Anotācija (ex-ante)

Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 1. panta 12. punktā noteikts, ka ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs ir persona (komersants vai iestāde), kas sniedz noteikta veida ūdenssaimniecības pakalpojumus pakalpojumu sniegšanas teritorijā. 2016. gada 1. janvārī, kad spēkā stājās Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums, spēkā bija iepriekšējais Kooperatīvo sabiedrību likums (zaudēja spēku 2018. gada 31. decembrī) (turpmāk – Likums). Likuma 6. pantā bija noteikts, ka kooperatīvā sabiedrība ir komersants, izņemot lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības, mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības, dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, automašīnu garāžu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, laivu garāžu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības un dārzkopības kooperatīvās sabiedrības. Tādējādi kooperatīvā sabiedrība, kas sniedza ūdenssaimniecības pakalpojumus, atbilda Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā noteiktajai pakalpojumu sniedzēja definīcijai. 2019. gada 1. janvārī spēkā stājās jauns Kooperatīvo sabiedrību likums (turpmāk - Jaunais likums), kur 3. panta pirmajā daļā norādīts, ka kooperatīvā sabiedrība ir juridiska persona. Jaunā likuma anotācijā norādīts, ka atbilstoši Likumā minētajam, kooperatīvajai sabiedrībai bija komersanta statuss. Izņēmums bija likumā paredzētie speciālie kooperatīvo sabiedrību veidi. Tomēr, izstrādājot Jauno likumu, secināts, ka šādam kooperatīvo sabiedrību iedalījumam nav pamatojuma. Saskaņā ar Likumu komersanta statusa noteikšana bija atkarīga nevis no kooperatīvās sabiedrības mērķa un tās veiktās saimnieciskās darbības būtības, bet gan no nosaukuma. Ņemot vērā minēto, Jaunajā likumā netika paredzēts kooperatīvās sabiedrības iedalīt komersantos un nekomersantos, komersanta statusu kooperatīvajām sabiedrībām nosakot vien gadījumā, ja tas izrietēs no speciālajiem normatīvajiem aktiem (piemēram, Krājaizdevu sabiedrību likuma).
Joprojām atsevišķās pašvaldībās sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus sniedz arī kooperatīvās sabiedrības. Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 6. panta pirmā daļa paredz, ka vietējās pašvaldības dome nosaka pašvaldības iestādi, kas pašvaldības administratīvajā teritorijā sniedz sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus un citus noteikta veida ūdenssaimniecības pakalpojumus, vai pilnvaro komersantu sniegt sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus, noslēdzot ar to līgumu par sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu visā pašvaldības administratīvajā teritorijā vai tās daļā. Tā kā kooperatīvajām sabiedrībām vairs nav komersanta statusa, pašvaldībām nav juridiska pamata tās pilnvarot sniegt sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus. Tādējādi pašvaldībām, kurās sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus jau sniedz kooperatīvās sabiedrības, rodas grūtības pildīt Pašvaldību likumā noteikto autonomo funkciju – organizēt iedzīvotājiem ūdenssaimniecības pakalpojumus.

Likumprojektā tiek precizēti Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma trīs panti, kuros ir atsauces uz komersantu, norādot, ka ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs var būt komersants, iestāde vai kooperatīvā sabiedrība. Tādējādi tiek nodrošināts, ka pašvaldības var pilnvarot arī kooperatīvās sabiedrības sniegt sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus. Šāds papildinājums pašvaldībām neuzliek pienākumu deleģēt sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu kooperatīvajām sabiedrībām, bet gan leģitimizē esošo situāciju tajās pašvaldībās, kur sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus jau sniedz kooperatīvās sabiedrības, dodot pašvaldībām iespēju slēgt ar tām līgumu par pakalpojumu sniegšanu.  

