Anotācija (ex-ante)

Nozares speciālistu ieskatā divu mēnešu termiņš, kurā personas var iesniegt atbildīgajai ministrijai iesniegumu par pašvaldības teritorijas plānojumu vai lokālplānojumu, nav samērīgs, jo īpaši ņemot vērā, ka personu iebildumi iepriekš jau vērtēti pašvaldībā un vairumā gadījumu jauni iebildumi pēc būtības netiek izvirzīti. Tādējādi tiek kavēta dažādu attīstības projektu  virzība un būvniecības ieceru savlaicīga īstenošana.

Likumprojekts paredz TAPL 27. panta pirmajā daļā noteikto termiņu – divi mēneši –  aizstāt ar vienu mēnesi, saglabājot personām tiesības šī mēneša laikā iesniegt atbildīgai ministrijai iesniegumu par konkrēto plānošanas dokumentu.

No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda, vai:
1) izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi;
2) šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-04-03 15. punktu).

1. Sākotnējā likumprojekta redakcija, kas tika iesniegta Valsts kancelejā 2011. gadā, ietvēra normu par trīs mēnešu apstrīdēšanas periodu (no paziņojuma oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” publicēšanas par attiecīgo saistošo noteikumu apstiprināšanu), kurā personas atbildīgajai ministrijai var iesniegt iesniegumu par pašvaldības teritorijas plānojumu vai lokālplānojumu. Virzot likumprojektu izskatīšanai Saeimā uz otro lasījumu, tas ietvēra Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšlikumu Nr. 68 minēto termiņu samazināt no trīs mēnešiem uz diviem, ko Saeima atbalstīja (https://titania.saeima.lv/LIVS10/SaeimaLIVS10.nsf/0/5E938369DB6B2C51C22578CD004B58E8?OpenDocument, https://titania.saeima.lv/LIVS10/SaeimaLIVS10.nsf/0/5A6BA0154B575918C22578D90039DFEE?OpenDocument).
Gan Vadības tematiskajā komitejā, gan Plānotāju darba grupā tika aktualizēta bieži novērotā prakse, kad personas savlaicīgi izlieto savas tiesības piedalīties plānošanas dokumentu izstrādes procesā, sniedzot pašvaldībai priekšlikumus un iebildumus. Savukārt apstrīdēšanas iesniegumus, kas satur identiskus, pašvaldības noraidītos priekšlikumus vai iebildumus, iesniedz atbildīgajā ministrijā apstrīdēšanas perioda beigās. Tādējādi tiek paildzināta plānošanas dokumentu izvērtēšana un secīgi – to piemērošana. Ņemot vērā, ka vairumā gadījumu personu apstrīdēšanas iesniegumi satur identiskus iebildumus, ko pašvaldības jau ir vērtējušas pirms plānošanas dokumentu saistošo noteikumu apstiprināšanas, termiņa saīsināšana līdz mēnesim, kurā personas atbildīgajai ministrijai var iesniegt iesniegumu par pašvaldības teritorijas plānojumu vai lokālplānojumu, nepārkāpj personu tiesības savlaicīgi izlietot tiesības arī plānošanas dokumentu apstrīdēšanas periodā atbildīgajā ministrijā. Turklāt minētā apstrīdēšanas termiņa samazinājums līdz mēnesim neietekmē personu tiesības sešu mēnešu laikā pēc attiecīgo saistošo noteikumu spēkā stāšanās dienas iesniegt Satversmes tiesai pieteikumu par konkrēto plānošanas dokumentu.
Līdz ar to izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

