3.panta g) apakšpunktu. Tādējādi tiek nodrošināta korekta šī termina pielietošana Likumā.
Papildus tiek aizstāts šī termina lietojums Likuma 7.¹ panta otrajā daļā.

Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar terminu “tiešsaistes saskarne”, kas atbilstoši Digitālo pakalpojumu akta 3.panta m) apakšpunktam ir jebkāda programmatūra, tostarp tīmekļa vietne vai tās daļa, un lietotnes, tostarp mobilās lietotnes. Ņemot vērā, ka termins “tiešsaistes saskarne” jau tiek izmantots Patērētāju tiesību aizsardzības likumā šaurākā izpratnē, Likumprojekts paredz, ka šajā Likumā termins “tiešsaistes saskarne” attiecās tikai uz šo Likumu.

2. Normatīvā akta mērķi

Likuma 2.panta pirmā daļa nosaka tā mērķi. Ņemot vērā, ka pieaug dažādu jomu Eiropas Savienības tiesību aktu skaits, kuru pārņemšana vai prasību ieviešana ir nodrošināta Likumā, norma par mērķiem vairs nav pietiekama, jo neatbilst aktuālajai situācijai.

Normas pilnveidošanai un pārskatāmības veicināšanas nolūkā Likumprojekts paredz, ka Likuma 2.panta pirmā daļa tiek pārformulēta, nodalot katru Likuma mērķi atsevišķā punktā.

3. Starpniecības pakalpojumu sniedzēju atbildības režīmi

Digitālo pakalpojumu akta 4. – 6.panti nosaka starpniecības pakalpojumu sniedzēju atbildības režīmu, kas šobrīd ir ietverts Likuma 10.pantā, pārņemot E-komercijas direktīvas 12. - 14.pantu prasības.
Digitālo pakalpojumu akta 8.pants nosaka vispārējas pārraudzības vai aktīvas faktu noskaidrošanas pienākumu neesamības principu, kas šobrīd ir ietverts Likuma 11.panta otrajā daļā, pārņemot E-komercijas direktīvas 15.panta 1.punktu.
Likuma 11.panta pirmajā daļā ir izmantota E-komercijas direktīvas 15.panta 2.punktā paredzētā rīcības brīvība Eiropas Savienības dalībvalstīm noteikt informācijas pakalpojumu sniedzējiem pienākumu informēt nekavējoties informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem pakalpojuma saņēmēja darbībā vai tā uzglabātajā informācijā, ka arī pēc uzraudzības iestādes pieprasījuma sniegt ziņas par pakalpojuma saņēmējiem, kuru informācijas uzglabāšanu nodrošina starpnieka pakalpojuma sniedzējs. Digitālo pakalpojumu akta 18.pants paredz pienākumu mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem ziņot Eiropas Ekonomiskās Zonas dalībvalstu (turpmāk – Dalībvalstu) tiesībsargājošajām institūcijām par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, ja kļūst zināma jebkāda informācija, kas rada aizdomas par to, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums.
Digitālo pakalpojumu akta 89.pants paredz, ka E-komercijas direktīvas 12.–15. pantu svītro.

Lai risinātu starpniecības pakalpojumu sniedzēju atbildības režīmu pamatproblēmu, Likumprojekts paredz izslēgt Likuma IV nodaļu, ņemot vērā Digitālo pakalpojumu akta tiešo piemērojamību.

4. Kompetentās iestādes un digitālo pakalpojumu koordinators

Digitālo pakalpojumu akta 49.pants paredz, ka Dalībvalstis ieceļ vienu vai vairākas kompetentās iestādes, kas atbild par starpniecības pakalpojumu sniedzēju uzraudzību un šīs regulas izpildes panākšanu (“kompetentās iestādes”). Dalībvalstis vienu no kompetentajām iestādēm ieceļ par savu digitālo pakalpojumu koordinatoru. Digitālo pakalpojumu koordinators atbild par visiem jautājumiem, kas attiecas uz šīs regulas uzraudzību un izpildes panākšanu minētajā Dalībvalstī.
Digitālo pakalpojumu akta 50.pants paredz, ka Dalībvalstis nodrošina digitālo pakalpojumu koordinatoriem nepieciešamos resursus uzdevumu veikšanai, kā arī nosaka neatkarības un budžeta autonomijas prasības. Atbilstoši Digitālo pakalpojumu akta 49.panta 4.punktam šīs prasības attiecās arī uz visām kompetentajām iestādēm.

Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar jaunu VIII nodaļu “Digitālo pakalpojumu akta piemērošanu” un kas ietver 22. – 29.pantu.
Lai risinātu kompetento iestāžu un digitālo pakalpojumu koordinatora noteikšanas pamatproblēmu, jaunajā 22.pantā paredzēts noteikt, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – PTAC) un Datu valsts inspekcija (turpmāk – DVI) ir Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes – kompetentās iestādes Digitālo pakalpojumu akta 49.panta izpratnē. Papildus tiek paredzēts, ka PTAC pilda digitālo pakalpojumu koordinatora funkciju un veic tam paredzētos uzdevumus.
Atbilstoši Digitālo pakalpojumu akta 50.panta prasībām tiek noteikta Digitālo pakalpojumu akta kompetento iestāžu neatkarība. Pēc analoģijas ar Konkurences likuma 4.panta ceturtajā daļā ietverto normu tiek paredzēts, ka Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes finansē tādā apjomā, lai nodrošinātu to funkcijas neatkarību un efektīvu Digitālo pakalpojumu akta piemērošanu.