2021. gada 12. janvārī stājās spēkā jaunā Direktīva 2020/2184, kas bija jāpārņem nacionālajos tiesību aktos līdz 2023. gada 12. janvārim. Direktīvas 2020/2184 mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību pret jebkādu nelabvēlīgu ietekmi, ko var izraisīt dzeramā ūdens piesārņojums, kā arī uzlabot piekļuvi dzeramajam ūdenim. Tāpat Direktīva 2020/2184 paredz nosacījumus, kam jāveicina dzeramā ūdens resursu efektīvāka izmantošana, apzinot ūdens zudumus ūdensapgādes sistēmās un to samazināšanas iespējas, un, ja nepieciešams, veicot pasākumus zudumu samazināšanai. Direktīva 2020/2184 visām dalībvalstīm uzdod novērtēt ūdens zudumus centralizētajās ūdensapgādes sistēmās, paredzot, ka zudumi būtu jāmazina, ja tie pārsniedz noteiktu robežvērtību. Direktīvas 2020/2184 4. panta 3. punkta trešajā daļā noteikts, ka Komisija līdz 2028. gada 12. janvārim pieņems deleģēto aktu, kurā, pamatojoties uz [ūdensapgādes] infrastruktūras noplūdes indeksu (infrastructural leakage index jeb ILI)  vai citu piemērotu metodi, noteiks robežvērtību, kuras pārsniegšanas gadījumā dalībvalstīm būs jāizstrādā un Komisijai jāiesniedz rīcības plāns ūdens zudumu samazināšanai. Minēto deleģēto aktu Komisija izstrādās, izmantojot dalībvalstu ūdens zudumu novērtējumus un uz to pamata noteikto vidējo zudumu rādītāju visās ES dalībvalstīs. Divu gadu laikā pēc minētā deleģētā akta pieņemšanas dalībvalstīm, kurās ūdens zudumi pārsniegs deleģētajā aktā noteikto robežvērtību, būs jāiesniedz Komisijai rīcības plāns, kurā paredzēti pasākumi ūdens zudumu samazināšanai. Direktīvas 2020/2184 prasības skar dažādu iestāžu kompetences. Lai Direktīvu 2020/2184 korektāk pārņemtu, novēršot normu dublēšanos, Tieslietu ministrijas vadībā tika noteiktas institūciju kompetences konkrētu direktīvas 2020/2184 pantu un punktu pārņemšanai nacionālajos normatīvajos aktos. Atbilstoši Valsts sekretāru 18.05.2023. sanāksmē lemtajam (protokols Nr. 17, 6. §, 2.4, 2.5. un 2.6. punkts) VARAM noteikta kā atbildīgā ministrija par Direktīvas 2020/2184 16. pantu, 18.panta 1. punkta a) apakšpunktu, kā arī atsevišķu citu prasību pārņemšanu atbilstoši informatīvā ziņojuma pielikumā pievienotajai atbildību sadalījuma tabulai. Cita starpā, atbildību sadalījums paredz, ka VARAM nacionālajos tiesību aktos pārņem Direktīvas 2020/2184 4. panta 3. punktā noteiktās prasības, kas uzdod dalībvalstīm novērtēt ūdens zudumus ūdensapgādes sistēmās un to samazināšanas potenciālu, izmantojot ILI vai citu piemērotu metodi. 

Lai nodrošinātu Direktīvas 2020/2184 prasību pārņemšanu nacionālajā regulējumā saskaņā ar starpinstitūciju vienošanos, VARAM ir iekļāvusi likumprojektā šādus nosacījumus. 
1) Ministru kabinetam noteikta kompetence noteikt prasības un kārtību, kā tiek novērtēti ūdens zudumi centralizētajā ūdensapgādes sistēmā un to samazināšanas potenciāls. Plānots noteikt nosacījumus, kādā veidā, cik bieži, kādās centralizētajās ūdensapgādes sistēmās nepieciešams veikt minēto novērtējumu, un par kurām centralizētajam ūdensapgādes sistēmām pakalpojumu sniedzējiem būs jāsniedz informācija atbildīgajai iestādei, kura attiecīgos datus ziņos Eiropas Komisijai. Direktīvas 2020/2184 4.panta 3. punkts paredz, ka ūdens zudumu īpatsvars dalībvalstu teritorijā un iespējas to samazināt jānovērtē, izmantojot infrastruktūras noplūdes indeksa (ILI) novērtēšanas metodi vai citu piemērotu metodi. VARAM par ūdens zudumu un to samazināšanas iespēju novērtēšanai izmantojamo metodi ir konsultējusies ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju (turpmāk – Regulators). Konsultāciju rezultātā secināts, ka ILI novērtēšanas metode Latvijas gadījumā nebūtu piemērotākā un ka nepieciešams izstrādāt un noteikt vienotu kārtību ūdens zudumu un to samazināšanas iespēju noteikšanai, ņemot vērā pakalpojumu sniedzēju jau pašlaik apkopoto un atbildīgajām iestādēm sniedzamo informāciju, kā arī Direktīvas 2020/2184 nosacījumus. Atbilstoši likumprojektā dotajam deleģējumam plānots noteikt vienotu kārtību ūdens zudumu un to samazināšanas potenciāla novērtēšanai centralizētajā ūdensapgādes sistēmā, kas būtu ticama, gan ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju, gan minēto pakalpojumu sniegšanu regulējošo institūciju atzīta, un ko pieņemtu arī Eiropas Komisija. Tai pat laikā šo novērtēšanas kārtību nepieciešams salāgot ar Regulatora izmantoto metodiku ūdenssaimniecības tarifu aprēķināšanai, neradot lieku administratīvo slogu pašvaldībām un regulējamajiem ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējiem, kas Regulatoram jau ik gadu iesniedz atskaites.
Lai visiem komersantiem un institūcijām, kas izmantos ūdens zudumu un to samazināšanas iespēju novērtēšanas kārtību, būtu zināms tās pieejamības laiks, likumprojekta pārejas noteikumos noteikts, ka Ministru kabinetam līdz 2025.gada 1.jūlijam jāizdod šā likuma 4.panta 7.punktā minētie noteikumi, kas nosaka kartību, kā novērtēt ūdens zudumus ūdensapgādes sistēmā un to samazināšanas potenciālu.
