Anotācija (ex-ante)

Šobrīd Likuma 2.¹ pants noteic, ka ārvalstī notiesātas personas pagaidu apcietinājuma izpildes pamats ir izmeklēšanas tiesneša lēmums par pagaidu apcietinājuma piemērošanu. Attiecīgi Likuma 3. panta otrajā daļā ir noteikts, ka Likuma normas piemēro arī personai, kura soda izciešanai pārņemta no ārvalsts vai kurai piemērots pagaidu apcietinājums. Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 699.¹ panta trešā daļa noteic, ja izdodamā persona pārkāpj piemērotā drošības līdzekļa noteikumus vai ir pamats uzskatīt, ka tā var kavēt izdošanas procesa norisi, prokurors līdz izdodamās personas nodošanai ārvalstij ir tiesīgs izvēlēties un piemērot citu, vairāk ierobežojošu drošības līdzekli vai vērsties pie izmeklēšanas tiesneša ar ierosinājumu par pagaidu apcietinājuma vai izdošanas apcietinājuma piemērošanu. Līdz ar to atbilstoši KPL noteiktajam izdodamai personai var tikt piemērots ne tikai pagaidu apcietinājums, bet arī izdošanas apcietinājums.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likuma 2.¹ pantu izteikt jaunā redakcijā, ietverot tajā ne tikai regulējumu par pagaidu apcietinājumu, bet arī izdošanas apcietinājumu. Tāpat atbilstoši precizēta Likuma 3. panta otrā daļa, nosakot, ka Likuma normas piemēro ne tikai personai, kura soda izciešanai pārņemta no ārvalsts vai kurai piemērots pagaidu apcietinājums, bet arī persona, kurai piemērots izdošanas apcietinājums.

Regulējums par procesa virzītāja elektroniski saņemta dokumenta izsniegšanu apcietinātajiem ar 2022. gada 16. jūnija grozījumiem ietverts Likuma 5.² pantā, nosakot kārtību, kādā izmeklēšanas cietumā no procesa virzītāja elektroniski saņemts dokuments tiks izsniegts apcietinātajam. Cita starpā tika noteikts, ka izmeklēšanas cietuma amatpersona nosūtīs procesa virzītājam aizpildīto veidlapu par konkrētā dokumenta izsniegšanu apcietinātajam. Taču praksē tika konstatēts, ka bieži vien procesa virzītājiem minētā veidlapa nav nepieciešama, un tas rada nevajadzīgu dokumentu apriti un administratīvo slogu iesaistītajām institūcijām – gan izmeklēšanas cietuma administrācijai, gan arī procesa virzītājiem. Ņemot vērā minēto, projektā paredzēts noteikt, ka izmeklēšanas cietuma administrācija aizpildīto veidlapu procesa virzītājam nosūtīs tikai tajos gadījumos, kad procesa virzītājs to būs lūdzis. Ar 2024. gada 20. jūnija likumu “Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā” (stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī) līdzīgs regulējums tika ietverts arī Kodeksa 49.⁹ pantā attiecībā uz notiesātajiem.
Tāpat, ņemot vērā, ka procesa virzītājam izsniedzamo veidlapu izmeklēšanas cietuma amatpersona aizpilda, pamatojoties uz informāciju, kas norādīta uz aploksnes, nepieciešams precizēt regulējumu par informāciju, kuru izmeklēšanas cietuma priekšnieka norīkots darbinieks norāda uz aploksnes, kurā, ievērojot konfidencialitāti, ievieto no procesa virzītāja elektroniski saņemto apcietinātajam izsniedzamo dokumentu. 

Projekts paredz precizējumus Likuma 5.² panta pirmajā daļā, nosakot, ka uz aploksnes norāda ne tikai procesa virzītāju, no kura saņemts dokuments, tā apcietinātā, kuram dokuments izsniedzams, vārdu un uzvārdu, dzimšanas gadu, bet arī dokumenta nosaukumu vai numuru. Tāpat grozījums minētajā pantā paredz noteikt, ka aizpildīto veidlapu nosūta procesa virzītājam tikai tad, ja procesa virzītājs to ir lūdzis. 

Šobrīd nav vienota regulējuma, kas noteiktu, ar kādiem dokumentiem, kas noformēti ieslodzījuma izpildes laikā, apcietinātajam ir tiesības iepazīties. Vienota regulējuma trūkums praksē rada neskaidrības attiecībā uz dažādu dokumentu izsniegšanu vai neizsniegšanu apcietinātajiem, kā arī nevienlīdzīgu praksi ieslodzījuma vietās.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz papildināt Likumu ar jaunu 5.³ pantu, kurā ir noteikti dokumenti, kurus apcietinātajam neizsniedz, ar tiem neiepazīstina un nenorāda neiepazīšanas iemeslus. Tie ir dokumenti, kas satur informāciju, kuras nonākšana apcietinātā vai cita ieslodzītā rīcība var radīt būtisku apdraudējumu ieslodzījuma vietas drošībai un kārtībai, citas personas veselībai un dzīvībai, kā arī sabiedrības drošībai kopumā. Piemēram, projekts paredz noteikt, ka apcietinātajam neizsniedz un viņu neiepazīstina ar dokumentu, kas satur informāciju par ieslodzīto, kurš ir palīdzējis atklāt citas personas izdarītu noziegumu, un kuram tiesa ir samazinājusi spriedumā noteikto sodu, informāciju par ieslodzīto, kurš ir bijis tiesnesis, tiesu sistēmai piederīga persona, izmeklēšanas iestādes, kriminālsodu izpildes iestādes, operatīvo darbību veicošas valsts institūcijas, pašvaldības policijas vai citas ar valsts un sabiedrības drošības nodrošināšanu saistītas valsts institūcijas nodarbinātais, viņa laulātais, partneris vai pirmās pakāpes radinieks, informāciju par citu ieslodzīto šķirtas turēšanas iemesliem u.c. Turklāt, ņemot vērā ieslodzījuma vietas vides specifiku un to, ka likumā nav iespējams izsmeļoši uzskaitīt visu informāciju, kuras izsniegšana ieslodzītajiem var apdraudēt pašas personas vai citu personu drošību ieslodzījuma vietā vai radīt konkrētā apcietinātā vai citu ieslodzīto drošības, veselības vai dzīvības apdraudējumu, projekts paredz noteikt, ka arī jebkurš cits dokuments, kas satur informāciju, kuras nonākšana pie apcietinātā vai citas personas var apdraudēt drošību ieslodzījuma vietā vai radīt viņa vai citu personu drošības, veselības vai dzīvības apdraudējumu, netiek izsniegts, ar to neiepazīstina un nenorāda neiepazīstināšanas iemeslus. Uz minēto dokumentu izsniegšanu neattiecas Informācijas atklātības likuma nosacījumi. Savukārt citus ieslodzījuma izpildes laikā sagatavotus dokumentus apcietinātajam izsniedz atbilstoši apcietinātā pieprasījumam un normatīvajam regulējumam. Līdzīgs regulējums ir ietverts Kodeksa 15.⁴ pantā attiecībā uz notiesātajiem.

Turklāt būtiski ir tas, ka minētais regulējums par informācijas izsniegšanas ierobežojumiem arī mazinās ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes, mazinot iespēju informācijas nonākšanai pie ieslodzītajiem, uz kuriem tā neattiecas, tādējādi apdraudot citus ieslodzītos, piemēram, informācija par cita ieslodzītā šķirtas turēšanas iemesliem.

Līdz 2025. gada 8. decembrim Personu apliecinošu dokumentu 7.panta pirmā daļa noteica, ka ir divu veidu pagaidu dokumenti: atgriešanās apliecība un pagaidu ceļošanas dokuments. Savukārt  2025. gada 9. decembrī stājās spēkā grozījumi Personu apliecinošu dokumentu likumā, kas paredz, ka turpmāk būs tikai viena veida pagaidu dokuments – pagaidu ceļošanas dokuments.
Likuma 6. panta trešās daļas 2. punkts noteic, ka apcietinātā personas lietai pievieno atgriešanās apliecību vai pagaidu ceļošanas dokumentu. Līdz ar to Likuma 6. panta trešajā daļā no apcietinātā personas lietai pievienojamo dokumentu uzskaitījuma nepieciešams izslēgt atgriešanās apliecību.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likuma 6. panta trešās daļas 2.punktā izslēgt vārdus “atgriešanās apliecību vai”. 

Likuma 7. pants nosaka kārtību, kādā apcietinātais tiek ievietots izmeklēšanas cietumā. Likuma 13. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka apcietinātajam ir tiesības informēt vecākus, aizbildni, aizgādni, bērnus, brāļus, māsas, vecvecākus, mazbērnus (turpmāk — radinieki), laulāto vai citu personu par savu atrašanās vietu. Attiecīgie izdevumi tiek segti no izmeklēšanas cietuma līdzekļiem. Tomēr, ņemot vērā, ka apcietinājums var tikt piemērots arī nepilngadīgajam, ir nepieciešams nodrošināt bērna labāko interešu ievērošanu, jo apcietinājuma piemērošana nepilngadīgajam liecina par nopietnu krīzes situāciju ģimenē, kas prasa atbildīgo institūciju uzmanību un, iespējams, rīcību. Līdz ar to šādā situācijā par nepilngadīgā ievietošanu izmeklēšanas cietumā nepieciešams informēt ne tikai vecākus vai citus likumiskos pārstāvjus, bet arī bāriņtiesu un pašvaldību, lai tās sniegtu nepieciešamo atbalstu un palīdzību.

Kodeksā 2024. gadā nostiprinātais starpinstitūciju sadarbības regulējums paredz Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk – Pārvalde), Valsts probācijas dienesta (turpmāk – Dienests) un Valsts policijas  sadarbību attiecībā uz notiesātajiem, kuriem piemērota brīvības atņemšana. Starpinstitūciju sadarbības sanāksmes (turpmāk – STIS) sasaukšanas mērķis ir kriminālsodu izpildes iestāžu un citu iesaistīto institūciju kompetences ietvaros koordinēt pasākumus un aktivitātes, lai mazinātu risku, ka notiesātais izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu. Starpinstitūciju sadarbība ir vērsta trīs virzienos – atbalsts cietušajam, darbs ar likumpārkāpēju un sabiedrības iesaiste. Starpinstitūciju sadarbības mērķis ir nodrošināt, lai vairāku institūciju veiktie pasākumi likumpārkāpēja potenciālo risku pārvaldīšanā tiktu realizēti precīzi, savlaicīgi un efektīvi, tādēļ mērķa sasniegšanai šajā sadarbībā tiek iesaistītas arī citas valsts un pašvaldību iestādes, speciālisti, nevalstiskās organizācijas, kurām ir būtiska loma darbā ar klientu. Starpinstitūciju sadarbība nodrošina ātru, efektīvu un savlaicīgu pieeju problēmas risinājumam, kas veicina sabiedrības drošību katrā konkrētajā pašvaldībā, liedz iespēju likumpārkāpējam sniegt atšķirīgu informāciju dažādām institūcijām, ļauj iesaistīto institūciju darbiniekiem nepastarpināti gūt citu atbalstu, zināšanas, atsevišķos gadījumos – resursus. Šobrīd normatīvais regulējums neparedz sasaukt STIS par personām, kurām ir piemērots apcietinājums, tai skaitā nepilngadīgajiem apcietinātajiem. Kā jau iepriekš tika minēts, apcietinājuma piemērošana nepilngadīgajam liecina par nopietnu krīzes situāciju ģimenē, kas prasa atbildīgo institūciju uzmanību un rīcību, lai nepieļautu situācijas pasliktināšanos un nepilngadīgā izdarītus jaunus noziedzīgus nodarījumus. Starpinstitūciju sadarbība arī gadījumā, kad nepilngadīgajam ir piemērots apcietinājums, ir efektīvs līdzeklis, lai iesaistītās institūcijas kompetences ietvaros koordinētu un veiktu pasākumus ar mērķi nodrošināt bērna labāko interešu ievērošanu un mazinātu risku, ka nepilngadīgais apcietinātais atkārtoti izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likuma 7. pantu papildināt ar jaunu otro daļu, nosakot, ka, lai nodrošinātu bērna labāko interešu ievērošanu un sekmētu krīzes situācijas pārvarēšanu ģimenē, izmeklēšanas cietuma administrācija ne vēlāk kā trīs darbdienu laikā pēc apcietinātā ievietošanas izmeklēšanas cietumā nosūta paziņojumu par nepilngadīgā apcietinātā atrašanos izmeklēšanas cietumā nepilngadīgā likumiskajam pārstāvim, kā arī bāriņtiesai un pašvaldībai atbilstoši nepilngadīgā likumiskā pārstāvja deklarētajai dzīvesvietai. Paziņojumā norāda nepilngadīgā apcietinātā vārdu, uzvārdu, personas kodu vai dzimšanas gadu un datumu (ja apcietinātajam nav piešķirts personas kods Latvijas Republikā), izmeklēšanas cietuma nosaukumu un datumu, no kura nepilngadīgais ievietots izmeklēšanas cietumā. Informāciju par nepilngadīgā likumiskajiem pārstāvjiem un nepilngadīgā dzīvesvietu izmeklēšanas cietums iegūs no paša nepilngadīgā vai atbilstoši Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmā norādītajai informācijai, ja tur būs ievadīta šāda informācija. Tāpat informācija par nepilngadīgā apcietinātā likumiskajiem pārstāvjiem var tikt iegūta no tiesas nolēmuma, ar kuru nepilngadīgajam apcietinātajam tika piemērots apcietinājums. Turklāt, ņemot vērā, ka projekts paredz noteikt, ka attiecībā uz nepilngadīgajiem apcietinātajiem pēc ievietošanas izmeklēšanas cietumā tiks organizētas starpinstitūciju sadarbības sanāksmes, informācija par nepilngadīgā likumiskajiem pārstāvjiem un dzīvesvietu var tikt iegūta arī starpinstitūciju sadarbības sanāksmes laikā.
Līdzīgs nosacījums paredzēts arī attiecībā uz nepilngadīgā apcietinātā atbrīvošanu no izmeklēšanas cietuma –  projekts paredz Likuma 41. pantā noteikt, lai nodrošinātu bērna labākās intereses un sekmētu krīzes situācijas pārvarēšanu ģimenē, izmeklēšanas cietuma administrācija par nepilngadīga apcietinātā atbrīvošanu no izmeklēšanas cietuma informēs likumisko pārstāvi un bāriņtiesu atbilstoši nepilngadīgā likumiskā pārstāvja deklarētajai dzīvesvietai, kā arī nosūtīs informāciju pašvaldībai atbilstoši nepilngadīgā likumiskā pārstāvja deklarētajai dzīvesvietai sociālās korekcijas programmas izstrādei un audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem uzsākto pasākumu turpināšanai sabiedrībā.
Tāpat projekts paredz, ka par tāda nepilngadīgā apcietinātā atbrīvošanu no izmeklēšanas cietuma, kuram nav vecāku vai aizbildņu, informē attiecīgo bāriņtiesu un pašvaldību, lai tā šo nepilngadīgo iekārtotu dzīvesvietā un risinātu viņa sociālā nodrošinājuma problēmas. Informācijā norāda nepilngadīgā apcietinātā vārdu, uzvārdu un personas kodu vai dzimšanas gadu un datumu (ja apcietinātajam nav piešķirts personas kods Latvijas Republikā), izmeklēšanas cietuma nosaukumu un atbrīvošanas datumu. Ņemot vērā, ka ne vienmēr iepriekš ir zināms nepilngadīgā apcietinātā atbrīvošanas datums (piemēram, ja izmeklēšanas cietumā tiek saņemts lēmums par drošības līdzekļa grozīšanu vai apcietinājuma atcelšanu, apcietinātais ir nekavējoties jāatbrīvo), projekts paredz noteikt, ka minēto informāciju nosūta ne vēlāk kā desmit darbdienas pirms paredzamās nepilngadīgā apcietinātā atbrīvošanas no izmeklēšanas cietuma, vai nekavējoties pēc nepilngadīgā apcietinātā atbrīvošanas no izmeklēšanas cietuma, ja saņemts nolēmums, kas ir pamats apcietinātā atbrīvošanai no izmeklēšanas cietuma.

