Anotācija (ex-ante)

Likuma 5. panta pirmā daļa nosaka, ka garantētā atlīdzība par kopīgo noguldījumu tiek izmaksāta katrai kopīgo noguldījumu izdarījušajai personai atbilstoši tās noguldījuma daļai, kas noteikta ar noguldījumu piesaistītāju noslēgtajā līgumā. Ja katras personas daļa kopīgajā noguldījumā nav noteikta, kopīgais noguldījums sadalāms vienlīdzīgās daļās.
Likuma 5. panta pirmās daļas regulējums ar grozījumiem pēc būtības netiek mainīts. Likumprojektā iekļautais grozījums, kas paredz Likuma 5. panta pirmo daļu izteikt jaunā redakcijā, precizē jau Likumā esošu tiesību normu par kopīgo noguldījumu, akcentējot, ka arī kopīgā noguldījuma gadījumā garantētā atlīdzība tiek izmaksāta katrai kopīgo noguldījumu izdarījušajai personai Likuma 3. panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā. Tiesiskais regulējums par kopīgo noguldījumu ir pastāvējis jau līdz šim un ietverts Likuma 1. panta pirmās daļas 4. un 7. punktā, 5. panta pirmajā daļā un izriet no Direktīvas 2014/49/ES 2. panta 1. punkta 7. apakšpunkta, 7. panta 2. punkta, kā arī šīs direktīvas I pielikuma.
Ar grozījumiem tiek skaidrāk izteikta Likuma 5. panta pirmā daļa, nosakot, ka garantētās atlīdzības apmēru nosaka, ņemot vērā katras kopīgo noguldījumu izdarījušās personas daļu kopīgajā noguldījumā, kas noteikta ar noguldījumu piesaistītāju noslēgtajā līgumā. Ja katras personas daļa kopīgajā noguldījumā nav noteikta, kopīgais noguldījums sadalāms vienlīdzīgās daļās un garantētās atlīdzības apmēru nosaka, ņemot vērā šo noguldījuma daļu (maksimālais apmērs katrai kopīgo noguldījumu izdarījušai personai līdz 100 000 euro).

Atbilstoši jau spēkā esošā Likuma 1. panta pirmās daļas 4. punktam “kopīgais noguldījums” ir tāds noguldījums, kuru kopīgi izdarījušas divas vai vairākas personas vai tiesības uz kura izmantošanu divām vai vairākām personām ir nostiprinātas ar noguldījumu piesaistītāju rakstveidā noslēgtā līgumā. Tas, kāda veida līgums noslēdzams ar personu kopīgā noguldījuma gadījumā, atkarīgs no katras kredītiestādes piedāvāto produktu vai pakalpojumu klāsta. Regulējums par kopīgo noguldījumu attiecībā uz noguldījumu piesaistītāju piemērojams, ja noguldījumu piesaistītājs šādu produktu (pakalpojumu) nodrošina saviem klientiem.
Tādējādi ir nepieciešams skaidrāk izteikt tiesību normu par garantētās atlīdzības saņemšanu kopīgā noguldījuma gadījumā, precizējot, ka garantētā atlīdzība par kopīgo noguldījumu tiek izmaksāta katrai kopīgo noguldījumu izdarījušajai personai Likuma 3. panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā, kā arī precizēt, kādā veidā nosakāms šādas garantētās atlīdzības apmērs katrai kopīgo noguldījumu izdarījušajai personai. Līdz ar to Likuma 5. panta pirmā daļa izteikta jaunā redakcijā.
 

Likumprojekta 2. pantā ir ietverti grozījumi, ar kuriem Likuma 5. panta pirmā daļa izteikta jaunā redakcijā.