Ar Ministru kabineta 2022.gada 31.augusta rīkojumu Nr.583 apstiprinātajās Vides politikas pamatnostādnēs 2021.­- 2027.gadam (https://likumi.lv/ta/id/335137-par-vides-politikas-pamatnostadnem-2021-2027-gadam) tika izvirzīts politikas apakšmērķis “7.2.Droša ūdens resursu izmantošana, nelietderīga patēriņa samazināšana un dūņu lietderīgas izmantošanas palielināšana”. Viens no uzdevumiem minētā apakšmērķa sasniegšanai ir “24.2.Novērtēt zudumus centralizētajās ūdensapgādes sistēmās un izstrādāt plānus zudumu samazināšanai”. Vides politikas pamatnostādnēs 2021.-2027.gadam nav noteikts, kuriem ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējiem jāveic zudumu novērtēšana un jāizstrādā plāni to samazināšanai. Vienlaikus jāņem vērā, ka Direktīvas 2020/2184 4. panta 3. punkts paredz, ka ūdens zudumi jānovērtē vismaz tiem ūdens piegādātājiem, kuri piegādā vismaz 10 000 m³ dzeramā ūdens diennaktī vai apkalpo vismaz 50 000 cilvēku, kā arī pienākumu dalībvalstīm informēt Komisiju par novērtējuma rezultātiem. Jāņem vērā, ka ūdens zudumi rodas ūdensapgādes infrastruktūrā un ir atkarīgi no tās tehniskā stāvokļa, vecuma, tāpēc tos jānovērtē konkrētai centralizētai ūdensapgādes sistēmai, kas atbilstoši Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 1. panta 3.punktā dotajai definīcijai ir ārējo ūdensvada tīklu un būvju kopums, kas nodrošina ūdens ieguvi, sagatavošanu un piegādi ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājiem. Savukārt zudumus novērtē ūdens piegādātājs (ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs), kura īpašumā, valdījumā vai turējumā atrodas centralizētā ūdensapgādes sistēma. Lai neradītu nesamērīgu administratīvo slogu ūdens piegādātājiem un vienlaikus nodrošinātu Direktīvā 2020/2184 prasīto novērtējuma tvērumu, Ministru kabinetam paredzēta kompetence noteikt, kādās centralizētajās ūdensapgādes sistēmās ūdens piegādātājiem būs nepieciešams veikt attiecīgo novērtējumu, kā arī noteikt, par kuru centralizēto ūdensapgādes sistēmu novērtējuma rezultātiem pakalpojumu sniedzējiem būs jāsniedz informācija atbildīgajai iestādei. 

2) Pašvaldību likuma 4. pantā vietējām pašvaldībām ir noteiktas autonomās funkcijas organizēt iedzīvotājiem ūdenssaimniecības pakalpojumus neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas dzīvojamais fonds, nodrošināt iedzīvotājiem atbalstu sociālo problēmu risināšanā, kā arī iespēju saņemt sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus. Likumprojektā noteikts, ka vietējā pašvaldība apzina, kādiem iedzīvotājiem nav brīvi pieejams dzeramais ūdens vai arī pieejamība dzeramajam ūdenim ir ierobežota, īpaši izvērtējot ūdensapgādes pakalpojuma pieejamību sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju grupām, kā arī nepieejamības vai ierobežojumu iemeslus. Direktīvas 2020/2184 preambulas 35. punktā norādīts: “ir lietderīgi, ka dalībvalstis pievērš īpašu uzmanību neaizsargātām un marginalizētām grupām, veicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai minētajām grupām uzlabotu piekļuvi dzeramajam ūdenim. Neskarot dalībvalstu tiesības noteikt, kuras ir šīs grupas, būtu svarīgi, ka šādas grupas ietver bēgļus, nomadu kopienas, bezpajumtniekus un minoritāšu kultūras, piemēram, romus un Travellers, neatkarīgi no tā, vai tie ir nometnieki.” Ir iespējams, ka daļā pašvaldību nebūs iedzīvotāju, kam nav brīvi pieejams dzeramais ūdens, tāpēc rīcības ūdens pieejamības uzlabošanai nebūs nepieciešamas. Tāpat pašvaldību kompetencē paliek lēmums par to, vai ir nepieciešamas rīcības dzeramā ūdens pieejamības uzlabošanai apzinātajām personu grupām, un par rīcības veidu, ja šāda nepieciešamība ir konstatēta. Likumprojekts nenosaka pienākumu pašvaldībām veikt konkrētas rīcības, bet gan izvērtēt jau darīto dzeramā ūdens nodrošināšanā un patstāvīgi lemt par papildus nepieciešamo. Attiecībā uz pašvaldību līdzšinējām rīcībām dzeramā ūdens pieejamības jomā, VARAM apkopotā informācija liecina, ka 2022. gadā Latvijā 37 pašvaldības jau bija izveidojušas 253 brīvkrānus. Tāpat VARAM ir konstatējusi, ka visām pašvaldībām, kurām ir izdoti saistošie noteikumi par sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanas un lietošanas kārtību, attiecīgajos saistošajos noteikumos ir iekļauta ūdens brīvkrānu izmantošanas kārtība vai prasībās brīvkrānu izmantošanai. Tādējādi katrā šādā pašvaldībā jau varētu būt brīvi pieejams dzeramais ūdens iedzīvotajiem, tai skaitā mazaizsrgātajām sabiedrības grupām. Pirmšķietami pašvaldības var apzināt šādas sabiedrības grupas, izvērtēt ūdens pieejamības uzlabošanu un nodrošināt pieejamību ar esošajiem resursiem, neieguldot papildu līdzekļus.