Projekts paredz papildināt Likumu ar regulējumu par STIS organizēšanu par nepilngadīgajiem apcietinātajiem ar mērķi mazināt risku, ka nepilngadīgais apcietinātais izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu. STIS par nepilngadīgo apcietināto ir jāorganizē uzreiz pēc ievietošanas izmeklēšanas cietumā, lai atbildīgās iestādes laicīgu uzsāktu rīkoties, t. sk., lai ģimene būtu gatava brīdim, kad nepilngadīgais tiks atbrīvots no apcietinājuma. STIS apcietinājuma laikā varēs organizēt arī atkārtoti. Vienlaikus projekts paredz noteikt personas datu apstrādes kārtību STIS ietvaros.  
Projekts paredz noteikt personas datu apstrādi STIS, nosakot, ka, lai sasniegtu iepriekš minēto STIS organizēšanas mērķi, tās laikā dalībnieki:
1) sniedz informāciju par institūcijas kompetences ietvaros īstenotajiem pasākumiem darbā ar apcietināto, par institūcijas darbības ietvaros vai uzaicinātās personas konstatētajiem apcietinātā atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riskiem, sniedz institūcijas vai uzaicinātās personas rīcībā esošo informāciju par apcietināto, cietušo, apcietinātā ģimenes locekļiem, iespējami apdraudēto personu. Termins “ģimene” STIS regulējumā ir plašāks nekā Projektā lietotais termins “radinieki”, ar kuru saprot tikai vecākus, aizbildņus, aizgādņus, bērnus, brāļus, māsas, vecvecākus un mazbērnus. Piemēram, ģimene var būt arī māsīca, brālēns;
2) sniedz informāciju par īstenotajiem pasākumiem cietušā interešu aizstāvības nodrošināšanai un turpmāk īstenojamiem pasākumiem;
3) vienojas par katras iesaistītās institūcijas kompetences jomā veicamajiem pasākumiem un aktivitātēm.
Informācija tiks fiksēta protokolā, kurā atspoguļos būtiskāko informāciju, pieņemtos lēmumus un uzdevumus. Protokols būs pieejams iestādēm, kas ir iesaistītas konkrētā gadījuma risināšanā, savukārt citām iesaistītajām personām protokols būs pieejams tikai daļā par sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumiem.   

STIS organizēšanā un norises laikā sanāksmes dalībnieki apstrādā tikai tādus nepilngadīgā apcietinātā, cietušā, apcietinātā ģimenes vai mājsaimniecības locekļu, iespējami apdraudēto personu, personas datus, un tikai tādā apjomā, cik tas nepieciešams starpinstitūciju sanāksmju organizēšanas mērķa sasniegšanai. Tāpat Projektā tiek paredzēti STIS ietvaros apstrādātās informācijas statuss un tās apstrādes ierobežojumi, nosakot, ka sanāksmes laikā apstrādātajai informācijai, kā arī protokolā iekļautajai informācijai ir ierobežotas pieejamības statuss.
Likuma "Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā" 12. panta pirmā daļa noteic, ka datu subjektam ir tiesības saprātīgā laikposmā, ne vēlāk kā mēneša laikā, saņemt no pārziņa informāciju par to, vai tiek apstrādāti viņa personas dati, kā arī iegūt noteiktu informāciju. Savukārt otrā daļa noteic, ka šā panta pirmo daļu nepiemēro, ja likumā, kas regulē konkrēto personas datu apstrādi, ir paredzēta citāda datu subjekta piekļuves tiesību īstenošanas kārtība.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI 15. pantā par datu subjekta piekļuves tiesību ierobežojumiem noteikts, ka dalībvalstis var pieņemt leģislatīvus pasākumus, ar ko pilnībā vai daļēji ierobežo datu subjekta piekļuves tiesības, ciktāl un tik ilgi, kamēr šāds daļējs vai pilnīgs ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs pasākums demokrātiskā sabiedrībā, pienācīgi ņemot vērā fiziskās personas pamattiesības un leģitīmās intereses, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, citu personu tiesības un brīvības, novērstu, ka tiek kaitēts noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai saukšanai pie atbildības par tiem, vai kriminālsodu izpildei.
STIS ietvaros iestāžu pārstāvji apmainās ar to rīcībā esošo informāciju, tai skaitā arī oficiāli neapstiprinātu informāciju, vienojas par katras institūcijas veicamajiem uzdevumiem kompetences ietvaros, turpmāko stratēģiju darbam ar nepilngadīgo apcietināto, par kuru sasaukta sanāksme, kā arī vienojas par atbalsta sniegšanu cietušajiem.
Iepriekš minētā informācija tiek rakstiski dokumentēta, jo šāda sadarbība nav vienreizēja, nereti sadarbības periods ir ilgstošs un ir nepieciešams fiksēt nolemto, kas vēlāk ļauj arī analizēt iespējamās kļūdas, ja nepilngadīgais apcietinātais tomēr atkārtoti izdara noziedzīgu nodarījumu.
Ņemot vērā iepriekš minēto, pastāv riski, ka dokumentos norādītā informācija (cietušo identificējoši dati, dalībnieku saraksts, pieņemtie lēmumi u.tt.), ja tā būs pieejama nepilngadīgajam apcietinātajam, par kuru sasaukta STIS, var būtiski ietekmēt Pārvaldes, Dienesta vai citu institūciju funkciju īstenošanu, radīt apdraudējumu gan sabiedrības drošībai, gan valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, gan cietušajiem, gan citām personām. Nepilngadīgā apcietinātā piekļuve informācijai par iestāžu rīcības turpmāko stratēģiju, kuru izstrādājuši STIS dalībnieki, var apdraudēt tās kvalitatīvu izpildi.
Ņemot vērā, ka informācijas izpaušana varētu radīt draudus sabiedrības drošībai, STIS dalībniekiem, kā arī traucēt Pārvaldes, Dienesta un citu institūciju funkciju izpildei, ir nepieciešams pilnībā ierobežot nepilngadīgā apcietinātā piekļuvi ziņām par STIS dalībniekiem, norises gaitu, pieņemtajiem lēmumiem, sastādītajiem dokumentiem un apstrādātajiem personas datiem.
Izraudzītais līdzeklis, šādi ierobežojot informācijas piekļuves tiesības, ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, to nevar sasniegt citiem līdzekļiem un ierobežojums ir atbilstošs, jo atbilst sabiedrības interesēm (aizsargās sabiedrisko drošību un citu personu tiesības un brīvības; novērsīs iespējamu kaitējumu noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai saukšanai pie atbildības par tiem, vai kriminālsodu izpildei) un sabiedrības ieguvums būs lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (ierobežojumu). Kā piemēru šādai nepieciešamībai ir jāmin tas, ka STIS laikā tiek sniegta informācija par cietušā dzīvesvietu (ja cietušais ir mainījis dzīvesvietu pēc nozieguma), informācija, kuru cietušais sniedz sociālajam dienestam, bāriņtiesai, policijai, kā arī informācija par cietušā rehabilitācijas gaitu. Tā nedrīkst būt pieejama nepilngadīgajam apcietinātajam, bijušajam apcietinātajam, viņa aizstāvim, likumiskajam pārstāvim vai citām personām, jo tā var tikt izmantota pret cietušā un iesaistīto institūciju nodarbināto drošību. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, ka, lai nodrošinātu starpinstitūciju sadarbības sanāksmes dalībnieku interešu aizsardzību un STIS  mērķa sasniegšanu, STIS laikā apstrādātajai informācijai, kā arī protokolā iekļautajai informācijai ir ierobežotas pieejamības statuss. STIS laikā iegūto informāciju var izsniegt iesaistīto institūciju pārstāvjiem atbilstoši kompetencei vai citām personām, ja tas noteikts likumā. Psihologam, ārstniecības personai, fiziskai personai vai juridiskās personas pārstāvim, kas piedalījās STIS, atbilstoši kompetencei, ja nepieciešams, tiek sniegta informācija, kas attiecas uz nepilngadīgajam apcietinātajam nepieciešamajiem sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumiem, vai cita likumā noteikta informācija. Tāpat Projekts paredz noteikt, ka uz minēto dokumentu izsniegšanu neattiecas Informācijas atklātības likuma nosacījumi.

Savukārt detalizētu STIS kārtību, uz starpinstitūciju sadarbības sanāksmi uzaicināmās institūcijas un personas, to pienākumus, starpinstitūciju sadarbības sanāksmes sasaukšanas, organizēšanas un norises kārtību, lēmumu pieņemšanas kārtību, protokola sagatavošanas un izsniegšanas kārtību, glabāšanas termiņus, kā arī par fiziskajām personām apstrādājamo datu apjomu un glabāšanas termiņu noteiks Ministru kabineta noteikumi. Ņemot vērā, ka STIS norises kārtība attiecībā uz notiesātajām personām ir jau noteikta ar Ministru kabineta 2025. gada 7. oktobra noteikumiem Nr. 586 "Noteikumi par starpinstitūciju sadarbības sanāksmju īstenošanu kriminālsodu izpildes laikā", jaunu Ministru kabineta noteikumu izstrāde nebūs nepieciešama un tiks izstrādāti atbilstoši grozījumi minētajos Ministru kabineta noteikumus.

Likuma 13. panta pirmās daļas 10. punkts noteic, kādu sadzīves tehniku apcietinātajam ir tiesības izmantot. Kopējais individuālajā lietošanā izmantojamās sadzīves tehnikas svars nedrīkst pārsniegt 30 kilogramus. Likuma 13. panta pirmās daļas 11. punkts paredz apcietinātajiem tiesības glabāt pie sevis individuālai lietošanai atļautās mantas, komersanta izveidotā pastāvīgā tirdzniecības vietā izmeklēšanas cietuma teritorijā iegādātos pārtikas produktus, saņemt ar sūtījumiem un pienesumiem nepārtikas preces izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumos paredzētajā kārtībā un daudzumā.
Minētās Likuma normas ir detalizētas Ministru kabineta 2007. gada 27. novembra noteikumos Nr. 800 “Izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr. 800), nosakot sadzīves tehnikas, priekšmetu un mantu, kas var atrasties pie apcietinātajiem, sarakstu, to daudzumu, izmēru un parametrus, priekšmetu sarakstu, kurus apcietinātajiem atļauts saņemt sūtījumos un pienesumos, kā arī to priekšmetu sortimentu un daudzumu, kuru apcietinātais drīkst iegādāties komersanta izveidotajā pastāvīgajā tirdzniecības vietā izmeklēšanas cietuma teritorijā.
Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju straujo attīstību, ir jāveido daudz vienkāršāks regulējums attiecībā uz atļauto sadzīves tehniku, līdzīgi kā attiecībā uz notiesātajiem. Likumā vispārīgi jānosaka, ka apcietinātajiem ar izmeklēšanas cietuma priekšnieka atļauju ir tiesības lietot sadzīves tehniku, savukārt detalizētu atļautās sadzīves tehnikas sarakstu, daudzumu un izmantošanas laiku un kārtību nosaka Ministru kabinets (šobrīd spēkā Noteikumi Nr. 800 jau nosaka atļautās tehnikas sarakstu un laiku dienas kārtībā, kad tos nav atļauts lietot), un vienlaikus dodot lielākas pilnvaras Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk – Pārvalde) priekšniekam noteikt sadzīves tehnikas tehniskos parametrus (piemēram, izmēru, kontaktligzdu skaitu), funkcionalitāti un izmantošanas sezonalitāti. Šādā vienkāršākā sistēmā ir iespējama ātrāka un efektīvāka reakcija uz dažādiem notikumiem un tehnoloģiju straujo attīstību.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likuma 13. panta pirmās daļas 10. punktu izteikt jaunā redakcijā, nosakot, ka, saņemot izmeklēšanas cietuma priekšnieka atļauju, apcietinātajam ir tiesības glabāt un lietot personisko sadzīves tehniku. Jāņem vērā, ka ieslodzījuma vietā ir stingri un detalizēti noregulēta kārtība, kādā notiek ieslodzījuma izpildes nodrošināšana, sākot ar personas ievietošanu ieslodzījuma vietā un beidzot ar atbrīvošanu no tās. Arī sadzīves tehnikas nonākšana pie ieslodzītā, tās glabāšana un lietošana ir strikti regulēta. Piemēram, ar sūtījumiem un pienesumiem piegādāta sadzīves tehnika pirms tās nodošanas ieslodzītajam tiek pakļauta pārbaudei, lai pārliecinātos, vai tajā nav paslēpti aizliegti priekšmeti vai vielas, un tikai tad tā var tikt nodota tālāk lietošanai ieslodzītajam. Tāpat pirms sadzīves tehnikas nodošanas ieslodzītajam to ir nepieciešams pārbaudīt, vai tās funkcionalitāte neapdraud ieslodzījuma vietas un citu personu drošību. Ņemot vērā minēto, projekts paredz, ka izmeklēšanas cietuma priekšnieks sniedz atļauju izmantot sadzīves tehniku. Līdzīgs regulējums ir noteikts attiecībā uz notiesātajiem Ministru kabineta 2025. gada 26. augusta noteikumu Nr. 523 "Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi" (turpmāk – Noteikumi Nr. 523) 45. punktā.
Vienlaikus projekts paredz izslēgt norādi par atļautās sadzīves tehnikas pieļaujamo svaru, jo regulējums par apcietināto glabāšanā atļauto mantu svaru ir jānosaka ar Noteikumiem Nr. 800 nevis Likumu.
Vienlaikus projekts paredz papildināt Likuma 13. pantu ar jaunu 2.¹, 2.² un 2.³ daļu, nosakot, ka izmeklēšanas cietumā atļautās personiskās sadzīves tehnikas sarakstu, daudzumu un izmantošanas laiku un kārtību nosaka Ministru kabinets. Minētos jautājumus jau regulē Noteikumi Nr. 800. Minēto noteikumu 24. un 25. punkts noteic, ka izmeklēšanas cietumā dienas kārtību apstiprina izmeklēšanas cietuma priekšnieks. Dienas kārtība ietver darba laiku un laiku izglītības, audzināšanas un režīma pasākumiem, ēdienreizes, skaitliskās pārbaudes, ikdienas pastaigas, atpūtas laiku, kā arī nepārtrauktu astoņu stundu naktsmieru. No Noteikumu Nr. 800 30. punkta izriet, ka personisko sadzīves tehniku sadzīves tehniku nedrīkst izmantot naktsmiera, skaitliskās pārbaudes, darba un mācību laikā. Priekšmeti, un pārtikas produkti, kurus apcietinātajam ir tiesības glabāt ir noteikti Noteikumu Nr. 800 4. pielikumā, savukārt minēto noteikumu 10. pielikumā ir noteikti priekšmeti, kuri pieļaujami sūtījumos un pienesumos. Abos minētajos pielikumos tai skaitā ir noteikti arī sadzīves tehnikas priekšmeti, kurus apcietinātie drīkst glabāt vai saņemt ar sūtījumiem un pienesumiem.
Tāpat projekts paredz noteikt, ka personiskās sadzīves tehnikas tehniskos parametrus (piemēram, izmēru, kontaktligzdu skaitu), funkcionalitāti un izmantošanas sezonalitāti nosaka Pārvaldes priekšnieks ar rīkojumu.  Izdevumus par personiskās sadzīves elektroiekārtas patērēto elektroenerģiju sedz apcietinātais, apmaksājot attiecīgu Pārvaldes maksas pakalpojumu.