5. Iestāžu kompetences sadalījums

Digitālo pakalpojumu akta 49.pants nosaka, ja Dalībvalsts papildus digitālo pakalpojumu koordinatoram ieceļ vienu vai vairākas kompetentās iestādes, tā nodrošina, ka minēto iestāžu un digitālo pakalpojumu koordinatora attiecīgie uzdevumi ir skaidri noteikti un šīs iestādes, veicot savus uzdevumus, cieši un produktīvi sadarbojas.
Digitālo pakalpojumu akta 9. un 10.panti paredz, ka Dalībvalstis nodrošina, ka tad, kad pakalpojumu sniedzējam tiek nosūtīts Dalībvalsts tiesu vai administratīvās iestādes rīkojums vērsties pret nelikumīgu saturu vai rīkojums sniegt informāciju, šis rīkojums atbilst Digitālo pakalpojumu akta 9. un 10.pantos minētajiem kritērijiem.

Lai risinātu iestāžu kompetences sadalījuma pamatproblēmu, jaunajā 23.pantā paredzēts noteikt PTAC un DVI uzdevumus Digitālo pakalpojumu akta piemērošanā. DVI paredzēts noteikt uzraudzīt to starpniecības pakalpojumu sniedzēju pienākumu izpildi, kas attiecās uz tādas reklāmas izrādīšanu, kas balstās datu profilēšanā, kas izriet no Digitālo pakalpojumu akta 26.panta 3.punktā un 28.panta 2.punktā  noteikto. Visu pārējo starpniecības pakalpojumu sniedzēju pienākumu izpildes uzraudzību, kā arī digitālo pakalpojumu koordinatoram noteikto uzdevumu izpildi paredzēts uzdot PTAC.
Attiecībā uz Digitālo pakalpojumu akta 53.pantā minēto pakalpojuma saņēmējiem un struktūrām, organizācijām un apvienību sūdzībām, Likumprojektā paredzēts, ka PTAC un DVI izskata šādas sūdzības atbilstoši Iesniegumu likumā noteiktajai kārtībai. Iesniegumu likuma 4. un 5.pants nosaka iesniegumu izskatīšanas piekritību, kā arī iesniegumu izskatīšanas un atbildēšanas kārtību. Tas ir, gadījumos, ja sūdzība pilnībā vai tās daļā attiecās uz tādas reklāmas izrādīšanu, kas balstās datu profilēšanā, šādu sūdzību vai tās daļu kompetences ietvaros izskata DVI. Pārējos ar Digitālo pakalpojumu aktu saistītajos jautājumos šādas sūdzības kompetences ietvaros izskata PTAC.
Attiecībā uz Digitālo pakalpojumu akta 9. un 10.pantu, Likumprojekts paredz pilnvarojumu izstrādāt Ministru kabineta noteikumus, kuros noteikti:
- kārtība, kādā tiesu vai administratīvās iestādes, kurām ir noteiktas šādas pilnvaras, izdot Digitālo pakalpojumu akta 9. un 10.pantā minētos rīkojumus;
- rīkojumā ietveramo pieprasījuma forma, kas nepieciešama, ja starpniecības pakalpojumu sniedzējam tiek noteikts vērsties pret vairākiem nelikumīga satura elementiem (piemēram, vairāki domēna vārdi vai vienotie resursu vietrāži jeb URL);
- rīkojuma nosūtīšanas veids, kas ir atkarīgs no starpniecības pakalpojumu sniedzēja izvēlētā saziņas veida ar tā kontaktpunktu, kas ir minēts Digitālo pakalpojumu akta 11.pantā;
- rīkojuma valodas un tulkojumu prasības atbilstoši Digitālo pakalpojumu akta 9.panta 2.punkta c) apakšpunktam un 10.panta 2.punkta c) apakšpunktam, ievērojot Valsts valodas likuma prasības;
- rīkojuma izpildes un darbības termiņu, sniedzot starpniecības pakalpojumu sniedzējam samērīgu samērīgus izpildes termiņus. Rīkojuma darbības termiņi attiecās uz rīkojumiem par vēršanos pret nelikumīgu saturu, kas izpaužas kā tiešsaistes saskarņu ierobežošana elektronisko sakaru tīklā vai domēna vārda lietošanas tiesību ierobežošanu, ņemot vērā, ka domēna vārdi ir ierobežots interneta resurss, ko ir lietderīgi ierobežot tikai uz noteiktu termiņu;
- rīkojuma un citas informācijas pārsūtīšanas veidu un termiņu digitālo pakalpojumu koordinatoram.
Lai nodrošinātu minētā deleģējuma izpildi, potenciālais risinājums ir grozījumu veikšana Ministru kabineta 2022. gada 8. februāra noteikumos Nr.99 “Kārtība, kādā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Veselības inspekcija ierobežo piekļuvi tiešsaistes saskarnei elektronisko sakaru tīklā, domēna vārda lietošanas tiesības un piekļuvi tiešsaistes saskarnei vai saturam informācijas sabiedrības pakalpojumā” (turpmāk Noteikumi Nr.99), kas jau šobrīd nosaka kārtību darbībām, ar kurām tiek ierobežots nelikumīgs saturs tiešsaistē patērētāju tiesību un zāļu jomā. Šo ministru kabineta noteikumu tvērumu būs jāpaplašina, attiecinot tos uz visām tiesu un administratīvajām iestādēm, kam ir noteiktas pilnvaras vērsties pret saturu tiešsaistē vai pieprasīt informāciju par iespējamu pārkāpumu no personām. Papildus tam, noteikumi būs jāpapildina ar sadaļu par kārtību, kādā iestādes pieprasa informāciju no starpniecības pakalpojumu sniedzējiem.