Likumprojektā lietotais termins “dzeramā ūdens pieejamība” atbilst Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā izvirzītajam mērķim veicināt kvalitatīvu un vides prasībām atbilstošu ūdenssaimniecības pakalpojumu pieejamību. Termins nav definēts Direktīvā 2020/2184, līdz ar to arī Likumprojektā nav iekļauta definīcija. Jāņem vērā, ka Direktīvas 2020/2184 3. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis var neattiecināt šo direktīvu uz (..) “dzeramo ūdeni no atsevišķa piegādes objekta, kas piegādā vidēji mazāk par 10 m³ dienā vai apgādā mazāk par 50 personām, ja vien ūdens piegāde nenotiek komerciālas vai sabiedriskas darbības ietvaros.”
Tāpat Ministru kabineta 26.09.2023. noteikumu Nr. 547 “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība” 4. punktā noteikts, ka minētie noteikumi neattiecas uz
•        pārtikas uzņēmumos izmantojamo dzeramo ūdeni un fasētu dzeramo ūdeni,
•        dabīgo minerālūdeni, kas atbilst prasībām, kas noteiktas normatīvajos aktos par dabīgo minerālūdeni un avota ūdeni,
•        ūdeni, ko Zāļu valsts aģentūra atzinusi par zālēm saskaņā ar normatīvajiem aktiem par zāļu reģistrēšanas kārtību,
•        dzeramo ūdeni, ko izmanto tā, ka tas tieši vai netieši nerada draudus cilvēku veselībai, un par to ir saņemts Veselības inspekcijas (turpmāk – inspekcija) atzinums,
•        dzeramo ūdeni, ko iegūst atsevišķās ieguves vai piegādes vietās, kuras izmanto mazāk par 50 personām vai kurās ieguves apjoms nepārsniedz vidēji 10 m³ diennaktī, ja dzeramo ūdeni neizmanto publisko būvju ūdensapgādei vai nepiegādā, sniedzot sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu atbilstoši Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumam.
Līdz ar to norma par ūdens pieejamības nodrošināšanu tiek attiecināta tikai uz tādu dzeramo ūdeni, kas tiek piegādāts pa centralizēto ūdensapgādes sistēmu.
3) Tā kā Direktīvas 2020/2184 18. panta 1. punkts paredz, ka dalībvalstīm jāsniedz Eiropas Komisijai informācija par direktīvas īstenošanu, likumprojekts paredz, ka par vides aizsardzību atbildīgajai ministrijai līdz 2029. gada 12. janvārim jāsagatavo un pēc tam ik pēc sešiem gadiem jāatjaunina informācija par pasākumiem, kas veikti pašvaldībās, lai uzlabotu dzeramā ūdens pieejamību iedzīvotājiem. Lai  par vides aizsardzību atbildīgā ministrija varētu sagatavot šādu informāciju, pašvaldībām būs jāsagatavo un jāiesniedz tai šāda informācija. Taču, tā kā šādu informāciju būs nepieciešams sagatavot reizi sešos gados, likumprojektā iekļaut piebilde, ka pašvaldības šādu informāciju iesniedz tikai pēc atbildīgās ministrijas pieprasījuma, lai šādā apkopojumā tiktu iekļaut jaunāka informācija un no visām pašvaldībām. Informācijas iesniegšanas formāts būs atkarīgs no Eiropas Vides aģentūras izveidotās veidnes, uz kuras pamata atbildīgā ministrija izveidos, piemēram, aizpildāmu anketu pašvaldībām. VARAM ieskatā reizi sešos gados aizpildāma anketa neradīs jūtamu administratīvo slogu.

