Anotācija (ex-ante)

Pašreizējā ģeopolitiskā situācija ir radījusi spiedienu uz Baltijas valstu drošības politiku un akcentē to, cik vitāli svarīgi ir ātri reaģēt uz drošības apdraudējumiem, kas,  attiecīgi, liek strādāt pie lēmumu pieņemšanas sistēmas uzlabošanas. Tādēļ Līguma izstrādes laikā kā galvenais tika definēts uzdevums noteikt tādas procedūras, kas ļautu atbalstu saņemt un sniegt pēc iespējas ātri.
 

Līgums nostiprinās papildus atbalsta mehānismu, kas uzlabos Baltijas valstu kopējo drošības situāciju un ilgtermiņā kalpos kā drošības garants.
Līgums nepieciešams, lai paredzētu iespēju ārkārtas gadījumā nekavējoties sniegt atbalstu kaimiņvalstīm, vienlaikus neizslēdzot un nesamazinot Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) nozīmi. Lai sagatavotos Līgumā paredzēto uzdevumu izpildei, Puses veiks militāro plānošanu (2.panta 5.daļa). Līgums darbosies atbilstoši gan  nacionālajiem, gan NATO aizsardzības plāniem, kas tiks savstarpēji salāgoti atkarībā no operacionālās situācijas. Netiek izslēgta iespēja, ka  Līgums var turpināt darboties arī pēc NATO iesaistes, ja tas atbildīs NATO plāniem.
Atkarībā no nepieciešamības saistībā ar Līguma izpildi var tikt slēgti rakstveida līgumi vai vienošanās par konkrētām Līguma īstenošanai nepieciešamajām detalizētām niansēm, darbībām, procedūrām– piemēram, par Pušu kompetentajām iestādēm Līguma 4.panta 2.daļas izpratnē, robežšķērsošanas procedūrām u.tml.
Līgums tiek noslēgts ar mērķi uzlabot Pušu spējas pretoties nacionālās drošības apdraudējumam, kā arī sniegt un saņemt savstarpēju atbalstu šādos gadījumos.
Ja kāda no valstīm uzskata, ka tās drošība ir apdraudēta, tā var lūgt pārējām militāru palīdzību, norādot šādas nepieciešamās palīdzības veidu un apmēru. Lūgumu pēc palīdzības iesniedz vienas vai abu pārējo valstu aizsardzības ministriem.Palīdzības lūgums tiks izskatīts nacionāli, izvērtējot “personīgās” nacionālās finansiālās un militāro resursu vajadzības konkrētajā situācijā; lēmums tiek pieņemts pēc izvērtējuma, vai lūgums ir izpildāms pilnā apmērā, vai daļēji, vai arī piedāvājot cita veida pielīdzināmu palīdzību. Līgums nenosaka militārās palīdzības lūguma izpildes pilnā apjomā obligātumu – tas ir katras palīdzību sniedzošās Puses lēmums gan attiecībā uz militāro palīdzību kopumā (2.panta 4.daļa), gan uz spēku (personāla) nosūtīšanu (4.panta 1.daļa). Šo vispārējo  principu ievēro jebkuros spēku nosūtīšanas un uzņemšanas gadījumos.