Likuma 5. panta otrā daļa nosaka regulējumu par garantēto atlīdzību, ja noguldītājs pārvalda citai personai pienākošos līdzekļus noguldījumu piesaistītājā. Saskaņā ar Direktīvas 2014/49/ES 7. panta 3. punktā noteikto, ja noguldītājam nav neapstrīdamu tiesību uz kontā turētajām summām, tad garantija attiecas uz personu, kurai ir neapstrīdamas tiesības, ar noteikumu, ka minētā persona ir identificēta vai ir identificējama pirms dienas, kad iestājusies noguldījumu nepieejamība.
Ņemot vērā minēto, kā arī faktisko situāciju saistībā ar iesniegumu par garantētās atlīdzības saņemšanu izskatīšanu un tiesību normu skaidrībai ir nepieciešams precizēt Likuma 5. panta otro daļu, nosakot, ja noguldītājs pārvalda citai personai pienākošos līdzekļus noguldījumu piesaistītājā, garantēto atlīdzību ir tiesības saņemt šai personai, kura var pierādīt savas prasījuma tiesības uz noguldītāja pārvaldītajiem līdzekļiem ar nosacījumu, ka noguldījumu piesaistītājs vai šā panta 2.² daļā noteiktajā gadījumā - noguldītājs šo personu ir identificējis pirms noguldījumu nepieejamības iestāšanās dienas vai šo personu var identificēt pirms noguldījumu nepieejamības iestāšanās dienas. Minētie gadījumi izrietēs no noguldījumu piesaistītāja piedāvāto produktu vai pakalpojumu klāsta neatkarīgi no noslēgtā pakalpojuma līguma veida, kā  arī noguldītāja paša izvēlētas darbības aspektiem, t.sk. pārvaldīt citai personai pienākošos līdzekļus, par kuru identifikāciju tas iesniedzis apliecinājumu noguldījuma piesaistītājam (likumprojektā ietvertais Likuma 5. panta 2.² daļas regulējums).
Papildus saistībā ar minēto, nepieciešams arī papildināt Likuma 5.pantu ar 2.¹, 2.² un 2.³ daļu un izdarīt grozījumus Likuma 19.pantā. Minētie grozījumi veikti ar mērķi precizēt tās tiesību normas, kas attiecināmas uz gadījumiem, kad noguldītājs nodrošina citai personai pienākošos līdzekļu pārvaldību noguldījumu piesaistītājā.
Proti, ar Likumprojektā paredzēto Likuma 5. panta 2.¹ daļu noteikts pienākums noguldījumu piesaistītājam jau pirms darījumu attiecību uzsākšanas ar noguldītāju noskaidrot, vai noguldītājs nodrošina citai personai pienākošos līdzekļu pārvaldību noguldījumu piesaistītājā.
Tāpat ar Likumprojektā paredzēto Likuma 5. panta 2.² daļu noteikts pienākums noguldījumu piesaistītājam veikt nepieciešamās darbības, lai pirms darījumu attiecību uzsākšanas vai darījumu attiecību laikā no noguldītāja, kas nodrošina citai personai pienākošos līdzekļu pārvaldību noguldījumu piesaistītājā, iegūtu apliecinājumu, ka tas nodrošina šo personu identifikāciju un tām pienākošos līdzekļu uzskaiti. Attiecīgi noguldītājs, sniedzot noguldījumu piesaistītājam minēto apliecinājumu, veic un ir atbildīgs par iepriekšminēto citu personu identifikāciju.