Pastāvot objektīviem iemesliem, izmeklēšanas cietuma priekšnieks var pieņemt lēmumu neatļaut apcietinātajam izmantot kādu sadzīves tehnikas priekšmetu, piemēram, ja kamerā jau tiek lietotas vairākas jaudīgas elektroierīces, un vēl papildu elektroierīču lietošana var apdraudēt elektrodrošību. Tā kā ieslodzītais ir uzskatāms par ieslodzījuma vietai īpaši pakļautu personu, aizliegums ieslodzītajam glabāt un lietot personisko sadzīves tehniku nav administratīvais akts, bet iestādes iekšējs lēmums. Līdz ar to projekts paredz noteikt, ka par izmeklēšanas cietuma priekšnieka lēmumu attiecībā uz personisko sadzīves tehniku var iesniegt sūdzību Pārvaldes priekšniekam, kura lēmums nav pārsūdzams. Līdzīgs regulējums ir noteikts Kodeksa 47.¹ panta trešajā daļā attiecībā uz notiesātajiem.

Ziņojumā Latvijas valdībai par vizīti Latvijā no 2022. gada 10. maija līdz 20. maijam CPT ir izteikusi norādes par to, ka nepieciešams paplašināt apcietināto tiesību uz saziņu apjomu. Šobrīd atbilstoši Likumā noteiktajam apcietinātajiem ir tiesības uz satikšanos ar radiniekiem, laulāto un noteiktos gadījumos arī ar citām personām; atsevišķām apcietināto grupām ir paredzētas tiesības uz videosaziņu.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz paplašināt apcietināto loku, kuriem ir tiesības uz videosaziņu, Likuma 13. pantu papildinot ar jaunu regulējumu un nosakot, ka:
1) pamatojoties uz apcietinātā iesniegumu, ar izmeklēšanas cietuma priekšnieka atļauju satikšanos ar radinieku, laulāto vai partneri var aizstāt ar videosaziņu izmeklēšanas cietuma pārstāvja klātbūtnē uz laiku līdz 15 minūtēm;
2) apcietinātajam, kuram nodibināta aizgādnība, papildus Likumā minētajam ir tiesības uz vienu satikšanos mēnesī vai tiesības uz videosaziņu ar aizgādni izmeklēšanas cietuma pārstāvja klātbūtnē vienu reizi mēnesī uz laiku līdz 15 minūtēm. Izmeklēšanas cietuma priekšnieks, ņemot vērā apcietinātā norādīto vēlamo saziņas veidu, kā arī izmeklēšanas cietuma materiāltehnisko nodrošinājumu, noteiks saziņas ar aizgādni veidu.
Abos gadījumos tiek paredzēta ieslodzījuma vietas pārstāvja klātbūtne.
KPL 272. panta pirmā daļa noteic, ka apcietinājumu var piemērot tikai tad, ja kriminālprocesā iegūtās konkrētās ziņas par faktiem rada pamatotas aizdomas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru likums paredz brīvības atņemšanas sodu, un cita drošības līdzekļa piemērošana nevar nodrošināt, ka persona neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, netraucēs vai neizvairīsies no pirmstiesas kriminālprocesa, tiesas vai sprieduma izpildīšanas. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka "[a]pcietinājuma mērķis ir nodrošināt sabiedrības un atsevišķu personu drošības aizsardzību, lai netiktu pieļauts tas, ka persona, kura tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nelikumīgi iejaucas kriminālprocesa gaitā, un netiktu izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums, un tādējādi nodrošināt objektīvu lietas izpēti un objektīva nolēmuma pieņemšanu, kā arī vainīgās personas saukšanu pie kriminālatbildības (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-24-01 16. punktu).
Līdz ar to apcietinājuma izpilde tiek organizēta tādējādi, lai tā neapdraudētu apcietinājuma piemērošanas mērķi. Atšķirībā no notiesātajiem, kuriem atbilstoši Kodeksa regulējumam videosaziņa notiek bez brīvības atņemšanas iestādes administrācijas klātbūtnes, apcietināto gadījumā krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums vēl nav panākts. Sazinoties videosaziņas veidā, ir bijuši gadījumi, ka apcietinātā sarunas biedra pusē pie datora ekrāna pienāk citas personas, kuras var būt arī noziedzīgā nodarījuma līdzdalībnieki vai pat personas, ar kurām procesa virzītājs ir noteicis saziņas ierobežojumus. Tāpat ir iespējami gadījumi, ka videosaziņas laikā apcietinātais izturas emocionāli vardarbīgi pret personu, ar kuru sarunājas, t.sk. bērnu, vai veidojas citas nevēlamas situācijas. Izmeklēšanas cietuma pārstāvja klātbūtne ļauj kontrolēt šādas situācijas un vajadzības gadījumā – arī pārtraukt videosaziņu. Līdz ar to, lai novērstu ieslodzījuma vietas vai sabiedrības drošības apdraudējumu un kontrolētu apcietinātajam procesa virzītāja noteikto tikšanās un saziņas ierobežojumu ievērošanu, apcietināto gadījumā videosaziņa notiks izmeklēšanas cietuma pārstāvja klātbūtnē.

Tāpat, lai nodrošinātu apcietinājumā esošo bērnu labāko interešu aizsardzību un iespēju sazināties ar ģimeni, projekts paredz Likuma 18. pantu papildināt ar jaunu regulējumu, nosakot, ka nepilngadīgajiem apcietinātajiem izdevumi par telefonsarunām ar radiniekiem, laulāto un partneri tiek segti no izmeklēšanas cietuma līdzekļiem. Izdevumi par nepilngadīgā apcietinātā telefonsarunām ar radiniekiem, laulāto un partneri tiek segti no izmeklēšanas cietuma līdzekļiem, ja zvans tiek veikts Latvijas Republikas teritorijā vai uz Eiropas Ekonomiskās zonas valsti. Ja nepilngadīgais notiesātais vēlēsies veikt telefonzvanu uz citu valsti, kurā atrodas viņa radinieki, laulātais vai partneris, saruna tiks nodrošināta, izmantojot videosaziņu. Šajā gadījumā videosaziņa netiek ieskaitīta Likuma 18. panta pirmās daļas 4. punktā minēto videosaziņu, uz kurām ir tiesības nepilngadīgajam apcietinātajam, skaitā.

Šobrīd Likuma 13.¹ panta piektā un sestā daļa noteic, ka satikšanās notiek bez izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnes, bet vizuālas kontroles apstākļos. Vizuālo kontroli var veikt, izmantojot inženiertehniskos līdzekļus. Izņēmuma gadījumā, ja tas nepieciešams drošības apsvērumu dēļ vai ja to lūdz apmeklētājs vai apcietinātais, izmeklēšanas cietuma priekšnieks, izvērtējot katru individuālu gadījumu, var pieņemt lēmumu par šajā pantā minētās satikšanās norisi izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē vai fiziska norobežojuma apstākļos.
Kaut arī praksē ieslodzījuma vietā tiek veikti preventīvie pasākumi, lai novērstu ieslodzījuma vietā neatļautu priekšmetu un vielu nodošanu ieslodzītajiem satikšanās un apmeklējumu laikā (apmeklētāju un ieslodzīto pārmeklēšana, mantu un apģērbu pārbaude, telpu, ēku, teritorijas vai transportlīdzekļu apskate  u.c.), nav iespējams pilnībā novērst neatļautu priekšmetu un vielu nodošanu ieslodzītajiem. Šobrīd satikšanos laikā ieslodzītajiem lielā daudzumā tiek nodoti neatļauti saziņas līdzekļi, narkotiskās vai citas apreibinošās vielas u.tt.
Tāpat praksē konstatēts, ka ieslodzītie neatļautos saziņas līdzekļus izmanto ne tikai sarunām ar radiniekiem un laulāto, veicinot sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu vai atjaunošanu, bet arī ar citām personām noziedzīgo kontaktu turpināšanai, jaunu noziedzīgu nodarījumu veikšanai un organizēšanai. Turklāt neatļauti saziņas līdzekļi tiek izmantoti ne tikai komunikācijai ar citām personām ārpus ieslodzījuma vietas, bet arī saziņai ar ieslodzītajiem, kas izvietoti citās ieslodzījuma vietās. Tādējādi ieslodzītie var ietekmēt izmeklēšanas gaitu vai izmeklēšanas procesu, piemēram, ietekmējot lieciniekus vai saskaņojot liecības. Tāpat ieslodzītie, atrodoties ieslodzījumu vietās un izmantojot neatļautus saziņas līdzekļus, var koordinēt dažādu noziedzīgu grupu darbības ārpus ieslodzījuma vietas, kā arī organizēt nelegālus finanšu darījumus, piemēram, naudas atmazgāšanu, krāpšanu vai nelegālu līdzekļu pārvedumus. Izmantojot neatļautus saziņas līdzekļus, ieslodzītie var plānot bēgšanu no ieslodzījuma vietas, saskaņojot un izstrādājot detalizētu bēgšanas plānu un nodrošinot nepieciešamos resursus un līdzekļus. Ieslodzītie neatļautos saziņas līdzekļus izmanto, lai nekontrolēti sazinātos ar personām ārpus ieslodzījuma vietas, ietekmētu brīvībā esošās personas, plānotu jaunus noziedzīgus nodarījumus u.tt. Tāpat neatļautie saziņas līdzekļi tiek izmantoti, lai organizētu narkotisko vielu piegādes cietumā.
Tāpat ieslodzījuma vietās joprojām notiek daudzi mēģinājumi ienest narkotiskās vielas gadījumos, kad apmeklētājs ierodas uz satikšanos ar apcietināto. Turklāt narkotisko un citu apreibinošo vielu nonākšana pie apcietinātā rada daudz nopietnākus drošības apdraudējuma riskus nekā minēto vielu lietošana sabiedrībā (piemēram, ieslodzītie to ietekmē var uzvesties agresīvi ierobežotā telpā (kamerā), kur uzturas kopā ar citiem apcietinātajiem, apdraudēt citus ieslodzītos un ieslodzījuma vietas nodarbinātos u.tt.).
Līdz ar to neatļauto priekšmetu un vielu nonākšana ieslodzījuma vietās ir ļoti bīstama, un šī rīcība nodara kaitējumu ļoti plašām sabiedrības interesēm – sākot no valsts drošības interesēm un beidzot ar personas veselību un dzīvību. Tādējādi tiek apdraudēta ne tikai ieslodzījuma vietu drošība, bet arī sabiedrības drošība kopumā.
Kaut arī ieslodzījuma vietās pastāvīgi tiek veikti pasākumi, lai mazinātu iespējas apmeklējumu un satikšanos laikā nodot apcietinātajam ieslodzījuma vietā neatļautos priekšmetus un vielas, un pārmeklēšanas laikā regulāri tiek izņemti gan neatļauti priekšmeti, gan narkotiskās vielas, šobrīd praksē izveidojusies situācija, kad pie ieslodzītajiem nonāk liels daudzums ar neatļautiem priekšmetiem un vielām.
 

	2023. gads	2024. gads	2025. gads
Pie ieslodzītā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	110	143	112
Ieslodzījuma vietas kamerā, dzīvojamā telpā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	613	1203	737
Ieslodzījuma vietas teritorijā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (piemēram, ēka, ražošanas telpa, izglītības iestādes telpa, pastaigu laukums u.c.) (gab.)	62	164	157
Pienesumos, sūtījumos un satikšanās laikā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	94	37	42
Citi mobilo telefonu konstatēšanas (atrašanas) veidi (piemēram, pie amatpersonas, valsts iestāžu darbinieka, piegādātāja, izglītības darbinieka u.c.) (gab.)	2	12	1
SIM kartes (gab.)	877	1645	1002
Mobilo telefonu sastāvdaļas (gab.)	79	176	110
Rūteri (tīkla iekārtas) (gab.)	266	499	402
Datu nesēji (zibatmiņas, atmiņas kartes, ārējie cietie diski u.c.) (gab.)	115	166	188

Tādējādi secināms, ka šobrīd spēkā esošajā regulējumā noteiktā apmeklējumu un satikšanos kontroles kārtība nav pietiekami efektīva, jo tā paredz iespējas apmeklētājam apmeklējumu un satikšanos laikā ieslodzītajiem nodot neatļautus priekšmetus un vielas.
Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams grozīt satikšanos un apmeklējumu norises kārtību.

Izvērtējot iespējamos veidus, kā samazināt iespēju satikšanos un apmeklējumu laikā apcietinātajam nodot neatļautus priekšmetus un vielas, mazāk ierobežojošs līdzeklis (nekā satikšanos skaita ierobežošana vai aizliegšana vispār) un vienlaikus arī efektīvāks un piemērotāks līdzeklis būtu satikšanos norise fiziska norobežojuma apstākļos uz noteiktu laiku. Izvērtējot, cik ilgu laika posmu no apcietinātā ievietošanas izmeklēšanas cietumā satikšanām un apmeklējumiem būtu jānotiek fiziska norobežojuma apstākļos, trīs mēnešu termiņš noteikts kā optimāls laika periods, kurā izmeklēšanas cietums var izvērtēt, vai pastāv risks, ka konkrētās personas, kuras apmeklē apcietināto, var mēģināt nodot ieslodzītajam neatļautus priekšmetus vai vielas.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likumu papildināt ar jaunu 13.⁴ pantu, nosakot, ka, lai novērstu likumpārkāpumu (gan noziedzīgu nodarījumu, gan citu likumpārkāpumu) izdarīšanu, novērstu bēgšanas mēģinājumu, neatļautu priekšmetu vai vielu nodošanu apcietinātajam un citas darbības, kas var apdraudēt drošību vai kārtību izmeklēšanas cietumā, sabiedrības drošību vai citu personu tiesības, apcietinātā apmeklējumi vai satikšanās pirmos trīs mēnešus pēc ievietošanas izmeklēšanas cietumā notiek fiziska norobežojuma apstākļos. Pēc trīs mēnešu termiņa notecēšanas apmeklējums vai satikšanās notiks bez fiziska ierobežojuma. Vienlaikus projekts paredz, ka apcietinātā, kurš atrodas izmeklēšanas cietumā, kur izvietoti nepilngadīgie apcietinātie, apmeklējums vai satikšanās notiek bez fiziska norobežojuma, izņemot pantā noteiktos gadījumus. Proti, arī pēc trīs mēnešu termiņa notecēšanas vai attiecībā uz apcietināto, kurš atrodas izmeklēšanas cietumā, kur izvietoti nepilngadīgie apcietinātie, izmeklēšanas cietuma priekšnieks izvērtēs katru gadījumu individuāli un pieņems lēmumu par apcietinātā apmeklējuma vai satikšanās norisi fiziska norobežojuma apstākļos, iestājoties vienam no Likuma 13.⁴ pantā noteiktajiem gadījumiem, piemēram, ja veicot apmeklētāja pārmeklēšanu, viņa mantu un apģērba pārbaudi pirms vai pēc apmeklējuma vai satikšanās ar konkrētu apcietināto, tiek atrasti izmeklēšanas cietumā neatļauti priekšmeti vai vielas. Tādā gadījumā izmeklēšanas priekšnieks varēs pieņemt divu veidu lēmumus: par apmeklējumu vai satikšanos norisi fiziska norobežojuma apstākļos uz noteiktu laiku, kas nav ilgāks par diviem mēnešiem, vai par apcietinātā apmeklējumu vai satikšanos norisi fiziskā norobežojuma apstākļos ar noteiktu personu uz noteiktu laiku, kas nav ilgāks par diviem mēnešiem. Tāpat projekts paredz noteikt, ka lēmumu par apmeklējuma vai satikšanās norisi fiziska norobežojuma apstākļos izmeklēšanas cietuma priekšnieks varēs pieņemt arī tajos gadījumos, ja to lūgs apmeklētājs vai būs saņemta informācija iespējamu ieslodzītā, citas personas, ieslodzījuma vietas vai sabiedrības drošības apdraudējumu.
Projekts paredz noteikt detalizētus kritērijus katra individuālā gadījuma izvērtēšanā, izlemjot jautājumu par fiziskā norobežojuma nepieciešamību pēc pirmo trīs mēnešu termiņa izbeigšanās, kura laikā visi apcietinātā apmeklējumi un satikšanās notiek fiziska norobežojuma apstākļos.
Minētie izmeklēšanas cietuma priekšnieka lēmumi būs apstrīdami un pārsūdzami Likuma 13.¹ panta septītajā daļā noteiktajā kārtībā – izmeklēšanas cietuma priekšnieka lēmumus varēs apstrīdēt Pārvaldes priekšniekam Administratīvā procesa likumā (turpmāk - APL) noteiktajā kārtībā. Priekšnieka lēmumu varēs pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā APL noteiktajā kārtībā. Administratīvās rajona tiesas lēmums nav pārsūdzams. Sūdzības iesniegšana neapturēs lēmuma darbību. Līdzīgs regulējums par satikšanos un apmeklējuma norisi fiziska norobežojuma apstākļos tiks noteikts arī attiecībā uz notiesātajiem.