Militārā palīdzība Līguma ietvaros nozīmē militāro palīdzību visās aizsardzības jomās, kas saskaņā ar NATO definīcijām nozīmē “gaiss, jūra, zeme, speciālās operācijas un kibertelpa”. Tāpat militārā palīdzība nozīmē jebkāda veida palīdzību, tai skaitā ekipējuma, bruņojuma un citu materiāltehnisko līdzekļu nosūtīšanu, militāro spēju, kā, piemēram, pretgaisa aizsardzība, militārie inženieri, nodrošināšana, kā arī personāla dalība starptautiskā operācijā.
Līgumā atainoti Baltijas valstu kopīgie centieni rast risinājumus un stiprināt spēju ātri atbildēt modernajām agresijas formām, tas papildina NATO atturēšanas un aizsardzības politiku un rīcību krīzes situācijās, gan nodrošinot aizsardzību jau frontes līnijā (defend forward), gan sekmējot sabiedroto papildspēku iesaisti.
Līguma darbības joma ir kā papildinājums citiem aizsardzības formātiem, tos neizslēdzot. Līguma uzdevums ir nepieļaut apstākļus, kad tiek uzsāktas drošības situāciju apdraudošas darbības Baltijas valstu reģionā, bet apdraudējuma gadījumā nekavējoties rīkoties nacionālās un reģionālās drošības aizsardzībai.
Līgums nostiprinās papildus atbalsta mehānismu, kas uzlabos Baltijas valstu kopējo drošības situāciju un ilgtermiņā kalpos kā drošības garants.
Līgums tiks piemērots ,piemēram, nodrošinot aizsardzībai nepieciešamo ekipējumu/materiāli tehniskos līdzekļus u.tml.; kā arī, ja apdraudējuma epicentrs ir teritorijā, kas ātrāk sasniedzama no kaimiņvalsts puses. Ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko novietojumu, Latvija Līguma ietvaros var tikt izmantota arī kā tranzīta valsts – tā Latvija sniegs militāru atbalstu, Nacionālo bruņoto spēku karavīriem nepametot Latvijas valsts teritoriju. Kā arī, piemēram, sniedzot izlūkdienestu informāciju vai izmantojot daudzstobru artilērijas spējas, tiks sniegs pārrobežu atbalsts.

Lai nodrošinātu Līguma 2.panta 4.daļas nosacījuma izpildi, ka Puses apņemas sniegt militāro palīdzību pēc iespējas ātrāk un bez liekas aizķeršanās, Līguma 2.panta 3.daļā tiek noteiktas lēmuma par palīdzības sniegšanu pieņemšanai pilnvarotās personas .

Igaunijā līdz ar Līguma spēkā stāšanos lēmumu par militārās palīdzības sniegšanu pieņems aizsardzības ministrs, izņemot gadījumus, kad palīdzība ietver bruņoto spēku (personāla) nosūtīšanu dalībai militārā operācijā, kad lēmumu pieņem valdība. Saskaņā ar Igaunijas Nacionālās aizsardzības aktu, lēmējtiesības par bruņoto spēku nosūtīšanu militārā operācijā ir parlamentam.

Savukārt Lietuva lēmumu par militārās palīdzības sniegšanu pieņem atbilstoši normatīviem aktiem, t.i. Lietuvas Likumam par starptautiskajām operācijām, militārajām mācībām un citiem militārās sadarbības pasākumiem, kas paredz, ka lēmumu par bruņoto spēku nosūtīšanu starptautiskā operācijā pieņem Seims, bet ārkārtas gadījumos šādu lēmumu var pieņemt prezidents, vēlāk to saskaņojot ar Seimu.
Līdz ar ko Lietuvai jau šobrīd ir tiesiskais regulējums, kas ļauj militāro palīdzību, ja tas nepieciešams, sniegt maksimāli ātri, un Igaunijai tas uzsāks darbību līdz ar Līguma spēkā stāšanos. Ņemot vērā, ka esam reģionāli saistītas valstis drošības, tās iespējama apdraudējuma un no tā izrietošas savlaicīgas aizsardzības nepieciešamības aspektā, arī Latvijai nepieciešams regulējums, lai spētu līdzvērtīgi reaģēt gan saņemot militāro palīdzību, gan to sniedzot.
 
Ņemot vērā, ka likums "Latvijas Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanās starptautiskajās operācijās" paredz, ka lēmumu par dalību starptautiskā operācijā pieņem Saeima (izņemot glābšanas un humānās operācijas, kur lēmumu pieņem valdība), lai nodrošinātu, ka arī Latvija var pilnvērtīgi pildīt ar Līgumu noteiktos mērķus un nodrošināt palīdzības sniegšanu maksimāli īsā laikā, Līgums paredz, ka Latvijā lēmumu par militārās palīdzības sniegšanu pieņem valdība.
Tas darīts tādēļ, ka pašreiz spēkā esošais regulējums attiecībā uz starptautiskajām operācijām potenciāli ietver lēmumu pieņemšanas procedūru, kas var izrādīties laika ziņā par garu, lai savlaicīgi spētu rīkoties apdraudējuma novēršanā. Tieši tāpēc, ņemot vērā pašreizējo situāciju un problēmas, kas izklāstītas šīs anotācijas 1.3. sadaļā, tiek definēts jauns ietvars tieši Baltijas valstu teritorijām, kas palielina fleksibilitāti un uzlabo iespējas īstenot aizsardzības pasākumus no pirmajām apdraudējuma minūtēm.