Vienlaikus vēršama uzmanība, ka noguldījumu piesaistītājs pēc saviem ieskatiem savās procedūrās nosaka nepieciešamos pasākumus un darbības informācijas iegūšanai un noskaidrošanai no saviem klientiem – noguldītājiem, ja tie plāno vai faktiski pārvalda citām personām pienākošos līdzekļus noguldījumu piesaistītājā.
Savukārt Likumprojektā paredzētā Likuma 5. panta 2.³ daļa noteic pienākumu pašam noguldītājam, ja tas plāno nodrošināt citai personai pienākošos līdzekļu pārvaldību noguldījumu piesaistītājā, nekavējoties par to informēt noguldījumu piesaistītāju, ja šāda informācija jau nav iesniegta noguldījumu piesaistītājam pirms darījumu attiecību uzsākšanas.
Likumprojekta 7. pants savukārt paredz grozījumu Likuma 19. pantā, to papildinot ar 3.¹ daļu, nosakot, ka noguldītājam, kas pārvalda citai personai pienākošos līdzekļus noguldījumu piesaistītājā, ir pienākums pēc noguldījumu piesaistītāja noguldījumu nepieejamības iestāšanās iesniegt noguldījumu piesaistītājam vai Latvijas Bankai informāciju, kāda tā ir dienā, kad iestājusies noguldījumu piesaistītāja noguldījumu nepieejamība, šo personu identificēšanai un par katrai no šīm personām pienākošos līdzekļu summu. Tāpat minētā norma paredz, ka Latvijas Banka ir tiesīga pieprasīt noguldītājam iesniegt zvērināta revidenta ziņojumu par šajā daļā minētās informācijas pārbaudi.
Minētais grozījums saistīts ar garantētās atlīdzības izmaksas procesu, nolūkā nodrošināt, ka noguldījumu piesaistītājs atbilstoši Likuma 19. panta ceturtajai daļai, sagatavojot to noguldītāju sarakstu, kuriem izmaksājama garantētā atlīdzība, iekļautu visus tos noguldītājus, kuriem atbilstoši šā likuma noteikumiem ir tiesības uz garantēto atlīdzību, un ietvertu informāciju, kāda tā ir dienā, kad iestājusies noguldījumu nepieejamība. Papildus vēršama uzmanība, ka Likumprojekta 7. pantā iekļautais Likuma 19. panta 3.¹ daļas regulējums paredz, ka noguldītājs, kas pārvalda citai personai pienākošos līdzekļus, noguldījumu piesaistītāja noguldījumu nepieejamības iestāšanās gadījumā informāciju šo personu identificēšanai un par katrai no šīm personām pienākošos līdzekļu summu var iesniegt arī Latvijas Bankai. Minētais regulējums nepieciešams, lai aizsargātu to personu, kuru līdzekļus pārvalda noguldītājs noguldījumu piesaistītājā, tiesības saņemt garantēto atlīdzību (ja attiecīgā persona būs tāda, kurai atbilstoši Likumā paredzētajam garantētā atlīdzība izmaksājama). Tāpat arī minētā norma paredz, ka Latvijas Banka var pieprasīt šādam noguldītājam iesniegt zvērināta revidenta ziņojumu par attiecīgās informācijas pārbaudi.