6. Iestāžu izmeklēšanas tiesības

Digitālo pakalpojumu akta 51.pants nosaka digitālo pakalpojumu koordinatora izmeklēšanas un izpildes panākšanas pilnvaras. Savukārt atbilstoši Digitālo pakalpojumu akta 49.panta 4.punktam šādas pilnvaras ir arī visām kompetentajām iestādēm.
Digitālo pakalpojumu akta 51.panta 5.punkts paredz, ka pasākumi, īstenojot izmeklēšanas un izpildes panākšanas pilnvaras, ir iedarbīgi, atturoši un samērīgi, sevišķi ņemot vērā ar minētajiem pasākumiem saistītā pārkāpuma vai iespējamā pārkāpuma raksturu, smagumu, atkārtošanos un ilgumu, kā arī attiecīgā gadījumā attiecīgā starpniecības pakalpojumu sniedzēja ekonomisko, tehnisko un darbības spēju. Atbilstoši Digitālo pakalpojumu akta 51.panta 6.punktam Dalībvalstis paredz konkrētus noteikumus un procedūras pilnvaru īstenošanai un nodrošina, ka minētās pilnvaras tiek īstenotas, ievērojot pienācīgus aizsardzības pasākumus, kas noteikti piemērojamajos valsts tiesību aktos saskaņā ar Hartu un Savienības tiesību aktu vispārīgajiem principiem. Jo īpaši, minētos pasākumus veic tikai saskaņā ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām uz aizstāvību, tostarp tiesībām tikt uzklausītam un piekļūt lietas materiāliem, un tiem ir piemērojamas visu skarto pušu tiesības uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.
Digitālo pakalpojumu akta 115.apsvērumā paskaidrots, ka Dalībvalstīm saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un jo īpaši Digitālo pakalpojumu aktu un Hartu savos valsts tiesību aktos būtu jānosaka savu digitālo pakalpojumu koordinatoru un attiecīgajā gadījumā citu kompetento iestāžu izmeklēšanas un izpildes panākšanas pilnvaru detalizēti nosacījumi un robežas atbilstoši šai regulai. Savukārt Digitālo pakalpojumu akta 116.apsvērumā paskaidrots, ka īstenojot minētās pilnvaras, kompetentajām iestādēm būtu jāievēro procedūrām un jautājumiem piemērojamie valstu noteikumi, piemēram, attiecībā uz nepieciešamību saņemt iepriekšēju tiesas atļauju iekļūšanai noteiktās telpās.
Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288.panta otro daļu, regulas ir vispārpiemērojamas. Tās uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs. Regulu tiešās piemērojamības princips nozīmē to, ka regulas kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsts nacionālo tiesību kopuma daļu bez nacionālo tiesību starpniecības, un to pārrakstīšana nacionālajos tiesību aktos ir aizliegta.
Tomēr atsevišķos gadījumos var pastāvēt izņēmums no vispārīgā aizlieguma pārrakstīt regulu normas nacionālajās tiesībās, kas pieļauj atsevišķu regulas teksta daļu inkorporēšanu nacionālajos tiesību aktos.
Šāds gadījums pastāv, ja regulu prasību pārrakstīšanas galvenais mērķis ir panākt regulā ietvertā jautājuma pilnīgu noregulējumu ar nacionālo tiesību palīdzību, kā arī nodrošināt regulas un nacionālo normu savstarpēju saskaņotību. Atbilstoši Eiropas Savienības tiesas atziņai spriedumā lietā Nr.272/83 Commission v Italian Republic šis gadījums attaisnots vienīgi ar privātpersonu interesēm saņemt tiem adresētu saskaņotu un labi uztveramu tiesību aktu. Minētais izņēmums ir pieļaujams vienīgi tad, ja izpildās vismaz šādi nosacījumi:
1) tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pilnīgu ES un nacionālo tiesību normu saskaņotību;
2) bez atsevišķu regulu normu pārrakstīšanas privātpersonām nav iespējams pilnībā izprast to tiesības un pienākumus;
3) regulu normu pārrakstīšanu nav iespējams aizstāt ar atsauces uz konkrēto regulas normu ietveršanu nacionālajā tiesību aktā.
Līdz ar to, pārrakstot regulas normas, ir nepieciešams sniegt pamatojumu, vai un kādēļ konkrētu regulas normu inkorporēšana atbilst izņēmuma gadījumam, ievērojot, ka regulējums nacionālajā tiesību aktā jebkurā gadījumā nedrīkst paplašināt vai sašaurināt regulas tvērumu vai saturu.