Līgumā paredzēts, ka Pušu kompetentās iestādes informē viena otru par spēku pārvietošanos, tomēr netiek noteiktas konkrētas dalībvalstu institūcijas, kā arī konkrēts termiņš, kādā jānotiek informēšanai. Jāatzīmē, ka termiņš nav definējams konkrētā  laika rāmī, jo tas būs atšķirīgs, ņemot vērā katra individuālā gadījuma raksturu un intensitāti, taču nemaina norunu par maksimāli operatīvu rīcību. Līgums izstrādāts ar Pušu vienotu apziņu un apņemšanos, ka visas darbības tiks veiktas bez kavēšanās, jo rīcības ātrums tieši ietekmē ne tikai reģionālo, bet arī katras valsts individuālu aizsardzību. Kompetentās iestādes netiek norādītas, jo tās var mainīties, līdz ar ko būs nepieciešamība veikt Līguma grozījumus, to apstiprināšana radīs nevajadzīgu administratīvu noslodzi un traucētu informācijas saņemšanu. Latvijā ārvalstu spēku uzņemšanu koordinē NBS Pārvietošanās koordinācijas centrs, kurš pārzina ekvivalentās Igaunijas un Lietuvas iestādes un pastāvīgi sadarbojas ar tām. Tomēr, ja būs tāda nepieciešamība, atbilstoši Līgumam var tikt noslēgti attiecīgi rakstveida līgumi vai vienošanās.
Līguma  2. panta 4. daļa paredz  militārās palīdzības sniegšanu tādā apjomā, kādā Puses spēj sniegt, kas nozīmē, ka neatkarīgi no palīdzību lūdzošās puses prasībām,  atbalstu sniedzošā valsts ir tiesīga  izvērtēt un atkarībā no operacionālās situācijas prioritizēt savas nacionālās nepieciešamības un iespējas. Līguma 4.pants nosaka ietvaru bruņoto spēku nosūtīšanai un izmantošanai. Tajā tiek atkārtoti uzsvērts princips, ka bruņoto spēku iesaistīšanās apjoms un veids nemainīgi paliek atbalstošās valsts kompetencē.

Līguma 4.pants nosaka ietvaru bruņoto spēku nosūtīšanai un izmantošanai. Tajā tiek atkārtoti uzsvērts princips, ka bruņoto spēku iesaistīšanās apjoms un veids nemainīgi paliek atbalstošās valsts kompetencē.
Bruņoto spēku statuss ir noteikts saskaņā ar Ziemeļatlantijas līgumu par to bruņoto spēku statusu (NATO SOFA) un nacionālajām tiesībām. Tādējādi bruņoto spēku statusa jautājumi tiek regulēti tāpat kā līdzšinējā sadarbībā, nenosakot izņēmumus.  
Lai maksimāli atvieglotu un neradītu šķēršļus bruņoto spēku pārvietošanai, Puses atsakās pieprasīt jebkādas pārvietošanās atļaujas. Latvijā attiecībā uz Baltijas valstīm šāda kārtība pēc būtības pastāv jau arī šobrīd.
Līgums paredz, ka atbalstošās valsts bruņotajiem spēkiem, pildot uzdevumus Līguma ietvaros, ir tādas pat tiesības kā uzņemošās jeb atbalstāmās valsts bruņotajiem spēkiem. Šāda norma ir iekļauta arī likuma Ārvalstu bruņoto spēku statuss Latvijas Republikā 2.2 pantā.