2. Satversmes tiesa atzinusi, ka pamattiesību ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja nav nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 19. punktu).
Likumprojekta publiskās apspriešanas ietvaros tika saņemti nevalstisko organizāciju (turpmāk – NVO) iebildumi par plānošanas dokumentu apstrīdēšanas atbildīgajā ministrijā termiņa samazinājumu, norādot, ka: 1) personai ir jāspēj saprātīgā termiņā sagatavot iesniegums par kļūdām saistošo noteikumu izstrādē vai tā saturā; 2) personām ir tiesības iegūt informāciju un līdzdarboties plānošanas dokumentu izstrādē, ko garantē Orhūsas konvencija – daudzpusējs starptautisks nolīgums starptautiskajās vides tiesībās (sabiedrības un valsts pārvaldes iestāžu sadarbība ar vidi saistītos jautājumos); 3) sabiedrība ne vienmēr tiek iesaistīta plānošanas dokumenta sākotnējā izstrādes procesā un pārsvarā tā tiek iesaistīta jau gatava dokumenta apspriešanā; 4) lielākā daļa valsts iedzīvotāju ikdienā vai vispār nesaskaras ar situāciju, kad lokālplānojumā vai detālplānojumā iekļautie nosacījumi aizskar viņu intereses un to aizstāvība ir jāmeklē tiesā; 5) tiesības vērsties tiesā par vides jautājumiem ir aizsargātas ar Satversmes 115. pantu; 6) kvalitatīva juridiskā palīdzība maksā būtiski vairāk, nekā vidējā Latvijas iedzīvotāja alga.
Kā jau iepriekš minēts, ikvienai personai ir tiesības piedalīties plānošanas dokumentu izstrādes procesā, sniedzot pašvaldībai priekšlikumus un iebildumus. Proti, šo tiesību izlietošana nesākas ar plānošanas dokumenta apstrīdēšanas termiņu atbildīgajā ministrijā, bet gan jau plānošanas dokumentu izstrādes procesā, ko īsteno pašvaldība. Pie tam ikviena persona, izmantojot teritorijas attīstības un plānošanas informācijas sistēmu (TAPIS), pārskatāmi un secīgi var sekot līdzi jau no pašvaldības domes lēmuma pieņemšanas brīža par konkrēta plānošanas dokumenta izstrādes uzsākšanu. Teritorijas attīstības plānošanas likums (turpmāk – TAPL) paredz plānošanas dokumentu apstrīdēšanas instrumentu – iesniegumu –, kam atšķirībā no prasības pieteikuma tiesai, netiek izvirzīts priekšnosacījums sniegt juridisko pamatojumu. Vērtējot plānošanas dokumenta saistošos noteikumus, atbildīgā ministrija izskata arī pārskatu par publiskās apspriešanas ietvaros saņemtajiem iesniegumiem un to vērā ņemšanu vai noraidīšanu.
Ja persona jau plānošanas dokumentu izstrādes procesā ir identificējusi plānošanas dokumenta neatbilstības augstāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem, vai normas, kas aizskar personas tiesības un šajā procesā uz to ir norādījusi pašvaldībai, mēnesis ir pietiekams laiks, lai šos identificētos problēmjautājumus formulētu apstrīdēšanas iesniegumā un iesniegtu atbildīgajā ministrijā.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sabiedriskās  apspriešanas  mērķis ir dot iespēju  ieinteresētajām personām izteikt viedokli. Šī iespēja tiek nodrošināta, izpildot prasības attiecībā uz informācijas sniegšanu par projekta saturu un apspriešanas vietu. Savukārt tas, cik aktīvi personas izmanto šo iespēju, visupirms ir pašu personu ziņā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 19.8. apakšpunktu). Ar likumu noteiktās sabiedriskās apspriešanas galvenais mērķis ir nodrošināt to, ka tiek pieņemts vislabākais iespējamais lēmums sabiedrības interesēs un katra cilvēka iebildumi tiek vērtēti un iespēju robežās taisnīgi ņemti vērā. Sabiedriskajai apspriešanai jākalpo diviem galvenajiem mērķiem: pirmkārt, iegūt informāciju, kas sekmētu pamatota un taisnīga lēmuma pieņemšanu, otrkārt, pārliecināt sabiedrību par to, ka tās izteiktie viedokļi tiek apspriesti (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 14. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 3. punktu un 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 19.6. apakšpunktu). Turklāt, ja kāds viedoklis sabiedriskajā apspriešanā nav izteikts vai nav plaši pārstāvēts, tas vēl nenozīmē, ka pašvaldības domei kā vēlētai institūcijai šāds viedoklis nebūtu jāizvērtē (sal. Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 20. punkts).