Lai risinātu Digitālo pakalpojumu akta kompetento iestāžu izmeklēšanas tiesību pamatproblēmu, jaunajā 24.pantā paredzēts noteikt, ka Digitālo pakalpojumu akta kompetentajām iestādēm ir Digitālo pakalpojumu akta 51.panta 1.punktā noteiktās izmeklēšanas pilnvaras, ja tās kompetences ietvaros izmeklē starpniecības pakalpojumu sniedzēju darbības atbilstību Digitālo pakalpojumu akta prasībām. Digitālo pakalpojumu akta 51.panta 1.punkta b) apakšpunktā attiecībā uz klātienes inspekcijām noteikts, ka kompetentajām iestādēm ir tiesības veikt šādas inspekcijas per se vai arī tās lūdz savas dalībvalsts tiesu iestādi uzdot inspekciju veikšanu.  Līdz ar to dalībvalstīm ir dota izvēles brīvība noteikt, vai klātienes inspekcijas ir veicamas ar tiesas iestādes atļauju vai bez. Ievērojot minēto 24.panta pirmajā daļā paredzēts noteikt, ka Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes ir tiesīgas veikt klātienes inspekcijas bez tiesas atļaujas, ņemot vērā, ka šīm tiesībām nav krimināltiesiska rakstura un citās jomās, piemēram, patērētāju aizsardzības vai personu datu aizsardzības jomās administratīvā procesa ietvaros klātienes inspekcijas veic bez tiesneša vai citas iestādes atļaujas.
24.panta otrajā un trešajā daļā paredzēts noteikt, ka Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes ir tiesīgas pieprasīt noslodzes un saglabājamos datus no elektronisko sakaru komersanta. Šādu datu pieprasīšana Digitālo pakalpojumu aktu kompetentajām iestādēm ir lietderīga, lai noskaidrotu, piemēram, interneta trafiku no vienas interneta protokola adreses uz citu un to vai starp ierīcēm ir notikusi komunikācija.
Atbilstoši Digitālo pakalpojumu akta 51.panta 1.punkta a) apakšpunktā noteiktajam, kompetentajām iestādēm ir pilnvaras prasīt arī visām citām personām, kuras darbojas nolūkos, kas saistīti ar starpniecības pakalpojumu sniedzēju komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju, un par kurām ir saprātīgs pamats domāt, ka tās var zināt informāciju par iespējamu Digitālo pakalpojumu akta pārkāpumu. Saskaņā ar Elektronisko sakaru likuma 1.panta 15.punktu elektronisko sakaru pakalpojums ir pakalpojums, kuru parasti nodrošina par atlīdzību un pārraida elektronisko sakaru tīklā un kurš aptver, tostarp interneta piekļuves pakalpojumu. Turklāt elektronisko sakaru komersanti nodrošina saviem pakalpojumu saņēmējiem interneta protokola adreses, kas nepieciešamas, lai ierīces varētu apmainīties ar datiem internetā. Attiecīgi elektronisko sakaru komersanti nodrošina nepieciešamo infrastruktūru kurā starpniecības pakalpojumu sniedzēji sniedz savu pakalpojumu. Līdz ar to elektronisko sakaru komersanti viennozīmīgi darbojas nolūkos, kas saistīti ar starpniecības pakalpojumu sniedzēju komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju un Digitālo pakalpojumu akta kompetentajām iestādēm ir jābūt tiesībām pieprasīt to rīcībā esošos datus.
Lai arī tiesības pieprasīt noslodzes un saglabājamos datus tieši nav pieminētas Digitālo pakalpojumu aktā, kā minēts, tās izriet no Digitālo pakalpojumu akta 51.panta 1.punkta a) apakšpunkta. Attiecīgi šo tiesību ierakstīšanu nacionālajā normatīvajā aktā nevar aizstāt ar konkrētu atsauci uz Digitālo pakalpojumu akta normu.  Noslodzes un saglabājamie dati tiek pieprasīti un nodoti Elektronisko sakaru likumā noteiktajā kārtībā. Papildus tam nepieciešams skaidri nodalīt, kurus datus Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes pieprasa ar tiesas atļauju un kurus bez tiesas atļaujas, ņemot vērā, ka saglabājamie dati ir noslodzes datu daļa, ko saglabā nevis elektronisko sakaru komersantu pakalpojumu sniegšanas vajadzībām, bet normatīvajos aktos noteiktajiem mērķiem valsts uzdevumā. Attiecīgi ar konkrēto normu ierakstīšanu normatīvajā aktā tiek nodrošināta ES un nacionālo tiesību normu saskaņotība, kā arī tiek nodrošināta skaidrība par elektronisko sakaru komersantu pienākumiem.
Ievērojot, ka saglabājamo datu apstrāde ir būtiska iejaukšanās personu privātajā dzīvē, to izmantošana ir pieļaujama un samērīga tikai pastāvot kontrolei attiecībā uz piekļuvi datiem. Līdz ar to jaunajā 24.pantā paredzēts iekļaut kārtību, kādā Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes pieprasa un tiesnesis izsniedz atļauju saglabājamo datu saņemšanai. Šīs normas ir veidotas pēc Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.¹⁴ panta un Konkurences likuma II1 nodaļas parauga. Likumprojekts paredz, ka lēmumu par atļauju pieņem vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesis. Lai nodrošinātu vienveidīgu tiesu kontroles mehānismu pār šādu darbību piemērošanu, atbilstoši Likumprojektā paredzētajam, Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes iesniegs pieprasījumus rajona (pilsētas) tiesas tiesnesim pēc to juridiskās adreses, tas ir, Rīgas pilsētas tiesai, kas jau specializējas iesniegumu izskatīšanā par atļauju veikt šādas darbības konkurences tiesību un patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Prognozējamais pieprasījumu skaits varētu būt līdz 10 pieprasījumiem gadā. Līdz ar to paredzams noslodzes pieaugums tiesai.
Likumprojekts paredz, kāda informācija jāiekļauj tiesnesim iesniedzamā iesniegumā, kā arī tiesas lēmumā. Pēc analoģijas ar Krimināllikuma 180.panta otro daļu pieprasījumā un lēmumā norāda par kuru personu, administratīvajā lietā, kāda informācija, kādā apjomā, par kādu laika periodu un no kuras personas pieprasīs informāciju. Papildus tam iesniegumā un lēmumā norāda, kāds ir datu iegūšanas sasniedzamais mērķis, kādēļ pieprasīti konkrēti dati, un vai objektīva pārbaude un pierādījumu iegūšana ierosinātās lietas ietvaros ar citām darbībām nav iespējama vai ir vismaz apdraudēta. Attiecīgi tiesa (tiesnesis) katrā konkrētā gadījumā noskaidros, vai Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes rīcībā esošā informācija objektīvi liecina par pārkāpuma pazīmēm, un pārbaudīs, vai pastāv objektīvs pamatojums šo tiesību izmantošanai, kā arī noteiks termiņu, kādā šīs tiesības var izmantot.