Likumprojekta 2. pantā ir ietverti grozījumi, ar kuriem precizēta Likuma 5. panta otrā daļa un Likuma 5. pants papildināts ar 2.¹, 2.² un 2.³ daļu, kā arī Likumprojekta 7. pantā ir ietverti grozījumi Likuma 19. pantā.

Likuma 8. pants nosaka, kā veicami maksājumi noguldījumu garantiju fondā. Lai noteiktu, kā veicami maksājumi noguldījumu garantiju fondā, ja noguldījumu piesaistītāja rīcībā nav informācija par tām personām, kuru pienākošos līdzekļus  noguldītājs pārvalda noguldījumu piesaistītājā, un informācija par katrai no šīm personām pienākošos līdzekļu summu, ir nepieciešams papildināt Likuma 8. pantu ar jaunu 4.¹ daļu, paredzot, ka šādos gadījumos maksājumus noguldījumu garantiju fondā aprēķina, ņemot vērā konta, kurā glabājas citai personai pienākošies līdzekļi, kurus pārvalda noguldītājs noguldījumu piesaistītājā, atlikumu. Šī tiesību norma ir būtiska noguldījumu garantiju fondā noteikto maksājumu aprēķināšanai un veikšanai, proti, ja noguldījumu piesaistītāja rīcībā nav informācija par tām personām, kuru pienākošos līdzekļus  noguldītājs pārvalda noguldījumu piesaistītājā, un informācija par katrai no šīm personām pienākošos līdzekļu summu, maksājumu noguldījumu garantiju fondā aprēķina no visa konta atlikuma. Savukārt, ja noguldījumu piesaistītāja rīcībā ir visa minētā informācija, tad maksājumu aprēķina, ņemot vērā katras šādas personas segtā noguldījuma summu, kas nepārsniedz 100 000 euro.
Noguldījumu garantiju fondā iemaksu noteicošais apmērs ir konstants (0,05% ceturksnī jeb 0,2% gadā no vidējiem segtajiem noguldījumiem) atbilstoši Likuma 8. panta trešajā un ceturtajā daļā noteiktajam. Lai noguldījumu garantiju fondā uzkrāto līdzekļu apmēru padarītu elastīgu, ņemot vērā arī finanšu tirgus attīstību un tendences, ekonomiskā cikla attīstību, ar mērķi uzkrāt līdzekļus noguldījumu garantiju fondā laikā, kad finanšu sistēma ir stabila, un nodrošināt noguldījumu garantiju fonda efektīvu izmantošanu krīzes situācijā, ir nepieciešams veikt grozījumus Likuma 8. pantā. Šādu grozījumu mērķis ir nodrošināt finanšu sektora noturību, ņemot vērā gan ekonomiskā cikla attīstību, gan potenciālo negatīvo ietekmi uz finanšu stabilitāti un finanšu sektora attīstību kopumā, tādējādi paredzot, ka maksājumu noguldījumu garantiju fondā varēs palielināt Likuma 8. panta 4.²  daļā noteiktajā apmērā. Ņemot vērā minēto ar Likumprojektā iekļauto Likuma 8. panta 4.² daļu paredzēts, ka Latvijas Banka, lai nodrošinātu finanšu sektora noturību, ņemot vērā ekonomikas cikla potenciālo negatīvo ietekmi uz finanšu stabilitāti un finanšu sektora attīstību, var lemt par šā panta trešajā daļā minēto ceturkšņa maksājumu noguldījumu garantiju fondā palielināšanu līdz 0,125 procentiem ceturksnī no segto noguldījumu vidējā atlikuma noguldījumu piesaistītājā iepriekšējā ceturksnī, kas reizināts ar Latvijas Bankas noteiktajā kārtībā aprēķināto korekcijas koeficientu, bet šā panta ceturtajā daļā minēto ceturkšņa maksājumu noguldījumu garantiju fondā – līdz 0,125 procentiem ceturksnī no filiāles piesaistīto segto noguldījumu vidējā atlikuma iepriekšējā ceturksnī, par lēmumu paziņojot vismaz trīs mēnešus iepriekš.
Lai Likuma 8. panta trešajā un ceturtajā daļā minētie noguldījumu piesaistītāji var sagatavoties iemaksu noguldījumu garantiju fondā palielinājumam līdz 0,125% ceturksnī, ja tāds tiks noteikts, un savā budžetā savlaicīgi ieplānotu līdzekļu izlietojumu pārskatāmā laika periodā, Likumprojekta 15. pantā ietverts regulējums, kas paredz pārejas periodu, nosakot, ka Likuma 8. panta 4.² daļu piemēro ar 2025. gada 1. janvāri. Noguldījumu piesaistītāji par ceturkšņa maksājumu noguldījumu garantiju fondā palielināšanu savlaicīgi saņems Latvijas Bankas lēmumu attiecīgā maksājuma veikšanai, kas noguldījumu piesaistītājam būs jāveic līdz lēmumā noteiktajam datumam.
Tāpat tiks precizēts normatīvais akts, kas regulē pārskata par segtajiem noguldījumiem sagatavošanu un maksājumu noguldījumu garantiju fondā aprēķināšanu.
Pašreizējā Likuma 8. panta septītās daļas prasība faktiski nav īstenojama, tā ir pārmērīga īpaši lielām kredītiestādēm, tādējādi praktiski nav efektīva un piemērojama. Kredītiestāžu maksājumi ir salīdzinoši nelieli, lai vispār paredzamā laika posmā sasniegtu minēto normu, līdz ar to Likuma 8. panta septītā daļa tiek izslēgta no Likuma.
Attiecībā uz ierosinājumu apsvērt, vai nebūtu proporcionāli un adekvāti noteikt kopējo apjomu noguldījumu garantiju fondā (līdzīgi kā tas ir kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā), it īpaši ievērojot, ka Latvijā ir augstas banku darbības fiksētās izmaksas, vēršam uzmanību, ka minētais priekšlikums tiks skatīts kontekstā ar šobrīd Eiropas Savienības dalībvalstu starpā izskatāmo CMDI (crisis management and deposit insurance) regulējumu.