Teritorijas plānojums pats par sevi nepiešķir tiesības, taču ar to tiek noteiktas priekšdispozīcijas lēmumu pieņemšanai konkrētos gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-10-03 8. punktu). Kā atzinusi Satversmes tiesa, pašvaldībai ir plaša rīcības brīvība, plānojot teritorijas attīstību. Tomēr šajā procesā pašvaldībai ir jāizvērtē visi apstākļi, tostarp sabiedrības intereses, indivīdu tiesības, ekonomiskās attīstības perspektīvas un vides prasības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 15.3. apakšpunktu). Teritorijas plānojumam piemīt īpašumu ierobežojošs sociāls aspekts, kas nostiprināts Satversmes 105. panta otrajā teikumā un ievērojami sašaurina šķietami absolūtās īpašuma tiesības (sk. Čepāne I., Statkus S. Pašvaldības teritorijas plānojums kā nekustamā īpašuma tiesību aprobežojums // Jurista Vārds, 2005. gada 25. janvāris, Nr. 3, 6. lpp.; Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu).
Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.3 panta otro daļu pieteikumu par lietas ierosināšanu attiecībā par pašvaldības teritorijas plānojumu vai lokālplānojumu Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc attiecīgo saistošo noteikumu spēkā stāšanās dienas, ievērojot TAPL noteikto teritorijas plānojuma pārsūdzēšanas kārtību. Pamattiesību aizskāruma gadījumā personai būs jāpierāda subjektīvo tiesību vai interešu aizskārums, bet, ja prasība tiek celta un pamatota ar vides aizsardzību, subjektīvo tiesību aizskārums pat nav jāidentificē (prasību vides jautājumos var celt jebkura persona, pat tāda, kurai nav saistības ar attiecīgo teritoriju). Turklāt gadījumos, kad teritorijas plānojums nav apstrīdēts Satversmes tiesā, tā atbilstību var lūgt pārbaudīt administratīvā tiesa (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2017. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-79/2017 (A420566612) 19. punktu). Pēc Satversmes tiesas lēmuma vai sprieduma spēkā stāšanās tiesa tiesvedību lietā atjauno un turpmākajā tiesvedībā pamatojas uz Satversmes tiesas viedokli (Administratīvā procesa likuma 104. panta otrā daļa). Tādējādi, pat ja ir nokavēts teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma apstrīdēšanas termiņš atbildīgajā ministrijā un secīgi Satversmes tiesā, tā tiesiskuma kontrole var tikt veikta citā procedūrā – konkrētā administratīvajā lietā plānošanas dokumentu atzīstot par nepiemērojamu.
Vienlaikus jāņem vērā, ka vietējām varām piešķirtās pilnvaras parasti ir pilnīgas un ekskluzīvas, kur cita, centrālā vai reģionālā vara, nedrīkst tās apstrīdēt vai ierobežot, izņemot gadījumus, kad tas paredzēts likumā (Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta ceturtā daļa), savukārt plānošanas dokumentu izstrāde ir katras pašvaldības ekskluzīvā kompetence, kur atbildīgās ministrijas, t.sk. ministra, tiesības attiecībā uz pašvaldību darbības pārraudzību ir ar ārējiem normatīvajiem aktiem stingri ierobežotas – ministrija nav tiesīga pārsniegt savas kompetences ietvarus un iejaukties tādu jautājumu risināšanā, kas ir pakļauti tiesas kontrolei.
NVO norādītie argumenti nepamato, ka plānošanas dokumentu apstrīdēšanas termiņa samazinājums aizskar personu tiesības piedalīties plānošanas dokumentu izstrādē un to apstrīdēšanā atbildīgajā ministrijā vai tiesā.
Līdz ar to izraudzītais līdzeklis ir nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai.

3. Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums atbilst tā leģitīmajam mērķim, jāgūst pārliecība, ka labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.
Valdība Ministru kabineta 2024. gada 2. aprīļa sēdē, izskatot Ekonomikas ministrijas sagatavoto Informatīvo ziņojumu par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā (24-TA-385, https://vktap.mk.gov.lv/tasks/review_circulation_headers/5229cf0e-7f46-4fd7-b021-fead2a1bd564) (turpmāk – Informatīvais ziņojums), apstiprināja gandrīz 60 pasākumu rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā. Saskaņā ar Informatīvo ziņojumu Latvija, neraugoties uz tās plašo potenciālu, šobrīd saskaras ar ievērojamiem izaicinājumiem, lai spētu konkurēt Eiropas mērogā, turklāt pēdējos gados Latvija ievērojami atpaliek no savām kaimiņvalstīm ekonomikas attīstības tempu ziņā. Nekustamo īpašumu attīstītāji, kas pārstāv gan vietējo, gan starptautisko investoru kopienu, uzrunāti par šīs atpalicības iemesliem, jau ilgstoši norāda uz tieši Latvijai raksturīgajām īpaši smagnējām un daudzskaitlīgām birokrātiskām procedūrām, kas attur starptautiskos investorus izvēlēties Latviju par vietu ieguldījumiem nekustamo īpašumu jomā. Šajā vidē ir izveidojies pieredzē balstīts priekšstats, ka Latvijā, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, ir nepieciešams vismaz divas reizes ilgāks laiks no zemes iegādes brīža līdz būvniecības uzsākšanai.
Teritorijas plānošana ir primāra iepretim būvniecībai. Ņemot vērā, ka plānošanas dokumentu izstrāde nereti ir vairāku gadu darbs (piemēram, Rīgas teritorijas plānojums tika izstrādāts 12 gadus), izstrādes laikā, salāgojot vides, ekonomiskās un sociālās intereses, ir svarīgi, lai pēc plānošanas dokumentu saistošo noteikumu apstiprināšanas un publicēšanas oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, tie iespējami ātri būtu piemērojami. No pašvaldības teritorijas plānojuma  piemērošanas ir atkarīga visas pašvaldības administratīvās teritorijas attīstība (un tas skar ikvienu zemes īpašnieku), tāpēc atsevišķu privātpersonu iebildumi pret pārējās sabiedrības tiesībām īstenot savas zemes atļauto izmantošanu ir vērtējama kā nesamērīga sabiedrības vairākuma ierobežošana. Ja privātpersonai tiesību izlietošanai (šajā gadījumā apstrīdēšanas termiņā iesniegt atbildīgajā ministrijā apstrīdēšanas iesniegumu) par vienu mēnesi īsāks termiņš visbiežāk neaizskars tiesības un neradīs zaudējumus, tad tautsaimniecības attīstībai kopumā pat mēneša dīkstāve var radīt zaudējumus, peļņas un investīciju neapgūšanas riskus, kas savukārt izrietoši var ietekmēt nodokļu ieņēmumus pašvaldības un valsts budžetā.
Līdz ar to pamattiesību ierobežojums atbilst leģitīmajam mērķim un samērīguma principam kopumā.

Likumprojekts kopumā veicinās Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos un ekonomisko labklājību, attīstīs Latvijas ekonomikas konkurētspēju un investīciju veicināšanu.
Ar likumprojektu noteiktais viena mēneša plānošanas dokumentu apstrīdēšanas termiņš atbildīgajā ministrijā ir pietiekams laiks, kurā personai izlietot tiesības un jau plānošanas dokumentu izstrādes laikā identificētos problēmjautājumus ietvert apstrīdēšanas iesniegumā un to iesniegt atbildīgajā ministrijā. Likumprojekts neietekmē un neskar tās tiesības, kas ar normatīvajiem aktiem piešķirtas personām aizstāvēt savas likumiskās intereses tiesā.   
Likumprojekta ietekme kopumā vērtējama pozitīvi, tas veicinās nekustamo īpašumu attīstības projektu ātrāku īstenošanu, kur atsevišķu privātpersonu tiesību aizskārumam ir attaisnojums, jo kalpo noteiktam leģitīmam mērķim – citu konstitucionāla ranga vērtību (visas sabiedrības labklājības sekmēšanas) aizsardzībai.