7. Iestāžu izpildes panākšanas tiesības

Digitālo pakalpojumu akta 51.panta 2.punkts paredz šādas kompetento iestāžu izpildes panākšanas pilnvaras, kas neskar soda naudu piemērošanu vai pagaidu pasākumus:
- pilnvaras pieņemt apņemšanos, ko piedāvā minētie pakalpojumu sniedzēji attiecībā uz šīs regulas ievērošanu, un padarīt minētās apņemšanās saistošas;
- pilnvaras pieprasīt pārkāpumu izbeigšanu un attiecīgā gadījumā piemērot korektīvus pasākumus, kas ir samērīgi ar pārkāpumu un ir nepieciešami, lai pārkāpums tiktu faktiski izbeigts, vai lūgt to darīt savas dalībvalsts tiesu iestādei.
Vienlaikus norādāms, ka šīs pilnvaras ir uzskaitītas vispārīgi un nav paredzēta to īstenošanas kārtība, kā arī Dalībvalstīm ir dota izvēles brīvība attiecībā uz to, vai šīs pilnvaras kompetentās iestādes īsteno patstāvīgi vai to dara tiesa. Līdz ar to ir nepieciešams nacionālajā tiesību aktā novērst tiesisko nenoteiktību par to, kā šīs tiesības secīgi tiek piemērotas, lai nodrošinātu Digitālo pakalpojumu akta saskaņotību ar nacionālajiem tiesību aktiem un privātpersonai labi uztveramu tiesību aktu.
Digitālo pakalpojumu akta 51.panta 3.punkts paredz, ka gadījumos, kad visas izpildes panākšanas pilnvaras, tostarp sodi un periodiskie soda maksājumi, ir izsmelti un Digitālo pakalpojumu akta pārkāpums turpinās, un to nevar novērst izmantojot citos tiesību aktos paredzētās tiesības, kompetentā iestāde ir tiesīga pieprasīt, lai pakalpojumu sniedzēju vadības struktūra pārbauda situāciju, pieņem un iesniedz rīcības plānu, kurā ir noteikti pārkāpuma izbeigšanai nepieciešamie pasākumi, un nodrošina to izpildi, kā arī ziņo par veiktajiem pasākumiem.
Ja starpniecības pakalpojumu sniedzējs neveic minētās darbības un Digitālo pakalpojumu akta pārkāpums ir saistīts ar noziedzīgu nodarījumu, kas apdraud personu dzīvību vai drošību, tad kompetentā iestāde ir tiesīga pieprasīt tiesu iestādei izdot rīkojumu uz laiku ierobežot saņēmēju piekļuvi attiecīgajam pakalpojumam, ko skāris pārkāpums, vai, ja tas tehniski nav iespējams, starpniecības pakalpojumu sniedzēja tiešsaistes saskarnei, kurā notiek pārkāpums. Attiecīgi nacionālajā normatīvajā aktā ir nepieciešams noteikt tiesu iestādi, kura izdos šādu rīkojumu. Kompetentā iestāde pirms minētā pieprasījuma iesniegšanas aicina ieinteresētās puses iesniegt rakstveida apsvērumus laikposmā, kas nav īsāks par divām nedēļām, raksturojot, kādus pasākumus tas paredzējis pieprasīt, un norādot vienu vai vairākus adresātus, kam pasākumi paredzēti. Piekļuves ierobežojumu nosaka uz četrām nedēļām ar iespēju, ka kompetentā tiesu iestāde savā rīkojumā ļauj digitālo pakalpojumu koordinatoram šo laikposmu pagarināt uz turpmākiem tāda paša garuma termiņiem, ņemot vērā maksimālo šādu pagarinājumu skaitu, ko noteikusi minētā tiesu iestāde.

Lai risinātu Digitālo pakalpojumu akta kompetento iestāžu izpildes panākšanas tiesību pamatproblēmu, jaunajā 25.pantā paredzēts noteikt Digitālo pakalpojumu akta kompetentajai iestādei Digitālo pakalpojumu akta 51.panta 2.punkta a) līdz d) apakšpunktos noteiktās tiesības. Šajā pantā ietvertās normas ir veidotas pēc Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.¹⁵ panta parauga, ko PTAC piemēro patērētāju kolektīvo interešu aizsardzības jomā, tādējādi nodrošinot iestādēm un starpniecības pakalpojumu sniedzējiem saprotamu pienākumu izpildes panākšanas tiesību piemērošanas kārtību, kas jau šobrīd ir pierādījusi sevi kā efektīvu praksē. Šāda kārtība ir lietderīga, lai mazinātu administratīvo slogu iestādēm un taupītu to resursus, kā arī nodrošinātu vienveidīgu šo tiesību piemērošanu abās Digitālo pakalpojumu akta kompetentajās iestādēs.
25.panta paredzēts noteikt, ka Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestāde ir tiesīga ierosināt starpniecības pakalpojumu sniedzējam noteiktā termiņā nodrošināt atbilstību Digitālo pakalpojumu akta prasībām, neizdodot administratīvo aktu. Tam, var pastāvēt gadījumi, kad neatbilstība ir nebūtiska vai pastāv neapzinoties un bez ļaunprātīga nolūka. Attiecīgi, ievērojot “Konsultē vispirms” principu, šādam ierosinājumam ir arī konsultēšanas mērķis.
Ja starpniecības pakalpojumu sniedzējs noteiktajā termiņā nenodrošina atbilstību, tad Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestāde ir tiesīga pieņemt lēmumu, ar kuru nosaka pienākumu nekavējoties vai noteiktā termiņā izbeigt pārkāpumu, vai piemērot soda naudu. Piebilstams, ka tiesības pieņemt lēmumu (administratīvo aktu) Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestādei pastāv arī bez sākotnēja ierosinājuma labprātīgi nodrošināt atbilstību, piemēram, ja pārkāpums ir būtisks vai ja starpniecības pakalpojumu sniedzējs neizrāda gatavību sadarboties.
Papildus 25.pantā paredzēts noteikt, ka Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestāde ir tiesīga pieņemt rakstveida apņemšanos, kas detalizētāk izklāstīta jaunajā 26.pantā. Kā arī Digitālo pakalpojumu akta kompetentajai iestādei ir tiesības priekšlaicīgi izbeigt administratīvo lietu, piemēram, ja neatbilstība ir novērsta lietas izskatīšanas procesā.