Latvijas Republikas Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Atbilstoši Satversmes 116. pantam Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības var tikt ierobežotas, ja:
1. aizskāruma veids un apjoms ir nepārprotami noteikts likumā un tā īstenošana notiek likumā paredzētā procesā (likumības princips);
2. ierobežojuma mērķis ir konstitucionāli leģitīms (mērķa piesaistes princips);
3. ierobežojums ir proporcionāls (samērīguma princips).
Samērīguma princips noteic: ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:
1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;
2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
3) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.

Ņemot vērā minēto, projektā ietvertais tiesību uz privāto dzīvi ierobežojums – apmeklējuma un satikšanās norise fiziska norobežojuma apstākļos – tiek noteikts ar likumu un ar mērķi nodrošināt ieslodzījuma vietu un sabiedrības drošību kopumā. Izvēlētais ierobežojuma veids ir piemērots mērķa sasniegšana, un, izvērtējot citus iespējamos mērķa sasniegšanas līdzekļus (piemēram, daļēja vai pilnīga apmeklētāju un apcietināto pārmeklēšana visos gadījumos un to efektivitāte ir būtiski zemāka), nav konstatēti citi, indivīdu tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi.
Turklāt pēc trīs mēnešu termiņa izbeigšanās katrs gadījums tiks individuāli izvērtēts, un apmeklējums vai satikšanās fiziska norobežojuma apstākļos notiks tikai noteiktos izņēmuma gadījumos, kas saistīti ar noteikumu pārkāpšanu vai apmeklētāja aizsardzības nodrošināšanu. Nosakot, ka pirmos trīs mēnešus satikšanās notiks tikai fiziska norobežojuma apstākļos, tiks samazinātas neatļauto priekšmetu un vielu nodošanas iespējas ieslodzītajiem apmeklējumu un satikšanos laikā. Līdz ar to tiks samazināts sabiedrības un ieslodzījuma vietas drošības apdraudējums, jo, samazinot iespējas apcietinātajiem nodot neatļautas vielas un priekšmetus, samazinās iespējas tās izmantot pretlikumīgiem mērķiem. Tādējādi labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks nekā indivīda tiesībām nodarītais kaitējums.
Turklāt būtiski ir tas, ka, samazinot neatļauto priekšmetu un vielu nonākšanu pie ieslodzītajiem, tiks mazinātas arī ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes, jo neatļauto priekšmetu esamība ne tikai paver iespējas plānot un veikt jaunus noziedzīgus nodarījumus, bet arī paver iespējas ieslodzītajiem ietekmēt citus ieslodzītos un attīstīties citām neformālās hierarhijas izpausmēm.

Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka apmeklējumu un satikšanās norises kārtības maiņa nav vienīgais līdzeklis, kā plānots mazināt neatļautu priekšmetu nokļūšanu pie ieslodzītajiem. Lai būtiski samazinātu neatļautu priekšmetu nokļūšanu pie ieslodzītajiem, ir nepieciešami kompleksi risinājumi, tai skaitā jauna ieslodzījuma vietu infrastruktūra (jaunais Liepājas cietums darbību uzsāks 2026.gadā), kas būtiski samazina iespējas aizliegtos priekšmetus slēpt un uzglabāt. Taču bez apmeklējumu un satikšanās kontroles kārtības maiņas, nav iespējams būtiski samazināt ieslodzījuma vietas un sabiedrības drošības apdraudējumu, kas rodas, ja apmeklējumu un satikšanos laikā ieslodzītajiem tiek nodoti neatļauti priekšmeti vai vielas.

Papildus, lai samazinātu neatļautu priekšmetu vai vielu nonākšanu pie ieslodzītajiem, tiek veikti arī citi pasākumi. Piemēram, Saeima 2025. gada 15. maijā pieņēma grozījumus Krimināllikuma (turpmāk – KL) 309. pantā (stājās spēkā 2025. gada 10. jūnijā), nosakot kriminālatbildību par neatļautu saziņas līdzekļu, to sastāvdaļu vai priekšmetu, kas nodrošina saziņu, vai alkoholisko dzērienu, tai skaitā nelikumīgu alkoholisko dzērienu, vai toksisko vai citu apreibinošo vielu ienešanu, glabāšanu vai nodošanu personām, kuras ievietotas īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietās. Tāpat KL 309. pantā paredzēta atbildība par narkotisko vai psihotropo vielu, šo vielu izgatavošanai paredzēto izejmateriālu (prekursoru), jaunu psihoaktīvo vielu vai to saturošu izstrādājumu, kuru aprite ir aizliegta vai ierobežota, sprāgstošo vielu, ieroču vai munīcijas neatļautu ienešanu vai glabāšanu īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietā vai to nodošanu aizturētajai vai ieslodzītajai personai.

Likuma 30. panta pirmajā daļā ir noteikti sodi, kurus par izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtība noteikumu pārkāpšanu var piemērot apcietinātajam. Likuma 37. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka uzliktais sods par pārkāpumu ir apstrīdams un pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā. Likuma 35. panta 4. punkts noteic, ka par rupju izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu ir uzskatāma alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu lietošana. Lai konstatētu narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmi, apcietinātie Ministru kabineta 2008. gada 2. jūnija noteikumu Nr. 394 „Alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmes pārbaudes kārtība” (turpmāk – Noteikumi Nr. 394) noteiktajā kārtībā tiek nosūtīti veikt medicīnisko pārbaudi. Noteikumu Nr. 394 6. punkts noteic, ka medicīnisko pārbaudi veic, pamatojoties uz tiesībaizsardzības iestādes (prokuratūras, tiesas, Valsts policijas, pašvaldības policijas, ostas policijas) amatpersonas, valsts vai pašvaldības iestādes, kā arī komercsabiedrības vai citas institūcijas vadītāja vai viņa pilnvarotas personas rakstisku nosūtījumu, kurā norādīts medicīniskās pārbaudes iemesls (2. pielikums).
No minētā izriet, ka soda par pārkāpumu uzlikšana apcietinātajam notiek administratīvā procesa kārtībā, un ieslodzītā nosūtīšana uz medicīnisko pārbaudi saskaņā ar Noteikumiem Nr. 394 ir vērsta uz administratīvā akta par apcietinātā disciplināro sodīšanu izdošanu, un ir šā procesa neatņemama sastāvdaļa.
Noteikumu Nr. 394 40. punkts noteic, ja medicīnisko pārbaudi veic, pamatojoties uz šo noteikumu 6. punktā minēto nosūtījumu un medicīniskajā pārbaudē konstatē šo noteikumu 28. punktā minēto alkohola koncentrāciju vai šo noteikumu 29.5., 29.6., 29.8., 29.9. vai 29.10. apakšpunktā minēto stāvokli, pārbaudes izdevumus sedz pārbaudāmā persona, iemaksājot attiecīgo summu nosūtītāja budžeta kontā. Līdz ar to minētajā gadījumā saskaņā ar minēto tiesību normu pārbaudes izdevumi ir jāsedz apcietinātajam.
Tiesu praksē tika atzīts, ka Noteikumos Nr. 394 “nav noteikts, ka iestādei būtu jāpieņem lēmums (jāizdod administratīvais akts) par pienākuma uzlikšanu atmaksāt izdevumus, kas saistīti ar medicīnisko pārbaudi. Tomēr pienākums atlīdzināt izmaksas izriet no šīs kārtības 40. punkta. Līdz ar to nepastāv šķēršļi, lai atzītu, ka iestādei ir jāizdod administratīvais akts, konkretizējot tiesību normā noteikto pienākumu attiecībā uz individuāli noteiktu personu (sal. Senāta 2020. gada 26. oktobra lēmuma lietā Nr. SKA-1490/2020 7. punkts). Līdz ar to atzīstams, ka iestādei ir jāizdod administratīvais akts, ar kuru ieslodzītajam tiek uzlikts pienākums segt medicīniskās pārbaudes izdevumus. Ja ieslodzītais ar administratīvo aktu uzlikto pienākumu labprātīgi neizpilda, administratīvais akts ir izpildāms piespiedu kārtā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Ievērojot minēto, medicīniskās pārbaudes izdevumi no ieslodzītā nav piedzenami civilprocesuālā kārtībā, bet iestādei izdodot administratīvo aktu.” (Latvijas Republikas Senāta departamentu priekšsēdētāju sēdes 2021. gada 22. marta lēmuma lietā Nr. 5-14/1-2021 7. un  8. punkts).
APL 358. panta pirmā un otrā daļa noteic, ka administratīvo aktu tā adresāts izpilda labprātīgi. Labprātīgi neizpildīta administratīvā akta piespiedu izpildi veic šajā likumā noteiktajā kārtībā, ja likums, uz kura pamata administratīvais akts izdots, nenosaka citu kārtību. APL 366. pants noteic, ka administratīvo aktu, kas uzliek adresātam pienākumu samaksāt noteiktu naudas summu, izpilda uz izpildrīkojuma pamata, piemērojot Civilprocesa likuma noteikumus par naudas summu piedziņu. Administratīvo aktu, kas uzliek adresātam pienākumu samaksāt noteiktu naudas summu, piespiedu kārtā izpilda, ja tas izdots rakstveidā, ievērojot APL 67. panta noteikumus, un ja adresātam saskaņā ar APL 361. un 362. pantu ir izteikts rakstveida brīdinājums. Izņēmumi, kas noteikti APL 360. panta otrās daļas 2. un 3. punktā un trešajā daļā un 361. panta piektajā un sestajā daļā, nav piemērojami.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likuma 14. pantu papildināt ar pilngadīga apcietinātā pienākumu segt izdevumus par medicīnisko pārbaudi alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmes konstatēšanai, ja tajā konstatēta alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekme. Tāpat projekts paredz Likuma 14. pantu papildināt ar jaunu otro un trešo daļu, nosakot, ja pilngadīgam apcietinātajam medicīniskajā pārbaudē konstatēta alkohola, narkotisko vai citu apreibinošu vielu ietekme, izmeklēšanas cietuma priekšnieks pieņem lēmumu par pilngadīga apcietinātā pienākumu samaksāt medicīniskās pārbaudes izdevumus. Izdevumi par nepilngadīgam apcietinātajam veikto medicīnisko pārbaudi tiks segti no valsts budžeta līdzekļiem. Lēmumu par pilngadīgā apcietinātā pienākumu samaksāt medicīniskās pārbaudes izdevumus izpilda APL noteiktajā kārtībā. Minētais izmeklēšanas priekšnieka lēmums ir apstrīdams Pārvaldes priekšniekam, savukārt Pārvaldes priekšnieka lēmums ir pārsūdzams APL noteiktajā kārtībā.

Šis regulējums attieksies tikai uz pilngadīgiem apcietinātajiem, tai skaitā tiem, kuri, atrodoties audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, sasniedz 18 gadu vecumu un Likumā noteiktajos gadījumos turpinās atrasties audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Atbilstošs grozījums ietverts arī Likuma 18. panta sestajā daļā. Līdz ar to izdevumi par medicīniskās pārbaudes izdevumiem nepilngadīgo gadījumā tiks segti no valsts līdzekļiem

Likumā nepieciešams precizēt tajā lietotos jēdzienus, papildināt ar jaunu regulējumu, ņemot vērā grozījumus Kodeksā, kas stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī, papildināt ar regulējumu ieslodzīto neformālās hierarhijas mazināšanai, kā arī citus apcietinājuma izpildes kārtību pilnveidojošus grozījumus.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz:
1) Likuma normas, kas regulē apcietinātās personas juridisko saikni ar radiniekiem un laulāto, attiecināt arī uz šīs personas partneri. Šāds grozījums ir nepieciešams, jo no 2024. gada 1. jūlijā Latvijā var reģistrēt partnerību, ar to partneriem iegūstot juridisku, ekonomisku un sociālo aizsardzību valsts līmenī. Uzsākot kopdzīvi vai izveidojot kopīgu saimniecību, starp divām pilngadīgām personām var veidoties ciešas personiskas attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja atbildība, rūpes vienam pret otru, lojalitāte, sapratne un cieņa. Līdz ar to partnerības tiesību institūts attiecas uz tādām personām, kuras, ievērojot šos nosacījumus, pie zvērināta notāra būs noslēgušas partnerību. Atbilstoši Notariāta likuma 107.¹² pantam zvērināts notārs taisa notariālo aktu par partnerību, ja divas pilngadīgas fiziskās personas kopā personīgi ierodas pie zvērināta notāra un apliecina, ka tām ir tuvas personiskas attiecības, kopīga saimniecība un nolūks rūpēties par to, kā arī gādāt un atbalstīt vienai otru. Partnerība nav pielīdzināma laulībai. Atbilstoši Fizisko personu reģistra likuma 11. panta pirmās daļas 36. punktā noteiktajam ziņas par partnerību tiks ierakstītas Fizisko personu reģistrā. Šobrīd Likumā ir ietvertas tiesības, kas ir noteiktas apcietinātā laulātajam vai radiniekam (Likumā noteiktos gadījumos arī personai ar kuru apcietinātajam līdz apcietinājuma piemērošanai ir bijusi kopīga saimniecība vai kopīgs bērns). Taču, ņemot vērā partnerības institūta mērķi un būtību, Likuma regulējums par apcietinātā laulātā un radiniekam paredzētajām tiesībām ir jāpapildina arī ar norādi par apcietinātā partneri;

2) Likuma 13.¹ panta sestajā daļā noteikt detalizētākus kritērijus, kurus izvērtē izmeklēšanas cietuma priekšnieks, izlemjot jautājumu par satikšanās norisi izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē. Proti, projekts paredz vārdus  "drošības apsvērumu dēļ" aizstāt ar detalizētāku un skaidrāku kritēriju formulējumu – lai novērstu ieslodzījuma vietas, sabiedrības drošības vai citu personu tiesību apdraudējumu;