Likumprojekta 4. pantā ir ietverti grozījumi, ar kuriem Likuma 8. pantu paredzēts papildināt ar 4.¹ un 4.² daļu.
Likumprojekta 15. pantā ir ietverti grozījumi, kas paredz, ka 8. panta 4.² daļu piemēro, sākot ar 2025. gada 1. janvāri.

Likuma 17. pants nosaka noguldījumu piesaistītāja pienākumu nodrošināt informāciju par atbilstīgajiem noguldījumiem, taču nenosaka informācijas uzskaiti par atbilstīgajiem un segtajiem noguldījumiem. Līdz ar to nepieciešams papildināt Likuma 17. pantu ar jaunu ceturto daļu, ar mērķi noteikt pienākumu noguldījumu piesaistītājam iekšējās procedūrās nodrošināt, ka tas uz risku balstītā pieejā savos reģistros nodrošina pienācīgu un atbilstošu informācijas uzskaiti par atbilstīgajiem un segtajiem noguldījumiem, proti, noguldījumu piesaistītājam uz risku balstītā pieejā, bet ne retāk kā vienu reizi trijos gados, ir nodrošināma iekšējā audita pārbaude par atbilstīgo un segto noguldījumu uzskaiti, tādējādi novēršot arī riskus par to, ka garantētā atlīdzība var tikt izmaksāta tādam noguldītājam, kam tā nepienākas, tai skaitā, ņemot vērā Likuma 23. pantā noteiktos izņēmumus vai tā nav aprēķināta atbilstoši Likuma prasībām.

Likumprojekta 6. pantā ietverts grozījums, ar kuru Likuma 17. pants papildināts ar ceturto daļu.

Likumprojekta 8. pantā ietvertais grozījums par  Likuma 21. panta papildināšanu ar 6.¹ daļu, proti, ka Latvijas Bankas pieņemtā lēmuma apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur tā darbību, paredzēta situācijās, kad ir nepieciešams ātri un efektīvi rīkoties, uzliekot pienākumu kredītiestādei, kas ir noguldījumu garantiju fonda dalībniece, nodrošināt Likuma 21. panta ceturtajā daļā noteiktās prasības izpildi – izsniegt aizdevumu, ar nosacījumu, ka minētais aizdevums neapdraud kredītiestādes likviditāti, un tādējādi ierobežot tās tiesības. Šāds tiesību ierobežojums ir nelabvēlīgs kredītiestādei, taču Latvijas Banka to piemēros tikai galējā nepieciešamībā, izvērtējot, vai konkrētajā administratīvajā aktā minēto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem tiesiskajiem līdzekļiem. Proti, ar tādiem, kas mazāk ierobežotu kredītiestādes darbību, tā, lai ar šiem tiesiskajiem līdzekļiem saglabātu kredītiestādes esošo finanšu situāciju, neradot draudus Latvijas kredītiestāžu sektora drošībai un stabilitātei, lai mazinātu iespējamos riskus tautsaimniecībai saistībā ar līdzekļu aizplūdi un iespējamus satricinājumus attiecībā uz citām finanšu institūcijām. Tā kā Latvijas Banka ir atbildīga par noguldījumu garantiju fonda darbību un garantēto atlīdzību izmaksu Likumā noteiktajā kārtībā un termiņā, un tās darbības mērķis ir nodrošināt noguldītāju, kuri izmanto kredītiestāžu pakalpojumus, interešu aizsardzību, Latvijas Bankai, kā noguldījumu garantiju fonda pārvaldītājai, ir nekavējoties jārīkojas, lai Likumā noteiktajā kārtībā nodrošinātu garantēto atlīdzību izmaksu, vienlaicīgi neapdraudot kredītiestādes likviditāti. Līdz ar to ir nepieciešami atbilstoši grozījumi Likuma 21. pantā.

Likumprojekta 8. pantā ir ietverts grozījums, ar kuru Likuma 21. pants papildināts ar 6.¹ daļu.