Lai nodrošinātu Digitālo pakalpojumu akta 51.panta 3.punkta prasības, Likumprojekta 25.pantā paredzēts, ka Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestāde ir tiesīga piemērot minētajā Digitālo pakalpojumu akta normā noteiktās tiesības tajā noteiktajā kārtībā, ja visas citas Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes tiesības ir izmantotas, un pārkāpums turpinās, radot būtisku kaitējumu. Lai nodrošinātu Digitālo pakalpojumu akta prasību par rīkojuma lūgumu tiesai, ar kuru ierobežo saņēmēju piekļuvi attiecīgajam starpniecības pakalpojumu sniedzēja pakalpojumam vai cita starpniecības pakalpojumu sniedzēja tiešsaistes saskarnei, Likumprojekts paredz, ka Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestāde iesniedz iesniegumu par atļauju veikt minētās darbības (izdot administratīvo aktu) rajona (pilsētas) tiesai pēc iestāde juridiskās adreses, tas ir, Rīgas pilsētas tiesai. Latvijas administratīvajā procesā nav analoģiskas kārtības vai situācijas, kad iestāde lūdz atļauju tiesai izdot administratīvo aktu. Tādēļ Likumprojekts paredz, ka šīs normas ir veidotas pēc līdzības ar atļaujas pieprasīšanu saglabājamo datu saņemšanai. Attiecīgi tiek nodrošināta iespējami vienveidīgāka procedūra, kā arī ierobežojošo darbību samērīguma izvērtējums.
Likumprojekts paredz, ka tiesnesis var lemt par atļauju Digitālo pakalpojumu akta kompetentajai iestādei izdot vairākus administratīvos aktus konkrētā laika periodā, piemēram, vairāku gadu ietvaros tajā pat lietā. Tas ir nepieciešams, jo Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestāde ir tiesīga ierobežot piekļuvi tikai uz četrām nedēļām, pēc šī termiņa izbeigšanās ir jāpārtrauc piekļuves ierobežošana. Ja pārkāpums turpinās, Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestāde, balstoties uz to pašu tiesneša lēmumu,  ir tiesīga atkārtoti izdot administratīvo aktu, lai ierobežotu piekļuvi nākamajam četru nedēļu periodam, un tā līdz pārkāpums tiek pārtraukts vai izbeidzas tiesas izsniegtajā atļaujā noteiktais laika periods, kurā Digitālo pakalpojumu akta kompetentajai iestāde var izdot administratīvos aktus. Ja nepieciešams Digitālo pakalpojumu akta kompetentajai iestāde var atkārtoti pieprasīt atļauju tiesai (tiesnesim) izdot administratīvos aktus nākamajam laika periodam. Šāda kārtība ir lietderīga, lai Digitālo pakalpojumu akta kompetentajai iestādei nav jāpieprasa tiesneša atļauja katru reizi, kad plānots izdot jaunu administratīvo aktu tajā pat lietā, tādējādi mazinot tiesas noslodzi.
Saņemot tiesas (tiesneša) atļauju, Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestāde izdos administratīvo aktu, ar kuru uzliks tiesisko pienākumu veikt ierobežojošās darbības pret konkrētu starpniecības pakalpojumu sniedzēju (pārkāpēju) tiem starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir tehniskas iespējas ierobežot piekļuvi. Digitālo pakalpojumu akta 120. apsvērumā paskaidrots, ka starpniecības pakalpojumu sniedzēji ar šādām tehniskajām iespējām var būt mitināšanas pakalpojumu sniedzēji (piemēram, serveri), interneta pakalpojumu sniedzēji (tas ir, elektronisko sakaru komersanti) vai domēnu reģistri vai reģistratūras.
Attiecīgi Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes iesniegumā un tiesas lēmumā norāda:
- Starpniecības pakalpojumu sniedzēju, kas būs Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestādes administratīvā akta adresāts, proti, tos starpniecības pakalpojumu sniedzējus, kas tehniski veiks ierobežošanu piekļuvei.
- Ciktāl tas ir zināms, citas personas, kurām šis administratīvais akts būs nelabvēlīgs, piemēram, starpniecības pakalpojumu sniedzēju, kas ir pārkāpējs, un tā pakalpojuma lietotājus. Jāņem vērā, ka Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestādes rīcībā var nebūt pilnīgas informācijas par visām personām, kam šis administratīvais akts būs nelabvēlīgs.
- Kādā administratīvajā lietā tiks pieņemts administratīvais akts un tajā noteikto tiesisko pienākumu darbības termiņu, kā arī laika periodu, kurā tiks izdots administratīvais akts vai vairāki administratīvie akti.
- Mērķi, ko plānots sasniegt ar piekļuves ierobežošanu.
- Iemeslu, kas neļauj sasniegt šo darbību mērķi samērīgākiem līdzekļiem.
Likumprojekts paredz, ka starpniecības pakalpojumu sniedzēji, kas ir Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestādes administratīvā akta adresāti un kas tehniski veiks ierobežošanu piekļuvei, nav atbildīgi par šīs ierobežošanas rezultātā trešajām personām radītajiem zaudējumiem. Šī norma ir veidota pēc analoģijas ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.¹⁵ pantu. Jāņem vērā, ka piekļuves ierobežošana var radīt zaudējumus trešajām personām, piemēram, tirgotājiem, kas pārdot preces caur noteiktu tīmekļvietni. Attiecīgi ir nepieciešams nodrošinātu šo starpniecības pakalpojumu sniedzēju tiesisko aizsardzību un veicinātu iestāžu lēmuma izpildi, ņemot vērā, ka šie starpniecības pakalpojumu sniedzēji nav pārkāpēji, bet tikai izpilda Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes lēmumu.
Likumprojekts paredz, ka Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestāde sagatavo un nosūta lēmumu par piekļuves ierobežošanu adresātam, tajā ietveramo pieprasījuma formu, nosūtīšanas veidu, kā arī izpildes un darbības termiņu. Attiecīgi šī kārtība tiks noregulēta ar grozījumiem Noteikumos Nr.99, kas jau paredz kārtību gadījumos, kad tiek ierobežota piekļuve tiešsaistē.

