Anotācija

Arbitrāžas konvencijas 9. panta 4. punkta prasību izpilde, apstiprinot neatkarīgu autoritatīvu personu sarakstu, kas var tikt nominētas starpvalstu nodokļu strīdu izskatīšanai, kuri radušies pirms Padomes direktīvas Nr. 1853 stāšanās spēkā, ja to izvēlas piemērot kāda no iesaistītajām valstīm. Ar Ministru kabineta (turpmāk - MK) 2020. gada 4. februāra rīkojumu Nr. 41 "Par neatkarīgu autoritatīvu personu iekļaušanu Eiropas Savienības neatkarīgo autoritatīvo personu sarakstā" apstiprinātās tiesneses amata precizēšana.

Vispārējā kārtība

Divpusējo konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem un Arbitrāžas konvencijas viens no galvenajiem uzdevumiem ir saskaņot valstu tiešo nodokļu sistēmas tādā veidā, lai nodokļu maksātājam par vienu un to pašu ienākumu (vai kapitālu) būtu jāmaksā nodoklis tikai vienā valstī (attiecīgi – rezidences vai resursu valstī), tas ir, lai nerastos nodokļu dubultā uzlikšana. Taču valstu kompetentās iestādes minēto starptautisko nolīgumu normas  var interpretēt un piemērot atšķirīgi, tādējādi izraisot dubulto nodokļu uzlikšanu, tāpēc Arbitrāžas konvencijā ir ietverts instruments interpretācijas un piemērošanas atšķirību novēršanai – savstarpējās saskaņošanas procedūra.
2007.gadā Latvija kļuva par līgumslēdzējvalsti Arbitrāžas konvencijai, kura vairāku valstu starpā noteica mehānismu strīdu risināšanai jau no 1990.gada, tādējādi pievienojoties arī pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Lai harmonizētu minēto starptautisko nolīgumu interpretēšanu valstu starpā un noteiktu stingrākus laika rāmjus strīdu risināšanas procesam kopumā, tika pieņemta Padomes direktīva Nr.1852, kuras normas, iekļaujot attiecīgus grozījumus likumā “Par nodokļiem un nodevām”, stājās spēkā 2019.gadā. Vienlaikus atstājot Eiropas Savienības dalībvalstīm iespēju piemērot Arbitrāžas konvencijas procesuālās normas tādiem strīdu jautājumiem, kuri attiecas uz periodu pirms 2018.gada, ja kāda no iesaistītajām valstīm izsaka tādu vēlmi.
Strīdu risināšanas procesā (gan saskaņā ar Arbirtāžas konvenciju, gan saskaņā ar Padomes direktīvu Nr.1852), ja kompetentās iestādes nespēj panākt vienošanos, tiek izveidota padomdevēju komisija. Saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 124.pantu padomdevēju komisijas sastāvā izvirzāmi gan nodokļu administrāciju pārstāvji, gan arī neatkarīgās autoritatīvās personas (regulējums nosaka – pa vienai neatkarīgai autoritatīvai personai, taču, ja Eiropas Savienības dalībvalstu nodokļu administrācijas piekrīt, šo personu skaitu var palielināt līdz divām personām), ko no Eiropas Savienības neatkarīgo autoritatīvo personu saraksta konkrētas lietas izskatīšanai (ad hoc) ieceļ nodokļu administrācija. Savukārt atbilstoši 125.panta pirmajai daļai, kandidātus  neatkarīgajām autoritatīvajām personām izvirza finanšu ministrs un apstiprina Ministru kabinets.
Šobrīd ar MK 2020. gada 4. februāra rīkojumu “Par neatkarīgu autoritatīvu personu iekļaušanu Eiropas Savienības neatkarīgo autoritatīvo personu sarakstā” ir apstiprināts neatkarīgs autoritatīvo personu saraksts, kas var tikt nominēts starpvalstu nodokļu strīdu izskatīšanai saskaņā ar Padomes direktīvu Nr.1852.
Ņemot vērā, ka kopš pievienošanās Arbitrāžas konvencijai, Latvijai nav bijusi nepieciešamība izveidot padomdevēju komisiju (proti, strīdu risināšanas procesā ir bijis iespējams vienoties starp kompetentajām iestādēm), līdz ar to līdz šim nav bijis aktuāls jautājums – noteikt neatkarīgās autoritatīvās personas Arbitrāžas konvencijas vajadzībām.

Nē

2007.gadā Latvija kļuva par līgumslēdzējvalsti Arbitrāžas konvencijai, tomēr, kopš pievienošanās Arbitrāžas konvencijai, Latvijai nav bijusi nepieciešamība izveidot padomdevēju komisiju (proti, strīdu risināšanas procesā ir bijis iespējams vienoties starp kompetentajām iestādēm), līdz ar to nav bijis aktuāls jautājums – noteikt neatkarīgās autoritatīvās personas Arbitrāžas konvencijas vajadzībām. Ar šo rīkojuma projektu saskaņā ar Arbitrāžas konvencijas 9. panta 4. punktu tiks apstiprināts neatkarīgu autoritatīvu personu saraksts, kas var tikt nominēts starpvalstu nodokļu strīdu izskatīšanai, kuri radušies pirms Direktīvas Nr. 1852 stāšanās spēkā, tādējādi paredzot papildu mehānismu efektīvai starpvalstu nodokļu strīdu izšķiršanai.