Grozījums Likuma 23. pantā, to papildinot ar trešo daļu, veikts ar mērķi nodrošināt atsevišķu finanšu tirgus dalībnieku veikto noguldījumu aizsardzību, paredzot, ka Likuma izņēmumi garantētās atlīdzības izmaksai nav attiecināmi uz noguldījumu, ko veikusi tāda kredītiestāde, krājaizdevu sabiedrība, apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrība, ieguldījumu brokeru sabiedrība, ieguldījumu pārvaldes sabiedrība, privāto pensiju fonds, alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieks un finanšu iestāde, kura pasludināta par maksātnespējīgu vai kuras darbība izbeigta ar tiesas nolēmumu. Šādos gadījumos jāņem vērā, ka šāds finanšu tirgus dalībnieks neturpina sniegt finanšu pakalpojumus un piesaistīt līdzekļus no trešajām personām, kā arī tas aktīvi nepiesaista alternatīvus finansēšanas avotus aizņēmumu veidā, pamatojoties uz to, ka šādam finanšu tirgus dalībniekam ir atņemta licence dalībai finanšu tirgū. Lai arī šāda finanšu tirgus dalībnieka nosaukums ar licences anulēšanas faktu nemainās, mainās tā tiesiskais statuss, proti, tas kļūst par likvidējamu finanšu tirgus dalībnieku (Likuma 23. panta trešā daļa) un vienlaikus mainās arī tā tiesiskās iespējas – tas neveic aktīvu saimniecisko darbību un nesniedz finanšu pakalpojumus trešajām personām. Maksātnespējas un likvidācijas procesa vienīgais mērķis ir atgūt aktīvus, pārvērst tos naudas izteiksmē, lai varētu veikt galīgo norēķinu ar kreditoriem, tāpēc pēc būtības uz maksātnespējīgu vai likvidējamu finanšu tirgus dalībnieku būtu attiecināmas tiesības par garantētās atlīdzības saņemšanu.
Vienlaikus Likuma 17. pants papildināts ar jaunu 1.¹ daļu, kas paredz, ka noguldījumu piesaistītājs savos grāmatvedības reģistros nodrošina Likuma 17. panta pirmajā daļā minētās informācijas atjaunošanu par Likuma 23. panta trešajā daļā minētajiem noguldītājiem, pēc tam kad tas saņēmis informāciju (no kompetentas institūcijas vai noguldītāja), ka attiecīgais noguldītājs pasludināts par maksātnespējīgu vai tā darbība izbeigta ar tiesas nolēmumu.
Tajos gadījumos, kad Likuma 23. panta trešajā daļā minētās iestādes pasludinātas par maksātnespējīgām vai to darbība izbeigta ar tiesas nolēmumu, noguldījumu piesaistītājs pēc šādas informācijas saņemšanas internetbankā vai, izmantojot citu tehnisko risinājumu, ietver atbilstošu atzīmi par to, vai noguldījums ir atbilstīgs vai nav atbilstīgs noguldījums, mainot attiecīgi minēto iestāžu statusu garantētās atlīdzības saņemšanai.

Likumprojekta 6. pantā ietverts grozījums Likuma 17. pantā (par tā papildināšanu ar 1.¹ daļu), un 9. pantā ir ietverts grozījums, ar kuru Likuma 23. pants  papildināts ar trešo daļu.

1. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2022. gada 28. jūnija normatīvie noteikumi Nr.114 "Garantēto atlīdzību pieteikumu pieņemšanas, apkopošanas un sniegšanas normatīvie noteikumi" ir izdoti saskaņā ar Likuma 25. panta 6.1 daļā minēto pilnvarojumu. Latvijas Bankas likuma pārejas noteikumu 3. punkts nosaka, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisijas līdz 2023. gada 1. janvārim izdotie ārējie normatīvie akti, piemērojami līdz dienai, kad stājas spēkā attiecīgie Latvijas Bankas ārējie normatīvie akti, bet ne ilgāk kā līdz 2024. gada 31. decembrim. Savukārt saskaņā ar Likuma pārejas noteikumu 17. punktu uz šā Likuma pamata līdz Latvijas Bankas likuma spēkā stāšanās dienai izdotie Finanšu un kapitāla tirgus komisijas normatīvie noteikumi piemērojami līdz dienai, kad stājas spēkā attiecīgie Latvijas Bankas noteikumi, bet ne ilgāk kā līdz 2024. gada 31. decembrim. Līdz ar to Latvijas Bankai ir nepieciešams izdot jaunus garantēto atlīdzību pieteikumu pieņemšanas, apkopošanas un sniegšanas noteikumus. Ar Likumprojekta 10. pantu paredzēts precizēt Likuma 25. panta 6.¹ daļā iekļauto pilnvarojumu Latvijas Bankai izdot atbilstošus noteikumus. Ņemot vērā minēto, būs nepieciešams izstrādāt Latvijas Bankas noteikumus, kuros tiks noteikta Latvijas Bankai iesniedzamā informācija par garantētās atlīdzības izmaksas pieteikumiem, kā arī šādas informācijas apkopošanas un iesniegšanas kārtība un termiņš.
2. Savukārt grozījumi Likuma 25. pantā, to papildinot ar 6.² daļu, veikti ar mērķi paredzēt, ka arī Latvijā licencētas maksājumu iestādes un elektroniskās naudas iestādes, kā arī dalībvalstīs licencētu maksājumu iestāžu vai elektroniskās naudas iestāžu filiāles, kuras veic darbību Latvijā, būs tiesīgas nodrošināt saviem klientiem iespēju pieteikt garantētās atlīdzības izmaksu un saņemt garantēto atlīdzību, ja tās varēs nodrošināt garantētās atlīdzības ieskaitīšanu klienta kontā, izmantojot kredīta pārvedumu atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. marta regulai (ES) Nr. 260/2012, ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza regulu (EK) Nr. 924/2009, un Latvijas Bankas noteikto prasību, kārtības un termiņa ievērošanu informācijas par garantētās atlīdzības izmaksas pieteikumiem apkopošanai un iesniegšanai. Tādā veidā tiks paplašinātas arī noguldītāju iespējas pieteikt garantētās atlīdzības izmaksu un saņemt garantēto atlīdzību Latvijā licencētās maksājumu iestādēs un elektroniskās naudas iestādēs, kā arī dalībvalstīs licencētu maksājumu iestāžu vai elektroniskās naudas iestāžu filiālēs, kuras veic darbību Latvijā, ja minētās iestādes nodrošinās Likuma 25. panta 6.² daļā minēto prasību ievērošanu.

Likumprojekta 10. pantā ir iekļauti grozījumi, ar kuriem precizēts Likuma 25. panta 6.¹ daļā iekļautais pilnvarojums Latvijas Bankai izdot atbilstošu ārējo normatīvo aktu, un Likuma 25. pants papildināts ar 6.² daļu.