8. Starpniecības pakalpojumu sniedzēja apņemšanās pieņemšana

Saistībā ar Digitālo pakalpojumu akta 52.panta 2.punkta a) apakšpunktā noteiktajām kompetento iestāžu pilnvarām pieņemt rakstveida apņemšanos nav konkretizēts, ko šāda apņemšanās ietver, kādā kārtībā un formā tā tiek sniegta, kā to padara saistošu, kāda ir apņemšanās īstenošanas kārtība. Līdz ar to, lai nodrošinātu privātpersonām labi uztveramu tiesību aktu un novērstu tiesisko nenoteiktību, ir nepieciešams Likumprojektā detalizēti atrunāt minētos jautājumus.

Jaunajā 26.pantā paredzētās normas ir veidotas pēc Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.¹⁶ panta parauga. Ar to tiek nodrošināta iestādēm un komersantiem saprotama kārtība, kas jau šobrīd efektīvi darbojas praksē patērētāju kolektīvo interešu aizsardzības jomā. PTAC tīmekļvietnē komersantiem ir pieejams rakstveida apņemšanās paraugi, kas atvieglo šāda dokumenta sastādīšanu un iesniegšanu, kā arī taupa iestādes resursus: https://registri.ptac.gov.lv/lv/table/rakstveida-apnemsanas.
Apņemšanās tiek pieņemta rakstveidā. To ierosina Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestāde un sastāda starpniecības pakalpojumu sniedzējs. Rakstveida apņemšanās nozīmē, ka starpniecības pakalpojumu sniedzējs ir atzinis pārkāpumu un labprātīgi apņēmies noteiktā termiņā veikt vai vairs neveikt noteiktas darbības, lai to novērstu. Līdz ar to par šiem jautājumiem Digitālo pakalpojumu akta kompetentajai iestādei nav nepieciešams pieņemt lēmumu. Rakstveida apņemšanās stājas spēkā, kad Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestāde apstiprina tās pieņemšanu. Starpniecības pakalpojumu sniedzējs paziņo Digitālo pakalpojumu akta kompetentajai iestādei par apņemšanās ne vēlāk ka trīs dienu ietvaros pēc apņemšanās termiņa beigšanās. Ja rakstveida apņemšanās netiek pildīta Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestāde ir tiesīga pieņemt lēmumu, ar ko nosaka pienākumu nekavējoties vai noteiktā termiņā izbeigt pārkāpumu, vai uzliek soda naudu.

9. Atbildība

Digitālo pakalpojumu akta 52.pants paredz, ka Dalībvalstis paredz noteikumus par sodiem, ko piemēro par Digitālo pakalpojumu akta pārkāpumiem. Tajā paredzēti maksimālie soda apmēri, ko piemēro starpniecības pakalpojumu sniedzējiem vai citām personām par Digitālo pakalpojumu aktā noteikto pienākumu neizpildi, nepakļaušanos kompetento iestāžu izmeklēšanas darbībām, kā arī periodiskos soda maksājumus, lai nodrošinātu, ka pārkāpums tiek izbeigts atbilstoši rīkojumam par pārkāpumu izbeigšanu vai par izmeklēšanas rīkojuma neizpildi. Attiecīgi nacionālajā normatīvajā aktā ir jāparedz maksimālais soda apmērs par minētajām darbībām.

Lai nodrošinātu prasības par sodiem, jaunajā 27.pantā paredzēts, ka Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestādes ir tiesīga uzlikt šādus sodus:

- Starpniecības pakalpojumu sniedzējam soda naudu līdz 6% no tā gada apgrozījuma pasaulē iepriekšējā finanšu gadā – par Digitālo pakalpojumu akta pārkāpumu.