3) efektivizēt kārtību, kādā apcietinātais lūdz atļauju atvadīties no miruša radinieka izmeklēšanas cietuma teritorijā. Šobrīd Likuma 13.² pants noteic, ka apcietinātais ar rakstveida iesniegumu izmeklēšanas cietuma priekšniekam var lūgt atļauju atvadīties no miruša radinieka vai laulātā izmeklēšanas cietuma teritorijā izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē (vizuālās kontroles apstākļos). Iesniegumā apcietinātais norāda vēlamo atvadīšanās datumu un laiku. Iesniegumam apcietinātais pievieno miršanas apliecības kopiju un radniecību vai laulību apliecinošu dokumentu kopijas. Lai efektivizētu minēto kārtību un mazinātu birokrātiju, projekts paredz noteikt, ka nevis apcietinātais iesniegs dokumentu kopijas, bet izmeklēšanas cietuma priekšnieka norīkota amatpersona vai darbinieks ne vēlāk kā nākamajā darbdienā pārbauda minēto apstākļus Fizisko personu reģistrā. Saskaņā ar Likuma 13. panta pirmās daļas 1. punktu par radinieku Likuma izpratnē uzskatāmi vecāki, aizbildnis, aizgādnis, bērni, brāļi, māsas, vecvecāki, mazbērni. Līdz ar to izmeklēšanas cietums Fizisko personu reģistrā pārliecināsies par apcietinātā sniegtās informācijas patiesumu, pārbaudot ziņas par apcietinātā bērniem, vecākiem, laulāto vai partneri (vārds, uzvārds, personas kods). Tā kā atbilstoši Fizisko personu reģistra likuma 11. pantā noteiktajam Fizisko personu reģistrā tiek iekļautas ziņas par personas bērniem, vecākiem, laulāto un partnerību, bet netiek iekļautas ziņas par personas brāļiem, māsām, vecvecākiem un mazbērniem, šādas ziņas (vārds, uzvārds, personas kods), ar kurām var identificēt radiniekus, attiecīgi tiks iegūtas, apstrādājot apcietinātā vecāka datus (ja nepieciešams apzināt apcietinātā vecvecāku, brāli, māsu) vai bērna datus (ja nepieciešams apzināt apcietinātā mazbērnus). Tāpat izmeklēšanas cietuma amatpersona vai darbinieks Fizisko personu reģistrā pārbaudīs ne tikai radniecību, bet arī laulātā, partnera vai radinieka miršanas faktu (datumu). Papildus jāmin, ka no 2024. gada 1. septembra arī Kodeksa 49.⁶ pantā ir noteikta identiska kārtība attiecībā uz brīvības atņemšanas iestādēm, un tā tika ieviesta, lai nodrošinātu iespēju ātri pārliecināties par situācijas atbilstību likumā noteiktajam, jo notiesātā rīcībā ne vienmēr var būt miršanas apliecības vai citu dokumentu kopijas;

4) Likuma 15. panta ceturtajā daļā ir uzskaitītās tās iestādes, kurām adresētās apcietināto korespondences sūtīšanas izmaksas tiek segtas no izmeklēšanas cietuma līdzekļiem. Praksē apcietināto korespondence Pārvaldei tiek nosūtīta bezmaksas, izmantojot Ieslodzīto informācijas sistēmu. Arī atbilde ieslodzītajam tiek sniegta, izmantojot Ieslodzīto informācijas sistēmu. Proti, Pārvaldes atbilde tiek izdrukāta no minētās sistēmas, un, ievērojot ieslodzīto korespondences neaizskaramību, tiek ievietota slēgtā aploksnē, tad tiek nodota ieslodzījuma vietas amatpersonai, kas to izsniedz apcietinātajam. Ņemot vērā minēto, projekts paredz papildināt Likuma 15. panta ceturtajā daļā uzskaitīto institūciju sarakstu, sarakste ar kurām tiek segta no izmeklēšanas cietuma līdzekļiem, arī ar Pārvaldi. Arī šis grozījums ietekmēs ieslodzīto neformālās hierarhijas mazināšanos, jo sniegs iespēju ieslodzītajiem, kuriem nav līdzekļu, vērsties Pārvaldē ar sūdzībām par vērstu vardarbību pret sevi vai citiem ieslodzītajiem. Tā kā ieslodzīto korespondence Pārvaldei tiek nosūtīta, izmantojot Ieslodzīto informācijas sistēmu, projekts paredz precizēt Likuma 15. panta ceturtās daļas trešo teikumu, nosakot, ka apcietinātā saraksti, kura tiek nosūtīta pa pastu un kuras sūtīšanas izmaksas tiek segtas no izmeklēšanas cietuma līdzekļiem, nosūta kā vienkāršo pasta sūtījumu.
Tāpat, ņemot vērā, ka apcietinātā sarakste ar Pārvaldi visos gadījumos tiks segta no izmeklēšanas cietuma līdzekļiem, projekts paredz izslēgt Likuma 15. panta piekto daļu, kas noteic, ka iesniegums Pārvaldes priekšniekam par izmeklēšanas cietuma priekšnieka lēmumu tiek nosūtīts par izmeklēšanas cietuma līdzekļiem;

5) Likuma 16. pants noteic, ka pēc apcietinātās sievietes lūguma un ar bāriņtiesas piekrišanu izmeklēšanas cietumā var iemitināt arī viņas bērnus, kuri nav vecāki par trim gadiem. Vienlaikus Kodeksa 77. panta piektā daļa noteic, ka pēc notiesātās mātes lūguma un ar bāriņtiesas piekrišanu bērns līdz četru gadu vecumam var uzturēties kopā ar māti brīvības atņemšanas iestādē pilnā valsts apgādībā. Lai ievērotu bērnu vislabākās intereses un paredzētu vienādas iespējas bērniem uzturēties kopā ar ieslodzīto māti ieslodzījuma vietā līdz vienādam vecumam, neatkarīgi no tā, vai māte ir apcietinātā vai notiesātā, projekts paredz, tāpat kā Kodeksā, noteikt, ka pēc apcietinātās sievietes lūguma un ar bāriņtiesas piekrišanu izmeklēšanas cietumā var iemitināt arī viņas bērnus, kuri nav vecāki par četriem gadiem;

6) Projekts paredz precizējumus Likuma 20. pantā attiecībā uz apcietināto naudu:
a) panta pirmajā un ceturtajā daļā precizēt jēdzienu "Valsts kasē atvērtais Ieslodzījuma vietu pārvaldes deponēto līdzekļu konts". Līdzīgi grozījumi tika veikti Kodeksā (grozījumi stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī);

b) redakcionāli precizēt panta pirmo daļu, skaidri nosakot, ka naudu izmeklēšanas cietuma kasē var iemaksāt tikai apcietinātais. Projekts paredz, ka naudu, ko apcietinātais iemaksā izmeklēšanas cietuma kasē vai saņem ar pārvedumu, viņam neizsniedz, bet ieskaita Valsts kasē atvērtajā Pārvaldes deponēto līdzekļu kontā;

c) šobrīd Likuma 20. panta ceturtā daļa noteic, ka apcietinātā naudu uzglabā Pārvaldes ieslodzījuma vietām Valsts kasē atvērtajā kontā vai izmeklēšanas cietuma kasē un uzskaita apcietinātā personiskās naudas uzskaites kartē. Naudas pārvedumus veic un naudu apcietinātajam izmaksā euro. Citā valūtā saņemto naudu pārrēķina euro saskaņā ar grāmatvedībā izmantojamo ārvalstu valūtas kursu tās dienas sākumā, kad nauda saņemta Pārvaldes ieslodzījuma vietām Valsts kasē atvērtajā kontā vai izmeklēšanas cietuma kasē. Ņemot vērā, ka laika gaitā skaidrās naudas aprites izplatība ir būtiski mazinājusies, un šobrīd skaidrās naudā saņemtās valūtas maiņa ir iespējama tikai Rīgā un Daugavpilī, lai neradītu nesamērīgu slogu administrācijai, nepieciešams precizēt Likuma 20. panta ceturtās daļas trešajā teikumā ietverto regulējumu par citā valūtās saņemtās naudas pārrēķinu, nosakot, ka citā valūtā saņemto naudu izmeklēšanas cietums glabā un izsniedz to apcietinātajam viņa atbrīvošanas dienā. Tas nozīmē, ka konkrētajā gadījumā citā valūtā saņemtā nauda tiks uzskatīta par apcietinātā personisko mantu, nevis finanšu līdzekli, līdz ar to citā valūtā naudu nav nepieciešams pārrēķināt uz euro, lai iemaksātu to attiecīgajā kontā. Tāpat šī valūta netiks uzskaitīta apcietinātā personiskās naudas uzskaites kartē un nebūs pieejama izmantošanai ieslodzījuma laikā. Citā valūtā nauda tiks glabāta izmeklēšanas cietumā atbilstoši normatīvajos aktos paredzētajai kārtībai. Turklāt saskaņā ar Likuma 40. panta trešo daļu citā valūtā naudu izsniegs apcietinātajam kopā ar citām viņam piederošām mantām atbrīvošanas dienā no izmeklēšanas cietuma.

7) Projekts paredz precizēt, kādas Likuma 22.¹ panta sestajā daļā noteiktās tiesības neattiecas uz apcietināto, kas atrodas ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas. Ņemot vērā, ka apcietinātajam šobrīd nav tiesību tikties ar radiniekiem, laulāto vai citām personām Likumā noteiktajā kārtībā, kā arī veikt telefonsarunas, atrodoties ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas, līdz ar to viņam nav arī tiesību uz videosaziņu. Minētais grozījums neierobežo apcietināto tiesības saņemt veselības aprūpi, kā arī nekādā veidā nesašaurina apcietinātajiem nodrošināmo veselības aprūpes apjomu. Vienlaikus Ministru kabineta 2025. gada 12. augusta noteikumu Nr. 498 "Apcietināto un notiesāto personu konvojēšanas kārtība"  54. - 57. punkts noteic kārtību, kādā personai var tikt atļauta tikšanās ar apcietināto, kas atrodas ārstniecības iestādē ārpus izmeklēšanas cietuma. Persona, kura vēlas apmeklēt ieslodzīto ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas, iesniedz ieslodzījuma vietas priekšniekam iesniegumu par apmeklējumu. Ieslodzījuma vietas priekšnieks lūdz attiecīgās ārstniecības iestādes vadības vai tās prombūtnes laikā – ārstniecības iestādes galvenā dežūrārsta – viedokli par apmeklējumu, bet apcietinātajām personām – arī procesa virzītāja viedokli. Persona ar ieslodzījuma vietas priekšnieka rakstveida atļauju, kas saskaņota ar attiecīgās ārstniecības iestādes vadību vai tās prombūtnes laikā – ar ārstniecības iestādes galveno dežūrārstu, bet apcietinātajām personām – arī ar procesa virzītāju, var apmeklēt konvojējamo personu ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas. 
Ņemot vērā minēto, projekts paredz noteikt, ka apcietinātais, kas atrodas ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas, var satikties ar radiniekiem, laulāto, partneri un citām personām atbilstoši normatīvajiem aktiem par apcietināto un notiesāto personu konvojēšanas kārtību;

8) projekts paredz precizēt apcietināto sociālās rehabilitācijas īstenošanas kārtības regulējumu. Likuma 23. pantā tiek paredzēts precizēt apcietināto sociālās rehabilitācijas līdzekļu uzskaitījumu, izslēdzot izglītības veidu uzskaitījumu, jo sociālās rehabilitācijas līdzeklis ir izglītības apguve, un tas aptver visus valstī pastāvošos izglītības veidus. Turklāt izglītības veidi ir uzskaitīti Likuma 24. pantā. Tāpat Likuma 23. pants tiek papildināts ar deleģējumu Ministru kabinetam noteikt apcietināto sociālās rehabilitācijas īstenošanas kārtību. Minētie Ministru kabineta noteikumi cita starpā noteiks arī kārtību, kādā izglītības iestādes, biedrības, nodibinājumi, reliģiskās organizācijas tiks iesaistītas apcietināto izglītības un izglītojošo pasākumu īstenošanā. Līdz ar to attiecīgi tiek precizēts arī Likuma 25. pants.
Tāpat projekts paredz precizēt Likuma 24. pantu, nosakot izglītības veidus, kurus pēc iespējas nodrošina apcietinātajiem sociālās rehabilitācijas ietvaros, t.sk. nodrošinot iespēju nepilngadīgajiem apcietinātajiem apgūt mazākumtautību valodas, literatūras un kultūrvēstures priekšmetu apguvi pamatizglītības pakāpē interešu izglītības programmu ietvarā atbilstoši spēkā esošajam izglītības procesa regulējumam;

9) Likuma 26. panta ceturtā daļa noteic, ka apcietināto nodarbina tādos darbos, kur iespējams noteikt akordalgu, bet nav noteikts, kādos darbos drošības un citu apsvērumu dēļ nedrīkst nodarbināt apcietinātos. Tāpēc līdzīgi kā tas ir noteikts notiesātajiem, arī apcietinātajiem ir jānosaka darbus un amatus, kuros viņus aizliegts nodarbināt. To neparedz arī Noteikumi Nr. 800. Arī Ministru kabineta 2007. gada 12. jūnija noteikumos Nr. 387 "Noteikumi par uzņēmuma līguma saturu un noslēgšanas kārtību, ja tiek nodarbināts apcietinātais", kuri nosaka uzņēmuma līguma saturu un noslēgšanas kārtību, ja izmeklēšanas cietumā vai brīvības atņemšanas iestādē izveidotajā izmeklēšanas cietuma nodaļā nodarbina apcietināto, nav noteikti darbi un amati, kuros aizliegts nodarbināt apcietinātos, kā arī laiks (naktsmieram paredzētajā laikā), kad apcietinātos nenodarbina.
Tāpat grozījumi Likuma 26. pantā paredz to papildināt ar regulējumu par ieturējumu apjomu no apcietinātajam aprēķinātās atlīdzības par uzņēmuma līguma izpildi. Šobrīd ieturējumu apmērs no aprēķinātās darba samaksas ir noteikts Kodeksā tikai attiecībā uz notiesātajiem, turklāt tiesu praksē ir atzīts, ka notiesāto nodarbinātības mērķis ir nevis ienākumu gūšana, bet resocializācijas nodrošināšana. Tāpēc un ņemot vērā, ka notiesātie atrodas pilnā valsts apgādībā, regulējums par ieturējumiem no notiesātajiem aprēķinātās darba samaksas tiek regulēts atšķirīgi no Civilprocesa likumā noteiktajiem ieturējumu apmēriem, jo notiesāto pamatvajadzības tiek nodrošinātas. Arī apcietinātie, tāpat kā notiesātie, atrodas pilnā valsts apgādībā – gan notiesātajiem, gan apcietinātajiem normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā tiek nodrošinātas pamatvajadzības – ēdiens, apģērbs, veselības aprūpe, higiēnas piederumi u.tt. Viņu nodarbinātība notiek sociālās rehabilitācijas ietvaros, un tās mērķis ir nodrošināt, lai apcietinātie saglabātu vai attīstītu darba prasmes. Līdz ar to projekts paredz noteikt tādu pašu ieturējumu regulējumu, kāds ir noteikts attiecībā uz notiesātajiem. No apcietinātajam aprēķinātās atlīdzības par uzņēmuma līguma izpildi tiks izdarīti ieturējumi saskaņā ar izpildu dokumentiem Civilprocesa likumā paredzētajā kārtībā tādā apmērā, lai pēc visu ieturējumu izdarīšanas apcietinātā personiskās naudas uzskaites kartē varētu ieskaitīt vismaz 20 procentus no aprēķinātās atlīdzības par uzņēmuma līguma izpildi, bet pensijas vecumu sasniegušo apcietināto, apcietināto, kas ir personas ar I vai II invaliditātes grupu, nepilngadīgo, grūtnieču, kā arī to apcietināto sieviešu personiskās naudas uzskaites kartē, kuru bērni uzturas ar mātēm izmeklēšanas cietumā, — vismaz 40 procentus no aprēķinātās atlīdzības par uzņēmuma līguma izpildi. Civilprocesa likumā noteiktais ieturējumu apmērs no darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem nebūs attiecināms uz ieturējumiem no apcietinātajiem aprēķinātās atlīdzības par uzņēmuma līguma izpildi.

10) Lai izvairītos no pārpratumiem un konfliktsituācijām starp apmeklētajiem un nodarbinātajiem, ir nepieciešams Likuma 28. panta sestajā daļā uzsvērt prasību apmeklētajiem uzrādīt derīgu personu apliecinošu dokumentu, ja to pieprasa izmeklēšana cietuma priekšnieks vai viņa pilnvarota persona. Tādējādi, uzrādot lietošanai nederīgu personu apliecinošu dokumentu (piemēram, beidzies dokumenta derīguma termiņš), iekļūšana izmeklēšanas cietumā tiks liegta.