Ar Ministru prezidenta 2016. gada 13. decembra rezolūciju Nr.20/M-1951 Ekonomikas ministrijai, Tieslietu ministrijai un VARAM tika uzdots sadarbībā ar Tiesībsarga biroju izvērtēt, vai Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr.1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” (turpmāk – noteikumi Nr.1013) 19.1 punktā ietvertā ūdens patēriņa starpības sadales kārtība ir taisnīga un adekvāta, ja tā paredz iespēju ilgstoši neveikt pasākumus ūdens patēriņa starpības cēloņu apzināšanai un novēršanai, un ļauj visu ilgstoši uzkrāto ūdens patēriņa starpību attiecināt pat uz vienu dzīvokļa īpašumu. Atbilstoši izvērtējuma rezultātiem tika uzdots sagatavot grozījumus minētajos noteikumos Nr.1013, primāri pievēršot uzmanību ūdens patēriņa starpības rašanās cēloņu novēršanai. Noteikumu Nr.1013 grozījumu anotācijā tika norādīts, ka viens no ūdens patēriņa starpības veidošanās cēloņiem var būt aizsērējis vai citādi bojāts mājas kopējais ūdens skaitītājs – komercuzskaites mēraparāts, kā arī aizsērējuši ūdens patēriņa skaitītāji atsevišķajos īpašumos. Līdz ar to bija plānots noteikumus Nr.1013 papildināt ar 14.6 punktu, kas noteiktu, ka pēc dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma ūdensapgādes pakalpojuma sniedzējs nodrošina ūdens filtra uzstādīšanu pirms komercuzskaites mēraparāta, ja tas ir tehniski iespējams. Šāda papildu pienākuma noteikšana ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam būtu nozīmīga tām dzīvojamām mājām, kurās ūdens patēriņa starpības veidošanās saistīta ar saduļķota ūdens nokļūšanu ūdensapgādes sistēmā, kā rezultātā būtiski tiek ietekmēta komercuzskaites mēraparāta mērījumu precizitāte, kas uzrāda lielāku saņemtā ūdens daudzumu nekā tas faktiski piegādāts.
Noteikumu Nr.1013 grozījumu saskaņošanas gaitā Tieslietu ministrija izteica iebildumu, ka tās ieskatā norma, kas nosaka pienākumus ūdensapgādes pakalpojumu sniedzējam, ir iekļaujama nevis noteikumos Nr.1013, bet gan Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā. Tieslietu ministrija norādīja – ja filtru neesamība rada būtiskas problēmas, kā arī praksē to risināšana nenotiek, šis jautājums ir risināms ūdenssaimniecības politikas jomas ietvaros, nevis noteikumos, kas nosaka kārtību, kādā dzīvojamai mājai nepieciešamo pakalpojumu izmaksas tiek sadalītas starp ēkas kopīpašniekiem. Tieslietu ministrija  arī uzsvēra, ka šāda tiesību norma noteikumos Nr. 1013 būtu izdota ārpus deleģējuma, jo deleģējums Ministru kabinetam neparedz tiesības noteikt tiesiskus pienākumus vai tiesības kādam tiesību subjektam, tas ir ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam. Ņemot vērā noteikumu Nr.1013 grozījumu izstrādes laikā secināto, Ministru kabinets ar 2019. gada 19. novembra sēdes protokollēmumu uzdeva VARAM izvērtēt iespēju noteikt Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā ūdensapgādes pakalpojuma sniedzējam pienākumu – nodrošināt ūdens filtru savā piederības robežā pirms komercuzskaites mēraparāta un sagatavot attiecīgu grozījumu projektu Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā.
Jāatzīmē, ka saskaņā ar Ekonomikas ministrijas 2018. un 2019. gadā organizēto sanāksmju laikā izteiktajiem nozaru ekspertu viedokļiem ūdens patēriņa starpības veidošanās ūdens kvalitātes dēļ (kas izraisa komercuzskaites mēraparātu aizsērēšanu vai to iekšējus bojājumus) galvenokārt vērojama Rīgas pilsētā, pilsētas ūdensapgādes sistēmas vecuma un nolietojuma dēļ, attiecīgi notiekot biežākām avārijām un remontdarbiem, kas veicina pēkšņu, lai arī īslaicīgu ūdens saduļķošanos. Tāpat jāņem vērā, ka ūdens patēriņa starpību būtiski ietekmē arī ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāju īpašumā, kopīpašumā vai valdījumā esošās infrastruktūras stāvoklis (ēku iekšējais ūdensvads), tās bojājumi vai noplūdes, uzstādītie ūdens patēriņa skaitītāji daudzīvokļu namu dzīvokļos (iespējami dažādas precizitāte skaitītāji), rādījumu nolasīšanas precizitāte. Jāņem vērā, ka mehānisko ūdens filtru uzstādīšana pirms komercuzskaites mēraparātiem pilnībā nevar atrisināt ūdens patēriņa starpības problēmu daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās. Mehāniskais ūdens filtrs pirms komercuzskaites mēraparāta nodrošinātu īpašumam vai daudzdzīvokļu mājai piegādātā ūdens daudzuma precīzāku uzskaiti, taču neatrisinās ūdens patēriņa starpību, kas rodas daudzdzīvokļu mājas iekšējā ūdensvada problēmu dēļ vai neprecīzi uzskaitot patērētā ūdens daudzumu dzīvokļos.