- Starpniecības pakalpojumu sniedzējam vai citai personai soda naudu līdz 1% no to gada apgrozījuma pasaulē iepriekšējā finanšu gadā – par nepareizas, nepilnīgas vai maldinošas informācijas sniegšanu, par atbildes nesniegšanu vai nepareizas, nepilnīgas vai maldinošas informācijas nelabošanu un par nepakļaušanos pārbaudei, izmeklējot starpniecības pakalpojumu sniedzēju darbības atbilstību Digitālo pakalpojumu akta prasībām.

- Starpniecības pakalpojumu sniedzējam periodisko soda maksājumu līdz 5% no attiecīgā starpniecības pakalpojumu sniedzēja vidējā dienas apgrozījuma vai ienākuma pasaulē iepriekšējā finanšu gadā, ko aprēķina no attiecīgajā lēmumā norādītā datuma – par nepakļaušanos Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestādes likumīgajām prasībām, izmeklējot starpniecības pakalpojumu sniedzēju darbības atbilstību Digitālo pakalpojumu akta prasībām, vai par Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestādes lēmuma nepildīšanu, ar ko nosaka pienākumu nekavējoties vai noteiktā termiņā izbeigt pārkāpumu.

10. Pagaidu noregulējums

Digitālo pakalpojumu akta 52.panta 2.punkta e) apakšpunktā paredzēts, ka kompetentajām iestādēm ir pilnvaras pieņemt pagaidu pasākumus vai pieprasīt to darīt savas dalībvalsts tiesu iestādei. Papildus Digitālo pakalpojumu akta 114.apsvērumā paskaidrots, ka kompetentajām iestādēm būtu jābūt pilnvarām pieņemt pagaidu pasākumus būtiska kaitējuma riska gadījumā saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Šādiem pagaidu pasākumiem, kas var ietvert rīkojumus izbeigt vai novērst attiecīgo iespējamo pārkāpumu, vajadzētu būt vienīgi tādiem, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka – kamēr nav pieņemts galīgais lēmums – tiek novērsts būtisks kaitējums.
Attiecīgi no minētā izriet, ka Dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt, vai šādus pagaidu pasākumus kompetentās iestādes uzliek patstāvīgi vai ar tiesas starpniecību, vai atļauju. Papildus tam, Digitālo pakalpojumu akts atstāj Dalībvalstu pārziņā konkretizēt gadījumus, kad piemēro pagaidu pasākumus un pasākuma veidus.
Lai nodrošinātu privātpersonām labi uztveramu tiesību aktu un novērstu tiesisko nenoteiktību, ir nepieciešams Likumprojektā detalizēti atrunāt minētos jautājumus.
 

Jaunajā 28.pantā paredzētās normas ir veidotas pēc Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.¹⁷ panta parauga. Ar to tiek nodrošināta iestādēm un komersantiem saprotama kārtība, kādā pieņem lēmumu par pagaidu noregulējumu,  kas jau šobrīd efektīvi darbojas praksē patērētāju kolektīvo interešu aizsardzības jomā.
Likumprojektā paredzēts, ka lēmumu par pagaidu noregulējumu Digitālo pakalpojumu akta kompetentā iestāde pieņem uz pārkāpuma pirmšķietamu konstatējumu, ja tai ir pamats uzskatīt, ka starpniecības pakalpojumu sniedzēja pakalpojuma saņēmējiem var būt nodarīts būtisks kaitējums un ir steidzami jārīkojas. Kā pagaidu noregulējumu var pieņemt tikai lēmumu, ar ko nosaka starpniecības pakalpojumu sniedzējam pienākumu nekavējoties vai noteiktā termiņā izbeigt pārkāpumu. Lēmums par pagaidu noregulējumu stājas spēka no tā paziņošanas brīža un ir spēkā līdz gala lēmuma pieņemšanai.

11. Kompetento iestāžu lēmumu pārsūdzēšana

Atbilstoši Digitālo pakalpojumu akta 51.panta 6.punktam Dalībvalstis nodrošina, ka Digitālo pakalpojumu aktā minētās pilnvaras tiek īstenotas, ievērojot pienācīgus aizsardzības pasākumus, kas noteikti piemērojamajos valsts tiesību aktos, jo īpaši, tas attiecās uz tiesībām uz aizstāvību.

Digitālo pakalpojumu akta piemērošana tiks īstenota administratīvā procesa ietvaros. Attiecīgi jaunajā 29.pantā tiek paredzēta Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes lēmuma pārsūdzēšanas kārtība, kas veidota pēc Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.¹⁸ parauga.
Likumprojektā paredzēts, ka Digitālo pakalpojumu akta kompetentās iestādes lēmumu, tostarp lēmumu par pagaidu noregulējumu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā jebkura persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir ierobežotas ar šo lēmumu. Tiek paredzēts, ka lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību. Tas ir nepieciešams, lai lēmuma pārsūdzēšana netiktu izmantota pārkāpuma turpināšanai, tādējādi turpinot aizskart galalietotāju tiesības.
Likumprojektā paredzēts, ka lēmumu par pagaidu noregulējumu var pārsūdzēt 10 dienu laikā no tā paziņošanas dienas, un pieteikumu par to tiesa izskata rakstveida procesā 14 dienu laikā. Tiesas lēmums par pagaidu noregulējumu nav pārsūdzams, ņemot vērā, ka pagaidu noregulējumam nav galīga noregulējuma raksturs un tas ir spēkā līdz tiek atcelts, grozīts vai kad stājas spēkā galīgais lēmums. Savukārt galīgais lēmums ir pārsūdzams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.