11) projekts paredz no Likuma 29. panta 5. punktā ietvertā pamudinājuma – piešķirt papildu tikšanās ar radiniekiem, laulāto vai citām personām izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē – aizstāt norādi par minētās tikšanās norisi izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē ar norādi, ka tā notiek Likumā noteiktajā kārtībā, jo kārtība, kādā notiks apcietināto tikšanās (fiziska norobežojuma apstākļos, izmeklēšanas cietuma pārstāvja klātbūtnē vai vizuālas kontroles apstākļos) ir noteikta Likuma 13.¹ un projektā ietvertajā jaunajā Likuma 13.⁴ pantā.

12) ņemot vērā, ka apcietinātajiem ir tiesības lietot ne tikai televizoru un radiouztvērēju, bet arī citu personisko sadzīves tehniku, projekts paredz precizēt Likuma 30. panta pirmās daļas 1.¹ punktā noteikto sodu par izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpšanu, nosakot, ka par pārkāpumu apcietinātajam var uzlikt sodu aizliegt izmantot uz laiku līdz vienam mēnesim nevis tikai personīgo televizoru vai radiouztvērēju (bez balss ieraksta iespējām), bet atļauto personisko sadzīves tehniku. Tāpat projekts paredz izslēgt Likuma 30. panta ceturto daļu, kas noteic, ka šā panta pirmās daļas 1.¹ punktā paredzēto sodu piemēro tikai par izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumos paredzētās personīgā televizora vai radiouztvērēja (bez balss ieraksta iespējām) lietošanas kārtības pārkāpšanu, jo nav lietderīgi ierobežot minētā soda piemērošanas iespējas. Līdz ar to minēto soda veidu varēs piemērot arī par cita veida izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem. Līdzīgi grozījumi tika veikti Kodeksā (stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī);

13) Projektā paredzēts papildināt Likuma 32. pantu ar 1.¹ daļu nosakot, ka viena otrai sekojoša ievietošana soda izolatorā nedrīkst pārsniegt 14 diennaktis, savukārt nepilngadīgo apcietināto gadījumā nedrīkst pārsniegt trīs diennaktis. Šāds regulējums nepieciešams, ņemot vērā CPT norādes, proti, ka jāaizliedz viens aiz otra sekojoši disciplināri sodi, kuru rezultātā faktiski notiek nepārtraukta ieslodzītā atrašanās izolatorā, kā arī tiek pārsniegts maksimālais soda – ievietošana soda izolatorā – termiņš. Šādā gadījumā, ja apcietinātajam tiek piemēroti vairāki sodi, kas paredz ievietošanu izolatorā, starplaikam starp ievietošanu, kas pārsniedz maksimālo izolēšanas termiņu, un nākamo ievietošanu izolatorā, ir jābūt vismaz dažām dienām. Līdzīgi grozījumi tika veikti Kodeksā (stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī);

14) Projekts paredz precizējumus attiecībā uz apcietināto tiesību apjomu, atrodoties soda izolatorā. Ievietojot apcietināto soda izolatorā, viņam jāievēro noteikti papildu ierobežojumi saskaņā ar Likuma 34. pantu. Projekts paredz paplašināt priekšmetu sarakstu, kurus apcietinātais drīkst ņemt līdzi uz soda izolatoru, nosakot, ka apcietinātajam, kuru ievieto soda izolatorā, atļauts ņemt līdzi personiskās higiēnas piederumus, netonētās optiskās brilles, kontaktlēcas un to kopšanas līdzekļus, rakstāmpiederumus, aploksnes, vienu grāmatu un ar tiesvedību saistītos dokumentus un pierakstus, kā arī ar izmeklēšanas cietuma ārstniecības personas atļauju – medicīniskās preces, tehniskos palīglīdzekļus un zāles. Grāmatu var apmainīt reizi nedēļā. Līdzīgs regulējums ir noteikts Noteikumu Nr. 523 95. punktā attiecībā uz notiesātajiem. Tāpat projekts paredz, ka ar izmeklēšanas cietuma priekšnieka atļauju apcietināto var apmeklēt garīdznieks vizuālās kontroles apstākļos. Līdzīgs regulējums ir noteikts Noteikumu Nr.523 39. punktā.

Ņemot vērā, ka nepilngadīgajiem jauniešiem izglītības iegūšana ir viena no būtiskām dzīves sastāvdaļām, lai attīstītu domāšanu, nākotnē spētu atrast sev piemērotu profesiju un konkurēt darba tirgū, tādējādi nodrošinot sev pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā, projekts paredz noteikt, ka nepilngadīgajiem apcietinātajiem, atrodoties soda izolatorā, izmeklēšanas cietuma administrācija nodrošina uzsāktās izglītības apguvi. Tāpat projekts paredz Likuma 34.pantā ietvert precizējošu norādi, ka noteiktie saziņas aizliegumi neattiecas uz saziņu ar aizstāvi. Tāpat, līdzīgi kā tas ir noteikts attiecībā uz notiesātajiem Kodeksa 74. panta pirmajā daļā, projekts paredz, ka apcietinātajiem, atrodoties soda izolatorā, ir aizliegts saņemt sūtījumus vai pienesumus.

15) No starptautisko tiesību principiem izriet, ka cilvēki, kuriem atņemta brīvība, saglabā visas savas cilvēktiesības (civilās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras), izņemot tās, kuru ierobežošana izriet no brīvības atņemšanas soda. Valstij ir pienākums ievērot, aizsargāt un īstenot cilvēku, kuriem atņemta brīvība, tiesības, kā arī aizsargāt viņus no citu ļaunprātīgas izmantošanas. Gan ārējie, gan iekšējie normatīvie akti nosaka detalizētu kārtību, kādā ieslodzījuma vietu personāls nodrošina ieslodzīto tiesību nodrošināšanu un ieslodzījuma izpildi kopumā. Taču ieslodzījuma vietās kā slēgtā vidē ieslodzīto vidū var attīstīties uzskati, vērtības un tradicionāli rīcības modeļi, kas ir pretrunā ar cilvēktiesību principiem. Tas var rezultēties arī ieslodzīto uzvedībā, kas var aizskart citu ieslodzīto cilvēktiesības. Un tādējādi šādu cilvēktiesību principiem neatbilstošu vērtību, uzskatu un rīcības esamība palielina vardarbības un cita veida sliktas izturēšanās risku starp ieslodzītajiem. Līdz ar cilvēktiesību principiem neatbilstošu vērtību un uzskatu nostiprināšanos ieslodzītie iedala sevi grupās, stingri nosakot katras grupas lomu (ieslodzīto neformālā hierarhija). Tāpēc noteiktas ieslodzīto grupas var nonākt apstākļos, kuros citi ieslodzītie tām liedz pamattiesības, kuras tām paredz normatīvie akti, piemēram, iespēju izmantot ieslodzītajiem atļautos saziņas līdzekļus, izmantot sadzīves priekšmetus, kurus izmanto citi ieslodzītie,  tiek pakļauti vardarbības riskam u.tt.
Tāpat CPT ziņojumā par ad hoc vizīti Latvijā no 2024. gada 22. maija līdz 31. maijam tika ietverti ieteikumu ieslodzīto neformālās hierarhijas mazināšanai. Turklāt minētajā ziņojumā tika norādīts, ka ieslodzīto neformālās hierarhijas rezultātā noteiktas ieslodzīto grupas tiek pakļautas ne tikai vardarbības riskam, bet arī pazemojošai attieksmei no citu ieslodzīto puses: noteiktām ieslodzīto grupām nācās izmantot atsevišķas sanitārās telpas, ēst pie atsevišķiem galdiem ēdnīcā, vingrot atsevišķās sporta zālēs un doties uz veikalu kā pēdējiem; dažos cietumos viņiem nebija atļauts izmantot blokā esošo virtuvi, bet citos viņiem bija jāizmanto atsevišķa plīts, atsevišķs ledusskapis un atsevišķs galds.  
Ņemot vērā, ka ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes var rezultēties citu ieslodzīto ietekmēšanā, pazemošanā, iebiedēšanā, iedalīšanā grupās, kā arī vienlaikus pretestībā un nevēlēšanās pakļauties ieslodzījuma vietās noteiktajai likumiskajai kārtībai, ir nepieciešami grozījumi arī Likuma 35. pantā, precizējot, kādi izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumi ir uzskatāmi par rupjiem. Likuma 35. punktā uzskaitīto darbību uzskaitījums ir izsmeļošs, un ir uzskatāms par pilnīgu. Līdz ar to ieslodzījuma vietas administrācija nevar pēc savas iekšējās pārliecības interpretēt arī citas apcietinātā darbības par rupjiem izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem.
Ņemot vērā minēto, projekts paredz šādus precizējumus Likuma 35. pantā:
15.1. saskaņā ar Likuma 35. panta 3. punktu par rupju izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu tiek uzskatīta citu apcietināto fiziska ietekmēšana vai citāda viņu goda un cieņas aizskaršana. No spēkā esošās  redakcijas izriet, ka apcietinātais var veikt iepriekš minētās darbības tikai pret citu apcietināto. Tomēr ir situācijas, kur apcietinātie var nonākt saskarsmē ar notiesātajiem un fiziski ietekmēt ne tikai citu apcietināto, bet arī citu notiesāto. Līdz ar to projekts paredz aizstāt Likuma 35. pantā 3. punktā vārdu "apcietināto" ar plašāku jēdzienu "ieslodzīto", tādējādi aptverot gan apcietināto, gan notiesāto.
Tāpat Likuma 35. panta 3. punktā ir norāde tikai uz fizisku vardarbību, taču vardarbība var izpausties ne tikai kā fiziska vardarbība, bet arī kā emocionāla vai seksuāla vardarbība. Lai noteiktu konkrētas darbības būtību, ir jāizmanto šobrīd dažādos avotos pieejamas šo jēdzienu definīcijas.
Emocionāla vardarbība ir apzināti radīta emocionālā spriedze, ciešanas otram cilvēkam, jebkurš verbāls, emocionāls vai psiholoģisks aizskārums. Emocionālās vardarbības pazīmes ir piespiešana un draudi, iebiedēšana, pārākuma izmantošana, personīgo robežu pārkāpšana, emocionālā ietekmēšana, izolēšana u.c. (skat. Labklājības ministrijas infografiku "Emocionālā vardarbība - neredzama, bet īsta", pieejama:  https://www.lm.gov.lv/lv/media/21144/download?attachment). 
Emocionālā vardarbība ir, piemēram, apsaukāšana, ņirgāšanās, pazemošana, aizskaroša izturēšanās, ignorēšana un iebiedēšana u.c. Tā var izpausties gan mutvārdos, gan arī rakstveidā vai ar citām darbībām.
Seksuālā vardarbība – jebkurš seksuāls aizskārums, piemēram, izvarošana, uzspiests vai vardarbīgs dzimumakts, vardarbīga iesaistīšana seksuālās darbībās, seksuāla aizskaršana pret cietušā gribu u.c. žņaugšana, grūstīšana, stingra saķeršana aiz rokas, ieroču izmantošana u.c. (Centrs “Marta”: pieejama: https://marta.lv/lv/marta-darbiba/vardarbiba/).
Arī Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir skaidroti attiecīgi jēdzieni:
1) vardarbība — visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, seksuāla izmantošana, pamešana novārtā vai cita veida izturēšanās, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu;
2) seksuāla izmantošana — jebkādas seksuāla rakstura darbības ar bērnu nolūkā sniegt vai gūt seksuālu stimulāciju vai seksuālu apmierinājumu, vai citādu labumu, ko veic pieaugušais vai cits bērns, kurš sava vecuma vai attīstības dēļ atrodas atbildības, uzticības vai spēka pozīcijās attiecībā pret upuri ar fizisku kontaktu vai bez šāda kontakta ar bērna ķermeni, tai skaitā pakļaujot bērnu citu seksualitātei vai izmantojot informācijas vai komunikāciju tehnoloģijas.
Ieslodzītie dažādu iemeslu dēļ var atrasties savstarpējās atkarības attiecībās, turklāt viņi vairāk ir pakļauti riskiem, ko rada vairāku personu uzturēšanās vienā telpā ilgā laika periodā. Tāpēc ir nepieciešams precizēt minēto regulējumu, nosakot, ka par rupju izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu ir uzskatāma jebkāda veida vardarbība, ne tikai fiziska vardarbība, bet arī emocionāla un seksuāla vardarbība pret citu ieslodzīto;

15.2. viena no ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmēm ir pašu ieslodzīto iedalīšanās noteiktās grupās, tai skaitā ieslodzītie no vienas grupas liedz citu ieslodzīto grupām piekļuvi tiesībām, kuras viņiem paredz ieslodzījuma izpildi regulējošie normatīvie akti, piemēram, piekļuvi tiesībām uz saziņu, liedzot ieslodzītajiem ieturēt maltītes kopā ar citiem ieslodzītajiem, izmantot noteiktas koplietošanas telpas (piemēram, sporta zāli, virtuvi) un citā veidā cietsirdīgi vai pazemojoši izturas pret citiem ieslodzītajiem. CPT ziņojumā par ad hoc vizīti Latvijā no 2024. gada 22. maija līdz 31. maijam norādīja, ka ECK 3. pants cita starpā aizliedz visu veidu pazemojošu izturēšanos un nosaka valsts iestādēm pienākumu veikt atbilstošus pasākumus, lai nepieļautu šādu izturēšanos, tostarp, ja to īsteno privātpersonas, piemēram, citi ieslodzītie. Arī ECT 2024. gada 11. janvāra spriedumā lietā “D. pret Latviju” norādīja, ka valsts iestādēm ir jāveic pasākumi, lai to jurisdikcijā esošās personas nebūtu pakļautas spīdzināšanai vai cietsirdīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodīšanai, tai skaitā tad, kad šādu izturēšanos īsteno privātpersonas (sprieduma 53. punkts).
Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likuma 35. pantu papildināt ar jaunu 3.¹ punktu, nosakot, ka par rupju izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu ir uzskatāma jebkāda veida cietsirdīga vai pazemojoša izturēšanās vai attieksme pret citiem ieslodzītajiem;

15.3. analizējot apcietināto uzvedību un attieksmi, pieļautos pārkāpumus, tika secināts, ka Likuma 35. pantu nepieciešams papildināt ar jaunu 9. un 10. punktu, kas noteiktu, ka arī ieslodzīto grupējumu organizēšana un piedalīšanos tajos, lai pretotos izmeklēšanas cietuma administrācijas likumīgai rīcībai vai pakļautu sev un ietekmētu citus ieslodzītos, kā arī citu ieslodzīto kūdīšana uz pārkāpumiem, ir jāatzīst par rupjiem izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem. Šādi pārkāpumi ir uzskatāmi par rupjiem pārkāpumiem, jo tie apdraud ne tikai ieslodzījuma vietas drošību un kārtību, bet apdraud arī sabiedrisku drošību un kārtību.
Saskaņā ar Kodeksa 70. panta ceturtās daļas 7. un 8. punktā noteikto arī attiecībā uz notiesātajiem ir noteikts, ka šādi pārkāpumi ir uzskatāmi par rupjiem. Ieslodzīto grupējumu organizēšana un piedalīšanos tajos, lai pretotos cietuma administrācijas likumīgai rīcībai vai pakļautu sev citus ieslodzītos, kā arī citu ieslodzīto kūdīšana uz pārkāpumiem, ir viena no tradicionālajām ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmēm, kuras ir jāmazina visiem iespējamiem veidiem, t.sk. nosakot atbildību par to piekopšanu. Tāpēc šādas darbības tiek noteiktas par rupjus pārkāpumus. Tostarp  jāņem vērā, ka, īstenojot pasākumus ieslodzīto neformālās hierarhijas mazināšanai, ieslodzīto neformālās hierarhijas struktūras var nevēlēties zaudēt ietekmi un var organizēt dažādus pretpasākums – tai skaitā verbālu vai fizisku vardarbību pret ieslodzījuma vietu personālu, uzbrukumus, masveida nepakļaušanos, grautiņus, dedzināšanu, ķīlnieku sagrābšanu u.tml.
Tāpat, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, projekts paredz redakcionāli precizēt rupja pārkāpuma – mobilā telefona, tā rezerves daļu un SIM kartes glabāšana un lietošana, aizstājot to ar mūsdienīgāku formulējumu – apcietinātajam neatļautu informācijas vai saziņas līdzekļu, to sastāvdaļu vai priekšmetu, kas nodrošina saziņu, izmantošana vai glabāšana.
Līdz ar to grozījumi Likuma 35. pantā, precizējot, kādi izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumi ir uzskatāmi par rupjiem, mazinās ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes, skaidri nosakot, ka tradicionālās ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes ir uzskatāmas par rupjiem pārkāpumiem, jo apdraud ne tikai citu personu drošību, bet arī ieslodzījuma vietas un sabiedrības drošību kopumā.