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk - PTAC), pamatojoties uz saņemtajām sūdzībām no SIA “Rīgas ūdens” klientiem, laika posmā no 2019. gada 31. oktobra līdz 2020. gada 3. martam veica komercuzskaites mēraparātu izņemšanu ārpuskārtas verificēšanai. Šāda ārpuskārtas pārbaude tika veikta 28 komercuzskaites mēraparātiem un par neatbilstošiem metroloģiskajām prasībām tika atzīti 23 komercuzskaites mēraparāti, t.i., 82% pārbaudīto mēraparātu neatbilda Ministru kabineta 2006. gada 5. decembra noteikumi Nr.981 “Noteikumi par mērīšanas līdzekļu atkārtoto verificēšanu, verificēšanas sertifikātiem un verificēšanas atzīmēm” (turpmāk – noteikumi Nr.981) 6. punktā minētajām prasībām. Komercuzskaites mēraparāti ārpuskārtas verificēšanai tika izņemti no dažāda tipa mājām (vienģimeņu dzīvojamās mājas, daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, uzņēmumu telpas, veikals, ražošanas uzņēmums) dažādos Rīgas mikrorajonos (Pļavnieki, Imanta, Zolitūde, Torņkalns, Purvciems, Āgenskalns un Centrs). PTAC vērsa uzmanību, ka komercuzskaites mēraparātu lietošanas instrukcijā ir norādīts – ja ūdenī ir daudz cieto daļiņu (netīrs, piesārņots ūdens), ieteicams uzstādīt filtru. PTAC pārbaudes laikā tika konstatēts, ka komercuzskaites mēraparāti ir piesārņoti ar dažādiem netīrumiem un to iekšpusē ir nosēdumi, taču filtrs pirms komercuzskaites mēraparāta nevienā gadījumā nebija uzstādīts. Saskaņā ar attiecīgo marķējumu uz pārbaudītajiem komercuzskaites mēraparātiem pirms ārpuskārtas verificēšanas trīs komercuzskaites mēraparāti tika ekspluatēti mazāk nekā vienu gadu, 15 komercuzskaites mēraparāti – mazāk nekā divus gadus un seši komercuzskaites mēraparāti – mazāk nekā trīs gadus. Izvērtējot metroloģiskajām prasībām neatbilstošos komercuzskaites mēraparātus, tika secināts, ka lielākajai daļai (65%) pie nominālās plūsmas rādījumu kļūda bija ar pozitīvu zīmi, kas liecina, ka neprecīzie ūdens patēriņa mērījumi ilgtermiņā atstāj būtisku ietekmi uz patērētājiem. Ņemot vērā, ka komercuzskaites mēraparātu neatbilstības tika konstatētas neatkarīgi no komercuzskaites mēraparātu raksturlielumiem, izmantošanas ilguma, atrašanās vietas kā arī objektiem kuros tie bija uzstādīti, PTAC secināja, ka nepareiza, neprecīza patērētā ūdens daudzuma uzskaite ir sistemātiska problēma un ka komercuzskaites mēraparātu rādījumus tiešā veidā ietekmē ūdens kvalitāte un uzstādīšanas norādījumu ievērošana. 
VARAM 2022. gadā iniciēja pētījumu par ūdenssaimniecībā izmantoto komercuzskaites mēraparātu precizitāti un to ietekmējošiem faktoriem, tā laikā iegūstot informāciju no sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējiem visā Latvijā (projekts "Ūdenssaimniecībā izmantoto komercuzskaites mēraparātu precizitātes un to ietekmējošo faktoru novērtējums"). Galvenais pētījuma mērķis bija veikt pašvaldību un to sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju anketēšanu, lūdzot atbildēt uz jautājumiem par izmantoto komercuzskaites mēraparātu veidiem, to precizitāti, precizitāti ietekmējošajiem faktoriem un iespējamo problēmu risinājumiem. Anketēšana aptvēra visu novadu pašvaldības un valstspilsētas, kā arī to lielākos sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējus, tādējādi tika noskaidrota situācija visā Latvijas teritorijā, nevis tikai Rīgā. Aptaujā piedalījās visas 43 pašvaldības un valstspilsētas, kā arī 50 sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji. Pētījuma rezultātu atspoguļojumā sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji tika sadalīti 3 līdzīga lieluma grupās:
- mazie pakalpojumu sniedzēji (līdz 2000 klientu/līgumu),
- vidējie pakalpojumu sniedzēji (2001-5000 klientu/līgumu),
- lielie pakalpojumu sniedzēji (no 5001 un vairāk klientu/līgumu).

Pēc aptaujas rezultātiem izdarīti šādi secinājumi. 
1) Komercuzskaites mēraparātu neprecizitāti par būtisku vai ļoti būtisku problēmu uzskata 34% procenti pašvaldību, kā arī 46% sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju jeb 23 no 50 aptaujātajiem ūdenssaimniecības uzņēmumiem.
2) 56% sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju ir konstatējuši komercuzskaites mēraparātu neprecīzus rādījumus mehāniska piesārņojuma dēļ, ievērojami biežāk uz šo problēmu norāda lielie pakalpojumu sniedzēji (73%).
3) Sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji, kas paši ir pētījuši mēraparātu precizitāti ietekmējošos faktorus (50%), ir secinājuši, ka visbiežāk neprecizitātes problēmas ir saistītas ar caurplūdes skaitītāju specifiku un metodoloģiski nepareiziem mērījumiem, proti, uzskaiti dzīvokļos un mājas ievados veic skaitītāji, kuriem ir atšķirīgas precizitātes klases, vai arī ūdens patēriņa skaitītāji dzīvokļos ir uzstādīti prasībām neatbilstoši. Šie secinājumi ir kopīgi gan mazo, gan vidējo, gan lielo pakalpojumu sniedzēju grupai. Vidējie un lielie pakalpojumu sniedzēji norāda, ka nesakritības rada arī dzīvokļos uzstādīto ūdens patēriņa skaitītāju rādījumu nolasīšana dažādos laikos, kā arī apzināts vai neapzināts ūdens patēriņš bez uzskaites.
4) Konstatējot mēraparātu neprecīzus rādījumus, 90% pakalpojumu sniedzēju veic to ārpuskārtas verifikāciju. Datus par pēdējo 12 mēnešu laikā veiktajām ārpuskārtas verifikācijām aptaujā sniedza 32 pakalpojumu sniedzēji; rezultāti liecina, ka vismaz pusē gadījumu bojāto komercuzskaites mēraparātu īpatsvars nepārsniedza 20%. Turklāt 13 no 32 apdzīvotajām vietām ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji pēc komercuzskaites mēraparātu verifikācijas vispār nekonstatēja bojātus mēraparātus.
5) 74% pakalpojumu sniedzēju jau pašlaik plaši lieto filtrus pirms klientiem uzstādītajiem mehāniskajiem komeruzskaites mēraparātiem (mājas ievada skaitītājiem). No tiem 46% pakalpojumu sniedzēju filtrus ir izvietojušu visos māju ievada mezglos, bet 28% – lielākajā daļā. Visbiežāk komercuzskaites mēraparātus (mājas ievada skaitītājus) ar filtriem pilnībā ir aprīkojuši ir vidējie pakalpojumu sniedzēji (69% no vidējo pakalpojumu sniedzēju kopsakaita).
6) Caurplūdes, jeb mehāniskos komercuzskaites mēraparātus Latvijas pakalpojumu sniedzēji izmanto visbiežāk (94% pakalpojumu sniedzēju). Pusei pakalpojumu sniedzēju ir pieredze arī ar ultraskaņas mēraparātu, bet 28% paralēli ir pieredze arī ar elektromagnētisko mēraparātu izmantošanu. Vienlaikus šo veidu mēraparātu īpatsvars nav liels. 
7) 39% pakalpojumu sniedzēju plāno tuvāko piecu gadu laikā nomainīt caurplūdes komercuzskaites mēraparātus pret cita tipa mēraparātiem. Biežāk par nomaiņu domā tie pakalpojumu sniedzēji, kas jau lieto ultraskaņas skaitītājus (58%), kā arī lielie pakalpojumu sniedzēji (54%).
8) Kopumā 48% pakalpojumu sniedzēju atbalsta ideju, ka būtu nepieciešams normatīvajos aktos noteikt prasības, lai mazinātu komercuzskaites mēraparātu (mājas ievada skaitītāju) precizitātes problēmas. Ideju neatbalsta 34% pakalpojumu sniedzēju.  
9) Pašvaldību vidū viedoklis dalās. Kopumā 43% pašvaldību atbalstītu normatīvo aktu regulējuma izstrādi, bet 41% uzskata, ka nav nepieciešams ar normatīvo aktu regulējumu kontrolēt dzeramā ūdens patēriņa uzskaites mēraparātu lietošanu un uzraudzību.
Tādējādi secināms - lai arī komercuzskaites mēraparātu neprecizitāte mehāniska piesērējuma dēļ nav aktuāla problēma visā Latvijā un daudzi pakalpojumu sniedzēji jau rīkojas, lai šādu neprecizitāti novērstu vai samazinātu, ir nepieciešams risinājums, kas dotu iespēju minēto problēmu risināt tiem pakalpojumu lietotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, kas ar to saskaras.   