1. Likuma 28. panta 2.¹ daļā veikts precizējums, kas paredz, ka noguldījumu piesaistītājs informē noguldītāju ne tikai par to, vai noguldījums ir atbilstīgs noguldījums, bet arī tādā gadījumā, ja noguldījums nav atbilstīgs noguldījums. Noguldījumu piesaistītājam, nodrošinot klientu izpētes un darījumu uzraudzības darbības, ir pienākums ne tikai zināt savu klientu un saprast tā saimniecisko darbību, bet arī veikt nepieciešamās darbības, lai noguldītāju pienācīgā kārtībā informētu par tā tiesībām saņemt vai nesaņemt garantēto atlīdzību noguldījumu nepieejamības gadījumā, jo īpaši tas attiecināms uz tiem izņēmuma gadījumiem, kas minēti Likuma 23. pantā, proti, par noguldījumiem, par kuriem netiek izmaksāta garantētā atlīdzība, piemēram, kredītiestāžu vai finanšu iestāžu noguldījumiem.
Atbilstoši Latvijas Bankas (iepriekš Finanšu un kapitāla tirgus komisijas) praksē konstatētajiem gadījumiem, izskatot iesniegumus (sūdzības), ir konstatēts, ka netiek veikti atbilstoši pasākumi savu klientu klasifikācijai, ievērojot tai skaitā izņēmumus, kas paredzēti Likuma 23. pantā. Proti, klasificējot noguldījumu piesaistītāja klientus un tos noguldījumus, par kuriem netiek izmaksāta garantētā atlīdzība, noguldītāji nesaņem atbilstošu informāciju tajos gadījumos, kad to noguldījums nav atbilstīgs noguldījums – noguldījums, par kuru garantētā atlīdzība netiek izmaksāta. Likums precizēts ar mērķi, lai katrs noguldītājs saņemtu adekvātu informāciju par tā tiesībām uz garantēto atlīdzību, nolūkā informēt, ka noguldījums ir atbilstīgs noguldījums vai ka noguldījums nav atbilstīgs noguldījums. Noguldījumu piesaistītājs pēc saviem ieskatiem nosaka un nodrošina veidu un formu, kādā tas informē savus klientus – noguldītājus, ka tā noguldījums ir atbilstīgs noguldījums vai arī tas nav atbilstīgs noguldījums.
Lai noguldījumu piesaistītājiem būtu pietiekams laiks sagatavoties minētajām izmaiņām – informēt noguldītāju ne tikai par to, vai noguldījums ir atbilstīgs noguldījums, bet arī tādā gadījumā, ja noguldījums nav atbilstīgs noguldījums – likumprojekta 15. pantā iekļauts grozījums, kas paredz, ka grozījums Likuma 28. panta 2.¹ daļā par pirmā teikuma izteikšanu jaunā redakcijā stājas spēkā 2025. gada 1. jūlijā.
2. Grozījumi Likuma 31. pantā veikti saistībā ar iesniegumu izskatīšanas procesu, ņemot vērā ar iesniegumu izskatīšanu saistīto līdzšinējo praksi. Grozījumi paredz, ka gadījumos, kad atbildes sniegšanai nepieciešams veikt papildu darbības informācijas iegūšanai un apstrādei, Latvijas Banka iesnieguma izskatīšanu veic ilgākā termiņā kā noteikts Iesniegumu likumā. Proti, tajos gadījumos, kad iesnieguma izskatīšana nav tieši saistīta ar tādiem jautājumiem, kā personas atzīšana par noguldītāju, kuram izmaksājama garantētā atlīdzība, garantētās atlīdzības apmērs vai garantētās atlīdzības izmaksāšanas termiņš, bet, piemēram, par konta atvēršanas kredītiestādē vai maksājumu iestādē problemātiku vai citiem gadījumiem, kas izriet no iesniegumā minētajiem faktiem, un iesnieguma izskatīšanai nepieciešams veikt papildu darbības – pieprasīt papildu informāciju no noguldītāja vai noguldījumu piesaistītāja, bet Iesniegumu likumā noteiktajā termiņā to nav iespējams izdarīt. Ņemot vērā minēto, ar grozījumiem Likuma 31.pantā ir paredzēts, ka šādu iesniegumu izskatīšana var tikt veikta ilgākā termiņā nekā noteikts Iesniegumu likuma 5. panta trešajā daļā.
3. Grozījumi Likuma 1. panta otrajā daļā, 6. panta ceturtajā daļā, 8. panta otrajā daļā, 15. panta trešajā daļā, 15.¹ pantā, 21. panta ceturtajā daļā, 23. panta sestajā punktā, 25. panta piektajā un sestajā daļā, 27. panta pirmās daļas 1. punktā un 33. panta trešajā daļā paredz redakcionālus precizējumus Likumā.
 

1. Likumprojekta 12. pantā ietverts grozījums, ar kuru Likuma 28. panta 2.¹ daļas pirmais teikums izteikts jaunā redakcijā, kā arī likumprojekta 15. pantā iekļauts pārejas periods, kas paredz, ka minētie grozījumi stājas spēkā 2025. gada 1. jūlijā.
2. Likumprojekta 13. pantā ietverti grozījumi, ar kuriem precizēts Likuma 31. pants par sūdzību izskatīšanu un saraksti ar noguldītāju.