16) Likuma 39. panta 1.-6. punkti noteic šādus pamatus apcietinātā atbrīvošanai no izmeklēšanas cietuma:
1) saņemts nolēmums par apcietinājuma atcelšanu;
2) saņemts nolēmums par drošības līdzekļa grozīšanu;
3) beidzies likumā paredzētais apcietinājuma maksimālais termiņš;
4) apcietinājuma termiņš pārsniedz KL noteikto maksimālo brīvības atņemšanas soda termiņu, ko tiesa var piespriest par noziedzīgu nodarījumu, kura izdarīšanā šī persona apsūdzēta;
5) apcietinājuma termiņš pārsniedz tiesas piespriesto sodu;
6) beidzies apcietinājuma termiņš un nav saņemts lēmums par apcietinājuma termiņa pagarināšanu.

KPL nosaka apcietinājuma termiņus, kārtību, kādā apcietinājums tiek atcelts vai grozīts. Proti, KPL 281. pants noteic kārtību, kādā tiek veikta kontrole par apcietinājuma piemērošanu. Proti, no minētā panta izriet, ka apcietinātā persona, tās pārstāvis vai aizstāvis jebkurā laikā var iesniegt izmeklēšanas tiesnesim vai — pēc iztiesāšanas uzsākšanas — pirmās instances tiesai pieteikumu par apcietinājuma turpmākas piemērošanas nepieciešamības izvērtēšanu. 
Ja divu mēnešu laikā par piemēroto apcietinājumu apcietinātā persona, tās pārstāvis vai aizstāvis nav iesniedzis pieteikumu par apcietinājuma turpmākas piemērošanas nepieciešamības izvērtēšanu, tad šādu izvērtēšanu veic izmeklēšanas tiesnesis. Pirmās instances tiesa pēc lietas iztiesāšanas uzsākšanas izvērtēšanu izdara gadījumos, kad iztiesāšana tiek atlikta vai pasludināts pārtraukums uz laiku, ilgāku par diviem mēnešiem. Ja lietā pirmās instances tiesas pilna sprieduma sastādīšana tiek atlikta ilgāk par diviem mēnešiem, bet ir radušies tādi apcietinātās personas veselības vai ģimenes apstākļi, kas var būt par pamatu apcietinājuma atcelšanai vai grozīšanai, un šos faktus apliecina dokumenti, tad tiesnesis rakstveida procesā izvērtē apcietinājuma turpmākas piemērošanas nepieciešamību. Tāpat minētajā pantā noteikti gadījumi, kad var iesniegt pieteikumu par apcietinājuma atcelšanu vai grozīšanu, vai turpmākas piemērošanas nepieciešamības izvērtēšanu pēc lietas nodošanas apelācijas instances tiesai līdz iztiesāšanas uzsākšanai.

Atbilstoši minētajam KPL regulējumam Likuma 39. panta 1. un 2. punktā ir noteikti atbilstoši atbrīvošanas no izmeklēšanas cietuma pamati –  saņemts nolēmums par apcietinājuma atcelšanu vai saņemts nolēmums par drošības līdzekļa grozīšanu.

KPL 277. pants nosaka apcietinājuma maksimālos termiņus, atkarībā no izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma. Tāpat minētā panta desmitā daļa noteic, ka apcietinātā persona nekavējoties jāatbrīvo, ja apcietinājuma termiņš pārsniedz KL noteikto maksimālo brīvības atņemšanas soda termiņu, ko tiesa var piespriest par noziedzīgu nodarījumu, kura izdarīšanā šī persona apsūdzēta, bet pēc notiesājoša sprieduma — ja beidzies tiesas piespriestais sods.
Ņemot vērā minēto KPL regulējumu, attiecīgi atbrīvošanas no izmeklēšanas cietuma pamati ir noteikti Likuma 39. panta 3., 4. un 5. punktā: beidzies likumā paredzētais apcietinājuma maksimālais termiņš; apcietinājuma termiņš pārsniedz KL noteikto maksimālo brīvības atņemšanas soda termiņu, ko tiesa var piespriest par noziedzīgu nodarījumu, kura izdarīšanā šī persona apsūdzēta; apcietinājuma termiņš pārsniedz tiesas piespriesto sodu.

KPL 249. panta trešā daļa noteic, ka lēmuma par piespiedu līdzekļa grozīšanu vai atcelšanu kopiju nekavējoties nogādā iestādei vai amatpersonai, kura nodrošina tā izpildi, un personai, kurai šis piespiedu līdzeklis piemērots, bet, ja bijis piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, arī izmeklēšanas tiesnesim.
KPL 277. panta vienpadsmitā daļa noteic, ja procesuālais lēmums ietekmē apcietinājumā turēšanas termiņu, procesa virzītājs par to informē iestādi, kurā persona tiek turēta apcietinājumā, un personu, kurai piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis.  No minētā izriet, ka ieslodzījuma vieta tiek informēta par lēmumiem, kas ietekmē apcietinājumā turēšanas termiņu.
Līdz ar to Likuma 39. panta 6. punktā norādītais atbrīvošanas no izmeklēšanas cietuma pamats - beidzies apcietinājuma termiņš un nav saņemts lēmums par apcietinājuma termiņa pagarināšanu - neatbilst esošajam KPL apcietinājuma regulējumam, kas paredz striktu kontroli pār apcietinājuma piemērošanu, kā arī paredz ieslodzījuma vietas informēšanu par lēmumiem, kas ietekmē apcietinājumā turēšanas termiņu.
Ņemot vērā minēto, Projekts paredz izslēgt no Likuma 39. panta 6. punktā noteikto atbrīvošanas no izmeklēšanas cietuma pamatu - beidzies apcietinājuma termiņš un nav saņemts lēmums par apcietinājuma termiņa pagarināšanu, jo KPL neparedz šādu gadījumu.

17) Projekts paredz papildināt Likumu ar jaunu 5.⁴ pantu, nosakot kārtību, kādā izmeklēšanas cietuma priekšnieks informē apcietinātā radiniekus, laulāto vai partneri par viņa nāvi un viņa mantām. Proti, projekts paredz, ka par apcietinātā nāvi izmeklēšanas cietuma priekšnieks vienas darbdienas laikā rakstveidā, kā arī telefoniski, ja tas ir iespējams, paziņo mirušā apcietinātā radiniekiem, laulātajam vai partnerim un informē par mirušā atrašanās vietu, kā arī par mirušā apcietinātā mantām, dokumentiem, kas glabājas izmeklēšanas cietumā, un viņa personiskās naudas uzskaites kartē esošajiem naudas līdzekļiem. Vienlaikus izmeklēšanas cietums informēs miruša apcietinātā radiniekus, laulāto vai partneri, ka mirušā apcietinātā manta tiks uzglabāta divus gadus un ka minētā termiņa laikā apcietinātā mantinieki, uzrādot mantojuma apliecību, var pēc tās ierasties. Mirušā apcietinātā miršanas apliecību un dzimšanas apliecību, ja tā ir izmeklēšanas cietuma rīcībā, izsniegs viņa radiniekiem, laulātajam vai partnerim, ja būs saņemts pamatots iesniegums ar lūgumu izsniegt minētos dokumentus.

Tāpat projekts paredz papildināt Likumu ar 41.¹ pantu, nosakot detalizētāku regulējumu par rīcību ar apcietinātā mantām:
1) apcietinātā mantām, kuras apcietinātais nav labprātīgi nodevis;
2) mantām, kuru apcietinātais, atbrīvojoties atstāj izmeklēšanas cietumā. Ar izmeklēšanas cietumā atstātajām mantām tiek saprastas arī tās mantas, kuru atbrīvojoties apcietinātais atsakās pieņemt;
3) mirušā apcietinātā mantām.
Minētais regulējums ir nepieciešams, jo izmeklēšanas cietumā apcietinājuma izpildes laikā nokļūst un tiek glabātas dažādas apcietinātā mantas (piemēram, mantas, ar kurām apcietinātais tiek uzņemts izmeklēšanas cietumā, ar sūtījumiem un pienesumiem apcietinātajiem nodotās mantas, izmeklēšanas cietuma veikalā iegādātās mantas u.c.). Tomēr dažādu iemeslu dēļ apcietinātais tās ne vienmēr paņem līdzi atbrīvojoties, un tās paliek izmeklēšanas cietumā (piemēram, apcietinātais atbrīvošanas dienā atsakās paņemt savas mantas, arī apcietinātā nāves gadījumā). Ir pamatoti, ka noteiktu laiku apcietinātā mantas tiek uzglabātas izmeklēšanas cietumā, tomēr, ņemot vērā, ka izmeklēšanas cietuma galvenais uzdevums ir apcietinājuma izpilde, nevis mantu uzglabāšana, kas arī prasa izmeklēšanas cietuma resursus šo mantu glabāšanas nodrošināšanai, Projekts atkarībā no tā, kādu iemeslu dēļ apcietinātā mantas ir palikušas izmeklēšanas cietuma glabāšanā, nosaka attiecīgus termiņus to uzglabāšanai. Pēc minētā termiņa iestāšanās, ja apcietinātais vai mirušā apcietinātā mantinieki nebūs ieradušies pēc apcietinātā mantām, tās tiks uzskatītas par valstij piekritīgu mantu.
Projekts paredz Likumu papildināt ar regulējumu, nosakot rīcību ar apcietinātā mantām noteiktos gadījumos, kā arī nosakot, kādas apcietinātā mantas ir uzskatāmas par valstij piekritīgu mantu. Projekts paredz, ka par valstij piekritīgu mantu būs uzskatāmas:
1) apcietinātā mantas un nauda, kuru apcietinātais nebūs labprātīgi nodevis glabāšanā izmeklēšanas cietumam, tai skaitā pārmeklēšanas laikā atrastas un izņemtas mantas (priekšmeti, vielas u.tml.). Nonākot izmeklēšanas cietumā, apcietinātajam tiek piedāvāts nodot glabāšanā cietuma noliktavā mantas, kuras cietumā nav atļauts glabāt kamerā, vai kuras cietumā nav atļautas; iespēja nodot mantas glabāšanai noliktavā ir arī vēlāk apcietinājuma izpildes gaitā.  Likuma 14. panta 1. punkts noteic apcietinātā pienākumu nodot cietuma administrācijai mantas, kuras neietilpst izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumos paredzētajā individuālai lietošanai atļauto mantu sarakstā vai pārsniedz tajā noteikto daudzumu. Līdz ar to, ja pārmeklēšanas laikā pie apcietinātā tiks atrastas mantas, kuras apcietinātajam nav atļauts glabāt pie sevis, tās tiks izņemtas bez apcietinātā piekrišanas (atsavinātas) un ar atsavināšanas brīdi būs uzskatāmas par valstij piekritīgu mantu. Ņemot vērā risku, ka šādas nenodotas mantas var tikt izmantotas rīcībai, kas var apdraudēt personu, ieslodzījuma vietas vai sabiedrības drošību (piemēram, nenodots nelegāls mobilais telefons vai ass priekšmets), šajā gadījumā labprātīgi nenodotās mantas un nauda būs uzreiz uzskatāma par valstij piekritīgu mantu. Ir jāmazina birokrātiskie procesi un administratīvais slogs iestādēm, un tā kā uz šīm mantām nevar pretendēt neviena cita persona, tad nav nepieciešams atsevišķs amatpersonas lēmums, bet ir lietderīgi jau likumā noteikt, ka tā ir valstij piekritīga manta. 
Vienlaikus piebilstams ja pārmeklēšanas laikā pie apcietinātā tiks atrastas vielas vai priekšmeti, par kuru lietošanu, glabāšanu u.tt. ir paredzēta administratīvā vai kriminālatbildība, tad tiks ierosināts attiecīgais process, un rīcība ar šīm mantām notiks nevis projektā, bet attiecīgajos likumos noteiktajā kārtībā.
2) izmeklēšanas cietumā atstātās mantas, kuru apcietinātais atbrīvošanas dienā atstāj izmeklēšanas cietumā, un kuras apcietinātais trīs mēnešu laikā kopš atbrīvošanās nebūs paņēmis no izmeklēšanas cietuma. Trīs mēnešu laikā persona var ierasties un atgūt atstātās mantas. Bet pēc minētā trīs mēnešu termiņa atstātās mantas būs uzskatāma par valstij piekritīgu mantu. Ir jāmazina birokrātiskie procesi un administratīvais slogs iestādēm, un tā kā uz šīm mantām nevar pretendēt neviena cita persona, tad nav nepieciešams atsevišķs amatpersonas lēmums, bet ir lietderīgi jau likumā noteikt, ka tā ir valstij piekritīga manta;
3) miruša apcietinātā mantas un apcietinātā personiskās naudas uzskaites kartē esošie naudas līdzekļi, ja divu gadu laikā kopš apcietinātā nāves viņa mantinieki, uzrādot mantojuma apliecību, nebūs vērsušies pie izmeklēšanas cietuma ar lūgumu izsniegt mirušā apcietinātā naudu un mantas. Pēc minētā termiņa mirušā apcietinātā nauda un mantas būs uzskatāmas par valstij piekritīgu mantu. Līdz ar to mirušā apcietinātā mantas būs uzskatāmas par valstij piekritīgu mantu tikai tajā gadījumā, ja divu gadu laikā mirušā apcietinātā mantinieki nebūs vērsušies pie izmeklēšanas cietuma administrācijas ar lūgumu izsniegt apcietinātā mantas. Minētais regulējums aptver gan gadījumu, kad apcietinātā mantinieki neierodas izmeklēšanas cietumā, lai saņemtu apcietinātā mantas, gan arī gadījumus, kad apcietinātajam nav mantinieku vai personas nav pieteikušās par mantiniekiem u.tml. Arī šādos gadījumos ir jāparedz rīcība ar apcietinātā mantām, jo tās nevar glabāt bezgalīgi ilgu laiku izmeklēšanas cietumā. Līdz ar to Likumā nepieciešams noteikt termiņu, cik ilgi izmeklēšanas cietums glabā mirušā apcietinātā mantas. Kā jau iepriekš tika minēts, projekts paredz, ka apcietinātā laulātais, radinieki un partneris tiek informēti ne tikai par apcietinātā miršanas faktu, bet arī par viņa mantām un personiskās naudas uzskaites kartē esošajiem naudas līdzekļiem. Tāpat minētās personas tiks informētas, ka mirušā apcietinātā mantas izmeklēšanas cietumā tiks glabātas divus gadus. Divu gadu termiņš ir pietiekams, lai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā persona varētu saņemt mantojuma apliecību. Tā kā mirušā apcietinātā laulātais, radinieki vai partneris ir informēti par mirušā apcietinātā mantām, divu gadu termiņš ir uzskatāms par samērīgu un pietiekami ilgu laika posmu, kurā apcietinātā mantinieki var normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā rīkoties, pieteikt savas mantojuma tiesības un saņemt mantojuma apliecību. Savukārt, ja mirušā apcietinātā laulātais, radinieki vai partneris būs informēti par mantu, taču divu gadu laikā nebūs rīkojušies, lai iegūtu mantojuma tiesības, ir secināms, ka mirušā apcietinātā laulātais, radinieki vai partneris nav ieinteresēti šo mantu iegūt. No minētā izriet, ka divu gadu termiņš mirušā apcietinātā mantu glabāšanai izmeklēšanas cietumā ir uzskatāms par pamatotu un samērīgu.
Tāpat ir jāmazina birokrātiskie procesi un administratīvais slogs iestādēm, un tā kā uz šīm mantām nevar pretendēt neviena cita persona, tad nav nepieciešams atsevišķs amatpersonas lēmums, bet ir lietderīgi jau likumā noteikt, ka tā ir valstij piekritīga manta
 Savukārt, ja apcietinātajam ir mantinieki un tie ierodas izmeklēšanas cietumā, tad atbilstoši projektā paredzētajam, ievērojot mirušā apcietinātā mantinieka iesniegumu un uzrādīto mantojuma apliecību, mirušā apcietinātā personiskās naudas uzskaites kartē esošos naudas līdzekļus pārskaitīs uz minētā mantinieka kontu, kas atvērts pie maksājumu pakalpojumu sniedzēja. Arī mirušā apcietinātā mantas tiks izsniegtas mantiniekam. Par naudas un mantu izsniegšanu sastādīs aktu un to pievienos mirušā apcietinātā personas lieta.
Ņemot vērā, ka pārtikas produkti nevar tikt ilgstoši uzglabāti, jo tie bojājas un tiem ir ierobežots derīguma termiņš, projekts paredz noteikt, ka arī miruša apcietinātā pārtikas produkti ir uzskatāmi par valstij piekritīgu mantu, un izmeklēšanas cietums tos iznīcina triju darba dienu laikā un par to sastāda aktu.