Izstrādājot likumprojektu, tika izvērtēts, vai atbilstošs risinājums būtu noteikt pakalpojumu sniedzējam pienākumu vienmēr uzstādīt filtru pirms komercuzskaites mēraparāta, ja tas ir tehniski iespējams. Ņemot vērā veiktās aptaujas rezultātus un pārējo problēmas aprakstā iekļauto informāciju, secināms, ka likumprojektā nav pamatoti prasību par filtru uzstādīšanu pirms komercuzskaites mēraparātiem noteikt kā obligātu visiem pakalpojumu sniedzējiem, jo vairums pašvaldību un pakalpojumu sniedzēju nav konstatējuši būtiskas problēmas ar neprecīzu piegādātā ūdens daudzuma uzskaiti. Kā jau problēmas aprakstā norādīts, ūdens saduļķošanās izraisīta komercuzskaites mēraparātu aizsērēšana galvenokārt konstatēta Rīgas pilsētā. Turklāt daļa pakalpojumu sniedzēju izmanto tāda veida komercuzskaites mēraparātus, kuru rādījumu precizitāti neietekmē mehāniskais piesārņojums ūdensapgādes tīkos. Tāpat tika izvērtēts arī risinājums noteikt pienākumu pakalpojumu sniedzējam uzstādīt filtru pirms komercuzskaites mēraparāta, ja to pieprasa pakalpojumu lietotājs un filtra uzstādīšana ir tehniski iespējama. Tomēr tas varētu radīt sarežģījumus gadījumos, kad pakalpojumu sniedzējs pats konstatē nepieciešamību uzstādīt filtru pirms komercuzskaites mēraparāta, piemēram, tā verifikācijas laikā, bet pakalpojumu lietotājs šādu iniciatīvu neatbalsta. Konstatēts arī, ka neiekļaujot likumprojektā papildu regulējumu par filtru uzstādīšanu, var rasties domstarpības starp pakalpojumu lietotājiem un pakalpojumu sniedzējiem par to, kam ir tiesības šādas darbības veikt un kas apmaksā ar filtru uzstādīšanu un ekspluatāciju saistītās izmaksas. Izvērtējot problēmas aprakstā minēto informāciju, kā arī uzklausot ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanā un uzraudzībā iesaistīto institūciju viedokļus, secināts, ka pamatotākais risinājums ir skaidri noteikt, ka pakalpojumu lietotājam ir tiesības organizēt mehāniskā ūdens filtra uzstādīšanu, nomaiņu vai apkopi. Vienlaikus likumprojektā tiek noteikts, ka arī pakalpojumu sniedzējam ir tiesības pieprasīt pakalpojumu lietotājam organizēt mehāniskā ūdens filtra uzstādīšanu, nomaiņu vai apkopi. Likumprojektā arī noteikts, ka organizēt filtra uzstādīšanu pakalpojumu sniedzējs var pieprasīt tad, ja tas ir tehniski pamatoti. Pieļaujot, ka var būt gadījumi, kad esošā komercuzskaites mēraparāta mezgla konstrukcijā nav iespējams uzstādīt mehānisko ūdens filtru, bet pakalpojumu sniedzējs konstatē, ka filtra uzstādīšana ir nepieciešama piegādātā ūdens daudzuma precīzākai uzskaitei, pakalpojumu sniedzējs vienlaikus ar prasību uzstādīt mehānisko ūdens filtru var prasīt arī tā pārbūvēt vai aprīkot komercuzskaites mēraparāta mezglu, lai pirms komercuzskaites mēraparāta būtu iespējams uzstādīt filtru. Arī šādai prasībai jābūt tehniski pamatotai un saistītai tieši ar filtra uzstādīšanas vajadzībām. Tādējādi piedāvātajā likumprojekta redakcijā gan pakalpojumu sniedzējs, gan pakalpojumu lietotājs var iniciēt filtra uzstādīšanu, lai novērstu vai mazinātu mehānisko komercuzskaites mēraparātu neprecizitāti piesārņojuma dēļ tajās apdzīvotajās vietās vai ēkās, kur šī problēma ir aktuāla centralizētās ūdensapgādes sistēmas piegādātā ūdens saduļķošanās dēļ.
Ar vārdu salikumu "organizēt filtra uzstādīšanu" saprotama organizatorisku darbību veikšana, lai attiecīgajā ēkā pirms komercuzskaites mēraparāta tiktu uzstādīts filtrs. Tas dod iespēju pakalpojumu lietotājam vienoties ar pakalpojumu sniedzēju, ka tas veic mehāniskā ūdens filtra uzstādīšanu, nomaiņu un apkopi, vai arī izvēlēties citu atbilstošu komersantu minēto darbību nodrošināšanai.
Tāpat kā citus ar ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu un lietošanu saistītus jautājumus, domstarpības, kas saistītas ar filtru uzstādīšanu, pakalpojumu lietotājs un pakalpojumu sniedzējs risina  savstarpēju pārrunu ceļā, ja vienošanās netiek panākta pārrunu ceļā, jebkurš strīds, nesaskaņas vai prasības tiek risinātas tiesā, Latvijas Republikas normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā.

Tirgū ir pieejamas dažādas ierīces dzeramā ūdens attīrīšanai no piemaisījumiem, kuru nosaukumā ietilpst vārds "filtrs". Lai gan pakalpojumu sniedzējiem, gan pakalpojumu lietotājiem būtu saprotams, kāda filtra uzstādīšana ir paredzēta, likumprojekts paredz Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 1. pantu papildināt ar 13. punktu – mehāniskā ūdens filtra definīciju. Definīcijā norādīts, cik lielas daļiņas mehāniskais ūdens filtrs aiztur, kā arī tas, ka filtrs ir pakalpojumu lietotāja īpašumā vai valdījumā. Attiecīgi mehāniskā ūdens filtra iegādes, uzstādīšanas, nomaiņas un apkopes izmaksas sedz pakalpojumu lietotājs.