Šobrīd rīcību ar valstij piekritīgo mantu noteic Ministru kabineta 2024. gada 17. decembra noteikumi Nr. 901 "Noteikumi par kompetentajām institūcijām un rīcību ar valstij piekritīgo mantu" (turpmāk – Noteikumi Nr. 901). Noteikumu Nr. 901 4. punkts noteic, ka institūcija veic darbības ar valstij piekritīgo mantu pēc tam, kad valsts pārvaldes iestādes, pašvaldības vai amatpersonas lēmums, zvērināta notāra akts vai tiesas nolēmums par attiecīgās mantas konfiscēšanu, atzīšanu par bezmantinieka mantu vai bezīpašnieka mantu kļuvis pieejams un izpildāms. Tomēr, lai mazinātu birokrātiju un administratīvo slogu izmeklēšanas cietumiem, projekts paredz ar Likumu attiecībā uz apcietinātā mantām, kuras ir uzskatāmas par valstij piekritīgu mantu, noteikt atšķirīgu regulējumu, nosakot, ka minētās mantas uzreiz ir uzskatāmas par valstij piekritīgu mantu, nepieņemot par to atsevišķu lēmumu. Tā kā šajā gadījumā ar Likumu jau būs skaidri noteikts, kāda manta un kādos gadījumos ir uzskatāma par valstij piekritīgu mantu, nebūs jāpieņem atsevišķs lēmums par mantas atzīšanu par valstij piekritīgu mantu. Vienlaikus projekts paredz, ka par rīcību ar valstij piekritīgo mantu izmeklēšanas cietums sastādīs aktu. Minētajā aktā tiks iekļauta arī atsauce uz attiecīgo Likuma normu, kas nosaka, ka manta konkrētajā gadījumā ir uzskatāma par valstij piekritīgu mantu un paredz attiecīgu rīcību ar to.

Tāpat Projekts paredz noteikt turpmāko rīcību ar minēto valstij piekritīgo mantu, atkarībā no tā, vai tā ir vai nav vērtīga. Proti:
1) lai taupītu institūciju resursus un mazinātu birokrātiju, projekts paredz noteikt, ka:
a) atsavināto naudu, kuru apcietinātais labprātīgi nav nodevis, pēc saskaņošanas ar procesa virzītāju ieskaita Pārvaldes Valsts kasē atvērtajā kontā apcietināto sadzīves apstākļu uzlabošanai, par to sastādot aktu. Tādējādi tiks saglabāta jau šobrīd Likumā noteiktā kārtība;
b) to valstij piekritīgo mantu, kura ir nevērtīga, izplatīšanai aizliegta vai lietošanai nederīga, kurai ir beidzies derīguma termiņš vai kuras realizācijai paredzamie izdevumi pārsniedz paredzamos ieņēmumus, izmeklēšanas cietums iznīcinās. Par iznīcināšanu izmeklēšanas cietums sastādīs aktu. Par mantu, kuras realizācijai paredzamie izdevumi pārsniedz paredzamos ieņēmumus, ir atzīstama, piemēram, apcietinātā atstāta ārvalstu valūta skaidrā naudā, ja tās konvertācijas izdevumi pārsniedz valūtas vērtību vai kura vispār netiek konvertēta (piemēram, monētas). Tāpat, lai taupītu valsts institūciju resursus, tiks iznīcinātas arī tās skaidrā naudā atstātās ārvalstu valūtas banknotes, kuru konvertācijas izdevumi pārsniegs banknošu vērtību. Šis nosacījums attieksies arī uz veciem un nolietotiem apģērbiem, apaviem, somām un citām apcietināto mantām, kuras parasti atstāj cietumos;
2) pārējo valstij piekritīgo mantu izmeklēšanas cietums nodos tālākai rīcībai kompetentajai institūcijai, kura nodrošina rīcību ar valstij piekritīgo mantu atbilstoši normatīvajos aktos par rīcību ar valstij piekritīgo mantu noteiktajai kārtībai. Šobrīd to regulē Noteikumi Nr. 901.

Vienlaikus, lai veicinātu tiesisko noteiktību un vienveidīgu tiesību normu interpretāciju, tiks izstrādāti arī atbilstoši grozījumi Noteikumos Nr. 901, paredzot, ka rīcība ar valstij piekritīgo mantu var notikt ne tikai pamatojoties uz Noteikumu Nr. 901 4. punktā minēto institūciju lēmumu pamata, bet pēc projekta spēkā stāšanās arī Likumā noteiktajos gadījumos. Tāpat, ņemot vērā, ka atbilstoši projektā paredzētajam noteiktos gadījumos valstij piekritīgā nauda pēc saskaņošanas ar procesa virzītāju tiks ieskaitīta Pārvaldes Valsts kasē atvērtajā kontā, Noteikumos Nr.901 tiks arī noteikts, ka Pārvalde Likumā noteiktajos gadījumos nodrošinās valstij piekritīgās naudas ieskaitīšanu Pārvaldes Valsts kasē atvērtajā kontā.

18) Atbilstoši Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumu Nr. 555 "Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība" 27.2. apakšpunktam personas reģistrāciju pie ģimenes ārsta dienests bloķē ieslodzījumā esošām personām. Līdz ar to, lai atceltu bloķēto apcietinātā reģistrāciju pie ģimenes ārsta un atjaunotu apcietinātā reģistrāciju ģimenes ārsta pacientu sarakstā pēc atbrīvošanas, Projekts paredz papildināt Likumu ar jaunu 40.¹ pantu un noteikt, ka Pārvalde ne vēlāk kā piecu darbdienu laikā nosūta informāciju Nacionālajam veselības dienestam par apcietināta ievietošanu izmeklēšanas cietumā un atbrīvošanu no tā. Lai nodrošinātu izmeklēšanas cietumā esošajiem apcietinātajiem valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros tiesības uz veselības aprūpes pakalpojumiem, Pārvalde un Nacionālais veselības dienests 2025.gada 20.jūnijā noslēdza starpresoru vienošanās par ieslodzīto personas datu un citas informācijas datnē eksportēšanu no Pārvaldes informācijas sistēmas "Ieslodzīto informācijas sistēma" uz Nacionālā veselības dienesta informācijas sistēmu "Veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāze"(atbilstoši Veselības aprūpes finansēšanas likuma 11. panta trešās daļas 1. punktam, 13. panta sestajai daļai un Ministru kabineta 2018. gada 8. maija noteikumu Nr. 271 "Veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzes noteikumi" 8.16. apakšpunktā noteiktajām prasībām). Vienošanās paredzēts, ka katrā piektajā darba dienā Pārvalde uz Nacionālā veselības dienesta serveri eksportē apcietinātās personas datus un citu apkopoto informāciju (apcietinātās personas kodu, ievietošanu izmeklēšanas cietumā, atbrīvošanu no tās un miršanu) datnē, izmantojot Nacionālā veselības dienesta datnes pārraides protokolu, un Nacionālais veselības dienests datnē apkopotos apcietinātas personas datus un citu informāciju importē Nacionālā veselības dienesta "Veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē".

19) Likuma 43. panta pirmā daļa paredz, ka par naudas, korespondences, pārtikas produktu, alkohola, kā arī citu vielu, izstrādājumu un priekšmetu nelikumīgu, no pārbaudes paslēptu nodošanu vai par darbībām ar mērķi jebkurā veidā tos nodot apcietinātajam piemēro naudas sodu līdz četrpadsmit naudas soda vienībām. Kā jau iepriekš tika minēts, 2025. gada 15. maijā Saeima pieņēma grozījumus KL 309. pantā, tai skaitā kriminalizējot atbildību par neatļautu saziņas līdzekļu, to sastāvdaļu vai priekšmetu, kas nodrošina saziņu, vai alkoholisko dzērienu, tai skaitā nelikumīgu alkoholisko dzērienu, vai toksisko vai citu apreibinošo vielu ienešanu, glabāšanu vai nodošanu personām, kuras ievietotas īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietās. Proti, KL 309. panta otrā daļa noteic, ka par neatļautu saziņas līdzekļu, to sastāvdaļu vai priekšmetu, kas nodrošina saziņu, vai alkoholisko dzērienu, tai skaitā nelikumīgu alkoholisko dzērienu, vai toksisko vai citu apreibinošo vielu ienešanu vai glabāšanu īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietā vai to nodošanu aizturētajai vai ieslodzītajai personai soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.
Līdz ar to projekts paredz izslēgt no Likuma 43. panta pirmās daļas vārdu “alkohola”, jo līdz ar minēto grozījumu KL spēkā stāšanos par jebkāda veida alkoholisko dzērienu ienešanu, glabāšanu vai nodošanu ieslodzītajam būs paredzēta kriminālatbildība. Minētais ir attiecināms arī uz Likuma 43. panta otro daļu, kurā paredzēta administratīvā atbildība par vielu, izstrādājumu un priekšmetu saņemšanu nelikumīgu saņemšanu no apcietinātā. Jo atbilstoši minēto KL grozījumu pamatojumā norādītajam glabāšana aptver arī gadījumus, kad persona no ieslodzītā ir saņēmuši neatļautu priekšmetu (piemēram, atmiņas karti) vai vielu, kuru plānots iznest no ieslodzījuma vietas, tomēr tā tiek konstatēta pie personas, tāpēc saņemšana kā darbība atsevišķi netiek regulēta (https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/01EFD3C2C19814DAC2258C420034E275?OpenDocument). Līdz ar to, ja persona no apcietinātā saņems alkoholisko dzērienu, līdz ar grozījumu KL spēkā stāšanos persona tiks saukta nevis pie administratīvās, bet pie kriminālatbildības.
Ņemot vērā minēto, Likuma 43. pantā ir noteikta administratīvo atbildību par vielu, izstrādājumu un priekšmetu nelikumīgu nodošanu apcietinātajam vai vielu, izstrādājumu un priekšmetu nelikumīgu saņemšanu no apcietinātā, taču ar minētajām vielām, izstrādājumiem un priekšmetiem netiek aptvertas tās vielas, izstrādājumi un priekšmeti, par kuru nodošanu vai saņemšanu no apcietinātā ir paredzēta kriminālatbildība saskaņā ar KL 309. pantu, tai skaitā alkohols un neatļauti saziņas līdzekļi. 

20) tāpat projekts paredz citus apcietinājuma izpildes regulējuma pilnveidojumus un lietoto jēdzienu precizējumus. Piemēram, projekts paredz noteikt, ka attiecībā uz apcietināto sarakstes, telefonsarunu un videosaziņas kontroli, papildus jau esošajiem kritērijiem (ieslodzījuma vietas, sabiedrības drošības, citu personu tiesību apdraudējums, jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšana) tiek ņemts vērā arī iespējamais krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma apdraudējums. Tāpat projekts paredz precizējumus 5.² panta otrajā daļā, nosakot, ka visa apcietinātajiem adresētā korespondence, ne tikai pastu, bet arī elektroniski saņemtā, tiek izsniegta ne vēlāk kā triju darbdienu laikā no tās saņemšanas vai nodošanas dienas. Projekts paredz arī izslēgt no Likuma 11. panta sestās daļas psiholoģisko saderību kā vienu no kritērijiem, kas tiek vērtēts, izvietojot apcietinātos kamerās, jo minētajā pantā kā vēl viens kritērijs izvietošanai kamerās ir paredzēta personisko īpašību izvērtēšana, kas ir plašāks jēdziens nekā psiholoģiskā saderība. Tāpat projekts paredz precizēt Likuma 19. panta sestās daļas otro teikumu, kas šobrīd nosaka, ka apcietinātie mazgājas pirtī vai dušā. Projekts paredz izslēgt no minētā teikuma norādi uz pirti, jo šobrīd ieslodzījuma vietās ieslodzītie mazgājas tikai dušās.
Tāpat, ņemot vērā, ka atbilstoši grozījumiem Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā, kas stājās spēkā 2025. gada 1. jūlijā, Latvijas Cietumu slimnīca ir atsevišķa Pārvaldes struktūrvienība, savukārt ieslodzījuma vietu medicīnas daļas ir Latvijas Cietumu slimnīcas filiāles, projektā ir ietverti redakcionāli precizējumu Likuma regulējumā par apcietināto veselības aprūpi. Tāpat projekts paredz precizēt apcietināto, kas atrodas Latvijas Cietumu slimnīcā, tiesību apjomu, Likuma 22.⁴ pantā nosakot, ka apcietinātie ar izmeklēšanas cietuma priekšnieka atļauju var lietot ne tikai personisko televizoru un radiouztvērēju (bez balss ieraksta iespējām), bet personisko sadzīves tehniku. Kā jau iepriekš tika minēts, detalizētu personiskās sadzīves tehnikas sarakstu nosaka Noteikumi Nr.800. Tāpat projekts paredz, ka apcietinātajiem Latvijas Cietumu slimnīcā ir tiesības nosūtīt un saņemt vēstules Likumā noteiktajā kārtībā. Minētais grozījums ir redakcionāls, lai nodrošinātu vienotu tiesību normu interpretāciju, jo jau šobrīd apcietinātajiem Latvijas Cietumu slimnīcā tiek nodrošinātas tiesības nosūtīt un saņemt vēstules. 2026. gada 30. janvārī stājās spēkā grozījumi Noteikumos Nr. 800, kas cita starpā skar smēķēšanas kārtību izmeklēšanas cietumā. Tā kā smēķēšanas kārtība izmeklēšanas cietumā jau ir noregulēta Noteikumos Nr. 800, projekts paredz izslēgt no Likuma 22.⁴ panta trešās daļas regulējumu par smēķēšanas un tabakas izstrādājumu, gāzes šķiltavu un sērkociņu glabāšanu Latvijas Cietumu slimnīcā (10. un 11. punkts).